R. Bruners. Maisu zinātņu kandidāta piezīmes, 3. turpinājums
R. Bruners. Maisu zinātņu kandidāta piezīmes, 3. turpinājums
Turpinot iepriekš aizsākto tēmu par vervēšanām un to sekām, aprakstīšu pāris epizodes no savas pieredzes. Vervēšana ir izplatīta parādība arī mūsdienās. Cilvēkus mēģina motivēt ar labklājības un augsta sabiedriskā stāvokļa perspektīvu, vai arī šantažējot. Es pats neesmu nekur savervēts, brīva cilvēka statusā dzīvoju vairāk kā 60 gadus, un lieku pie sirds ikvienam – nekādā gadījumā neļaujiet sevi savervēt !
Droši vien atsēdēt cietumā par kādu nodarījumu ir labāk, nekā zaudēt savu cilvēcisko saturu. Kā brīviem cilvēkiem mums pieder pasaule. Kā labi situētiem vergiem mums nepieder nekas, mūsu vērtība ir nulle pat vergu īpašnieku acīs. Rodas savstarpēja necieņa, naids un ķildas, ko stimulē un maskē ar ārišķīgu glamūru, priekiem un publicitāti mēdijos. Tomēr galvenais ir tas, ka zūd pašcieņa. Kad prieki ir beigušies, mūža nogalē atveras bezgalīgs biedējošs tukšums.
Pirmā epizode notika orientējoši 1987. gadā, kad mani izsauca uz Latvijas valsts universitātes (LVU) kadru daļu. Kad parādījās mans intervētājs, kadru priekšniece Eberliņa nostājās miera stājā. Tagad tas šķiet komiski, bet toreiz joki nebija prātā. Līdzīgās situācijās vervētāja augstais statuss tiek sevišķi izcelts. Viņš droši vien stādījās priekšā, bet toreiz viņa vārdu neuztvēru. Vēlāk pēc fotoattēliem atpazinu kādreizējo LVU prorektoru Grigoriju Lučanski.
Sarunā lāgā nevedās. Ja atceros pareizi, viņa interese bija iesaistīt mani savos projektos. Vai man neesot apnicis niekoties universitātē? Vai es nevēlos nodarboties ar īstu lietu? Toreiz par pašu Lučanski un viņa lietām neko nezināju. Runāju kaut ko par aspirantūru un disertāciju, kas izraisīja smieklus. Acīmredzot, viņš saprata, ka runā ar idiotu, un saruna ar to beidzās.
Laika gaitā pēc sarunas sapratu, ka manai karjerai LVU ķīmijas fakultātē ir pārvilkts trekns krusts, ko attiecīgi pārdzīvoju. Šodien, pārdomājot notikušo, rodas daudz jautājumu. Piemēram, varētu pajautāt, kāds bija Lučanska statuss LVU minētās sarunas laikā? Saskaņā ar viņa paša autobiogrāfiju, tajā laikā viņš bija atbrīvots no apcietinājuma un pilnā sparā nodarbojās ar PSRS ķīmiskās rūpniecības objektu celtniecību.
Ja kāds zina atbildi, lūdzu uzrakstiet. Tomēr pēc būtības, astoņdesmito gadu beigās Lučanskis bija kļuvis par PSRS mēroga uzņēmēju, kam Latvijā visas durvis bija vaļā. 1989. gadā agrofirmai “Ādaži” tika dota atļauja veikt ārējo ekonomisko darbību, un Lučanskis kļuva par starptautiska mēroga uzņēmēju. Sekoja “Nordex” epopeja, viņš kļuva par miljardieri, un cīņās ar pasaules vadošajiem specdienestiem daļēji saglabāja imunitāti pret centieniem sevi ierobežot.
Minētais piemērs parāda dažus apstākļus, ko nemēdz afišēt. Pirmkārt, mūsu valsts Latvijas Republikas statuss ir tāds, ka tā ir objektīvi bezspēcīga atrisināt vairākus ļoti svarīgus jautājumus. Varbūt es kļūdos, bet piemērs varētu būt situācija tranzīta biznesā. Vai nebeidzamās šausmas Ventspilī vainagosies ar kādām šausmīgām beigām? Varbūt, tomēr tad būtu jāiesaista attiecīgā biznesa īstie saimnieki no PSRS laikiem. Maz ticams, ka tādi darboņi kā Grigorijs Lučanskis kādā brīdī būtu labprātīgi atteikušies no kontroles pār pašu radītā biznesa nozīmīgu daļu.
