Indulis Ronis. Baltijas jaunās brīvības cīņas Latvijā

Indulis Ronis.

BALTIJAS  JAUNĀS BRĪVĪBAS  CĪŅAS   LATVIJĀ—

RAISA  UN    MIHAILS GORBAČOVI—UN  ŠODIENA.

Motto: Ir  vārds – saukts  „Tomēr”,

To  pieminat,

Kad  visus  jau  nomāktus

Domājat.

(Jānis  Rainis)

IEVADS.

Tā  jau  tas  uz  mūsu  planētas  ir  iekārtots,  ka  nekas  tā  vienkārši  pats  no  sevis  nerodas.  Tāpēc  profesionāliem  vēsturniekiem  un  politologiem  savs  maizes  rieciens  jānopelna  ar  sviedriem  vaigā —  mēģinot   vēl  un  vēlreiz   orientēties  milzīgajā  notikumu  un  faktu  gūzmā,  kuri  katru  mīļu  dieniņu  gāžas  pār  mūsu  galvām.  Lai  pacenstos  profesionāli   konstatēt,  kuras  cēloņsakarības  ir  novedušas  līdz  vieniem  notikumiem,  bet  kuras  līdz  citiem.

Diemžēl  lasītājiem  piedāvātajā  grāmatai  piemīt  visai  degoša  sabiedriski  politiska  aktualitāte —  Latvijas  Republika  ļoti  iespējami    atrodas  neototalitāra   valsts  apvērsuma   priekšvakarā,  kas  izdošanās  gadījumā  var  radīt  grūti  pārskatāmu dezorganizējošu  iespaidu  uz   starptautisko  stabilitāti Ziemeļeiropā,  pat  militāra  konflikta  draudus  šajā  reģionā.  Nepārprotami  aiz  neototalitārā  apvērsuma  praktiskajiem  organizatoriem, par  kuriem  runa  ies  arī  šajā  grāmatā,  stāv  revanšistiskie  spēki —  gan  brūnā  totalitārisma  mantinieki  Rietumeiropā,  gan  sarkanā  totalitārisma  spēki    Krievijā,  kuri  cieta  sakāvi  1991.gada  augustā.

Piedāvātā  grāmata  sākotnēji   bija  iecerēta   vienīgi   kā  veltījums    Baltijas  Jaunajām  Brīvības  cīņām  Latvijā  un  tai  daļēji  piemīt  memuāru    raksturs,  jo  grāmatas  autoram  bija  tā  laime  un  gods  piedalīties  šajos  planētas  nozīmes  notikumos.  Pie  tam  dažādos  līmeņos–  gan  kā  ierindas  Rīgas  barikāžu  sargam,  gan  kā  vienam  no  vēstures  pētniecības  vadošajiem  organizatoriem  Latvijā.  Atcerēsimies,  ka  mūsu  Jaunās  Brīvības  cīņas  iesākās  ar  cīņām  vēstures  laukā,  kuras  tomēr  nebija  tik  primitīvas  un  vienkāršotas,  kā  to  mums  šodien  cenšas  iestāstīt  oficiālie   Latvijas   vēsturnieki, kuru  ietekmīgākā  daļa  rekrutējas  no  padomju  okupācijas  varas  ideoloģiskajiem  mamelukiem,  LKP CK Partijas  vēstures  institūta  darbiniekiem   un  augstskolu  PSKP  vēstures  docentūras —  kuru  konceptuālie  uzskati  tiek  pausti  skolu  un  augstskolu  mācību  grāmatās. Taču  konkrētie  reālie  politiskie  procesi  Latvijā,  Eiropā un  pasaulē   noteica  grāmatas  tematikas  paplašināšanu  ar    planētas  izdzīvošanai    nozīmīgām   aktuālās  politikas  problēmām,  kuras  mēģināja  atrisināt  Krievijas  Renesanses,  M.Gorbačova   perestroikas  un  B.Jeļcina  prezidentūras  laikā.

Jau  Romanovu  Krievijas   impērijas  laikos  tās  Baltijas  provinces (guberņas)  kalpoja  par  centrālās  varas  izmēģinājumu  poligonu,  gan  labiem (dzimtbūšanas  atcelšana),  gan  sliktiem  darbiem  (revolucionārās  kustības  provocēšana,  lai  palielinātu  slepenpolicijas  budžetu).  Mihaila  Gorbačova  perestroikas   (pārbūves)  laikā  Baltijas  republikām  tika  uzticēta  perestroikas  pionieru-celmlaužu  godpilnais  uzdevums.

Vienu  gan  gribētos  akcentēt  jau  ievadā —  līdz  ar  Latvijas  Vēsturnieku  komisijas  izveidošanu  pie  Valsts  prezidenta  G.Ulmaņa (Rumpīša)  kunga  (LVK  tautā  vairāk  pazīstama  kā  Prezidenta  vēsturnieku  komisija)  vēl  XX.gs. beigās,  notika   XX.gs.  vēstures  akadēmiskās  pētniecības  kolapss.  Ar  Prezidenta  vēsturnieku  komisijas  starpniecību  notika    atgriešanās  pie  totalitārisma  prakses,  kad  vēsturniekiem  bija  jāstrādā  politiskās  varas  kontrolē,  nedaudz  metaforiski  runājot,    tikai  piemeklējot   ilustratīvo  materiālu  vienīgi  pareizajām koncepcijām,  kuras  tiek  nodiktētas  no  augšas.  Ja  padomju  okupācijas  gados   Deus  ex  mashine  (antīko  traģēdiju  — Dievs  no  mašīnas)  lomu  vēsturniekiem  izpildīja  Latvijas  Komunistiskās partijas  Centrālā  komiteja,  tad  šodienas  Latvijā  šo  vēstures  zinātnes  vadošo  un  virzošo  funkciju  ir  uzņēmies  Militārais  izlūkdienests  un  drošības  dienests,  kurš  pārāk  ērti  ir  iekārtojies  Aizsardzības  ministrijas  paspārnē  un  acīmredzami  diriģē Prezidenta  vēsturnieku  komisijas  darbošanos.  Izklāsta  gaitā  nāksies  pakavēties  sīkāk pie  nupat  minētā  slepenā    dienesta  nedarbiem  .

Krievijā  šī  skrūvju  pievilkšana vēstures  pētniecības  laukā  notika  pēc Krievijas  prezidenta  Borisa  Jeļcina  piespiedu  atkāpšanās. Vispirms  notika  restaurācija  politiskā  laukā.  1991.gada  pučisti – sazvērnieki   ar   Jevgeņija  Primakova (gan Krievijas Ārējā izlūkdienesta  izveidotāja un vadītāja, gan ministra un premjerministra lomā)  nedalītu  atbalstu  atgriezās  aktīvā  sabiedriski politiskā  apritē—  pat  ekspertu  lomā  par  M.Gorbačova  perestroikas  izvērtēšanu.

Pēc  1991.gada  augusta  valsts  apvērsuma  organizētāju   reabilitācijas  1994.gadā  Krievijas  Valsts  Domē,   Krieviju  pārpludināja  pučistu  memuāru  plūdi,  kuriem  bija  izteikti  uzbrūkošs  raksturs.  Līdz  savai  nāvei  2007.gadā  pēdējais  KGB  priekšsēdētājs  V.Krjučkovs, puča  galvenā  redzamā  persona,  palika  uzticīgs  savai  pamattēzei,  kuru  viņš  deklarēja  PSRS  Augstākās  Padomes  sesijā  1991.gada  jūnijā,  ka  M.Gorbačova  komanda  ir  aizrobežu   ietekmes  aģenti.  Viena  paša  V.Krjučkova  spalvai  pieder   četras    grāmatas: Personiskā  lieta (1996),  Bezdibeņa  malā (2003),  Personība  un  vara (2004),  Noilgums (2006).  V.Krjučkovu  tūlīt  pēc  reabilitācijas  par  savu  padomnieku  pieņēma  toreizējais  Krievijas  Federācijas  Federālo  drošības  dienesta  (KF FDD) direktors  Vladimirs  Putins.  Pēc  grāmatas  autora  domām  vienīgi  šis  prezidenta  V.Putina  solis  paglāba  Krieviju  no  padomju  totalitārisma  restaurācijas,  kas  būtu  līdzvērtīgi  3 Pasaules  kara  izraisīšanai.

Tiešos  restaurācijas  draudus  prezidentam  V.Putinam  gan  izdevās  novērst,  taču  par  to  nācās  samaksāt  sarkanus  meslus  ideoloģiskajā  jomā.  Kā  parasti  vissmagāk  nācās  ciest  vēsturei.  V.Putina  pirmās  prezidentūras  beigu  posmā  tomēr  tika  sagatavota    t.s. prezidenta    vēstures  mācības  grāmata  vidusskolām,  kuras  tapšanu  personiski  esot  kontrolējis  pats  neakadēmiskākais   Krievijas  Zinātņu  akadēmijas  akadēmiķis  J.Primakovs . Tāpēc  minētā  grāmata  bija  solis  atpakaļ  no  vēsturiskās  patiesības.

Viena  no  J.Primakova  valdīšanas  laika  redzamākajām  akcijām  Krievijas  ZA  bija    krietna  caurvēja sarīkošana Krievijas  Zinātņu akadēmijas  Krievijas  vēstures  institūtā.

Grāmatas  autors  ar   interesi   sekoja  ne  tik  sen  atceltā  Krievijas  Zinātņu  Akadēmijas  Krievijas  vēstures  institūta  direktora  Krievijas ZA  korespondētājlocekļa  A.Saharova   visai  pretrunīgajai  un  neviennozīmīgajai  darbībai.  Proti,  viņa  vadības  laikā  bija  cerības,  ka  Baltija  caur  Krievijas  vēstures  renesansi  —  atgūs  tai  sen  atsavināto  vēsturi,  kuru  tās cilvēkiem    atņēma   kopā  ar  zemi,  mežiem  un  dzintara  atradnēm,  pašus Senās Baltijas   iedzīvotājus  iznīcinot,  deportējot  un  pārtautojot. Krietnu  daļu  no  patiesības  par  Baltijas  vēsturi  paguva pateikt  Mihails  Lomonosovs  savā  pēdējā  darbā  Senā  Krievijas  vēsture no krievu tautas  sākotnes  līdz  lielkņaza Jaroslava I nāvei jeb  1054.gadam (krievu izdevums 1766., vācu tulkojums—1768.).  Taču  ķeizarienes  Katrīnas II  iedibinātā   Krievijas  vēstures  Baltijas(Prūsijas)  bruņnieciskā koncepcija  noveda  pie  tā,  ka  vairākus  simtus  gadus  šo  pēdējo,  ārkārtīgi  nozīmīgo  M.Lomonosova  darbu  vienkārši  noklusēja.  Staļina  laikā  izdotajos M.Lomonosova pilnajos kopotajos  rakstos  minētais  Lomonosova  pēdējais  darbs,  kas  satur  izcilā  Renesanses  darbinieka  uzskatu  kvintesenci  par  Krievijas  vēsturi,  ne  tikai  netika  publicēts,  bet  netika  pat  pieminēts.  Tāda  bija  staļiniskā  prakse  vēstures  laukā!

Taču  grāmatas  autoru  ārkārtīgi  sarūgtināja  Andreja  Saharova  redakcijā  izdotā   grāmata  „Vārds  Krievija. 2008.gada  vēsturiskā  izvēle”[1] Grāmatā  izmantoti  savulaik  visai  skandalozās  tautas  aptaujas  materiāli,  kur  popularitātes  ziņā  Krievijas  sabiedrībā  sacentās  divi  pretpoli —  Josifs  Staļins  un  Nikolajs II.  Tas  visai  nepārprotami  atsedz  sprādzienbīstamo  situāciju  Krievijā.

Katram  autoram  ir  tiesības  izvēlēties  savu  koncepciju  —  A.Saharovs  visas  šīs   bieži  nesavienojamās  personības   cenšas  apvienot  kā  Krievijas  vēstures  galvenos  personāžus,  tai  skaitā    V.Ļeņinu  un J.Staļinu —  milzīgus,  līdz  šodienai  tiesiski  nenovērtētus  noziedzniekus  pret  cilvēci  un  cilvēcību.   Vienīgi   Mihailam Gorbačovam  un    Raisai  Gorbačovai  neatradās  vieta   direktora A.Saharova  rediģētajā   grāmatā.  Krievijas   XX gs. Renesanses  galveno  personāžu  atstāšana  aiz  vēstures  borta  — grāmatas  autora  prāt  ir  Krieviju  un  tās  vēsturniekus  gauži  apkaunojoša  lieta.  Tāpēc  autors  paplašināja  lasītājam  piedāvātās  grāmatas    sākotnējo  struktūru  ar  abu  Gorbačovu  tēmu —  kā  pateicību  Gorbačovu  ģimenei  par  to,  ka  viņi  neatļāva  sabradāt  Baltijas  brīvību  Krievijas  zaldātu  naglotajiem  papēžiem!

Grāmatas  autors  līdz  ar  to  apsveic  kardinālās  pārmaiņas  Krievijas  ZA  Krievijas  vēstures  institūta  vadībā,  tikai  bažījas,  ka  līdz  ar  netīro  ūdeni  no  vanniņas  netiek  izliets  arī  bērns.  Proti,  direktors A.Saharovs  vairākkārtīgi  deklarēja,  ka  uz  Novgorodu  (pretstatā  Stargardai  Austrumprūsijā ,  kur  pēc  seno  hronistu  ziņām  meklējams  viens  no rusu  valstiskuma  centriem) ataicinātais    Rjuriks  bija  slāvs  no  Vagrijas  (apmēram  šodienas  Dānijas  un  Ziemeļrietumu  Vācijas  teritorija)  ar  vagru/varjāgu  karadraudzi.

Tāpat  ievadā  gribētos  akcentēt,  ka    grāmatas  autors  ir  pat  ļoti  kritisks  pret  1991.gada  augusta redzamajiem  pučistiem —  taču   politiskā  ziņā  viņa  attieksme  pret  tiem  ir  visai  divatnīga.  Autors   šajā  grāmatā  pieturas  pie  koncepcijas,  ka  bez  1991.gada  augusta  puča  Baltijas  Jaunās  Brīvības  cīņas,  vismaz  jautājumā  par  pilnīgu  valstisko  neatkarību,  ar  vēlāko  iekļaušanos  ES  un  NATO,  būtu  lemtas  neveiksmei.

Mūsuprāt  Jevgeņijs  Primakovs  ir  ne  tikai  Mihaila  Gorbačova,   Borisa Jeļcina  un  Vladimira  Putina   ļaunais  gars,  bet   arī  visas  Krievijas  Renesanses  galvenais likvidētājs—kapracis.  Taču   Baltijas  valstu  pilnīgas  neatkarības  iegūšanā  īpaši  J.Primakovam   ir  izteikti  divatnīga  loma.    Krievijas  tautu    traģēdijas  organizēšanai   J.Primakovs  plaši  izmantoja  un  izmanto   vadāmās  smadzenes –Krievijas  Zinātņu  akadēmiju,  kā  tās  Prezidija  loceklis.  J.Primakova  bīstamība  slēpjas  apstāklī,  ka  tieši  viņš  ir  viens  no galvenajiem   Rietumu,  pirmkārt  ASV,  militāri  rūpnieciskā  kompleksa  interešu  pārstāvjiem-lobistiem ,  vismaz  objektīvi, kas ir   viegli  pierādāms  un  kā  tāds  viņš  ir  darījis  visu,  lai  panāktu  Krievijas  un  ASV  konfrontāciju —  militāri  rūpnieciskā  kompleksa  akcionāru  interesēs.   Cik  nācies  runāt  ar  speciālistiem  šajās  lietās,  tad  milzu  jautājums un    viena  no  pašām  miglainākajām  pasaules  drošības  problēmām  esot —  vai,  un  ja  jā,  tad  cik  lielā  mērā  nozagtie  PSKP  un KGB  miljardi,  kā  sarkanais  kapitāls ar  anonīmiem  īpašniekiem,   ir  iepludināti  Rietumu  militāri  rūpnieciskajā  kompleksā.

Tiesa, ar  J.Primakovu  tās  lietas  esot samērā  caurspīdīgas,  viņam  personiski  esot  kāds  Ahilesa  papēdis,  tieši  slimīga  mantkārība.  Savā  laikā  to  visai  veiksmīgi esot  izmantojusi  Latvijas  diplomātija —  neitralizējot  J.Primakovu  brīžos,  kad  Baltijas  valstis  startēja  uz  ES un NATO.  Tiesa, Latvijas  tautsaimniecībai  šī  neitralizācija izmaksājusi    ārkārtīgi  dārgi…  Ja  dzirdētie  vērtējumi (ko  samērā  vienkārši pārbaudīt  pēc  dokumentiem)  par  Latvijas  ceļa  bruģēšanu  uz  Eiropu  ar  dolāriem  Primakovam  neatbilst  vēsturiskajai  realitātei —  autors  jau  iepriekš  atvainojas.

Atšķirībā  no  viņa  ilgstoši  apmānītajiem  prezidentiem —  Mihaila  Gorbačova,  Borisa  Jeļcina  un  Vladimira  Putina,    pats  J.Primakovs  vienmēr  ar  izsmieklu  ir  izturējies  pret  Baltijas  valstu  neatkarību,  pat  ironizējot,  ka  tad  jau  Maskavas  pilsētas  rajoni  arī  varot  sākt  deklarēt  savu  suverenitāti, jo  pēc  iedzīvotāju  skaita  un  ekonomiskā  potenciāla  tie  esot  daudz  nopietnāk  ņemami   par  Baltijas  valstīm.  Taču  reālajos  politiskajos  procesos  izšķirošo  lomu  nospēlēja   Krievijas Renesanses  kapraču  galvenā  darbības  joma —  nekautrīga,  plānveidīgi  organizēta  Krievijas  tautsaimniecības  un  dabas  bagātību  izlaupīšana.  Baltijas  valstis  šajā  procesā  nospēlēja  visai  izdevīga  tranzītceļa  lomu. Tiesa, šobrīd  šī  ceļa  aktualitāte  ir  tuvu  nullei,  tāpēc  ar  lielākām  vai  mazākām  sāpēm  no  sabiedriski  politiskās  un  biznesa  skatuves  noiet  pirmā  prihvatizatoru paaudze,  dēvēti  par  oligarhiem  —  Latvijā  nepazīstamais  un  ar nenotveramo  un  nenogremdējamo   padomju-austriešu  firmas Nordex šefu  Grigoriju  Lučanski  cieši    saistītais  ēnu  oligarhs Jānis  Šneiders (ilggadējs  LPSR  Ministru  padomes  lietu  pārvaldnieks),  kā  arī    paskaļie,  intelektuāli  izteikti  limitētie un  reāli  daudz  maznozīmīgākie –Andris Šķēle  un  Aivars  Lembergs,  izteikts  3.šķiras  līmenis  biznesā.

Patīkami  atzīmēt,  ka  Krievijas   pārkarsētajā  politiskajā  gaisotnē  akadēmiskās  pētniecības  principi   ir  saglabāti   Gorbačova  fonda  sagatavotajā  un  izdotajā  literatūrā  par  perestroiku.  Pēc   masu  informācijas  līdzekļu  pavisam  pieticīgas  informācijas  2010.gadā  Gorbačova fonds  izdevis  pavisam  sensacionāla  rakstura  grāmatu  1000  eksemplāros  uz  1000.lapaspusēm  Atbildot  laika  izaicinājumam. Grāmata  satur  pašu  slepenāko  PSRS  dokumentu  publikāciju,  ieskaitot  PSKP  CK  Politbiroja  protokolu  publikāciju  par  joprojām  aktuālām  mūsu  planētas  izdzīvošanas  problēmām.

Mūsuprāt,  tieši  šī  publikācija  izraisīja  Gorbija  problēmas aktualizāciju.  Šinī  situācijā   īpaši  skumji  ir   Lietuvas  prokuroru  centieni  nopratināt  M.Gorbačovu,  nevis  dzīvo  maršalu  D.Jazovu, kā  iespējamu  galveno  atbildīgo  par  Viļņas  1991.gada 13.janvāra  asiņainās  svētdienas sarīkošanu —  desanta  karaspēkam  it  kā  dodot  slepenu  pavēli  uzbrukt  Viļņas  televīzijai. Vai  tiešām  Baltijas  valstis  arī  gatavojas  līdzdarboties  Krievijas  pučistu  galvenā  pretinieka  arī  šodien  —  Mihaila  Gorbačova  un  viņa  vadītā  fonda  neitralizācijā?  Tas  būtu  politiski  tuvredzīgi  un  pilnīgi  amorāli!

Grāmatas  autors  pacentīsies  pierādīt  salīdzinošās (komparatīvās)  metodes  ietvaros  ar   analoģiskiem  Latvijas   notikumiem,  ka  provokatīvos  uzbrukumus  civiliedzīvotājiem  Baltijā  rīkoja  M.Gorbačova  pretinieki.  Gorbija  pretinieku  mērķis  bija  absolūti  caurspīdīgs  toreiz  un  šodien —    ar  milzu  asins  izliešanu  sakompromitēt  M.Gorbačovu   Krievijas  un  Brīvās  pasaules  acīs,  lai    piespiestu  M.Gorbačovu   restaurēt  padomju  totalitāro  režīmu,  vai  atceltu  viņu  no  prezidenta  amata, ja  viņš to nedara.

Augstāk  minētā   visai  Baltijas  valstu  brīvības  lietai  tik  nepatīkamā  Lietuvas  prokuroru  politiskās  atriebības  epizode,  tomēr  mums   sniedza   iespēju  iepazīties  ar  M.Gorbačova  viedokli  par  Viļņas  asiņainās  svētdienas patiesajiem  vaininiekiem,  kuru  viņš  pauda  plašā  intervijā  Austrijas  presei[2].  Gorbijs  bija  atklāts —  viņaprāt  KGB  šefs  V.Krjučkovs  un  aizsardzības  ministrs  maršals  D.Jazovs  melojuši,  kad  nolieguši  savu  līdzdalību  Viļņas  asiņainajos  notikumos  un  visu  atbildības  smago  nastu  uzvēluši  Viļņas  garnizona  komandierim  V.Ushopčikam  un  KGB  specvienības  Alfa komandierim  M.Golovatovam.

Līdz  ar  teikto  ir  skaidrs,  ka  perestroikas  un  Baltijas  Jauno  Brīvības  cīņu  problēmas  ir  ne  tikai  asu  politiķu, juristu  un  vēsturnieku diskusiju  objekts,  bet  joprojām  atklātas  politiskās  konfrontācijas  lauks.  Līdz  ar  to  historiogrāfijas  un  avotpētniecības  problēmas  aplūkosim  izklāsta  gaitā,  saistībā  ar  konkrēto  politisko  strāvojumu.

Pēdējā  laika  notikumi   akcentē   Baltijas  Jauno  Brīvības  cīņu  laika  pētniecības  lielo  akadēmisko  un  politisko  aktualitāti  tieši  šobrīd.  Grāmatas  autora  prāt,  šodien  barikāžu  variants  nav  derīgs  ne  Latvijai,  ne  Krievijai.   Latvijas  valsti  ar  tās  pilsoņiem  aizstāv  piekritīgās  struktūras,  bet  Krievijā  tautai  vienkārši  nav  ko  aizstāvēt.  Barikādes  pret Krievijā  pašlaik  valdošo   režīmu  var  novest  līdz  Lielajai  asinij un  faraonu  tipa  diktatūrai,  bet  Latvijā – līdz  ārkārtējam  stāvoklim  ar  autoritāru  prezidentālu  pārvaldes  formu.  Tāpēc  grāmatas  autors  abu  nupat  minēto  kaimiņvalstu    iedzīvotāju  aktīvākajai   daļai   ieteiktu    savu  lieko sociālpolitisko   enerģiju  labāk  veltīt  vēstures  studijām,  apkopojot  arī  mutvārdu  vēstures (oral  history) pienesumu  savā  tuvākajā  apkārtnē —  tas  palīdzēs  uzlabot  mūsu  ikdienas  dzīvi —  mums  visiem,  šeit  un  tagad,  bet  vidējā    perspektīvā  sniegt  lielus  jaunatklājumus  par  vecām  lietām,  kas  var  kardināli  izmainīt  dzīves  līmeni  arī  Latvijas  tautām. Piedāvātais  ceļš   būtībā    ir  vienīgais  ceļš  sekmīgai  cīņai   pret  totalitārismu un  autoritārismu  visos  laikos  un  visdažādākajā  izpildījumā,  arī  pret  šodien  Latvijā  valdošo  vadāmo  demokrātiju.!

I.nodaļa.AR  GARASPĒKU  PRET  KARASPĒKU  — VAI   PAR

VADĀMO DEMOKRĀTIJU?

1.AR  GARASPĒKU  PRET  KARASPĒKU  1991.GADĀ

Kā   aktīvs  barikāžu  laika  dalībnieks,  grāmatas  autors  ņēma  tiešu  dalību   divos  (1991.gada 13. un 15. janvārī)  no trim  Baltijas  Jauno  Brīvības  cīņu   pašiem  kritiskākajiem   brīžiem,  kā  arī  bija  paša   kritiskākā  brīža  aculiecinieks 1991.gada  20.janvārī.  Pēc profesijas  grāmatas  autors  ir  vēsturnieks, kurš  specializējies  iekšpolitikas  izpētē.   Tobrīd  viņš  strādāja  par Latvijas  Zinātņu  akadēmijas Vēstures  institūta  direktoru,  bija  arī Latvijas Valsts Universitātes  docents   un Latvijas  Zinātņu akadēmijas  korespondētājloceklis,  vēstures zinātņu doktors (disertācija  par  Liberālisma  nometnes  politiku  Latvijā 1901.-1917.gadā  aizstāvēta 1989.gadā Igaunijas Zinātņu  akadēmijas  Vēstures  institūtā).  Tas  varbūt  ir  piedevis   zināmu  savdabību autora  skata  punktam  uz  barikāžu  laiku  un  tā  vēlākajiem  rezultātiem  – labu  vai  sliktu,  lai  spriež  lasītājs.

2013.  gada  janvāris  ir  barikāžu  22. jubilejas  gads–   atceres  laiks  par  Baltijas  Jauno  Brīvības  cīņu kulminācijas punktu – 1991.gada  janvāra  barikāžu  laiku.  1991.gada  augustā  izšķirošie  notikumi  jau  risinājās   Krievijā  un  Baltijas  brīvības  galvenais    glābējs   bija  Krievijas  Federācijas  prezidents  Boriss  Jeļcins  ar  savu  toreiz  uzticamo  līdzgaitnieci  un  iedvesmotāju  meitu  Tatjanu  Djačenko,  aizmugurē  stāvot  labsirdīgi viltīgi  smaidošajam  Mihailam  Gorbačovam,  kurš  tajā  brīdī  kopā  ar  ģimeni  bija  neitralizēts  Forosas  rezidencē  Krimā.

Boriss  Jeļcins  nepadevās  pučistu  pārspēkam,  bet  stājās  Krievijas  parlamenta —  Baltā  nama,  aizstāvju  rindu  priekšgalā,  kuriem   lieti  noderēja  mūsu  1991.gada  janvāra  barikāžu  laika  pieredze. Boriss Jeļcins  bija  ne tikai  Baltijas un Krievijas,  bet  arī  Mihaila  Gorbačova  pēdējā  un  vienīgā  cerība  1991.gada augusta  valsts apvērsuma  laikā.   To savās publicētajās  atmiņās  ir apliecinājuši  arī KGB  sazvērestības  upuri,  kuri  bija  ieslodzīti   Krimas  rezidencē     kopā  ar M.Gorbačovu.  Tieši   Jeļcina   vadīto  Krievijas Baltā  nama  barikāžu aizstāvju  uzvarā   grāmatas  autors  saskata  galveno, nepārejošo  mūsu Baltijas  Jauno  Brīvības  cīņu   vēsturisko  nozīmi,  kaut  arī  pats  barikāžu  laiks  bija  lielākais  Kangara  laiks  Latvijas  vēsturē.  Par  nodevību   nāksies  runāt  daudz,  pat  pārāk  daudz  un  tāpat   daudz   kas paliks nepateikts.

Taču  1991.gada  janvārī  mēs  izturējām  paši,  kailām  rokām uzvarējām  nāves  cīņā  ar  līdz  zobiem  apbruņoto  melno  bruņinieku  sarkanajā  apmetnī  un  piecstaru  sarkano  zvaigzni  uz  pieres – mūsu  izseno  ienaidnieku. Tiesa,  tas  mums  nebūtu  izdevies  bez  Borisa  Jeļcina,  Anatolija  Sobčaka ,  Aleksandra  N.Jakovļeva,  bez  daudzu  godīgu  armijas  cilvēku  lielāka  vai  mazāka  atbalsta, būsim beidzot  godīgi – tas  mums  nekādi  nebūtu  izdevies  bez M.Gorbačova  liberālajām svārstībām, jeb  precīzāk – klinšainās  apņemšanās  nepieļaut  Baltijas  brīvības  iznīcināšanu. Taču  toreiz  neko  par  lielās politikas  aizkulisēm   nezinājām.  Mēs, barikāžu  cilvēki,  paši uzvarējām  savās Jaunajās Brīvības cīņās,  jo  bez  mums  nebūtu  uzvaras!

Beigsim  taču  vienreiz  atmodoties – cīnījās tie, kuri nekad nebija  aizmiguši — bet  visatļautības  svētlaimē  krācošo  padomju  nomenklatūras  lāci  nepamodinās pat  visiem  režīmiem  tik  iztapīgo  ideologu   izfantazētās   otrās un  trešās atmodas!   Dzimtenes  zeme,  ticība  Dievam  un  pašu  godaprāts —  bija  tie  spēki,  kuri  ļāva  mums  veikt  desmit  Lāčplēšu  cienīgu  varoņdarbu!  Tagad  briesmās  ir   jau  pati  Zemes  Māte —  gan  tās  dēliem,  gan  meitām  jāiet  palīgā!  Citas  izvēles  vairs  vienkārši  nav!

Taisnība  bija  vienam  no   galvenajiem  Latvijas  barikāžu  laika  cīnītājiem  par  brīvību — gan  politiskajos  kuluāros,  gan  atklātā  kaujas  laukā  ar  ļaunuma  impērijas  gvardi —  Ivaram  Ķezberam,  kad  viņš  solidaritātes  mītiņā  ar  lietuviešu  brīvības  cīnītājiem  1991.gada  13.janvārī  11. Novembra  krastmalā aicināja  mūs  stāties  pretīm  uzbrūkošajam  karaspēkam —  ar  garaspēku!

Taču  mūsu  Jaunās  Brīvības  cīņas  nenorisinājās  kādā   no  pārējās  pasaules  izolētā  telpā —    barikādes   Rīgā   bija  Mihaila  Gorbačova   perestroikas laika  politiskās  dzīves  cēloņsakarību  rezultāts.  Tāpat  kā  šodienas  globālais  teroristu  karš  ir   vairāk  vai  mazāk  tiešs  Padomju  Savienības  sabrukuma  rezultāts. Latvija  ir ļoti  pateicīgs  areāls  šīs  problēmas  pētniecībai —  maza valsts  ar  vidējas  lielpilsētas  iedzīvotāju  skaitu,  kurā   tomēr  bagātīgi  pārstāvēts  viss  Eiropas  šodienas  problēmu  spektrs.

Galvenais — Jauno  Brīvības  cīņu  laikā  Baltija, tai  skaitā  Latvija,  atradās  lielās  politikas  krustcelēs. Bet  pirms  runāt  par  lielvaru  krustceļu  problēmām —  sākumam  dažus  vārdus  par  šodienas  situāciju  Latvijā,  kura  ir  likumsakarīgs   rezultāts  tam,  ka  joprojām  nav  uzrakstīta  akadēmiska  Baltijas  Jauno  Brīvības  cīņu  laika  vēsture,  kā  arī  postbarikāžu  laika  vēsture  —  kad  mūsu  Brīvības  cīņu  galvenie  pretspēki  —  LPSR  VDK  darbinieki     izveidoja  SAB,  Drošības  policiju,  KNAB,  smagi  infiltrēja  iekšlietu  sistēmu. Taču  mūsu  šodienas  realitāte  sniedz  vispārliecinošākās ,  būtībā  neapgāžamas  liecības —  who  was who  (kas  bija  kas) arī  1991.gada  izšķirošo  notikumu  laikā.

2. ŠODIENAS  LATVIJA –VADĀMĀS  DEMOKRĀTIJAS  VALSTS.

Postperestroikas  laiku   vadāmo  demokrātiju  iedibināja  valdošā  liberālā  partija  Latvijas Ceļš (LC)   ar   bijušo LKP CK ideoloģisko  sekretāru  un pēdējās  LPSR Augstākās  padomes  Prezidija  priekšsēdētāju  A.Gorbunovu  priekšgalā.  Latvijas  Ceļs lielā  mērā  pārmantoja  Augstākās  Padomes  Latvijas  Tautas  frontes (LTF)   frakcijas  lielo  autoritāti  tautā  un  5.Saeimas  vēlēšanās  smagi  sakāva  savu  idejisko  ciltsmāti  LTF,  iesaistot  savās  rindās  praktiski  visu  LTF  intelektuālo  eliti.  Izklāsta  gaitā  mums  nāksies  runāt  par  LTF  izveidošanās  īpatnībām,  kuru  rezultātā  līdzdalību  tās  izveidošanā  ņēma  tā  LPSR  VDK (Valsts drošības komitejas)  daļa,  kura  nenostājās  atklātā  opozīcijā  pret  M.Gorbačovca  pārbūvi.  Līdz  ar  to  LTF  līderu  rindās  atradās  arī  dubultas  pakļautības  personas  LPSR VDK  slepeno  līdzstrādnieku – seksotu (saīsinājums  no  slepenais  līdzstrādnieks  krievu  valodā) personās.

Latvijas  Ceļam kā  ekstrēmā  elkoņu  kapitālisma tipa  partija,  kuras  ideāls  bija  pirmatnējās  uzkrāšanas  laika   mežonīgā   kapitālisma  modelis,  kur  indivīdi  izlauza  sev  ceļu  ar  elkoņiem,  modernā  kapitālisma  pasaulē,  saprotams  nākotnes  nevarēja  būt  un  arī  nebija.  Taču  LC  spīdoši  izpildīja  savu  izveidotāju  un  sponsoru  sociālpolitisko  uzdevumu —  ar  mežonīgās  prihvatizācijas palīdzību  nodrošināt  ar  īpašumu  pareizo LKP CK  nomenklatūras  daļu  un  LPSR  VDK  štata  darbinieku   pareizo daļu .  Taču  kā  katrā  lielā  finansu  projektā,  radās  gribētāji  tikt  pie  lielā  čungura arī  no  demokrātiskākām  aprindām —  personām,  kuras  nebija  paspējušas  izkalpoties  tālāk  par  nomenklatūras  uzgaidāmo  telpu  ceļā  pie  siles”, kā savu  ceļu  uz  nomenklatūru  paškritiski  raksturoja  LTF  pirmais  līderis  Dainis  Īvāns.  Īpaši  aktīva  bija  LTF  vadošā  jaunatne,  kura  atradās  šī  ceļa  pašā  sākumā.  Šīs  aprindas  izveidoja    slēgtu  vīriešu  klubu  „Klubs-21”,  tautā  un  presē  pazīstams  gandrīz  vienīgi  ar  nosaukumu  Klubiņš-21 (LKP CK  Partijas  vēstures  institūta  bijušais darbinieks  M.Virsis,  daļa no Latvijas tautas   frontes,  daudzi  akadēmiskās  pasaules pārstāvji).   Drīz  Klubiņš-21 kļuva  par vadošo  un  virzošo spēku   arī  citās  partijās.  Viens  pats  Klubiņa-21 biedrs  Gundars  Bērziņš  būtībā  sagrāva  liberālo  Tautas  partiju,  kuras  vīzija  par  kapitālismu  bija  kaut  cik  cilvēciska   un  TP  atzina  sociālās  nodrošināšanas  programmu  nepieciešamību.  Pēc  oligarha,  padomju  puķkopja  un  milicijas  seksota  cīņai  pret  spekulāciju  Andra  Šķēles  atbīdīšanas  otrajā  plāksnē,  TP  kļuva  bīstama  saprihvatizētajiem  oligarhiem, tāpēc  ar  Drošības  policijas  vai  Kriminālpolicijas  rokām  tika  noorganizēta  Lietussargu  revolūciju un  sarīkojot  Saeimas  nama  grautiņu  Latvijas  vēsturei  tik  liktenīgajā  13. janvārī. Tika  gāzts  pats  veiksmīgākais  mūsu  Ministru  prezidents  Aigars  Kalvītis,  pēc  tam  ar  Parex  bankas viltus  glābšanas  operāciju  izzaga  A.Kalvīša  valdības  izveidotos  uzkrājumus   un  iār  Ivara  Godmaņa  rokām  iemeta  Latviju  dziļā  krīzē,  kura  nav  beigusies  vēl  šodien. Īstā  totalitārisma  manierē —  par  kārtējo  I.Godmaņa  apzagšanos  ar  masu  informācijas  līdzekļu  palīdzību,  ka  pie  krīzes  esot  vainīgs… padzītais  A.Kalvītis.

Protams,  autors  šeit  nepretendē  uz  visaptverošu   Latvijas  sociālekonomiskās  attīstības  analīzi,  tikai  sniedz  savu  skatījumu  uz  notikušo  tautas  traģēdiju.     20  gadu laikā  Latvijas tautu  un visas  pasaules  acu  priekšā   likvidēja  visas  perspektīvās  ražotnes  Latvijā,  nepieļāva  kapitālisma  attīstību  laukos  pa  fermeru  ceļu –   tā  vietā    veicinot  latifundiju  izveidošanu. Godīgos politiķus, kā  A.Kalvīti, padzina.   Ļoti  brīnumainā  kārtā  Latvijā    notiek   savdabīga  muižu  saimniecības  sistēmas   atjaunošana. Lielo latifundiju īpašnieki  lielākoties (kā A.Lembergs  Ventspils novadā, V.Kokalis un M.Mētelis Kuldīgas novadā u.c.)  ir  cilvēki  ar  kriminālu  auru.  Muižu  lielākā  daļa  ir  renovēta,  to  izbijušie  īpašnieki – baroni  nekautrējoties  masu  informācijas  līdzekļos  nopūšas  it  kā  pēc  „mīļās  Dzimtenes”,  kaut  gan  viņi  fanfarām  skanot  atsaucās  Ādolfa Hitlera  aicinājumam  kolonizēt  iekaroto  Poliju,   kā  samaksu  saņemot  poļu  aristokrātijai  nozagtās  muižas… Vai  atjaunojusies  Latvijas  mīlestība nozīmētu,  ka  šodien  labas  diezgan  būtu  visai  eklektiskās  muižu   dzīvojamās  mājas,  jo  Eiropas  izpratnē  tikai  retā  no  tām  ir  pelnījusi  pils  apzīmējumu.

Politiski Latvijā  ir  izveidota  pseidodemokrātiska  valsts  iekārta vadāmās  demokrātijas  formā,  kur  pilnīgi  antikonstitucionāli,   aizkulisēs  valsts    faktisko pārvaldi ir  uzurpējusi  Nacionālās Drošības  Padome (NDP), kas  pārstāv  spēka  struktūras  un  kuru   vada Valsts  prezidents.   Praksē  likums par  valsts noslēpumu  tiek  nostādīts augstāk  par  konstitūciju.  Slēpjoties  aiz valsts noslēpuma vairoga — specdienesti  gana deputātus,  deformējot  informācijas  plūsmu, kā Saeimā, tā  valdībā  (ar   specdienestu  slepenās  aģentūras  izveidi  ierēdniecībā  u.c.) – tā  nodrošinot  sev vēlamu lēmumu  pieņemšanu.  Diemžēl,  kā  nāksies   runāt  noslēguma daļā,  nepārprotami  11.Saeimas  deputātu   sastāvā  ir  infiltrētas  arī  specdienestu  uzticamības  personas,  kas  aktīvi   līdzdarbojas  vadāmās  demokrātijas  ēnu  teātrī.

Šo  aizmuguriskās  diktatūras sistēmu izveidoja prezidents  Guntis Ulmanis (Rumpītis),  kurš  bija   tālāk  vairākkārtīgi minētā — čekas  virsnieka  Gunta  Indriksona   pārāk tuvs ģimenes draugs. Pēc  grāmatas  autora hipotēzes šīs  Gunta Ulmaņa tradīcijas  pārmantoja  cits G.Indriksona  pārāk tuvs ģimenes draugs —  Valdis Zatlers,  kā  arī  apzināti  turpināja,  tikai  cenšoties  mezglu  punktos  izvietot  savus  cilvēkus —  V.Vīķe-Freiberga. Šodien  šo  sava  partijas  un profesijas  biedra Gunta Ulmaņa  tradīcijas  ārkārtīgi  aktīvi  turpina  Andris  Bērziņš.

Taču  vadāmajai  demokrātijai Latvijā  gluži nepiemīt  Sicīlijas  Cosa Nostra raksturs.  Tā tika radīta, lai  pie varas  caur  ķēķa  durtiņām varētu  atgriezties  vecā padomju  nomenklatūra, dēliem un nu jau  arī  mazdēliem  nomainot  tēvus un vectētiņus.  Taču  tradicionālā  padomju  nomenklatūras  mazspēja  realizēt  pragmātisku  tautsaimniecisku  politiku  arī  biznesmeņu  un baņķieru  statusā, kļūst  jo  brīdi acīmredzamāka, pieaug kritika un konkurences  spiediens , kā no apakšas, tā īpaši no Rietumiem, tāpēc  šajās,  šodien Latvijā valdošajās,  aprindās  valda  nervozitāte  un  izejas  meklējumi,  kas  var  radīt  dažu  labu  pārsteigumu  vistuvākajā  nākotnē.

Finansiāli  dominējošajās  sabiedrības  grupās   pieaug    neokomunistiski  revanšistisks  noskaņojums  par  nepieciešamību  atjaunot  impēriju,  lai  būtiski  ierobežotu  demokrātiju. Šīs  noskaņas ir ļoti  spēcīgas, kā Krievijā,  tā Latvijā  — tās  materializējušās   mēģinājumos  izvest uz  ielas  masas,  radīt tajās  radikāli  revolucionāru  noskaņojumu,    līdz  ar to  tradicionālo  klusējošo  vairākumu, šoreiz  tā  krievvalodīgo  daļu, pārvēršot  par  viegli manipulējamu  varenu   ieroci.   Tad nāktu  pasaules  vēsturē  daudzkārt  izmantotais  scenārijs —  asins  izliešana  un  ārkārtas  stāvokļa  izsludināšana,  kad  varu  atklāti  savās  rokās  pārņem  spēka  struktūru  pārstāvji. Tikai  tāpēc Latvijā  pēkšņi  sāka  tik  aktīvi   referendumoties —  iesākot  ar  referendumu  par krievu valodu, kā otro  valsts valodu.

Ķēķa durtiņas vecajai  nomenklatūrai, tās dēliem un mazdēliem  pavēra    veco  čekistu  jaunie  audzēkņi.  Lieta  tā,  ka  LPSR  VDK  un Padomju armijas pretizlūkošanas  (īpašo nodaļu-osobije  otģeli)  virsnieki, kā  jau  minējām  PSRS  visaugstākās  nomenklatūras  kadra (kuru  amatā  apstiprināja  PSKP  Politbirojs),   izveidoja  visus Latvijas Republikas  specdienestus,  kuri  savukārt  caur  savam  uzticamības  personām  —  bijušo   Civildienesta  pārvaldes  priekšnieku  Māri  Knoku , šodien  Valsts Kancelejas  direktori  Elīnu  Dreimani, Ministru  prezidenta  biroja  vadītāju  Olitu  Augustovsku  un  viņiem  līdzīgiem  pakļāva  specdienestu  diktātam  praktiski  visu  Latvijas  ierēdniecību. Īpaši  nozīmīgu  lomu  šajā  sarkano  ēnu teātrī  ieņem  Valsts  prezidenta  kancelejas  vadītāji.

Nebija  jau  tā,  ka  intelektuāļi bez  pretestības  noskatījās  uz  šo  absurdu,  tāpēc  tika  veikta  plaša  akadēmisko  aprindu  iebaidīšanas  kampaņa.

Vecā  gvarde par   upurjēriem vēstures  laukā   izvēlējās  Latvijas Universitātes  Vēstures  palīgdisciplīnu  katedras  vadītāju,  LZA korespondētājlocekli Dr. Vilni  Pāvulānu  un  grāmatas  autoru,  jo  abi  kritiskākajā  brīdi, 1991.gada 15. janvārī ,  kā  brīvprātīgie  Augstākās Padomes  sargi,  stāvējām  uz  tagadējā  Saeimas  nama  kāpnēm  un  redzējām  staigājam  tur, tā  sacīt,  ar  parlamentārismu  un  demokrātiju   nekādi  nesavienojamas  personas,  kā  atvaļināto  KGB  apakšpulkvedi  Arni  Jumīti pēc  LVU  diploma  arī  vēsturnieku.

Tālāk  runāsim,  ka  Dr.V.Pāvulānam  par  redzēto  nācās  samaksāt  ar dzīvību. Grāmatas  autors  formāli tika  cauri sveikā  —  no  Jauno Brīvības  cīņu  laika  Latvijas  oficiozā  vēsturnieka  Nr.1  viņu  5 gadu laikā  vienīgi      pārvērta  par  reģistrētu   bezdarbnieku  ar  un   bez  bezdarbnieka  pabalsta,  kuram  tika  liegts  jebkurš  darbs  specialitātē. Taču  paralēli  autoram izpildīja  pilsonisko  nāves  sodu –  piemērojot  pret  viņu   pagrīdē  atjaunoto  PSRS  KGB un LPSR  VDK 5. (ideoloģisko, beigās  konstitūcijas  aizstāvības)  pārvalžu   jaunizgudroto  aizmugurisko  soda  psihiatriju,  par  kuru  runa  sekos  tālāk.  Tiesa,  ārzemēs  par  grāmatas  autoru  izplatīja  citu,  kaut  arī  tikpat  melīgu  versiju,  it  kā  viņš  būtu  KGB  uzticamības  persona.

Īsi  pirms  savas  dabiskās  nāves  nedabiskos  apstākļos I.Ķezbers  paguva  grāmatas  autoru  brīdināt,  ka  KGB/VDK 5.pārvalde  ir  atjaunojusi  pagrīdē visas  savas  organizatoriskās  struktūras,  tā  kā  bija  arī  kam  izplatīt  šāda tipa  apmelojumus.  Savos  publicētajos  memuāros I.Ķezbers  pastāsta, ka  šai pārvaldei  bija  pašai  savs  autonoms  izspiegošanas  aparāts  un  savs tribunāls  un  pat  aparāts  soda izpildei,  taču  šīs  ārkārtīgi  būtiskās  drošības  lietas  Latvijas  iekšlietu  struktūras  atstāja  bez  ievērības. Sarunā  I.Ķezbers  minēja,  ka     Krievijā  šīs  struktūras  vadot  bijušais KGB priekšsēdētāja  Krjučkova  vietnieks  Filips Bobkovs,  bet  Latvijā  vēl  I.Kezbera un B.Pugo  padzītais  VDK pulkvedis  Fridrihs  Straube  (miris 2005.gadā)  un  padzītais   apakšpulkvedis Arnis  Jumītis. Pats traģiskākais, ka šīs  noziedznieku pret cilvēci un cilvēcību  apvienības —  5.pārvaldes,     apakšvienības  cīņai pret jaunatni, sakropļoja  dzīves jau  skolas vecuma bērniem, īpaši  glīta izskata vidusskolniecēm.

Savos  memuāros  I.Ķezbers  5.pārvaldi  ir   precīzi  nodēvējis   par  VDK žandarmēriju, bet  personiskā  sarunā  nosauca  par  slepkavu  un  suteneru  organizāciju..

Šādā  reālā,  tā  sacīt,  sabiedriski  politiskajā  gaisotnē  vienīgi tas, ka autora  vārds  bija   zināms    M.Gorbačovam  un  A.N.Jakovļevam,  bet īpaši pateicoties  akadēmiķa  Aleksandra Drīzuļa,  akadēmiķa Ulda  Viestura  un Ivara Ķezbera  aizstāvībai,  viņam  izdevās  kļūt par  vecuma pensionāru,  lai  arī  ar  pensiju  zem  iztikas  minimuma.  Materiālās  rūpes  pašaizliedzīgi  uzņēmās  autora  dzīvesbiedre  kultūrvēsturniece  Baiba Rone,  bet  grāmatas  autors  ieguva  daudz  brīva  laika,  lai  nopietni  varētu  iedziļināties  vēstures  pētniecībā.

Taču galvenais, dzīvojot savās lauku mājās gleznainajā suitu novadā, grāmatas autors izjuta, ka  tas,  ko mācītājs Juris Rubenis sauc par kristīgo meditāciju, akadēmiķis Vladimirs  Vernadskis par saistību  ar  noosfēru – bet  kas  patiesībā ir ceļš pie Dieva. Šodien mēs  izliekamies aizmirsuši, ka  padomju   totalitārisma  lielākais  noziegums  bija   uzbrukums  cilvēces garīgajai esībai,  gan   zinātniskā ateisma metodēm,  gan   necilvēciskām  represijām pret   visu   konfesiju  garīdzniecību.

Pēc neatkarības  atjaunošanas grāmatas  autors  izveidoja zinātnisko projektu  Politiskie tiesu procesi Latvijā 1940.-1990. un  mēģināja uzsākt šo pavisam  traģisko  problēmu akadēmisku  izpēti  un izvērtēšanu,  taču  viņa bijušie  kolēģi  autoru nodeva, iesaistoties  aizmuguriskās soda psihiatrijas pielietošanā  pret  viņu.

Pazemojošais bezdarbnieka statuss,  bezspēcīga noskatīšanās, kā vecie  čekas  aģenti  kropļo  Baltijas  vēsturi  —  nav pārāk dārga maksa  tam, ka grāmatas  autors  atguva   savu  bērnu dienu  ticību  un  uzticēšanos Dievam.  Viņš  dziļi izjuta, ka bez tā  nav iespējams  ne izdzīvot, ne pārdzīvot saimnieciskās, politiskās un reliģiskās  krīzes, kuras šodien plosa pasauli. Pienācis laiks tomēr atkal  pievērsties  skumjajai  mūsu  eksistences, tā sacīt, sabiedriski politiskajai  pusei.

Izcili  nozīmīgu  ieguldījumu   vadāmās  demokrātijas koncepcijas  izstrādē  deva  Latvijas Republikas t.s. tiesībsargi , kuru vidū  īpaši  gribētos  izcelt  Ģenerālprokuratūru,  Kriminālpoliciju,  KNAB, Drošības policiju  un  Satversmes aizsardzības  biroju (SAB).  Nupat  minētās  iestādes  dāsni  apgādāja  grāmatas  autoru  ar  neapstrīdamiem  dokumentāliem  pierādījumiem  par   vadāmās  demokrātijas ikdienas  praksi.

Grāmatas  autoram  nekad  nav  bijušas  šaubas,  ka  pašmāju  vadāmās demokrātijas virsdiriģents  meklējams  Maskavā.     Krievijas Ārējā  izlūkdienesta  ilggadējā  vadītāja  un joprojām  pelēkā  kardināla  Jevgeņija Primakova nesenā  vizīte  Latvijā  liecina,  ka  šoreiz  par  Baltijas    destabilizācijas  galveno  centru  izvēlēta  Latvija  —  vai  tiks  organizēta  Lielā  asins,  vai  veiktas  kādas  lielas  politiskas  provokācijas  un  akcijas —  parādīs  pats  tuvākais  laiks.  Līdz  ar  to  barikāžu  lietas  no  jauna  iegūst  tieši   degošu  politisko   aktualitāti.

Lieta  tā,  ka  grāmatas  autors  uzskata  Jevgeņiju  Primakovu  par  vienu  no  neredzamajiem  1991.gada  augusta  puča  pasūtītājiem – pie  kā  mums  nāksies  pakavēties  vairākkārtīgi.

3. TIESA – VADĀMĀS DEMOKRĀTIJAS  GALVENAIS  IEROCIS.

Paragrāfa  virsrakstā  formulētās  tēzes  pierādīšanai  grāmatas  autors  minēs  tikai  vienu  nelielu  piemēru.  Ik pa brīdim  viņu  lika pie  vietas,  arī   izdarot     nepamatotu uzrēķinu  viņa  jau  tā  pieticīgajai  vecuma  pensijai.   Valsts sociālās  apdrošināšanas aģentūŗas (VSSA)  Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas nodaļa 2004.gada 5.martā  izdeva rīkojumu ieturēt no grāmatas  autora  it kā  izveidojušos  bezdarbnieka pabalsta  pārmaksu Ls 70,72  apmērā (pie  toreiz  ap  100 Ls,  vai pat mazākas pensijas), jo autors  bezdarbnieka pabalsta  saņemšanas  brīdī  it kā bijis darba  attiecībās  ar Latvijas Radio.  Autors šo rīkojumu apstrīdēja VSAA, taču tā ar savu 2004.gada  23.aprīļa  lēmumu nr. 116 atstāja  uzrēķinu  spēkā. Tad  autors   nepārprotamo  patvaļas aktu pārsūdzēja Administratīvajā  rajona  tiesā.  Taču  administratīvo tiesu   tiesneši  uzskatīja  par  mazsvarīgu  dokumentāli  pierādītu  faktu , ka   VID (Valsts ieņēmumu  dienests)   vairākkārtīgi  bija  mainījis  oficiālu  informāciju  par  grāmatas  autora  it kā  strādāšanu Latvijas  Radio,  šķiet,  pēc šodien  par  citiem  noziegumiem  notiesātā  Vladimira Vaškevica  norādījuma.  Latvijas Radio ģenerāldirektors Dzintris Kolāts  ne tikai parakstīja   antagonistiski  pretrunīgus   dokumentus, kuri   viens  otru  noliedza,  bet  acīmredzami  bija licis saviem darbiniekiem pat viltot  dokumentos autora parakstu  —  lai tikai   „pierādītu” it  kā   autors    bezdarbnieka  pabalsta  saņemšanas  laikā   būtu  bijis  darba  attiecībās  ar  Latvijas  Radio.  Dievs  pasargi  no  šī  kādreiz   čekas, šodien Drošības  policijas  un SAB,   pārvervētā  kantora,  nekad  grāmatas  autors   tur nav  strādājis, vienīgi  runājis  ēterā.

Taču lai runā dokumenti. Izskatot  autora apelācijas sūdzību  Administratīvajā apgabaltiesā  2006.gada 21.jūlijā  tika  sastādīts  pilns spriedums  Lietā Nr. A42089304; Nr. AA 795—06/11 (spriedums 2006.gada 29.jūnijā) : „Valsts sociālās  apdrošināšanas  aģentūras 2004.gada 23.aprīļa lēmumu  atzīt par spēkā neesošu  no tā pieņemšanas  dienas”. Tik tālu it  kā  viss  kārtībā , safantazētais  uzrēķins atcelts. Bet minētā sprieduma  aprakstošajā  daļā  lasām:

„[3.6] VSSA nav konstatējusi pieteicēja  vainu nepatiesas  vai  nepilnīgas  informācijas  sniegšanā  vai neziņošanā  par pārmaiņām, kuras ietekmē  tiesības  uz pabalstu,  un vispār nav konstatējusi, vai pieteicējs  sniedzis nepatiesu  vai nepilnīgu  informāciju;

[3.7] pieteicējs (t.i. grāmatas autors –I.R.) nevarēja  zināt par VB SIA „Latvijas radio” informāciju;

[3.8] tā kā Lēmums ir atceļams,   tiesa  neapmierina  pieteicēja lūgumu  nodot 2000. gada 3.janvāra  darba līgumu  ekspertīzei;

[3.9] tiesa  neapmierina  pieteicēja lūgumus: atjaunot  VSSA  un  tās  struktūrvienību  darbībā  cieņu  pret likumību, šajā  nolūkā  uzliekot  tām par pienākumu  veikt  Krimināllikumā, Civilprocesa  kodeksā, Kriminālprocesa  kodeksā u.c. paredzētās  darbības,  nododot pārbaudei  pretrunīgo  VB SIA „Latvijas Radio” informāciju;    nosūtīt  pieteicēja iesniegumu Amerikas Valstu Augstākajai tiesai, kurā lūgts  pārtraukt pieteicēja  vajāšanu valstiskā  līmenī,  jo uzskata  to par neiespējamu  un nebūtisku  šīs administratīvās  lietas  ietvaros.

[4]Par  Administratīvās rajona tiesas 2005.gada 23.marta spriedumu  pieteicējs iesniedza  apelācijas  sūdzību,  kurā  norādīja  šādus  argumentus:

[4.1]atbilstoši APL 204.pantam, kā arī Krimināllikuma, Civilprocesa kodeksa, Kriminālprocesa kodeksa prasībām tiesneša pienākums  bija nodot viltotus finansu  dokumentus pārbaudei piekritīgā iestādē;

[4.2] tiesneša pienākums bija  nodot Amerikas Savienoto Valstu Augstākajai tiesai  informāciju  par konkrētiem  iespējamiem  starptautiskajiem  teroristiem Amerikas Savienotajās  Valstīs  ar iespējamo teroristu  vārdiem un adresēm, nosūtot šo informāciju pēc piekritības;

[4.3] nenolasot tiesas sēdē  un prettiesiskā ceļā  noraidot  I.Roņa  2004. gada 11. jūnija  iesniegumu  ar būtiskiem pierādījumiem, tiesnesis izdarīja  Krimināllikuma 289. pantā paredzēto  noziedzīgo  nodarījumu, proti,  veica apzinātu pierādījumu  slēpšanu”.

Šī,  teiksim,  brīnumainā  sprieduma  motīvu  daļā  savukārt  lasām:

[10] I.Roņa apelācijas sūdzībā ir ietverti šādi lūgumi.

[10.1] Lūgums nodot pēc piekritības Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma  noteiktajā  kārtībā  visu tiesai   iesniegto informāciju  par VSSA, VB SIA „Latvijas radio”  un citu  iestāžu  un dienestu, tai  skaitā  tiesneša  M.Medņa, K.Berķa  un A.Laviņa, noziedzīgiem nodarījumiem;

[10.2] lūgumus apturēt  tiesvedību  lietā,  iekams tiks  izšķirts  pēc  būtības pieteicēja [10.1] punktā minētais lūgums;

[10.3] lūgums  iesniegt  Satversmes  tiesā pieteikumu  par Satversmes tiesas priekšsēdētāja  A.Endziņa, Valsts prezidentes V.Vīķes-Freibergas, ministru prezidenta  A.Kalvīša  un tieslietu  ministres  S. Āboltiņas atcelšanu  no  amata par  antikonstitucionālu  darbību, kas pieteicējam  nodarījusi lielu kaitējumu.

Administratīvā  apgabaltiesa  konstatē,  ka  [10.1] – [10.3]  minētie lūgumi nav  ietverti  sākotnējā pieteikumā, kā arī  lūgumi  neattiecas  uz pieteikuma  priekšmetu – VSSA  2004. gada 23.aprīļa  lēmuma Nr.116  atcelšanu,  līdz ar to minētie  lūgumi  vērtējami  kā procesuāla rakstura lūgumi. Izskatot  lietu pēc būtības  Administratīvā  apgabaltiesa  pieņēma lēmumu  minētos  procesuāla  rakstura lūgumus noraidīt, jo  lietā  ir pietiekami  pierādījumi, lai tiesa  izskatītu  lietu  pēc būtības, un pieteicēja  lūgto  darbību veikšana  nav nepieciešama”.

Pēc  dažu juristu sprieduma, nupat citētais   tiesas  spriedums  esot  Latvijas un vismaz tās kaimiņvalstu  tiesu praksē  līdz šim nepieredzēts  prettiesiskuma šedevrs.  Atlicis  tikai stādīt priekšā tā autorus – Administratīvās apgabaltiesas tiesnesis (tiesas sēdes priekšsēdētājs) U.Bērziņš, tiesnese R.Vīduša  un tiesnesis V.Endzelis.

4.PIERĀDĪJUMI  PAR  VADĀMO  DEMOKRĀTIJU.

Kā  apzinīgs  un  valstij  un likumiem lojāls pilsonis,  grāmatas  autors  uzskatīja par  savu   pienākumu  nesamierināties  ar  augstāk aprakstīto   prettiesisko administratīvo  tiesu  akciju, tāpēc jau  administratīvā procesa iztiesāšanas laikā meklēja palīdzību  Tiesu administrācijā,  griezās pie tieslietu  ministres  Solvitas Āboltiņas, ministru prezidenta Aigara Kalvīša  u.c.., taču  nekas nepalīdzēja,  atrakstījās  zema  līmeņa  birokrāti – nepārprotami  specdienestu  aģenti,  noslēpjot  no  savas tiešās  priekšniecības  informāciju  par  Latvijas  tieslietu  sistēmas  jaunu  čekizāciju.

Pēc Administratīvās rajona tiesas tiesneša  Māra Medņa atteikuma  virzīt  pēc piekritības ASV  Augstākajai tiesai  grāmatas  autora rīcībā  esošo iespējamo  informāciju  par globālajiem teroristiem  un  viņu  apbruņošanu  ar  Latvijā  nozagtajām  slepenākajām  un  pašām  modernākajām  PSRS  militārajām  tehnoloģijām,  autors  šādu  situāciju apstrīdēja   pie Valsts prezidentes V.Vīķes-Freibergas  un  meklēja  palīdzību  arī  Satversmes tiesā.  Arī  V.Vīķei-Freibergai un Aivaram Endziņam  čekistu  aktivitātes  nepārprotami  gāja  pie  sirds.

2007.gada 9.janvārī  tapa  arī   sekojošs dokuments:

Viņa Ekselencei

Aigaram Kalvīša kungam

Ministru prezidentam.

Ļoti steidzami un personiski.

Noraksti:

1)9.Saeimas Saskaņas centram un tajā pārstāvētajai Latvijas Sociālistiskajai partijai  un tās līderiem  Alfrēdam Rubikam un Artūram Rubikam ar lūgumu (bez pielikuma);

2)Anatolijam Gorbunova  kungam, atjaunotās Latvijas Republikas  pirmajam Augstākās Padomes Prezidija  priekšsēdētājam, perestroikas un mūsu  Atmodas  galvenajam līderim – informācijai (bez  pielikuma) [..]

SŪDZĪBA PAR VALSTS KANCELEJAS, MINISTRU PREZIDENTA KANCELEJAS  IERĒDŅU, KĀ  ARĪ MINISTRIJU  CIVILDIENESTA PĀRVALDES ATESTĒTO IERĒDŅU  PRETLIKUMISKĀM DARBĪBĀM,  NENODODOT MINISTRU PREZIDENTAM UN MINISTRIEM  VIŅIEM ADRESĒTUS  VALSTS INTERESĒM  SVARĪGUS PILSOŅU  IESNIEGUMUS.

Jūsu Ekselence!

Jau iesnieguma virsraksts, bet  īpaši tālākais  izklāsts  var šķist  vairāk zinātniski   fantastiskās  literatūras žanram  piederīgs, tāpēc šaubu gadījumā, vai vērts tērēt  laiku,  aicinu  Jūs pacelt telefona klausuli  un palūgt  savu  iekšlietu  ministru  dalīties iespaidos  par  iesniedzēja darbību  Atmodas frontēs  un par viņa ticamības pakāpi, jo I.Godmanis  mani  vēl tīri labi  atceras!

KĀ IERĒDNE V.RŪSIŅA TIESLIETU  MINISTRU  GAIDI BĒRZIŅU  PIESMĒJA  UN PAR DAŽIEM  CITIEM  IERĒDŅU  APSMIETIEM  JŪSU  VALDĪBAS  LOCEKĻIEM.

2006.gada  9.10.  man bija tas gods  iesniegt  tieslietu  ministram  personiski  adresētu  „Iesniegumu  par Latvijas Republikas  tiesu  sistēmas  reformas  steidzamību”. Nocitēšu  tikai  nupat  minētā  iesnieguma pirmās  divas  rindkopas:

„Kā pierāda pielikuma dokumenti  par  manas administratīvās  lietas iztiesāšanas  gaitu, tad LR tiesu  sistēma  ir nokļuvusi  mafiozu  personu  rokās,  kuras  netiesā  pēc LR likumiem,  bet gan pretēji  tiem (pielikuma  dokumenti  nr. 1-5). Kā  neapgāžamu pierādījumu  šim  savam  apgalvojumam  minēšu to, ka  apelācijas  sūdzībā  esmu nosaucis  virkni  administratīvo  tiesu tiesnešus  par nesodītiem  kriminālnoziedzniekiem,  bet  Administratīvās apgabaltiesas  priekšsēdētāju  A.Laviņu  pat par   „nesodītu  kriminālnoziedznieku, kurš  sabiedrības  interesēs  nekavējoši  izolējams  no  sabiedrības” (pielikuma 1.dokumenta 7.lp.). Kā pierāda tiesas spriedums, tad nekādus  Administratīvās  apgabaltiesas  iebildumus  šī  manis piešķirtā  kvalifikācija  tās  tienešiem  nav  izraisījusi  (pielikuma 5.dokumenta 5.lp.).  Līdz  ar  to  LR  ir  kļuvusi  par  vienīgo  valsti  pasaulē,  kur  tiesu  spriež  pašas tiesas   par  nesodītiem  kriminālnoziedzniekiem  atzīti  tiesneši. Man tas  nav  pieņemams,  bet  kā  ir  ar Jums, godāts tieslietu  ministra kungs?”

Jūsu Ekselence, kā  varat redzēt   no Tieslietu  ministrijas  valsts sekretāra vietnieka p.i. V.Rūsiņas  2006.gada 21.novembra  atbildes  Nr. 18-54/149  uz manu 9.10 iesniegumu (TM reģ. Nr.-R-2692)  (pielikuma  1. dokuments), tad  V.Rūsiņa  ministram  G.Bērziņam  manu  iesniegumu  vispār  nav parādījusi, jo  nav  pateikts,  ka  atbilde  sagatavota  ministra kunga uzdevumā.  Tātad V.Rūsiņa  apzināti ļaunprātīgi  izmantojusi   savu  dienesta  stāvokli, kas ir  smags  kriminālnodarījums. Šīs  manas  smagās  apsūdzības  pamatotību  apliecina  arī  fakts, ka  Tieslietu  ministrijas  atbilde  nav  sniegta  pēc  būtības, proti, ir klaji ignorēti  visi  mani  precīzi formulētie  prasījumi,  bet  atbildē  apcerēti  tikai V.Rūsiņas  izfantazētie  šķitumi („no iesnieguma izriet”). Lūdzu dariet  zināmu  tieslietu ministra kungam, ka sūdzētājs pieļauj,  ka V.Rūsiņa pēc  izskata ir  smuka meiča, taču  civilizētā  sabiedrībā  smukas meičas  akūtas  vajadzības  gadījumā  meklē  citās  iestādēs, bet no Tieslietu  ministrijas  ierēdnēm  prasa valsts civildienesta  normu  respektēšanu  un  prasījumu  precīzu  izpildi.

Vienīgais V.Rūsiņas  vainu  mīkstinošais  apstāklis  varētu  būt viņas  paralēlais  dienests  kādā  no LR  spiegu  dienestiem,  manā  vērtējumā  Drošības  policijā,   kuru vada  asiņainā  gestapo  šefa  Dr.R.Langes  sekretāres  Irmgardes  Reinikes  iespējamais  radinieks  Jānis Reiniks. [..]   Man šādas  valdības  ierēdņu  kriminogēnas  izrīcības  kategoriski  nav pieņemamas, ceru, ka  arī Jums  nē,  Jūsu  Ekselence!

Diemžēl piesmieto  lokā  ir  ieticis  arī Jūsu  galvenais  kārtības  sargs – iekšlietu  ministrs  Ivars Godmanis, jo  zvanīju  viņam (14.11. 2006. ap  pusdienlaiku),  lai  apsveiktu  ar  stāšanos  ministra  amatā  un  informētu  Jūs un G.Bērziņa  kungu, tā  sacīt,  mājas  kārtībā  par  augstāk minēto  (J.Reinikes?) meiču draiskulībām. Kāda būtne ar  simpātisku  balsi  nosolījās  ministra  kungu  informēt  un  tad  man piezvanīt – bet  nekā,  nepiezvanīja. Pasakiet   mūsu Atmodas  varonim  Godmaņtēvam  tā  īsti  tēvišķīgi,  augsti  godāts  A.Kalvīša  kungs,  ka pīšanās  ar meičām  darba  vietā  un darba laikā  gan nav  nekāds  prāta  darbs,  tagad  tam taču ir  radīti  daudzi speciāli  iestādījumi {..]”

Uz citētā  dokumenta  greznojas  spiedogs : „Saņemts.Valsts kancelejas  Vēstuļu  un apmeklētāju  pieņemšanas  daļas nodaļa. 2007. 09.01, plkst. 10.30.” Pagāja mēneši  līdz par Ministru prezidenta  kancelejas  vadītāju  kļuva pašreizējais vēstnieks  NATO  Māris Riekstiņš ,  kurš  tad  atrakstīja kaut ko  atbildei līdzīgu– par lietas  būtību  ne vārda,  taču  formāla  atbilde „ķeksītim”  bija  sniegta.

Tiesa,  grāmatas  autors  tika  cerējis,  ka pārsteidzošo  norakstu  adresātu  dēļ  toreizējās, vēl padomju  skolas,  Valsts kancelejas  darbinieces  neriskēs    citēto  iesniegumu   noslēpt  no  Ekselences  A.Kalvīša.  A.Gorbunova  kungam grāmatas  autors  norakstu  nodeva tieši  rokās, taču nekādus  komentārus  nesaņēma.  Ar Alfrēdu Rubiku  autors   pat  tikās  Sociālistiskās  partijas  birojā,  taču Kalvītis tā  arī  palika neziņā  par (Reinika?)  meiču  draiskulībām…

Grāmatas  autors  ilgi  domāja,  kāpēc  Valsts kancelejas  darbinieces  tik bijīgi pildīja  prettiesiskos  M.Riekstiņa rīkojumus  —  noslēpt  no ministru prezidenta sūdzību par valsts kancelejas darbinieku  neapmierinošo  darbu.  Līdz atcerējās, nu  jā, Māris Riekstiņš  taču  savu politisko  karjeru bija  uzsācis kā Komjaunatnes Centrālkomitejas  loceklis un atbrīvots  darbinieks… Pēc tam viņš kā  Klubiņa-21 vadošs  biedrs  kopā  ar kolēģi  klubiņā  Gundaru Bērziņu  sadeva premjeram A.Kalvītim  virkni  apzināti  aplamu  padomu.  Bailēs, ka     viņu  piedalīšanās  klasiskā   sazvērestībā   pret premjeru  var tikt atklāta  un tad  sava rakstura dēļ Ekselence A.Kalvītis  viņiem kļūtu  pat  ļoti  bīstams,  abi  bēdu  brāļi  piedalījās     vēl  lielākā  avantūrā,  kuras  rezultātā    A.Kalvīša  valdība  tika  gāzta.   Patīk  vai  nē —  taču  tāds  nu  patiesībā  ir  tas  dziļi  provinciālais  LR  politiskais  „ķēķis”.

Šodien   bijušais VID  darbinieks  V.Vaškevičs   pat  Latvijas  tiesas līmenī  ir  atzīts  par   noziedzīgu. Taču  specdienestu  aģenti  stāv  pāri  visiem  likumiem  un  likumībai!  Toreizējā  radio  šefa  Dzintra Kolāta  tiešā  virsuzraudzībā   sameistarotais  viltotais  darba  līgums  ar  viltotu (!)  grāmatas  autora   parakstu,  kuru , kā  jau uzzinājām,    Administratīvā  rajona tiesa   un Administratīvā  apgabaltiesa  gan  atzina  par  nepatiesu,  taču  viltotājus  pie  kriminālatbildības  nesauca. Tāda  nu  ir  tā  Latvijas taisnā tiesa praksē,  bet  Dzintris Kolāts   šodien    vada   jaunāko  ziņu  redakciju  televīzijā – cenzējot   nodokļu  maksātāju  finansēto  TV  jaunāko  ziņu  izlaidumu   saviem  vecajiem  dzimtkungiem  no  Stūra  mājas (tā  laikabiedri  dēvēja bijušo LPSR  VDK  centrālo   ēku  Brīvības un Stabu ielu  krustojumā Rīgā).  Vēsturiskās  patiesības  labad  gan  jānorāda, ka    čekistu  profesionālā    darbība  noritēja  patīkamākā  gaisotnē  nekā  Stūra  mājā,  komfortablos  apstākļos —  konspiratīvās  bāzēs  un  konspiratīvos  dzīvokļos,  kuru  lielākā  daļa, aptuveni 99,99%  apmērā,    tika  atstāti  bijušo čekistu    aktīvā  rīcībā  . Čekistu slepenās  aģentūras,  tautā  saukti  par   stukačiem (atvasināts  no  krievu valodas  vārda  klauvēt,  tātad klauvētāji), sardzē  braši  stāv  visas  augstāk jau  minētās  tiesīb”sargu” institūcijas,  kuras  uzskata , ka  seksoti-stukači-klauvētāji   drīkst  pat  viltot  citu cilvēku  parakstu  algu  sarakstos  un  zagto  naudiņu  netraucēti  bāzt  kabatā.

Protestēdams  pret  šādu  nepieklājīgu  uzvedību  pret  vecu brīvības cīnītāju, 2010. gada 18.novembrī  grāmatas   autors atteicās no LZA īstenā locekļa (akadēmiķa) nosaukuma un  LU Latvijas vēstures katedras profesora un LU Latvijas vēstures institūta Jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas profesora zinātniskā nosaukuma —  publicējot  internetā  atklātu  vēstuli  LZA  locekļiem,  LU  akadēmiskajam  personālam  un  studentiem (skatīt: Google: .ronis-againstglobalterrorists.blogspot.com). Taču  kādreizējiem  kolēģiem, šodien LU un LZA vadošajām  amatpersonām,   svarīgāk  par  elementārāko  akadēmisko  normu  respektēšanu  attiecībās  ar  grūtībās  nokļuvušu  kolēģi —  izrādījās  labu  attiecību  sargāšana  ar  varas  augstāko  ešelonu,  īpaši  ar  naudas  kules  turētājiem.

Grāmatas  autora  skatījumā  līdz  ar  to LU  un LZA  juridiski  ir  pārstājušas  būt  akadēmiskas  iestādes,  jo  LU  autora  atteikšanos  no  profesora  nosaukuma  klusējot vienkārši  ignorēja,  bet LZA  to  pieņēma  totalitārā  manierē —  liegdama   statūtos  garantēto  procedūru  LZA  kopsapulcē,  kur  autors  obligāti  bija  jāuzklausa. Tas netika  darīts! Tā vietā grāmatas  autors  saņēma LZA ģenerālsekretāra  akadēmiķa Valda Kampara  2011.gada 19.janvāra vēstuli : „Godātais Roņa kungs! Sakarā  ar Jūsu iesniegumu par atteikšanos no Latvijas  Zinātņu   akadēmijas  īstenā locekļa  nosaukuma  informēju Jūs, ka LZA  pilnsapulce  2010.gada  25.novembrī,  pamatojoties  uz LZA  Statūtu 3.3.3. un 3.7.2. punktiem,  apmierināja  Jūsu vēlēšanos  un  izslēdza  Jūs  no LZA  locekļu  saraksta”.

Šī  vēstule liecina, ka godāts Kampara kungs  ir sekojis  citu ģenerālsekretāru  paraugam un ,  tā  sacīt,  runājis  klaju  nepatiesību.  Ja kopsapulce patiesi  būtu iepazīstināta  ar  grāmatas  autora  iesniegumu  par izstāšanos no LZA locekļu  sastāva, tad   nu  nebija  nekāda pamata „izslēgt” autoru  no LZA locekļu  sastāva – atbilstoši  statūtiem tā ir pavisam  cita procedūra, bet  arī to nedrīkst veikt  aizmuguriski. Secinājums  iespējams tikai viens – grāmatas  autoru ir „izslēguši” no LZA locekļu  sastāva kabinetu(!)  klusumā, tātad prettiesiski.   Līdz ar to, diemžēl, grāmatas  autors joprojām  de iure skaitās  gan LZA loceklis (akadēmiķis),  gan LU profesors,  kaut gan de facto viņš to kategoriski  nevēlas.  Tādēļ  visa  procedūra – gan LZA kopsapulcē, gan LU Senātā  vēl  priekšā!

Citas  izejas Latvijai  vienkārši  nav,  jo  zivs patiesi  pūst   no  galvas.  Šinī  ārkārtējā,  divus(!) gadus ļaunprātīgi  novilcinātajā  procedūrā  obligāti jāpiedalās  speciālai  valdības   izmeklēšanas  komisijai,  lai  spriestu, vai LZA un LU ir jau  neglābjami  satrūdējušas, vai tomēr  radikāla  ķirurģiska  iejaukšanās  var vēl ko  glābt.  Jo   grāmatas  autora  pretenzijas  pret  abām šīm iestādēm  bija  konceptuālas  dabas,  LU un LZA  klusēšana  nozīmē  piekrišanu  atklātajā  vēstulē  izteiktajai   kritikai.  Grāmatas  autors  visu  mūžu  ir  nostrādājis  gan  LZA, gan LU  un labi  zina,  ka  tur  vairāk vadās  pēc   ziņu  aģentūras VTT (Viena Tante Teica) sniegtās  informācijas,  vai  drošības  iestāžu  darbinieku  vadošajiem  norādījumiem.

2012.gada 19.janvārī  grāmatas  autors  ieradās  pie Kuldīgas  galvenās  notāres  Irinas  Birznieces  kundzes, kura  oficiāli  pēc personas koda pārbaudīja grāmatas autora pieskaitāmību   un   sastādīja   ģenerālpilnvaru. Autors  pilnvaroja  savu dzīves biedri kultūrvēsturnieci , Rakstniecības un mūzikas muzeja  Krātuves (Rīgas  prezidenta pilī)  krājuma  glabātāju  Baibu  Roni —  pārstāvēt  viņu   visās attiecībās  ar valsts, pašvaldību un tiesu  iestādēm, iepazīties ar visiem viņa tieslietu u.c. materiāliem u.c.   22.janvārī  grāmatas  autors  nosūtīja   oficiālu  e-iesniegumu  Saeimas priekšsēdētājai Ekselencei Solvitai Āboltiņai  par  visām  šīm nebūšanām, ar  šīs grāmatas manuskriptu  pielikumā.  Tāpat  grāmatas   autors    lūdza   vairāku kolēģu  atbalstu  Latvijā  un ārzemēs  grāmatas  manuskripta  publicēšanai,  vērsās  pie sabiedriskām un reliģiskām iestādēm un organizācijām.  Viņš  arī  cerēja,  ka  varbūt   tā  izdosies   pieķert pie rokas aizmuguriskās  soda psihiatrijas autorus un izpildītājus.  Tam  būtu  ārkārtīgi  liela nozīme  Latvijas   garīgās  dzīves  un  zināmā  mērā  pat  sabiedriski  politiskās  situācijas   atveseļošanā.

Runāšana būs nopietna un gara. Īpaši  nepatīkamā  situācijā  ir  LU. Vēl  1995.gada 13.februārī  grāmatas  autors , vēl kā LU Latvijas vēstures  institūta direktors,  kopīgas  institūta un fakultātes   Habilitācijas un  promociju  padomes  izveidošanas  lietā, rakstīja LU rektoram profesoram J.Zaķim:

„Vēršos pie Jums, Rektora kungs,  tikai tāpēc,  lai  izvairītos  no publiska  skandāla  LZP(Latvijas  Zinātnes padome).  Lūdzu Jūs  uzņemties  starpnieka  lomu  šīs konflikta  situācijas  noregulēšanā , [..] lūdzu Jūs, Rektora kungs,  pajautāt  Dr. habil. hist. A.Strangas kungam, vai  ziņas  par viņu  kā  VDK  denunciantu  atbilst  patiesībai,  vai  neatbilst.  Pašlaik  Institūtā,  pēc  Strangas  kursa un laika biedru  teiktā,  valda  pārliecība  par  visļaunāko  variantu..”

Šādam  netradicionālam  lūgumam bija smaga priekšvēsture  no 1994.gada pavasara,  kad nākošajā  dienā pēc A.Strangas  habilitēšanās  no  daudziem  dunča  dūrieniem gāja bojā    LU katedras vadītājs , LZA  korespondētāloceklis  Dr. Vilnis Pāvulāns., par   ko  nāksies   runāt  arī  vēlāk.  Tāpēc tā  nav nejaušība,  ka  1996.gada 20.februārī  grāmatas  autoram  nācās  rakstīt  tam pašam  adresātam  citu  vēstuli: „Informēju,  ka š.g. 20.februārī  Institūta Zinātniskā  dome  atcēla  mani no  amata. Vienojos  ar ministru  P.Cimdiņa  kungu,  ka  pildu  direktora  funkcijas  līdz LU  Senāta  lēmumam. Par to informēju  I.Ločmeļa  kungu.  Tagad  uzzināju,  ka  nepārņemot  saimniecību  no  manis  — I.Ločmelis  ir  sācis  vadīt  institūtu. Noņemu  jebkuru  finansiālu un juridisku  atbildību  no  sevis”.

Grāmatas autors izšķīrās  par tik  radikālu  soli,  kā  šo  seno,  bet  joprojām  degoši  aktuālo problēmu  publiskošanu,  tāpēc, ka uzskata situāciju  Latvijā   par  ārkārtīgi  sprādzienbīstamu.  Šodien Latvijas specdienestus  nepārprotami   ir  pārvervējuši  neostaļiniskie  revanšistiskie  spēki  Krievijā  un   neonacistiskie   spēki ārzemēs,  pirmkārt  jau  Vācijas DR  čekas, Stasi, vadības  personālo  aģentu (kuru  pēdas  Stasi dokumentos  pat  teorētiski  nevarēja  būt)  faktiski  vadītajā  Vācijas Federatīvajā  Republikā.  Autors  izjūt  morālu  pienākumu  beidzot  panākt  šo  specdienestu  antikonstitucionālo  un  noziedzīgo  aktivitāšu  likvidāciju,  jo ļoti iespējams,  ka  šantāžai  ir  tikusi  izmantota    arī    grāmatas  autora  sniegtā    informācija,  jo  par Latvijas  specdienestu  un  akadēmiskās  mafijas  noziegumiem  viņš  centās  informēt  oficiālās  amatpersonas , kā Latvijā, tā  ES, ASV,  Kanādā  un  Krievijā.

Tik  dramatiska  situācija  Latvijā  varēja  samilzt tikai tāpēc, ka ne LU, ne LZA  nav  akadēmiskas  politikas  zinātnes,  jeb  kā  agrāk  teicām —  politoloģijas. Proti,  mūsu  politologiem  ir  palikusi  noslēpumu  plīvurī tīta  pat   PSKP augstākās  nomenklatūras  būtība.   Minētās  nomenklatūras  būtība  okupētajā  Latvijā  bija tā , ka LKP CK birojā  amatā apstiprinātie  iestādes  vadītāji bija  arī  savas iestādes VDK slepenās  aģentūras  IZRĪKOTĀJI:  LU – tie  bija  rektori, dekāni; LZA — prezidenti un institūtu  direktori. Visai daudzi no viņiem vēl ir mūsu vidū – tas ir   patiesais izziņas  avots  par  slepeno  čekas  aģentūru, nevis  speciāli  safalsificētie  VDK/SAB  maisi!

No  mūsu pēcbarikāžu laikmeta  pārliecīgā  humānisma,  tai  skaitā arī grāmatas autora  pārprastā  humānisma,    attiecībās  ar  vakardienas  seksotiem-stukačiem-klauvētājiem  – šodien  ir  sakuplojis  milzu  latvāņu  lauks, kurš  dod  savus  indīgos  dzinumus  praktiski  visās  mūsu dzīves jomās. Grāmatas  autora lieta tam ir  uzskatāmākais  pierādījums. Visu  savu Golgātas ceļa loku  autors izgāja  arī  Valda Zatlera  un  Andra  Bērziņa  prezidentūras  laikā – autora ceļu ir  krustojusi  gan  plaši  pazīstamā  Juta Strīķe no  KNAB,  gan nepazīstamā, bet ļoti ietekmīgā Valsts policijas Iekšējās  drošības  biroja priekšnieka  vietniece I.Smoča, gan  Ģenerālprokuratūras  Tiesās  izskatāmo  civillietu  nodaļas  virsprokurore M.Kučinska.  Taču  visam  kroni  uzlika Satversmes tiesa,  kuras  priekšsēdētājs  Aivars Endziņš    uzskatīja par  normālu     augstāk  jau  aprakstīto  situāciju  administratīvajās tiesās  un atteicās  virzīt  pēc piekritības  iesniegumu  ar informāciju  par iespējamiem starptautiskiem  teroristiem ASV un  viņu  iespējamu  apbruņošanu  caur  Rīgu (A..Endziņa kunga 2005.gada 27.jūnija vēstule Nr. 1-13/596).

Taču  nupat  lietas  ir  aizgājušas  pārāk  tālu.  2011. gada 9.novembrī  grāmatas  autors  nosūtīja  vairākām Saeimas  komisijām „Habilitētā  vēstures  doktora  Induļa  Roņa lūgums  pēc  aizsardzības  no  specdienestu  patvaļas”, pirmā bija Aizsardzības, iekšlietu  un korupcijas  novēršanas  komisija.  Tajā grāmatas  autors izklāstīja  situāciju, ka  bez  izskatīšanas pēc  būtības  palika vairāki  viņa iesniegumi  Latvijas Republikas Augstākās Tiesas  priekšsēdētājam Ivaram Bičkoviča kungam un  Valsts prezidentam Ekselencei A.Bērziņam  par valsts un iesniedzēja drošībai  būtiskiem jautājumiem (tai  skaitā par iespējamu  aizmuguriskās  soda psihiatrijas  pielietošanu pret  autoru).  Iesniedzējs lūdza : „Lūdzu pajautājiet  LRAT priekšsēdētājam  I.Bičkoviča  kungam un  Valsts prezidentam  A.Bērziņa  kungam – vai  viņiem ir parādīti  mani  visnotaļ  nopietnie iesniegumi,  vai tie  no viņiem ir noslēpti”. Pieklājības  atbildi  Publisko izdevumu un revīzijas   komisijas vārdā, pēc Saeimas priekšsēdētāja  biedra Jāņa Vucāna  norādījuma, sniedza komisijas  priekšsēdētāja Elīna Siliņas kundze: „Atbildot uz Jūsu 2011.gada  9.novembra vēstuli, Saeimas publisko  izdevumu  un revīzijas  komisija  informē, ka komisijas  locekļi  tika iepazīstināti  ar Jūsu vēstuli. Norādām, ka vēstulē  ietvertā informācija neatbilst  komisijas  kompetencei ( 2011.gada 1.decembra vēstule 9/12-3-n/1-11/11).

Paldies par atbildi, E.Siliņas kundzei —  attiecībā par komisiju   viņai  ir taisnība. Bet   11.Saeimas deputātes   Elīnas Siliņas  lietas, tāpat  kā  deputāta Jāņa  Vucāna  lietas   ir pavisam bēdīgas, ja viņi uzskata, ka   iespējama  ierēdņu ļaunprātīga rīcība  pret valsts augstāko tiesnesi un Valsts prezidentu  neattiecas uz viņiem.   Autors pat nerunā par sevi, kā Latvijas Republikas pilsoni – pie  pilnīgas  necieņas  un lielākas  vai  mazākas „apsmaidīšanas” viņš  ir radināts  daudzu  gadu garumā.  Grāmatas  autors nopietni  cer, ka 11.Saeimas Mandātu un ētikas  komisija būs vienisprātis  ar grāmatas autoru – ka Elīna Siliņas kundze  un Jāņa  Vucāna  kungs  un 11.Saeimas deputāta mandāts ir  antagonistiski  nesavienojamas  lietas.

Tā nu  pārprasta  humānisma dzirkstele  ir iededzinājusi   milzīgu  „spec”cilvēku  patvaļas  ugunskuru.

Stokholmas  universitātes  vēstures  doktors, LZA  un  LU  Latvijas  vēstures  institūta  ārzemju  loceklis  un  grāmatas  autora  vēstuļu  draugs  Dr.Uldis Ģērmanis  1996.gada  31.janvārī  rakstīja: „Mīļo Induli [..] Pievienoju  vēstulei  „Vecbiedra  aizrādījumus”  Dr. Ulafa  Jāņsona  pierakstījumā  (varbūt  „vari laist  tautā”).  Ar  kvēlu  sveiksmi!  Uldis.”

Tanī  laikā  grāmatas  autors vairs  tikai  ar  grūtībām  retumis  iekļuva  Latvijas  presē,  tāpēc  Uldis Ģērmanis  pats  laida  tautā  savu  precīzo  politoloģisko   analīzi  pantos   par  patieso  sabiedriski  politisko,  ja  labāk  patīk,  sociāli  politisko, situāciju  atjaunotajā  Latvijas  Republikā.

Grāmatas  autors  savukārt  velta  kolēģa  Ulda Ģērmaņa  veikto  akadēmisko  pienesumu  bijušajam Satversmes tiesas priekšsēdētājam  Aivaram Endziņam, viņa vietniekam,  vēlākajam    ombudam Romānam Apsītim,  pašreizējam  ombudam  Jurim Jansonam  ar  dzīvesbiedri  akadēmiķi  Ilgu Jansoni,  brāļiem  Pāvilam (Paulam) un Olafam  Brūveriem, ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram, SAB direktoram  Jānim Kažociņam, par  nodokļu  maksātāju  naudu  finansēto  elektronisko plašsaziņas  līdzekļu  ilggadējam  bosam  Abramam  Kleckinam,  Mārim  Knokam,   Dzintrim  Kolātam,  eksģenerālprokuroram  un Nacionālās Drošības  padomes  sekretāram  Jānim Maizītim,    vēstniekam NATO Mārim Riekstiņam, Drošības policijas  priekšniekam Jānim Reinikam, vēstniekam Lietuvas Republikā Mārtiņam Virsim  un  profesoram un akadēmiķim  Jurim  Zaķim: Taču  īpaši  silti  sveicieni  profesoram un  akadēmiķim, LZA Senāta  priekšsēdētājam  Jānim  Stradiņam,  kurš  grāmatas  autoram  praktiski  liedza  iespēju  nopelnīt  maizes  riecienu  kā  specialitātē,  tā  pat  Kuldīgas  pastā. Tāpat  ar  sava   cīņu biedra Ulda Ģērmaņa  vārsmām  grāmatas  autors  sveicina gan  to   Andri  Bērziņa  kungu,  kurš  bija  Ministru  prezidents,  gan  to,  kurš  ieņem  Valsts prezidenta  amatu!

Pavisam   kvēls  sveiciens  otrās  prettiesiski  nekonfiscētās  LKP CK  avīzes  draudzīgajam  kolektīvam!  Runa  iet  par  bijušo  LKP CK  centrālo  orgānu  Cīņa,  kuru  Ivars Ķezbers , kā  Natkarīgo  Cīņu, atdāvināja  žurnālistiem,  bet  Preses  nama  neokomunistiski – revanšistiskā  mafija  atdeva  savam  legālajam  reprezentantam  Aivaram  Lembergam  no  Ventspils —  kā Neatkarīgo  Rīta  Avīzi. Īpaši  kvēla  sveiksme   bijušajai  LTF  centrālorgāna  Atmoda galvenajai  redaktorei Elitai  Veidemanes  kundzei latviešu  neokomunistisko  revanšistu  galvenajā  bastionā. Par  autora  sadarbības  ar  Veidemanes  kundzi  gaismas  un  ēnas  pusēm –daži  vārdi  vēl  sekos.

VECBIEDRA  AIZRĀDĪJUMI.

Ja  špiceļiem  neļaus  būt  valsts  amatos,

Kā  gan tad  turpmāk  nodarbināt  tos?

Ražīgu  darbu  viņi  nav  mācīti  strādāt,

Valstij  tik un tā par tiem  nāksies  gādāt.

Padomājiet  par to, paštaisnie  taisnības  saucēji,

Ka  nekļūstiet  mūsu  republikas  pamatu  jaucēji!

Nevar  ļaut nemitīgi  augt  bezdarbnieku  bariem,

Ja  gribam  izbēgt  no  nelabiem  pašmāju  kariem,

Tāpēc mēs, izlīdzēji,  stingri  brīdinām  un  prasām:

Piemērotu  darbu  mūsu  ziķerzēnu  masām!

Kas  bijis, tas  bijis. Nav ko pagātnē  rakņāties,

Mūsu kompleksā  sabiedrība  var  tikai  sašķelties.

Lai  beigtie  kopā ar mamutiem tundrā  dus  mierīgi,

Mēs  dzīvo cilvēku tiesības  aizstāvam  dedzīgi,

Jo saule  Austrumos lec,  bet noriet  vakara  pusē.

Kas  neņem to vērā,  lai  nespirinās  un  klusē!

Aizrādījumus  pierakstījis

laikmeta liecinieks Dr. Ulafs Jāņsons

30.I. 1996.

5.UZMANĪBU: (NE)DROŠĪBAS  DIENESTI –VDK/ SAB   MAISU

SINDROMA  SEKAS.

Kompetentākais  un veiksmīgākais  mūsu  Ministru  prezidents Ekselence  Aigars Kalvītis (kā  jau  minēju,  ne jau viņš  izraisīja krīzi,  bet gan Ivars Godmanis!)   par  šo  maisu  purināšanu  pirms katrām Saeimas  vēlēšanām  sašutis  izteicās – tie ir vai nu jāpublicē, vai  jāsadedzina.  Un rupji  kļūdījās – publicēt tos nedrīkst,  tas  sabiedrības  acīs  leģitimizētu  čekistu  un sabistu  melus un falsifikācijas.  Iznīcināt tos   nedrīkst  nekādā  ziņā – tie  satur  ģenerālpierādījumus pret  neostaļinisko  pagrīdi Latvijā ,  kura  šos maisus sacerēja. Proti,  Staļina laiku  NKVD virsnieks-miesnieks   Mavriks Vulfsons  tajos  bija  noslēpis  sevi,  kā parastu  čekas  aģentu.  Vulfsons un &  bija   ielicis  maisos   arī  godīgos, patriotiski  noskaņotos   Edvīnu Inkēnu  un  akadēmiķi Andreju  Siliņu,  kā čekas  slepenos  ziņotājus,  bet grāmatas  autoru, kā  VDK  „uzticamības personu”.  Laikam  mums  bija paredzēta  loma pierādīt,  ka  čekas  maisi ir  viltojums  un  Mavriks Vulfsons  nav vis  asiņains  Staļina laiku čekas  virsnieks —  bende,  bet gan Latvijas brīvības  cīnītājs.  Par  Vulfsonu  nāksies  runāt  tālāk.

Nupat  minētie čekas  upuri  attaisnojās  tiesas ceļā.  Taču pret grāmatas  autoru  atkal  tika pielietota  aizmuguriskā  soda  psihiatrija – viņa  lūgumu  atzīt  par nepatiesu  šo  VDK/SAB safabricējumu  un sodīt  vainīgās  personas —  ignorēja gan Ģenerālprokuratūra,  gan  tiesa.  Toreizējais Latvijas Republikas Augstākās Tiesas  priekšsēdētājs  Andris Guļāns  vispār  atstāja  šo  autora  lūgumu  bez  atbildes.

Ar  nupat teikto  autors  nebūt  nevēlas  apgalvot,  ka  VDK/SAB  maisos  nav  čekas  aģenti, ir un pat daudzi, kā, piemēram,  akadēmiķis Jānis Stradiņš, LZA  Senāta priekšsēdētājs. Bet ne jau čekistiem un viņu šodienas ielikteņiem – sabistiem  vērtēt  šīs  dziļi traģiskās  lietas!   Aģentūras  vervēšana okupētas  valsts civiliedzīvotāju  vidū  ar šantāžas  un nāves draudu  palīdzību – taču ir klasisks  kara  noziegums, bet SAB ar Jāni Kažociņu  un  Induli Zālīti priekšgalā  ir  šo kara noziegumu līdzdalībnieki – vainīgo  čekas virsnieku(!) slēpēji!. Tā tas ir  atbilstoši  starptautiskajām  tiesībām!

Šos   viltotos  čekas/SAB  maisus  jau  arī tāpēc  izgudroja,  lai  saglabātu  čekas  kundzību.  Tiesa, šodienas  haosu  lielā  mērā  ir  radījusi  arī vakardienas  čekistu    mafiozā  pašdarbība. Piemēram,  aizmuguriski  LU Latvijas  vēstures  institūta  direktora  amatu  pildīt   sākušais I.Ločmelis, kā institūta direktora vietnieks  saimnieciskos jautājumos ,  bija  LPSR VDK  rezerves  apakšvirsnieks,  taču  diezin vai    Maskava  viņam  lika  izlaupīt  no  institūta  bibliogrāfiskos  retumus,  arhīva  oriģināldokumentus,  iespējams  pat  arheoloģiskās  senlietas. To  gan  viņam  lika  darīt   pašmāju   apzagusies    čekistu  mafija.  Iestādēs, kurām  bija darīšana ar vērtībām  ar   augstu   cenu   melnajā tirgū – mums tās bija senlietas– daudzi  sudraba izstrādājumi, milzu numismātiskā  kolekcija u.c., kā  likums,  par  direktora  vietnieku  saimnieciskajos  jautājumos  nozīmēja  rezerves  KGB  virsniekus, vai  apakšvirsniekus.   KGB kadru  virsnieku  un apakšvirsnieku  lietas   ir  Maskavā ,  vai  tāpēc  mēs  kā  strausi  iebāzīsim  galvu  smiltīs  un  noblēsim  āriju: Viss  kārtībā, viss kārtībā,  ak  cienījamā  kundze…

Pašlaik  grāmatas   autors  nedaudz   ir  pievērsies  globālo  teroristu  kara  noslēpuma  atminēšanai (sekojot Rietumu universitāšu  paraugam,  kur šīs problēmas  pētniecībai   izveidoti  ne  tikai institūti,  bet pat  katedras – atšķirībā  no  Latvijas Republikas) – kāpēc visas  pasaules pārmilzušie  spiegu  dienesti  tā arī  10(!)  gadus  nespēja atrast  pat  Bin Ladenu,  bet kad  beidzot  atrada,  paši  ar  to  izrēķinājās,  nevis  nodeva   viņu  tiesai.  No  demokrātiskas  sabiedrības  viedokļa  pilnīgi  nepieļaujama  situācija! Bet  tas  ir  speciālu  pētījumu  lauks,  tāpat  kā  demokrātijas  pilnīgais kolapss  un  specdienestu  aizkulišu  neototalitāras  diktatūras  izveidošana  šodienas  Latvijas  Republikā.  Abām  lielākajām  Latvijas  zinātnes  budžeta  „ noēdājām” – LU un LZA  uz   visu  šodienas  tiesisko  ārprātu noraugoties  angļu  mierā,  kaut  gan   notikumi  ASV  vistiešākajā  mērā  skar  arī  Latviju.

Nebūsim  naivi,  ne jau  politiķi  nosaka  politisko  stratēģiju,  to  gan  dara  viņu  pieaicinātie eksperti,  Latvijas  gadījumā  praktiski  tikai  no  abām augstāk  minētajām  institūcijām,  LZA  un  LU .  No  ekspertiem jāprasa  atbildība  gan par  trekno gadu – gāzi  grīdā,  gan par pilsoņu  kopīgā  privātīpašuma – valsts  uzņēmumu  hronisku  izdāļāšanu– prihvatizāciju nemākulīgiem, plēsonīgiem,  arī  ārzemju (būtu  ar likumu  jāaizliedz, jo  pašu ļaužu  nozagto  vismaz  iztērē  Latvijā)  biznesmeņiem.

Globālo  teroristu   efektīvas   likvidācijas   vietā  noziedzīgi tiek  iznīcināti  civiliedzīvotāji  bezpilotu  lidmašīnu  uzlidojumos  un  citu  ASV  kara  rūpnieciskā kompleksa  jauno  izstrādņu  izmēģinājumos,  kuri  jau  tā  noveduši  ASV  līdz  galējā  finansu  sabrukuma  robežai – kuru  katru  brīdi  var  uzsprāgt  ASV  dolārs.  Tā  būs  katastrofa  ne  tikai  ASV,  bet  arī  Eiropas pašreizējā  krīze  vēl  būtiski   padziļināsies. Grāmatas  autors  ir  pārliecināts,  ka  finansiālā  un līdz  ar  to tautsaimnieciskā   krīze  nemitīgi  padziļināsies,  līdz     ASV   un ES  valdības  struktūras  nekonstatēs  un  nekonfiscēs  Brīvajā  pasaulē  pārbagāti  infiltrēto un no  Maskavas  vadīto   sarkano  kapitālu  — ne  tikai   nozagtos  PSKP  un  KGB  miljardus.  Maskovijas   lobisti  pilnā  balsī  piesauc  cilvēktiesības, vārda un sirdsapziņas  brīvību, komerciālo  noslēpumu  un  citus  Brīvās  pasaules  principus.  Mīļie  cilvēki —  V.Putins  taču  pašlaik  šādā  ceļā  ar  Jūsu  rokām  atjauno  Ļaunuma  impēriju! Šādās reizēs vēl  senie  romieši  nopūtās : o  temporēs, o morēs! – ak laiki, ak  tikumi!

Cik  grāmatas   autoram  vēl  ir  saglabājušies  kontakti  ar  demokrātijai  uzticīgiem cilvēkiem  ASV, pie tam ne tikai  no  intelektuāļu  vides – šajās  aprindās  valda  dziļš  satraukums.  Maskavas  emisāri  aizgājuši  pat  tik  tālu,  ka  atklāti  propagandējot   valsts  nodevību —  proti,  demokrātijas  nosargāšanas  intereses  prasot (?!),  lai   štati    deklarētu  savu  suverenitāti  un  no  ASV  izstātos. ES  šīs  destabilizācijas  tendences  jau  sit  pavisam  augstu  vilni.  Neaizmirsīsim  taču,  ka   grāmatas  autoram  dziļi  simpātisko  basku  nacionālās  atbrīvošanās  kustību  terorisma  gultnē    Doloresas  Ibaruri  rokām    ievadīja  Maskava  vēl  Staļina  laikos. Petīciju  kampaņa  pēc  prezidenta  vēlēšanām  ASV  liecina,  ka  antiamerikāniskajai  propagandai  ir  panākumi  līdz  šim  tik  izteikti  patriotiskajā  ASV  sabiedrībā.

Grāmatas  autors  uzskata,  ka  juridiski  nav  korekti   uz  Maskavas  emisāriem  un  to  meičām  un  rokaspuišiem    attiecināt  Brīvās  pasaules  tiesību  normas,  jo tas  taču  nozīmē  pašatbruņošanos  atdzimstošās  Ļaunuma  impērijas  teroristiskās  agresijas  nesēju  priekšā,  sākotnēji  ideoloģiskā  formā.  Vai  tiešām  atkal  ir  aizmirsts  kā  pie  varas  nokļuva  boļševiki  un  nacisti?!  Maskavas  emisāri  ar  viņu  pakalpiņiem   jātiesā  pēc  viņu  sapņu  zemes,  Moskovijas,  likumiem,  kur  valsts  nodevības  rangā  nu  jau  ir  ierakstīta  pat  katra  kaut  cik  brīvākas  domas  izpausme  un  kaut  cik  nozīmīgāki  kontakti  ar  Brīvās  pasaules  pārstāvjiem.

Arī  šīs  lietas   Letonikas dumbrājā  pusnoslīkušajiem  pašmāju  profesoriem un akadēmiķiem šķiet  tālas  un  neinteresantas.  Letonikas bums,  autorprāt,  ir  pati  ABSURDĀKĀ akadēmiķu  A.Caunes, S.Cimermaņa, V.Hausmaņa, J.Stradiņa  un korespondējlocekļa Aivara Tabuna   tukšziedu  ierosme,  patapināta  no  Rietumiem,  kur  ir  tikai  atsevišķi   latviešu  valodas, literatūras un Latvijas vēstures  speciālisti,  kuri  tad  arī  apvienojas  šādās  letonikas interešu  kopās.  Latvija  taču  ir  vienīgā (!)  vieta  pasaulē,  kur  šajās  jomās  darbojas  speciāli  institūti  un  katedras.  Ja  nu  kas  Latvijā  trūkst , tad  tā  ir  humanitāro  pētījumu   koordinācija  visu  piecu  Baltijas  valstu   – Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas  un  Somijas,  līmenī. Un  runa  šeit  pirmām  kārtām  iet  par  baltiešu  nacionālās  identitātes  un pašapziņas  problēmām.  Pagaidām  vienīgi  ļoti  šauram  speciālistu  lokam  ir  zināma  letu un litu  problēma,  bez  kuras  atrisināšanas  visi  latviešu  etnoģenēzes  aprakstīšanas mēģinājumi  ir  būvēti  uz  smiltīm.

Augstāk  aprakstītie  pagrīdes  spēki, vismaz  laikā, kad  grāmatas autors  aktīvi  darbojās  akadēmiskajā  laukā,  ik uz  soļa   centās  paralizēt un iegrožot  normālu  akadēmisku  dzīvi  ar   pūļa efektu institūtu  darbinieku  kopsapulču  formā  un ar  kongresu  māniju, kur  pārāk  izteikti  dominēja  ideoloģiskais  moments.  Tas  viss notika  akadēmisko  institūciju  hroniskas  finanšu  krīzes  apstākļos — tā   izšķiežot  milzu  naudu  , t.sk  kungu (vācu) gala galdu  klāšanai,  arī  pārāk biežo  Letonikas kongresu  reizēs.

Tā  ir  akadēmiskās  pasaules  īpatnība,  ka  zinātnē  nevar  nonākt  pie  patiesības  balsošanas  rezultātā ,  akadēmiskās  lietas  ir  ļoti  elitāras,  tur  dominē  divi   kritēriji – godīgums  un  kompetence. Akadēmiķi  Elmārs Grēns,  Rihards  Kondratovičš,  Maija  Kūle, Jānis  Stradiņš ,  Juris  Zaķis  un korespondējloceklis  Vilnis Zariņš  ir  galvenie     akadēmiskās  pasaules  demokratizētāji Latvijā  negatīvā  veidā.    Jā, LU un LZA  gadījumā  mēs  sastopamies,  diemžēl,   ar  provinciālismu  šī  vārda  vissliktākajā   nozīmē.

Globālo teroristu  karam ir dziļas vēsturiskas saknes,  kas  no akadēmiskās  pasaules  kategoriski  pieprasa  godīgumu  un  kompetenci.

Šodienas  globālo  teroristu  karš  un  sākusies  vispasaules  tautsaimnieciskā  krīze   ir   droši atvasināmas no 1917.gada oktobra boļševiku  dumpja ar tā ģenerālmēģinājumu 1905.gada 9.janvārī. Vienas  nelielas  grāmatas  ietvaros tik plašu tematiku, protams, nav  iespējams aptvert, tāpēc  autors, izņemot  dažus  piemērus  salīdzināšanai,  neatkāpsies tālāk par M.Gorbačova  perestroiku,  kura   likvidēja  ļaunuma  impēriju – PSRS,  kuru  šodien atdzemdina  Eirāzijas impērijas  formā —  ar  Krieviju  boļševistiskajiem  revanšistiem  vairs  nepietiek.

Šodienas  globālās  krīzes  būtība ir  tā,  ka  tāpat kā  pēc Staļina  nāves  un  NKVD  šefa L.Berijas  aresta,  arī  pēc  PSRS  likvidācijas,  tika  prihvatizēta liela  PSRS  specdienestu  mantojuma  daļa,  arī  slepenā  aģentūra  Tuvajos  un  Vidējos  Austrumos,   kur  šodien  jau  plūst  Lielā  asins… .  Taču  pašlaik  V.Putina  administrācija  savāc  atpakaļ  savu  prihvatizēto  aģentūru ,  sašantažējot  arī  tās  pārpircējus.

Liels  jautājums  ir —  vai  tikai  Krievija   izmanto  vecos  LPSR VDK  slepenos  aģentus,  jo  lai gan kartotēkas  tika  evakuētas ,  savus vakardienas  dzimtcilvēkus – klauvētājus atcerējās , kā saimnieks—nomenklatūras  kadrs,  tā   arī   vagars – čekas virsnieks, vai apakšvirsnieks,  bet  krietna  to  daļa  ir pārcēlusies  uz  ekskluzīvām,  pat  eksotiskām  vietām Dienvidos.  Šādi  emigranti piekritīgajām  ES un NATO  struktūrām  būtu  jāņem stingrā  uzskaitē  un  kontrolē.  To LPSR  VDK  štata  un  ārštata   darbinieku,  čekas  pakļautībā  strādājošo  prokuroru, tiesnešu,  advokātu  u.c.  pilnu  sarakstu,  kuri  bija  piedalījušies  represijās  pret  okupētās  Latvijas  civiliedzīvotājiem, grāmatas  autors  sāka  sastādīt  vēl  1993.gadā  akadēmiskām un Ģenerālprokuratūras  vajadzībām.  1998.gadā  šo  čekistu  failu pabeidza  autora  oponenti  Dr.hist Dainas Bleieres  vadībā  un  izņēma  no  atskaitēm  Latvijas Zinātnes  padomei.  Kādus  neceļus  aizgāja  šis unikālais  Latvijas  čekistu  fails, jo  Moskovija  taču  savus noziedzīgos  kalpus  zināja  tāpat?

Būtībā  šodienas   situācija  Latvijas  Republikā  pierāda,  ka  arī  Rietumu  demokrātija  ir  smagi  slima —  tā  vairs  nespēj  efektīvi  un pārliecinoši  kontrolēt  savus  pārmilzušos  specdienestus,  kuri  tā  arī  nespēja  ieraudzīt  šīs  grandiozās  bijušo  čekistu  aktivitātes  Eiropas  Savienības  un NATO  pierobežā.  Tāpat  kā  Rietumi   nenāca  pretī  vārgajai  Krievijas  demokrātijai,  kura  prezidenta  Borisa  Jeļcina  personā  izmisīgi  lūdza  palīdzību   nozagto partijas  un  čekas  miljardu  atrašanā  un  atgūšanā.  Tā  vietā  internacionālā biznesa  struktūrām  tika  ļauts   barbariski  izlaupīt  Krievijas  dabas  bagātības.  .

Posttotalitārisma  sabiedrībā  ir  atrofējusies  tiesiskā  apziņa:  ka  sods  par  noziegumu  nav    atriebība,  bet  gan  tiesiskas  apziņas  ieaudzināšanas  vienīgais(!)  priekšnoteikums, proti,  jābūt pārliecībai, ka katrs noziegums  tiks atklāts  un  sodīts,  neraugoties  uz  vainīgā  maka  biezumu!

Tagad  šī  tiesiskā  nihilisma  sērga   no  pirmās  strādnieku  un  zemnieku  valsts ir   pārmetusies  arī  uz  Rietumiem.  Latvijā  šī  tiesiskuma  krīze  ir  sasniegusi  pavisam  klasisku  pakāpi —  morāli, politiski  un daļēji materiāli  dziļi korumpētās  tiesībsargāšanas  institūcijas,  īpaši spiegu dienesti (pirmkārt Militārais  izlūkdienests  un  drošības dienests, Drošības policija un SAB)  ir pārvērsti  par Latvijas lielāko  oligarhu-kriminālo  autoritāšu  Grigorija Lučanska- Jāņa Šneidera,  Andra Šķēles,  Aivara  Lemberga   kabatas  organizācijām, tie  acu  aizmālēšanai  tvarsta  sīkās  zivtiņas,  vai  būtībā  nevainīgus  cilvēkus,  kuri kļuvuši  par  mūsu  slikto  likumu  negribētiem  upuriem,  vai  nodarbojas  ar  šantāžu.  Pie tam visdziļāk  korumpēts  ir  lielākais  padomju Latvijas Trojas  zirgs  atjaunotajā  Latvijas  Republikā  — Latvijas Republikas Prokuratūra  ar ģenerālprokuroru  Ēriku  Kalnmeieru  priekšgalā,  morāli  korumpēts  noteikti!

Īsais M.Gorbačova–B.Jeļcina  demokrātijas  laiks  uz  brīdi  pavēra  NKVD-KGB  noslēpumu plīvuru:  uzzinājām,  ka  šie  slepkavas  nogalināja  Raulu Vallenbergu  par  ebreju  glābšanu 2.pasaules  kara  gados,  ka  Francijai kara  gados  pazudusī  franču  pretizlūkošanas  aģentu  kartotēka  bija  atradusies KGB  Slepenajā  arhīvā  Maskavā,  turpat  glabājās  līdzīgas  lietas  par  nacistu  specdienestiem. Šie  dokumentu  masīvi  palika  nenopublicēti ,  tāpēc  mums  atliek tikai  zīlēt –  vai  šos  dokumentus  izdevās atgūt   neonacistiskajai   pagrīdei. Valstiskā  līmenī  par  Dzintara istabas  atjaunošanu  Carskoje Selo  Lielajā  pilī  notika  kāda tirdzniecība  ar  Slepenā  arhīva  dokumentiem ar privātām (!)  struktūrām Vācijas FR,  kuras  vada  politiski  visai  miglainais  profesors  Volfgangs .Eihvede  (Wolfgang Eichwede). Īpaši  nepatīkamas  atmiņas  grāmatas  autoram  saistās  ar  acīmredzami  sarkanbrūno  VFR  profesoru  Ervinu  Oberlenderu,  aktīvu  holokausta  slepkavu  slēpēju,  ko  viņš  veic  kā  Latvijas Vēsturnieku  komisijas  pie  Valsts prezidenta  loceklis!  Tāpēc  arī  Rietumu  profesoru  tituli  paši  par  sevi  neko  nenozīmē —  aiz  tiem  var  slēpties  visdažādākie,  arī   visneakadēmiskākie  spēki.

Ka  pagrīdē  notiek  kāda  plānveidīga  neonacistiska  darbība, liecina  daudzi  simptomi.  Kā  parādīja  Norvēģijas  traģēdija,  tad  vājāka  psihe (vai  slima  psihe) neiztur  šo  ideoloģisko  spiedienu  un  uzsāk  konkrētu  darbību,  pagaidām  vēl  šizofrēniskā  veidā.  Latvija  atkal  atrodas  abu  totalitāro  režīmu  revanšistu  krustcelēs.

Par  nākošo    etnisko  konfliktu  reģionu    Latvija  tiek  pārvērsta  arī  no  Rietumu  puses (kliedzošākie  piemēri Gustava Celmiņa  centrs, pērkoņkrustieši), lai   mūs   pārvērstu  par  placdarmu  Baltijas  baronu  un dažu  Krievijas lielkņazu  ( kuru  senči  bija nodevuši  kā  Nikolaju II, tā Krievijas impēriju)  sen  iecerētam  jaunā Viltusdimitrija  gājienam uz Maskavu  Masu bāzi  šai   akcijai  Krievijā   jau  realizē  dažādu  policejisku  iestāžu aģentūra.  Ja šī   policejiskā  opozīcija  Krievijā izrausies pie   varas, tad jāpiekrīt  pazīstamajai  krievu disidentei  Valērijai  Novodvorskai,  ka  Baltijas  valstīm tas var izrādīties  ārkārtīgi  bīstami  un  maksāt  ārkārtīgi  dārgi.

Tiesa,  kāds  patiesi  drastisks  fakts  ir  arī  . LETAS  sagatavotajā  informācijā  par  Norvēģijas  traģēdiju, proti,   ka  2011.gada  22.jūlija  spridzināšanu un  slaktiņu  Norvēģijā  varēja  novērst,  ja  Norvēģijas  spiegu  dienests  PST  būtu  kompetenti,  nevis  nolaidīgi   veicis  savus  pienākumus.  Pēc  LETAS  informācijas  PST  bijis   pamats un iespējas  Bēringu-Breivīku  savlaicīgi  aizturēt  un traģēdiju  novērst. Diemžēl LETA  šo  jau  tā  bēdīgo  ziņu pakuplinājusi  ar  varenu  konspirācijas  teorijas šedevru: „PST  devusi  pilnvarojumu uz  laiku  līdz  četriem  mēnešiem  iekļaut  Bēringu-Breivīku aģentūras sarakstos” (portāls „Apollo”, piektdien, 2.decembrī (2011), 21:49).  Runa  nepārprotami gājusi  par  aģentūras NOVĒROŠANAS . sarakstiem un  tas  slimais  maniaks  nav  bijis PTS aģents.  Ak,  mūsu  žurnālistikas  kvalitāte!

Latviešu  žurnālistu  jaunais  sastāvs  ir    kā  divsejainais  romiešu  dievs  Jānuss —  vienas  daļas  priekšā  ar  cieņu  jānoņem  cepure.  Bet  otra  daļa  ir  netīkami   mazkompetenta,  aizrāvusies  ar dažādam  specdienestu inspirētām  konspiratīvām  akcijām,  bieži  paši  specdienestu  raustāmo  leļļu statusā,  kā  avīzes  „Diena” redaktrises  ar  galveno redaktori  Zitu Lazdāni Laķi  priekšgalā.   Veco padomju  asu  Riharda Treija un Ābrama Kleckina  pienesums   LU Žurnālistikas  fakultātē izrādās ir bijis  pārāk  liels —  tās arī  ir  mūsu  pārprastā  humānisma  sekas.

Pateicoties  izcilajam  menedžerim  Viesturam  Serdānam   „Latvijas  Avīze” noturējās  profesionālā  līmenī,  pēc  viņa  aiziešanas  avīzes  liktenis  būtībā  ir  apzīmogots,  tā  konfiscējama,  kā  bijušais  LKP CK  izdevums/īpašums. Tāpat  kā   nelikumīgi  eksistējošā  „Neatkarīgā  Rīta  Avīze” – kura  no  profesionālā  viedokļa ir   bāla,  neizteiksmīga 3.šķiras produkcija.