Otrkārt, Lučanska loma Latvijā ir bijusi lielāka, nekā par to ir pieņemts runāt. Interesentiem iesaku veltīt dažas minūtes lai iepazītos ar viņa autobiogrāfisko materiālu. Redzamais darbības mērogs tur ir aprakstīts, bet patiesais nojaušams.
Tiktāl par pirmo vervēšanas mēģinājumu. Mēs dzīvojam laikā, kad visa reālā vara un pārvalde ir slepena. Tāpēc tikšanās ar greizās aizspogulijas iemītniekiem ir bīstama un var novest pie smagām sekām. Ja jums liek tur iebāzt degunu, tad ir divi iespējamie varianti. Pirmais ir, ka jūs aiz deguna ievelk iekšā, un tad jūs paliekat tur uz visiem laikiem. Otrs variants ir tāds, ka jūs ar sitienu pa degunu nosūta atpakaļ realitātē.
Otrajam vervēšanas mēģinājumam bija vēl smagākas sekas. Tas notika orientējoši 1989. gada sākumā, kad jau darbojos LTF vēlēšanu centrā, un biju piedalījies dažās vēlēšanu sapulcēs. Mani izsauca uz Jelgavas kara komisariātu. Vervētājs bija tērpies civilā, runāja krieviski un pirms sarunas izdzina no telpas dežurējošo virsnieku. Viņš runāja kaut ko par valsts noslēpumiem, bet kopumā saruna bija nesakarīga, bez konkrētiem piedāvājumiem. Teicu, ka strādāju LVU, darba vietu mainīt nevēlos un gribu šo sarunu izbeigt.
Saruna beidzās visai ļaunos toņos, ja pareizi atceros. Toreiz man nebija šaubu, ka iemesls ir mana darbība saistībā ar vēlēšanām. Baltijas kara apgabala (BKA) komandieris ģenerālis Fjodors Kuzmins aktīvi piedalījās vēlēšanās un bija faktiskais interfrontes līderis. Interesanti, ka aptuveni tajā pašā laikā man bez redzama iemesla piešķīra augstāku rezerves dienesta pakāpi ar BKA komandiera pavēli. Par to ir saglabājies ieraksts.
Kopumā vērtējot, neuzskatīju šos notikumus par kaut ko īpašu. Tajā laikā jau sāku pierast pie sarežģītām situācijām un smagām sarunām. Tomēr uzskatīju par nepieciešamu izstāstīt notikušo Mārim Steinam, ar kuru toreiz kopā strādājām pie vēlēšanām.
Reiz mēs braucām kaut kur Māra žigulī un, runājot par šo un to, es pieminēju minēto epizodi Jelgavas kara komisariātā. Teicu, ka es vervētāju pasūtīju, bet mani ļoti izbrīnīja Māra reakcija. “Tu nepareizi viņiem atbildēji. Tev vajadzēja paprasīt, cik?”. Nodomāju, ka neesmu pareizi saklausījis, un pārjautāju vairākas reizes. Māris likās izsists no sliedēm, un divreiz apgrieza riņķī automašīnu uz tukšā ceļa. Manis teiktais viņu ļoti satrauca un kaitināja. “Viss ir vienkārši! Tikai viens jautājums – cik?”
Minētā epizode bija viena no apstākļiem, kamdēļ pret mani sāka izturēties ar neuzticību un aizdomām LTF vidē. Vēl jo vairāk, pret mani sāka izturēties kā pret iesūtītu aģentu un spiegu. Man lika doties uz dīvainām vietām, it kā lai piedalītos vēlēšanu pasākumos. Tur nonācis, atklāju, ka tā ir armijas daļa bez attiecīgas izkārtnes, bet sastaptie cilvēki izturas pret mani kā pret labu paziņu. Visa šī ākstīšanās bija ar apslēptu jēgu, bet jēga bija tā, ka esmu krievu spiegs, no kura nevar tikt vaļā, un kura klātbūtnē jāizturas uzmanīgi.