Īpaši  bīstami  ir tas, ka  lielkrievu šovinisma  galvenā  kurinātāja,  bijusī komjaunatnes CK avīze „Vesti segodņja”,  strādā  ļoti profesionāli, tās pielikumi    saturā  ir ļoti bagātīgi, kultūrvēsturiski  nozīmīgi. Tāpēc tās  nesenā galvenā  redaktora Aleksandra Bļinova (nemainīgs no  komjaunatnes CK laikiem)  pilinātajai  šovinistiski  revanšistiskajai  indei Latvijas  krievu kopienas  apziņā —   kā   liecina  parakstu vākšanas  kampaņas rezultāti par krievu valodu kā otro valsts valodu – panākumi  ir lieli.  Tas ir  pavisam  nožēlojami  un  krievu kopienu  degradējoši, jo šī uzķeršanās uz  provincālo ekstrēmistu,  krievvalodīgo  fīrerīšu Vladimira  Lindermana un  Nila  Ušakova  lielkrievu šovinistiskās  makšķeres,  vismaz  Rietumos  radīs grūti  pārvarāmu aizdomīgumu un aizspriedumus pret krievu emigrantiem.  Pēdējie  ierodas kā  viesi, bet tad  sāk pretendēt uz  saimnieka lomu. Šobrīd,  kad  Krievijas  miljardieru  troika ir  nopirkusi visas trīs  lielākās  Latvijas  krievvalodīgās  avīzes,  lietas  ir  palikušas  pavisam  nopietnas.  Mūms  vienkārši  nav tiesības  aizmirst,  ka  referendumu  atklāti  atbalstīja    Krievijas  Ārlietu  ministrija  ar  ārlietu  ministru  Sergeju  Lavrovu  priekšgalā.  PSRS  Ārlietu  ministrija  bija  KGB 1.pārvaldes (ārējais  izlūkdienests)   piedēklis.  Pēc  neatkarības  iegūšanas  KGB  1.pārvalde  pārdēvējās  par  Krievijas  Ārējo  izlūkdienestu (KĀI).  Neaizmirsīsim  taču,  ka  prezidents  V.Putins  nāk  no  KGB  1.pārvaldes!  Bet ko nu vairs, kā mīlēja teikt M.Gorbačovs : „process pošjol” (process sācies)…

Ir  svarīgi  apzināties,  ka  ne  jau  Krievijas  Ārlietu  ministrija, prezidents  V.Putins ar  savas administrācijas  vadītāju  KGB ģenerālleitnantnu  S.Ivanovu  pārstāv  īsto  Krieviju.  Tie   nepārstāv  pat  visu  oficiālo  Krieviju  un  grāmatas  autors  var  dokumentāli  pierādīt,  ka  S.Lavrova  kunga  vadītā  iestāde  un premjerministrs  V.Putins  sistemātiski  dezinformēja  prezidentu  D.Medvedevu  un  turpina  to darīt  ar  premjeru  D.Medvedevu.

Visbīstamākais  šodienas  situācijā  ir    nemitīgā    vēstures  pārrakstīšana ,  pat  par  pavisam  neseniem, praktiski  vairumam  labi  zināmiem   notikumiem. Līdz  ar  to  jau ir  notikusi atgriešanās  pie  padomju  totalitārisma  laiku  dubultmorāles,  kad  bija  oficiozā  vēsture ,  kura  bija  ideoloģiski  determinēta  un  mutvārdu  vēsture (oral history).

Pašlaik  Latvijas  krievu  kopiena  stāv  jaunu  lielu  politisku  pārbaudījumu  priekšā.  Pēc  pirmajām  neveiksmēm  notiek  revanšistisko  spēku  pārgrupēšanās  —  rokās  sadevušies  divu  ekstrēmo  krievvalodīgo  nelegālo  veidojumu  kādreizējie  līderi: ekstrēmi  kreisās  Nacionāl-boļševistiskās  partijas  līderis  Vladimirs  Lindermans  un  ekstrēmi  labējās  Krievu  nacionālās  vienotības  līderis  Jevgeņijs  Osipovs.  Izskatās,  ka  viņi  šodien  ķērušies  pie  varas  partijas  izveides  —  „Par  dzimto  valodu”,  baidos  tikai,  ka  ne  jau  produktīvam  darbam  Rīgas  Domē,  vai  Saeimā,  bet  gan  to  darbības  destruktīvai  paralizēšanai,  lai  izprovocētu  krievu  barikāžu  laiku.

2001.gada  8.novembrī 16 gadīgā  ziedu  teroriste no  Daugavpils Aļina  Ļebedeva  iepļaukāja  ar  neļķu  pušķi  princi  Čārlzu – par  karu  Afganistānā.  Tas  vien  jau  pierāda,  ka  vismaz  tajā  laikā  Daugavpils  krievu  skolās  joprojām   valdīja  sarkanā  migla. Vai  prinča  Čārlza  vizīte  Latvijā  nebija  pietiekošs  pamats,  lai  vismaz  ar  skolas  bērniem  pārrunātu  nepatīkamāko  lietu  britu  karaļnama  XX gs. vēsturē —  atteikšanos  ielaist  Lielbritānijas  teritorijā  ar  viltu  un  nodevību  apkrāpto  Nikolaju II  ar  ģimenes  locekļiem,  pēc  tam  kad  viņš  bija  atteicies  no  troņa  par  labu  savam  brālim. Tā  ir  vēsturiskā  mitoloģija,  ka  bijušajam  imperatoram  ar  ģimenes  locekļiem  neesot  atļāvusi  izceļot  Krievijas  Pagaidu  Valdība.  Izrādās,  ka  par  civilizētās  Krievijas  vēsturi  krievvalodīgie  skolotāji  neinteresējas  —  tad  kāda  viņiem  daļa  gar  krievu  dzimto  valodu  —  proletariātam  taču  neesot  dzimtenes —  visa  pasaule  viena  liela  sādža-kibucs.  Tāpēc    autors ,  kā  solidaritātes  izpausmi  ar  krievu  cilvēkiem,  kā  Latvijā, tā  Krievijā —  salīdzinošās  metodes  ietvaros  iekļāva  šajā  grāmatiņā  arī  dažus  paragrāfus  par  Krievijas  vēstures  problēmām.

Vai tiešām  šādā  situācijā  mēs  atļausim  nelikumīgi  prihvatizēto komjaunatnes (komjaunatne – partijas  jaunākā  māsa)  avīželi  „Vesti segodnja”  Krievijas  miljardieru  troikai izmantot  pret  mūsu  valsts interesēm, pret  Eiropas  Savienības  interesēm,  pret  Brīvās  pasaules  interesēm  un  izplatīt  Latvijā    V.Putina-S.Lavrova-J.Primakova  čekistiskās  ideoloģijas  indi?!

6. ARĪ    PAGĀTNES  DROŠĪBAS DIENESTI  BIJA  NEDROŠI!

Lai  labāk izprastu šodien  notiekošo  grāmatas  autors atļausies  tikai  dažus  ekskursus  par  XX gs. sākuma  politiskajām  vētrām  Krievijā, par  vēstures  posmu,    kura pētniecībā   viņš   ir  ieguvis  Igaunijā  un  Krievijā  atzīto  augstāko zinātnisko — vēstures  zinātņu  doktora  grādu,  kurš  ir  nostrificēts  arī  par  Latvijas Republikas  habilitētā  vēstures doktora  grādu.  Šodienas  oficiozās   vēstures (kā  jau  minēts, pēc  kuras  koncepcijām  tiek  sagatavotas  skolu   un  augstskolu  mācību  grāmatas)   rakstniekiem  Latvijā   pat  nav ne mazāko  iespēju  akadēmiski, ar  dokumentiem  rokās  apstrīdēt  tālāk  teikto,  tāpēc jau  bija  nepieciešama  aizmuguriskā  soda  psihiatrija  pret  grāmatas  autoru,  kuru publiskā  apritē  pirmais  ieviesa  akadēmiķis  Andris  Caune,  kurš  LU Latvijas vēstures institūta  direktora  krēlā  nomainīja  grāmatas  autoru.

Lai gan  runāsim par 20.gs.  paša  sākuma notikumiem – tie šodien ir  tikpat  aktuāli,  kā toreiz.   Spriežot  pēc  dažām  vēstures  liecībām  NikolajsII  bija  atminējis  1905.gada  Asiņainās  svētdienas noslēpumu,  tāpēc  viņam  bija  jāiet 1917.gadā.   Bez  šīs  izpratnes  nav iespējams  izprast  arī  izcilākā 20. gs. vēstures  notikuma – Mihaila Gorbačova  perestroikas – neveiksmi,  kuras  politiskais  mērķis  bija  aizdziedēt    boļševiku  1917. gada  oktobra  bandītiskā  puča  cirstās  brūces  Krievijas un  pasaules  mērogā.

Joprojām tikai  tā  laika  avīzēs  un  dokumentos  var  izlasīt  absolūti  neapstrīdamu  vēsturisku  faktu,  ka  1905.gada  9.janvāra  asins  izliešana  S.Pēterburgā  bija  plānota  policejiska  akcija,  lai  noslēptu  vainīgos ,  kuri  1905. gada  6. janvārī  organizēja  neveiksmīgu  atentātu  pret  Krievijas  imperatoru  Nikolaju II un  viņa ģimenes  locekļiem.

Proti,  svinīgās  ceremonijas laikā 1905.gada 6.janvārī,  kad  Nikolajs II  ar  garīdzniekiem  Visu  svēto dienā (Zvaigznes dienā) iesvētīja  krievu-japāņu kara kaujas  vienību  karogus   Ņevā  izcirstajā  āliņģi,  lielgabalu  salūta  laikā  uz  imperatoru  un  viņa  svītu  izšāva  kaujas  karteču.  Šāviens  nebija  izdevies  īsti  precīzs  — ievainoja  tikai  kādu  gorodovoju,  bija    postījumi  Ziemas  pilī.  Svinīgo  ceremoniju  vēroja ļoti  daudzi  St. Pēterburgas  iedzīvotāji,    tāpēc pilsētā  radās  milzīgs  sašutums  par  atentāta  mēģinājumu  pret  valsts  augstāko  amatpersonu  kara  laikā.   Avīzes  plaši aprakstīja  sazvērniecisko akciju,  notika  stihiskas  monarhistiskas  atbalsta  akcijas  Nikolajam II.

Taču  avīzes  iznāca  vienīgi  7.janvārī,  politiskās  slepenpolicijas (ohranas)  slepenais aģents  cietuma  garīdznieks  Gapons caur  izteikti  monarhistiski  noskaņoto  Strādnieku savienību (no tās1905. gada  nemieru laikā  radās  Krievijas arodbiedrības)  noorganizēja  vispārēju  streiku,  kurš  sākās  tieši  tipogrāfiju  strādnieku  vidū.

Nikolaju II ar  ģimeni  drošības  apsvērumu dēļ aizveda  uz  Carskoje Selo,  atstājot  plīvot  imperatora standartu  virs  Ziemas  pils—it  kā  NikolajsII tur  uzturētos.   It  kā  petīcijas  iesniegšanai  NikolajamII,  pops   Gapons  9.janvārī  organizēja plašu  monarhistisku  demonstrāciju,  kurā  t.s.  strādnieku aristokrātija  piedalījās  svētku  drānās,  sievu  un  bērnu  pavadībā,  jo  viņi  taču  gāja  demonstrēt  solidaritāti  ar  imperatoru  Ziemas  pilī.  S.Pēterburgas  kara  apgabala  karaspēka  komandieris   lielkņazs  Nikolajs Nikolajevičs   un  gvardes  karaspēka virspavēlnieks  Pēterburgā  lielkņazs  Vladimirs  Aleksandrovičs  deva  pavēli  uzbrukt  demonstrantiem. Notika milzu  asins  izliešana.

Grāmatas  autoru  nepārsteidz,  tikai  rada  viņam  lielu  satraukumu  un  bažas,  ka  pie  politiskās  situācijas  destabilizācijas  Latvijā,  pašlaik  ir  ķērušās  arī  Brīvās  arodbiedrības —  draudot organizēt   referendumu  par  11.Saeimas  atlaišanu.  Vai  neoboļševikiem  nepietiek  ar  Viļņas  asiņaino  svētdienu 1991.gada  13.janvārī – ka  tiek  atkārtotas   līdzvērtīgas  politiskas  provokācijas 1905.gada 9.janvāra  asiņainās  svētdienas garā?

Vairākos  izdevumos ir  publicētas  Nikolaja II  dienasgrāmatas – iekšlietu ministrs kņazs  P.Svjatopolks-Mirskis  vēl  8.janvāra  vēlā  vakarā   dezinformēja  Nikolaju II  Carskoje  Selo,  it  kā   uzbrukumā  nākot …  sociālisti…  popa-sociālista  Gapona vadībā. Ministrs  neteica ne  vārda par  to, ka  šis  cietuma  pops    ar sirdi un dvēseli  kalpoja  caram –batjuškam (tētiņam – krievu val.) un  tikai   tāpēc bija  kļuvis par slepenpolicijas  aģentu.  Meloja,  acīs  skatoties,   arī  abi  nupat  minētie  lielkņazi.  Jā,  ar tādiem ministriem, policistiem un  lielkņaziem  Krievijas  impērija  bija lemta  bojā  ejai !

Tikai pēc   asiņainās  svētdienas sabiedrībā  radās  pelnīts,  milzīgs  sašutums  pret   patvaldnieku, kurš tik  lēti  bija   ļāvies  apšmaukties no  paša  kalpiem  un  paša  radiem! Tad  radās  gan 1905.gada  revolucionārā  situācija, gan  pati  revolūcija  un   viss pārējais.

Taču  līdz šim vēsturnieku  noklusētā  lietas  būtība  ir  tā,  ka  pēc  kompetentu  memuāristu  liecībām   Nikolajs II  tikai  krietni  vēlāk  uzzinājis  par  savu  apkrāpšanu pēc  1905.gada  6.janvāra  atentāta  un  vairāku  savu  ģimenes  locekļu  tuvumā  juties  kā  ienaidnieku  aplenkumā. Taču  mums  ir  svarīgi  akcentēt  vēsturisko  faktu,  ka  īstie  sazvērnieki  un  cara  ģimenes  slepkavības  organizētāji  1905.gadā,  tā  arī  palika  ārpus  oficiālā  kadra. Tas  pavēra  izcilas  šantāžas  iespējas  ne  tikai  visu  kalibru  specdienestu,  armijas  un  gvardes  augstāko  komandieru  vidū.  Bez  šīs  Krievijas  vēsturiskās  pieredzes  nu  nekādi  neizprast  ASV  2001.gada 11.septembra  traģēdijas  patiesos  vaininiekus,  ne   to,  kāpēc  patiesībā  šo  traģēdiju  realizēja!

Taču  pats  pārsteidzošākais ir  tas,  ka  vēl  šodien  ne tikai  Krievijā, bet arī  Latvijā (kā  speciālos  pētījumos,  tā  vispārinošos  kursos  un  mācību  grāmatās)  par  1905.gada revolūcijas  sākumu,  tiek ignorētas   padomju  vēsturnieku un arhīvistu veiktās dokumentu  publikācijas,  kurās  redzam  patieso  notikumu  gaitu.  Jaunas dokumentu publikācijas  neparādās,  bet  rakstos un grāmatās  konceptuāli  vārda  vistiešākajā nozīmē  notiek  atgriešanās  pie  staļiniskās koncepcijas par 1905 gadu, gandrīz  burtiski  pārrakstot VK(b)P īso kursu[3], kur  informāciju  par  6.janvāra  atentātu  nesameklēt  pat  ar  uguni. Jebkurš interesents par to var pārliecināties  atverot  LU  un LZA totālā   brāķa  produkciju  par  doto  jautājumu!

Patiesības  vārdā  gan  jāatzīmē,  ka  šī  atgriešanās  nenotiek  tieši,  bet   pastarpināti—caur  krievu  baltemigrantu  literatūru[4],  bet  galvenokārt  caur  vācvalodīgo  autoru  sacerējumiem.[5] Neprofesionāļiem  vēstures  laukā  tā  ir  pavisam  neizprotama  lieta,  kāpēc  Vācijas,  Krievijas  un Latvijas  vēstures  rakstniecībā  šodien  dominē  staļiniskā  koncepcija  par  1905.gada politisko  krīzi Krievijas  impērijā un  tautas  revolūciju  pret  šīm  bezjēdzībām.  Pašlaik  aprobežosimies  ar  fakta  konstatāciju,  ka  oficiozā  historiogrāfija  un  politiskā  zinātne ne tikai  neizprot  staļinisma būtību  un  vēsturiskās  saknes —  kā  sašantažēto  Romanovu Krievijas  policijas  un  armijas  izlūkdienestu  augstākās  vadības sākotnējo  roku  darbu,  kuram  pēc  tam  uzradās  visai  nearistokrātiski  jauni  saimnieki — bet  pat  nevēlas  to  noskaidrot!  Taču  globālo  teroristu  kara  apstākļos  šīm  zināšanām nav  tikai  akadēmiskās  izziņas  nozīme,  bet  tām  piemīt  milzu  aktualitāte, tās  ir  kategoriski  nepieciešamas,  lai  mēs  un  mūsu  planēta  varētu  izdzīvot!

Īsi  sakot —  lietas  būtība  ir  tā,  ka  pēc  civilizētās  Krievijas  valsts  sagrāves 1917.gadā,  tās  specdienestu  aģentūru,  kā  dzimtbūšanas  laikos,  izpārdeva  Rietumu  biznesmeņiem. Joprojām  nav  uzrakstīta  Krievijas  baltās  emigrācijas  patiesā  vēsture,  kad emigrējušās  krievu  aristokrātijas lielākā  daļa  ziedoja  visus  savus  līdzekļus  cara  ģimenes  glābšanai,  tāpēc  vēlāk  masveidīgi  mēs  sastopamies  ar   kņaziem-taksometru  šoferiem  un  kņazienēm,  pat  lielkņazēm (princeses) —  šuvējām,  manekenēm  un  kalponēm  pie  kinodīvām…

Vienu  lietu  gan šeit  gribētos  akcentēt – grāmatas  autors  nekad  nav  sevi izjutis par Krievijas   nelabvēli,  par  ienaidnieku  vēl  mazāk.  Bet  klasiskais  pierobežas  provinciāli  primitīvais  impērijas sargs—   krievvalodīgais  ģeržimordas (visindīgākie lielkrievu  šovinisti  bieži, kā par brīnumu,  nāk   no etniski  jauktām  ģimenēm) tips  grāmatas  autoram  vienmēr ir izraisījis  dziļu  pretīgumu, kuru  viņš  nav  atturējies  paust  visos  laikos.  Bet  šo  tipu  līdz    tam  neredzētos  augstumos  pacēla  tieši  komunistiskā  impērija  ar  savu  boļševistisko  faraonu  mūmiju  pielūgšanas  kultu,  izkaujot  krievu  nācijas   strādīgāko, inteliģentāko  daļu  ar  sarkano teroru, Pilsoņu  karu,  bada organizēšanu Pievolgā,  Golodomoru  Ukrainā , Gulāgiem.  Boļševistiskās  banditokrātijas  valdīšanas  laikā  cieta  visas  Krievijas  tautas, īpaši  smagi ukraiņi,  tatāri,  čečeni, latvieši u.c.,  taču  vissmagāk cieta krievu tauta.   Tāpēc M.Gorbačova  perestroika  bija  gandarījums   par krievu tautas  Golgātas  ceļu, īsts Krievijas Renesanses laikmets,  kurš  cieta neveiksmi  ne jau Gorbačova vainas  dēļ.

Vēlreiz  gribētos  akcentēt — mums neizprast   Krievijas  šodienas  traģēdiju, neizprotot līdz galam –  kas  tad Krievijā  patiesībā  notika 1905. gada 6.-9. janvārī,  jo  pat  marksistiski-ļeņiniskā  vēstures zinātne 1905.gada  revolūciju  nosauca  par  1917. gada  boļševiku  puča (Lielās Oktobra sociālistiskās  revolūcijas)  ģenerālmēģinājumu.

Par  šo  ne  tikai  izšķirīgi  nozīmīgo,  bet  arī  aizraujoši  interesanto  problēmu,  autors  sniegs  savu  interpretāciju   citā  topošajā  grāmatā  „Dzejnieka dzīvība  par cara meitu.  Olgas  Nikolajevnas  Romanovas un Jāņa Raiņa  biogrāfijas  neatšķirtās  lapaspuses.”

Ka  civilizētās  Krievijas  iznīcināšanas  vēsture  joprojām  ir  degoši  aktuāla,  pierāda  arī  pirms  9 gadiem  dokumentētais  fakts,  ka  vēl  2003.gadā  grāmatas  autoram  izdevās,  runājot  par XX gs. 20-30 gadu  pasaules  vispārējo  ekonomisko  krīzi,  parādīt  to  praktisko  mehānismu  un  metodiku  ar  kuru  palīdzību  tika  izraisīta  pašreizējā  pasaules  banku  krīze. Toreiz  dažādu  mahināciju  rezultātā  sabruka ASV  fondu  birža,  kas  radīja  pilnīgu  finansu  haosu  arī  Eiropā —  fondu  vērtības  strauju  krišanos  un  praktisku  kreditēšanas  apturēšanu,  kas  likumsakarīgi  determinēja   masveidīgus  bankrotus un līdz  ar to  bezdarbu.  Labklājību  pēkšņi  nomainīja  dziļa,  pasaules  tautām  nepieredzēti  traģiska  krīze.  Tā  nebija  objektīvu  apstākļu  izraisīta  krīze (marksisti  vēl šodien  melo  it kā  tā  būtu  bijusi  pārprodukcijas  krīze),  bet  gan  Lielās  naudas  īpašnieku  apzinātas  darbības  rezultāts,  lai  izputinātu  nevēlamus  konkurentus,  aiztaisītu  muti  sabiedrībai  par  izlaupītās  Krievijas  miljardu  jaunajiem īpašniekiem u.c.[6]

II. nodaļa.  MIHAILA  GORBAČOVA  PERESTROIKAS  CĒLOŅI.

1. CILVĒKI  AR  SIRDĪM   KREISAJĀ  PUSĒ  UN  PARODIJA

PAR  CILVĒKIEM —  RAUSTĀMIE  MANEKENI.

Pētot  1991.gada  janvāra  barikāžu  laiku, Jauno  Brīvības  cīņu  kulminācijas  punktu,  autors  cenšas  to darīt  profesionāli:  vienlaikus  padziļināti  pievēršoties laikmeta  konteksta  izvērtējumam.  Kā  jau  minēts, nekas  tāpat  vien  nerodas  no  nekā – bet  barikāžu  laika  notikumi  Latvijā  risinājās  lielu  planētas  mēroga  notikumu  kontekstā : 1. Irākas kara (Līča  karš) laikā  un  1991.gada  augusta  puča  Maskavā  priekšvakarā.  Latvija  atkal  bija  nokļuvusi  lielās  politikas  krustcelēs — caur  Baltiju  centās   likvidēt  M.Gorbačova  perestroiku.

Tā vien izskatās, ka  arī Latvijā  2012.gada  18.februārī   iecerētais  referendums   bija  iecerēts  kā   prelūdija  haosa organizēšanai  Krievijā  caur  Baltiju (šoreiz  pagaidām tikai Latviju) – tāpat kā 1991.gadā.  Autors  neņemas  spriest,  vai  Nils Ušakovs  pierāvās  un  Vladimirs Lindermans  savā  runas  manierē  kaut  cik  sāka  ievērot  pieklājīgas  uzvedības  pamatnormas arī   tāpēc,  ka  šīs grāmatas  sākotnējo   manuskriptu  autors  plaši  izplatīja  Latvijā,  bet  tā  krievu  variantu – Krievijā  un  ES.  Taču  acīmredzami,  ka  krīzes  situācija  uz  brīdi  tika  novērsta.

Pēc  autora  pārliecības  Jevgeņijs  Primakovs  tieši  tāpēc    ieradās  Latvijā,  lai  tajā  no  jauna  destabilizētu    situāciju.  Par  ēsmu  jaunajai  provokācijai  izvēlēta  11.  Saeima —  veidojums,  kuru  nemīl  neviena  no  Latvijas  tautām  un  kuru  dziļi   necieš  šīs  grāmatas  autors.  Taču  šajā  gadījumā  viņš  nostājas    viņam  dziļi  nesimpātiskās  11.Saeimas  aizstāvja  klinšainās   pozīcijās!  Pēdējais  laiks  beigt  referenDUMOTIES! Šī  referendumu  trakuma  aizkulišu  diriģentu  patiesais  mērķis  ir  Lielās  asins izprovocēšana —  un  šajā  jomā  viņu  izdoma  patiesi  ir  radoša,  kā  to  mēs  redzēsim  tālāk.

Grāmatas  autors  izsaka  dziļu  atzinību  Latvijas  krievu  kopienai  par  izturētību —  īpaši  sakarā  ar  Latviju  un  Latvijas  tautām  dziļi  apvainojošajiem  daudzajiem  klaji  provokatīvajiem  un  revizionistiskajiem  izteikumiem 2012gada  16. marta  leģionāru  atceres  dienas  sakarībā.  Valsts  prezidenta  amatu  ieņemošais  Andris  Bērziņa  kungs   aizrunājās  pat  tik  tālu  — it  kā  Latviešu  brīvprātīgajā  Ieroču  SS  leģionā  būtu  bijusi  iespēja  cīnīties  par  Latvijas  brīvību,  vai  vismaz  ar  varu  un  viltu  leģionā  iedzītie  latviešu  puiši  domājuši,  ka  cīnās  par  Latvijas  brīvību.  Privātpersonām   ārpus  darba  laika,  protams,  drīkst  būt  savs  īpašs, īsti  oriģināls   viedoklis–  paužams  draugu  un  radu  pulkā.  Bet  vai  žurnālistu  ētika  nepieprasa  neizlaist    šādu  klaji  neonacistisku  viedokli  ēterā —  Latvijai  tas  godu  nedara !

Ne  mazāk  nepatīkami  bija  Latvijas  TV  ekrānā   vērot    Krievijas  Ārējā  izlūkdienesta   izveidotāju  un  ilggadīgo  vadītāju  Jevgeņiju  Primakovu  — kā  Krievijas  ZA   stratēģiskās  plānošanas  kopas  vadītāju. Varētu  pieņemt,  ka  mūsu  politiskajai  elitei    nav  zināms,  ka  KGB    kontrolēja  PSRS  ZA    tikai  daļēji,  bet  Krievijas  Zinātņu  akadēmiju  KFFDD/KĀI  kontrolē  pilnīgi.  Taču  nupat   teikto  vajadzēja  zināt      Nacionālās  Drošības  padomes  locekļiem (kur  vairums  ir  izlūkdienestu  vīri)  un  brīdināt  sabiedrību  no  šādiem  vizitjoriem! Grāmatas  autors  uztvēra  kā personisku  traģēdiju  Krievijas  visneakadēmiskākā  akadēmiķa—izlūka  J.Primakova  vizīti  pie  Latvijas Republikas  Valsts  prezidenta.

Visa  nelaime,  ka  vēl    nav  uzrakstīta    vēsture  tam  brīnumainajam,  bet  pavisam  reālajam vēsturiskajam  faktam,  ka  cilvēcei, tiesa,  uz  īsu  brīdi  izdevās  likvidēt  planētas  Zeme  iedzīvotāju  sašķeltību  divās  naidīgās  nometnēs,  kuras savstarpēji veda  visai  karstu   auksto  karu.  Caur  lokāliem  militāriem  konfliktiem  pēdējam  bija  tendence  pāraugt   cilvēci  iznīcinošā  3. pasaules  karā.  Tieši  šis  brīnums  radīja  objektīvu  pamatu Baltijas Jaunajām    Brīvības  cīņām.

Ilustrācijai  par  šo  balansēšanu  uz  iznīcinošā  kodolkara  robežas  pievedīsim  dažus  fragmentus  no  atvaļināta  GRU  pulkveža  Vitālija  Ivaņņikova  atmiņām. 1964.gada  10.martā  V.Ivaņņikovs,  tolaik  vēl  kara  lidotājs  PSRS 16. gaisa  armijas  35. iznīcinātāju  pulkā Vācijas DR,  pildot  kaujas  pavēli  bez  brīdinājuma  notrieca  amerikāņu  izlūklidmašīnu  RB-66.  1991.gadā  atvaļinātais  GRU  pulkvedis   pastāstīja  žurnālistam  Vladimiram Voronovam  :”Uzdrošinos  apgalvot,  ka  tieši  mana   1964. gada 10. marta  zalve  kardināli izmainīja  Eiropas  likteni.  Tieši  tā,  starp  citu, novērtēja  manu  rīcību  arī  Padomju  karaspēka  grupas  Vācijā  pavēlnieks  maršals  I. Jakubovskis  pusdienās  Altes nometnē par  godu  lidotāju  apbalvošanai.  ASV   atzina  Vācijas DR suverenitāti  faktiski  pēc  gaisa  kaujām  tās  debesīs,  pēc  tam  sekoja vesels VDR  atzīšanas  vilnis”[7]

Taču  galvenais Voronova  stāstā  ir tas, ka  maršals Jakubovskis  bija  pavēlējis  veikt   šo  akciju  uz  savu  galvu, nesaskaņojot  to ar aizsardzības  ministru  maršalu  Maļinovski.  Pie tam Jakubovska  pavēle  bija  klaji  provokatīva!  1964. gada 10.  martā  bija  noslēdzošais  posms  liela  mēroga  padomju  manevriem  Vācijas  DR  vidienē, kurus  vadīja  maršals  Maļinovskis. NATO  ļoti  vērīgi  sekoja — vai  manevri  nav  aizsegs iebrukumam  Rietumvācijā.  Tātad  viena  maršala (Jakubovska) patvaļīgā   rīcība  viegli  varēja  izraisīt  atbildes  prettriecienu.  Paldies NATO ģenerāļu  nosvērtībai,  tolaik  viņiem  nervi  bija  kārtībā!

Galvenā  iniciatora  lauru  vainags, izkļūšanai  no  šīs  nemitīgās  balansēšanas  uz  iznīcinošā  3 pasaules  kara  robežas,  autoram  ilgi šķita,  ka pienākas  ASV  prezidentam (1980.-1988.)  no  republikāņu  komandas  Ronaldam  Reiganam  (Ronald  Reagan)  un viņa  viceprezidentam,  vēlākajam prezidentam Džordžam  Bušam senioram. R.Reigans  ar  savu  karojošo  pretpadomju  politiku,  šķiet,  vismaz  sākotnēji  ļoti  atviegloja  M.Gorbačovam  tikpat kā neizpildāmo  uzdevumu —  sākt būtiskas  reformas  visreakcionārāko  L.Brežņeva- J.Andropova  atlasītu  kadru  ielenkumā. Atcerēsimies, ka 1984.gadā R.Reigans nāca klajā  ar  savu  vadošo tēzi: PSRS ir ļaunuma impērija,  ar   padomju  līderiem  nav ko runāt – tie  rezervējuši  sev tiesības veikt jebkurus noziegumus un melot. Taču ar M.Gorbačovu R.Reigans tikās un runāja veselas piecas reizes,  vēl  vairāk,   abi  prezidenti  ieradās  valsts  vizītēs  viens  pie  otra.

Pie  problēmas – kam  īsti  pienākas  lauru vainags par  aukstā kara izbeigšanu – mēs  atgriezīsimies vēlreiz.  Pagaidām   autors  tikai atzīmēs,  ka šajā gadījumā  ar vienu lauru  vainagu  nepietiek – nepieciešami  divi — divām  īstām  lēdijām šī  vārda  vispozitīvākajā  nozīmē : Raisai  Gorbačovai un Margarētai  Tečerei.

Neapšaubāmi, ka  līdz  tam no ASV puses  nepieredzētā  R.Reigana  uzbrūkošā  taktika  attiecībās  ar  PSRS —  radīja  zināmu caurvēja  efektu  sasmakušajā  augstākajā   PSRS  varas ešelonā.  Iet  bojā  kodolkara liesmās,  vai  pašieslodzīties   pazemes  bunkuros,  nevēlējās  neviens,  pat  paši  idejiskākie Politbiroja  locekļi  nē.  M.Gorbačovs  kļuva  par ģenerālsekretāru  pretēji  kompartijas Politbirojā  iedibinātajai kārtībai. Pēc  tam,  kad   brežņevietis – staļinists  K.Čerņenko  bija  gadu  noslimojis  valsts  augstākajos  amatos —   pateicoties  ārlietu  resora  vadītāja  Andreja  Gromiko  rekomendācijai,  Politbirojs  ievēlēja  par  ģenerālsekretāru  M.Gorbačovu.  Daži  vārdi  par  abu Gorbačovu  politisko  biogrāfiju   sekos.

Grāmatas   autors  neizvirza   sev   uzdevumu  debatēt  par  to  polittehnoloģiju,  kura  tika  izmantota  pasaules  sašķeltības  īslaicīgās likvidācijas  posma  likvidācijai,  pārnesot  politisko  konfrontāciju  daudz  bīstamākajā  etniski-reliģiozajā  plāksnē,  kā  tas  ir  noticis  globālo  teroristu  kara  apstākļos.   Autors  tāpat  negrasās    pievērsties   Dž. Buša sen.,  Dž.Buša jun.,  J.Primakova, S.Lavrova un V.Putina  personiskā  ieguldījuma  analīzei  šajos  procesos.

Atentāts  pret  R.Reiganu viņam  beidzās   ne  tik  bēdīgi,  kā    Džonam  un  Robertam  Kenedijiem  un  daudzām,  daudzām  citām  cilvēces  vadošām  personām  un  varu   priekšlaicīgi  neieguva bijušais Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktors, viceprezidents Dž. Bušs sen., viņam  nācās  vien piedalīties  priekšvēlēšanu  maratonā.

Piedāvātā  grāmata    veltīta   šīs  problēmas  negatīvajai  daļai,  minētā  īslaicīgā  humānā   posma  likvidācijas  visai  būtiskam  brīdim —  asas  konfrontācijas  situācijas  radīšanai  Baltijā,  lai  ar  milzu  asins  izliešanu  1991.gada  janvārī  un  varbūt  augustā —  nostādītu  Krievijas  valdošo  eliti, pirmām  kārtām jau  M.Gorbačovu  ar  viņa  komandu   ārpus  likuma ne  tikai  civilizētās  pasaules  acīs,  bet   galvenokārt  jau  pašu  Krievijas  tautu  acīs  un  veiktu  milzu  revolucionārus pārveidojumus   jaunas   totalitāras  diktatūras  izveidei  Krievijā.

Mēs  labi  zinām,  ka  jebkura  patiesi  zinātniska  pētījuma  kvalitāti  nosaka  izvēlētās  avotu  bāzes  ticamības  pakāpe  un   citas  avotu  kritikas    prasības.  Tāpēc   daži  vārdi  par  padomju  totalitārisma  laikmeta  dokumentālās  avotu  bāzes  pilnīgo  neuzticamību.  Dokumentos  pat   par  vissvarīgākajiem  politiskajiem  lēmumiem  parasti  tika  fiksētas  tikai  dažas  vispārējas  frāzes.   To  nodiktēja  padomju  totalitārisma  ārkārtīgi  centralizētais  raksturs,  kur  centralizācijas  pakāpe  bija  visai  līdzīga  senās  Ēģiptes  praksei  faraonu  laikos.  Formālais  pēdējais  vārds  patiesi  piederēja  ģenerālsekretāram,  tāpēc  konkurējošie  grupējumi,  un  tādā  vai  citādā  formā   tie  praktiski  bija  vienmēr,  varēja  kādi  ietekmēt  lēmumu  pieņemšanu  vai  nu  pierunājot  ģenerālsekretāru,  vai,  ja  tas  neizdevās,  sagrozot  sev  vēlamā  garā  izejas  dokumentus  interesējošā  lēmuma  pieņemšanai.  Manipulācijas   ar  informācijas  plūsmu,  apgādājot diktatoru,  saimnieku,   bosu ar  apzināti  sagrozītu  informāciju,  nevairoties  arī  no  klajas  falsifikācijas —  bija  viena  no  būtiskākajām  valdošās  nomenklatūras  darbības  sfērām.   Tam  bija  izšķiroši  svarīgs  sociālekonomisks  pamatojums,  jo  visas  padomju  sistēmas  eksistences  pamats  bija  valsts  budžets —  par  tā  sadali  un  pārdali  tad  arī  norisinājās  svarīgākās  padomju  vēršu  cīņas.  Augšās notiekošo  savu  iespēju  robežās  centās  atdarināt   valdošās  nomenklatūras  vidējie  un  pat  zemākie  slāņi.  Šajā  jomā  padomju  skola  bija  sasniegusi  nepārspējamu  virtuozitāti,  jo  cena  lielākas  neveiksmes  gadījumā  bija  viena —  dabiska  nāve  nedabiskos  apstākļos.

Jā,  oficiāli   skaitījās,  ka  KGB  ir   izbeigusi  savu  P.Sudoplatova  laiku  klaji  bandītisko   terorismu,  kā  iekšzemē,  tā  ārzemēs.   Šādi  oficiozos  dokumentos  pamatoti  apgalvojumi  padomju  valdošajai  elitei  un  vadošajiem  padomju  pašmāju  ekspertiem —  spēj  izraisīt  tikai  skābu  smīnu.  Slapjās  lietas vispusīgi   apsprieda  augstākajā  partijas  līmenī,  taču  ārpus  protokola, t.i.  augstākā  PSRS  vadība  bija  pārliecināta,  ka  tā  stingri  kontrolē  šīs  netīrās,  bet  šķietami  efektīvās  lietas.  Taču  uz  patiesi   visai  limitētās  KGB  slepkavnieciskās  darbības  rēķina  iekšzemē  un  ārzemēs,  kuru  tā  veica ,  tā  sacīt,  pēc  partijas  un  valdības  pavēles,  funkcionēja  arī  KGB  pašdarbība.  Lai  cik  arī  tas  nebūtu  skumji,  KGB   nebija  oriģināla,  šāda  prakse  joprojām  plaši  ir  izplatīta  arī  Brīvās  pasaules  dažādu  valstu specdienestos.  Tas  ievērojami  limitē  minētās   problēmas  akadēmisko  pētnieku  skaitu,  kaut  gan   džentelmeņu  kodeksa ietvaros  arī  tīri  akadēmisks  pētnieks  šajā  jomā  var  iegūt  visai  respektējamus  rezultātus.

Joprojām  izcilākā  Latvijas  eksperta  specdienestu  vēsturē  Ulda  Ģērmaņa piemiņas  godināšanai  nocitēšu  viņa   pirmsnāves   vēstuli, datētu  ar   1997.gada  26.oktobri:, uzrakstītu  uz  vēstuļpapīra  ar  piemiņas  veltījumu  rakstniekam  Linardam  Laicēnam:

„Akadēmiskais  darba  zemniek  un  kolēģi  Induli! Tava 13.okt. vēstule  pienāca man ļoti nelaimīgā  laikā. 21.sept. negaidīti (ar infarktu)  mira  mana sieva Mirdza. 16.okt. izvadījām  viņu  pēdējā  gaitā  no  Solnas  baznīcas.  Mani  pašu tai  laikā  „nolika  uz   paklāja” nejauka  influence, no kuras  joprojām  netieku  vaļā. Esmu  gan  garīgā,  gan  fiziskā  ziņā izsists  no ierindas.  Bērni (Guna-ārste, Jānis-biologs) jau  gan mēģina  man  palīdzēt, un tomēr  situācija  ir  smaga.

Domāju, Tu  sapratīsi,  ka  nespēju Tev  atbildēt  uz  daudzajiem  jautājumiem. Dažas piebildes  centīšos  tomēr  izdarīt.

Par O.Brūveru  galvenais  ir  viņa  rīcība – konsekventi  prettautiska. Arī  tas,  ka  viņš atklāti  pieslējies  čekistiskajai   partijai   „ Saimnieks”.

Tu  esi  pārpratis  lietu ar  U.Palmes  slepkavu. Viņš  nav  atklāts  joprojām.  Plašas  zviedru  aprindas  80-tajos  gados satrauca  Palmes  sulainiskā  pakalpība  Maskavai:  viņš  īstenībā  propagandēja   ārzemēs  krievu  blēdīgo  ārpolitiku,  ieskaitot  viltus  „cīņu  par  mieru”.  Kāpēc  viņš  to  darīja?  Aiz  muļķīgas  godkārības.  Lai  varētu  tēlot  starptautiska  politiķa  lomu.  Sašutums  bija  sevišķi  liels  zviedru  patriotiskās  aprindās  (arī  daļā  soc.dem).

Tāpēc  esmu  pārliecināts,  ka  viņu  nošāva  kāds  zviedru  patriots.  Savu  prognozi  par  Palmes  gaidāmo  galu (divas  nedēļas  pirms  atentāta)  izteicu  zviedru  pretizlūkošanas  vadītājam.

Visi  materiāli  par  Balt. Inst. sadarbību  ar  Balt. padrepubliku  Kultkomiem  un  konfliktu ,  ko  tas  izraisīja,  ir  aizvesti  uz  Misiņa  bibl. (tas  notika  pagāj. vasarā).

Nobeigumā  īsi  par O.Celli:  Savā  laikā viņam  bija  grūti  saprast  atšķirību  starp  „Intūristu” un  Rīgas  Kultkomu.  Dr. U.J. toreiz  mēģināja  to  izskaidrot. Varbūt  saprata.

Vairāk  diemžēl  nejaudāju  Tev uzrakstīt.

Ar  rudenīgu  sveiksmi! Uldis. P.S. daži zv. av. raksti.”.

Šogad  kolēģim Uldim Ģērmanim  apritētu  97  gadskārta,  viņa  95 gadu  jubileja  noritēja  nepelnīti  dziļā  klusumā.  Varbūt  tomēr  Latvijas  akadēmiskā  pasaule  gribētu  labot  savu  kļūdu  LZA ārzemju locekļa  100 gadskārtā?

Galvenā  padomju  totalitārisma  īpatnība  bija  tā,  ka,  pateicoties  daudzkārt  organizētajām  bada  kampaņām  pēc  padomju  varas  triumfa  gājiena 1917.-1918. gadā,  sarkanā  terora,  kulaku  kā  šķiras likvidācijas,  desmitiem  un  desmitiem  miljonu   iznīcināšanas  Gulagos,     izkaušanas  divu  kriminālo  sociālistu  grupu – boļševiku  un  nacistu,  mākslīgi  izraisītajā  2.pasaules  karā,  KGB  veiktajai  tautu   atgalvošanas   praksei  (kad  organizētās  autoavārijās,  ar  ārstu-slepkavu,  medmāsu –slepkavu  u.c.  palīdzību  iznīcināja  ne  tikai  patiesos  disidentus,  bet  pat  potenciālos  garīgos  līderus) —  padomju  totalitārisms    patiesi  bija  totāls-  visaptverošs,  šī  termina  pilnā  nozīmē.  Opozīcija,  kā  tāda,  bija  likvidēta.  Represētie,  ja  arī  tika  amnestēti,  praktiski  bija  uz  mūžu   norakstīti tikai  fiziskajam  darbam. Izņēmumu  nebija.  Cita  lieta,  ka  karjeru  varēja  nopirkt par  slepenās  kalpības  cenu  padomju  specdienestiem  vai  milicijai. Bet  arī  bez  represijām —  kaut  cik  pieklājīgu  karjeru  varēja  uztaisīt  tikai  ar  slepeno  dienestu  atbalstu.

Tie,  kuri  bija  iekļuvuši   valdošajā   augstākajā  nomenklatūrā  (kurus  amatā  apstiprināja  PSKP CK  Politbirojs  vai  savienoto  republiku  kompartiju  CK  biroji)  savu  dienestu  slepeno  aģentu  kuplajā  pulkā  uz  ievēlēšanas  laiku  partijas  vai  padomju  amatos  apturēja,  bet  iestādēs  un  organizācijās  kļuva , kā jau minēts,  par  savas  iestādes  stukaču-klauvētāju  ganiem, ja labāk patīk — virspavēlniekiem un  KGB  rezerves  karavīriem.  Savas  valsts  iedzīvotāju  pārvēršana  no  vairāk  vai  mazāk  brīviem  pilsoņiem  par  totalitāro  režīmu  specdienestu  diriģētiem (raustītiem)  aģentiem  ir  abu  20.gs.  totalitāro  režīmu  būtība  un  pamatsaturs.

Nacionālsociālistiem  Vācijā    limitētais  laiks  neļāva  šajā  jomā  gūt  tik  totālus  panākumus,  kādi  bija  komunistiskajam  totalitārismam Krievijā  un  Austrumeiropā. Tikai  tāpēc  radās  t.s. homo  sovieticus  mankurtisms —  par  kuru  tik  necienīgi  izņirgājās  emigrācijas  morāli  smagi  deformētie  un pa  lielākajai  daļai  KGB,  vai  Rietumu  specdienestu   savervētie  intelektuāļi.

Akadēmiski  runājot,   neuzticamas  ir  visas  padomju  totalitārismā  radītās  dokumentu  grupas,  pirmkārt  jau  no   represīvajām   struktūrām  (KGB, milicija, GRU u.c.)  nākusī   dokumentācija! Līdz  ar  to  visiem  pētījumiem  par  padomju  totalitārismu  piemīt    ārkārtīgi  zems  akadēmiskās  ticamības  koeficients.

Tas  gan  nenozīmē,  ka  raksta  autors  būtu   nostājies  agnostiķu  pozīcijās.  Mums  ir  iespējams  iegūt  arī  visai  reālu  ainu  par  pašiem  lielākajiem  padomju  totalitārisma  noslēpumiem,  ja  mēs  salīdzinām  dažādu  skolu, ar atšķirīgu  metodoloģiju un  metodiku veiktus   pētījumus  un  meklējam  tajos  galvenos  saskarsmes  punktus.  Ja  saskarsmes  punktu  nav,  pētījumi  nav  bijuši  pietiekoši  akadēmiski,  samierinoties  ar  visai  šauru  avotu  bāzi.

Laikam  pienācis pēdējais   laiks  atteikties  no   veco  padomju  zinātniskā  komunisma, ateisma  un  citu  ismu sludinātāju  pakalpojumiem  no  valsts  budžeta  finansētās  institūcijās —  šobrīd  mēs  maksājam  pārāk  augstu  cenu  par  savu  aizvakardienas  humānismu —  ne  tikai  mūsu  vēsture,  bet  arī  mūsu  tautsaimnieciskā  koncepcija  ir  atkal  pacelta  ar kājām  gaisā.    Vecā  gvarde neko  nav  mācījusies,  ja  nu  vienīgi  melot  vēl  virtuozāk.  Tāpat  pienācis  laiks  nolikt   akadēmiskās  pasaules  vecu  krāmu  noliktavās   ASV  politologu  paviršo  teorētisko  konstrukciju  garā  sarakstītās  literatūras  kalnus  par  Gorbija   jauno  domāšanu,  Krievijas  perestroiku  un  Baltijas  brīvības  cīņām.

Tikai  ar  skaidru  galvu  ir  jēga  ķerties  pie  padomju  totalitārisma  vēstures  pētniecības,   it  īpaši  analizējot  situāciju  posttotalitārisma  telpā.  Galvenais–  katrai  atziņai,  vispārinājumam u.t.t.  jābūt  priekšmetiskam —  pamatotam  ar  reāliem,  rūpīgi  izvērtētiem  vēstures  faktiem —  kur  katra  vēstures  fakta  izvēlei,  pārbaudei,  reprezentācijas  pakāpes  noteikšanai   —  jābūt  akadēmiski  pilnīgi  caurspīdīgai. Pats  auglīgākais  ceļš   ir  katra  vēstures  fakta  vēsturisko  sakņu  meklējumi,  lai  pēc  tam  kvalitatīvi  mēs  meklētu  salīdzināšanai   līdzīgus  faktus  un  procesus.   Tāpēc  pie  darba,  raksta  autora  oponenti! Viņš  gan  aicina  atteikties  no  vieglākā  ceļa  meklējumiem —  pētniecību  aizvietojot  ar  psiholoģiski  nevainojami  izstrādātām  propagandas  klišejām,  tai  skaitā  apkarojot  nevis  sava  oponenta  uzskatus,  bet  tikai  un  vienīgi  personu!

Un  sāksim  ar  pašām  fundamentālākajām  lietām.  Daudz  citēts  ir  viens  no  staļinisma  prakses  pamatpostulātiem: ir  cilvēks,  ir  problēma —  nav  cilvēka,  nav  problēmas! Atentāts  pret  R.Reiganu   ir  reāls —   kā  vārdā  Ronaldam  Reiganam  vajadzēja  būt  tik  apzināti  varonīgam?

Bez  skaidrā  saprāta  M.Tečeres,  M.Gorbačova,  A.N.Jakovļeva , arī  R.Reigana   rīcību  nepārprotami   motivēja  kāds   būtisks, planētas  mēroga,  faktors,  kurš  joprojām  ir  ierakstīts   dažādu  valstu    spiegu  dienestu  internacionālās   brālības  visaugstākās    slepenības  pakāpes  noslēpumu  kategorijā ,  tikai  retumis  tam  kļūstot  arī  par  visaugstākās  slepenības  pakāpes  valsts  noslēpumu.

Raksta  autors,  kā   LPSR  ZA  (Latvijas  padomju  sociālistiskās  republikas  Zinātņu  akadēmija)  Vēstures  institūta  direktora  vietnieks  zinātniskajā  darbā  kopš  1981.gada  decembra,  pēc  direktora  V.Karaļuna   nāves  1988.gada  augustā   kļuva  par  direktora  vietas  izpildītāju (LPSR  ZA  Prezidija  1988.gada  9.sept. rīkojums  nr. 222)  un   jau  bija  ieslēgts  grupas  sastāvā,  kurai  vajadzēja  izpētīt  šī  faktora  vēsturiskās  saknes.  Taču  raksta  autoram  nevēloties  kļūt  par  augstāko  LPSR  nomenklatūru,  kuru  amatā  apstiprināja  LKP CK birojs (vienkārši  nenesot  uz  CK  dokumentus  apstiprināšanai  direktora  amatā,  jo  viņš  bija  maskaviešu     neoficiāli   brīdināts,  ka  Kompartijas  dienas  jau  ir  skaitītas),  viņa  rīcībā  ir  tikai  ļoti  provizoriska  rakstura  informācija  no  LPSR  ZA  prezidenta  Bruno  Puriņa un  redzama  LKP  CK  darbinieka  Ivara Ķezbera.

Par  institūta  direktoru  LZA  Humanitāro  un  sociālo  zinātņu  nodaļa  raksta  autoru  apstiprināja  1990.gada  27.martā — jau  pēc  totalitārās  LKP  sašķelšanas  ,  kad  raksta  autors  jau  bija  no  LKP  izstājies  un  nevienā  citā  partijā  tā  arī  neiestājās. Līdz  ar  to  LU  profesūras  izplatītā  informācija —  it  kā  grāmatas  autors  būtu  bijis  nomenklatūras kadrs ir  nepatiesi.  Viņa  poliklīnika skaitījās  tikai    padomju  aktīva  poliklīnika Lāčplēša  ielā,  tajā  vēl  ārstējās  LVU  katedru  vadītāji,  visi  LVU  PSKP  vēstures  katedras  ierindas  mācību  spēki u.c. Augstākās  nomenklatūras  rīcībā  bija  4.pārvaldes  specpoliklīnika Skolas  ielā ( šodien ARSS) un Gaiļezera  specslimnīca. Viens  no  grāmatas  galvenajiem  varoņiem, Latvijas Tautas frontes  pirmais  priekšsēdētājs  Dainis Īvāns,  savu  direktora  vietnieka  amatu  Raiņa Literatūras  un  mākslas  vēstures  muzejā  trāpīgi  nosaucis  par    uzgaidāmo  telpu ceļā  pie nomenklatūras siles. Vienīgi  par  to  sili gan  jāpasaka,  ka  kāpšana  tajā    atkarājās  no  katra  konkrēta  cilvēka  morālajām  īpašībām.  Piemēram,  mans  direktors LPSR ZA Vēstures  institūtā  Vincents  Karaļuns  bija  reti  godīgs  un  kārtīgs  cilvēks,  kurš  ar  ģimeni  dzīvoja  pieticīgā  divistabu  dzīvoklī,  pats  bija  uzcēlis  nelielu  vasarnīcu,  kaut  gan  augstākajā  nomenklatūras  ešelonā  bija  darbojies  garus  gadus. Vienīgais  viņa  ekstrā bija  paša  nopirktā  laiva,  no  kuras  viņš  Gaujā  makšķerēja. Arī  grāmatas  autors  centās  iet  šo pašu  ceļu  un   strādāja uz  pusslodzi  arī   par  docentu LVU Jauno  un  jaunāko  laiku  vēstures  katedrā.  Īsi  pirms  padomju  rubļa krišanas  viņa  darba  ienākumi  bija  tuvi  1000 rbļ.  mēnesī,  kas  pēc  padomju  standartiem  skaitījās  visai  elitāri. Kad  par  direktoru  kļuva  grāmatas  autors,  tas  vairs  nebija  nomenklatūras  amats,  jo  pateicoties  divu  Ivaru – Godmaņa un Ķezbera,  visai  koordinētiem  pūliņiem —  nomenklatūras  institūtu  nodrupināja,  bet  pēc  tam  galīgi  likvidēja.

Tāpēc  grāmatas    autors  nedaudz  vēlāk  dalīsies  ar  lasītājiem  tikai  visai  pieticīgās  atmiņās  par  šo vairāk  nekā  nozīmīgo   faktoru.  Tā  vietā  viņš aicina  šodienas varas  eliti  beidzot aprunāties  ar  vēl  dzīvajiem augstākās  nomenklatūras ļaudīm!  Kaut  vai  ar  joprojām tik   aktīvajiem  Anatoliju Gorbunovu, Ļubovu  Zīli, Edmundu  Johansonu,  profesoriem  Rihardu  Kondratoviču un  Juri  Zaķi .  Viņi  par  šīm lietām  ir  pilnā  lietas  kursā !

2.. DAŽAS  AKTUĀLAS  PĀRDOMAS  GLOBĀLĀ

TERORISTU  KARA  SAKARĪBĀ.

Lai  nemulsinātu  lasītāju  ar  savu  atšķirīgo  vērtējumu  par  laiku,  kuru  skolu  bērniem   dēvē  par  trešo  atmodu,  bet  par   barikādēm  stāsta,  ka  tās  celtas  pret  Gorbačova  uzbrukumu —  grāmatas  autors  salīdzināšai  minēs  praktiski  neapgāžamu vēsturisku  faktu,  ka  atbilstoši  akadēmiskai  analīzei —  2001.gada  11.septembra  terora  aktu  ASV  nekādi  nevarēja  organizēt  un  vadīt  Osama  Ben Ladens – tātad  falsificēta  nav  barikāžu  laika  vēsture  vien.

Lai  cik tas  arī  no pirmā acu  uzmetiena nešķistu  absurdi,  neviens ne ASV, ne ES  nopietni  negrib tikt galā ar globālo  terorismu!  Joprojām  nav     līdz  sīkākai  detaļai    noskaidrots – kuras  konkrētas  personas    pārvalda    (hronoloģiskā  secībā)    arābu  ekstrēmās   aģentūras  „Al- Jazeer”  monarhistiskas  izcelsmes  finanses[8] un  nosaka  praktiskos  darbības  virzienus  —  arī  aizkulisēs,  jo  karaļi  un   šeihi  parasti  sevi  ar  tik  ikdienišķām  lietām  neapgrūtina. Proti,  šis  it kā  neatkarīgais  kanāls  visai  bieži  pārraidīja  intervijas  ar  O.Ben Ladenu.  Grāmatas  autoru  patiesi  dziļi  mulsina  fakts,  ka  bumbu  un  raķešu  uzbrukumos  Afganistānā  cīņai  pret  Alkaīdu  iznīcināja  simtiem, pat  tūkstošiem  pilnīgi  nevainīgus  civiliedzīvotājus,   bet  pie  Al Jazeer  vadītājiem  tā  arī  neviens  principiāli  pat  nepainteresējās —  kādi  kontakti  Al Jazeer  bija  ar  O.Ben Ladenu.

2001. gada  septembra  traģēdija  ASV    objektīvi(!)   atbilst   pašlaik  Izraēlā   valdošā  agresīvā  grupējuma  interesēm,  kura  acīs  2001.gada  11.septembra  noziedzīgā  agresija  pret  ASV  varēja  arī  būt   tikai    Pirlharbora II,  kuras  rezultātā   ASV   drīz  no  jauna  iesaistījās  karā  pret  Irāku  angļu (nevajadzētu  piemirst  angļu  spiega  Lourensa  organizēto  arābu  atbrīvošanās  karu  no  Osmāņu  impērijas  1.pasaules  kara  laikā,  kura  rezultātā  Anglijas  rīcībā  palika  ārkārtīgi  ietekmīga  aģentūra  arābu  zemēs)  un  amerikāņu  spiegu  dienestu  nepatiesu  izdomājumu  vārdā.

Grāmatas  autors  uzskata,  ka  šo  tālāk  neciešamo  agresīvo  spēku  trakošanu  Izraēlā  visai  profesionāli  izmanto  Krievijas  specdienesti.  Neaizmirsīsim  taču,  ka  PSRS  Tuvos  un  Vidējos Austrumus  centās  pārvērst  par  savu  domīniju,  desmitiem  tūkstošiem (!)  arābu   ieguva  izglītību  PSRS.  Vismaz  baltiešiem  sen  kā  vairs  nav  ilūzijas  — PSRS  ar  labdarību nekad  nenodarbojās,  ne  jau  visi,  bet  krietns  pulks  no  apmācāmajiem  neapšaubāmi  tika  pavedināti  sadarbībai  ar  PSRS  specdienestiem.  Neaizmirsīsim  arī,  ka  visnedrošākie  Brīvās  pasaules drošības  dienesti  ir  Lielbritānijai —  tam  pierādījums  ir  ne  tikai  Kembridžas  piecīši,  bet  arī  Lielbritānijas  brigādes  ģenerālis, ar  Komandanta  godalgu  apbalvotais Latvijas  Tieslietu  ministrijas  paspārnē izveidotā  Stversmes aizsardzības  biroja (SAB)  direktors  no  2003.gada maija  Jānis Kažociņš.  ASV  privāti  iegūto  informāciju  par  Jāni Kažociņu,  kā  KĀI  spiegu,  grāmatas autors  ir  pārbaudījis  garu  gadu  garumā  un   to  dokumentēs  grāmatas  noslēguma  daļā.  Jāņa Kažociņa  nodarītais  ļaunums  Brīvajai  pasaulei  par  kuras  neatņemamu  sastāvdaļu  ir  kļuvusi  arī  Latvija–  ir  nesamērojami  smagāks  nekā  Kimam  Filbijam.

Taču  arī  Jāņa  Kažociņa  dziļi  noziedzīgajai  problēmai  ir  divas  puses —  caur  viņa  darbību  ir  iespējams  pierādīt,  ka  2001. gada  terora  akti  ASV  ir  Krievijas  specdienestu  organizēta  diversija   boļševiku  impērijas  atjaunošanas  un tās  pasaules  kundzības (vispasaules  sociālistiskā  revolūcija)  interesēs,  bet  par  to  nedaudz  sīkāk  parunāsim  speciālā  paragrāfā.

No  padomju  veterāniem – afgāņiem  ir  nācies  dzirdēt    viedokli,  ka  Alkaīdas ciltstēvs  bijis  PSRS militārais  izlūkošanas un pretizlūkošanas  dienests — Afganistānas   modžahedu  izspiegošanai,  pat  ietekmēšanai  padomju—afgāņu  kara  laikā  un  tā  pirmdzimtene  bijusi  padomju    Vidusāzija. Krievijas  specdienesti  pilnā  mērā  ir  pārmantojuši  padomju  specdienestu  galējo  cinismu.  Viena  no  šī   cilvēcei  svešā  un  nepieņemamā  boļševisma  cinisma  izpausmēm  ir  aizdomu  radīšana,  ka  aiz  septembra  traģēdijas  stāv  Izraēla,  nevis  Krievija.