Vēlāk šī reputācija izplatījās ne tikai Latvijas, bet arī ārvalstu iestādēs un uzņēmumos. Bija traģikomiskas situācijas, piemēram, šī iemesla dēļ mani bez jautājumiem pieņēma darbā vienā no rietumvalstu vēstniecībām. Vēlāk atjēdzās, ka neesmu čekists un izmeta ārā. Tomēr no mana viedokļa, humora šeit ir maz. Aizmuguriskais apmelojums nolika manu turpmāko dzīvi uz būt / nebūt robežas, un tā es dzīvoju līdz šim. Domāju, ka tā ir manu nesekmīgo vervētāju atriebība.
Daudzus gadus vēlāk, kad jau gatavojos atstāt Latviju, bija mēģinājums izplatīt informāciju, ka neesmu oriģinālais Rids Bruners, bet cits cilvēks. Tā sakot, esmu kaut kad juku laikos nomainīts ar citu. Šim nolūkam nozaga visus manus dokumentus no PSRS laikiem, ieskaitot dzimšanas apliecību, PSRS pilsoņa pasi un izglītību apliecinošos dokumentus. Maskavas valsts universitātes diplomu atjaunot izdevās tikai esot Lielbritānijā, šim nolūkam nolīgstot advokātu. Maniem skolas biedriem un Latvijas universitātes paziņām bija aizliegts ar mani kontaktēt, netiku lūgts uz skolas salidojumiem un līdzīgiem pasākumiem.
No dokumentiem man atstāja tikai PSRS karaklausības apliecību. Divas zīmīgas lapiņas no šī dokumenta pievienoju rakstam.
Vai 30 gadu vecu notikumu apraksts neož pēc naftalīna? Diemžēl nē, piemēra pēc varētu aplūkot neseno ņirgāšanos par ārstu no ASV Uģi Gruntmani. Viņš gribēja izveidot pie Rīgas Stradiņa universitātes endokrinoloģijas centru. Izcilajam speciālistam lika mācīties kopā ar studentiem, pārbaudīja angļu valodas zināšanas un nez ko vēl. Ārstam tomēr nācās atgriezties ASV, jo ar vietējo kodlu vienoties neizdevās.
Izskatās pēc vietējo priekšnieciņu tieksmes pašapliecināties, bet ne tikai. Lielā atšķirība ir tā, ka ārsts Gruntmanis ir brīvs cilvēks, bet Latvijas ministri un lielie naudas pelnītāji tādi nav. Ne jau ar Viņķeli un Dr. Ērgli vajadzēja runāt. Turpat Stradiņos ērti iekārtojušies bijušie augsta ranga policisti, ar kuriem vienojoties, rezultāts būtu ievērojami labāks. Ko universitātē dara izbijis cietuma osobists? To pašu vien dara.
Mūsdienās materiālie labumi ir augstākā vērtē nekā brīvība un garīgās vērtības. Varbūt kāds, izlasījis šo rakstu, meklēs kur savervēties? Parasti gan vervētāji izvēlas vervējamos, bet jebkurā gadījumā, katram pašam ir tiesības izdarīt savu izvēli. Mans mērķis ir izvēlēšanās gaitu veicināt.
LRTT
Viss jau reiz nāk atklātība,- apslēpts nekas nepaliek !
Šeit nu nekādīgi bez papildinājuma no LRTT puses neiztikt.“Kodla”! Piemērots vārds šai noziedznieku- gara izdzimteņu varzai. Kādi tikai kropļi šodien valda pār Latviju ? !
Runājot par Lučanski. Ko par viņu saka Džons Krismas(John Chrismas): ” līdz pat mūsdienām. Oligarhi, kuri palīdzēja Kremlim kontrolēt Latviju, savu sākumu ieguva PSRS pēdējos gados. Valērijs Kargins un Viktors Krasovitskis saņēma pirmās licenzēs starpvalstu apmaiņu tirdzniecībai visā PSRS, acumirklī padarot tos par multimiljonāriem. Iedomājieties, kādiem sakariem viņiem bija jābūt Kremlī, lai saņemtu šādas licenzēs. Drīz pēc tam, kad Latvija it kā kļuva neatkarīga 1991. gadā, šie oligarhi nodibināja Parex banku. Parex banka bija saistīta ar Tambovskuju mafiju, kura savukārt ir saistīta ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu.
Kā arī, agrīnajos Latvijas, tā dēvētajos, “neatkarības” un “demokrātijas” gados, KGB vīrs Gregorijs Lučanskis nolicenzēja vairākas bankas Latvijā, darījumiem, kas saistīti ar Gazprom un Krievijas premjerministru Viktoru Černomirdinu. Lučanskis, izņēmuma kārtā, ir vienīgā persona vēsturē, kura dēļ Interpols organizēja viņam veltītu starptautisku tiesībaizsardzības ekspertu tikšanos. Viņa uzņēmums Nordex tika turēts aizdomās par lielu naudas summu pārvietošanu priekš KGB.
Tā aizsākās, kā žurnālisti dēvē “Latvijas Pilnvaru Tīkls”, vai, kā vienkāršie Latvijas iedzīvotāji saka “Krievu Mafija” vai “Ebreju Mafija”, vai “KGB Mafija”.“
Padomju laikā OBHS Imanta Spuļģa vadībā bija savākusi pierādījumus, lai dižās “ebreju diasporas (sātanistu)” aktīvistu aizbāztu aiz restēm, bet notika pretējais,- pašu Spuļģi notiesāja. Savam tautas brālim palīdzēja “centīgais latvju patriots- čekas darbonis”- Juris Lapinskis, kurš Padomju laikā bija populārās ārzemju mūzikas spekulants. Viņa vadībā tika savākti vairāki simti parakstu pret latvieti Imantu Spuļģi.
Šodien šis čekas deģenerāts turpina strādāt Izraēlas cionistu paspārnē. Viņš vada raidījumu radio MERKURS- “Gaismas pils”. Otrs viņa kolēģis ir Aivars Garda,– tā saucamās Nacionālās Frontes fīrers. Vispretīgākais šajā “stāstā” ir tas, ka viņi visi uzdodas par latviešiem !!!
29.08.20
Ja tauta ir valstsnespējīga, tautas politiskā apziņa ir nulles līmenī, tauta neciena valstisko suverenitāti un savu valsti ar prieku nodod valdīt ārpasaules kolhozam, tad tādai tautai nevar būt elementāra priekšstata par valsts drošību un par katra pilsoņa pienākumu piedalīties valsts drošības sargāšanā. Tāda tauta nav spējīga saprast, ka valsts drošības sargāšana ir obligāts elements jebkurā valstiskumā. Tāda tauta nesaprot, ka VDK bija valsts drošības sargāšanas instruments un toreiz katra pilsoņa pienākums bija palīdzēt sargāt savu valsti. Tāda tauta nav spējīga nošķirt neliešus-„stukačus” no tiem cilvēkiem, kuri deva reālu ieguldījumu valsts labā. Tāda tauta nesaprot, ka valsts drošības sargāšana ir fundamentāli intelektuāla sfēra un valsts drošības sargāšanā galvenais ir intelektuālais ieguldījums. Obligāti ir jāņem vērā, ka arī tagad katra pilsoņa pienākums būtu sargāt LR, ja tā būtu īsta valsts. Katram LR pilsonim būtu jāsadarbojas ar LR drošības iestādēm. Tikai tagad ir viena nianse: LPSR/PSRS bija normāla valsts – sociāli atbildīga valsts. Tāda nav LR, kurā ir nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks valstiskums ar noziegumu brīvību. Neeksistē nekāda sociālā atbildība.Tāpēc sadarboties ar tādu kriminālā kapitālisma oāzi faktiski ir liels grēks. Tāpēc šodien pilsoņiem pildīt savu pilsonisko pienākumu ir ļoti grūti – morāli necienīgi. Tā nebija agrāk. Un runa nav par tiem cilvēciskajiem mēsliem, kuri bija stukači, lai sariebtu sievasmātei, kaimiņam, darba biedram utt. Tādi mēsli ir jāatmasko, bet tas nenotiks, jo tagad Melnie Kangari arī vēlas tikai sariebt tiem, kuri ir gudrāki, godīgāki, pilsoniski patriotiskāki. Viņi pilda savu saimnieku uzdevumu turēt cilvēkus savstarpējā naidīgumā, kompromitēt labākos cilvēkus. Mēsli veic savu mēslu funkciju. Un viņiem ir panākumi, jo tautas politiskās apziņas trūkums neļauj lietas kārtot adekvāti taisnīguma un godīguma principiem nevienā dzīves segmentā.