Pašreizējie  notikumi  Gazas  sektorā   objektīvi  atbilst  Krievijas  interesēm.  Pašreizējais  agresīvais  Netanjahu  režīms  Izraēlā  praktiski  ir  bankrotējis  un  miera  apstākļos  tā  dienas  ir  skaitītas.  Tāpēc  šī  bankrotējušā  kompānija  ir  spējīga  izraisīt  kaut  vai  globālu  katastrofu,  lai  tikai  paildzinātu  savu  atrašanos  pie  varas  siles. Realitāte  ir  tāda,  ka   Izraēlas  agresija  pret  Palestīnu   var  radīt    vēl  vienu  grūti  likvidējamu   militāru  konfliktu – pēc  kura  taisni  alkst  V.Putina—S.Lavrova—J.Primakova  komanda.  Neaizmirsīsim  arī   Izraēlas  imigrantus  no PSRS,  kuru  vidū  KGB  aģentu  loks  varētu  būt   visai  kupli  reprezentēts.  Taču  pats  bīstamākais  Izraēlas  valsts drošībai,  pat  tās  pastāvēšanai  ir  Izraēlas  drošības  dienests  Mossad —  nu  neaizmirsīsim  taču,  ka  Mossad  izveidoja  no  PSRS  emigrējušie  staļiniskā  NKVD  virsnieki . Ja  šie  Staļina  asiņainākā  terora  organizētāji  patiesi  būtu  sarāvuši  sakarus  ar  savu  dziļi  noziedzīgo  pagātni  — mūsu  rīcībā  būtu  neapstrīdami  memuāri  un  speciāli  pētījumi  par  Staļina  impēriju —  kā  milzu  draudu  cilvēcei  un  mūsu  planētai.  Taču  Mossad  virsnieki  šādu  literatūru  nav  radījuši!  Tas  ir  izšķirošais   arguments  par  viņu  neuzticamību!

Grāmatas   autors   tāpat  izsaka   nožēlu,  ka    ASV  Valsts  departaments   nav  konsultējies  ar  patiesi   augstākās   klases  ASV  ekspertiem  Austrumu  problemātikā   par  islāma  pasaules  dažām  būtiskākajām  pamatiezīmēm.  Neviens (!)  ticīgs  musulmanis,  kāds  bija  O.Ben Ladens,  nekad un  nekādos  apstākļos ar  musulmaņa  zvērestu  neapstiprinās  melus!  Jā,  tas    būtiski  atšķir    visas  kristīgās  pasaules  diplomātiju  no  islāma  pasaules  realitātēm!   Īstens  musulmanis  apkrāps  savu  sarunu  vai  darījumu  partneri  izcili  augstā  profesionālā  līmenī,  ja  to  vēlēsies,  taču  tas  obligāti notiks  bez  zvēresta  Allaham  un  viņa  pravietim  Muhamedam!

Lieta  tā,  ka  dažas  dienas  pēc  2001. gada  11.septembra  traģēdijas  Latvijas  masu  mēdiji  pārraidīja  intervijas  ierakstu   no  ASV  masu  mēdijiem  ar  Osamu  Ben  Ladenu,  kurā  viņš  priecājās  par  11.septembra  terora  aktiem,  apsveica  to  organizētājus,  taču  deva  musulmaņa  zvērestu,  ka   ne  viņš,  ne  viņa  ļaudis šos  terora  aktus  nav  organizējuši.  Tas  nu  ir  visas  pasaules  žurnālistiem  vispārzināms  fakts,  kurš  tikpat  vispārzināmi  ir palicis  bez  komentāra  un  ticis „noslīcināts”    reliģiskā  naida  un   etniskā  naida  kurināšanas  okeānā.  Rezultāti  šai  pasaules  masu  mēdiju  konspiratīvajai  sazvērestībai  ir  bagātīgi —  asinis  līst  ne tikai Afganistānā  un  Irākā ,  bet  nu jau  arī  Lībijā, Sīrijā, Ēģiptē,  tiek  gatavots  iebrukums Irānā . Pēdējā  gadījumā  jāizsaucas : Dievs,  sargi Izraēlu! – kaut tas vairs  nepalīdzēs, jo  noslaucīt no  zemes  virsas  visu (!)  Izraēlu  ar tās tautu   Irāna pagūs,  tas  nav  grāmatas  autora  izgudrojums,  bet  gan  kompetentu  ekspertu  konstatācija.  Un  internacionālo  masu  mēdiju  konspiratīvajai  klusēšanas  sazvērestībai   par  globālā  teroristu  kara  patiesajiem  cēloņiem un  patieso  norisi  (aizvietojot  to  ar tukšu  pačalošanu „ap tēmu”) – ir  izteikti  antisemītisks  raksturs, žēl  gan!

O. Ben Ladens  pēc  nodarbošanās    nebija  ne  politisks,  ne  reliģisks,  ne  etnisks  līderis,  bet  tikai  mafiozās  Alkaīdas  vadītājs,  kuras  pamatbizness  bija  nelegāla  tirdzniecība  ar  ieročiem–  pēc  oficiālās  informācijas.  Bet  tās  dzimšanas  apstākļi  joprojām  ir  sarkanā  miglā  tīti.

Grāmatas   autors  dzirdēja  minētās  intervijas  ar  O.Ben Ladenu  ierakstu  Rīgas  radiofona  1.programmā! Taču  līdz  šim  nebija  pat  teorētiskas  izredzes,  ka  Latvijas  TV un  radio  antisemītiskā  mafija . Dz.Kolāta — A.Kleckina   vadībā  atkārtos  kādreiz  šīs   intervijas  ar  Ben Ladenu  pārraidi.   Līdzēt  var  vienīgi CAURVĒJŠ  mūsu  masu  mediju  vadībā.

Ka   O. Ben Ladens  bija  devis  patiesu  zvērestu —  liecina  arī  Džordža      Buša  juniora  izveidotie  slepenie  cietumi,  kur  pat   ar  visdrausmīgākajām  cilvēku  spīdzināšanas  tehnoloģijām,  kā  to  pierādīja   pasaules  presi  pārstaigājušās  fotogrāfijas,  tā  arī  neizdevās  izveidot  kaut  cik  ticamu  ainu  par  nedarītajiem  O.Ben  Ladena  noziegumiem,  lai  „izmeklēšanas”  rezultātus  nodotu   demokrātijas  trešajai  varai – tiesai, izvērtēšanai.

Ir  jābūt  ASV  politologam,  lai  nepamanītu  gandrīz  pilnīgi  analoģisko  situāciju,  kāda  ASV  tiesībsargāšanas  institūcijās  izveidojās  pēc  2001.gada 11.septembra  terora  aktiem  un  situāciju,  kāda  izveidojās  Krievijas  impērijas  tiesībsargāšanas  institūcijās   pēc  1905.gada  6.-9.janvāra  notikumiem.

Atzīmēsim vienīgi,  ka  Alkaīdas  nesen  veiktā  franču  atompētnieku  nolaupīšana  Nigērijā  ir  nopietns   brīdinājums,  ka  šī  ārkārtīgi  bīstamā  teroristu-pašnāvnieku    organizācija  var  uzsākt  atomkaru  pret  cilvēci.  Masveidā  izpārdotajā   padomju Rietumu  karaspēka  grupas     arsenālā  taču  bija  arī  mini-atombumbas  diversiju  aktu  veikšanai.   Stāsti  par  pašas  slepenākās  padomju  militārās  tehnikas  un  tehnoloģijas  izpārdošanu  Varšavas  melnajā  tirgū  ir  zinātniski  fantastiskās  literatūras  cienīgi !

Šos  stāstus  grāmatas  autors  dzirdēja  no  kāda  sena  paziņas,  kura  darbs  bija  tāds,  ka  viņš  to  nevarēja  pildīt  ārpus  KGB  štata  darbinieka  statusa.  Padomju  okupācijas  laikā  viņš  bija visumā   godīgs  cilvēks,  taču  mūsu  kopīgo  paziņu  ģimenes  draugs  bija  LPSR VDK  virsnieks  Ceronis  Gudakovskis (pārzināja  VDK  aģentūru  uz  Rīgas  kuģniecības  kuģiem,  kuri  devās  ārzemju  braucienos).  Tad  nu  lūk,  minētais  C.Gudakovskis  bija  uzsācis  starpnieka  darbību  Padomju  armijas  bruņojuma  izlaupīšanā  un  izpārdošanā  Varšavas  melnajā  tirgū.  Mans  paziņa  bija  aizbraucis  pārdot  kādu  ierīci  no  zemūdenes  un  saņēmis  10 tūkst. dolāru,  kas  liecina,  ka  patiesā  tirgus  vērtība  ierīcei  bija  vismaz  vairāki  miljoni  USD. Bet lai  šis  absurds  notiktu, bija  nepieciešams  haoss, kuru  radīja  soli pa solim.

3.. GORBIJA  TRIUMFS  RIETUMOS.

Vienu  lietu  gan  būtu  nepieciešams  akcentēt —  daudzi  uzskatīja  M.Gorbačovu  par  J.Andropova  lietas  turpinātāju —  taču  šādi  apgalvojumi  neatbilst  lietas  patiesajiem  apstākļiem. J.Andropova  izvirzīts  kadrs  gan  bija  Gorbija  autoritārisma  asākais  pretinieks — ārlietu  ministrs  Eduards  Ševarnadze (ilggadējs  Grūzijas PSR  KGB  vadītājs),  bet  par  savu  pēcteci  J.Andropovs  esot  bijis   izraudzījies  Grigoriju  Romanovu,  Ļeņingradas  partijas  organizācijas  līderi  ar  akadēmiķi  Jevgeņiju  Primakovu,  kā  vadošo  ekspertu.

Jaunākajai  krievvalodīgo  lasītāju  paaudzei  padomju  realitāte  aizvien  vairāk  sāk  rādīties  tādā  kā  rožainā  izgaismojumā,  tāpēc  atgādināšu,  ko  pirms  kādiem  gadiem  rakstīju  par  J.Andropovu  enciklopēdijas  šķirklī (bez  enciklopēdiskajiem  saīsinājumiem): „  2. pasaules kara laikā   viens  no  partizāņu  kustības  organizētājiem  Karēlijā. 1947-51  Karēļu-Somu  KP CK  otrais  sekretārs,  1951-53 strādājis  PSKP CK,  1953-57  sūtnis  Ungārijā, 1957-62 PSKP CK nodaļas  vadītājs,  1962-67  PSKP CK  sekretārs. 1967-82  PSRS  VDK priekšsēdētājs. No  1982  PSKP  CK  ģenerālsekretārs,  no  1983. arī  PSRS Augstākās Padomes  Prezidija  priekšsēdētājs. J.Andropovs  sāka  reformas,  lai  nostiprinātu  PSRS  totalitāro  režīmu  un izvērsa  cīņu  pret  L.Brežņeva  laikā  sazēlušo  korupciju  valsts  aparātā.  Plaši  tika  izmantotas  policejiskas  metodes (dokumentu  pārbaude veikalos,  kinoteātros,  izsekošana,  aresti u.t.t.). Tautsaimniecībā  J.Andropovs  centās  iedzīvināt  dažus  tirgus  ekonomikas  principus.  Augstākajos  valsts  un  partijas  amatos tika  izvirzīti padomju  slepeno  dienestu  darbinieki, piemēram, par LKP CK  pirmo  sekretāru  tika  iecelts  bijušais LPSR  VDK  priekšsēdētājs B.Pugo.”[9]

J.Andropovs  pārstāvēja  pašu  drūmāko  Staļina  laiku valdošās  elites  grupu,  kuriem  rokas  bija  līdz  elkoņiem  asinīs. Nācis  no  etniski  jauktas  ģimenes,  J.Andropovs  visu  mūžu  noturējās  dzelžainās lielkrievu šovinista – „ģeržimordas” pozīcijās.  Savu  politisko karjeru  uzsācis  ar  līdzdalību  Kareļu- Somu PSR  likvidācijā un  tās  teritorijas  etniskā  kolonizēšanā  ar  lielkrievu  šovinisma garā  audzinātajiem   cilvēkiem,   viņš  beidza  ar  plašām rusifikācijas kampaņām,  leģitimizējot  obligāto  divvalodību,  apkarojot  nekrievu  tautu  kultūru ,  kā  buržuāziskā  nacionālisma izpausmes u.c.

Tieši  J.Andropovs personiski  nes  pilnu  juridisku  atbildību  par  asinspirti  Ungārijā,  apspiežot  1956.gada  tautas revolūciju.  Mums  bija  tik  svarīgi  pakavēties  pie  J.Andropova  biogrāfijas  tāpēc,  ka  PSRS vēstniecības  Ungārijā  trešais  sekretārs  un  līdzatbildīgais  par  asins  pirti  Ungārijā  bija  galvenais  Mihaila  Gorbačova  pretinieks,  nesamierināms  viņa  ienaidnieks – Vladimirs  Krjučkovs,  galvenais  1991.gada  augusta  puča  praktiskais  organizators.  V.Krjučkovs  kopš  Budapeštas  laikiem,  kā  ēna,  sekoja  J.Andropovam,  kļūstot  par  viņa  pašu  visuzticamāko  līdzgaitnieku. Kad  1967.gada  18.maijā  J.Andropovs  kļuva  par  PSRS  KGB priekšsēdētāju,  jau  24. maijā  V.Krjučkovs  kļuva  par  Andropova  palīgu  un  KGB sekretariāta  vadītāju. V. Krjuškovs  paguva  pastrādāt  gan  par  Pirmās  galvenās  pārvaldes  priekšnieku,  gan  priekšsēdētāja  pirmo  vietnieku,  paguva  konkrēti  līdzdarboties,  sagatavojot  padomju  karaspēka  iebrukumu  Afganistānā – līdz 1988.gadā  kļuva  par  KGB priekšsēdētāju. Viņš  patiesi  bija  īsts  KGB  profesionālis.

Taču  visdaiļrunīgākā  ir  V.Krjučkova  biogrāfija pēc  17  mēnešu  pavadīšanas  izmeklēšanas  cietumā  Matroskaja  tišina ,  kad  viņu  1992.gada  decembrī   izlaida  no  cietuma  pret  parakstu  par  dzīves  vietas  nemainīšanu. Jau   1994.gadā  Krievijas  Valsts  dome  Krjučkovu  reabilitēja. V.Krjučkovs  kļuva  par  a/s Region direktoru  padomes  priekšsēdētāju,  kura  iegāja  finansu  korporācijas Sistema sastāvā.  Taču   no  sociāli  politiskā  viedokļa  visinteresantākais, kā  jau  minēts,   bija  V.Krjučkova  kļūšana  par  reformētā  KGB – Krievijas  Federācijas  Federālā  drošības  dienesta  direktora  V.Putina  padomnieku.[10]

Arī  Gorbija  laika  Kremļa  galvenais  ideologs,  PSKP  ideoloģiskais  sekretārs  Aleksandrs  N.Jakovļevs  bija  cieši  saistīts  ar  KGB, jo  vēl  no Ņ.Hruščova  laika  viņš  bija  galvenā  persona  Romanovu  nama  dinastiskā  atzara  iznīcināšanas  patieso  apstākļu  noslēpšanā  un  apzinātā  falsificēšanā.  Ne velti  Krievijas  patriarhs  Romanovu  bēru  ceremonijā  nepiedalījās,  jo  vismaz  viens  no  nelaimīgās  ģimenes    joprojām  dus  nezināmā   masu  kapā!   Domājams,  ka   tieši  ar  Romanovu   problēmas  risināšanu   bija   saistīta    Aleksandra N. Jakovļeva  trimda (pareizāk  būtu  teikt speciāluzdevums)  Kanādā  par  PSRS  sūtni.  Vai  Nikolaja II  ģimenes  locekļu  gandrīz  pilnīgas  iznīcināšanas  patiesā  aina  (grāmatas   autors   savu  vairāk  nekā  ierobežoto  iespēju  robežās  pēdējos  10  gadus  ir  pētījis  šīs  patiesi  sensacionālās  lietas,  kur  joprojām  ir  vairāk  neskaidrību,  nekā  zināmā)   tika  izmantota  lielajā  politikā  šantāžas  nolūkos,  īpaši  pret  Lielbritānijas  valdošo  namu —  raksta  autors  nezin,  taču  pieļauj,  ka  jā.

Ne  visai  tīras lietas,  vai  nē?  Jā,  pavisam  netīras!  Taču  nesalīdzināmas  ar  L.Berijas- J.Andropova-  P.Sudoplatova- V.Putina    KGB  miesnieku  nometnes  asinsdarbiem.  Šo  principiālo  niansi  izprata  M.Tečere, H.Kols, Trudo  un  citi  intelektuāļi  Rietumu  lielvalstu  politiskajā  elitē,  tieši  tāpēc  Gorbijam  un viņa  topošajam  galvenajam  ideologam  vispirms  pavērās  Rietumu  varas  gaiteņu  durvis.

Savos  memuāros  Aleksandrs  Jakovļevs,  Krievijas  postpadomju  vārgās,  bet  tomēr demokrātijas  ciltstēvs,   pastāsta  par  kādu  ļoti  būtisku  epizodi  1984. gada  decembrī,  ārkārtīgi  daudzsološu  tālākai  pētniecībai : „[..]decembrī Gorbačovs  devās  vizītē  uz  Angliju.  Delegācijas  sastāvā  viņš  iekļāva  arī  mani.  Šī  vizīte  bija  interesanta  no  daudziem  aspektiem.  Pēc  viņa  Kanādas  apmeklējuma  un  autoritatīvā   Trudo  pozitīvā  vērtējuma   Rietumi viņam  pievērsa  sevišķu  uzmanību,  ne  bez  iemesla  uzskatot,  ka  turpmāk  viņam  varētu  būt  vēl  svarīgāka  loma.  Gorbačovs  bija  nonācis  politiskajā  izmēģinājumu  stendā,  turklāt   šoreiz  viņu  vērtēja  tik  asredzīga  politiska  tīģeriene  kā  Margareta  Tečere.  Pēc  šīs  tikšanās  viņa  noteica   diagnozi,  publiski  paziņojot,  ka  ar  šo  cilvēku  var  risināt  jautājumus [..]

Gorbačovs  izturējās  atbilstoši  situācijai.  Ne  reizi  neatļāvās  nekādas  neapmierinātības  izpausmes,  laipni  smaidīja,  mierīgi  aizstāvēja  savas  pozīcijas.  Sarunas  norisinājās  zondēšanas  līmenī,  līdz  kādā  no  sēdēm  šaurā  lokā  Mihails  Sergejevičs  no  savas  mapes  izņēma  ģenerālštāba  karti  ar  visām  slepenības  norādēm,  kas  liecināja,  ka  tā  tiešām  ir  īsta.  Kartē  bija  norādīti  uz  Lielbritāniju  notēmēto  raķešu  triecienvirzieni  un  parādīts,  no  kurienes  tie  varētu  tikt  izdarīti,  kā  arī  viss  pārējais.  Tečere  raudzījās  te  uz  karti,  te  uz  Gorbačovu.  Manuprāt,  viņa  bija  neziņā,  vai  tiek  izjokota,  vai  viņš  runā  nopietni.  Iestājās  ilga  pauze.

–Premjerministres  kundze,  tas  viss  ir  jāizbeidz  un  pēc  iespējas  drīzāk.

–Jā,–  Tečere  nedaudz  apjukusi  atbildēja.

No  Londonas  aizbraucām  priekšlaikus,  jo  saņēmām  ziņu,  ka  miris  Ustinovs – PSRS  aizsardzības  ministrs”.[11]

Jā,  tāda  bija  vēsturiskā  realitāte —  ka  Rietumi  nepārprotami  demonstrēja  savu  atbalstu  Gorbačova  kandidatūrai  PSRS  vadītāja  amatam.  Tieši  šis demonstratīvais  Rietumu  atbalsts  Gorbačovam,  varēja  būt  izšķirošais   PSKP CK locekļu  balsojumā,  tieši  līdz šim  neminētā  ārkārtīgi  svarīgā  faktora  dēļ.

Par  augstāk  minēto  sensacionālo  sarunu  starp  M.Tečeri,  M.Gorbačovu  un A.N.Jakovļevu  grāmatas  autors  uzzināja  vēl  aptuveni  1996.-1997.gadu  mijā  no Ivara  Ķezbera,  kurš  kā  LKP CK ideoloģiskais  sekretārs  bija  devis   zaļo  gaismu  autoram un viņa  vadītajam  LZA  Vēstures institūtam (vēlākais  LU Latvijas vēstures  institūts)  nezinātniskās  marksistiski-ļeņiniskās  metodoloģijas  demontāžai  vēstures  pētniecības  laukā.  Taču  toreizējās  sarunas  laikā  ar  6.Saeimas  deputātu I.Ķezberu  grāmatas  autors  atradās  visai  asā  publiskā  diskusijā  preses  slejās ,  tāpēc  I. Ķezbers  vairāk  runāja  apsūdzošā   toņkārtā,  kas  traucēja  sīkākajās  detaļās  uztvert  viņa  stāstu  par  cilvēces  traģēdiju  daudzu  tūkstošu  gadu  garumā.  Cita  starpā,  par   šo  tēmu  ir  sacerētas  veselas  bibliotēkas  un  reti  kurš  no intelektuāļiem  neko  nav dzirdējis  par  šīm  lietām,  kuru  dēļ  tad  arī    atbildīgie  cilvēces  darbinieki    uzsāka   dzelzs  aizkara demontāžu,  lai  izbeigtu  ar     cilvēces  sadalīšanu  divās  naidīgās  nometnēs.

Pēc  I.Ķezbera vārdiem  NASA  veic  plašu  starptautisku  pētījumu   ar  mērķi  informēt  cilvēci,  ka  aptuveni  pirms 20 tūkstošiem  gadiem   Zemei  un Saules  sistēmai  uzbrukuši  citu  galaktiku  iedzīvotāji,  izmantojot  atombumbas  un  citus  cilvēcei  nepazīstamus  masu iznīcināšanas  līdzekļus. Kopš  tā  brīža  cilvēce  atrodoties  pakļautībā  šiem  „zaļajiem  cilvēciņiem”,  kā  zobojas  žurnālisti  no  masu  mēdijiem  ar  spēcīgi nokonspirētiem  īpašniekiem.

Grāmatas  autoram  bija  atšķirīga  informācija  no  LPSR ZA  prezidenta  Bruno  Puriņa.  Jā,  ar  tiem   šķīvīšiem daudz kas  neesot  skaidrs – lidot jau viņi  lidojot,  taču  viņš, tāpat kā  akadēmiķis  Pauls  Stradiņš,  domājot,  ka  nekādu  atnācēju  nav.  Kādi  no  zemiešiem  pirms  laika  esot  piekļuvuši  mūsu  senču  noslēpumiem,  jo  Saules  sistēma  neesot  radusies,  bet  radīta —  mūsu  senču:  citplanētiešu  radīta.  Tā  kā  par  to  radīšanu, taisnība  ir  Baznīcai,  pasmaidīja  prezidents B.Puriņš.  Taču, kad  sāks  strādāt  Skrundas  lokators,  noskaidrosim  arī  to,  kas  tad īsti  tajos  šķīvīšos lidinās.  Saprotams,  tas  vis  esot  pilnīgi  slepeni,   viņš  ar mani runājot tāpēc,  ka  man  kā   LPSR ZA  Vēstures  institūta  direktoram (tolaik vēl biju tikai direktora v.i.)  nāksies  radīt  speciālu  grupu  ar  slepenu uzdevumu – izanalizēt  mūsu  vēstures  avotus  no  redzes  punkta – vai  kāds  svešais  nav  atstājis  savas  pēdas  Baltijas  senvēsturē.  Sākumam  prezidents B.Puriņš  ieteica  iepazīties  ar  šveiciešu  publicista    Ulriha  fon Deinikena  akadēmiski  nevainojamajiem  pētījumiem.

Pieaugot  antagonismam  sabiedrībā  un  tuvojoties  barikāžu  laikam   nekāda  piekļuve  solītajiem  specmateriāliem  vairs  nebija  iespējama.  Vēl vairāk, pēc  neatkarības  atjaunošanas   Klubiņa-21  masoniskā  mafija  , kura  bija  praktiskais  vadošais  spēks  sākotnēji  valdošajā  partijā   Latvijas Ceļš, panāca  Skrundas  lokatora  uzspridzināšanu.  Tā  tehnisko  dokumentāciju,  laikam  jau  par   biezu kukuli,  bez  atlīdzības  nodeva  kādai  privātai  ASV  firmai.  Faktiskais  Klubiņa-21  līderis  Mārtiņš  Virsis (šodien  vēstnieks Lietuvā)  uzstājās  TV  kā  5.Saeimas  deputāts  ar  skaidrojumu,  ka  lokators uzspridzināts  politisku  motīvu vārdā —  tas  simbolizējot  Latvijas  pārorientāciju  no  Krievijas  uz  ASV.

Cita  starpā,  M.Virša  labā  roka  Klubiņā-21  Māris  Riekstiņš  pašlaik  ir Latvijas  vēstnieks    NATO.  Vai  viņš  NATO  ir  informējis  par  Skrundas lokatora  patiesajiem  uzdevumiem,  grāmatas  autors  nezin,  taču  domā,  ka  M.Riekstiņš  ir  bijis  nelojāls  un to ir noslēpis.

Dažus  gadus  atpakaļ  pat  Latvijas  masu  mēdijos  parādījās  informācija,  ka  kopā  ar franču  zinātniekiem  NASA  pabeigusi  I. Ķezbera  minēto  projektu.  Tika  konstatēts,  ka  aptuveni  pirms 20 tūkstošiem  gadu  uz  Zemes  noticis  atomkarš,  konstatēja  pat vairāk  nekā  200  atombumbu  bedres.  Taču  tā  arī  šī  ikdienišķā ziņa  pazuda  jaunumu  haosā  par teroristiem,  kinodīvām  un  kurš ar  kuru  precas,  vai  šķiras…  Bet  izvēle  nopietni  parunāt  par  nopietnām  lietām  bija – taču  netika  izmantota.

Vēl   mūsu  gadsimta  pirmajos  gados  A.N.Jakovļevs  sniedza  publisku  paziņojumu,  ka  demokrātija  Krievijā  ir likvidēta.  Atļaušos  šīs  problēmas  sakarībā  kādu  īsu,  bet  ārkārtīgi  nozīmīgu citātu  no  A.N.Jakovļeva  atmiņu grāmatas: „Pēc  1905.-1907.gada  nemieriem  un  I.Valsts  domes  vēlēšanām  Krievija  kļuva  par  „tiesiskas  patvaldības”  valsti.  Juridiski.  Taču  faktiski  tā  līdztekus  ASV  kļuva  par  visdemokrātiskāko  valsti  pasaulē”.[12]

Aina  būtu  pavisam  akadēmiska,  ja    aiz  ASV  būtu  minēta ķeizariskā  Austro-Ungārija  un   ķeizariskā  Vācija,  bet    Romanovu    Krievijai  dotu  tikai  ceturto  vietu.  A.Jakovļevs  bija  patiesi  gudrs  cilvēks —  tāpēc  tas  ir  liels  jautājums —  vai   viņš  šādi  gribēja  iepriekš  brīdināt  ASV  par  tai  draudošajām  totalitarizācijas  briesmām,  kurām  par  upuri  jau  bija  kritušas  Krievijas   un  Vācijas  ķeizarvalstis –  pārvēršoties  par  totalitārām  diktatūrām —  savu  tautu  paverdzinātājām  un  citu  tautu  iznīcinātājām.  Šodien  šīm  lietām  no  jauna  piemīt  liela  aktualitāte!

4.  VATIKĀNS  EIROPAS  SAVIENĪBĀ.  .

Nepārprotami,  ka  pēc  Lisabonas  līguma   Eiropas  Savienība, kurai  nav  konstitūcijas —  ir  būvēta  uz  smiltīm  un   atrodas  ceļā  vai  nu  uz  iziršanu,  vai   diktatūru.  Pēdējā  visticamāk  iespējama   monarhijas  formā,  kur,  domājams,  priekšroka  atvēlēta     normāniskas  izcelsmes  dinastijām.

Taču  tā  ir  tikai  medaļas  viena  puse.  Otra ,  nesalīdzināmi  nopietnāka un draudošāka  ir tā,  ka, pēc 2.pasaules kara atjaunojoties aukstajam  karam,   it  kā  tika aizmirsts par nacistisko  pagrīdi  ar  nacistu tonnām  nozagto  zeltu  un Trešā  reiha  militārajām  tehnoloģijām,  ar  pagrīdes teroristu  armiju  „Wehrwolf” (Vilkacis).  Šodien  šīs  aizmirstās    neonacistiskās  pagrīdes  mazdēli  atgādina  par  saviem  vecvecākiem   —  galēji  labējo  ekstrēmo  nacionālistisko  strāvojumu  un  organizāciju  reālā  veidolā.   Krīzei  saasinoties,  šiem  spēkiem ir  reālas  izredzes   izlauzties  pie  varas,    Eiroparlamenta  vēlēšanu  rezultātā,  tāpat  kā  savā  laikā  Ādolfam  Hitleram, uzvarot  Reihstāga  deputātu  vēlēšanās.  Šādā  variantā  diktatūrai  būtu   totalitārs  raksturs.

Šī   versija  iegūtu  lielāku  ticamības  pakāpi  gadījumā,  ja  būtu   taisnība,  ka  Dānijas    karaļnama  princis konsorts  Henriks uzskatot  sevi  par  Merovingu  pēcteci.  Neaizmirsīsim,  ka  no  Merovingiem  ir  cēlušies  arī  Romanovi,  kas  Krievijā  ir   valsts  noslēpums no  sazvērnieces-uzurpatores   un  sava  vīra  slepkavības  organizētājas   Katrīnas II  valdīšanas  laika.  Būtībā  Merovingi  ir  vienīgie  likumīgie  kristīgās   Eiropas  valdnieki ,  jo  kristoties  tie  sadalīja  varu  ar  Romas  kūriju —  pēdējai  atstājot  baznīcas  varu.  Vēlāk  Merovingus   gāza  un  iznīcināja  pašu  apkalpojošais  personāls,  mūsdienu  valodā  runājot – infrastruktūras  ļaudis: zirgu  puiši,  pils  pārvaldnieki u.c.  ar  atklātāku  vai  slēptāku  Romas  kūrijas  atbalstu.

Grāmatas  autors  uzskata,  ka  šīs  lietas  būtu  apspriešanas  vērtas.  Ja  eiropieši  referendumā  izšķirtos  par  ES  kā  konstitucionālu  monarhiju ,  tad  nav  jāmeklē  nekāda  „ziemeļmeita”.  Zviedrijā  valda  franču  izcelsmes  Bernadotu  dinastija,  kurai  bija  radniecīgas  saites  ar  Eiropas sociāli  politiskās  Renesanses  līdz  šim  nenovērtēto  faktisko  ciltstēvu   Napoleonu  Bonapartu,  kurš  ar  cieņu  izturējās  pret  Merovingu  tradīcijām  un  mantojumu.  Tas  ir  ļoti  godājams  karaļnams,  un  ja    ES  pilsoņi  referendumā  izšķirtos  par  monarhistisku   pārvaldes  formu —  arī  grāmatas  autors  sviestu   gaisā cepuri   un  sauktu —  lai  dzīvo  Viņu Majestātes  karalis (imperators?)  Kārlis XVI Gustavs   un karaliene Silvija ! Grāmatas  autoru  satrauc  vienīgi  tas,  ka  šīs  lietas neizrunā  publiski,  bet  uzkurina  tikai  politisko  kuluāru  līmenī.

Merovingu   versija  vismaz  izskaidrotu  to  milzu  viduslaiku  bumu Eiropā —  sākot  no  baroka  mūzikas  uzplūdiem,   gotiskās  literatūras plūdiem  par  viduslaiku  slepenajām  organizācijām   un  noslēpumiem,  kuru patiesi  ir  pārpārēm   un  beidzot    ar   milzīgo  Vatikāna  aktivizēšanos  ne  vienmēr  tajā  optimālākajā  virzienā.  Pāvests Benedikts  XVI  drīz  pēc  sava  pontifikāta  sākuma  ļoti  sarūgtināja  grāmatas  autoru,  jo  ar  atsevišķiem    krusta  karu  laiku   ideoloģijas  acentiem     atļāvās  vairākus  problemātiskus    izteicienus  par   islāma  pasauli  .  Līdz  ar  šo  savu  uzstāšanos  pāvests  Benedikts  XVI  būtībā  disharmonēja  ar   mātes  Terēzes   milzu  pozitīvo  pienesumu,  kā  rezultātā  visplašākajā  sabiedrībā  bija  sākusies  pozitīvisma  kampaņa  pret  Vatikānu,  arī   Baltijas  senās  un  viduslaiku  vēstures attīrīšana  no  reliģiozā  fanātisma  laiku  uzslāņojumiem.   Gluži  mierīgā  un  akadēmiskā  gaisotnē  sākās  diskusijas  par  to,  ka  daļa  Senās  baltijas  iedzīvotāju,  vismaz  ap  Daugavas  vidusteci  jau  bija  kristīti  pareizticībā  vēl  pirms  bīskapa  Meinarda  ierašanās  XII gs. beigās.  Taču  klausoties  Rīgas  800  gadu  jubilejas  konferences  translāciju  Rīgas  radiofonā,  grāmatas  autors  bija  nosarcis  aiz  kauna  un sašutuma.  Nupat  minēto  hronikās  skaidri un gaiši  aprakstīto  vēsturisko  faktu,  par  kuru  sāka  rakstīt  pat  padomju  okupācijas  gados,  atkal  bija  aizmirsuši tā  brīža Latvijas  oficiozie  vēsturnieki  un   arheologi  ar akadēmiķi  A.Cauni un  viņa  ģimenes  locekļiem  priekšgalā. Paldies  Dievam,  ka  konferenci  no  galīgas  izgāšanās  paglāba  vairāki  katoļu  garīdznieki,  kuri  arī  referēja  konferencē.  Tā  vismaz  godīgi  tika  pateikts  par  daudzajiem  krustnešu  noziegumiem   pārākuma  un  mantkārības  vārdā.  No  dzirdētā  autors  saprata ,  ka  civilā  akadēmiskā   Latvijas  senvēsture  ir  mirusi,  jo  sen  grāmatas  autors  nebija  dzirdējis  tik  nepatīkami    lišķīgu  Vācu  nācijas  Svētās  Romas  impērijas  krustnešu  nepamatoto  slavināšanu,  kuru  laupīšanas  rezultātā  uz  Romas  kūriju  nepārtrauktā  straumē  plūda  jaunkristīto  sūdzības.  Pēdējās  tika  publicētas  vēl   XX gs. 20-30 gados,  tāpat  kā  dokumenti  par  to,  ka  satrakojušies  karotāji  padzina  pat  pāvesta  legātus.

Šodien  mēs  labi  apzināmies,  ka  ar  kariem  nav  iespējams  atrisināt  nevienu  problēmu. Arī  krusta  karos  pret  islāma   pasauli  vissmagāk  cieta  civiliedzīvotāji.  Bet  kari  pret  albiģiešiem,  katariem   ķecerisma apkarošanas  vārdā  taču  bija  vērsti  pret   pirmo  kristiešu  pēctečiem,  kuri  tāpat  respektēja   kristīgās  baznīcas  garīgumu  un  kalpošanu  sabiedrībai  un  Dievam.  Ap  to  laiku  Roma  vēl  bija  aizrāvusies  ar  pārāk  greznu  tempļu  un  piļu  celtniecību,  kāpēc  pat     grēku  atlaide  bija  nopērkama  par  naudu (indulģences).

Taču  kādu  fanātisma  laiku  ideoloģijas  smagu  atlieku  Katoļu  Baznīca  ir  saglabājusi  vēl  šodien.  Sqavā  laikā  grāmatas  autoru  kā  profesionālu  vēsturnieku  burtiski  satricināja  kāda  grāmata.  Runa  iet  par  bagātīgi  ilustrētu     Rotenburgas  pie Tauberes  (Vācijas FR)   Viduslaiku  kriminālomuzeja  zinātnisko  rakstu krājumu  „Justīcija  vecos  laikos”[13]. Grāmatas  ilustrācijas  ir  ņemtas  no  minētā  muzeja  ekspozīcijas,  tāpēc  ir  aplūkojamas  arī  dabā  ar  visiem  slimas  fantāzijas  izgudrotiem  pārmācības  un  spīdzināšanas  veidiem,  paņēmieniem  un  rīkiem. Tās  ir  veselai  psihei  neiedomājamas  un  neizpildāmas  šausmas. Par  grāmatas  dāvinājumu  viesošanās  reizē   Vācijas FR vēl  pirms  Berlīnes  mūra  krišanas  paldies  Vācijas FR  Baltijas  vēstures  komisijas  priekšsēdētājam Dr. phil. Gertam  fon Pistolkorsam  Getingenē!

Autors  šajā  problēmā   ir   konsultējies  pat   ar   psihiatriem  —   kur  tika  ņemti  izpildītāji   šādai  neiedomājami  necilvēciskai  rīcībai.  Atbildei  bija  skumjš  smaids —  tam  pamatā  bijušas  divas  lietas —  sievietes  pasludināšana  par  grēcīgu  radījumu (pat  sieviešu  balsis  viduslaiku  Pāvestu  kapelā  tikušas   iegūtas  kastrējot  šim  mērķim  vīriešus)   un  dzimumdzīves  aizliegums  katoļu  baznīcas  klēram.  Ja  sievietes  organisms  šādu  atturību  panes  vieglāk,  nedeformējot  psihi,  tad  ar  vīriešu  organismu  tās  lietas  esot   daudz  nepatīkamākas —  visai  ātri  tiek  skarta  un  vairāk  vai  mazāk  deformēta  psihe.  Tas  arī  novedis  pie   drausmīgāko  spīdzināšanas  veidu,  sistēmu  un  rīku  izgudrošanas  un  pielietošanas. Tika  minēti  speciāli  zinātniski  termini,  kā  arī  piebilsts,  ka  šajā  jomā  nav  likumu  bez  izņēmumiem,  taču  izņēmumi  esot   gaužām  niecīgi.  Tādu  kārtību    Dievs    pasaulē  nu  ir  iedibinājis —  mūsu  planēta    veidota  kā  mīlestības  planēta —  mīliet  un  vairojieties!  Modernajos  laikos  katoļu  baznīckungi  masveidā  pārkāpuši   celibātu  gan  normālās  seksuālās  attiecībās,  gan  homoseksuālās  attiecībās,  lai  tikai   saglabātu  prāta  gaismu.

Daudzie  atmaskojumi  šodien  par  Romas  Katoļu  Baznīcas   garīdznieku  pārkāpumiem  dzimumdzīves  ētikas  jomā,  taču  nepārprotami,  pat  kategoriski  parāda  un  pierāda —  celibāts  ir  tumšo  Viduslaiku  palieka  un  kā  tāda  nekavējoties  likvidējama.  Tas  ir  arī  nepieciešams  visiem  mūsu  planētas  iedzīvotājiem,  kuri  dziļi  uzticas  Vatikānam.  Grāmatas  autors,  kā  profesionāls  vēsturnieks  un  politologs  ir  dziļi  pārliecināts,  ka  bex  visu  konfesiju  Baznīcu,  bet  Katoļu  Baznīcas  it  īpaši,  visaktīvākās  līdzdalības  nav  pārvarāma  šodienas  ārkārtīgi  dziļā  krīzes  situācija,  kad  nabadzībā  nokļūst  miljoniem  strādīgu  cilvēku,  līst  desmitiem  tūkstošu  nevainīgu  civiliedzīvotāju  asinis  militāros  konfliktos.  Bat  tam  nepieciešama  skaidra  galva  un  ass   prāts!

Civilizēto  Vāciju  un  civilizēto  Krieviju   sagrāva  no  iekšienes–  tīši   izprovocēta  1. pasaules  kara  apstākļos!  Austroungāriju  kā  valsti   sašķēla  sastāvdaļās.  Krievijā  ātrāk,  Vācijā  vēlāk —  pie  varas  nokļuva  sociālistiskie  totalitārie  režīmi.  Ar  Austrijas  anšlusu  nacistu  varā  nokļuva  arī  Habsburgu  nama   impērijas  centrālā  daļa ,  bet  Hitlera  iebrukums  Čehoslovākijā  bija  pēdējais  solis  pirms  Otrā  pasaules  kara  izprovocēšanas.  Ja  globālo  teroristu  kara   uzdevums  patiesi  būtu  totalitāra  režīma  izveidošana  Eiropas  Savienībā,  tad  pasaules  demokrātijas  pienākums  ir  saliedēties  un  sakaut  globālos  teroristus  un  nosargāt  demokrātiju!  Taču  šis  uzdevums  nav  izpildāms  bez  visaktīvākās  Baznīcas  līdzdalības.

Līdz  savai  pādējai  nervu  šūnai  demokrātijai  uzticams  ir  Baraks  Obama.   Viņa  atkārtoto  ievēlēšanu  par  ASV  prezidentu grāmatas  autors  uztver  kā  Dieva  Jaunāko  Derību  ar  Cilvēci ,  apliecinot,  ka  Dievs  ir  izlēmis —  Cilvēcei  būs  būt,  dzīvot,  mīlēt,  dzemdēt  bērnus  un  pateicībā  par  to  priecāties  par  Dieva  pasaules  skaistumu  un  mīļumu!  Kurš  cits  gan  tik  pārliecinoši  var  parādīt  Dieva  radītās  pasaules  skaistumu ,  ja  ne  Baznīca !

Vēsturiski  grēki ir  bijuši  visām  Baznīcām.  Piemēram,  Vācu (teitoņu)  viduslaiku  ordenis,   lai  piesavinātos  Romas  kūrijas  īpašumus,  pašlikvidējās,  tā  brāļiem  pārejot   protestantismā.   Šīs   prihvatizācijas rezultātā  mestri  ar  ordeņa  brāļiem — no mūkiem,  kļuva  par  laicīgiem  augstmaņiem. Tas  notika  pilnīgi  amorāli —  neganti  apvainojot  savus ilggadīgos  maizestēvus.   Romas kūrijas uzdevumā   viņi   pakļāva  mūsu   senčus  Baltijā.,   nelikumīgi  atsavinot   viņiem  juridiski  piederošos  īpašumus. Bet reformācijas laikā , raksturojot  Romas katoļu  baznīcu  kā  visa ļaunuma  sakni,  reformatori  nebūt neatdeva zemi to patiesajiem īpašniekiem — vietējiem iedzīvotājiem, bet   atkal   to  prihvatizēja.  Jā,  Baltijas  bruņniecībai,  kura  vēl šodien  dīžājas  ar  savu  viltus  dižciltību  un  nopūšas  pēc  mīļās  Dzimtenes Baltijā  —  ir  pavisam  nedižena vēsture:  sadiegta   no meliem,  puspatiesībām  un  ļaunprātīgiem  apmelojumiem.

Katoļu   Baznīca  nekad    tik  totāli  neiznīcināja  pirmskristīgo  grandiozo  Baltijas  kultūras  mantojumu,  kā  to  darīja  luterāņi  un  brāļu  draudzes.    Raganu  sārtus  taču  aizdedzināja  arī evaņģēliski  luteriskā  baznīca. Gan  jau  bez  sava  grēka  nav  ne  Pareizticīgā  baznīca,  ne  Jūdaistu  tempļu  kalpotāji!   Romas  kūrija  ir  atvainojusies  par  tās svētīto  krustnešu   sliktajiem   darbiem  kristīšanas  misijas  laikā,   arī  Baltijā.  Taču  to  nav  darījusi  evaņģēliski luteriskā  baznīca!   Šāda  paškritiska  kristīgo  Baznīcu  vēstures  izvērtēšana  būtu  ļoti  svarīga  —  lai  parādītu,  ka  ekstrēmais  reliģiskais  fanātisms  un  reliģiski  kari  nekad  nav  devuši  labumu,  vienmēr  auglīkākais  ir  bijis  miera  misijas  ceļš. To  būtu  īpaši  svarīgi  atgādināt  tieši  šobrīd,  kad  atkal  pasaulē  ir  uzvirmojušas  reliģiskās  kaislības.  Katram   cilvēkam  un  tautai  ir  tiesības  pielūgt  Dievu  tā,  kā  to  paši  vēlas. Nevienam  nav  tiesības  apvainot  otru  par  Dieva  pielūgšanu!

Vatikāna  valsts   (Citta  del  Vaticano)  teritorijā,  gandrīz  blakus  Sv. Pētera  katedrāles  kolonādei,  atrodas  labdarības  virtuve  „Dono  di  Mario”.  Tās  plašajā  ēdamzālē  ar  ļoti  augstiem  griestiem  ir  divas  lielformāta  gleznas.  Uz  pusdienotājiem  noraugās   mātes  Terēzes  cilvēkmīlestības  pilnās  acis.  Taču  uz  pretējās  sienas  ir  milzu  audekls  ar  uzgleznotu  Zemeslodi  uz  kuras  …     greznām   kurpēm   kājās,  kailu  galvu,   kundziskā  pozā  stāv  pats  Sanctissima  Pater Benedikts  XVI!  Raugoties  uz  abiem  šiem  portretiem,  īpaši  uz  mātes  Terēzes  portretu–  kuras  acu  izteiksme  aicina  uz  mieru,  izlīgšanu,  labdabību  un  izraisa  patiesu  izbrīnu,  kāpēc  joprojām  sievietēm  ir  aizliegts  kļūt  par  katoļu  garīdzniecēm  un  pāvestēm.

Autors  ir  pievērsies  dažām    Romas  Katoļu  baznīcas  problēmām  arī  tāpēc,  ka  ir tai personiski  pateicīgs.  Proti,   2003. gada 21.jūnijā  grāmatas  autors  bija  audiencē  pie Latvijas   kardināla Monsinjora  Pujāta.    ar  lūgumu  palīdzēt  pārraut ,  kā  grāmatas  autors  toreiz  naivi  domāja,  čekistu  noorganizēto  Valsts prezidentes V.Vīķes-Freibergas  blokādi —  informējot  Viņas  Ekselenci,  ka  autors  ir  dzīvs  un vesels  un  daudzkārt  ir  lūdzis  audienci  pie  viņas.

Kardināls   Pujāts,  domājams,     respektēja grāmatas  autora  lūgumu  tāpēc,  ka    autors  bija  viens  no tiem  Latvijas  inteliģences  pārstāvjiem,  kuri  parakstīja  vēstuli  Vissvētākajam  tēvam  Jānim Pāvilam II,  viņa  vizītes  laikā  Latvijā  par  latviešu  tautas  un tās  kultūras  apspiešanu  padomju  okupācijas  laikā.  Diemžēl  prakse pierādīja,  ka   V.Vīķe-Freiberga  nebija  ielenkta un   apmānīta,  jo  nekāda  pozitīva  viņas  reakcija  pret  grāmatas  autoru  nesekoja.  Līdz  ar  to  arī  V.Vīķe-Freibergas  kundze, kā  Valsts prezidente   ir  apzināti   piedalījusies    lielu,  joprojām  nesodītu  abu  totalitāro  režīmu    kara  noziegumu  pret  cilvēci  slēpšanā —  par  kuriem  viņš  toreizējo  prezidentes  kundzi  informēja  oficiāli,  pie  tam  vairākkārtīgi. Īpaši  tādēļ,  ka  prezidentes  kundzes  rīcībā  bija  īpaša  vēsturnieku  komisija,  kura  pētīja  tieši   šīs  problēmas.

Grāmatas  autors  nesen  piedzīvoja  lielu  pārsteigumu,  kad  viņš  ar  interneta  starpniecību  sev  atklāja   Krievijas  ZA  Vispārējās  vēstures  institūta  spēcīgo  katolizēšanos pētījumu  tēmu  izpētē.  Būtiski,  ka šī  institūta  direktors Aleksandrs Čubarjans   savā  laikā    vadīja   PSRS  ZA  Ārējo  sakaru  daļu, kura  strādāja  PSRS  KGB 1.pārvaldes  tiešā  vadībā, kas  liecina  par  V.Putina  režīma  intereses  pieaugumu  par  Vatikānu.   A.Čubarjans  joprojām  ir  valdošā  režīma  pašu  ietekmīgāko  ideologu  vidū.   To  apliecina  arī  viņa    nozīmēšana      par  Krievijas  puses  vēsturnieku  vadītāju  Latvijas –Krievijas  vēsturnieku  komisijā  un  viņa  uzbrūkošā  manierē  sniegtās  intervijas  Latvijas  okupācijas  jautājumā,  kuru  priekšā  kapitulēja  jaunieceltais  Latvijas  puses  līdzpriekšsēdētājs  minētajā  komisijā  LU profesors  Antonijs  Zunda.

Jā,  tie  Dieva  ceļi  jau  esot  neizdibināmi,  bet  cilvēku  ceļu  krustošanās  liecina  par  daudz  ko…Lai  gan grāmatas  autors  ir  personiski  pazīstams  ar  akadēmiķi A.Čubarjanu, viņš ,  tāpat  kā  Krievijas ZA prezidents  Osipova  kungs  un  citi  akadēmiķi  atstāja  pat  bez  pieklājības  atbildes  vairākus  grāmatas  iesniegumus  par  krievu  izlūka  nacistu  formas  tērpā  Voldemāra  Veisa  milzīgajiem  noziegumiem  pret  cilvēci,  arī  holokausta  noziegumiem,   ar  lūgumu  publicēt  rakstu  par  šiem  traģiskajiem  notikumiem —  Mātes  asaras  ir  svētas! Arī   šīs  epizodes dēļ,  ar  kuru  Krievijas ZA  ir   smagi  apvainojusi   visas  Krievijas  tautas,  bet  krievu  nācijas  pašcieņu  it  īpaši,  grāmatas  autors  sniedza  savu  eksperta  vērtējumu  par  Krievijas  Zinātņu  akadēmiju,  kā  KFFDD/KĀI  un  personāli  J.Primakova /A.Čubarjana    manipulētu  organizāciju.

Krievijas ZA  neakadēmiskais  raksturs  ir  ļoti  būtisks  arī  Tuvo Austrumu  asiņainās  krīzes  patieso  cēloņu  izpratnei,  kas  taču  sākās  pēc Krievijas  ārējā  izlūkdienesta vēlākā  šefa  akadēmiķa , kādreizējā   PSRS  ZA  Austrumu  pētniecības  (Orientālistikas)  institūta ,  vēlāk   PSRS  ZA Pasaules  ekonomikas  un  starptautisko  attiecību  institūta    direktora,  tobrīd  M.Gorbačova  tuvākās  apkārtnes  politiķa    Jevgeņija  Primakova  vizītes (miera  misijas) pie  Sadama  Huseina.  Tieši   pēc  šīs  vizītes    drīz  sekoja  S.Huseina  iebrukums  Kuveitā —  sākās  1. Irākas (Līča)   karš, kura  nepārprotamo  saistību  ar  J.Primakova  miera misiju tā  arī  līdz  šodienai  nav  pārbaudījuši   ne  Krievijas  politisko  zinātņu  speciālisti,  ne  ASV  politologi.  Taču  viņiem  bija  nopietns  pamats  par  to  padomāt.

Viena   no   joprojām  noslēpumainākajām  teroristu  operācijām   ir  čečenu  kaujinieku  akcija Movsura  Barajeva  vadībā   Dubrovskas teātra  centrā  Maskavā,  kad  no  2002.gada  23. līdz 26.oktobrim,  kā  ķīlnieki  tika  sagūstīti  vairāk  nekā  700  mūzikla  Nord Ost skatītāji,  prasot Krievijas  karaspēka  izvešanu  no  Čečenijas.  KFFDD  apakšpulkvedis  Aleksandrs  Ļitviņenko  nosauca  šo  akciju  par  KFFDD  izprovocētu  pasākumu  un  informēja  ietekmīgo  liberālo  politiķi, Krievijas Federācijas  Valsts Domes  deputātu Sergeju  Jušenkovu, bet  tas  savukārt  žurnālisti  Annu  Poļitkovsku.  Vienīgi  galvenais  liecinieks , KFFDD aģents  M.Basajeva  teroristu  grupā  Hanpaši  Terkibajevs,  kurš  bija  sniedzis  interviju  par  savu  sadarbību  ar  KFFDD,  gāja  bojā   Čečenijā  it  kā  dabiskā autokatastrofā,  tūlīt  pēc tam,  kad  par  viņa  liecību  ieinteresējās   ASV  tiesībsargi,  jo  starp  130-174  upuriem  ķīlnieku  vidū  (galvenokārt  valdības  karaspēka  pielietotā  gāzu  uzbrukuma  rezultātā)  bija  arī  kāds  ASV pilsonis.  S.Jušenkovu un  A.Poļitkovsku  nošāva, A.Ļitviņenko  noindēja  ar  radioaktīvo  poloniju.

Par  šiem  notikumiem  eksistē  visdažādākās  versijas,  taču  šī  noslēpuma  atminēšanai  grāmatas  autoram  visperspektīvākās  šķiet  trīs   lietas.

Pirmkārt,  jau tas,  ka  Movsars  Barajevs  pirms  iebrukuma  Dubrovkas  teātra  centrā  Maskavā  bija  ierakstījis  uzrunu,  mūsu  jau  pieminētajam Kataras  neatkarīgajam TV   kanālam  Al Jazeera.[14] Otrā  un  galvenā  lieta,  kas  runā  par  labu  versijai,  ka  Dubrovkas teātra  centra  akciju  provokatīvā  nolūkā  organizēja  KFFDD  ir  tā,  ka  gan M.Basajeva  paziņojumā  AL Jazeera,  gan  citos  līdzīgos  paziņojumos  tika  akcentēta  čečenu  problēmas  reliģiskā  puse —  cīņa  par  islāmu.  Kaut  gan  čečenu  problēmas  būtība  ir  pavisam  cita – diezin vai ASV  politogi  to  vispār  kādreiz  ir  zinājuši,  bet  Eiropas  politisko  zinātņu  speciālisti,  šķiet,  to  ir  aizmirsuši.

Čečeni  pieder  pie  Staļina  deportētajām  tautām,  kad  par  atbalstu  Trešā  reiha  karaspēkam  Kaukāza  operācijas  laikā,  visus  čečenus,  kā  savulaik  Krievijas  darba  zemniekus — fermerus, t.s. kulakus,  pārvietoja  uz  Vidusāzijas  stepju  joslu  ar  pārtiku  un  mantību  tik,  cik  steigā  varēja  savākt  un  rokas  bagāžā  aiznest.  Tas  protams  tautas  mentalitātē  radīja  nedzīstošu  brūci  pret  režīmu  un  tā  šodienas  mantiniekiem  par  minēto  drausmīgo, līdz  šodienai  nesodīto  noziegumu  pret  cilvēci.  Bet  no  praktiskās  politikas  viedokļa  nedrīkst  taču  ignorēt  faktu,  ka  deportētā  čečenu  tauta  atradās  NKVD/KGB  apsardzē  un  izspiedzē.  Ar  drausmīgu,  necilvēciski  noziedzīgu  šantāžu —  vai  nu  izspiegot  savus  nelaimes  līdzbiedrus,  vai  noskatīties, kā  bada  nāvē  nomirst  bērni,  sievas, vecāki —  izveidoja  veselu  aģentu  armiju.  Tā kā  KFFDD  rīcībā  joprojām   bija  pietiekoši  plaši  vecāka  gadagājumu (galvenās  sabiedriski  politiskās  autoritātes  Čečenijas  sabiedrībā!) pilnīgi  paklausīgas  aģentūras  resursi.

Grāmatas  autors  ir  konsultējies  ar  ļoti  labiem  Austrumu  un  islāma  vēstures  speciālistiem   un  visi  viņi  apgalvoja  vienu  un  to  pašu.  Ja  tā  būtu vienīgi   čečenu  kustība —  tai  gan  tāpat  būtu  reliģisks  ietvars,  taču   galvenais  uzsvars  būtu  likts  uz  PSRS  realizēto  genocīdu  pret  čečenu  tautu , prasot  sodīt  vainīgos.   Praksē  šis  pamatjautājums  tomēr  palika  otrā  plānā  aiz  tīri  ekstrēmi  reliģiskiem  lozungiem,  bet  teroristisko  operāciju  dēļ  čečenu  nacionālās  atbrīvošanās  kustība  pazaudēja  sākotnējo  plašo  starptautisko  atbalstu.

Trešā  lieta  ir  Jevgeņija  Primakova  atrašanās  parlamentāriešu-  sarunu  vedēju  rindās  ar  čečenu  teroristiem… Nesen  Jevgeņijs  Primakovs  bija  Latvijā  — vizītē  pie  Valsts  prezidenta  Andra  Bērziņa.  Kas  sagaida  Latviju?

Tikai  pēdējā  faktora  dēļ  grāmatas  autors  pievērsās  Vatikāna  vēstures  un  darbības  dažu  aspektu  analīzei —  Vatikāns  atkal  ir  nokļuvis  KFFDD/KĀI  uzmanības  degpunktā.

5. KURŠ/KURI  MAKSĀ PAR HAOSU?

Grāmatas   autors  pilnībā  piekrīt  saviem  oponentiem,  ka  šodienas  konstitucionālajām  monarhijām    vairāk  piemīt  dekoratīvs  raksturs  un  Eiropas  karaļnami  uz   kaut  cik  nozīmīga   politiskā  faktora  lomu    pretendēt  nevar.  Taču   stingri  kontrolētā  monarhistiskā  varā  bez  konstitūcijas  objektīvi   būtu  ieinteresēts    militāri  rūpnieciskais  komplekss,  kas  ar  kariem  Afganistānā  un  Irākā  sāk  atgūt  otro  elpu  pēc  piespiedu  dīkstāves aukstā  kara  likvidācijas  rezultātā.  Tāpat  grāmatas  autors  būtu  gatavs  piekrist  tam,  ka  J.Primakovs  nedarbojās  M.Gorbačova    uzdevumā,  bet  kara rūpnieciskā   kompleksa    interesēs,  PSRS prezidentam  M.Gorbačovam  aiz  muguras.

Kā  parasti,  katras  lielākas  pārmaiņas  sākas  ar  sabiedrības  ideoloģisku  sagatavošanu.  Galveno  šodienas  ideologu  lokā  īpaši  gribētos  izcelt  firmu   Bonnier  Publications  A/S, Copenhagen, Denmark,  kurai  pieder   arī   autortiesības  uz  publikācijām   populārzinātniskajā   žurnālā   Ilustrētā Pasaules  Vēsture —  kurš  tiek  izdots  Latvijā  latviešu  valodā.  Šajā   žurnālā    popularizētā   vēstures  koncepcija  ir  ļoti  daiļrunīga  speciālistiem.