Ļoti objektīva informācija par notiekošo “KGB impērijā”:
https://www.youtube.com/watch?v=_XrreEm4gKU
“LPSR/PSRS bija normāla valsts – sociāli atbildīga valsts” tikai uz papīra un komunistu vadītāju runās. Realitātē viss bija sapuvis no augšas līdz apakšai. Tāpēc komunisma pārveidošana par kriminālo kapitālismu gāja gludi un pat ar sajūsmu.
Ja PSRS valsts pārvaldē un orgānos bija atsevišķi idejiski motivēti cilvēki, tas bija izņēmums. Šādi indivīdi paši nonāca zem sitiena, un nekādas reālas ietekmes viņiem nebija.
Man ir nācies pazīt dažus augsta ranga čekistus. Nedomāju, ka viņu no viedokļa “VDK bija valsts drošības sargāšanas instruments un .. katra pilsoņa pienākums bija palīdzēt sargāt savu valsti”. No viņu viedokļa VDK bija personiskās labklājības un augsta sabiedriskā stāvokļa iegūšanas instruments. Kas attiecas uz pārējiem pilsoņiem, tad to pienākums bija veicināt čekistu labklājību, ietekmi un autoritāti sabiedrībā, pie reizes novēršot jebkādu pretdarbību un iznīcinot cilvēku brīvību.
Šodien pilsoņu pienākums ir organizēties neatkarīgi no esošajām pārvaldes struktūrām, lai beidzot pārtrauktu iznīcinošās “sabiedrisko iekārtu maiņas” un nodibinātu tautas pašpārvaldi.
“LPSR/PSRS bija normāla valsts – sociāli atbildīga valsts. Tāda nav LR, kurā ir nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks valstiskums ar noziegumu brīvību. Neeksistē nekāda sociālā atbildība.“
Akdie`s! Kas galvās?! Kas uz acīm? Kas uz ausīm? Bijis. Ir. Un, izskatās, – paliks. “Bija sociāli atbildīga,.. normāla valsts“ un … pieļāva savā sociālajā atbildīgumā “klasificēt“ cilvēkus “valsts nodevējos“, “budžos“, “aizdomās turamajos“, “pretpadomju elementos“, “nacistos“, “fašistos“, “jeņķos“, “fričos“ utt., utt. , šaut tikai nost un fērēt prom tikai uz Sibīriju rūdu rakt vai vairot sasalumu zemēs vai citās neapgūtās zemēs sovhozus un padomju saimniecības bez algas un bez jumta virs galvas. Un pieļāva zagšanu, melus, dubultās grāmatvedības un dubultmorāli kopš pašām pirmajām “sociāli atbildīgo“ nodibinājumu dienām. Un pieļāva speciālos labumu galdus veterāniem, partijniekiem, priekšniekiem un viņu pakalpiņiem visā plašajā neskaitāmo “izcilnieku“ teritorijā, līdz kamēr nebija iztukšots pa tīro, līdz teātrim, kuru “nospēlēja“, lai pārietu uz LR un tā saukto neatkarīgo valstu savienību vai komunistisko kapitālismu ar vairs netēloto, slēpto, bet pilnīgi atklāto un visīstenāko noziegumu brīvību.
Un vēl … “nacionāli“ reakcionārs valstiskums. Kurā vietā tagadējais valstiskums (patiesībā – bezvalstiskums, ja būtu valstiskums, kas tāds nebūtu pieļāvies) ir nacionāls? Uz papīriem?
Manuprāt, Jūsu minētā informācija par Grigoriju Lučanski ir pietiekoši nozīmīga, lai minētos faktus aprakstītu pamatīgāk. Vai Imanta Spuļģa pieredze ir dzīvā atmiņā?