Šeit  minēsim  tikai  kādu  spilgtu  epizodi  no  Baltijas  senās  un  viduslaiku  vēstures.  Viens  no  šī  žurnāla  pastāvīgajiem  konsultantiem  ir  LU  Vēstures  un  filozofijas  fakultātes  asociētais  profesors  Dr. hist. Harijs  Tumans,  patiesi  augstas  klases  antīkās  vēstures  speciālists (atšķirībā  no  otra  konsultanta – docenta Dr.hist. Andra  Šnē,  kura  darbi  saturiski   ir  kļūdaini  un  izpildījumā  pavirši),  tāpēc  runa  neiet  par  nezināšanu.  Proti,  kāda  Nilsa Pētera  Grancova  Buša  kompetentā  rakstā  par  seno  Romu  ir   iekļauta  kāda  milzu  kļūda  ar  senu  konceptuālu  vēsturi,  kam  savas  zinātniskās  darbības  ierobežoto  iespēju  dēļ  tikai  daļēji  ir  pievērsies  arī  grāmatas  autors.[15] Labas  lasāmības  vārdā  N.P.G. Bušs  kādreiz  reāli  dzīvojušam  leģionāram  Publijam  Peregrīnam (miris  118.gadā  28.gadu  vecumā) liek   pavadīt   vienu  izdomātu  dienu  senajā   Romā:

„Publijs  Peregrīns  ir  rūdīts  karotājs  un  tāpēc  neliekas  ne  zinis,  ka  cilvēki  blenž  uz  viņu. Īsu  brīdi  vīrietis  apstājas  pie  veikaliņiem,  lai  apbrīnotu  dažas  eksotiskas  preces.  Viņa  uzmanību  piesaista  dārgas  vīraka  nūjiņas  no  Dienvidaustrumāzijas,  pipari  un  muskatrieksti  no  Indijas,  zelts  no  Spānijas  un  dzintars  no  Skandināvijas”.[16]

Redakcijas  paskaidrojošā  logatā  „Romiešiem  patika  sabiedriskas pirtis” lasām : „Rakstnieks  Plīnijs  Vecākais  vēsta,  ka,  viņaprāt,  termās  bija  daudz  prostitūtu.  Imperators  Adriāns  bija  tas,  kurš  pavēlēja  noteikt  atsevišķas  pirts  apmeklējuma  stundas  vīriešiem un  sievietēm”.[17]

Kāpēc  pieļauta  tik  rupja  kļūda,   it  kā  dzintars   antīkajos  laikos  komerciālos  nolūkos   iegūts  it  kā   Skandināvijā,  nevis  Baltijā?  Jā,   dzintaru  atrod  arī  Dānijā,  Zviedrijā,  Anglijā,  Latvijā,  taču  tā  galvenās  atradnes  vietas  ir  Sāmu  zemes (Samland)  pussalā  Austrumprūsijā [šodien  Kaļiņingradas  apgabals].  Par  dzintara  krastu  sauca  teritoriju  no  Pilavas  līdz  Krancai.[18] Sāmu  pussalā– senās  Baltijas  sirdī.[19] Tas  bija   antīkās  pasaules  tirgotāju   ceļa  mērķis,  jo  tad  dzintars  bija  daudzkārt  vērtīgāks  par  zeltu.

Karavīrs,  rakstnieks  un  zinātnieks   Plīnijs  Vecākais  savā  būtībā  antīkās  pasaules  enciklopēdijā  „Naturalis  historiae”  ir  pastāstījis  patiesi  pārsteidzošas  lietas  par  milzīgajiem  dzintara  krājumiem  tirgotāju  faktorijās    senās   Baltijas  teritorijā   un  tālākajiem  notikumiem  pēc  Dzintara  zemes  atrašanās  vietas  noslēpuma  atklāšanas,  kad  tur  ieradās  oficiāla  Romas  ekspedīcija .  Gadsimtiem  ilgi  tirgotāji  bija  turējuši  vislielākajā   slepenībā  ceļu  uz  Dzintara  zemi,  sacerot  dažādus  mītus  un  finansējot  zinātniekus,  kuri  noliedza  patiesību  par  ceļu  uz  Baltiju  un  ironizēja  par  Pīteju  no  Masīlijas  (šodien  Marseļa),  kurš  šo  ceļu  bija  savam  laikam  korekti  aprakstījis  vēl  3.gs.  pirms  kristiešu  ēras.    Tāpēc  tā  nevar  būt  vienkārša  paviršība,  vai  tikai  sliktu  manieru  demonstrācija,  ja  no  visas  šīs  bagātīgās  Plīnija  Vecākā   informācijas  par  Baltiju,  latviešu   lasītājiem  tiek  sniegta  informācija   vienīgi   par  Romas  prostitūtām.

Tas   iesniedzas   arī   diskusiju  laukā  par  vēsturisko  terminoloģiju:  kas  patiesībā   bija  vikingi —  vai  normāņi,  vai  tomēr   senās  Baltijas  tirgotāji – vitingi, atstājot   normāņiem   vienīgi  pirātu, laupītāju  un  parastu  bandītu  negodu!

Var  jau  būt,  ka  nav  šeit  jāmeklē  redakcijas   konspiratīvi apsvērumi —  varbūt  tā  vienkārši ir  demonstratīva  autora,  redaktores  un  konsultantu   necieņa  pret  Baltijas  lasītāju    skandināviskās   modes demonstrēšanas  vārdā. Var  jau  būt,  ka   ar  dzīvās preces tirdzniecību  ir  nodarbojušies  Bonnier  dzimtas  senči,  jo  karagājienos  sagūstītos  karavīrus  un  akcijās  sagūstītās  jaunavas,  arī  bērnus   pārdeva  Romas  vergu  tirgos.  Bez  tam  Romas  leģionus  pavadīja    markitantu  bari,  piedāvājot  leģionāriem   par  mērenu  maksu  dažādas  baudvielas  un    izklaides  kauju  un  akciju    starplaikos,  arī  prostitūtu  pakalpojumus,  laikam  taču  arī   svaigi  sagūstīto  Baltijas  sieviešu  izvarošanas   priekus. Varbūt  žurnāla  personāls  zina  savu  izdevēju  ģimeņu  bagātības   cēloņus  un  grib  tos  glorificēt.  Taču  lai  nu  tas  paliek  subjektīvu  pārspriedumu  laukam!

Sabiedriski  nozīmīgs  ir  tikai  viens  jautājums,  kurš   prasa   plašu  diskusiju:  kāpēc   globālo  teroristu  kara  laikā   tik  vulgāri  tiek   sagrozīta  Baltijas  senvēsture  plašai  baltiešu  sabiedrībai  domātā  populārzinātniskā   žurnālā?

Par  šo  lietu  varētu  arī  nerunāt,  ja  Latvijā  nebūtu  sakuplojis  senlietu  nelegālas  ieguves  un tirdzniecības   bizness, ar  kuru  pamatu  savai  bagātībai  nepārprotami   lika  Latvijā  plaši  pazīstamie  lielie  zemes  īpašnieki  Valentīns Kokalis (paralēli  specializējoties  arī  tirdzniecībā  ar  dzīvo preci – pirts meitenēm, t.i. sutenerismu)  un  Meinards  Mētelis  (hobijs – politikas  taisīšana  Zatlera reformu  partijā). Tiesa,  precīzu  informāciju  minētajā  jautājumā  var  sniegt  vienīgi  Valsts Ieņēmumu  dienests —  varbūt,  ka  V.Kokalim  un  M.Meinardam  tomēr   bijuši  legāli  ienākumu  avoti.  Par  iespējamo    kapu  lauku  izlaupīšanu  Kuldīgas  novadā  grāmatas  autors  ir  oficiāli  informējis  visas  piekritīgās  institūcijas,  Kuldīgas  novada domes priekšsēdētāju  Ingu Bērziņu, Īvandes un Ēdoles  pagastu  pašvaldības  vadītāju  Andu  Upleju  un kādreizējo Kuldīgas  4. vidusskolas (krievvalodīgās)  direktoru  Vladimiru Pšečenko   ieskaitot,  sniedzis  informāciju  vietējai  presei[20],  runājis  par to Latvijas  Universitātes  konferencē[21] , pat  rakstījis  enciklopēdijā[22] Šķirkli  par „Ardusu”  Kuldīgas  novadpētnieks  ar  sirdi  kreisajā  pusē  Atis Bērtiņs    pat  pārpublicēja  Pagastu enciklopēdijā, paldies!.

Viens  no pirmajiem  ar  kuru  grāmatas autors  runāja  par   kapu  apzagšanu  Kuldīgas  novadā  bija  kaimiņš  Juozis  Darģis,  kurš  tobrīd  strādāja  par  Kuldīgas rajona  kriminālmeklēšanas  daļas  priekšnieka  vietnieku,  vēlāk  kļuva  par  advokātu,  tad par   Kurzemes  apgabaltiesas  tiesnesi  Liepājā.  Kā  vēlāk  grāmatas  autors  dzirdēja  no  vietējiem  īvandniekiem, tad  J.Darģa  iecienītākā  sentence  pie  šņabja  glāzes  esot : labi  nozagts,  tikpat kā  no tēva  mantots! Tātad  kapu  apzagšana  Kuldīgas  novadā  ir  kļuvusi  par  savdabīgu  biznesa nozari. Lai šis   bizness netiktu  traucēts  par pašvaldību  vadītājiem  izvirza  acīmredzamas  senas  vietējo  oligarhiņu  ietekmes  personas.

Tāpēc  likumsakarīgi, ka   novērst  vandālismu  neizdevās  —  kapu  zagļu  bizness izrādījās  reti  ienesīgs,  kā  rezultātā  Kuldīgas  novadā  šodien  ir līdz  galam  norakti  pilskalni,  tiek  iznīcināti  okupācijas  laikā  noklusētie  arheoloģiskie  pieminekļi – tīrumdīķu  sistēma  ( kuru ir aprakstījuši brīvvalsts laika  zinātnieki, bet šodien  pieminējis    vienīgi profesors Heinrihs Strods),  jo  tā   pierāda,  ka  pirmskristīgā  civilizācija  Baltijā,   arī  lauksaimniecības  kultūras  ziņā ,  bija  uz  daudz  augstākas  pakāpes   nekā  iekarotājiem.  Pie Īvandes pagasta  Upītēm  ir   aizmirsts ierakstīt vēstures  pieminekļu  sarakstos  apmēram 16.-17.gs. ūdensdzirnavu  drupas.   Grāmatas  autors  pat  centās  modināt  sirdsapziņu, tiesa, pilnīgi  neveiksmīgi,    arheoloģei  Ilzei Lozei  un  antropoloģei  „profesorei” Raisai  Denisovai  LU Latvijas  vēstures  institūtā,  lai  nenopostītu  nepētīto, ļoti  savdabīgo  Ardu  (Todaižu)  pilskalnu  ar  lielu  senpilsētas  vietu , kuru  apjož  kanāls.  Tam apkārt  plešas  vesela tīrumdīķu  sistēma.  Tātad  mums  šajā  gadījumā  ir  darīšana  ar  kādu  vācu baronu  un  marksistiski-ļeninisko  arheologu  noklusētu  lielu  senu  centru, kurš bijis  biezi  apdzīvots.  Cik var  spriest  no   daudzu  postītu   uzkalniņu paliekām,  apbedījumi  veikti  kapu kalniņos un kurgānos,  bet  tie  pamatā  ir izlaupīti (kapu kalniņu un kurgānu  vietās  sarakti   dīķi),  jo pretējā  gadījumā   pie tik lielas  biezi  apdzīvotas  vietas  vajadzēja  būt  lielam  kapulaukam,  bet  tāds  nav  konstatēts.  Ja jau   kapus   izlaupīja,  tas  nozīmē,  ka  mirušajiem dotas līdz bagātīgas  piedevas.  Tad   senais iekarotāju  dotais   Veckuldīgas  nosaukums – Goldingen : Zelta pilsēta , pat ļauj izvirzīt  pirmshipotēzi, ka  tieši šajā  reģionā meklējamas uz Kurzemi  atbēgušo  dažu  Merovingu  pēdas.

Reālā  arheoloģisko  pieminekļu   postažas  aina   Kurzemē  ir  tik traģiska ,  ka  pēc  taisnības  visiem  arheologiem  būtu  anulējami   zinātniskie grādi, nosaukumi  un  augstskolu  diplomi! Tas,  protams,  netiks  darīts,  gan jau    pažēlos  pat  Ventspils muzeja  „arheologus” ,  kaut gan Zinātnieku  ētikas  kodeksā   un  Zinātnes  likumā   fiksētās  normas  to  prasītu.  Taču  vismaz  nosarkt  vajadzētu!  Pieminekļu  aizsardzības  inspekcijas  atbildīgie  darbinieki  ar J.Dambi un Kuldīgas novada inspektori A.Volansku  priekšgalā  gan  nekavējoties  būtu  saucami  pie  kriminālatbildības!

Pie  reizes  grāmatas  autors  centās  nepieļaut  Ēdoles  pils  pilnīgi  nelikumīgo  prihvatizāciju – uzrakstot  2 plašus  iesniegumus  kultūras  ministrei  Helēnai  Demakovas   kundzei – taču  izrādījās,  ka  kapu apzagšana un piļu  nozagšana  tieši  atbilst  viņas  temperamentam,  tāpat  kā  pašreizējās  ministres  mentalitātei.

Vienīgi   ēdolnieks  Čežes  kungs  ar  domubiedru  grupu  mēģina   ko  darīt  pret  šo  pārspēku – Latvijas  dabas, Baltijas  pamatiedzīvotāju  kapu  un  vēstures un kultūras  pieminekļu  apgānītājiem,  taču  tāpat,  kā  grāmatas  autors, cieta  neveiksmi.  Pagaidām!

3. nodaļa.  PĀR  GORBIJU   SAVELKAS  NEGAISA MĀKOŅI..

1. ČERNOBIĻA —  PADOMJU  HIROSIMA?

Izšķirošo  lūzumu   okupēto   Baltijas  valstu  sabiedrības  noskaņojumos  radīja  sprādziens  Černobiļas  Atomelektrostacijā  (AES) —  aizvien  dziļāk  tika  apjausta  patiesība,  ka   boļševistiskais  bardaks Krievijā  ir  palicis  hronisks  un  vairs  nav  izārstējams —  vienīgā  izeja  projām  no  Krievijas!          Kā  redzam  šodien,  tad  lieta  laikam    bija  vēl  daudz  nopietnāka —  iespējams,  ka  Černobiļā  bija  noticis  neveiksmīgs  hronoieroču  izmēģinājums.

Mūsdienu  politiskajā  un  vēsturiskajā  literatūrā,  kura   veltīta  Mihaila  Gorbačova  perestroikai  un  PSRS  likvidācijai,  radīta   ilūzija,  ka  zinātniekiem  viss  ir  skaidrs.  Tāpēc  neesot   nepieciešamības  uzsākt  padziļinātus  vēsturiskus  pētījumus  par  asiņainu  traģēdiju  virkni  perestroikas  laikā , kaut daudzviet  tie turpinās  vēl  šobrīd  — Sumgaitā,  Kalnu  Karabahā,  Vidusāzijā,  Moldovā,  Kazahstānā,  Tbilisi,  Čečenijā,  Viļņā,  kas  prasīja  daudzus  tūkstošus  dzīvību   civiliedzīvotāju  vidū —  tā  sacīt,  tie  esot    lokāli  notikumi  un  pētāmi   vienīgi   attiecīgā   reģiona  vēstures  kontekstā.

Grāmatā   izdarīts   mēģinājums  izpētīt     milzu  provokāciju   Rīgā  1991.gada  janvārī,  kura  būtu varējusi   prasīt   daudzu    tūkstošu  civiliedzīvotāju  dzīvības,  taču  tas  tiek  darīts  laikmeta  un  līdzīgu traģisku  notikumu    kontekstā.  Tāpēc  nedaudz  sīkāk  jāpakavējas  arī  pie  Černobiļas  problēmas.

Pat  visekstravagantākie  ASV   politologi  nenoliedz,  ka  lielākā  perestroikas  laika  katastrofa  notika  Černobiļā,  daudzi  piekrīt,  ka  Černobiļas  atomelektrostacijas (AES)  4. bloka  uzsprāgšana  1986.gada  pavasarī  kļuva  par  pagrieziena  punktu  ne  tikai  perestroikas,  bet  visas  valsts  likteņos.  Pēdējā  laika  publikācijas  Krievijas  presē  spiež  izvirzīt  hipotēzi,  ka  Černobiļas AES  nenotika  avārija,  bet  gan  kāds  svarīgs  eksperiments,  vai  izmēģinājums,  kuru,  iespējams,  izjauca   plānota  diversija,  kuru  joprojām  slēpj.

Spriežot   pēc  analoģijas  ar  Latvijas  masu  informācijas  līdzekļiem  —  demokrātijai  uzticīgiem  cilvēkiem  iekļūt  lielajā  Krievijas  presē,  vadošajos  TV  kanālos  un  radio  stacijās  ir  kļuvis  praktiski  neiespējami. Kā  jau  minēts,  neilgi  pirms  savas nāves  A.N.Jakovļevs  publiski  paziņoja,  ka  demokrātija  Krievijā  ir  likvidēta.  Līdz  ar to  ir  atjaunojusies  padomju  laiku   samizdata (disidentu  pavairoto  nelegālo  literatūru,  skrejlapas u.c. sauca  par  pašizdevniecībā iznākošām, krievu valodā  „samizdat”)  prakse —  brīvas  domas  izteikšanai  atlicis    internets,  kaut gan  arī  šeit  sev netīkamo informāciju  spiegu dienestu  internacionālā brālība   prettiesiski  bloķē  ar  hakeru  tehnoloģijas  pielietošanu .  Dažas  sabiedriski  nozīmīgas lietas  dažreiz nopublicē   sensāciju  izdevumi  un  dzeltenā  prese,  kurus  centrālā  vara  piecieš  deklarētās  preses  brīvības  vārdā,  bet  totāli  ignorē.

Viens  no  populārākajiem  Krievijas  sensāciju  žurnāliem  Sensacii mira [Pasaules  Sensācijas]  rubrikā   Specdienestu  noslēpumi ir  pārpublicējis  no  līdzīga  žurnāla   Čuģesa  i  priključeņija [Brīnumi  un  Piedzīvojumi]  žurnālistes   Jeļenas  Kurasovas  rakstu   Satrakojies  atoms.  Pārpublicētāji  minētajam  rakstam  pievienojuši  logatu : Padomju  „Hirosimu”  varēja  „pasūtīt”.  Balstoties  uz  jauniem  faktiem  autors  apšauba  valsts  komisijas   Černobiļas  AES  avārijas  cēloņu  izpētei  izdarītos  secinājumus[23].

J.Kurasovas  raksts  ir  uzrakstīts  labāko  krievu  žurnālistikas  tradīciju  garā  —  dokumentāli  pierādīti  fakti,  fakti,  fakti —  viens  smagāks  un  apsūdzošāks  par  otru. Tāpēc  atļaušos   ļoti  garu  citātu.

„Naktī  no  1986.gada   25.  uz  26.  aprīli,  pulksten  1 un  23 minūtēs  pēc  Maskavas  laika  Černobiļā  notika  katastrofa.  Ugunsgrēka  atblāzmu  novēroja  vilciena  Maskava – Kijeva  pasažieri,   kuru  vidū  bija  arī  Zinātņu  akadēmijas  darbinieki,  kuri  uzreiz  saprata,  kas  par  lietu.  Bet   oficiālu  paziņojumu,  kas  atspoguļotu  lietu  patieso  stāvokli,  nebija  vairākas  dienas.  Varas  iestādes  negribēja  cilvēkiem  bojāt  svētkus.

Taču  visu  patiesību  par  sprādzienu  Černobiļas AES  oficiālais  paziņojums  neatspoguļoja.

PSRS  Valsts  drošības  komiteja  krimināllietu  par  sprādziena  faktu  Černobiļas  atomelektrostacijā  ierosināja  pirmajās  dienās  pēc  avārijas.  Šīs  izmeklēšanas  rezultāti  tiek  slēpti  līdz  šodienai.  Ne  izmeklētāji,  ne  dažāda  ranga  valsts  vadītāji  nekad  par  tiem  nerunā.

Toreizējais  PSRS  Ministru  padomes  priekšsēdētājs  Nikolajs  Ivanovičs  Rižkovs,   kurš   pēc  amata   vadīja   komisiju  Černobiļas  AES  avārijas  cēloņu  noskaidrošanai,  nespēja    atcerēties  pat   šīs  izmeklēšanas  kuratora  vārdu  un  uzvārdu.  Valdības  komisija  strādāja  vairākus  gadus.  Avārijas  cēloņu  oficiālā  versija  reducējās  līdz  maz  pārliecinošam  apgalvojumam,  kas  īsumā  skan  apmēram  sekojoši :  „Par  notikušās  avārijas  cēloni  kļuva  no  varbūtības  teorijas  viedokļa  neprognozējama  apstākļu  sakritība”.  Citiem  vārdiem,  sprādziens  Černobiļas AES  notika  nemotivēti.

Sarkanais  un  melnais.

Manā  priekšā  guļ  avīzes „Govorit  i  pokazivajet  Moskva”   [„ Runā  un  rāda  Maskava”]  Novosibirskas  laidiens  1986.gada  16. aprīlī  ar  raidījumu  programmu  21.-27. aprīlim.  Blakus  salīdzināšanai  tās  pašas  avīzes  izlaidums,  bet  no  3.aprīļa,  ar  iepriekšējās  nedēļas  raidījumu  programmu – līdz  20. aprīlim.  Ārēji  un  arī  pēc  satura   laidieni  viens  no  otra  ne  ar  ko  neatšķiras.  Izņemot  vienu  detaļu.  Novosibirskas  translācijas  radioprogrammā  sarkanā  krāsā  iekrāsoti  divi  datumi – 26  un  27  aprīlis,  sestdiena  un  svētdiena–  sprādziena  un  katastrofas  attīstības  datumi  Černobiļas AES,  bet  22. aprīlis—Ļeņina  dzimšanas  diena —  iekrāsota  melnā  krāsā.  Pie  tam  centrālo  raidījumu  programmā  nav  neviena  sarkana  plankumiņa. Tas  nozīmē,  ka  „Černobiļas”  dienas  iekrāsoja  ne  Maskavā,  bet  Novosibirskā

Avīzes  „Runā  un  rāda  Maskava”  Novosibirskas  laidiens   vienmēr–  gan  pirms,  gan  pēc  1986.gada  16.aprīļa  numura  —  iznāca  tikai  melnbaltā  variantā.  Lai  dotu  otru  krāsu,  bija  nepieciešams  vēlreiz  izdzīt  visu  tirāžu  caur  drukājamām  rotācijas  mašīnām.

Bez  tam   tikai  ar  divu  kalendāra  dienu  iekrāsošanu  atšķirības  divu  Novosibirskas  laidiena  avīžu  starpā  neaprobežojas.  Sleja  ar  svētdienas  raidījumu  programmu  nodrukāta  ar  mazāku  šriftu  nekā  parasti.  Ieekonomētajā  vietā  tieši  zem  raidījumu   programmas  nodrukāta  bildīte.

Uz  tās  bija  attēloti  divi  taisnstūrveida  rāmīši,  viens  otrā,  un  iegūtajā  kvadrātā  —  sešpadsmit  simetriski  izvietoti  aplīši.  Patiesībā  piecpadsmit.  Tādēļ,  ka  septītais  aplītis,  trešais  otrajā  rindā —  bija  it  kā  nosvītrots  ar  sešstarainu  zvaigznīti  ar  nevienādiem  stariem [..]

Lūk  arī  viss.  Tukša,  liktos,  lieta.  Tikai  ne  fiziķiem,  kuri  zina,  ka  divi  rāmīši  viens  otrā,  ar  simetriskiem  aplīšiem  centrā–  ir   atomreaktora,  tā  apvalka  un  serdeņu  shematisks  attēlojums [..]

Kodolfiziķiem  šis  zīmējums  ir  vēl    nozīmīgāks.   PSRS  atomobjektu  sarakstā   Černobiļas AES  vienmēr  bija  septītais  numurs.

Poligrāfistiem – avīžniekiem  ir  savas  piebildes  par  Novosibirskas  bildīti.  Viņi  zina,  ka  padomju  laikā  bez  augšu  ziņas,  cenzora  modro  acu  uzraudzībā,  avīzes  slejā  nevarēja  komats  parādīties,  ne  nu  vēl  tik  noslēpumains  zīmējums  bez   paraksta  un  paskaidrojuma… Novosibirskas  laidiens  parakstīts  iespiešanai  15.aprīlī —  vienpadsmit  dienas  pirms  sprādziena  Černobiļas  AES” .[24] Jā,  11 dienas pirms  traģēdijas parādījās  tik  pravietisks  materiāls!

Pie  J.Kurasovas  raksta  mums  nāksies  atgriezties  vēl,  taču  uzklausīsim  dažus  viskompetentākos  lieciniekus.

2. PSRS  ZINĀTŅU  AKADĒMIJAS  PREZIDENTA  STĀSTS.

1990. gadā   Černobiļas  katastrofas  laika  PSRS  ZA  prezidents  akadēmiķis  Anatolijs  Aleksandrovs  sniedza  plašu  interviju  tobrīd  pašam  brīvdomīgākajam  Krievijas  sabiedriski  politiskajam  žurnālam  „Ogoņjok” [Uguntiņa].  Bijušo  prezidentu  intervēja   žurnāliste  Vanda  Beļecka:

„Anatolij  Petrovič,  par  Černobiļas  katastrofas  cēloņiem  jau  ir daudz  uzrakstīts,  taču  gribētu  uzzināt  arī  jūsu  viedokli.

— Jūs  delikāti  uzdodat  jautājumu,  bet  patiesībā  laikam  gribat  izdzirdēt,  vai  es  sevi  uzskatu  par  atbildīgu  notikušajā  avārijā?  Nevajag  atvainoties,  nieki…  Es  pēdējā  laikā  esmu  dzirdējis  ne  to  vien  …  Lūk  ko  es  jums  teikšu:  Černobiļa  ir  arī  manas  dzīves  traģēdija.  Es  to  jūtu  katru  sekundi.  Kad  katastrofa  notika  un  es  uzzināju,  ko  tur  sadarījuši,–  gandrīz  uz  to  sauli  aizgāju.  Man  bija  ļoti  slikts  stāvoklis.  Tāpēc   nolēmu  tūlīt  aiziet  no   Zinātņu  akadēmijas  prezidenta  amata,  pat  vērsos  šajā  sakarā  pie  Gorbačova.  Kolēģi  mani  centās  atrunāt,  taču  es  uzskatīju,  ka  tā  vajag.   Mans  pienākums,  es  uzskatīju  —  visus  spēkus  veltīt  reaktora  pilnveidošanai.

Atbildēt  par  atomenerģētikas  attīstību  un  konkrēti  par  Černobiļas  katastrofu —  dažādas  lietas.  Spriediet  pati. Kaut  gan,  starp  citu,  esmu  pārliecināts,  ka  manis  stāstītais  vienīgi  izsauks  jaunus  lamu  plūdus  pār  manu  veco  pliko  galvu.  Bet  es  nebūtu  patiess,  ja  piekristu  viedoklim,  ka  tagad  nevajag  attīstīt  atomenerģētiku  un  visas  AES  jāslēdz.  Cilvēces  atteikšanās  no  atomenerģētikas  attīstības  būtu  cilvēcei  iznīcinoša. Tāds  lēmums  ir  ne  mazāk  bezjēdzīgs,  ne  mazāk  briesmīgs,  kā  tas  eksperiments  Černobiļas  AES ,  kurš  tieši  izraisīja  avāriju.

–Vai  jūs  zinājāt  par  to?

— Tur  jau  ir  tā  traģēdija,  ka  nezināju.  Ne  es,  ne  kāds  cits  mūsu  institūtā.  Arī   Černobiļas  AES  reaktora  konstruktors  akadēmiķis  Doļežals  arī  neko  par  to  nezināja.  Kad  es  pēc  tam  lasīju  eksperimenta  aprakstu,  tad  mani  pārņēma  šausmas..  Neiedziļināšos  tehniskās  detaļās,  teikšu  tikai,  ka  eksperiments  bija  saistīts  ar   pārpalikušā  siltuma  noņemšanu.  Kad  reaktors  apturēts,  turboģenerators  pēc  inerces  griežas  un  dod  strāvu,  kuru  var  izmantot  stacijas  vajadzībām.

–Kurš  tad  izstrādāja  izmēģinājumu?

AES  vadība  eksperimenta  projektu  uzdeva  izstrādāt  „Donenergo”,  organizācijai,  kurai  nekad  nebija  darīšanas  ar  AES.  Diletanti   vadoties  no   vislabākajiem  nodomiem,  var  izraisīt  grandiozu  katastrofu,  tā  arī  notika  Černobiļā.

Stacijas  direktors,  nepieaicinot  savas  AES  galveno  inženieri,  fiziķi,  kurš  orientējas  lietas  būtībā,  noslēdza  līgumu  ar  „Donenergo”   „par  darbu  izpildi”.  Tika  sastādīts  eksperimenta  reglaments  un  nosūtīts  konsultācijām  un  aprobācijai  Žuka  vārdā  nosauktajam  institūtam  „Hidroprojekts”.  Institūta  darbinieki,  kuriem  bija  zināma  pieredze  darbā  ar  atomstacijām,  neatbalstīja  projektu  un  atteicās  to  vizēt.

Es  tagad  bieži  domāju:  kaut  „Hidroprojekts”  būtu  darījis   zināmu   kādam  no  mums  par  eksperimentu!  Bet,  neatbalstot  projektu,   viņi  nevarēja  pat  iedomāties,  ka  tomēr  nolems  eksperimentu   realizēt.

Mūsu  bijušajā  ministrijā,  Vidējās  mašīnbūves  ministrijā,  arī  nezināja  par  eksperimentu.  Jo  Černobiļas  AES  bija  nodota  Enerģētikas  ministrijai.  Iespējams,  tā  arī  bija  pirmā  kļūda.

Dažādi  var  izturēties    pret  bijušo  Vidējās  mašīnbūves  rūpniecības  ministriju,  pārmest  tai  atklātuma  trūkumu,  pārlieku  slepenību,  bet  tur  bija  profesionāļi  un  militāri  disciplinēti  cilvēki,  kuri  precīzi   ievēroja  instrukcijas,  kas  mūsu  darbā ir   ārkārtīgi  svarīgi.

Pastāv  instrukcija,  kura  jāievēro  katras  AES  personālam.  Tā  ir  drošības  garantija.  Tad  lūk – jūs  neticēsiet! – tā  eksperimenta  pašā  sākumā  ierakstīts :”Izslēgt  reaktora  avārijas  dzesēšanas  sistēmu – RADzS  (krievu  valodā  SAOR)”.  Bet  tieši  tā  automātiski  ieslēdz   aizsardzības  avārijas  sistēmu.  Vēl  vairāk,  bija  noslēgti  visi  ventiļi,  lai  nebūtu  iespējams    ieslēgt  aizsardzības  sistēmu.

Divpadsmit  reizes (!)  eksperimenta  reglaments  pārkāpj  mūsu  instrukciju  AES  ekspluatācijai.  Kaut  ko  tādu  nevar  nosapņot  vismurgainākajā  miegā.  11  stundas  AES  strādāja  ar  atslēgtu  RADzS ! It  kā   sātans   vadīja  un  sagatavoja  sprādzienu.

–Bet  kurš   konkrēti  no  „Donenergo”  bija  eksperimenta  autors?  Vai  šis  cilvēks  pašlaik  dzīvs?  Kāds  ir  viņa  liktenis?

–Kāds  Metļenko.  Par  viņa  likteni  neko  nezinu,  tikai  to,  ka  ir  dzīvs.  Nevienam  es  neesmu  tiesnesis.

–Anatolij  Petrovič,  bet  ir  taču  trūkumi  Černobiļas  AES     reaktora  pašā   konstrukcijā…

–Jā  ir.  Taču  avārijas  cēlonis —  tomēr  nepārdomātais  eksperiments,   AES  ekspluatācijas  instrukcijas   rupja  pārkāpšana.  Tāda  tipa  reaktori  ir  Ļeņingradas  AES,  Kurskas…  Pavisam  piecpadsmit  gabali  Jūs  padomājiet,  kāpēc  avārija  notika  Černobiļā,  bet  Ļeņingradā  nē?

Saprotiet,  trūkumi  reaktoram  ir.  Akadēmiķis  Doležals  to   izstrādāja  sen,  ievērojot  tā  laika  zināšanas.  Pašlaik  šie  trūkumi  samazināti,  kompensēti.  Lieta  nav  konstrukcijā.  Jūs  vadāt  mašīnu,  pagriežat  stūri  ne  tajā  virzienā – avārija! Motors  vainīgs?  Vai  mašīnas  konstruktors?  Katrs  atbildēs :  „Vainīgs  nekvalificētais  vadītājs””[25].

Patiesi  satriecoša  informācija, taču  vēl  satriecošāka  realitāte  Ukrainas  tiesās,  kuras,  kā  redzēsim  tālāk,  pilnībā   ignorēja  eksperimenta  veicēju  atbildību.

3. ČERNOBIĻA: „PADOMJU  BARDAKS”  VAI  DIVERSIJA?

DAŽI  AIZSTĀVĪBAS  VĀRDI  JŪLIJAI  TIMOŠENKO.

PSRS  ZA  Kurčatova  vārdā  nosauktā  Atomenerģētikas  institūta  direktora  pirmais  vietnieks (direktors  bija  jau  minētais   ZA  prezidents  A.Aleksandrovs)   akadēmiķis  Valērijs  Ļegasovs ,  kurš  praktiski  nodzēsa  Černobiļas  AES  avarējušo  kodolreaktoru,  Černobiļas  katastrofas  otrajā  gadadienā  izdarīja  pašnāvību.  Laikam  gan  tas  ir  vienīgais  gadījums padomju   praksē,  kad  oficiāli  tika  ziņots  par  pozitīvā  varoņa  pašnāvību —  kā  likums,  tādas  lietas  totāli  noklusēja.  1986.gada 20.maijā  PSKP  centrālais  orgāns „Pravda”   publicēja   J.Ļegasova  atmiņas  ar  šādu  ievadu : „Valērija  Aļeksejeviča {Ļegasova]  aiziešanu  no  dzīves  grūti  izskaidrot  un  saprast  — spēku  plaukumā  viņš  izdarīja  pašnāvību.  Lai  šī  traģēdija  kļūst  par  mācību  mums  visiem  un  par  pārmetumu  tiem,  kuriem  pašu  miers   un  labklājība  ir  augstāka  par  visu”.

Vēl  dīvaināk  par  sava  vietnieka  nāvi  izteicās  akadēmiķis  A.Aleksandrovs: ”Viņš  tur [Černobiļā]  ļoti  nogura,  pārpūlējās. Un,  protams,  daudz  pārdzīvoja,  saprotot   nelaimes  mērogus.  Bet  viņam  pašam  ne  mazākā  mērā  nebija  nekāda  sakara  ar  avāriju.  Tas  nevarēja  ietekmēt  viņa  lēmumu.  Institūta  direktors  biju  es,  viņš – tikai  vietnieks.  Par  gatavojamo  eksperimentu    atomstacijā  viņš,  tāpat  kā  viss  mūsu  institūts,  neko  nezināja.

Es  rēķinājos  ar  Valēriju  Aļeksejeviču,  kā  ar  savu  pēcteci.  Lielisks  organizators,  jauns,  ļoti  radošs  cilvēks.  Ne  mirkli  nedomāju,  ka  kādam  bija  izdevīga  viņa  novākšana.  Tādas  baumas  arī  izplatījās.

Nav  vienkārši  ar  visu  to.  Tur  ir  jāņem  vērā  gan  iedzimtība  (viņa  brālis  izdarīja  pašnāvību),  un  to,  ka  agrāk  bija  pašnāvības  mēģinājums.  Nav  izslēgts,  protams,  ka  uz  traģēdiju  pabīdīja  apstākļi,  nogurums,  nervu  sasprindzinājums.  Negribētos  tagad  spriedelēt.”[26]

Tāda  kalibra  intelektuāļa,  kā  A.Aleksandrovs,  klaji  netaktiskā  izrunāšanās  par  savu  kolēģi ,  bet  īpaši  „Pravdas” padomju  realitātei  pretējā  rīcība —  vismaz  raksta  autoru  dara  ļoti  uzmanīgu  un  aizdomīgu.

Taču  pati  būtiskākā  ir  uz  10  gadiem  notiesātā  Černobiļas  AES  direktora  Viktora  Brjuhanova    apcietinājumā  sniegtā  intervija  Andrejam  Karaulovam.  Izrādās,  ka  tiesa  AES  direktoram   nav  izvirzījusi  apsūdzības  par  akadēmiķa  Aleksandrova  tik  smagi  kritizētā  eksperimenta  organizēšanu.  Nē,  V.Brjuhanovs  ir  notiesāts   pēc  Ukrainas  Kriminālkodeksa  165 panta   —  par  dienesta  stāvokļa  izmantošanu  personiskos  nolūkos.  Proti,  tūlīt  pēc  avārijas  sniegtajā  ziņojumā  par  radioaktīvo  starojumu  pie  4.bloka   viņš  norādījis  tikai  1000  milirentgenus,  nekonstatējot,  ka  konkrētais  mēraparāts   nebijis  paredzēts  lielāka  starojuma   devas   noteikšanai… tātad,  pēc  padomju  taisnās  tiesas domām,   slēpis  avārijas  patiesos  mērogus. Būtībā  viņam  un  viņa  darbībai  neesot  vairs  bijusi  nekāda  nozīme,  jo jau  nākošajā  dienā  visu  pārņēmusi  valdības  komisija  un   armija,  viņš  nodarbojies  tikai  ar  stacijas  personāla  evakuāciju.   V.Brjuhanova   attaisnojumi  nav  uzklausīti : „Jūs  zināt,  lai  gan  mēs  atzīstam,  ka  jāievēro  nevainības  prezumpcija,  tiesā  viss  notiek  otrādi,  tiesa  vadās  pēc  vainīguma  prezumpcijas,  kā  man  tagad  liekas…”[27]

Notiesāja  tikai  AES  personālu–  direktoru,  galveno  inženieri,  maiņas  priekšnieku,  ceha  priekšnieku un  tehniskās  uzraudzības  inspektoru. V.Brjuhanovs  savu  atbildību  nenoliedza : „Pirmkārt,  vainīgs  esmu  es.  Kā  direktors.  Nu  lūk  skatieties: gāja  bojā  tik  daudz  ugunsdzēsēju.  Viņu  vadītājs,  Teļjatņikovs,  kļuva  par  Varoni.  Nesen  es  viņu  redzēju  televizorā,  viņam  pateicās  Margareta  Tečere.  Bet  ugunsdzēsēji,  ja  runāt  godīgi…  Neko  viņi  nedzēsa  [..]Par  to  viegli  pārliecināties  paņemot  rokās  izmeklēšanas  sējumus  un  izlasot  pašu  ugunsdzēsēju  liecības.  Viņi  gāja  bojā…  kā  to  maigāk  pateikt,  cilvēku  taču  vairs  nav…,  savas  lielās  zinātkāres  dēļ,  teikšu  tā. Un  es  esmu  pārliecināts,  viņu  vadītāja Teļjatņikova  lielas  vainas  dēļ.  Viņš  uzdzina  tos  uz  ceturtā  bloka  jumta,  nenoskaidrojot,  kāds  stāvoklis,  nelūdzot  atļauju:  deva  pavēli  un  viss,  nesaprotami  kāpēc.  Bet,  spriežot  pēc  pašu  ugunsdzēsēju  liecībām,  tur  nebija  nekāda  īpaši  bīstama  ugunsgrēka.  Viņi  ar  zābakiem  grūduši  nost  grafītu.  Kad  es  atbraucu,  Teļjatņikovs  uzreiz  man  ziņoja,  ka  viss  kārtībā [..] Černobiļā  bija  varonība,  bija  patiesi  varoņdarbi,  bet  kaut  kā  ir  iznācis,  ka  par  tiem  aizmirsa.  Piemēram:  katram  blokam  stacijā  ir  noteikta  ūdeņraža  rezerve.  Ja  tā  uzsprāgtu,  būtu  kolosāli  postījumi,  jauni  upuri.  Un  lūk  viens  cilvēks – Ļeļičenko…  atcerieties  šo  uzvārdu …  Ļeļičenko,  elektroceha  priekšnieka  vietnieks,  iegāja  ēkā,  kur  bija  ūdeņradis,  aizvietoja  to  ar  azotu,  atslēdza  ūdeņraža  rezerves  krājumus…  Šo  smago  un  ilgstošo  darbu  viņš  veica  vājprātīgas  radiācijas  apstākļos.  Viņš  gāja  bojā.  Visu  acu  priekšā  cilvēks  veica  varoņdarbu,  bet  apbalvojuma  nav,  pat  pēc  nāves  nē…”[28]

Pienācis  laiks  uzklausīt  pašu  it  kā  pašnāvībā  aizgājušo  akadēmiķi  V.Ļegasovu:   „Pašā  Černobiļas  stacijā  vairākus  gadus  tika  izdarīti  eksperimenti,  kuru  programma  bija  sastādīta  ārkārtīgi  pavirši  un  neakurāti [..] Aplūkojot  notikumu  secību,  kādēļ  viens  izturējās  tā,  bet  otrs  —  citādi,  neizdodas  nosaukt  vienu  vaininieku,  vienu  iniciatoru  tiem   notikumiem,  kuri  noveda  pie  nozieguma.

Tas  bija  burvju  aplis : operatori  kļūdījās  tādēļ,  ka  par  katru  cenu  gribēja  pabeigt  eksperimentu,  to  viņi  uzskatīja  par  „goda  lietu”’,  eksperimenta  plāns  bija  sastādīts  ļoti  nekvalitatīvi,  un  to  nebija  sankcionējuši  tie  speciālisti,  kuriem  tas  bija  jādara.  Manā  seifā  glabājas  operatoru  telefona  sarunu  pieraksts  avārijas  priekšvakarā.  Auksts  pār  kauliem  iet,  kad  lasi  tādus  pierakstus.  Viens  operators  zvana  otram  un  jautā :”Programmā  rakstīts,  kas  jādara,  bet  pēc  tam  daudz  kas  pārsvītrots.  Kā  lai  es  rīkojos?”  Viņa  sarunu   biedrs  mazliet  padomā   un  atbild :”Rīkojies  it  kā  nekas  nebūtu  svītrots” [..]  Tas,  ka  stacijā  atradās  Valsts  atomenergostaciju  uzraudzības  komitejas  pārstāvji,  kuri  neko  nezināja  par  notiekošo  eksperimentu  un  nebija  lietas  kursā  par  programmu,– tas  jau  ir  fakts  ne  tikai  šīs  stacijas  biogrāfijā  vien…”[29]

Raksta  autors  šoreiz  nepiekrīt   Nikolajam  Rižkovam,  kad  viņš  centās  pārliecināt  J.Kurasovu,  ka  vainīgs  tikai  „padomju  bardaks” :  „Vai  jūs  esat  pārliecināta,  ka  šī  avīze  nav  falsifikācija? Uzticieties,  uzticieties  manai  pieredzei,  dažreiz  tādas  lietas  iešmugulē.  Izmeklēšana  izskatīja  diversijas  versiju (neatceros,  kas  to  vadīja),  bet  jau  pirmajās  nedēļās  tā  tika  noraidīta.  Zinātnieki  pierādīja  mums,  ka  notikušais  —  nejaušu  sakritību  ķēde,  kuru  varbūtība  līdzinās  procenta  simttūkstošajai  daļai.  Taču  maz  iespējamais,  diemžēl,  notika [..]. Man  liekas,  ka  sakritības sakritībām,  bet   ne  pēdējā  loma  avārijas  cēloņos  bija  mūsu  mūžīgajai  nolaidībai.. Atomstacijās,  tāpat  kā  lidmašīnās,  ir  „melnās  kastes”.  Mēs  komisijā,  kas  izmeklēja  iespējamos   katastrofas  cēloņus,  klausījāmies  stacijas  darbinieku  sarunu  ierakstus  sprādziena  priekšvakarā.  Burtiski  es  vairs  neatceros,  bet  mani  īpaši  pārsteidza  viena  frāze. Stacijas  ceturtā  bloka  plānveida  apturēšanas  laikā  tekošajai  apskatei  un  remontam,  tika  nolemts  realizēt  ļoti  svarīgu  eksperimentu.  Stādieties  priekšā,  ka  teroristi  ir  iznīcinājuši  elektrības  padevi  atomstacijai  un  visas  trīs  līnijas,  kas  spējīgas  apgādāt  to  ar  elektroenerģiju,  izvestas  no  ierindas. Katastrofa!  Tad  lūk,  mūsu  speciālisti  šim  gadījumam  izstrādāja  autonomu  elektroapgādes  līniju  no  dīzeļģeneratoru  iekārtām.  Dīzeļu  pielaišana   ilgst  dažus  desmitus  sekunžu,  un  tas  izraisa  atomstacijas  darbam  nopietnas  briesmas.  Zinātnieki  piedāvāja  aizpildīt  šo  starplaiku…  To  arī  vajadzēja  izmēģināt.  Klausāmies  kontroles  ierakstu  no  „melnās  kastes”.  Notiek  reaktora  apstādināšana,  viena  inženiera  rokās  instrukcija  eksperimenta  izvešanai.  Un  viņš  savam  kolēģim  jautā :”Klausies,  Vaņa,  es  kaut  ko  nesaprotu,  šeit  instrukcijā  visi  punkti  nodrukāti,  bet  viens  ar  roku  pārsvītrots  un  augšā  kaut  kas  uzrakstīts.  Tad  kā  man  rīkoties –pēc  uzrakstītā  vai  pēc  nodrukātā?”  Lūk  tāda  darba  organizācija  un  tāda, lūk,   drošības  pasākumu  ievērošana.  Bet  jūs  runājat —  diversija!”[30]

Vaņa  paklausīja  savam  kolēģim  un  rīkojās  tā,  kā  instrukcijā  bija  nodrukāts…

Bet   N.Rižkovs  rupji  kļūdās.  Zinātniski  tehniskās  revolūcijas  laikmetā   profesionāļi  diversijām  jau  sen  kā  neizmanto  dinamīta  briketes  ar  efektīgi  šņācošu  bikforda  auklu.  Diversijai  pietika  iekļaut  eksperimenta  programmā  noteikumu,  kas  izraisa  sprādzienu.  Akadēmiķis  V.Ļegasovs  izmeklēšanā  piedāvāja  iet  tieši  šo  ceļu:  „Nevar  uzvelt  visas  vainas  smagumu  uz  vienu  pašu  operatoru,  jo  kāds  taču  sastādīja  plānu,  kāds  tajā  švīkājās,  kāds  parakstīja  un  kāds  nesaskaņoja.  Jau  pats  fakts,  ka  stacijas  personāls  varēja  pats  uz  savu  galvu  izdarīt  nesankcionētas  darbības,  liecina  par  to,  ka  profesionāļu  attieksme  pret  šo  staciju  ir  kļūdaina”[31]

Lai  veiktu  profesionālu  izmeklēšanu – bija  vai  nebija  organizēta  diversija–  Černobiļas AES  bija  nepieciešams  rūpīgi  modelēt  un  pārbaudīt  katru  eksperimenta  programmas  punktu.  Tas  netika  darīts,  jo  izmeklēšanu  šajā  virzienā  beidza ,  kā  apliecina  N.Rižkovs,  dažu  nedēļu  laikā,  bet  tik  īsā  laikā   nevarēja  veikt  nepieciešamās  pārbaudes  un  eksperimentus!  Novosibirskas  bildīte,  kas  taču  pierāda  diversijas  faktu  nav  viltojums.  J.Kurasova  to  ieguva  no  augsta  Krievijas  valsts  ierēdņa,  citi  vēl  augstāki  ierēdņi  arī  bija  pilnā  lietas  kursā  par  nelaimīgo  bildīti.

Šīs  ir  tikai  dažas  lietas,  kuras  vajadzēja  izvērtēt  Ukrainas PSR tiesai,  bet  tā  to  nedarīja. Nekvalitatīvais  tiesas  spriedums  nav  apstrīdēts  un  pārbaudīts  arī  Ukrainas Republikas  tiesā.  Tas  objektīvi  liecina  par  Jūlijas Timošenko  nepatiesu  notiesāšanu,  kuru  veikusi  neuzticama  tiesu  sistēma,  kas  nav  pārskatījusi  pat  tik  dramatiska  notikuma, kā  Černobiļa,  nepārprotami  safalsificēto  prāvu –apzinātu tiesas  kļūdu. Tā  taču  ir  tiesību  aksioma,  ka  katrs  neatklāts  noziegums  rada  jaunu  noziegumu.  Grāmatas  autors  lūdz  ES  sabiedriskās  domas  atbalstu,  lai  panāktu  Černobiļas  traģēdijas  atkārtotu  tiesisku  izvērtējumu  un  Starptautiskās  Krimināltiesas  līmenī  panāktu  Jūlijas  Timošenko   tūlītēju atbrīvošanu  no  cietuma,   jo  viņa  būtībā  ir  politiskais  ieslodzītais —  Ukrainas  brīvības  pretinieku  upuris!

4. VAI  GAIDĀMA  TRAĢISKA  KATASTROFA  ARĪ

MELNAJĀ  JŪRĀ?

Krievijas  žurnāliste  Jeļena  Kurasova  ir  arī  pastāstījusi,  kā  pie  viņas  nokļuva   neparastā  raidījumu  programma  ar  sensacionālo  Novosibirskas   bildīti.  Dosim   atkal  vārdu  Jeļenai  Kurasovai:

„2001.gada  pavasarī  es ierados  pie kāda  augsta  ierēdņa  parunāt  par to, kas  notiek  Tamaņas  pussalā.  Šajā  laikā  tur,  Krievijas  dienvidos,  atklātā  Melnās jūras  piekrastē  tika  uzsākta  kompānijas  „Toljatiazot”  amonjaka  pārkraušanas  termināla  būve . Ekoloģiskā  sabiedrība  cēla  trauksmi, bet  varas iestādes  neatlaidīgi  likās  nemanām  notiekošo. Pat  augstu  stāvošas  dabas aizsardzības  organizācijas ,  bez kuru ekspertīzes  un  atļaujas  bija  uzsākta  celtniecība,  spēlēja  ar  sabiedrību  klusēšanas  spēlīti…”[32]

Augstais  ierēdnis  par  Melnās  jūras  ārprātu  nevēlējies  runāt,  jo pēc J.Kurasovas  domām,  to  nav drīkstējis.  Taču  viņš  nozīmējis  otru tikšanos,  kuras  laikā  arī  atdevis  žurnālistei  ar  sirdi un godaprātu  noslēpumaino  Novosibirskas  bildīti. Žurnāliste  ir  runājusi  arī  ar  citiem  augstiem ierēdņiem,  arī  tie ir  bijuši  lietas kursā  par  Novosibirskas  bildīti  un  Černobiļu.  Tā  vien  izskatās,  ka  viens  pats  N.Rižkovs  bija  ļāvis  Bobkova  čekistiem  sevi  apmuļķot .

J.Kurasova raksta:  „Izanalizējusi  situāciju  es  nonācu  pie  secinājuma,  ka  informācijas  vietā  par  amonjaka  terminālu  es  saņēmu  informāciju  par  Černobiļas  sprādzienu.  It kā informācijas  lauks  caur  mani censtos  brīdināt  cilvēci:  Černobiļā  notikušās  katastrofas  mērogi  būs  salīdzināmi ar  vēl  nenotikušās  katastrofas  mērogiem  Melnās  jūras  piekrastē.”[33]

Nepārprotami,  ka  aiz  šī  Melnās jūras  vājprāta  stāvēja  un  stāv „lielā  nauda” (LN),  kuru,  kā  to pierādīja  „British  Petroleum” veiktais  noziegums  pret  cilvēci  Meksikas  līcī,  neinteresē  iespējamās  katastrofas,  jo  LN ir pārliecināta  par  savu  nesodāmību.  Zināmas  pārdomas  gan  izraisa  fakts,  ka  British Petroleum  nesen  saauga  ar Krievijas  monopolistiskajām  apvienībām.  Valstiskā  līmenī  galvenais  atbildīgais  par  Melnās  jūras  vājprātu   acīmredzami  ir nesenais  Krievijas Tirdzniecības  un  rūpniecības  palātas  priekšsēdētājs  akadēmiķis  Jevgeņijs  Primakovs. Cerēsim,  ka  šoreiz  nelaime   paies  garām,  bet  neakadēmiskā  akadēmiķa  J.Primakova   ilggadīgā  draudzēšanās  ar  Lielo  Naudu   gūs  tiesisku  novērtējumu!

5.KĀDU  EKSPERIMENTU  REALIZĒJA  ČERNOBIĻĀ?

Grāmatas   autors  viņu  pilnībā  apmierinošu  atbildi   uz  paragrāfa  virsrakstā  noformulēto  jautājumu  guva  kādā  citā   Krievijas  sensāciju  preses  rakstā – „Pats  briesmīgākais  ierocis —  laiks”,  kura  autors  Vladimirs  Fomins  raksta :”Laika  struktūra  ir  ļoti  dinamiska  un  jūtīgi  reaģē  uz  visu,  kas  notiek  telpā,  bet  pašam  laikam  piemīt  kolosāla  enerģija,  kura  nereti  atbrīvojas  cilvēku  darbības  procesu  rezultātā.  Tagad  jau  pierādīts,  ka  virknes  Sibīrijas  HES  turbīnas  izsaukušas  zemestrīces  simtiem  kilometru  attālumā.. 1986.gadā  Černobiļas  AES  notika  atomreaktora  hronofrekvences  uzklāšanās    uz  tektoniskā  lūzuma  zem  stacijas  hronofrekvenci  .  Rezultātā  reaktors  aktivizējās  un  uzsprāga  tad,  kad  notika  viņa  jaudas  plānveidīga  samazināšana.  Pēc  mērījumiem  sagrautajā  reaktora  aktīvajā  zonā  noskaidrojās,  ka  pāri  ir  palikušas  ne  vairāk  kā  30  tonnas  urāna  dioksīda,   aprēķināto  150  tonnu  vietā.

Pēc  radioelektroniskās  stacijas  HAARP  (Haarp—High  Frequence Active  Auroral  Research  Program – augstfrekvences  aktīvu  aurorālu  pētījumu  programma)  atklāšanas  Aļaskā  un  tās  ieslēgšanu  ar  nepilnu  jaudu  2002. gadā  pasaule  kļuva  lieciniece  kolosāliem  postījumiem,  kuri  piemeklēja  Eiropu  plūdu  un  pazemes  grūdienu  veidā.

… Iekārtas  jauda – 3500  kilovati.

180 antenas izvietotas  13  hektāru  lielā  laukā,  atļauj  fokusēt  īsviļņu izstarojumu  jonosfērā  100 km augstumā  un  sakarsēt  to  līdz  augsttemperatūras  plazmai.  Neviens  pagaidām  nezina,  kas  var  notikt  ar  mūsu  planētu  sekundi  pēc  šīs  iekārtas  darbības  sākuma.  Patiesā  bīstamība  pastāv  faktorā,  ka  tā  ir  laika  blīvuma  viļņu  avots,  bet  hronorezonanse  var  rasties  vienalga  kur : pašā  Aļaskā,  paaugstinātas  seismiskās  aktivitātes  zonā,  vai  vairāk  uz  dienvidiem,  Kalifornijā,  aktīvā  un  varenākā  San Andreasa  tektoniskā  lūzuma  rajonā.

Pēc  būtības,  HAARP –   iespējams,  ir  hronālo  ieroču  pirmais  paraugs, tiesa,  vēl  ar  nevadāmu  iedarbību [..]  Hronālo  ieroču  iedarbību  nav  iespējams  salīdzināt  ne  ar  ko.  Tie   strādā  bez  skaņas un  neredzami.  Aizsardzības  no  tiem   nav.   Piespiedu  kārtā  izmainot  ķīmisko,  fizisk,  mehānisko  procesu  ātrumu ,  var  vienalga  kam  sagādāt  milzu  nepatikšanas. [..] Valsts,  kurai  būs  tikai  viena  šī  jaunākā  ieroča  veida  vienība,  kļūs  par  superlielvalsti  un  pasaules  valdnieci,  bet  tādu  ieroču  konstrukcijas  vienkāršība  un  darbības  principi  var  rosināt   ambiciozu   izgudrotāju – vieninieku  pievēršanos  šo  ieroču  radīšanai.  Diemžēl,  to  pagaidām  saprot  tikai  tie  nedaudzie  pētnieki,   kuri  strādā  mazzināmā  zinātnes   nozarē —  hronodinamikā”.[34].

Raksta  autoram  nav  nekādu  zināšanu   hronodinamikā,  tās  ir  ļoti  virspusējas  kodolfizikā,  taču  viņš  orientējas  politiskajās  zinātnēs.   V.Fomina  rakstā  paustā  informācija ,  ja  tā  ir  patiesa,  varēja  piespiest   republikāņu  komandu  izvēlēties  par  viceprezidenta  kandidāti  priekšpēdējās   ASV  prezidenta  vēlēšanās  Peilinas  kundzi,  Aļaskas  gubernatori.  Acīmredzot  republikāņi  baidījās  no  globāla  skandāla   par  HAARP  staciju,  kuru  varēja  izraisīt    V.Fomina  raksts    par  HAARP  stacijas  iespējami   izraisītajām  dabas  katastrofām  —  zemestrīcēm  un  vulkānu  izvirdumiem.   Politikā  uzbrukums    esot  labākā  aizsardzība —  karojošu  garu  Peilinas  kundzei  nespēja  atņemt  pat  pelnītā  sakāve  vēlēšanās.

Jautājums  tikai  —  kāpēc  savā  priekšvēlēšanu  kampaņā  tik  izdevīgo  bezatbildīgu  eksperimentu  tematiku  neizmantoja  demokrāti?  Acīm  redzami   ASV  valsts  sekretārei  Kondolīzai  Raisai  izdevās  radīt  pilnīgu  informācijas  blokādi,  jo  ārzemju  presi  atreferē  speciāli  Valsts  departamenta  izvēlēti  cilvēki. Tiesa,  tas  gan  liecina,  ka   ir  vadāma arī  privātpersonām  piederošā  ASV  prese —  tās  tiešais  pienākums  pret  lasītāju  taču  bija  pārbaudīt  profesionālo  V.Fomina    un  J.Kurasovas  informāciju  par  draudiem  starptautiskajai  un  ASV  drošībai,    informējot  par  pārbaudes  rezultātiem  savus   lasītājiem.  Diemžēl  krīzes  situācija  (vai  militāri  rūpnieciskā  kompleksa  dolāri?)  ir   deformējusi   vēl  nesen  tik  visu  zinošo,  visur  klāt  esošo  ASV  žurnālistu  korpusu  un  līdz  ar   to  arī  amerikāņu  presi,  kura  paliek  dienu  no  dienas  mazkvalitatīvāka —  tas  ir viens  no  skaļākajiem  briesmu  signāliem  ASV   ! Demokrātiskas  sabiedrības  ceturtā  vara–  masu  informācijas  līdzekļi, Savienotajās  Valstīs  izrādās  ir   smagi  deformēti !

Tikmēr  postošās  zemestrīces  Haiti,  Čīlē, Turcijā  u.c.  spiež  domāt,  ka  HAARP  atkal  ir  ieslēgta,  jo  ir  pārlieku   liels  zemestrīču   blīvums  — patiesību  pierāda   ģeoloģiskā  statistika,  ka   tādam  zemestrīču  blīvumam  nav   bijis   precedenta.

Ja  raksta  autora  politoloģiski-ģeoloģiskā  hipotēze  ir  pamatota ,  tad  viņa  politiskā  prognoze ir  sekojoša:   tas  ir  darīts  ASV  valdībai   aiz  muguras,  tīri  mafiozā   ASV   Iekšējās  drošības  departamenta   vienošanās  ceļā ar  militāri  rūpniecisko  kompleksu   zem   ražena   kara  dolāru lietutiņa.

Kā  jau  minēts,  tā  ir  tikai  hipotēze,  cerēsim,  ka   šoreiz  tā  neapstiprināsies!  Tāpat  cerēsim,  ka   ar  ASV  nenotiks  tas,  kas  notika  ar  Krievijas  un  Vācijas  ķeizarvalstīm  un  PSRS.

Grāmatas  autors  pat ļoti  šaubās, ka  iespējamais hronoieroču  izmēģinājums  Černobiļā  notika  ar  Gorbačova  atļauju.  Frondējošā  Aizsardzības ministrijas  vadība  hronālo  ieroču  izmēģinājumus  Černobiļas AES  visticamāk   veica  patvaļīgi.  Starp citu,  aizmuguriska patvaļa  Krievijas  armijas  augstākajā  vadībā  sakuploja   līdz  ar  Kurzemes   un Zemgales  hercogistes  pievienošanu  Krievijai (trešās  Polijas  dalīšanas  rezultātā), ķeizarienes – uzurpatores   Katrinas II  laikā .   Kurzemes  baronokrātija  pārpludināja  Krievijas  impēriju, īpaši  ķeizarienes   Annas  Joanovnas  laikos, taču tā ir īpaša  saruna.

Diversijas  rezultātā Černobiļā    notika  katastrofa,  taču  brašajiem PSRS  maršaliem un ģenerāļiem  dūša  saskrēja papēžos.  Pilsoniskās  drosmes  un karavīra pienākuma  vietā  mēs  joprojām  Krievijas  ģeneralitātes  vidū  varam  apbrīnot  galēju  soldafonisku  trulumu,   gļēvulību  un  klaju  bezkaunību. Tās  arī  ir  padomju  impērijas  sekas, jo  par  ģenerāļiem  varēja kļūt  tikai ar paša  augstākā  varas orgāna – PSKP CK Politbiroja akceptu.  Līdz M.Gorbačova laikam  neatkarīgi  domājoši  augstas klases  profesionāļi  neatbilda Politbiroja kritērijiem – tur  vairāk  bija pieprasījums  pēc cilvēciņiem  ar  gumijas  mugurkaulu.  Prezidenta V.Putina laikā  minētā  tendence  lielā  mērā  tika  reanimēta.

Domājams,  ka  godīgas  atzīšanās   vietā  eksperimentētāji   un  „izmeklētāji”   kļuva  par  diversijas  autoru  šantāžas  objektu.  PSRS  gadījumā  sabruka  totalitāra  impērija, patvaļa un haoss tajā  bija  daudz lielāks, nekā    to  pat  šodien  uzskata  M.Gorbačovs.  Dievs  ar  to — lai   PSRS   dus  Dieva  mierā  un  neceļas!.

Kā  vecs  Baltijas  brīvības  cīnītājs  un  patiess  un  dziļš  ASV  un Krievijas  draugs,  raksta  autors   vēršas  pie   ASV  tautas  ar  eksperta  vērtējumu,  ka  Amerikas  interesēs  būtu  atjaunot   iedragāto  demokrātisko  valsts  pārvaldes  iekārtu.  Dažādu  specdienestu  savstarpējā  konkurence  ASV  prezidenta  priekšā —  bija  ļoti  būtisks  pozitīvs  faktors,  kas  uz  ilgiem  gadu  desmitiem  nodrošināja  situāciju,  ka  ASV   ar  drošību   pamatvilcienos   viss  bija  OK!  Eiropeiskais  centralizētais ASV   Iekšējās  Drošības departaments  nav  spējis  tikt  galā  ar  tai  uzticētajiem  pienākumiem.  Izaicinoši  nedemokrātisks  ir  ASV  izlūkdienestu  ģenerāldirektora  postenis,  kas  demokrātiski  ievēlētajam  ASV  prezidentam    ir  atņēmis iespēju  kontrolēt  un  saukt  pie  atbildības  aizvien  vairāk  demoralizētos  ASV  spiegu  dienestus (CIP  slepenie  cietumi  un  cilvēku  spīdzināšana  tajos,  Ben Ladena  nogalināšana,  autora  iesniegumu  prezidentam  B.Obamam  aizturēšana,  atbildes  nesniegšana  no  ASV  Iekšējās  drošības  departamenta  par  CIP  bandītisko  darbību  Latvijā).  Tieši  tāpēc  ar  ASV  drošību  vairs  nav  OK!

Bet  Krievijas   Federācijai  būtu  pienācis  pats  pēdējais  brīdis    izbeigt  negodīgo spēlīti  ar čekistiem-miljardieriem, čekistiem- baņķieriem, čekistiem –prezidentiem.  Tās ir sfēras,kuras  prasa  augstu  speciālu  sagatavotību  un  sadarbību  ar  visaugstākās  klases  ekspertiem,  kuri  parasti  ir  inteliģenti,  jūtīgi,  viegli  ievainojami  cilvēki.  Bet  čekistu  profesionālā  sagatavotība  ir  vērsta  pretējā  virzienā – caursist, pakļaut  savu  sarunu  partneri  savai  ietekmei.   Ja grāmatas autors būtu  bijis  Krievijas  pilsonis,  viņš  pirms  pēdējām  prezidenta  vēlēšanām  būtu   pieteicis   piketu ar lozungu : „Krieviju bez čekistiem   un  par prezidentu  JEĻENU  KURASOVU!” Par cik  grāmatas autors nav Krievijas, bet ir Latvijas pilsonis, tad viņš, atšķirībā  no    Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova  šovinistiskajiem  izlēcieniem, nejaucas  Krievijas  iekšējās lietās  un piketu  ar augstākminēto  lozungu pie Krievijas vēstniecības nepieteiks. Taču  kā  Latvijas  Republikas  un  Eiropas  Savienības  pilsonis  viņš  lūdz  Krieviju  nejaukties  Latvijas  un  Eiropas  Savienības   iekšējās  lietās!

Kaut   gan  daļa  taisnības  J.Primakovam  tomēr  bija ,  kad  viņš  salīdzināja  Baltijas  valstis  ar  Maskavas  pilsētas  rajoniem.  Taisnība  ne  jau  mūsu  kultūras  un  tautsaimnieciskā  potenciāla  ziņā,  bet  gan  aizsardzības  ziņā.  Pirms  Baltijas  valstis  bija  kļuvušas  par  NATO  valstīm —  restaurēt  ar  varu  un  viltu  Baltijā  Krievijas  impērisko  varu  bija  vairāk  nekā  vienkārši.  Līdz  viņa   nodevīgajai  atstādināšanai    Baltijas  neatkarību  nodrošināja  prezidents  Boriss Jeļcins,  pēc  tam  vienīgi  mūsu  izcilā  diplomātija,  kura  nospēlēja  uz  Krievijas  Renesanses kapraču  merkantīlajām  interesēm.

6.PATIESĪBAS  VIETĀ —  POLITISKĀS  SPĒLES !

Ļoti  žēl,  bet  Krievijas  demokratizācijas  neveiksmi  ieprogrammēja  pats  Boriss  Jeļcins.    1990.  gadā  viņš  izmantoja  militāristu  noziedzīgos  eksperimentus  ar  civiliedzīvotājiem,   kā  spēļu  kārti  politiskajā  cīņā  par  varu  ar  M.Gorbačovu.

Proti,  jau  citētajā  Krievijas  PFSR  Augstākās  Padomes  Ministru  Padomes  sabiedriski  politiskajā  zinātniski  populārajā  mēnešrakstā  „Roģina”[Dzimtene]  1990.gada  janvāra  numurā  ir  publicēta  intervija  ar  B.Jeļcinu,  tobrīd  PSRS  tautas  deputātu,  PSRS  Augstākās  Padomes  Arhitektūras  un  celtniecības  jautājumu  komitejas  priekšsēdētāju.  Atgādināsim,  1990.gada  pavasarī  notika  Krievijas PFSR  Augstākās  Padomes  vēlēšanas,  B.Jeļcins  startēja  Sverdlovskas (tagad  Jekaterinburga)  apgabalā,  iegūstot  vairāk  nekā  80%  vēlētāju  balsu.  Pēc  niknas  cīņas  B.Jeļcinu  ievēlēja  par  Krievijas PFSR  prezidentu  un  1990. gada  12. jūlijā,  PSKP  28. kongresa  laikā,  viņš  publiski  izstājās  no  PSKP.

Minētajā   intervijā  ir  arī  šāda  vieta:

„Jautājums: „Vai  Jūs  vienmēr  runājāt   patiesību?  1979. gadā  Sverdlovskā   bija  mīklains  un  vienlaikus  traģisks  notikums.  Kāda  uzņēmuma  indīgās  izplūdes  gāzes  izraisīja  vairāku  desmitu  cilvēku   bojā  eju.  Taču  oficiālajā  versijā  tas  guva  citu  izskaidrojumu – Sibīrijas  čūla [arī  Sibīrijas  mēris,  liesas  sērga,  anthrax,  ko  izraisa  Bacillus anthracis[35]-I.R.].  Starp  citu,  visu  to  Jūs  ziniet  labāk  par  mani: tajā  laikā, Jūs, Boriss Nikolajevič, bijāt  pirmā  persona  Sverdlovskā” ( PSKP Sverdlovskas  apgagabala  komitejas  pirmais  sekretārs – I.R.).

Atbilde: „Absolūti  godīgi,  par  uzņēmuma  eksistenci  es  neko  nezināju.  Kad  notika  nelaime,  es  nesapratu,  kas  un  no  kurienes  nāk.  No  Maskavas  atbrauca  autoritatīva  komisija,  kuras  sastāvā  darbojās  pat  PSRS  KGB  priekšsēdētāja  vietnieks.  Mums  ziņoja,   lūk,  kapulauku  izrakumu  [raskopki  mogiļņikov]  rezultātā  pilsētā  izplatījusies  bīstama  infekcija.  Un  tomēr  man  nebija  mierīgs  prāts:  kaut  kas  tur  nav  tā.  Vēlāk  es  atbraucu  uz  Maskavu  pie  J.V. Andropova,  kad  viņš  ieņēma  PSKP  CK ģenerālsekretāra  amatu. „Jurij  Vladimirovič, — saku—Palīdziet  noskaidrot”. Andropovs  manā  klātbūtnē  piezvanīja  aizsardzības  ministram  D.F.Ustinovam.  Teica,  aizvāc  to  savu  „saimniecību” no  Sverdlovskas. Viņš  atbildēja: tiks  izpildīts. Pēc  šī  notikuma  man  radās  nopietnākas  šaubas  par  komisijas  secinājumiem”.[36]

Kā  jau  redzējām, 1990.gada  martā  žurnāla  „Roģina” 3.numurā  tika  publicēta  sensacionālā  intervija  no  ieslodzījuma  vietas  ar  bijušo  Černobiļas  AES  direktoru  V.Brjuhanovu.  Bet  1990.gada  maijā  minētajā  žurnālā  parādījās   plašs  žurnālista  Sergeja  Parfjonova  raksts  par  Sverdlovskas  traģēdiju  1979.gada  aprīlī  ar  PSRS MZA  akadēmiķa  P.N.Burgasova  komentāru  un  visai  sensacionālu  žurnāla  redakcijas  pēcvārdu.

1979.gada  4.aprīlī  Sverdlovskas  pilsētas  Čkalova  rajonā,  kas  atradās  netālu  no  19.  militārās  pilsētiņas  ar  Aizsardzības  ministrijas  Vakcīnu  preparātu  zinātniski  pētniecisko  institūtu,  sāka  risināties  ļoti  dīvaini  traģiski  notikumi. Ātrās  medicīniskās  palīdzības  mašīnas  sāka  vest  no  mājām,  darbavietām,  pat  ielas  pēkšņi  smagi  saslimušus  cilvēkus  ar  40  grādu  temperatūru,  klepu,  nelabu  dūšu.  Ļoti  drīz  slimie  cilvēki  nomira,  sākotnējā  diagnoze – toksiskā  pneimonija.  Ārsti  bija  panikā —  tik  strauji  no  šīs  slimības  nemirst,  pie  tam  ar  pēkšņu  asinsizplūdumu  plaušās.  Radās  aizdomas  par  kādu  infekciju.  Pēc  2  dienām  ieradās  valdības  komisija  PSRS  galvenā  sanitārā  ārsta  P.N.Burgasova  vadībā  un  konstatēja  saslimšanu  ar  Sibīrijas  mēri..  Par  infekcijas  avotu  tika  atzīti  ar  Sibīrijas  mēri  saslimuši  mājlopi,  kuru  gaļa  nelegāli  bija  nonākusi  pārdošanā,  kā  arī    slimo  dzīvnieku  nepareiza  likvidēšana   un  aprakšana.

Gan  daļa  vietējo  speciālistu,  gan  Rietumu  raidstaciju  komentētāji  saistīja  Sibīrijas  mēra  epidēmiju  Sverdlovskā  ar  bakterioloģisko  ieroču  noplūdi.  Taču  PSRS  oficiālās  instances  un  masu  mēdiji  to  nosauca  par  izdomājumiem  un  pretpadomju  propagandu.[37]

Savā  1990.gada  komentārā  akadēmiķis  P.Burgasovs  klinšaini  aizstāvēja  1979.gada  oficiālo  versiju,  klaji  ironizēdams  par  S.Parfjonova  apzinātajām    liecībām  un  minētajiem  argumentiem.  Savu  pretrakstu  P.Burgasovs  nobeidz  sekojoši: „Visus    materiālus  un  datus  par  Sverdlovskas  traģēdiju  daudzu  stundu  diskusijas  gaitā  mēs  demonstrējām  ASV  vadošo  speciālistu  konferencē  un  mums  piekrita.  Nepiekrīt  vienīgi  Sergejs  Parfjonovs.  Ko  darīt?  Brīvam  brīva  vaļa”.[38]

Savā  pēcvārdā  žurnāla  redakcija   daļēji  nocitēja   Ģenerālštāba  priekšnieka  armijas  ģenerāļa  M.Moisejenko  vēstuli  žurnāla  „Roģina” galvenajam  redaktoram (citētos žurnāla 1. un 3. numurus  ir  parakstījis  galvenais  redaktors  J.A. Sovcovs,  bet  5.nr.  galvenā  redaktora  vietā  ir  parakstījis V.P. Dolmatovs) :  „Pēc  intervijas  publikācijas  žurnālā  „Roģina” ar  PSRS  tautas  deputātu  B.N. Jeļcinu  kādā  no  žurnāla  turpmākajiem  numuriem  paredzēta  raksta  publikācija,  kurā  sagrozītā  veidā  tiek  interpretēta  Sibīrijas  mēra  epidēmija,  kura   izcēlās  Sverdlovskas  apgabalā  1979.gadā.  Raksts,  kuram  nav  nekāda  pozitīva  mērķa,  var  tikt  novērtēts  kā  nomelnošana… Raksta  publikācija,  kas  pēc  sava  satura  ir  pretrunā  agrāk  publicētajam,  ir  galēji  nevēlama”. Šim  ģenerāļa  vēstules  fragmentam  redakcija  ir  pievienojusi  sekošu  komentāru:  „ Šo  vēstuli  redakcija  saņēma  kad  materiāls  vēl   negatavā  veidā  gulēja  uz  redaktora  galda  un  pat  netika  sūtīts  uz  tipogrāfiju. Kādā  veidā  tas  atradās  militārā  iestādē – mīkla…” [39]

Redakcija   argumentēti    neatstāja   akmeni  uz  akmens   akadēmiķa  P.Burgasova  ironiskajā  komentārā: „P.Burgasovs   nosauc  par pilnīgu  raksta  autora  izdomājumu  viņa  apgalvojumu  par  daudzu  cilvēku  un  tehnisko  vienību   piesaistīšanu,  ar  kuru  palīdzību  realizēja  profilaktiskus  pasākumus  iedzīvotāju  vidū,  apkārtnes  un  tajā  izvietoto  objektu  vērienīgu dezinfekciju.  Bet  tā  taču  ir  realitāte,  kuru  viegli  pārbaudīt,  apjautājoties  par  to  attiecīgajās  iestādēs,  ko  mēs  arī  izdarījām.  Šajos  pasākumos  piedalījās  klīniskie  ordinatori,  sanitāru  brīvprātīgās  vienības  (sandružiņņiki) no  uzņēmumiem,  Medicīnas  institūta  6.kursa  studenti,  ugunsdzēsēji.  Mazgāja  trotuārus,  celtnes —  no  jumta  līdz  apakšai.  Cilvēkiem  stāstīja,  ka  notiek  nodarbības  iedzīvotāju  civilajā  aizsardzībā”.[40]

Redakcijas  pēcvārdā  ļoti  patiesi   atsegta   reālā  situācija,  kādā  nācās  darboties    padomju  tiesībsargāšanas  institūcijām. „Katrs  ārkārtējs  notikums,  īpaši  ar  cilvēku  upuriem,  kļūst ,  kā  likums,  par  izmeklēšanas  objektu  tiesībsargāšanas  iestādēs. Taču,  kā  mums  pastāstija  Čkalova  rajona  tautas  tiesā,  atsaucoties  uz  kāda  tad  jau  miruša  izmeklētāja  vārdiem,  ka  pēc  71  nāves  gadījuma  izmeklēšanas  lietas  pārņēma  valsts  drošības  vietējā  pārvaldē.  Lai  gan  komitejieši  visādi  noliedza  to,  rekomendējot  mums  meklēt  mums  vajadzīgos  materiālus  rajona  un  apgabala  prokuratūrās,  dokumentu  pēdas  mēs  tā  arī  neatradām.  Taču  pa  ceļam  uzzinājām,  ka  uz  izmeklēšanas   materiāliem   tika  uzlikts  grifs  „slepeni”.[41]

Diemžēl,  tā  arī  šie  zinātnieku  un  militāristu  lielie  kara  noziegumi  pret  civiliedzīvotājiem  miera  laikā  palika  apslēpti  un  nesodīti,  bet  Boriss  Jeļcins  guva  spīdošu  uzvaru  visās  jomās.  Mihailam  Gorbačovam  nācās  aiziet.  Ārkārtīgi  žēl – ja  abi  valstsvīri  būtu  tikuši  pāri  savu  padomdevēju  sabrūvētajai  raganu  virai,  M.Gorbačova — B.Jeļcina  tandēms būtu  bijis neuzvarams  un  neonacistiskā  pagrīde  nebūtu  riskējusi  izlīst  dienas  gaismā  ne  Latvijā,  ne  Krievijā,  kā tas ir  šobrīd.

Te  ir  vietā  atzīmēt,  ka  Baltija,  īpaši  Latvija  bija  viens  no  aktīvākajiem  B.Jeļcina  cīņas  biedriem  padomju  impērijas  pārveidē,  lai  radītu  cilvēkiem  normālus  cilvēciskus  dzīves  apstākļus.  Pēc  B.Jeļcina  totālās  izolācijas  Maskavā,  kad   viņam   bija  liegta  jebkura  izeja  masu  informācijas  līdzekļos,  tieši  Latvijā  1988.gada  jūlijā  tika  pārrauts  blokādes  loks —  Lielupes   kortos  notika  tautas  tikšanās  ar  B.Jeļcinu.  1988.gada  4.augustā laikraksti  „Jūrmala” un  „Sovetskaja  molodjož” publicēja  Rīgas  žurnālista  Aleksandra  Olbika  interviju  ar  Borisu  Jeļcinu —  kas  kļuva  fantastiski   populāra  Krievijā.   1990. gadā  Rīgā  tika  publicēts  B.Jeļcina  atmiņu  stāsts  „Grēksūdze  par  uzdoto  tēmu” par  viņa  cīņu  ar  vecās  nomenklatūras  pieaugošo  pretestību.  Viss  tas  un  daudz  kas  cits   uz  ilgiem  gadiem  sasaistīja  B.Jeļcina  vārdu  ar  Baltiju. Simpātijas  bija  abpusējas – kā mēs  redzēsim  tālāk, tad tieši  Borisam Jeļcinam  un  agrākās  Ļeņingradas  un   vēlākās  St. Pēterburgas   mēram Anatolijam  Sobčakam  bija  izšķirošie  nopelni  impēristu  uzbrukuma    apturēšanā  Baltijā.

Gluži  loģiski  šeit  paceļas  jautājums —  bet  kas  tad  bija  M.Gorbačovs?

7.  KAS   BIJA  MIHAILS  GORBAČOVS?

Aleksandrs  Jakovļevs  savos  memuāros  rakstīja:  „Vēlāk  Jegors  Ļigačovs   savās  atmiņās  izteica  izbrīnu  par  to,  ka  Gorbačovu  pirmais  ieteicis  Gromiko.  Viņam,  Ļigačovam,  tas  bijis  pārsteigums.  Jāteic,  man  gan  ne.  Bet  priekšvēsture  bija  šāda.  Kādu  dienu  pie  manis  uz  institūtu (PSRS  ZA  Pasaules  ekonomikas  un  starptautisko  attiecību  institūts – I.R.),  kur  tolaik  biju  direktors,  atbrauca  Jevgeņijs  Primakovs   un,  atsaukdamies uz  Andreja  Gromiko  dēla  Anatolija   lūgumu,  apjautājās,  vai  nevaru  uzņemties  neoficiāla  starpnieka  lomu  starp  Gromiko  un  Gorbačovu.  Bez  Gorbačova  ziņas  tādai  misijai,  protams,  nevarēju  piekrist.  Apdomājies  Gorbačovs  palūdza,  lai  sarunas  turpinu   un  pacenšos  noskaidrot,  kāda  konkrēti  ir  priekšlikuma  būtība.  Tikāmies  ar  Anatoliju  Gromiku.  Viņš  runāja  bez  aplinkiem:  „Ja  tas,  ko  es  teikšu,  jums  liksies  nepieņemami,  uzskatīsim,  ka  esmu  runājis  tikai  savā  vārdā.  Mans  tēvs  ir  pārliecināts,  ka  pašreizējos  apstākļos  partiju  var  vadīt  tikai   Gorbačovs.  Gromiko  ir  gatavs  šo  ideju  atbalstīt   un  Politbiroja  sēdē   uzņemties  iniciatora   lomu.  Piebildīšu,  ka  viņam  ir  apnicis  strādāt  Ārlietu  ministrijā  un  viņš  gribētu  pārmaiņas.  Runa  ir  par  PSRS  Augstāko  padomi”[42]. Pēc  Jakovļeva  teiktā  notikusi  arī  Gorbačova  un  Andreja  Gromiko  personiska  tikšanās,  kuras  laikā  viņi  par  visu  vienojušies.

Daudz  detalizētāk  par  Gorbačova  izvirzīšanu  savās  atmiņās  runā  PSRS  ZA  Āfrikas  institūta  direktors  Anatolijs  Gromiko.  Pats  būtiskākais,  ka  patiesībā   tikšanās  iniciatīva  nākusi   no  PSRS ZA  Orientalistikas  institūta  direktora  akadēmiķa  Jevgeņija  Primakova.  A.Gromiko  vērtējumā: „Primakovam bija  analītisks  prāts  un  jūtīga   nojauta,  es  pat  teiktu,  neticama  oža  aparāta  spēlēs,  ne  tikai  akadēmijā,  bet  arī  PSKP  CK.  Jevgeņijam  bija  vēl  viena  brīnišķīga  īpašība —  no  viņa  kā  no  pārpilnības  raga  bira  anekdotes,  pie  tam  ne  apbružātas,  bet  svaigas”.[43]

Pats  vērtīgākais  Anatolija  Gromiko  atmiņās  ir  M.Gorbačova  politiskās  biogrāfijas   ieskicējums.  A.Gromiko  norāda  uz  Rietumu  žurnālistu  un  politologu  leģendas  nepamatotību,  it  kā  Gorbačovu  būtu  izvirzījis  J.Andropovs.   Gorbačovs  startēja  uz  Maskavu  no  Stavropoles  apgabala   PSKP  pirmā  sekretāra  krēsla  un  1978.gadā  kļuva  par  PSKP  CK  sekretāru  lauksaimniecības  jautājumos.  Gorbačovam  kūmās  stāvēja  divi  bijušie  Stavropoles  apgabala  partijas  pirmie  sekretāri,  kuri  bija  kļuvuši  par  PSKP CK  Politbiroja  locekļiem  — pelēkais  kardināls  Mihails  Suslovs  un  Fjodors  Kulakovs.[44]

Šādi  krusttēvi tad  arī  izskaidro,  kāpēc  sākumā  M.Gorbačovs   bija  pieņemams  kā  augstākajai  nomenklatūrai,  tā     KGB  reakcionārajam  spārnam.  Pavisam  cita  lieta,  uz  kāda  ceļa   notikumu  loģika,  jeb  precīzāk  viņa un  viņa ģimenes  politiskie ideāli,  vēlāk  novirzīja  Mihailu  Gorbačovu.

Bez    Gorbačova  politiskā  portreta  ieskicējuma  nav  izprotama   viņa  pozīcija  1991.gada  janvāra  politiskās  krīzes  laikā  Baltijā  un  nostāja  vēlāk. Proti,  M.Gorbačovs  bija  cilvēks  ar  sirdsapziņu!

Ne  mazākā  mērā  nepretendējot  uz  Mihaila Gorbačova  biogrāfa   lauriem,  grāmatas  autors  ir dziļi  pārliecināts,  ka  perestroikas  līkločus  ir  neiespējami  izprast  bez  Gorbija   personas  sapratnes.  M. Gorbačova  dzīvē,  arī  viņa  politiskajā  biogrāfijā  izšķirošā   nozīme  bija ģimenei —  viņa  vienīgais  īstais  padomdevējs, pat  ģimenes  līderis  bija  Raisa  Gorbačova ,  augstākās  klases   socioloģe  ar  filozofijas   zinātņu  kandidāta  grādu  un   stingriem  demokrātiskiem  politiskiem  uzskatiem.

Grāmatas  autors tomēr  kategoriski  nepiekrīt  KGB  dezinformācijas   kampaņas  ( čekistu   žargonā – tukšu  salmu  kulšana)  tēzei,  ka M.Gorbačovs  atradies  pilnīgā  Raisas  Gorbačovas  ietekmē,  bet  tā  savukārt  atradusies  masonu  ietekmē. Pa  čekistu  plati  iemīto  taku  turpina  virzīties  prettiesiski  nekonfiscētā  bijusī  LKP CK avīze „Latvijas  Avīze”,  kuras  autorei,  kādai Anitai  Bormanei  Raisa  Gorbačova  palikusi  tikai  „ košais  tauriņš  ar lielummāniju”.[45] Tās  lietas  bija  daudz  vienkāršākas  un  vienlaikus  daudz  sarežģītākas.  Viņi   bija  ne tikai  laulāts  pāris,  bet  arī  domubiedri,  vēlāk  cīņas  biedri.  Šķiet,  ka  garīgā  līdera  loma ģimenē  patiesi  piederēja  Raisai  Gorbačovai  —  cilvēkam  ar  stingru  tikumisku  un  arī  sabiedriski  politisku  mugurkaulu  no  pašas  agrākās  bērnības.

Tikai  Mihaila Gorbačova  laikā  jaunākās  paaudzes  uzzināja,   ko  patiesībā      nozīmēja  kulaku (jau  pats  šis  boļševiku  termins  par  visīstāko  darba  zemniecību,  kura  pie  turības  bija  tikusi  ar  savu  darbu–  bija  apvainojošs), kā  šķiras,   likvidācija.  Tā  bija  visīstākā  likvidācija – turīgo   zemnieku  ģimenes  tika  pilnīgi  ekspropriētas,  atņemti  visi  pārtikas  krājumi,  parasti   kulaki tika deportēti  uz  citiem  reģioniem  un  atstāti  klajā  laukā.  Šādā  ceļā  iznīcināja  ap   6  miljoniem   sievu,  bērnu, vīru — krievu  nācijas  ziedu, tautas  galveno  tradīciju  saglabātāju (tāpēc jau  iznīcināja!).  Par  organizēto  badu  Ukrainā  (golodomoru,  kuru  Putina  administrācija  šodien  no   jauna  noliedz)  grāmatas  autors  uzzināja  vēl  Brežņeva   ērā no  aculiecinieka, tolaik  pusaudža, vēlāk  autora  kolēģa,  vēstures  zinātņu  doktora  Mihaila Kozina,  kurš  bija  dzimis     Krievijas  nemelnzemes  zonā,  aizmirsies  rajons,  vienīgi  atceros,  ka   līdz  viņa  dzimtās  sādžas  vietai  20.gs. 70- gados  varējis  nokļūt   vienīgi   100 km ejot kājām  caur  mežu.

Visa  pārtika  Ukrainas  zemniekiem  atņemta  un  ievesta  pilsētās, kuras  aplencis  NKVD  karaspēks  un  bada cietējus  tajās  nav  ielaidis.   Tad  bada  cietēju  kolonas  devušās  uz  nemelnzemes  rajoniem —  M.Kozina  kolhoza  priekšsēdētājs  sagaidījis  šīs  kolonnas  un  skaļā  balsī  raudādams  saucis   pēc  speciālistiem —  kalējiem, mehāniķiem  u.c., un   vaimanādams  zvērējis,  ka  viņam  priekš  citiem  pārtikas  nepietiek,  jo  arī šeit  bija  atstāts  tikai  pārtikas  minimums.

Gan  pēc  akadēmiskās  zinātnes  pamatprincipiem,  gan  atbilstoši  starptautiskajām  tiesībām —  kulaku  kā  šķiras likvidācijā  un  golodomora organizēšanā   mēs  sastopamies  ar  klasisku  plānotu  genocīdu  pret  slāviem – krieviem  un  ukraiņiem.

Gan šī  genocīda  tiešie  organizētāji,  gan  viņu  aizkulišu  izrīkotāji  vēstures  avotos  izgaismojas  visai  pārliecinoši —  par  to  sīkāk  parunāsim jau  vairākkārtīgi  minētajā  grāmatā  „Dzejnieka  dzīvība par  cara  meitu”.   Pagaidām   autors  aprobežosies  tikai  ar   pateicību  par  atklātumu (glasnosķ)  Mihailam  Gorbačovam  un  sašutuma  izteikšanu  prezidentam V.Putinam,  par  centieniem  no  jauna  noliegt  minētos  noziegumus  pret  cilvēci  un  cilvēcību.

Arī  Raisa  Gorbačovas  ģimene  tika   atkulakota.  Viņas  vectēvu  nošāva,  bet  vecāmāte  nomira  no  bada  un  bēdām,  bet  viņu  bērni,  arī   Raisas  Maksimovnas  māte,  izdzīvoja  tikai  tāpēc,  ka   krievu  tauta  savā  dziļākajā  būtībā  ir  humāna  un  ar  spēcīgi  attīstītu  sirdsapziņu.

Pēc  padomju  standartiem  Raisa  Maksimovna  bija   nepieskaramā un  ceļš  uz  augstskolu  tai  pēc  būtības  bija  slēgts.  Taču  viņas  vidusskolas  skolotāji  nenobaidījās  no  Raisas   Maksimovnas  nepareizās biogrāfijas   un  talantīgajai  skolniecei  piešķīra  godam  nopelnīto  zelta  medaļu.  Bet  šī  medaļa  deva  tiesības  iestāties  bez  konkursa  jebkurā  PSRS  augstskolā–  un  Raisa  Maksimovna  devās  studēt  uz  Maskavu  filozofiju,  kur  iepazinās  ar  jurisprudences  studentu  Mihailu  Gorbačovu.

Apprecēt  meiteni  no   nepareizas ģimenes  varēja  vienīgi  godīgs  cilvēks  ar  sirdsapziņu.  Hruščova pavasara  laikā  pie  varas  partijā  izvirzījās  vesela  plejāde  cilvēku  ar  sirdsapziņu.   PSRS  pēc  Kompartijas  XX kongresa   patiesi   vairs  nebija  staļiniski  totalitāra,  ja  jau  pašos  augstākajos  valsts amatos  bija  nokļuvuši  tik  daudzi  cilvēki  ar  sirdsapziņu,  ka  Gorbijam  bija  no  kā  izveidot  savu  komandu. Kā  nāksies  runāt  tālāk,  tādi  bija  arī  Gorbija  pretinieku  nometnē.  Kaut  vai  daudz  citētais  PSRS  viceprezidenta  un  Valsts  ārkārtas  stāvokļa  komitejas  vadītāja  Genadija  Janajeva  teiktais  sazvērestības  organizatoram  V.Krjučkovam : īzproti  manu  raksturu,  ja  kaut  viens  ies  bojā – es  nespēšu  dzīvot”. M.Gorbačovs  bija  pieaicinājis  pavisam  citas  mentalitātes  cilvēkus,  ka  galu  galā  arī  noteica  puča  neveiksmi.

Šeit  nu  būtu  īsti  vietā  atgādināt  par  Ņikitas  Hruščova  pavasari,  kuru  poststotalitārisma  ideologi  pārāk  pieticīgi  dēvē  tikai  par  atkusni.  . . Tālākam  izklāstam būtiski  atzīmēt,  ka  Ņikita Hruščovs  par  golodomoru  uzzināja  vēlāk,  jo  Maskavā, kur  viņš  tobrīd  izglītojās,  visa  informācija  par  šo  milzu  noziegumu  pret  cilvēci  un  cilvēcību   tika  bloķēta.  Pat  no  ASV  vēsturnieka  V.Taubmana    neobjektīvajā      Ņ. Hruščova   biogrāfijā  dažiem  citētajiem  materiāliem izriet,  ka  tieši  šo  golodomora  noziegumu   dēļ  Hruščovs    nostājās,  kā  to  pierādīja  viņa  vēlākie  darbi(!) , ne  tikai  stingrās  antistaļiniskās  pozīcijās,  bet   vēlāk veica  komunistiskā  totalitārisma  demontāžas  mēģinājumu,  lai  perspektīvā  atgrieztos  pie  pirmsoktobra   civilizētās  Krievijas  modeļa.  Ņ.Hruščovam  bija  pat  ļoti  tālejoši  PSRS  pārveidošanas  plāni,  ne  velti  viņš  tā  interesējās  par  Romanovu  nama  locekļu  patieso  likteni,  ka  izveidoja    speciālistu  grupu    A.N.Jakovļeva  vadībā ,  lai  atšķetinātu  Romanovu  nama  noslēpumus.   Viena  no  ļoti  ticamām  versijām  varētu  būt,  ka  Ņ.Hruščovs  vēlējās  Krievijā  atjaunot  monarhistisko  iekārtu,  dažas  netiešas  liecības  par  to  ir  atstātas  jau  minētajā   profesora  V.Taubmana  Ņikitas Hruščova  neobjektīvajā  biogrāfijā,  kur  ir  noklusētas  daudzas  būtiskas  lapaspuses šī  valstsvīra  tik  sulīgajā   biogrāfijā.  Taču  mums  ir  svarīgi  atzīmēt  vienīgi  to,  ka Hruščova  liberālisma  posmā   izvirzījās  daudzi  vēlākie  perestroikas  vadošie  līderi, tas  bija  arī  grāmatas  autora  jaunības  laiks,  taču  tas  jau  ir  cits  stāsts.

4.nodaļa.  1991. GADA  JANVĀRA  ASIŅAINIE  NOTIKUMI  BALTIJĀ.

1. POLITISKAIS  FONS.

Ivara  Ķezbera  stāstītais  viņa   1992.gada  memuāros  „Neatkarīgajā  Cīņā”:  Durvīs. Tā   tas  bija par  perestroiku  un  barikāžu  dienu  aizkulisēm  ir  patiesi  nozīmīgs,  pat  sensacionāls —izrādās,  ka  OMON  vadījuši  čekisti   no  LPSR   KGB 5. ideoloģiskās (konstitūcijas  aizstāvības) pārvaldes,  kuri  vēlāk  līdzdarbojās  Latvijas  Republikas  Policijas  akadēmijas  izveidē –  kā  A.Dombrovskis,  F.Straube,  gan  jau  vēl  kāds.

M.Gorbačovs  ar  savu  komandu  darbojās  pēc  labākās  sirdsapziņas,  taču  aizvien  biežāk  viņiem  nācās  piedzīvot  nepatikšanas  no  it  kā  savējo  puses.

Nelaime  bija  tā,  ka  viņi  neņēma  vērā  vēsturisko  pieredzi.  Bet  viņu  padomdevēji  no  KGB  iešmugulēja  viņiem  daudz  ko   no   vēl  Lavrentija  Berijas  laikā  izstrādātā  neomarksistiskā  (teorētiski  uz  dialektiskā  materiālisma  nolieguma  nolieguma  likuma  balstītā)  perestroikas  plāna —     saimnieciski  atgriezties  pie  tirgus  ekonomikas,  bet    politiski  pie  Krievijas  impērijas  atjaunošanas,  kas    bija  iecerēta,  kā  nacionālu  padomju republiku savienība ,  kur  būtu ierobežota  iedzīvotāju  migrācija. Tieši   šis   berijiskais   modelis,  kura galvenais  sākotnējais  lozungs  bija   rashoģimsja  po  nacionaļnim  domam (dzīvosim savās  nacionālajās  mājās)  radīja  visai  spēcīgo  nacionālkomunistu   strāvojumu,  kura  redzamākais  pārstāvis  Latvijā  bija Eduards Berklavs.

Šo pašu strāvojumu  ir  atjaunojis  nacionālboļševiks  Vladimirs Lindermans – kurš  šodien  spēlē ar  Latvijas krievu  nacionālisma  kārtīm. Šajās  aprindās  aizvien  skaļāk  atskan  balsis  par  mazās Krievijas izveidošanu  Latvijā, pēc tam visā   Baltijā.  Par galveno   mazkrievijas kolektīvo  ideologu  uzstājas     prihvatizētā komjaunatnes  centrālkomitejas  avīze,  jau  minētā  Vesti  segodnja  (Vēstis Šodien). .  Galvenā  reklāmas  figūra   mazkrievijiešiem  ir Rīgas  domes  mērs   Nils Ušakovs  (tautā viņu nereti  dēvē  arī  par  mēris Rīgā!). Tik tiešām,  bez   vēstures  zināšanām  izprast  šodienas  politiskos  notikumus  praktiski  nav  iespējams.

Ir  ļoti  aktuāli  atcerēties  arī  to,  ka   priekšpēdējais  LKP CK   ideoloģiskais  sekretārs  I.Ķezbers  PSRS  Augstākajā  padomē  cieši   sadarbojās  ar  faktiski  lielāko  padomju  nomenklatūras  intelektuāli  A Jakovļevu ,  abiem  kopīgi   panākot  1939.gada  23.augusta   Molotova –Ribentropa  pakta slepeno  papildprotokolu  atslepenošanu  un  pakta  atzīšanu  par  spēkā  neesošu  kopš   parakstīšanas  brīža.

Vecie  staļinisti ,  kā  Mavriks  Vulfsons,  vismaz  politiskajos  kuluāros,  centās  to  iztēlot  kā  pirmo   soli  ceļā  uz   Krievijas impērijas  atjaunošanu :  otrais  solis  būtu atzīt  par  prettiesisku Viskrievijas  Satversmes  sapulces  padzīšanu   1918. gada  janvārī , bet  trešais  solis  automātiski  izrietētu  no  otrā – par  cik  boļševiki  padzina Satversmes  sapulci,     par  nelikumīgu  tiktu  atzīts  boļševiku  1917.gada oktobra  pučs,  tāpat  kā      vardarbīgi  uzspiestā   padomju  vara–   kopš  tās  izveidošanas  brīža.  !920.gada  Padomju Krievijas  miera  līgums  ar Latviju  uz  mūžīgiem  laikiem līdz  ar  to  automātiski  zaudēšot  savu  spēku. Un  tad  atkal  būšot  impērija!  Tik vienkāršas  tās   lietas  tomēr   nebija,  taču  tas  tālu  pārsniedz  šīs  grāmatas  ietvarus.

Tika   gan  cerēts,  ka  Rietumi  „iekritīs” Baltijas  lamatās  un  izteiks  savu  atbalstu  neatkarības  atjaunošanai  šajās  valstīs,  tikai  tāpēc   Gorbačovs  pārliecināts (ar  demokrātisku  frazeoloģiju)  dot  atļauju  dibināt  Tautas  frontes,  Latvijas  nacionālās  neatkarības  kustību,  Pilsoņu  komiteju  u.c.,  piepalīdzot  ar   pareizajiem  kadriem.  Izspēlēt  Baltijas  kārti  bijis  nepieciešams,  lai  radītu  precedentu  un  līdz  ar  to  nedotu  iespēju  Rietumiem  kavēt  Krievijas  impērijas  atjaunošanu.  Grūti  apstrīdēt,  ka      boļševiku  1917.gada  puča   atzīšana  par   noziedzīgu,  jo  tā  uzvaras  rezultātā  tika  veikts  genocīds  pret  veselām  tautām,  nemitīgi  kara  noziegumi  un   noziegumi  pret  cilvēci   un  cilvēcību–  radītu  Gorbija  komandai  milzīgu,  pat  nepārvaramu,   iekšpolitisku  un  ārpolitisku  autoritāti.  Tādā  situācijā   atjaunot  impēriju  tīri  likumīgā  ceļā,  atbilstoši  starptautisko  tiesību  normām,  patiesi  nebūtu  bijis  grūti,  ja  tāds  plāns  patiesi  būtu  eksistējis. Līdz  zināmai  robežai  tāpēc neoimpēristiem  bija  pat  izdevīgi  Gorbija  izmisīgie  centieni  veidot   kaut  cik  demokrātisku  valsts  pārvaldi  un  tā  sēt  ilūzijas  par  iecerētās  jaunās  impērijas  demokrātisko  un  humāno  raksturu

Pirmajā  brīdī  šķietami  pati absurdākā  ideja–   vēlme  atjaunot  Krievijā  monarhiju,  tāpēc  no  impēristu  viedokļa  tik  absurda  tomēr  nebija.   Šo  viedokli  centās  pamatot  pat   ar   krievu  nācijas  autoritāro   domāšanas  veidu,  kas  visai   precīzi   definēts  padomju  anekdotē –  kad  es  esmu  priekšnieks –  muļķis  esi  tu,  kad  tu  esi  priekšnieks,  muļķis  esmu  es.  Impēriskās  idejas  Borisa  Jeļcina  prezidentūras  laikā  sāka  sist  augstu  vilni,  bija  vērojama  pat  pašu     elitārāko  padomju  augstskolu   audzēkņu  pēkšņa  pārkvalificēšanās   par  pareizticīgiem   garīdzniekiem,  vai   pareizticības   ideologiem,  propagandējot  monarhijas  tūlītējas  atjaunošanas  nepieciešamību.  Viens  no  tādiem  pēkšņi  „pamodušamies”  pareizticīgajiem  impēristiem  bija  elitārākā  PSRS  Starptautisko  attiecību  institūta  audzēknis  Vladimirs  Karpecs  ar  savām  daudzajām  apoloģētiskajām  publikācijām.[46]

Taču  toreizējai  poststaļiniskajai   nomenklatūrai     šādi  tālejoši  Krievijas  pārveidošanas  plāni  ne  visai  imponēja.  Viņi   nemitīgi  skatījās  atpakaļ  pār  kreiso  plecu  uz  padomju  totalitārisma  ziedu  laikiem,  un  bija  gatavi  dot  Gorbačovam diktatora  varu  tādā  pusautoritārā  republikā  ar  pusvadāmu  parlamentu.

Joprojām  noslēpumā  ir  tīta  antigorbačoviskās  opozīcijas  organizēšana.  1990.gadā,  kad   bija  beigusies  1.Maija   oficiālā  demonstrācija   un  Sarkanajā  laukumā  uznāca  opozicionārā  demonstrācija, kuru  Gorbačovs  ar  savu  komandu  sākumā  sagaidīja  ar  pozitīvu  interesi.  Taču  demonstranti  viņus  nosvilpa  no  mauzoleja  tribīnes. Raksta  autors  šeit   redz apstiprinājumu  savai hipotēzei,  ka  antigorbačoviskajai  opozīcijai  no  paša  sākuma  bija  neototalitārs,  neostaļinisks  raksturs,  kaut  taktiski  tika  izmantoti  arī  radikāldemokrātiski  saukļi  un  lozungi.  Šodien  šie  spēki  mēģina  izmantot  kļūdas un trūkumus (pat ļoti iespējams,  pašu  speciāli  radītus provokatīvos  nolūkos)  pēdējās Krievijas Valsts Domes  vēlēšanās,  pēc  tam  prezidenta  vēlēšanās,  lai  mēģinātu  noorganizēt   neoimpērisku  revolūciju.  Vismaz  objektīvi  ar  šiem  Krievijas  neoimpēristiem  sazobojas  Latvijas  „mazkrievijieši”.  Pārsteidzoši  un  pavisam  skumji,    ka  kādu  brīdi  pat    M.Gorbačovs  bija   stājies  šo  neoimpēristu  ierindā,  kaut  gan  mēs  šajā  epizodē  uzzinājām,  ka  V.Putins  par  prezidentu  bija  kļuvis  arī  ar  M.Gorbačova  atbalstu.  Jā,  Gorbija  pārliecīgo  uzticēšanos  čekistu  dotajiem  sliktajiem  padomiem  un  solījumiem, kurus  viņi     nepildīja,  M.Gorbačovam  pamatoti  ir pārmetis  dažs  labs  no ekspertiem  un  memuāru  rakstītājiem.

Par  situāciju  pēc  Krievijas PFSR   Augstākās  padomes  priekšsēdētāja  Borisa   Jeļcina 1990.gada  16. oktobra   runas,  kurā  viņš  deklarēja,  ka  Krievija  vairs  nepakļaujas  PSRS   un  tās  prezidentam  — . Gorbačova   palīgs  A. Čerņajevs  vēlāk   rakstīja,  atceroties  kādu  savu  sarunu  ar    Gorbačovu  :

”Mihail  Sergejevič.  No  kā  visi  ir  nobijušies?  Rižkovs  aizgājis  tik  tālu,  ka  kliedz:  mūs  visus  nošaus,  un  tikai  labākajā  gadījumā,   sliktākajā  — pakārs!  Un  tas  ir  valdības  vadītājs.  Ja  tā ,  tad  viņa  mums  patiesi  nav.  Bet  man ,  piemēram,  nav  bail…  Un  ne  tāpēc,  ka  esmu  vecs,  bet  tāpēc,  ka  es  neticu  nekam  tādam.  Tas  nevar  būt  un  nebūs! Un   jums  jāpaceļas  pāri  šai  kārtējai  provokācijai  (KPFSR  AP)!”[47]

A.Čerņajevs  ir  vēl  ne  tuvu  novērtēts  personāžs  padomju  impērijas  sagrāvē.  Viņš  bija  arī  viens  no  Ņikitas  Hruščova  memuāru  publikācijas  Rietumos  sagatavotājiem  — kopā  ar  kādu   kādreiz   represētu  viņa  studiju  biedreni,  vēsturnieci  un grāmatas  autora  vēstures  zinātņu  doktora  disertācijas  oficiālo  oponenti  Zorju  Serebrjakovu,  J.Sverdlova  boļševiku  prezidentūras   laiku  VCIK  sekretāra  Leonīda  Serebrjakova  meitu,  kuras  māte,  rakstniece  Gaļina  Serebrjakova  bija  tuva  Hruščovu  ģimenes  draudzene.  Cerēsim,  ka  ASV  profesors  Sergejs  Ņikitičs   Hruščovs    neaiznesīs sev  līdz  šo  Maskavā  visai  plaši  zināmo  noslēpumu!

Bagātīgi   ir  aprakstīts,  it  kā  M.Gorbačovs  sava  rakstura  īpašību  dēļ  beidzot  esot    izšķīries    parādīt,  kas  viņš  ir  patiesībā —  un   nospraudis   kursu  uz  viņa  vienpersonisko  diktatūru ,  izsludinot  PSRS  prezidenta  pārvaldi,  t.i.  ārkārtējo  stāvokli  ar  diktatora  pilnvarām  Gorbijam.  1990.gada  novembra  beigās  PSRS  televīzijā  uzstājās  aizsardzības  ministrs  D.Jazovs  un  apliecināja  armijas  gatavību  ar  ieročiem  rokās  aizstāvēt  iedzīvotājus   pret  nacionālistu  vardarbību.  KGB  šefs   V.Krjučkovs  to  apstiprināja  arī  no savas  puses – PSRS  sagraušana  netiks  pieļauta. Аrmija  jau  bija paspējusi  nosūtīt  uz  Piemaskavu desantniekus – pagaidām vēl  lasīt kartupeļus…

Raksta  autora  atmiņas liecina  par  pretējo. Proti,  raksta  autors  bija  labi  pazīstams  ar  savu  darba  kolēģi,  tad  jau  administratīvi  padoto vecāko  zinātnisko  līdzstrādnieku  LPSR ZA Vēstures  institūtā,  vēstures zinātņu  kandidātu  Jāni  Dzintaru. J.Dzintara biogrāfija  ir  visai  raksturīga  Latvijai – kara  gados  vērmahta  gaisa  izpalīgs,  pēc  kara  komjaunatnes  aktīvists,  iznīcinātājs, milicijas, tad  KGB virsnieks,  partijas  darbinieks,  pretestības  kustības  pētnieks  (pareizāk – falsificētājs)  jau  minētajā  institūtā.  J.Dzintars  plaši reklamēja  savu  tuvo,  seno  draudzību  ar  LPSR VDK  priekšsēdētāju  Staņislavu  Zukuli. Tad  nu  lūk,  J.Dzintars  plaši  nodarbojās  ar M.Gorbačova  liberalizācijas  kursa  atbalstītāju  iebaidīšanu,  veltot  man , kā direktora v.i., īpašu  uzmanību.  Uzzināju  no  viņa  daudz  citiem  nezināmu detaļu,  tāpēc  labprāt  viņu  uzklausīju.  Mani  pārsteidza  J.Dzintara  patiesais  naids  pret I.Ķezberu,   M.Gorbačovu  un  A.N.Jakovļevu.  Jau  1989.gada  rudenī  viņš  runāja  pavisam  tieši  —  vai  man  neesot  pienācis  laiks  padomāt  pašam  par  sevi,  ne  tikai  par  to  latviešu  tautu. Šis  bardaks  tūlīt  beigsies,  M.Gorbačovs  esot  droši  iespiests  stūrī  un  viņš  darīs,  ko  viņam  liks. Starp  citu,  J.Dzintars  lielījās,  ka  viņam  esot  izdevies  šādā  veidā  atrunāt  no  Latvijas  Zemnieku  savienības  atjaunošanas  savu  gruntsgabala  kaimiņu  Ādažos  Albertu  Kaulu,  kurš  izveidoja  tikai  Latvijas  lauksaimnieku  savienību.

Taču  komunistisko  revanšistu    ieceres  realizāciju   ārkārtīgi  sarežģīja      ārlietu  ministra   Eduarda  Ševarnadzes  demisija  PSRS  Tautas  deputātu  4.kongresa  laikā,  par  kuru  viņš   paziņoja  savā   slavenajā   1990.gada  20.decembra  runā  kongresā.  Ar  savu  demisiju  E. Ševarnadze    protestēja    pret    Gorbačova    kursu  uz  diktatūru.  Grūti  nepiekrist   S.Čerņajevam,  kad  viņš  saka,  ka  Ševarnadzes  demisija  „nodarīja  lielu ļaunumu „Gorbačova  lietai”,  Gorbačova  prestižam.  Iekšzemē—vēl  vairāk  atgrūda  no  viņa  inteliģenci.  Ārzemēs —  domāju,  ka  nemaldos,   aizkavēja   Rietumus  „savlaicīgi”  izšķirties  par  materiālu,  ekonomisku    palīdzību  Gorbačovam.”[48] Tas  tā  patiesi  bija,  taču  padomju  totalitārā  režīma  restaurācija  netika  pieļauta!

Šādā  situācijā  1990.gada  25.decembrī  M.Gorbačovs  nosūtīja  personisku  vēstuli  ASV  prezidentam  Džordžam  Bušam  sen.,  kura  ļauj  domāt,  ka  abu  superlielvalstu   līderu   starpā  pastāvēja  kāda  slepena  vienošanās.   Tāpēc  pievedīšu  dažus  citātus  no  šīs  vēstules: „Dārgais  Džordž!  Draudzīgo  un  uzticības  pilno  attiecību  garā,  kādas  ir  izveidojušās  starp  mums,  es  uzskatu  par  savu  pienākumu  sniegt  Jums  dažus  paskaidrojumus  sakarā  ar  Eduarda  demisiju.

Pasaules  sabiedriskajā  domā,  politiskajās  aprindās  tā  izraisīja  lielu   uztraukumu,  daudz  minējumu  un  teikšu  tieši – nepamatotus  minējumus,  kuri  tālu  pārsniedz  šīs  patiesi  nepatīkamās  epizodes  robežas.  Es  teicu  jau  tūlīt  kongresā —  un  Jūs  par  to  zināt,–  ka  man  viņa  paziņojums  bija  pilnīgi  negaidīts.  Tas  patiešām  ir  tā,  un  mani  īpaši  sarūgtināja  ne  tikai  tāpēc ,  ka  bija  pārkāpta  lojalitāte  pret  prezidentu.  Tam,  ka  viņš  tā  rīkojās,  nepakonsultējoties  un  nebrīdinot  mani,  savu  vecu  draugu  un  biedru,  nav  nekāda  attaisnojuma [..]

Kurš  būs  ārlietu  ministrs,  es  Jums  pagaidām  nevaru  pateikt.  Pats  vēl  neesmu  izlēmis. Taču  lūdzu  pieņemt  manu  pilnīgi  stingro  apliecinājumu:  mūsu  politikas  kurss —  jaunās  domāšanas  politikas kurss–  uzticība  un  savstarpējā  sadarbība  starp  mūsu  valstu  vadību  paliks  nemainīga,  kā  pēc  satura,  tā  pēc  formas.  Tas  attiecas  uz  mūsu  divpusējām  attiecībām..  Tas  attiecas  uz  Eiropas  procesu.  Tas  attiecas  uz  visām  atbruņošanās  un  drošības  problēmām.  Tas  attiecas  uz  Persijas  līci    un  visiem  citiem  momentiem  par  kuriem  mums  ar  Jums  ir  savstarpēja  sapratne  un  vienošanās.  Viss  paliek  spēkā.

Es  neiebilstu,  ja  Jūs  uzskatītu  par  iespējamu   izstāstīt  par  manu  vēstuli  Džimam  (Beikeram,  ASV  valsts  sekretāram –I.R.).  Nododiet  viņam  manus  pašus  labākos  novēlējumus.”[49]

Slepenās  diplomātijas  esamību   netieši  apstiprina  arī  fakts,  ka  joprojām  kompetentākie  padomju- amerikāņu  attiecību  pētnieki  ASV  par  1989.-1991.gadu  —  vēsturnieks  Mihaels R.Bešloss  un  diplomāts  Strobe  Talbots  savā  grāmatā  minēto  Gorbačova  vēstuli  noklusē.  Viņi  runā  tikai  par  kādu  prezidenta  Buša seniora   personisku  vēstuli  Gorbačovam  pēc   1991.gada  asins  izliešanas  Baltijā,  kurā  it  kā  draudēts  ar  amerikāņu  saimnieciskās  palīdzības  svītrošanu.[50]

Komunistiskā  reakcija  prasīja  dot  galveno  triecienu  Baltijai – M.Gorbačovs  formāli  piekāpās,  lai  saglabātu  varu  izšķirošajai  cīņai.   Tieši  tāpēc  Kremļa  galvenais  ideologs  A.N.Jakovļevs   tobrīd   nedalīti   nostājās  Baltijas  pusē.  Neraugoties  uz  visu  to,  mūsu  stāvoklis  bija  vairāk  nekā  traģisks,  jo  laikam  jau  taisnība  ir  Līvijai  no  Kuldīgas,  kura  vietējai avīzei  „Kurzemnieks”  barikāžu  8  gadadienā teica :”Pirmais  ko  atceros,  atsaucot  atmiņā  janvāri – nospiedoša, smaga   sajūta.  Es  tolaik  strādāju  Talsu  skolā.  Es  atceros  pirmās  ziņas  televīzijā – par  Viļņas  notikumiem.  Tai  laikā  amerikāņi  sāka  bombardēt  Irāku,  un  visas  pasaules  lielākā  uzmanība  tika  pievērsta  tam.  Bija  skaidrs,  ka  šie  notikumi  ir  saistīti  un  ka  tagad  neviena  lielvalsts  mums  nepalīdzēs”.[51]

Tieši  1.Irākas  (Līča)  karš   padarīja  Baltijas  brīvības  lietu  mazticamu.  Ka  gaidāma   tūlītēja  restaurācija,  domāja  daudzi  politikas  vērotāji.  Tieši  šis  faktors  lika  grāmatas  autoram  izdarīt  izšķirošo  izvēli – iznākt  no  iekšējās  pretestības  pagrīdes  un  kļūt par  barikāžu  cilvēku,  kurš  divas  nedēļas  naktīs  dežūrēja  Vecrīgā,  bet  dienu  gulēja,  tikai  retumis  aizejot  uz  institūtu  un  pie  studentiem  uz  ieskaitēm un  eksāmeniem. Tā  bija  fantastiska  iekšējās  atbrīvošanās  sajūta!  Brīvības  gaiss  skurbināja!

Grāmatas  autoram  barikāžu  laiks  ļāva  pavisam   reāli   izprast,  kāpēc  abiem  XX. gs. totalitārajiem  sociālistiskajiem  režīmiem  bija  vajadzīgs  nežēlīgais  terors  pret  civiliedzīvotājiem.   Krievijas un Vācijas  ķeizarvalstis  patiesi  bija  reālās  demokrātijas  valstis,  cilvēki  ne  tikai  bija  brīvi,  bet  viņi  par  tādiem  arī  jutās.  Taču  abās impērijās bija  ietekmīgi  spēki  – t.s. Baltijas  bruņniecības  personā (Vācijā  tā  vairāk  pazīstama  ar    Prūsijas  bruņniecības  vārdu),  kuri  vaļējām  acīm  sapņoja  par  dzimtbūšanas  atjaunošanu,  ja  ne  tieši,  tad  netieši —  caur  savu  vakardienas  dzimtcilvēku  slepenu  pakļaušanu   spiegu un  policijas  dienestiem,  intelektuāļiem  pietaupot  dažādas  masonu  ložas,  modernizētus  bruņinieku  ordeņus  u.tml.  Tāpēc  karu  un  revolūciju  laiks – vienmēr  bija un  ir   t.s. Baltijas  bruņniecības  zvaigžņu  stunda!  Reti  kuram  no  šiem  lielākoties    pašiecēlušamies  bruņiniekiem  viduslaiku  heroldi  atzītu  turnīra  tiesības,  apšaubāmās  dižciltības  dēļ. Tāpēc  vien  jau  šai  ļaužu  kopai  ir  bīstams  un  nīstams  katrs  brīvs,  nepakļauts  cilvēks,  bet  vēstures  profesionālis  it  īpaši.

Pirms  sākt  diskusiju  ar  grāmatas  autoru  par  Baltijas  bruņniecības  apšaubāmās  dižciltības  lietām,  ieteicams  sākumam  iepazīties  ar  J.Juškēviča  pētījuma  par  hercoga  Jēkaba  laiku  Kurzemē  sadaļu  par  t.s.  bruņniecības  sola  izveidošanas  apstākļiem  un  ar  procedūru,  kā  tika  atzīta,  vai  atņemta  dižciltība.