Varētu dot arī kādu norādi uz John Christmas
.
.
.
Admins
Chrismas citāts ņemts no oficiālās preses. Latvijas drošības iestādes uz to, kā redzams, nereaģēja !
Bet, kas attiecas uz Spuļģi,tad par to vēstīja pats Lapinskis.
Par četriem simtiem liecinieku, kurus bija saaģitējis Lapinskis, man stāstīja kāds šīs prāvas liecinieks… .
Prokuratūrai, domājams, ka šie dokumenti ir saglabājušies…
Tā kā rēķinu slēgšana mums vēl stāv priekšā…
Lapinskis, protams, to pasniedza kā uzvaru pār čekistu Spuļģi, bet “aizmirsa” pieminēt, kas ir Lučanskis !
Cik gan Latvijā ir cilvēki [ 8% baltā rase ],pārējie dzeltenās rases ļaužu banda… Gaidīsim kad kā J.Vecozols raksta ,kad baltā rase devās iekarot Romu un meli ,apmāns un zelts – viņi zaudēja….. Jāiet atkal iekarot ….
LPSR tomēr bija valsts, lai arī protams tanī valstī bij daudz visādu neliešu, bet tie nelieši tak daudzi transformējas no Ulmaņa laikiem. Pēc tā Brunera vārda un uzvārda paskatoties viņa jaunības feisa es arī pacenstos viņu savervet, ja būtu vervetajs ar segvārdu Roberts. Tāds vien pēc zhidgaliesa ar polisko degunu izoskata! Agrofirma “Ādaži” bija tā lieta caur kuru tie vietējie aborigēni varēja un vajadzēja spēlēt savu spēli, bet saka veči plēsties savā starpā un lielīties katrs ar savu varenību. Līdzīga bilde, bet daudz lielākos apmēros ir notiekošais Baltkrievijā, kur arī zhidgaliesi piepalīdz riet savu demokrātijas pluru. A vēl ir bralukasi, kuri bij ieinteresēti iznīcināt Latvijas zemniekus un tagad tie ir ieinteresēti iznīcināt baltkrievu kolhozus.
Arturs Priedītis 2020. gada 29. augusts 10.59
Ja tauta ir valstsnespējīga, tautas politiskā apziņa ir nulles līmenī, tauta neciena valstisko suverenitāti un savu valsti ar prieku nodod valdīt ārpasaules kolhozam, tad tādai tautai nevar būt elementāra priekšstata par valsts drošību un par katra pilsoņa pienākumu piedalīties valsts drošības sargāšanā. Tāda tauta nav spējīga saprast, ka valsts drošības sargāšana ir obligāts elements jebkurā valstiskumā. Tāda tauta nesaprot, ka VDK bija valsts drošības sargāšanas instruments un toreiz katra pilsoņa pienākums bija palīdzēt sargāt savu valsti. Tāda tauta nav spējīga nošķirt neliešus-„stukačus” no tiem cilvēkiem, kuri deva reālu ieguldījumu valsts lab…
Izskataaas apzinaati ignoreets fakts, ka shodienas LV ir nevis briiva, neatkariiga latvieshu tauta, kaadas ir citas tautas Eiropaa, bet gan ir faktiski joprojaam okupeeta Latvijas teritorija ar okupantu sateliitiem valsts paarvaldee un civillietaas. Un LV iistenie pilsoni ar okupantu milziigu civilo masu visapkaart ielenkti un ieksh valsts un privaataam iestaadeem demoralizeejot latvieshus, okupanti dazaadi kalpojot kremlim kopaa ar kangariem un zagliem turpina latviskuma izniicinaashanu. Un to lieliski zinot Priediitim bija jaadod padoms, kaa to noveerst un mainiit, nevis ar zultainu naidiigumu prieciigi jaakenga visu, no okupantiem joprojaam apspiesto. cietusho latvieshu tautu. Godiigs cilveeks nesplauj putraa no kuras eed un kuru pats np beerniibas, vaara, bet gan paliidz noverst kluudas un ciinas pret vainiigajiem, nevis zaakaa no svesho bandiitiem-uzbruceejiem cietushos saveejos!