Tieši  šo  savu  barikāžu  laika  brīva  cilvēka   izjūtu   dēļ  —  grāmatas  autors  tik  nesamierināmi  nostājās  pret  Lindermana –Ušakova   aktivitātēm  krievu  kopienas   cilvēku  izvešanai  uz  ielām.  Krieviem  ir  daudz  ugunīgāks  temperaments  nekā  latviešiem,  pietiktu  mazas  dzirksts,  lai  paceltos  krievu  barikādes,  bet  šodienas  vadāmās  demokrātijas  tiesīb „sargi” nav  mazāk  bīstami,  kā  OMON,  jo  aizkulišu  komandieri  taču  ir  tie  paši —  viņi  joprojām  alkst  Lielās  asins.

1. IMPĒRIJA   UZBRŪK!

Par   mūsu  galveno  sabiedroto  cīņā  pret   impēriju  Baltijā   kļuva  Gorbija  paša  jaunā  domāšana  savienojumā  ar  atklātumu (glasnostj).  Žurnālisti  noticēja  perestroikas  ideologiem  un   masu  informācijas  līdzekļos   sāka  analizēt  un  meklēt  cēloņus  smagajam  ekonomiskajam  stāvoklim,  kad  ar  katru  dienu  paātrinājās  PSRS  rubļa  reālā  devalvācija – kad  pie  tukšiem  veikalu  plauktiem   un  ārkārtīgi  zema  darba  ražīguma —  ekonomikas  problēmas  centās  risināt  palielinot  naudas  drukājamās  mašīnas  jaudu.  Aizvien  noteiktāk   un  acīmredzamāk  pēdas  veda  pie  augstākās  nomenklatūras  nespējas  pragmātiski  vadīt  valsti.  Tas  objektīvi  aktivizēja  centrbēdzes  spēkus,  kuri  Baltijā  cieši  savijās  ar  nacionālās  atbrīvošanās  kustības  centieniem —  darīt  galu   centrālās  varas  kultivētajai  lielkrievu  šovinistiskajai  politikai,  kas  plānveidīgi  izvērsa  cīņu  pret  nekrievu  tautu   kultūru ,  realizēja   apzinātu  denacionalizācijas  politiku  ar  varmācīgu  divvalodības  uzspiešanu,   kas  bieži  robežojās  ar  genocīdu.  Ap  1989.-1990.gadu  jau  kļuva  acīmredzams,  ka  Baltijas  tautas  vairs   nav  ar  mieru    padoties  impēristu  ambīcijām  un  labprātīgi  atgriezties   demokrātiski  izkrāsotajā  Krievijas  impērijā —  vienalga  ar  kādu  portretu   pie  sienas.

Šodien  tāda  trīs  alkšņos  nomaldījusies  šovinistiska  avs  ir  „Vesti Segodņa”, galvenais   redaktors   Aleksandrs  Bļinovs,  taču  viņa  vēsturiskie  nopelni  ir  milzīgi  un  nepārejoši,  jo   kopā  ar  avīzes  „Jūrmala”  galveno  redaktoru  A.Baumani  viņš  1988.gadā   nopublicēja    interviju  ar  stūrī  iedzīto  B.Jeļcinu,  vēlāk  šo  interviju  pārpublicēja  140  PSRS  avīzes.  Tieši  minētās  intervijas  publikācija  iezvanīja  B.Jeļcina  atgriešanos  lielajā  politikā.

1990.gadā  Latvijas  Bērnu  fonds,  kuru  vadīja  Ingūna  Ebele,  kopā  ar  izdevniecību  „Rūķītis”  izdeva  Jeļcina  dienasgrāmatu  par  PSRS  tautas  deputātu  vēlēšanām.[52]

Boriss  Jeļcins  nenodeva  un  nepameta  Baltiju.  Viņa  steidzīgā  ierašanās  Tallinā  1991.gada  13. janvārī  un  līguma  parakstīšana  ar  tikpat  steidzīgi  atbraukušo  A.Gorbunovu   par  Krievijas  un  Latvijas  starpvalstu  attiecību  pamatiem,  bet  īpaši  B.Jeļcina  parakstītais  aicinājums  Krievijas  karavīriem —  kura  rezultātā  daudzas  karaspēka  daļas  no PSRS  pakļautības   sāka  pāriet  Krievijas  pakļautībā —  bija  ārkārtīgi  nozīmīgi  situācijas  stabilizēšanai   Baltijā.  Tas  viss  būtiski  aktivizēja  arī    starptautisko  sabiedrisko  domu   Baltijas  brīvības  aizsardzības jautājumā.  Zināmas  pārdomas  gan  šie  notikumi  izraisa  A.Gorbunova  sakarībā —  par  ko  nedaudz  raksta  noslēguma  daļā.

Ivars  Ķezbers  savos  memuāros  nedaudz  ir  pavēris   politiskā  ķēķa  durtiņas. Acīmredzami, ka,  sūtot  soda  ekspedīcijas  uz  nacionālajām  republikām,  M.Gorbačova  pretinieki  gatavojās  nošaut  divus   zaķus  ar  vienu  šāvienu.  Pirmkārt,  pēc  prezidenta  pārvaldes  izveidošanas  nacionālajās  republikās —  sākot  ar  Baltiju,  tiktu   likvidēta  arī demokrātiskā  opozīcija  Krievijā  ar  Borisu  Jeļcinu  priekšgalā.  Otrkārt,   asiņaino  izrēķināšanos  ar  Baltijas  brīvības  cīnītājiem  norakstītu  uz  Mihaila  Gorbačova  rēķina —  tas  dotu  iespēju  atbrīvoties  arī  no  stūrī  iedzītā  Gorbija.

Nedaudz  jāatgādina  konflikta  situācijas  eskalācija  Baltijā.  1990. gada  27.septembrī  Īpašu  uzdevumu  milicijas  vienība (OMON) iebruka  Rīgas  Preses  namā —  ar  ieganstu   aizstāvēt  kompartijas  īpašumu.  Šīs  „melnās  beretes”  gan  vietā,  gan  nevietā  centās  radīt  ilūziju  it  kā  viņas  darbotos  tiešā  LKP  CK   vadībā.  Ivars Ķezbers  savos  memuāros  pasaka  patiesību  —  OMON  darbojās  LPSR  VDK  5. pārvaldes (ideoloģiskās,  beigās  konstitūcijas  aizstāvības)  vadībā,  kuras  priekšnieks  bija  pulkvedis   K.Eihmanis.[53]

Faktiskais  diktators  LKP  CK  namā  bija  LPSR  1. galvenās pārvaldes (ārējais  izlūkdienests)  pulkvedis  Gunārs  Pudels —   pēdējā  LKP CK  pirmā  sekretāra  Alfrēda  Rubika  apsardzes  priekšnieks.  G.Pudels  pildīja  savas  Maskavas  priekšniecības  pavēles.  Rīgā  joprojām  dzīvojošais  G.Pudels (vēl  mūsu gadsimta  sākumā  viņš  bija pat  saglabājis    savu  veco telefona  numuru —  kas taču pierāda, ka  Latvijas  specdienesti  nav lojāli   Latvijas  Republikai,  bet  gan  vecajiem  komunistiskās  reakcijas  spēkiem)   daudz  varētu  pastāstīt  par  PSRS  KGB  specvienības  „Alfa” aktivitātēm  Rīgā,  arī  to,  ka   beigās   G. Pudels  nodeva  un   pameta   A.Rubiku  likteņa  varā.

Kā  pierādīja  nesenā  žurnālista  Viktora  Avotiņa intervija  ar  O.Kostandu  žurnālā  „7 sekretov”( 7  noslēpumi)[54],  tad  tika  gatavotas  smagas provokācijas  zem latviešu   ekstrēmā  nacionālšovinisma   maskas,  it  kā  aizstāvēšanās  cīņu  vārdā  pret uzbrūkošo  impēriju.  Pēc  grāmatas  autora  domām  šī  kaujinieku-teroristu  grupu  organizēšana  Latvijā  un  Lietuvā   aiz  muguras  I.Godmaņa valdībai, LTF vadībai  un  Augstākajai Padomei  patiesībā  nozīmēja  tikai  vienu – provokatīva  rakstura  operācijas gatavošanu  padomju  desantnieku  uzbrukuma  attaisnošanai. Pateicoties    Viktoram  Avotiņam  – mums tagad      ir  atbaidošā  un  dziļi  noziedzīgā   KGB  stukača-klauvētāja  Odiseja  Kostandas  faktiskā  pašatzīšanās,  kas  beidzot  izgaismo  plašu  KGB  iekšējās  un  ārējās   aģentūras  loku  ar  Joahimu Zīgeristu  (banānu  Johanu)  priekšgalā. Taču galvenais, ko  pierādīja V.Avotiņa  intervija  ar O.Kostandu – milzu  asinsizliešanu  gribēja  noorganizēt  reakcionārie elementi  PSRS KGB 1.pārvaldē,  jo viņu  pārstāvis Latvijā  bija jau minētais  Gunārs  Pudels.  Savukārt  G. Pudels  legalizējās  tieši  caur  O.Kostandu,  par  to  „apbalvojot”  viņu  ar  atļauju  veikt   A.Rubika  arestu  un  tā  iegūt  plašu  atpazīstamību  un ietekmi  sabiedrībā..

Grāmatas  autors  ilgi  turēja  aizdomās  vecos    čekistus,  ka  tie     caur  savu  izbijušo  aģentūru  LU Latvijas  vēstures institūtā  noorganizēja  grāmatas  autora  izbalsošanu  no  direktora  amata  2 vai 3  mēnešus pirms  termiņa  beigām  un   pirātiskām  metodēm  atsavināja  arī  grāmatas  autora  akadēmisko  projektu „Politiskās  tiesu  prāvas  Latvijā. 1940.-1990.”, kurā  akadēmiski   tika  pētīta  LPSR  VDK  konkrētā  noziedzīgā  darbība  –  ,  kā  arī  tika  sagatavots  čekistu  fails – to VDK darbinieku, prokuroru tiesnešu  un  arī advokātu-aizstāvības  imitatoru  saraksts,  kuri bija  piedalījušies   okupētas  valsts  civiliedzīvotāju  vajāšanā  par  politiskajiem  uzskatiem  un  ar  tiem  saistīto  darbību,  pat  nepareizo grāmatu  lasīšanu  un  apspriešanu. Taču pienācis laiks atkal atgriezties  barikāžu  laikā.

Šodien  autors  domā,  ka  diezin  vai  pie  vainas  būtu  paši  čekisti,  bet  gan  ASV CIP.  Minēto  projektu  un  čekistu  faila  sastādīšanu  grāmatas  autors  uzsāka  pēc  kādas  Rietumu  profesoru  provokācijas,  kuru  vidū  pati  atpazīstamākā  persona  ir  vēlākā  Valsts  prezidente  V.Vīķe-Freiberga. Autors  bija  lūdzis  dažus  savus  paziņas ,  kā  ASV profesorus  A.Ezergaili un A.Plakanu  sākt  ziedojumu  vākšanas  kampaņu  K.Ulmaņa , V.Muntera, J.Baloža  un  citu  pirmskara  Latvijas  valstsvīru  represiju  dokumentu  publikācijai.  Tā  vietā  tika  izsludināta  ziedojumu  vākšanas  kampaņa  Latviešu  Tautas Golgātas  ceļam – par  visām  represijām.  Biju  spiests  uzreiz  bez  sagatavošanās  izveidot  savu  akadēmisko  grantu  Politiskie  tiesas  procesi  Latvijā  1940.-1990., kura  ietvaros,  sadarbībā  ar  Saeimas  sekretāru I.Daudišu  un  ģenerālprokuroru  J.Skrastiņu  tika  uzsākta  arī   čekistu  faila  sastādīšana.  Taču  drīz  grāmatas  autoru  padzina  no  darba  profesijā  vispār,  viņa  grantu  atsavināja  pirātiskām  metodēm,  čekistu  failu  sastādīja  triecientempā,  pieaicinot  vecos  LPSR  VDK stukačus-klauvētājus  D.Bleieri, E.Pelkauu,  I.Šneideri.  Pēc  tam  projektu  slēdza,  neatskaitoties-  kam  tika  nodots  čekistu  fails,  jo  Ģenerālprokuratūrā,  kā  tas  bija  pēc  mana  granta  noteikumiem,  tas  nenonāca.  No  visa  teiktā  iespējams  izdarīt  tikai  vienu  loģisku  slēdzienu – kādi  aizkulišu  spēki  caur  failā  iekļautajiem  (manā  laikā  paguva  reģistrēt  apmēram  500-600 personas,  t.sk.   konspiratīvo  dzīvokļu  turētājus,  aģentus-pieaicinātās  personas u.c.) sašantažētajiem  LPSR VDK darbiniekiem  pārņēma  aizkulišu  varu  Latvijā,  panākot  arī  V.Vīķes –Freibergas  ievēlēšanu  par  Valsts  prezidenti. Kas  tie  par  spēkiem —  Izraēlas  „Mossad”,  ASV CIP,  jeb  kādas  privātas  struktūras  —  iesniedzas  tiesnešu  un  prokuroru  darbības  jomā.  Taču  barikāžu  dienās  tā  vēl  bija  tāla  nākotne.

1990.gada  7.novembrī  pēc  M.Gorbačova  pavēles  Rīgā  notika  karaspēka  parāde  par  godu  boļševiku  1917.  gada  oktobra  puča  73.  gadadienai,  OMON  uz  Preses  nama  uzvilka  sarkano  karogu.

2.decembrī  M.Gorbačovs  nomainīja  it  kā   liberālo  iekšlietu  ministru  Vadimu  Bakatinu  ar  Borisu  Pugo —  J.Andropova  izvirzītu  politiķi,  par  viņa  vietnieku  tika  nozīmēts  ģenerālis  Gromovs – pēdējais  padomju  karaspēka  grupas  Afganistānā  komandieris. 20.decembrī, kā  jau  minēts,    no  amata  atkāpās  ārlietu  ministrs  E.Ševarnadze,  brīdinot  par  tuvojošos  diktatūru.  Decembrī  KGB  5.pārvaldes  Eihmaņa zeļļi Latvijā  realizēja   16  sprādzienus.

Tāpēc  nozīmīgi  vēlreiz  atgādināt,  ka  viens  no  5.pārvaldes  darbiniekiem  —  Aivars  Dombrovskis  ilgus  gadus  vadīja  Policijas  akadēmijas  izdevniecības  daļu,  demobilizētais  F.Straube  kā  līgumdarbu  veicējs  sacerēja  instrukcijas  policijai.   Eihmana  zellis bija  arī  šodienas  apsardzes  firmas  Skonto vadītājs Guntis Indriksons, kurš   labu  laiku  pasēdēja  oligarha  krēslā,  līdz  pašmāju  un  ārzemju  kolēģi  viņu  izputināja.  Dziļā  ēnā  darbojas pagaidām  tikai  speciālistiem    zināmais  demobilizētais  KGB  apakšpulkvedis  Arnis  Jumītis,  F.Straubes  labā  roka  un  mantinieks,  bet  Mavrika  Vulfsona  dzīves  laikā    vienlaicīgi  arī  vecā  čekista   izsūtāmais  puika.  Vai  nebūtu  pienācis  arī  viņu  memuāru  laiks,  kurus  rūpīgi  pierakstītu  prokurori?

Izšķirošie  notikumi  Baltijā  sāka  risināties   1991.gada  2.janvārī,  kad  PSRS  Iekšlietu  ministrijas  iekšējais  karaspēks  okupēja  Lietuvas  kompartijas  CK  ēku  un  preses  namu  Viļņā.  Rīgā  OMON   2.janvārī  pilnībā  okupēja   Preses  namu —  padzina  tā  darbiniekus  un  žurnālistus, aizturēja  Preses  nama   direktoru  K.Dunduru  (viņa  vietā  LKP CK  nozīmēja A.Vrublevski).  Ar  3.janvāri  Preses  namā  vairs  neiznāca  nekomunistiskie   Latvijas  preses  izdevumi. Kādās tikai  tipogrāfijās un  kādos  tikai  formātos  avīzes  neizdeva —  vai  nebūtu  pienācis  laiks  šīs   barikāžu  laika avīzes — brīvības  dziesminieces,  pārpublicēt,  kā  izcilu  vēstures  avotu.

7.janvārī   PSRS  aizsardzības  ministrs  D.Jazovs  nosūtīja  uz  Latviju,  Lietuvu,  Igauniju,  Moldovu,  Ukrainu,  Armēniju  un  Gruziju  desanta  karaspēka  vienības.  Galvenās  darbojošamies  personas  bija  ieradušās,  atlika  sagatavot   asiņaino  notikumu  ideoloģisko  scenāriju.

10.janvārī  impēristi-pučisti   noorganizēja  apmēram  10 tūkst.  lielu   nesankcionētu   mītiņu   pie  Ministru  padomes,     pieprasot   Ivara  Godmaņa  valdības  atkāpšanos.

12. janvārī  Augstākās  padomes  prezidija  priekšsēdētājs  Anatolijs  Gorbunovs  devās  uz  Maskavu pie  M.Gorbačova,  kurš  apliecināja,  ka  nepieļaus  Baltijā  vardarbību.  Gorbunovs  pie  Gorbačova   bija  paņēmis  līdz  LTF  valdības vadītāju  Ivaru Godmani.   Gorbijam  paralēli  strādājošā  Krievijas  demokrātiskā  opozīcija  ar  B.Jeļcinu  priekšgalā  izvērsa  vispašlaidzīgāko  darbību,  lai  nepieļautu  Baltijā  Lielo  asini.  Tajā  pašā  12 .  janvārī  KPFSR  AP  Prezidijs  aicināja  PSRS  vadību  izvest  bruņoto  spēku  papildus  kontingentu  no  Baltijas!

Galvenais  trieciens  tika  dots  Lietuvai,  kā  spēcīgākajam  posmam  Baltijas  brīvības  ceļā —  kā    viendabīgās  demogrāfiskās  situācijas  dēļ (vairāk  nekā  80% lietuvieši),  tā  īpaši  stingri  demokrātiskā  politiskā  mugurkaula  dēļ.  Naktī  no  12. uz  13. janvāri   PSRS  desantnieki  Viļņā  aplenca  Lietuvas  Augstākās  padomes  ēku,  ar  kauju  ieņēma  Lietuvas  televīziju,  radio,  telegrāfu – braucot  ar  tankiem  civiliedzīvotāju  pūlī,  kuri  apsargāja  šos  stratēģiski  svarīgos  objektus.   Bija  14  nogalinātie  un  110  ievainotie.  Lietuva  gandrīz  pilnīgi  tika   izolēta  no  ārpasaules.  Nākošā  dienas  kārtībā  bija  Latvija.

Tā  nu  ir  iznācis,  ka  grāmatas  autora  rīcībā  ir  visai  pārliecinoša  informācija  par   1991.gada  asiņainā  janvāra  notikumu  aizkulisēm   Baltijā. 1996. gadā   Stokholmas  žurnālists   Vilnis  Zaļkalns  nopublicēja  viņa   atmiņu  stāstu  par  līdzdalību  barikāžu  aizstāvēšanā   LSDSP  (Latvijas  Sociāldemokrātiskā  strādnieku  partija)  ārzemju  orgānā  žurnālā  „Brīvība”.[55] Tajā  par  galvenajiem  atbildīgajiem  asins  izliešanas  organizēšanā  nosaukti  Alberts  Kauls,  Ivars  Ķezbers un  Alfrēds  Rubiks.  Autors  balstīja   šo  versiju  kādā  savā  sarunā  ar  pēdējo  PSRS  KGB  priekšsēdētāju  Vadimu  Bakatinu  Maskavā,  kur  biju  ieradies  1991.gada  septembrī   ar  A.Gorbunova  vēstuli,  lūdzot  atļauju  strādāt  KGB  arhīvos.   Sarunas  laikā  V.Bakatins   asi  izteicās  pret  Baltijas  valstu  vadītāju  prasību  izvest   PSRS  karaspēku —  ko  jūs  baltieši  vēl  gribat,  dabūjāt  taču  savu  brīvību  ar  Mazo  asini (малой  кровью),  kā  to  vēlējās  jūsu  Gorbunovs.

Šī   Bakatina  frāze  tad  arī  bija  pamatā  autora  ilggadīgai    Anatolija  Gorbunova, kā  Augstākās Padomes  un 5.Saeimas  priekšsēdētāja,  darbības  apoloģizācijai  un  aizstāvībai,   kaut  gan  subjektīvi  mūsu  starpā  bija  katastrofāli  sliktas attiecības  vēl  no laikiem,  kad  A.Gorbunovs  bija  andropoviešu  jauniecelts  LKP CK  ideoloģiskais  sekretārs,  bet  grāmatas  autors  jauniecelts  LPSR  ZA  Vēstures  institūta  direktora  vietnieks. Tolaik  vēl  A.Gorbunovam  bija  labas  attiecības  ar  bijušo  LKP CK ideoloģisko  sekretāru,   LPSR  ZA  viceprezidentu  akadēmiķi   Aleksandru  Drīzuli  un  LPSR  ZA Vēstures  institūta  direktoru   korespondētājloceklim   Vincentu Karaļunu,  kuri  bija   izvirzījuši  grāmatas  autoru  minētajā  amatā —  ar  perspektīvu  izaugt līdz  augstākajam  nomenklatūras  līmenim  un  kļūt  par  institūta  direktoru,  kad  direktors  V.Karaļuns  pensionēsies.

Autoram  bieži  pamatoti   pārmeta  šo  Gorbunova  apoloģizāju  un  I.Ķezbera  vairāk  nekā  aso  kritiku.  Lieta  tā,  ka    A.Drīzulis,  V.Karaļuns,  I.Ķezbers  ar  A.N. Jakovļeva   (kurš  bija  tuvu pazīstams  akadēmiķim  A.Drīzulim)  palīdzību bija  pasargājuši  grāmatas  autoru,  tā  sacīt,  no  nepārejošām  nepatikšanām  par  to,  ka  kādā  vadošo  vēsturnieku  sanāksmē  LKP CK ideoloģiskā  sekretāra  A.Gorbunova  kabinetā,   viņš  tika  aicinājis  publicēt  Molotova- Ribentropa   pakta  slepenos  papildprotokolus,  lai  tos  publicētu    PSKP  CK  uzdevumā  gatavojamā  dokumentu  krājumā.  Toreiz  vēl  A.Gorbunova  kungs  bija  „biedrs” un  kā  tāds  bija  novērtējis  autora  tīri  akadēmisko  priekšlikumu,  kā  rupju  provokāciju  pret  viņa  partijas  karjeru.  Jo  tolaik  A.Gorbunovs  kopā  ar  M.Vulfsonu   aktīvi   sacerēja  opusus  pret  ASV  vēstnieka Džeka  Metloka  it  kā  „provokatīvajiem  apmelojumiem” – it kā  Balstijas  valstis  būtu  okupētas,  nevis  brīvprātīgi  iestājušās  PSRS  sastāvā.

Kad   pēc  A.Drīzuļa  un A.N. Jakovļeva  iejaukšanās  ārlietu  ministrs E.Ševarnadze  atļāva  slepeno  papildprotokolu  publikāciju,   LPSR  ārlietu  ministrs  Nikolajs  Neilands  saņemto  atļauju  ilgi  slēpa    sava  rakstāmgalda  atvilknē.   A.N. Jakovļevs  to  uztvēris  gandrīz  kā  personisku  apvainojumu,  atcerēsimies, ka   tieši  viņš  un  I.Ķezbers  vēlāk   panāca  Molotova-Ribentropa  pakta  slepeno  papildprotokolu  legalizāciju    PSRS Tautas deputātu  kongresā  un  to  atzīšanu  par spēkā  neesošiem   kopš  parakstīšanas  brīža. Tā  kā  Mavrika  Vulfsona   varonībai Radošo  savienību  plēnumā ,  kad  viņš  runāja  par  Molotova – Ribentropa  pakta  papildprotokoliem,  bija  klaji  provokatīvs  raksturs —  Stūra  māja  sāka  organizēt   tautas  protestus pret  Latvijas  okupāciju, lai  radītu  ieganstu  iekonservēt  doto  atļauju  atzīt  papildprotokolu  esamību  akadēmisko  vēsturnieku  līmenī. Uz  vairākiem  gadiem  tas  patiesi  izdevās.

Beigsim  taču  vienreiz  apsmiet   visiem  daudz  maz  kompetentiem  cilvēkiem  labi  zināmo  vakardienas   vēsturi.  Arī  bez  visām  aizkulišu  spēlēm,  pirmais Latvijā no  oficiālas  tribīnes  publiski  par  Molotova-Ribentropa  pakta  papildprotokoliem  runāja  ASV  vēstnieks  PSRS  Džeks  Metloks  Jūrmalas–  Čatokvas  tikšanās  reizē  Dzintaru  koncertzālē.  M.Vulfsons  bija  līdzautors  šīs  tikšanās  materiālu  publikācijai,  kurā  arī  politiskais  komentētājs  M.Vulfsons   kritizēja vēstnieku Dž. Metloku  par it  kā  „ meliem”. Minētās  tikšanās  reizē  publiku  Dzintaru  koncertzālē  sastādīja  padomju – partijas  aktīvs —  LKP  CK  Partijas  vēstures  institūts  bija  ieradies  gandrīz  pilnā  sastāvā,  arī  no  LPSR ZA  Vēstures institūta  piedalījās  vesela  delegācija —  autors  atceras  sevi  un  šodienas  LU Latvijas  vēstures  institūta  Padomju  un  nacistu  totalitāro  režīmu  vēstures  nodaļas  vadītāju  Dr.hist.  Irēnu  Šneideri.  Tā  kā  praktiski  visi  vadošie  šodienas  LR  oficiozie vēsturnieki   to  redzēja  savām  acīm  un  dzirdēja  savām  ausīm.  Vai  nav  pienācis  laiks  izbeigt  primitīvā  KGB rezerves  virsnieka  Mavrika  Vulfsona,  kura  rokas  ir  līdz  elkoņiem  Latvijas  cilvēku  asinīs,  glorificēšanu  par  Latvijas  nacionālo  varoni?  Vai    vēsturniekiem  nav  saglabājušās  pat  niecīgākās  sirdsapziņas  atliekas?

Atgriežoties  pie  V.Bakatina  tēmas, jāatzīst,  ka  tikai   krietni  vēlāk  grāmatas  autors  izpētīja   un   saprata,  ka  V.Bakatins   šo  frāzi  bija  piespēlējis provokatīvos  nolūkos,  patieso  pučistu  slēpšanai.  Izrādījās,  ka   KGB  profesionāļi  nemaz  nebija  tik  lēti  zemē  nometami.  A.Gorbunovs  tika  nomazgāts  balts  līdz  šodienai,  bet  par  pučistu  iztēlots  Ivars Ķezbers  un  Alberts  Kauls,  kuri   nepieļāva  lielo  asins  izliešanu  13.janvārī  un  atkārtota  asinsizliešanas  mēģinājuma  laikā  15.janvārī.

Šeit  arī   jāatzīmē,  ka  V. Bakatina   tā  brīža  solījumam  ielaist  grāmatas  autoru  KGB  arhīvā  nebija  seguma, tā  bija   blefošana,  jo  KGB  arhīvā  viņš  iekļuva  tikai  pēc  PSRS  sabrukuma, ar  Bakatina  pēcteča  Viktora Baraņņikova    atļauju,    Borisa  Jeļcina  demokrātiskās  prezidentūras  laikā. Tāpēc savos memuāros V.Bakatins  runā  apzinātu  nepatiesību, sakot, ka viņš ielaidis „latviešus”  KGB arhīvā.

Pēc  1991.gada  augusta  puča  sakāves  grāmatas  autors  ar  Latvijas  pēdējā  pilnvarotā  pārstāvja  PSRS  un pirmā  Latvijas  Republikas  vēstnieka Krievijā  Jāņa Petera  laipnu  starpniecību  nokļuva  audiencēs   ne tikai pie V.Bakatina, bet  arī  pie PSRS Prokuratūras un  Iekšlietu  ministrijas vadības, pie  Augstākās Tiesas priekšsēdētāja – skaidrojot  vai  arī  minēto  iestāžu  arhīvos  nav dokumenti par  represētajiem  Latvijas  cilvēkiem. Iekšlietu  ministrijā  autoru pieņēma  ministra pirmais vietnieks Viktors Baraņņikovs, vēlākais  Krievijas drošības  un iekšlietu  ministrs,   kurš  nemaz  neslēpa  savu  negatīvo  attieksmi  pret  KGB.

J.Primakova  vizīte  Latvijā ir  brīdinājums,  ka    Baltijas  valstu  brīvība  no  jauna  karājas  matu  galā.   Tāpēc  tas  ir  skumji,  pat  traģiski,  ka  Lietuvas  Republikas  prokuratūra   Viļņas  1991. gada  asiņainās  svētdienas kara  noziegumu  izmeklēšanas  sakarā  vēlējās  nopratināt  kā  liecinieku  Mihailu  Gorbačovu,  nevis  galveno dzīvo   pučistus  Dmitriju Jazovu.  Šādi   Lietuvas prokurori  grauj  Baltijas  valstu  neatkarības  galveno,  šodien  pat  vienīgo  aizstāvības  bastionu  Krievijā —  Gorbačova  fondu.   M.Gorbačovs  par  savu  darbību  taču  bija  publiski  atskaitījies  daudzās  intervijās.

Taču  nav  ļaunuma  bez  labuma.  Lietuvas  prokuroru  provokācijas  sakarā  M.Gorbačovs  sniedza vēl  vienu  plašu  interviju  Austrijas  presei,  kur  D.Jazovu  un  V.Krjučkovu  nosauca  par  tiem,  kas  viņi  patiesībā  bija  un ir —  sazvērnieki  un  meļi.  Tie  bija  viņi,  kuri  pavēlēja  sākt  asiņainās  akcijas  Viļņā,  bet  pēc  tam  centās  atbildību  par  savu  sazvērniecisko  darbību  novelt  uz  Viļņas  garnizona  komandieri  V.Ushopčiku  un  KGB specvienības „Alfa” komandieri   M. Golovatovu.[56]

Sākotnēji  šo  KĀI  akciju  grāmatas  autors  vairāk  saistīja  ar  Mihaila  Gorbačova  fonda  publicēto   dokumentu  krājumu   krievu  valodā  1000  eksemplāros  uz  1000 lapaspusēm  „Atbildot  laikmeta  izaicinājumam” ar  augstākās  slepenības  dokumentu  publikāciju,  t.sk.  ar  Politbiroja  sēžu  protokolu  publikāciju  par  visaktuālākām  mūsu  planētas  izdzīvošanas  problēmām.

Taču  referen-dumošanās  akcija  Latvijā  ar  acīmredzamu  mērķi  izraisīt  politisko  haosu —  spiež  izteikt  politoloģiska  rakstura  prognozi —  ka  gaisā  atkal  jūtami  barikāžu  laika  ugunskuru  dūmi.  Bet   Lietuvas  prokuroriem  grāmatas  autors  ieteiktu  noskatīties  lietuviešu  dokumentālo  filmu  Janvāra  kauja  (Sausio  mūšis. ) Tās  gaitā  laikabiedri  bija  ierakstījuši  uzbrucēju  sarunas  pa  rācijām.  Jau  kaujas  gaitā  tika  dota  pavēle  noklusēt  faktu,  ka  uzbrukumā  Lietuvas  televīzijai  piedalās  arī  svītrainie (polosatije) — nepārprotami  Alfas kaujinieki.  Ja  uzbrukuma  pavēli  būtu  devis  PSRS  prezidents  nekāda  pēdu   aizslaucīšana nenotiktu,  tāda  bija  padomju  realitāte.  Bez  tam  Lietuvas  prokuroriem  vajadzētu  kaut  brīžiem  izmainīt  skatu  punktu —  ne  vienmēr   pasaules  centrs  ir  Lietuva.  Kā  pierādīja augusta  pučs,  tad  tā  organizatorus  interesēja  Maskava  un  Gorbačova  gāšana.  Kur  realizēt  provokatīvo  asins  izliešanu  Gorbačova  neglābjamai  kompromitācijai  —  Viļņā  vai  Rīgā , viņiem  bija  dziļi  vienalga,  tas  bija  tikai  taktikas  jautājums.

Taču  referen—DUMOŠANĀS,  bet  galvenais —  visneakadēmiskākā  Krievijas  akadēmiķa  vizīte  Latvijā  —  spiež ,  kā  jau  teikts,  nospiest  trauksmes  signālu:  BALTIJAS  BRĪVĪBAI  NO  JAUNA  DRAUD   BRIESMAS!

Maskavā  pie  varas  vairs  nav  ne  M.Gorbačovs,  ne  B.Jeļcins,  kuri  mūsu  lamāšanos  piecieta  ar  skābu  smaidu.  Būtībā  Mihails  Gorbačovs  ar  savu  fondu  ir  vienīgais  patiesi  drošais  Baltijas  valstu  brīvības  draugs  šodienas  Krievijā! Kāpēc  mēs  ar  tādu  nepateicību  to  apvainojam?

3.BARIKĀDES  IR  MĀTES  MEITAS!

Raksta  autors  piekrīt   LZA    viceprezidenta  akadēmiķa  Tālava    Jundža ,  I.Godmaņa  pirmās  valdības  aizsardzības  ministra,  vērtējumam  par  galvenajiem  cēloņiem,  kuri  izjauca  impēristu   plānus  1991.gada janvārī.   T.Jundzis  rakstīja:  „Viļņas  notikumu  iedvesmots,  A.Rubiks  plēnuma  nobeiguma  vārdā  (runa  iet  par  LKP  CK  X  plēnumu  1991. gada 13.janvārī –I.R.) uzsver,  ka  jāpieņem  lēmums,  kāds  tika  pieņemts  pirms  Oktobra  revolūcijas,  tas  ir – kurss  uz  bruņotu  sacelšanos.  Kā  līdzekli  varas  pārņemšanai  viņš  min  VDK  un  armiju.  Plēnumā  A.Rubiks  arī  apgalvojis,  ka  LKP  darbības  virzienus  un  turpmāko  rīcību  ir  saskaņojis   un   saņēmis  to  PSRS  spēku  atbalstu,  kas  iestājas  par  sociālistisko  iekārtu  un  kārtību  valstī.  Taču  vardarbības  akcijas  Rīgā,  līdzīgi  kā  Viļņā,  nesākās  tūlīt  un  tādā  veidā,  kā  tas  bija  iecerēts.  Tās  kavēja  negaidīti  straujie  un  pēc  saviem  mērogiem  grūti  aptveramie  tautas  pašaizsardzības  pasākumi,  13.janvārī   dienas  laikā  Rīgā  ap  svarīgākajām  valsts  un  sabiedriskajām  ēkām  tika  uzceltas  barikādes,  pieejas  ēkām  tika  apjoztas  ar  smago  tehniku  vairākos  lokos.  Nav  šaubu,  ka  padomju  karaspēks  šos  objektus  bija  spējīgs  ieņemt,  taču  tas  prasītu  lielāku  upuru  skaitu  nekā  Viļņā  un  izsauktu  pasaules  sabiedrībā  krasi   negatīvu  attieksmi,  kas  Padomju  Savienībai  draudētu  ar  smagām  politiskām  sekām  un  ekonomiskajām  sankcijām.  Lielais  ārzemju  korespondentu  skaits  Rīgā  šajā  laikā  arī  bija   Padomju  Savienībai  nepatīkams  faktors,  ar  kuru  tomēr   bija  grūti  nerēķināties.  Tajā  laikā  Rīgā  uzturējās  pasaules    lielāko  ziņu  aģentūru  korespondenti,  arī  ABC,  CNN,  un  BBC,  Vācijas  un  Somijas  televīzijas  grupas.  Žurnālisti  (kopskaitā  ap 300)  pārraidīja  informāciju  visai  pasaulei”.[57]

Taču  galvenais  informācijas  dzīvības  ceļš  no  Viļņas  un  Rīgas  uz  Helsinkiem  gāja  caur  Latviju.  Pēc  Viļņas  TV  ieņemšanas  videomateriālus   no  Viļņas  uz  Rīgu  veda  ar  automašīnu,  no  Rīgas  pa  maģistrālo  televīzijas  releju  līniju,   nelegāli  apejot   gan  Maskavas ,  gan   Ļeņingradas  priekšniecību,  caur  Piritu   (pie  Tallinas)  pārraidīja  uz  Helsinkiem,  no  turienes  ar  satelīta  antenām   tālāk  lielākajām   pasaules  ziņu  aģentūrām.  Šo  mūsu  visīstāko  dzīvības  ceļu organizēja     tā  klusiņām,   ignorējot kategoriskos   aizliegumus,  Latvijas TV  ļaudis  televīzijas   releju  līniju  vadošā  speciālista  Staņislava  Kirveļa vadībā.      Dzīvības  ceļš gāja  no  Rīgas  (caur  Siguldu- Valmieru-Valgu-Aegvidu-Piritu)  uz  Helsinkiem,  ar  rezerves  līniju  Rēzekne-Sigulda.[58]

Joprojām  13.janvāra  notikumos  ir  daudz  noslēpumaina.  Tiek  kultivēts  mīts,  ka  barikāžu  celšanas   iniciatore   bija  Latvijas  Tautas  fronte,  kuras  frakcija  pēc  A.Gorbunova  liecības  bija  gatava  pat  apstiprināt  pēdējo LPSR  VDK  priekšsēdētāju  E.Johansonu  par  Latvijas  Republikas  valdības  locekli  ar  uzdevumu   pārņemt  VDK,  tikai  Johansons  atteicies.[59] Šis  vēsturiskais  fakts  saietas  ar L.Berijas- J.Andropova  iecerētās  valsts  pārveides  koncepciju,  bet   barikādes  vairāk  bija  I.Godmaņa  valdības  un  tautas  pašdarbības  rezultāts.

LTF  gan  aicināja  cilvēkus  uz  ielām,  aicināja   pulcēties  Doma  laukumā – neapbruņotiem,  bez  kādām  barikādēm.  Aicināja,  tāpat  kā  Viļņā,   pulcēties  ap  svarīgākajiem  objektiem ,  to  aizsardzībai.

Latvijā   13.janvāri   ievadīja  pirmā  LTF  priekšsēdētāja,  tobrīd    Gorbunova  vietnieka  Augstākajā  padomē  Daiņa  Īvāna  radioruna  plkst.  4.45,  kurā  viņš  informēja  par  Viļņas  traģēdiju  un  aicināja  pulcēties  Doma  laukumā  AP  un  Radio  nama  aizsardzībai.,  jeb  kā  viņš  rakstīja  1995.gadā  „aizsargāt  valsts  stratēģiski  svarīgākās  celtnes”. D.Īvānam  nav  taisnība ,  kad  viņš  saka :”Augstākā  Padome  un  valdība  jau  no  paša  rīta  veica  pirmos  aizsardzības  pasākumus.  Tika  pieņemts  lēmums  ar  transporta  līdzekļiem  nosprostot  tiltus  un  ceļus,  pa  kuriem  iespējama  desantnieku  daļu  ienākšana  Rīgā”.[60]

Kaut  kur  ap  6-iem  no  rīta  uz  raksta  autora  dzīvokli  zvanīja  LTF  Valdes  loceklis  arheologs  Jānis  Graudonis —  „X stunda” klāt,  jāpulcējas  Doma  laukumā.  Pie  autora   bija  apmeties  no  ASV  atbraukušais    tautsaimniecības  profesors  Nikolajs V.Balabkins.  Pēc   steidzīgas  rīta  kafijas   drīz  bijām  Doma  laukumā,  kā  vieni  no  pirmajiem  10.-15  cilvēkiem,  jo  dzīvoju  10-15  minūšu  gājiena  attālumā.  No  pazīstamiem  priekšā  bija  akadēmiķis  Elmārs  Grēns.  Drīz  gan  laukums  pienāca  stāvgrūdām  pilns,  mūs   uzraudzīja  divi  tautieši  no  Stūra  mājas,  pat  kolēģis  N.Balabkins  viņus  pamanīja  un  kļuva  nervozs,  aizgājām  kaut  kur  pusdienot  un  divos  bijām  klāt  uz  Daugavmalas  mītiņu.  Bijām  satikuši  arī  Jāni  Graudoni  un  vienojušies  manifestēt    Rīgas  pils  dārzā,  kur  iekļuvām  caur  manas  studiju  biedrenes  Ināras  Baumanes  vadītā  Latvijas  Vēstures  muzeja  logu.  Tas  bija  viens  no  neaizmirstamākajiem  brīžiem  manā  dzīvē  —  500-700 tūkstošu  cilvēku  okeāns  viļņojās  visapkārt!  Pēc  mītiņa,  kurā  Ivars  Ķezbers  pateica  savu  hrestomātisko  aicinājumu —  ar garaspēku  pret  karaspēku!,  mītiņa  organizatori  mūs  uzaicināja  doties  gājienā  un  nolikt  ziedus  pie  Brīvības  pieminekļa.  Maršruts  bija  izvēlēts  pa  Valdemāra  ielu,  gar  Baltijas  kara  apgabala  štāba  ēku  (tagad  Aizsardzības  ministrija  Valdemāra  un  Elizabetes  ielu  stūrī)    līdz  Brīvības  bulvārim  un  divus  kvartālus  atpakaļ  līdz  Brīvības  piemineklim.   Tā  jau  bija  vēla  pēcpusdiena —  nekur  nekādas  barikādes  vēl   nebija!

Bija  gan  runas,  ka  no  Ādažu  tankodroma  esot  izbraukušas  kaujas  mašīnas  un  mūs  tūlīt  samals  kāpurķēdēm!  Pēc  Alberta  Kaula  nāves  viņa  70-gades  gadā  grāmatas  autoram   vairs  nav  liecinieka —  kā  tika  panākta  kaujas  mašīnu  atgriešanās  angāros.  Lai  nu  šo  problēmu  tagad  pēta  kompetentāki  ļaudis  par  viņu!

1993.gada  28.jūlijā  Ministru  padomes  priekšsēdētāja  I.Godmaņa  palīdze  Ilze  Cielava  uzrakstīja  savu  vērtējumu  par  1991.gada  janvāra  notikumiem  5.Saeimas  Izmeklēšanas  komisijai  Latvijas  Republikas  Augstākās  Padomes  un  Ministru  Padomes  darbības  izvērtēšanai.  I.Cielavas  kundze,  kā  LTF  valdes  locekle    un  Godmaņa  palīdze,  koordinējusi   valdības  objektu  apsardzi.  Par  barikāžu  ideju  izplūdušā  veidā  runājuši  valdības  apsardzes  priekšnieka  Andra  Bunkas  kabinetā,  pēc  tam   kuluāros  runāts  12.janvāra  LTF Domes  sēdes  pārtraukumā.  Taču  pat  pēc  I.Cielavas  kundzes  stāsta  reāla  darbība  sākusies   tikai  pēc  mītiņa  beigām  Daugavmalā,  kad  Ivars  Godmanis  ieaicinājis  I.Cielavu  savā  kabinetā  aprunāties  par  situāciju.  Tad  arī  I.Godmanis  uzdevis  satiksmes  ministram  J.Janovskim  un  lauksaimniecības  ministram  D.Ģēģerim,  saziņā  ar  LTF,  sūtīt  uz  Rīgu  smago  tehniku..  Ap  plkst.  18.-19.  vakarā    smagā  tehnika  sāka  ierasties  Rīgā  un  vairākos  lokos  ielenca  stratēģiski  nozīmīgākos  objektus. [61] Galvenais – tika  aizbarikādēti   tilti  un  galvenās  maģistrāles  desanta  karaspēka  gaidāmā  uzbrukuma  virzienos.

Būtībā  Rīgā  notika  tas  pats,  kas  1919.gadā  Bermonta  uzbrukuma  laikā —  tas  jau  iesniedzas  tautas  mentalitātes  jautājumā:  atkal  uzbrūk  Melnais  bruņinieks,  šoreiz  tikai  sarkanā  apmetnī  ar sarkano  piecstaru  zvaigzni  uz  pieres,  nu  kā  tad  es  tā  palikšu  malā…

Dosim  vārdu  diviem  māksliniekiem — Ievai  un  Jānim  Spalviņiem.  „Jānis. Varbūt  nav  nemaz  tik  daudz  cilvēku,  kuri  bija  nokļuvuši  tādā  situācijā,  kā  mēs. Apstākļu  spiesti,  atradāmies  aplenkumā.  Doma  laukums  bija  visu  notikumu  centrs.  Mūsu  darbnīca  tolaik  atradās  Tirgoņu  ielas  piektajā  namā.

Mums  nebija  citas  izvēles  kā  tikai  tā,  ka  nevar  palikt  malā.  Tas  bija  kaut  kas  cits  nekā  situācija,  kad  ģimenē  vai  kādam  draugam  ir  uzbrukusi  nelaime  vai  slimība  un  ir  jāiet  palīgā.  Tā  bija  traģiska  situācija  mums  visiem.  Zinu,  ka  uz  manifestāciju  krastmalā  bijām  aizgājuši  visi – mēs  ar  Ievu,  puikas  un  sievastēvs  Arvīds  bija  atbraucis  no  Jūrmalas.  Neizlaidām  no  rokām  radioaparātu,  jo  negribējās  nokavēt  nevienu  jaunāko  ziņu.

Pa  darbnīcas  logu  varēja  redzēt,  kā  vienā  naktī  pārvērtās  Vecrīga.  Vispirms  bija  daži  betona  bloki,  kāda  mašīna,  līdz  tas  izauga  par  nepārvaramu  šķērsli.  Laukums  uzbūrās  vienā  mirklī,  vienā  naktī – ar  ugunskuriem,  caurlaidēm.  Lai  tiktu  mājās,  bija  jārāda  pase  ar  pierakstu.  Bija  dīvaina  sajūta,  gribējās  te  būt  un  katrs  mirklis  likās  svarīgs.  Vienalga,  uz  ielas  vai  darbnīcā..

Ieva.  Es  neesmu  bailīga,  bet  bail  man  bija,  it  sevišķi,  kad  gadījās  palikt  vienai  un  kad  pāri  Vecrīgai  riņķoja  helikopteri.  Likās,  ka  ik  brīdi  jābūt  gatavai  uz  visu.  Saprast  nevarēja  neko.

Biju  gatava  pat  tam,  ka  var  notikt  laupīšanas.  Sasaiņoju  sudraba  karotes,  dažus  citus  vērtīgus  sīkumus  un  aiznesu  pie  mammas.  Zināju,  ka  bildes  neviens  neņems.  Tagad  varbūt  tas  liekas  mazliet  dīvaini,  bet  toreiz  klausīju  zemapziņai,  kas  man  lika  to  darīt.

Jānis. Grūtākā  nakts  bija  jāiztur  pēc  notikumiem  Viļņā.  Pa  grupām,  viens  otru  nomainīdami,  devāmies  dežūrēt  pie  toreizējās  Augstākās  Padomes  un  Radio  mājas.  Vēlāk  sanācām  atkal  kopā  darbnīcā.  Tur  bija  zinātnieki  no  Bioloģijas  institūta,  fotogrāfs  Aivars  Eimanis,  Mākslas  akadēmijas  kolēģi,  tēlnieks  Mārtiņš  Krauklis,  folkmūzikas  zinātājs  Mārtiņš  Boiko,  dizainers  Aivars  Krūklis  un  vēl  daudzi  citi,  kuru  vārdus  pat  nezinu.  Durvis  visu  laiku  bija  vaļā  un  ikviens  bija  gaidīts.  Meitenes  smērēja  maizītes  un  mēģināja  atrast  iemeslus,  lai  tikai  mēs  neietu  ārā.

Pirmajā  naktī  visos  jautās  drudžainums,  neskaidras  gaidas,  kas  notiks.”[62]

Pirmo  barikāžu  nakti  raksta  autors  pavadīja  savā  dzīvoklī  pie  radioaparāta,  rakstīdams  palīgā  saucienus  uz  Rietumiem,  jo  mans  viesis  profesors  N. . Balabkins  14.janvārī  atgriezās  ASV.  13. janvāra  vakarā  sazvanīju  mājās  LZA  akadēmiķi-sekretāru  Vili  Samsonu  un  palūdzu  viņa  automašīnu  ar  visu  šoferi —  domāju,  tā  būs  drošāk  braukt  uz  lidostu.  Sarunā  ar  V.Samsonu  pieļāvām ,  ka  naktī  var  uzbrukt  PSRS  desanta  karaspēks,  tāpēc  viņš  solīja  mašīnu  ap  4 naktī —  ja  būs  slēgti  Daugavas  tilti,  lai   uz  lidostu  Pārdaugavā varētu  braukt  caur  Salaspili,  vai  pat  Ķegumu.  Taču  Samsona  šoferis  Laimonis   piebrauca    pavēlu —  visu  nakti  cēlis  barikādes, bija   ļoti  optimistisks —  sarkanie  cauri  netiks!   Tāpat  dabūjām  lidostā  nonīkt  vairākas  stundas,  pilsētā  atgriezos  ar  reisa  autobusu,  aizgāju  uz  darbu  Zinātņu  akadēmijā —  atlaidu  institūta  darbiniekus  sargāt  barikādes —  kuri  vēlas,  institūtā   palika  tikai  dežuranti  pie  telefoniem.

Ja  latvieši  grib  izdzīvot  kā  nācija,  kurā  ir  pārstāvēti   visi  sociālie  slāņi,  ne  tikai   negodīgi  policisti, sazagušies  mafiozi   un  nepelnītā  nabadzībā  iedzīti  godīgie  darba  cilvēki,  kuri  devušies  trimdā  uz ārzemēm,  lai  nopelnītu  maizes  gabalu  savai  ģimenei–  viņiem  attīrīšanās   laikam  gan  jāsāk  no  sarkanbrūnajiem sārņiem  vēsturnieku  vidū.  Jāņa   Spalviņa  un viņam  līdzīgo  atmiņu  dokumentēšana  un  piemiņas  iemūžināšana  ir  tautas,  Latvijas  valsts    izdzīvošanas  pamatjautājums —  tas  ir  jautājums  par  sabiedrības,  pirmkārt  jau  jaunatnes,   vērtību  orientāciju. Tautai  ir  jāzina,  kā  savi  varoņi,  tā  nevaroņi.  Daudzas  atmiņas  nav  pierakstītas,  neizmantots  Saeimas  arhīvā  put  milzīgs  dokumentu  klāsts  par  barikāžu  laiku —  5.Saeimas  izmeklēšanas  komisija  66 sēdēs  uzklausīja  22  bijušās  amatpersonas,  no  1630  izsūtītajiem  pieprasījumiem  uz  1101  saņemtas  atbildes.  Komisijas  savākto  dokumentu  klāsts  ir  vairāk  nekā  sensacionāls.  Jau  šī R. Mīlberga vadītā  komisija  (par  „godu” R.Mīlbergam  arī  sāka  purināt  viltotos  „čekas  maisus”  un  apturēja   viņam  deputāta  mandātu …  kā   „čekistam”)  „notvēra   pie  rokas”  Andri  Šķēli  „Lata  International”  izsaimniekošanas  lietā.  Īpaši  satriecošs  ir  valsts  kontroliera  B.Bāra  ziņojums,  kā  Latvijas  Kuģniecības  direktors  P.Avotiņš  izsaimniekoja  Latvijas  kuģus ,  aplaupot  valsti  par  simtiem  miljonu  dolāriem (triljoniem  repsīšu)[63] —  arī  šis dokuments  put  Saeimas  arhīvā,  tāpat  kā  plašais  Eduarda  Berklava  ziņojums,  kurš neapgāžami  pierāda,  ka  „čekas  maisi” ir  apzināts  Johansona- Pudela   kompānijas  čekistisks  viltojums. R.Mīlberga  vākums  arī   izskaidro  Ievas  Spalviņas  intuitīvos  centienus  sargāt  ģimenes  vērtslietas  no  izlaupīšanas —  aiz  abu  konfrontējošo  pušu  mugurām  notika  fantastisku  mērogu  zagšana —  šodien  daudzi  no  zagļiem  ir  Latvijas  „elite”…   Saeimas  arhīvā  varam  apbrīnot   arī  Bruņoto  spēku  izvešanas  kontroles  biroja  vadītāja  I.Upmaļa  1993.gada  10  augusta  ziņojumu   par  367  karaspēku  daļu  418  objektiem  ar  visu  kadru  stāvokli,  tai  skaitā  GRU  mācību  centru  Ādažu  „Ieļos[64]

Šodien  vēsturiskās  patiesības  izkropļošanai  par  barikāžu  laiku —  mūsu  Jauno  Brīvība s  cīņu  kulminācijas  punktu,  ir  radīta  vesela  vēstures  falsifikatoru  komanda  fonda  Barikadopēdija  veidolā,  tāpēc  barikāžu  lietas  no  jauna  ieguvušas  asu  politisko  aktualitāti,  akadēmiski  aktuālas   tās  ir  bijušas  vienmēr. Nevaroņus  atkal   taisa  par  varoņiem!

Taču  velti  oficiozo  vēsturnieku  un  politologu  darbos  meklēt  ko  no  šīs  unikālās,  vairāk  nekā  bagātīgās dokumentācijas  par  reāli  notikušo,  kaut tā tika  plaši  diskutēta  5.Saeimā  un visai  detalizēti  ir  atreferēta  arī  oficiālajā  laikrakstā  „Latvijas  Vēstnesis”.   Barikāžu  laika  vēstures    vietā   ar  sarkanbaltsarkaniem  diegiem  ir  sadiegts  vecā  NKVD  virsnieka  M.Vulfsona ,  kā  Latvijas  brīvības  viltus  tēva,  portrets. Barikadopēdija   atražo  LKP  un   KGB  produkciju  no  tā  laika  „Padomju  Jaunatnes”. Vienkārši  kauna  lieta!

Mavriku  Vulfsonu  ļoti  neviennozīmīgi  vērtē  pat   Latvijas  ebreju  kopienas  locekļi.  Pats  Mavriks  Vulfsons  ir  pastāstījis,  ka  cēlies  no   galma  ebrejiem” – Kurzemes  hercogu  cepurniekiem.  16.gs  Polijas  karalis  Stefans  Batorijs  atļāva  Kurzemē  apmesties  10  ebreju  cepurniekiem,  viens  no  tiem  ir  bijis  Vulfsona  sencis.  Tieši  Latvijas  ebreji  man  norādīja  uz    represētā  Voldemāra Mikāla   no  Vaiņodes atmiņu  stāstu  „Kursas  Laikā” par  notikumiem  viņa  aresta  brīdī. „ Kad  kāds čekists  man  iesita  pa seju,  es  cēlu  roku,  lai  noslaucītu  asinis.  Taču  otrs  man pa  to  iezvēla  ar  stiepli–  rādot  vēl  tagad  labi  saskatāmu  rētu,  stāsta  Valdemārs—To  vīru  ar  stiepli  es  atpazinu  tikai  pēc  daudziem  gadiem  televīzijā  raidījumā  „Globuss”.  Tas  bija  Mavriks  Vulfsons”[65]

Pārauga par  brvības cīnītāju M.Vulfsons  pusgada  laikā,  kad  tika  dota    pavēle —  viņa  „varoņa”  tēlu  radīja  viņa   uzticamie  skolnieki  un  uzticamības  personas —  vēsturnieks  un  diplomāts  Mārtiņš  Virsis,  vēsturnieks  un  čekists  Arnis  Jumītis, varbūt  vēl  kāds.  Bez  visa  pārējā – ir  taču  plaši  zināma  M.Vulfsona  līdzdalība  Latvijas  „Katiņas  notikumos”–   iznīcinot  bijušos  „buržuāziskos”virsniekus  Sarkanās  armijas  uniformās Litenē  pašā  kara  priekšvakarā.  Taču  viss  teiktais,  kas  taču  bija  un  ir  vispārzināms,  netraucēja  Valsts  prezidenti  V.Vīķi-Freibergu  piešķirt  asiņainajam  Latvijas  virsnieku  slepkavam  un  Latvijas   cilvēku  spīdzinātājam  Mavrikam  Vulfsonam  Trīs  Zvaigžņu  ordeni  un  pašai  to  pasniegt  ar   smaidu  sejā.  Vai  šāda  rīcība  bija  pieļaujama  no  demokrātijas  interešu  viedokļa? Grāmatas  autors  uzskata,  ka  V.Vīķei-Freibergas  kundzei  ir  jāatvainojas  par  šādu    staļiniskā  cilvēku  bendes  M.Vulfsona  aizmugurisku reabilitāciju  un  Trīszvaigžņu  ordeņa  piešķiršana  M.Vulfsonam  ir  jāanulē,  kaut  arī  M.Vulfsons  ir  miris!

Atbildi  uz  jautājumu —  kā  tad  tās  lietas  ar  okupācijas  fakta  oficiālo  atzīšanu   patiesībā  notika —  var  atrast  LKP CK  dokumentos  Latvijas  Valsts  arhīvā.  Piebildīšu  tikai,  ka  tas  notika  A.Gorbunova,  M.Vulfsona,  M.Virša  u.c. asas  pretdarbības  apstākļos.   Arī  šīs  lietas,  līdz  ar  Barikadopēdijas   fonda izveidošanu,  ir  ieguvušas  jaunu  akadēmisko  un  politisko  aktualitāti.

4. 15. JANVĀRĪ — OTREIZ   PAR  IMPĒRIJU !

13. janvārī   sašutuma  vētra  Krievijā    par  asins  izliešanu  Viļņā  bija  milzīga.  Radiožurnālisti  runāja,  ko  domāja:  „Gorbačovs  un  viņa  kliķe”, „Gorbačovs —  mūsu  laiku  lielākais  melis”,  „Gorbačovs–  nekrietna  režīma  galva”.  Zvanīja  radioklausītāji :  „man  kauns,  ka  esmu  krieviete…”, „Gorbačovs  sliktāks  par  Hitleru!”. J.Afanasjevs,  G.Starovoitova,  Stankēvičs  vadīja  gājienu  pa  Sarkano  laukumu  ar  lozungiem : „Negods  slepkavām!”,  „Negods  Gorbačovam!”[66]. Lai  gan    padomnieki  prasīja  Gorbačovam  norobežoties  no  notikumiem  Viļņā ,  viņš  to  nedarīja  līdz  22.janvārim.  B.Jeļcina  aktīvā  pozīcija  Baltijas  aizstāvībā,  aicinot  Krievijas  karavīrus  nepakļauties  noziedzīgajām  impēristu   pavēlēm,   bija  piespiedusi     apturēt  tālāko  uzbrukumu  Viļņā.   Proti,   T.Jundzis    piemin  LKP  CK  aparāta  darbinieka  Kārļa  Ģerķa  liecību  prokuratūrā,  ka  Gorbačovs  solījis  pēc  15.janvāra    Vislatvijas  sabiedrības  glābšanas  komitejas  mītiņa  izsludināt  Latvijā  prezidenta  pārvaldi.  Taču  arī  šajā  epizodē  M.Gorbačovs paralizēja  impēristus  un  vārdu  neturēja. G.Pudela un J.Dzintara  dezinformētais pēdējais LKP  CK pirmais  sekretārs  A.Rubiks  esot  lamājis  M.Gorbačovu  par  nodevēju[67].

Tā,  nerēķinoties  ar  sevi,  savu  imidžu,  M.Gorbačovs  izglāba  mūs  no  milzu  asinsizliešanas,  kuru  Baltijā  alka  izprovocēt  revanšistiskie  spēki,  jau  tad  ar  iebrūnganu  aizmuguri. Izturēt  šādu   nepelnītu  Golgātas  ceļu  Mihailam  Sergejevičam  nebija  viegli.  Taču  viņš  izturēja  un  neļāva  līt  ne  Lielajai  asinij,  ne  likvidēja  Baltijas  valstu  neatkarību —  kam  toreiz  būtu  pieticis  ar  vienu  viņa  rokas  mājienu.  Vai  nebūtu  pienācis  pats  pēdējais  laiks  nepārtraukti  uzķerties  uz  KGB/KĀI  makšķeres —  tā  Gorbačova  vainas lieta  ir,  kā  saka  amerikāņi – beigta  gaļa. Sazvērnieki  taču  dienas  gaismā  iznāca  jau  1991.gada  augustā.  Kā  lai  šeit  neatceras  Mihaila  Gorbačova    izteicienu,  ka  tikai  konkrēti  fakti  var  parādīt  who is who, а кто  есть х..

14. janvāra  vakarā—pulksten  20,  Latvijas  Republikas  valdība  brīdināja  ka „notikumi  Baltijā  ieiet  traģiskā  un  izšķirošā  posmā,  PSKP  reakcionārās  aprindas  ar  PSRS  Bruņoto  spēku  atbalstu,  nerēķinoties   ne  ar  kādām  tiesību  un  morāles  normām,  gatavo  asiņainu  valsts  apvērsumu,  Baltijas  valstu  pastāvošās  konstitucionālās  iekārtas  likvidāciju.  Pēc  Latvijas  Republikas  Valdības  rīcībā  esošajām  ziņām,  šāds  apvērsums  Baltijā  var  tikt  izdarīts  jau  tuvākajās  24—48  stundās”[68]

Pēc  negulētās  nakts,  nīkšanas  lidostā  un  vadošu  norādījumu  došanas  institūtā  —  raksta  autors  agri  aizgāja  gulēt,  piecēlās  15.janvāra  pavēlā  rītā   un  nolēma  apskatīt  Vecrīgas  barikādes.   Laikam  nekad  agrāk  Vecrīga  nebija  redzējusi  vienkopus  tik  daudz  ļaužu.  Satiku  tuvu  kolēģi,  ekstrā  klases  viduslaiku  speciālistu  Vilni  Pāvulānu —  klīdām  kopā.   Tobrīd  pie   Doma  baznīcas  ieejas   bija  uzcelta  dzelzs  konstrukciju  barikāde,  kuru  no   piebraukušas  smagās  automašīnas   pildīja  ar    galdniecības  zāģu  skaidām.  Vilnis  Pāvulāns  satraucās —  tik  degošs  materiāls  ir  pārāk  tuvu  celtnēm —  turpat  pilsētas  vēstures  muzejs  ar  milzu  nacionālajām  vērtībām    Viņš  barikādes  cēlājiem  nolasīja mini  lekciju,  kas  tik  tajā  muzejā  nav —  viduslaiku  Rīga  daudzreiz  degusi,  nevajag  jokoties  ar  uguni  arī  šodien.  Visi  visu  uzreiz  saprata —  maisus  ar  skaidām  draudzīgi pārvietojām  dziļāk  Herdera  laukumā,  iznāca  vēl  viena  barikāde.

Mūs  bija   piefiksējuši  studenti  un  stingri  noprasīja,  kāds  mūsu  uzdevums.  Kad  noplātījām  rokas,  mūs  nokomandēja  stāvēt  uz  Augstākās  Padomes  kāpnēm  un  darboties  par  „AP  sardzi” —  tā  vismaz  bija   rakstīts  uz  paliela  leikoplasta  gabala,  uzlīmēta  uz  cietāka  pamata,  ko  esmu  saglabājis  piemiņai.  Skaitījos  veselas  grupas  komandieris —  vēl  bija  puiši  no  Kurzemes,  Brocēnu -Saldus  puses –Aigars  Andrejevs, Vidmunds Bambāns, Juris Gilis, Edgars Rakstiņš,  Valdis Vitte  un  kolēģi  vēsturnieki  Aigars  Puzulis  ,  Vilnis  Pāvulāns  un  Jānis Apals.  Ir  pat  dežurantes  I.Aleksandrovas  izrakstīta  caurlaide   grupai   iekļūt    AP  ēkā.

Mūs  atlaida  līdz  A.Rubika  mītiņam   brīdināt  mājiniekus,  ka  varam  būt  projām  vairākas  dienas  —  ja  mums  uzbruktu,  tad   vajadzēja  ieslēgties  un   iebarikādēties  AP.  Viss  šķita  tāds  sirreālistisks.  Redzēju,  ka  Vilnis  atnāca uz  pēcpusdienas  dežūru  pēc  dušas  un  uzģērbis  baltu  kreklu, pēc  senas zemnieku  tradīcijas.  Toreiz  mēs  izdzīvojām – Vilnis Pāvulāns  krita  no  slepkavas    A.S  rokas  (man  nav  dokumentu,  tikai  miruša  cilvēka  pilnīgi  droša  informācija,  tāpēc  man  nav  pierādījumi,  lai  slepkavu  nosauktu  pilnā  vārdā,  jāiztiek  ar  iniciāļiem)    pēc  3  gadiem  savā  darba  kabinetā  Latvijas  Universitātes  Vēstures  un  filozofijas  fakultātē.

Tobrīd  mūs  mulsināja  kāds  cits  fakts.   Jau  pastaigas  laikā  konstatējām,  ka  vislielākās  briesmas  cilvēkiem  draudētu  panikas  gadījumā,  ja  mūsu  brīvības  pretinieki  pielietotu  asaru  gāzi.  Vienojāmies, ka  tad  jāmeklē  patvērums  sētās,  kāpņu  telpās,  kāpjot  pa  trepēm  augšup,  jo  visas  izejas  no  Vecrīgas  bija  aizbarikādētas.  Panikas  gadījumā  bēgošajā  pūlī  būtu  tūkstošiem  samīdīto – barikādes  kļūtu  par  asiņainām  lamatām  tās  aizstāvjiem.

Taču  visas  parādes  durvis    un  vārti  bija  sētnieku  rūpīgi  noslēgti —  saņemta  tāda  pavēle,  lai  tur  neslēpjas  OMON  spiegi. .. Atbildi  uz  jautājumu  kurš/kuri  deva  šādu  bezatbildīgu  rīkojumu  velti meklēt  Barikadopēdijā  un  oficiozo  vēsturnieku  darbos,  to  uzdevums  taču  ir  šādu  noziedzību  slēpšana.  Bet  pie  vainas  bijusi  Pilsoņu  komiteja.  Tāpēc  autoru  vairāk  uztrauca  armijas  helikopteru  pilotu  goda  prātam  pamestie  barikāžu  aizstāvji  un  to  līdzjutēju  masas,  AP  apsargiem  gāzu  uzbrukums  nebūtu  tik  bīstams.

Diezin  vai  nejaušības  dēļ  „Lielā oktobra” 95.gadu  jubilejas  reizē  divos  numuros  Rīgas  krievu  nedēļas  žurnāls  „Vesti” nopublicēja  plašu  interviju  ar  vienu  no  LTF  un  Pilsoņu  komitejas  līderiem,  ekstrēmās  labējās  avīzes  „Pilsonis” ilggadīgu  galveno  redaktoru Jāni  Kučinski  „Krustnešu  atgriešanās”.  J.Kučinska  politiskā  koncepcija  ir  pilnīgi  skaidra:  pašreizējā  Saeima  un  valdība  ir  Rietumu  koloniālā  administrācija.  Ja  ar  kādu  biedroties,  tad  labāk  ar  Krieviju.  Motivācija —  ka  Rietumi  piespieduši nacionālās  buržuāzijas  saprihvatizēto  pārdot  Rietumu  biznesmeņiem, tāpēc  ASV  sūtnis  Maskavā  licis  V.Zatleram  atlaist  10.  Saeimu.  Bet  biedrs  Aivars  Lembergs  nepakļaujas  un  braši  turas.  Kā  smejies,  vienīgā  cerība  Aivars  Lembergs  un   Vladimirs  Putins.  Minēju  šo  svaigo  triepienu   memuāristikā  kā  uzskatāmu    pierādījumu,  ka  Vecrīgas   parādes  durvis un  vārtu rūmes  pavēlēja  noslēgt  Pilsoņu  komiteja  pēc  savu  dzimtkungu  no  KGB/VDK 5.pārvaldes  pavēles.

J.Kučinska  interviju  grezno  krāsaina  tā  laika  fotogrāfija  ar  dziedātājus diriģējošu  Edgaru  Račevski  uz  baltiešu  nacionālo  karogu  un  lozungu  fona.    Viens  no  tiem  ir  krievu  valodā  un  skan  šādi : Negods un  tautas  nicinājums   Gorbačovam, Jazovam, Kuzminam![69] Ļoti krāsaini,  daiļrunīgi  un  pārliecinoši !

Par  stresa  situāciju  parūpējās  paši   štata  apsardzes  darbinieki  ar  rācijām.  Tika  gaidīts  tūlītējs  civilā  ģērbtu  omoniešu  uzbrukums.  Par  situācijas  absurdumu liecināja mūsu saņemtā  kaujas pavēle – omoniešu uzbrukuma  laikā  ielaist AP ēkā  mūsējos un aizbarikādēties. Uz jautājumu, kā  mums  atšķirt  mūsējos  no   omoniešiem civilā,  sekoja  atbilde, tas mums  pašiem  esot jājūt.  Tā  nu  stāvējām  kailām  rokām  uz  Saeimas  nama  kāpnēm  un  laikam  jau  visi  lūdzām  Dievu —  notika  brīnums  un  uzbrukuma  nebija!

Kuluāros  aktīvi  apsprieda   uzbrukumu  Milicijas  skolai —  Minskas  Augstākās  milicijas  skolas  Rīgas  filiālei,  vēlākajai  Policijas  akadēmijai,  kad  uzbrucēji  atņēma  tiem,  kuru  tiešais  dienesta   pienākums  bija  riskēt  mūsu  vietā  un  sargāt  stratēģiski  svarīgākos  objektus – 37  automātus,  205  pistoles,  5  ložmetējus,  kā  arī  citus  ieročus  un  munīciju.[70]

Par  šo  smago  nodevību  impēristu   ģenerāluzbrukuma  brīdī,  savā  1993.gada  31.jūlija  liecībā  5.Saeimas  izmeklēšanas  komisijai  sīkāk  ir  pastāstījis  barikāžu  laika  iekšlietu  ministra  vietnieks  Zenons  Indrikovs,  tobrīd  jau  Policijas  akadēmijas  rektors.  Naktī  no  14. uz  15.  janvāri  B.Pugo  pakļautības  iekšējā  karaspēka  daļa,  kuru  komandēja  iekšējā  karaspēka  divīzijas  komandiera  vietnieks,  pulkveža  dienesta  pakāpē,  kura  uzvārdu  Z.Indrikovs  bija  aizmirsis,  kopā  ar  OMON  maskās,  uzbruka  minētajai  skolai   klusā  Pārdaugavas  nomalē,  visai  nomaļā  vietā. Kad    dienā  Z.Indrikovs  kopā  ar  filiāles  priekšnieku  Anrī  Kavalieri   aicināja  pulkvedi  kopīgi  apskatīt  nozieguma  vietu —  pulkvedis  gļēvulīgi  aizmuka.  Bet  skats  bijis  drausmīgs.  Uz  kopmītnes  grīdas  lāsmojušas  lielas  asins  peļķes,  kursanti  izsaukti  pēc  uzvārdiem  un  mežonīgi  piekauti.  Z.Indrikovs  atzina,  ka  daļa  skolas  personāla  pārgājusi  uzbrucēju  pusē,  viena  autoinspekcijas  ekipāža  pilnā  sastāvā.  Iespējams,  ka  skolas  darbinieki  bija  uzbrucēju  rindās,  kā  jau  teikts, daudzi  no  tiem  bija  gangsteru  maskās.  Galvenais  nodevējs,  kurš  pavēlēja  uzbrucējiem  nepretoties  un  atdot   ieročus  —  bija  atbildīgais  dežurants —  skolas  priekšnieka  vietnieks  politiskos  jautājumos  Vitolds  Zahars[71],   Policijas  akadēmijas  nesenais pēdējais   rektors.

Nepārprotami,  ka  Zenona  Indrikova  un  Anrī  Kavaliera  drošā  dūša  neitralizēja  pučistu  galveno  triecienspēku —  iekšējo  karaspēku.  Tā  otreiz  Rīgā  tika  izjaukts impēristu    asiņainais  plāns.

Diemžēl,  pēc  20.janvāra,  kad  briesmas  bija  pāri,   Z.Indrikovam  dūša  saskrēja  papēžos,  viņš  nekorekti  iesēdās  A.Kavaliera  krēslā,  kā  Policijas  akadēmijas  pirmais  rektors,  un  pārvērta  šo  policijas  kadru  kalvi  par   neokomunistisko  revanšistu  galveno  kara  bāzi  mūsu  drošības  pašā  sirdī —  ielaižot  tajā  patiesos  OMON  rīkotājus —  LPSR VDK  5.pārvaldes  vīrus —  Fridrihu  Straubi-Strausu  un  Aivaru  Dombrovski,  varbūt  vēl  kādu.

15.janvāra  pēcpusdiena  pagāja  apbrīnojami  mierīgi,  mītiņā  Ojāra  Potreki  aicinājumam  atjaunot  padomju  varu  civiliedzīvotāju  vidū  sekotāji  neatradās,  ap  6-7  vakarā  kļuva  skaidrs,  ka  arī  šoreiz  nelaime  pagājusi  secen  un  mūs  atlaida  mājās. Sajūta  bija  nevainojami  pozitīva – kā  pēc  labi  padarīta  darba.

Ar  Ojāru  Potreki  bijām  klases  biedri,   kopā  absolvējām  Rīgas 2.vidusskolu.  Kādu   pusgadu  pēc  1991. gada  augusta  puča,  no  rīta  ejot  pie  studentiem  uz  lekciju —  Esplanādē   satiku  veco  klases  biedru,  neseno  Universitātes  profesoru  tautsaimniecībā  (specializācija—ārzemju  kapitāls),   ejot  uz  pratināšanu  Ģenerālprokuratūrā.  Viņam  bija  pilna  sirds —  īpašu   viņa  sašutumu  izpelnījās  A.Gorbunova  divkosība  un  jezuītisms,  Gorbunovs  pats  pavēlējis  cīnīties  pret  LTF  valdību,  bet  tagad  bēgot  no  atbildības  uz  nevainīgo  apmuļķoto  rēķina.  Šaubas  man  radās,  laikam  taču  ar  kādu  tajās  biju  dalījies,  jo  mani  nopietni  brīdināja  bijušais  VDK  preses  atašejs  Miervaldis  Saša-Zaša  ar  kuru  kopā  bijām  meklējuši  prezidenta  Kārļa  Ulmaņa  mirstīgās  atliekas —  lai  es  esot  uzmanīgs,  es  esot  izgājis  uz  pašu  čūsku  karalieni.  Tādu  simboliku  vecie  čekisti  bija  īpaši  iecienījuši —  viens  no  LC  atšifrēšanas  variantiem  sarunās,  pat  presē  bija  — Latvijas  cērme,  Kurzemē  tā  tautas  valodā  sauc  odzi…   Galīgi  noticēju  Gorbunova   politiskā  bēgļa versijai  tikai  krietni  vēlāk,  par  ko  daži  vārdi  turpmāk.

5. 20. JANVĀRIS– NAKTS  AIZSEGĀ  IZLIEN

PATS  ČŪSKU  KARALIS..

20.janvāri  pārdzīvoju  dzīvoklī,  jo  ziema  paliek  ziema —  uz  barikādēm  biju  sadabūjis  radikulītu. Tāpēc  vienlaicīgi  varēju  skatīties  uz  Ivaru  Godmani  televizorā ,  kurš  aicināja  beigt  sardžu  dienestu  un  iet  mājās,  viss, tā  sacīt,  OK —  un  pa  dzīvokļa  virtuves logu   vērot   trasējošo  ložu   salūtu ap  Iekšlietu  ministriju  un  ieklausīties  automātu  kārtās,  šāva  īsām  kārtām  (dzīvoju  tolaik  Elizabetes  u  Antonijas  ielu  stūrī).

Ieganstu  prezidenta  pārvaldes  izsludināšanai  Baltijā   šajā  gadījumā  bija  nolemts  organizēt  pašmāju  spēkiem.  LPSR  VDK Konstitucionālās  aizsardzības  daļas  priekšnieka  pulkveža  K. Eihmaņa   komandētais  OMON (kā  jau  vairākkārtīgi minēts, to  pierāda  I.Ķezbers  savos  memuāros)  no  14.  līdz  16. janvārim  izdarīja  sešus  bruņotus  uzbrukumus  Vecmīlgrāvja  un  Brasas  tiltu  aizstāvjiem,  kuri  ar  smago  tehniku  bija  nobloķējuši  galvenās  maģistrāles  OMON  ceļā  uz  Rīgas  centru.  Īpaši  tika  medīts  satiksmes  ministrs  J.Janovskis,  kurš    regulāri  apmeklēja  savas   riteņotās  barikādes. Viņa  „Volgu” pie  Vecmīlgrāvja  tilta  sašāva,  kad  viņš  bija  aizgājis  pie  barikādēm,  bojā  aizgāja  viņa  šoferis  Roberts  Mūrnieks.  Pašam  J.Janovskim  sarīkoja    autoavāriju  ar  letālām  sekām   vēl   pēc  barikāžu  laika.

Dokumenti  pierāda,  ka  galvenie  Latvijas  Republikas  iekšējie  ienaidnieki  bija  nostiprinājušies   tās   iekšlietu  sistēmā.

1991.gada  16.septembrī  toreizējais  iekšlietu  ministrs  Aloīzs  Vaznis  liecināja  prokuroram  Jāzepam  Ancānam,  ka   1991. gada  20.janvārī  pulksten  20.15  viņa  darba  kabinetā  atskanējis  anonīms  zvans —  pēc  10  minūtēm  atbraukšot  OMON,  lai  viņu  arestētu.  Ministra  palīgs  Dombrovskis (bet ne VDK 5.pārvaldes darbinieks Aivars Dombrovskis) ieteicis  viņam  braukt  mājās,  kas  arī  steidzīgi  izdarīts.  Kad  Vaznis  no  dzīvokļa  piezvanījis  uz  ministriju —  tur  jau  bijis  OMON.

Ministrijā  palika  viņa  vietnieks  Zenons  Indrikovs,  kurš  deva   pavēli  uzbrucējiem  pretoties,  sākusies  haotiska  šaudīšanās —  no  OMON  lodēm  krita  2  miliči –S.Konoņenko  un  V.Gomonovičs,  bet  2—Jānis  Jasēvičs  un  Aļģis  Simanāvičs,  tika  smagi  ievainoti.  No  ministrijas  aizstāvju  lodēm  krita  nejaušs  garāmgājējs  Edijs  Riekstiņš,  var  jau  būt,  ka  vēl  kāds. Daudz  ir  runāts  un  rakstīts  par  trešo  spēku,  kurš  šāvis  mugurā  abām  pusēm.  Tāds  bija  dislocēts  Pils  ielas  un  Arsenāla  rajonā —  runa  iet  par    „Alfu”—PSRS  KGB  specvienību.  Šķiet,  ka  par  „Alfas” kaujinieku  upuri  šajā  plānotajā  operācijā  krita  kinooperators  Andris  Slapiņš,  un  nāvīgi  tika  ievainots  kinooperators  Gvido  Zvaigzne,  uz  to  norāda  specifiskās  lodes,  kuras  ne  OMON, ne  mūsu  miliču  bruņojumā  nebija.

Zenons   Indrikovs  acīmredzami  pakļāvās  sava,  ar  kaunu  no  kaujas  posteņa  dezertējušā,    priekšnieka  Važņa  šantāžai,  nepārprotamās  bailēs  par  iespējamu  atbildību  Edija Riekstiņa  nošaušanas  lietā.  Piemiņas  akmens  E.Riekstiņam  parkā  iepretīm  Iekšlietu  ministrijai  sniedz  gaišu  liecību,  ka  viņš  varēja  krist  tikai  no  ministrijas  aizstāvju  lodes,  kura  bija  domāta  uzbrūkošajiem  omoniešiem.  Tātad  būtībā  nelaimes  gadījums  par  kuru  atbildīgi  LPSR žandarmi —  VDK 5.pārvaldes  darbinieki!

Teiktais   izskaidro   arī   pavisam  bēdīgo  faktu,  ka  Indrikovs  piekrita  atstāt  nesodītu  kara  noziedznieku  Vitoldu  Zaharu —  ar  ieganstu,  ka   milicijas  kursantu  nepretošanās  pilsētas  klusā  nomalē   bijusi  pareiza,  varējuši  ciest  civiliedzīvotāji…  Tas  notika  tikai  nedēļu  pēc  tam,  kad  Indrikovs  bija  devis  pavēli  šaut  uz  OMON  pilsētas  centrā — tā  pēc  20  janvāra  pašam  Indrikovam  kļūstot  par  kara  noziegumu  apzinātu  slēpēju.

2008.gadā  autors  uzzināja  būtisku , vēl  pārbaudāmu  faktu,  it  kā    barikāžu  laikā  A.Vaznis  bijis   tuvs  paziņa  VDK  šefam  E.Johansonam,  kā  viņa  Carnikavas  vasarnīcas  kaimiņš.  Ja  šī  informācija  ir  patiesa,  tad  anonīmais  zvans varēja    būt   iepriekš  sarunāts,  lai    no  nāvei  lemtajiem   ministrijas  aizstāvjiem  aizvāktu   savu  cilvēku. Dokumenti  un  materiāli  pierāda,  ka   visa  A.Važņa  darbība  ministra  krēslā  bija  vērsta  „organizēta  bardaka”  veidošanas  virzienā.

Interesantas  šajā  ziņā  ir  Bauskas  milicijas  majora   Renāra  Zaļā  atmiņas,  vīra,  kurš  vadīja  iekšlietu  ministrijas  apsardzi  liktenīgajās  stundās :”18. janvārī  ministrijā  notika  apspriede,  kurā  acīmredzot  tika  risināti  aizsardzības  jautājumi..  Bauskas  milicijas  priekšnieks  Aleksandrs  Matvejevs   pēc  apspriedes  ieradās  Bauskā,  sapulcēja  visus  darbiniekus  un  pavēstīja,  ka  daļai  no  milicijas  sastāva  esot  jādodas  uz  Rīgu.  Taču  pieteikšanās  notika  uz  absolūtas  brīvprātības  principiem,  nevienu  piespiedu  kārtībā  uz  turieni  nosūtīja.  Priekšnieka  vietnieks  Kovaļonoks  ar  katru  brīvprātīgo  aprunājās  arī  individuāli,  rezultātā  daži  tomēr  pārdomāja.  Uz  Rīgu  mēs  devāmies  19  cilvēku  sastāvā,  bet  grupas  komandieris  bija  Guntars  Markitāns [..]  Katram  bija  pistole,  bruņuveste,  kaska  un  gāzmaska.  Uz  visu  grupu  bija  tikai  daži  Kalašņikova  automāti,  liekas,  četri.  Uz  katru  pistoli  bija  divas  ložu  aptveres,  bet  uz  automātu – četras.  Var  teikt,  ka  Bauskas  milicijā  ieroču  pēc  mūsu  aizbraukšanas  nepalika [..]  Nekādas  speciālas  sagatavotības,  protams,  mums  nebija.  Devāmies  turp  uz  entuazisma  bāzes,  idejas  dēļ.  Vispār  mēs  domājām,  ka  tiek  gatavots  uzbrukums  OMON  bāzei [..] Vēl  bija  miliči  no  Jelgavas,  Ogres,  Stučkas,  Jūrmalas.  Mūs  sagaidīja  un  savā  pakļautībā  pārņēma  pulkvedis  Sabirovs,  milicijas  pulka  komandieris.  Katra  grupa  tika  norīkota  apsargāt  kādu  konkrētu  vietu.  Mums  tika  uzticēta  Iekšlietu  ministrijas  apsardze [..]  Tikām  sadalīti  astoņu  cilvēku  grupās.  Katra  grupa  ministrijā  dežurēja  diennakti,  pēc  tam  notika  maiņa.”[72] Grūti  nepiekrist  R.Zaļā   intervētājam  A.Rubīnam,  ka „dīvaini,  ka  visvājākais punkts  aizsardzības  ķēdē  izrādījās  tieši  pati  kārtības  un  likumības  sargu  mītne”.

20. janvāra  vakarā,   iepretīm  iekšlietu  ministrijai,  viesnīcas  „Rīdzene”  restorānā  Anatolijs  Gorbunovs  kopā  ar  Saeimas  sekretāru  Imantu  Daudišu  deva  vakariņas   par  godu   Polijas  seima  maršalam  Viņa  Ekselencei   Andžejam  Stelmahovskim.  Imants  Daudišs   bija  visai  domīgs  par  šo  epizodi.  Šaušana  bijusi    efektīga,  komandas  kliegtas  arī  viesnīcas  vestibilā —  viņa  pirmā  dabiskā  reakcija  bijusi  pieplakt  tuvāk  zemei,  ko  viņš  arī  izdarījis.  Pēc  tam  Imants  Daudišs  sakaunējies,  jo  Gorbunovs  sēdējis  cēls,  kā  komandora  statuja,  Polijas  viesim  izmainījusies  sejas  krāsa,  taču   viņš  turējis  līdzi Gorbunovam.

Savā  liecībā  5.Saeimas  izmeklēšanas  komisijai  Gorbunovs  rakstīja,  ka  domājis  —  tūlīt  viņu  arestēs.  Laikam  jau  kaut  kas  tāds  bija  ieplānots,  tikai  Ivaram  Godmanim  bija  izdevies  sacelt  kājās  PSRS  iekšlietu  ministriju,  kura  nebijusi  par  šo  operāciju  informēta  un  B.Pugo  pavēlējis  OMONAM  aizvākties  no  ministrijas  uz  savu  bāzi.  Tā  kā  šoreiz  pašmāju  impēristu   plānus  izjauca  Ivars  Godmanis  un  Boriss  Pugo.  Taču grāmatas  autoram šķiet,  ka B.Pugo tik ātri  likvidējis Rīgas vājprātu  pateicoties  sākotnējam  privātam  zvanam uz  viņa dzīvokli – Borisa  Pugo tuva  ģimenes drauga akadēmiķa  Aleksandra  Drīzuļa  zvanam.

Ievērības  cienīgs  ir  Gorbunova  odisejas  apraksts.  Pēc  tam,  kad  šaušana  pierimusi,  Augstākās  Padomes  priekšsēdis  gribējis  pa  valdības  telefonu sazvanīt  Maskavu  .  Tādi  bijuši  AP,  Ministru  Padomē  un  viņa  dzīvoklī.  Par  situāciju  pie  valdības  ēkām  neko  nav  zinājis,  tāpēc  nolēmis  iet  uz  savu  dzīvokli.  Dzīvoja  viņš  Sporta  ielas  kombura  „Rozā  sapnī” (augstākās  nomenklatūras  dzīvojamā  māja,   cekas  darbinieku   slengā  — rozovaja  mečta  kommuņističeskoj  buržuazii–  komunistiskās  buržuāzijas  rozā  sapnis) .  Taču  pa  ceļam  pārdomājis  un  iegājis  LPSR  VDK  ēkā  Brīvības  un  Stabu  ielas  stūrī.  Laikam  taču  pirmo  reizi  šī  drūmā  nama  vēsturē,  kāds  sašutis  apmeklētājs  spēra  zemes  gaisā —  kāpēc  viņš  nav  ticis    arestēts…  Jau  citētajā   Gorbunova  atskaitē  gan  stāv  rakstīts,  ka  Gorbačovu  nevarējis  sazvanīt,  tāpēc  kopā  ar  Johansonu  ieradušies  pie  Ivara  Godmaņa   un  drīz  viņiem  piebiedrojies  Pugo  atbrīvotais  Zenons  Indrikovs.

Tā  tika  nokauta  impēristu   Baltijas  kārts  un  līdzi  tai  tumšajos  pazemes  ūdeņos  noslīka  Anatolija  Vaļerjanoviča  Gorbunova  lielais  rozā  sapnis  par  ilgstošu  ārzemju  komandējumu.   CK  darbinieku  vidū  bija  iecienīta   anekdote  par  biedru,  kurš  no  šāda  komandējuma  atgriezies  sociālistiskajā  realitātē – „ Nu  kā  tur  —  imperiālisms  pūst?  Njāā, pūst  gan,  tikai  tāds  patīkams  aromāts…” Tā  kā  vēlākā  Gorbunova  kunga  rezignācija  labi  izprotama…

Divi  cilvēki  ir  atstājuši   pierādījumus  šim  iecerētajam  Gorbunova  komandējumam.  Savas  atmiņu  grāmatas  vāku  iekšpusē  Dainis  Īvāns  ir  ievietojis  savas  diplomātiskās  pases  nr. 00001  kopiju  latviešu  un  angļu  valodās   ar  visu  Ārlietu  ministrijas  apaļo  zīmogu  un  ārlietu  ministra  Jāņa  Jurkāna  parakstu.  Nocitēšu  pilnībā  šo  ārkārtīgi  nozīmīgo  dokumentu,  kas  norāda  uz   Anatoliju  Gorbunovu,  kā  iespējamu  galveno    janvāra  un  augusta  pučistu. „Diplomātiskā  pase  Nr. 00001.  Latvijas  Nacionālās  Valdības  vārdā  Ārkārtējo  pilnvaru  nesējs  apliecina,  ka  Latvijas  pilsonis  Dainis  Īvāns  uzturas   ārzemēs  un  lūdz  visas  civilās  un  militārās  iestādes  un  amatpersonas  atļaut  viņam  brīvu  ceļu  un  sniegt  pabalstu  un  palīdzību  visos  vajadzības  gadījumos.  Pase  derīga  līdz  1994.gada  11. septembrim.  Rīgā  1991.gada  11.septembrī. Latvijas  Nacionālās  Valdības  Ārkārtējo  pilnvaru  nesējs”[73].   Ar  roku  pierakstīts– izdota  Latvijas  Republikas  Ārlietu  ministrijā un  to  parakstījis  J.Jurkāns. Taču  pierakstījums  liecina,  ka  ārkārtējais  pilnvaru  nesējs  bijis cits.

Ārkārtējās  pilnvaras  pēc  starptautiskajām  tiesībām  ir  tiesīgs  piešķirt  tikai  parlaments,  mūsu  gadījumā  AP. Vai  tas  tika  darīts?   1991.gada 8.janvārī   AP pilnvaroja  LR AP priekšsēdētāja  pirmo  vietnieku  Daini Īvānu  pārstāvēt  Latvijas Republikas  intereses  pasaules  valstu  valdībās un parlamentos.[74] Tas taču ir kaut kas pavisam cits nekā ārkārtējo  pilnvaru  nesējs,  bez  tam  janvārī  nekādas  LR  pases  nebija,  jo  tādas  nebija  vispār.  Šādā situācijā  par leģitīmu  pilnvaru  nesēju  varēja  kļūt  vienīgi  prezidents,  kura  funkcijas  pildīja A. Gorbunovs,  vienlaicīgi  būdams  arī  parlamenta  priekšsēdētājs.

Kāpēc  par  šo  pasi  nekādu  komentāru  savā  grāmatā  nesniedza  D.Īvāns?  J.Jurkāns  nesen   bija  nopircis   lielu  krievvalodīgu  avīzi  „Telegraf” , taču  drīz  pārdeva  to  bēdīgi  slavenajam  Antonovam,  Krājbankas  īpašniekam  un  tā  Raimonds  Pauls  otreiz  pazaudēja  savus  ar  darbu  veidotos  iekrājumus  sarkanā  kapitāla peļu  slazdā —  no  kura  grāmatas  autors  publiski  brīdināja  vēl 1994.-1995.gadā,  izpelnoties  nenopietna  skandālista  slavu.. Taču  zvērinātais  advokāts  Jānis  Jurkāns  joprojām  klusē   par  tik  svarīgām  lietām.  Izskatās,  ka  kādreiz  tik  brašie  puiši  piezemējušies,  žēl  gan!  Varbūt tagad D.Īvāna kungs, kā viens no interneta barikāžu  enciklopēdijas   Barikadopēdija  vadītājiem  savu veco parādu par tik būtiskām lietām  nolīdzinās   un  palīdzēs  to  izdarīt  arī  J.Jurkāna  kungam.

Lai rosinātu  Barikadopēdijas  vadītājus uz  atklātību, grāmatas  autors š.g. 17.janvārī  nosūtīja Barikadopēdijas fondam  atzinības  vēstuli  par Maskavas „Argumenti i fakti” 1991.gada decembra  raksta pārpublicēšanu  sākumā „Latvijas Jaunatnē”, pēc tam  Barikadopēdijā  ar  nosaukumu „Pilnīgi slepeni,  bet tie nav KGB  saraksti”.  Tas ir Latvijas tā laika vadošo kadru  un  redzamāko  radošās inteliģences  redzamāko pārstāvju  raksturojums – kuri atbalsta LTF, bet  kuri ir piekritēji  aktīvai cīņai  pret  LTF. Grāmatas  autors bija ierakstīts pēdējā  grupā.   Autors informēja  Barikadopēdijas pēddziņus, ka minētā dokumenta autors bija tā laika PSKP CK Ideoloģiskās  nodaļas  instruktors  Aigars Misāns, Rubika LKP CK loceklis līdz partijas  slēgšanai., bet  „AiF” tanī laikā izdeva nesenā  PSRS  KGB priekšsēdētāja pirmā vietnieka Filipa Bobkova  vadītā mediju grupa.   Un  piebilda,  ka var jau būt, ka tā bija  vienkārša    sakritība  taču tajā  laikā autors bija  atsaucies  mūsu vēstniekā Maskavā  Jāņa Petera aicinājumam  kļūt  par  viņa  vietnieku,  jo  tolaik  tika izvērsta  impēristu  aktīva  provokatīva darbība  pret  Latviju, īpaši  mūsu Maskavas vēstniecību. Tomēr Kremlis un Lubjanka izrādījās modri un pēc šī raksta publikācijas  Latvijas Ārlietu ministrija uzlika veto  autora kandidatūrai. Taču ar J.Petera kungu  mums  saglabājās  pavisam sirsnīgas un draudzīgi  koleģiālas  attiecības.

Kā  jau  totalitāras  ideoloģijas  paudēja, Barikadopēdija nenoreaģēja  uz  autora  piesūtīto  informāciju  pat  ar  pieklājības  paldies. Jā,  padomju  augstākā  nomenklatūra  laipni  smaidīja  tikai  televizoru  ekrānos  un  publisku  pasākumu  reizēs. Taču  tas,  ka  Barikadopēdijā  nav  norādīts  grāmatas  autora  raksts  Stokholmas  žurnālā  „Brīvība” – Barikādes, Gorbunovs  un  Dāvida  zvaigzne  latviešiem — ir  konkrēts  vēstures  falsifikācijas  fakts,  jo  grāmatas  autors  piesūtīja  pilnu  informāciju  par  šo  rakstu,  nerunājot  pat  par  to,  ka  piesūtīju  arī  šīs  grāmatas  sākotnējā  varianta  manuskriptu.

Barikadopēdijas fonda  vadītājs  ir  bijušais  laikraksta  „Padomju  Jaunatne”, vēlāk  pārdēvēts  par  Latvijas  Jaunatni, Andrejs  Cīruļa  kungs,  bijušais  augstākās  komunistiskās  nomenklatūras  kadrs —  kura  rīcībā  līdz  ar  to  ir  visuzticamākā  informācija,  kuri  no  viņa  vadītās  avīzes „Padomju  Jaunatne”,  Komjaunatnes  CK  izdevuma  žurnālistiem  bija  LPSR  VDK  slepenie  ziņotāji.  Taču  A.Cīrulis  par  šo  politiķu  vienmēr  uzsildīto tēmu  ir  klusējis.  Ja  viņam  runāt  neļauj  sirdsapziņa,  tad  viņam  ar  šādu  noklusējumu  nebija  morālu  tiesību  atgriezties  publiskajā  telpā,  lai  izvērtētu  tik  jūtīgu  tēmu,  kā  barikāžu  laiku—Jauno  Brīvības  cīņu  kulminācijas  punktu  Baltijā.

5.nodaļa.  1991.GADA  AUGUSTS.

1.  TAS — KO  MUMS  PARĀDĪJA.

1991.gada  augustā   vairs  netika   spēlēts  ar  Krievijas  impērijas  nacionālo  nomaļu  raibajām  kārtīm,  bija  izstrādāta  liela  operācija  Borisa  Jeļcina  gāšanai  no  Krievijas   prezidenta–  KPFSR  AP  Prezidija  priekšsēdētāja  amata  un    diktatūras  izveidošanai    pučistu  Valsts  ārkārtējā  stāvokļa   komitejas sastāvā,  tad  mēs  arī  redzam  dažus  impēristus,  kuri  barikāžu  dienās  alka  mūsu  asiņu,   kategoriski  izņemot B.Pugo, Janajevu un varbūt vēl  kādu.

Ar 1991.gada  1.februāra    Gorbačova  rīkojumu  PSRS  būtībā  tika  izsludināts  ārkārtējais  stāvoklis —  tikai  tas  tika  nosaukts  savādāk —  armijas  un  milicijas  kopīgā  patrulēšana. Taču  pučisti   Gorbačovam  vairs  neuzticējās,  tāpēc  puča  dienās  viņš  tika  izolēts  no  ārpasaules  Krimas  vasarnīcā.

1991. gada  19. februārī   Borisam  Jeļcinam    beidzot  izdevās  dabūt  40  minūtes    Centrālajā   TV ,  pirms  oficiālā  ziņu  raidījuma  „Vremja”.–  viņa  runas  būtība  —  perestroika ir  krāpšana,  lai  valstī  atjaunotu  administratīvi-  komandējošo  sistēmu..

Šeit  Boris  Jeļcins   rūgti  maldījās–  ik  brīdi  riskējot  ar  sevi,  B.Jeļcins  redz  un  zina,  ka  tūlīt,  tūlīt  var  būt  asiņaina  diktatūra,  kuru  viņam  nepārdzīvot —  tāpēc  viņš  ir  skaudri  patiess,  bez  kādas  diplomātijas.  Tikai  B.Jeļcins   kļūdaini    gaidīja  diktatūru   no  M.Gorbačova  puses.  Taču  par   raksta  autora  nosaukto ārkārtīgi  svarīgo   faktoru,  kura  dēļ  noārdīja  dzelzs  priekškaru, ne  vārda.  Visa  B.Jeļcina  vēlākā  politika  liecina  par  vienu —  ka  šis  noslēpums  atkal  bija  ieslēgts  specdienestu  lielāko  noslēpumu  seifos !

Atgriežoties  1991.gada  19.februārī — dosim  vārdu  Jeļcinam,  kura  zvaigžņu  stunda  gandrīz  jau  atnākusi:  „Spriežot  pēc  visa,  centrs  neļaus  republikām  spert  patstāvīgus  soļus.  Rūpīgi  izanalizējis  pēdējo  mēnešu  notikumus,  es  paziņoju:  es  brīdināju  1987.gadā,  ka  Gorbačova  raksturā  ir  centieni  pēc  stingras  personiskās  varas .  Viņš  visu  jau  ir  izdarījis  un  novedis  valsti  līdz  diktatūrai,  kuru  skaisti  sauc  par  prezidenta  pārvaldi.  Es  norobežojos  no  prezidenta   nostājas  un  politikas,  uzstāju  par  viņa  tūlītēju  atkāpšanos,  par  varas  nodošanu  kolektīvam  orgānam —  Federācijas  Padomei.  Es  ticu  Krievijai  un  aicinu  jūs,  cienījamie  līdzpilsoņi,  cienījamie  Krievijas  cilvēki  (rossijaņe),  ticēt  mūsu  Krievijai.  Es  izdarīju  savu  izvēli,  un  katram  jāizdara  sava  izvēle,  jānosaka  sava  vieta.  Es  gribu,  lai  jūs  mani  sadzirdētu  un  saprastu.  Es  tādu  izvēli  izdarīju,  es  no  šī  ceļa  nenovērsīšos,  man  ir  nepieciešams  atbalsts  un  es  ticu  Krievijas  tautu  atbalstam,  jūsu  atbalstam,  ceru  uz  to”.[75] Un Krievijas  tautas  atsaucās  savam  prezidentam!

Daudzi  B.Jeļcina  biogrāfi  ir  norādījuši  uz  armiju,  kā  izšķirošo  faktoru  B.Jeļcina  uzvarā  pār  impēriju.  Nē,  ne  ģenerāļi  un  maršali,  bet  virsniecība  šī  vārda  klasiski  pozitīvā  nozīmē,  kurai  armija  interesēja  ne  kā  biznesa   objekts,  bet  gan  kā   valsts  izdzīvošanas  garants —  diezgan  vienprātīgi  pārgāja  Jeļcina  pusē.

Svarīgs   B. Jeļcina  uzvaras    faktors  1991.gada  augusta  puča  laikā  bija  PSRS  kara  aviācijas  pavēlnieks  ģenerālis  Jevgeņijs  Šapošņikovs,  kurš  pilnā  nopietnībā  gatavojies  bombardēt  Kremli —  sazvērnieku  midzeni,  ja  nopietni  uzbruks  Krievijas  Baltajam  namam —  parlamenta  ēkai.    Tūlīt  pēc  puča  sagrāves Mihails  Gorbačovs  iecēla  J.Šapošņikovu   par  PSRS  aizsardzības  ministru  un viņš  kļuva  par  maršalu —  šoreiz  godīgi  nopelnīts!

Latvijā   augusta   pučisti  vēl  nepaspēja  sevi  parādīt.   Rīgu   uzreiz  ielenca  ar  tankiem,   tika  ieņemta  televīzija, radiomāja.

Īpašu  baiļu  nebija, grāmatas  autors  rēķinājās,  ka    ne  tikai  ar  karjeru,  bet  ar  vēsturnieka  darbu  vispār  ir  cauri.  Viņš  bija   priecīgs,  ka  ir  oficiāli  izstājies  no  partijas,  nebūs  nekādas  vazāšanas  pa  pratināšanām,  jo  nekādus  krimināllikumu  pantus  autors  pārkāpis  nebija,  tik  daudz  viņš    pučistu  psiholoģijā  orientējās.  Svarīgākais  bija  nekļūt  par  upuri  pirmajās  asiņainajās  iebaidīšanas  kampaņās.  Pēc  puča  rīkoja  pat  ekskursijas  uz  mežos  izraktajām  bedrēm  civiliedzīvotāju   masu  kapiem,  to  ir  aprakstījuši  arī  armijas  cilvēki,  kā  Modris  Ziemiņš,  kaut  vairāk  viņa  sacerējumos  ir mazticamu, pat pilnīgi  neticamu  ziņu.

1991.gada  augustā  grāmatas  autors bija  atvaļinājumā  Gaujas  vasarnīcā,  viņš  klausījās  pa  Rīgas  viļņiem  raidīto,  šķiet, raidītāju   „Sodružestvo” (Sadraudzība),  kas  īpaši  iznīcinoši  runāja  par  Ivaru  Ķezberu,  par  sevi  viņš  vēl  neko  nedzirdēja,  kaut  gan    interfrontes  avīzē  „Jeģinstvo” (Vienotība)  viņu   jau  labu  laiku  bija  sākuši  malt  visai  augstos  Maskavas  līmeņos.  Taču  tad  pienāca  kaimiņiene   Anna  Mačāne,  Rīgas  rajona  avīzes  galvenā  redaktore —  kāpēc  neklausoties  LTF  staciju.  Vārgi  gan  dzirdēja,  taču  tas  bija  pietiekami,  lai  atgrieztos    vēlme  darīt  ko  pozitīvu.  Nākošajā  rītā  autors  atgriezās  Rīgā,  piezvanīja  uz  institūtu —  viņu  izmisīgi  meklējot  kāds  Juris Longvorts,  kura  sieva  Zentas  kundze  bija Ivara  Ķezbera  radiniece  no  ASV un   kuriem  vīzas  dabūšanai  biju  parakstījis  ielūgumu  kā  institūta  viesiem.  Viņi  bija  apmetušies   privāti,  līdz  nāvei  pārbijušies   no  pučistiem  un  jau  sameklējuši    Ķezberu,  kurš   visu  bija  nokārtojis —    bija  palīdzējis viņiem  iekārtoties  viesnīcā  Rīga,  kā  arī  dabūt  biļetes  uz   Rietumiem.

21.augustā   prombraucēji   uzlūdza  autoru   uz  atvadu  brokastīm  hotelī  Rīga.   Grāmatas  autors  bija  taktisks  un  nekomentēja  viņu  sajūsmu,  ka  dabūtas  biļetes,  tas  šobrīd   praktiski  neiespējami,  jo  visi  latvieši  braucot  mājās…  Labi  atceros  1949.gada  25. martu   Kuldīgā —  tas  bija  autora   6. dzimšanas  dienas  un  arī  masu  deportāciju  rīts —  gandrīz  visu  dienu  Skrundas  virzienā  brauca   dziedošas   autokolonas  — nu  ardievu,  Kurzemīte…,  tēvu  zemei  grūti  laiki….. Aprunājāmies   vismaz   ar  Ivaru  Ķezberu,  sen  nebijām  redzējušies,  uz  lidostu  līdzi  nebraucu..

Autors  gribēja  redzēt  okupēto   Doma  laukumu,  taču  Līvu  laukumā  satika  noraudājušos  jau  minēto  studiju  biedreni,  Latvijas  Vēstures  muzeja  direktori  Ināru  Baumani,  kura  bija  uztaisījusi  īstu  apvērsumu  Latvijas  vēstures  lauciņā  ar  izstādi  par  Latvijas  Republiku.  „Neej,  neej  tur–  viņi  braukā  ar  bruņumašīnām  un  ņirgājas  par  cilvēkiem!”

Taču  grāmatas  autors  tur  nokļuva  īstajā  brīdī —  pēc  minūtēm  10  uz    Jēkaba  ielas  barikādes  pie  AP  parādījās  skaļi  kliedzošs   Zemnieku  savienības  deputāts  Edvīns  Berķis —  urrā,  urrā,  mēs  uzvarējām,  pučisti  mūk  lidmašīnā  prom  no  Maskavas!  Autors  pakavējās   pie  šīs  epizodes  tāpēc,  ka  dzīvoklī  viņš  atgriezās  gar  Baltijas  kara  apgabala  štābu  un  redzēja  pie  tā  daudzus  autobusus,  kuros  sēdās  simtiem  virsnieku.  Kāds  pārsteigums  rīdziniekiem  tika  gatavots, tobrīd  viņš nezināja,  tāpēc   no  sirds  nākušā  labsirdībā  teica : „Nu  vot  rebjata,  vsjo  v  porjadke —  i  vam  horošo  i  nam  horošo!” (Nu  ko  zēni,  viss  kārtībā–  gan  jums  labi,  gan  mums  labi). Koši  tumši  sarkanie  virsnieki  caur  zobiem  izspieda —  da, da (jā, jā).

3.TAS–  KO  MUMS  NERĀDĪJA.

Grāmatas   autors  pieslienas  to  ekspertu  viedoklim,  kuri  uzskata,  ka  arestēja  tikai 19.-21.augusta  pučistu  pašu  nenozīmīgāko  daļu,  kuru  vairums  bija  citu  gribas  izpildītāji,  bet  ne  jau  Gorbačova  gribas.   Šķiet  vienīgais  patiesais  izņēmums  ir  KGB  priekšsēdētāja  Krjučkova  arests. Tūlīt  pēc  puča  sagrāves  sākās  slepkavību  sērija  —  pēdu  slēpšanai.

Šo  sēriju  uzsāka  B.Pugo  un  viņa  sievas  slepkavība  otrajā  dienā  pēc  puča  sakāves,  dažas  minūtes  pirms  Jeļcina   četru  emisāru  ierašanās,  lai  arestētu  Pugo. Taču  dosim  vārdu  diviem  krievu  izcelsmes  amerikāņu   žurnālistiem,  kuri  savāca  informāciju  tūlīt  pēc  traģēdijas : „Šajā  četriniekā   iegāja  Grigorijs  Javļinskis,  spīdošs  cilvēks  teorijā  un  nedaudz  abstrakts  dzīvē.  Viņam  likās,  ka  sporta  kostīmā    divguļamajā  gultā  guļošais  ministrs  vēl  elpoja,  bet  vispirms  Javlinskis  pievērsa  uzmanību  uz  grīdas  sēdošajai  Pugo  sievai:  viņa  visa  bija  savainota,  seja  asinīs.  Javlinskis  tā  arī  nesaprata,  vai  tie  bija  šaujamieroču,  vai  naža  ievainojumi.  Visvairāk  viņu  pārsteidza,  ka  atbraukušie  ārsti  nepievērsa  uzmanību  mirstošajai  sievietei,  bet  nodarbojās  tikai  ar  pašu  Pugo.  Kā  pēc  tam,  noskaidrojās,  „ātrās  palīdzības”  ārstus,  kurus  izsauca  pa  telefonu,  neielaida  pat  mājas  pagalmā,  kur  dzīvoja  ministrs,  bet  kur  radās  medicīniskā  brigāde,  kura  darbojās  gar  mirstošajiem  laulātajiem  draugiem,  tā  arī  nav  zināms.  Savādi  bija  arī  tas,  ka  Pugo    apsardze  bija  noņemta  dažas  stundas  pirms  viņa  nāves [..]  Javlinskis  vēl  atcerējās,  ka  uz  grīdas  gulējušas  trīs   patronu  čaulītes.  Vēlāk  no  Maskavas  milicijas  avotiem  kļuva  zināms,  ka  Pugo  galva  bija  cauršauta   trīsreiz —  viņa  „ pašnāvības” organizatori  pat  neparūpējās   par  kaut    kādu   ticamību  [..]

Nākošajā  dienā  viņa  Kremļa  kabinetā     no  cilpas  izvilka   Gorbačova   militāro  padomnieku  maršalu  Sergeju  Ahromejevu  un  arī  pasludināja  par  pašnāvnieku [..]

Tūlīt  pēc  Pugo  un  Ahromejeva   viens  pēc  otra  sāka  izkrist  pa  logiem  un  no  balkoniem  atlaistās  komunistiskās  partijas  bijušie  atbildīgie  darbinieki.  Pirmais  šādu  izmisuma  lēcienu  veica  CK  lietu  pārvaldnieks  Nikolajs  Kručina,  bet  viņa  pēdās – kad  mēs  jau  dzīvojām  Maskavā – Georgijs  Pavlovs  un  Dmitrijs  Ļisovoļiks [..]

Mēs  Maskavā  nesatikām  cilvēku,  kurš  būtu  ticējis  šīm  pašnāvībām, —  ne  visas  no  tām,  protams,  ir  slepkavības,  bet  ne  visas  arī  pašnāvības”[76]

Šādu  brīnumu  netrūka  arī  Latvijā.  It  kā  dabiskā  nāvē  aizgāja   LKP  CK  lietu  pārvaldnieks,  partijas  mantzinis,  Andrejs  Zīle (grāmatā  minētās  vēsturnieces  Ļubovas  Zīles  vīrs),  no  balkona  nolēca  augsta  amatpersona  Bumbieris — pirms  atmaskojošas  liecības  sniegšanas  par    amatpersonu  veiktiem  krimināliem  nodarījumiem.    Bija  arī  „pašnāvības”  nošaujoties  —  ar  īsu  laika  intervālu  veseli  divi  Centrālās  vēlēšanu  komisijas  priekšsēdētāji.  Nu  kā  lai  neatceras  viedos  tautu  tēva vārdus  — nav  svarīgi   kā  nobalso,  svarīgi   kā  saskaita  balsis!

Te  nu ir problēmas  būtība – kāpēc bija nepieciešama LNNK cilvēka advokāta Vilhelma  Kozlovska atstādināšana  no Centrālās  vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja  amata , bet pēc tam 2 Centrālās vēlēšanu  komisijaspriekšsēdētāju  novākšana, nepārprotami  ar psihotrono  ieroču  palīdzību?

Grāmatas autoram  pienācis laiks atvainoties  vairāku  LZA  sociologu priekšā,  kurus viņš  ārkārtīgi  smagi kritizēja  par nespēju  kaut cik pietuvināti  noprognozēt  vairāku  Saeimu (6.un 7.) vēlēšanu  rezultātus. Grāmatas autors turēja  kolēģus—sociologus  aizdomās par konspiratīvu  darbību.  Laikam taču  kolēģi  bija  visai precīzi noprognozējuši tikai  nodoto(!)  balsu  sadalījumu pa  partijām,  nevis  saskaitīto (!)  balsu  sadalījumu…

Nepārprotami,  ka  civilizētu  valstu   prakse  uzliktu  par  pienākumu  apturēt  jebkādu  nobalsošanu  pie  tik  aizdomīga  Centrālās  vēlēšanu  komisijas  sastāva, pirms  nav rūpīgi  izmeklēta  triju  iepriekšējo  CVK priekšsēdētāju atcelšana, vai bojā  eja, kā  arī  detaļās  izpētīta Cimdara  kunga un viņa ģimenes  locekļu  biogrāfija!  Bet  vai tas tiks darīts?

Savs  jauno  Brīvības  cīņu  upuris   ir  arī  latviešu  vēsturnieku  saimei  Latvijā —  mans  draugs,  brīnišķīgs  kolēģis  un  lielisks  profesionālis  Vilnis  Pāvulāns,  tas  pats ,  kurš  bija  pagājis  zem  dušas   un  uzvilcis  baltu  kreklu  pirms  1991. gada  15.  janvāra  dežūras  uz  AP   kāpnēm.    Šī  traģēdija  notika  1994.gada  pavasarī,  nākošajā  dienā  pēc  LU  Latvijas  vēstures  katedras  vadītāja   Aivara  Strangas  habilitēšanās,  kuras  laikā  grāmatas  autors  viņam  pajautāju —  vai  taisnība,  ka   A.Stranga,   kā  KGB  pulkveža  dēls,  ir  denuncējis  LPSR  VDK  kā  buržuāzisko  nacionālisti  savu  studiju  biedreni  Ilgu  Gravu,  tagad  Kreitusi.  Strangas  kungs  atbildēt  atteicās,  lai  es  sūdzot  viņu  tiesā…  Es  balsoju  pret  habilitētā  vēstures  doktora  grāda  piešķiršanu  tādai  amorālai  personai,  kas  atsacījās  atbildēt  pat  uz  jautājumu,  kas  bija  viņa  tēvs.   Bet  mana  balss  bija  vienīgā .  Vilnis  Pāvulāns  arī  bija  šīs  A.Varslavāna  vadītās  LU  Promociju  un  habilitācijas  padomes  loceklis,  esmu  pārliecināts,  ka  otrā  rītā  viņš  gribēja  savu  balsi  atsaukt  un  nepakļāvās  draudiem.  Viņš  bija  burtiski  sadurstīts  savā  darba  kabinetā  LU  ar  somu  dunci,  kuru  viņš  kā  suvenīru  bija  atvedis  no  ārzemēm.  Par šo  slepkavību,  kuru  čekisti  policistu  uniformās  ciniski  atzina  par  pašnāvību,  detaļās  tiks  pārrunāts  grāmatas  nobeigumā. Tikai  atzīmēsim,  ka  tanī  laikā  iekšlietu  sistēmu  burtiski  iešturmēja vakardienas  čekisti  —  oficiāli  gan  tiek  runāts  tikai par  11  čekas  virsniekiem,  bet  kopā  ar  savu  aģentūru  viņi būtībā  satādīja kodolu  topošajā    Latvijas  policijā.  . Čekistu-policistu  vidū  bija  joprojām  ņiprais   čekists  Strautmanis,  kurš   ar  savu  nežēlību  pret  arestētajiem  disidentiem   bija  ieguvis  pavisam  sliktu  slavu..  Vai  nebūtu  pienācis  laiks Latvijas Republikai   beidzot  ar  cieņu  izturēties  pret  cilvēkiem,  kuri  par  to  bija  atdevuši  savas  dzīvības  — tai  skaitā  pret  satiksmes  ministru  J.Janovski  un   docentu  Vilni  Pāvulānu?  Pirmkārt  tā  būtu  profesionāla  viņu  bojā  ejas apstākļu   izmeklēšana —  saucot  pilnā  vārdā  šo  traģēdiju  toreizējos  izmeklētājus  ar  detalizētu  norādi —  kādās  represīvās  struktūrās  viņi  bija strādājuši   padomju  okupācijas  laikā.

Vai   beidzot   nebūtu  pienācis  arī  pats  pēdējais  laiks  sasēdināt  cietumā  noziegumos  iestigušos  pašmāju  čekistu –miliču–policistu  barus ? Pēc  grāmatas  autora  domām,  īsti  laikā  un  vietā!

Latvijas   iekšlietu  ministrija  kopā  ar  pārlieku  lieliem   policijas   ģenerāļu un  pulkvežu  bariem  ir    saradījusi   nevajadzīgi  daudzas  policijas   pārvaldes,  kas  nodarbojas  ar  birokrātiju —  visas  štatu  samazināšanas,  kā  likums,  notiek  uz  to  policistu  rēķina,  kuri  nodarbojas  ar   policijas  darbu —    tik  mazā  valstī   tas   ir  ne  tikai  pilnīgi  absurdi,  bet  klaji ,  šoreiz  nebaidos  lietot šo  vārdu – arī   bezkaunīgi!  Tā  kā  mūsu  rīcībā  ir  visai  ievērojama  summa  budžeta  konsolidācijai!

Atgriezīsimies  pie  Maskavas  lietām.  Dosim  atkal  vārdu  visuresošajiem  amerikāņu  žurnālistiem : „Komunistu  došanās  komercijas  laukā   (kopā  ar  partijas  kapitāliem) – ak,  nav  vienīgā  šāda  veida  problēma.  Cita —  sliktākā  valstij–  partijas  fondu  izvešana  uz  ārzemēm.  Apmēram  desmit  procentus  no  padomju  zelta  krājuma  slepeni  pārveda  uz  Šveici,  bet  no  turienes  uz  Angliju —  pēc  pašiem  pieticīgākajiem  aprēķiniem,  tas  sastādīja  apmēram  ap  desmit  miljoniem  Trojas  unču,     četri  miljardi  dolāru   kopējā  vērtībā.  Pie  tam  tā  ir  tikai  daļa  no  nezin  kur  iztvaikojušās  partijas  kases ,  kurā  bija  divpadsmit  miljardi  dolāru  un  kuru  pārzināja  Gorbačova  sens  paziņa  un  ieliktenis  Nikolajs  Kručina,  kurš  dažas  dienas  pēc  1991.gada  augusta  puča  tiks  atrasta  izmeties —  vai  izmests?–  no  septītā  stāva.

Steidzīgā  kārtā  partija  izpārdod  bezvērtīgos,  kā  Krievijā  runā,  „koka”  rubļus.  Pārdod  tos  uz  ārzemēm  par  velti,  bet  valsts  iekšienē  fantastiskās  „tirāžās”  drukā  jaunu  naudu.  1990.gada  decembrī  pārdoti  100  miljardi  rubļi  par  5,5  miljardiem  dolāriem.  1991.gada  janvārī  vēl  25  miljardi  rubļi  un  15  miljardi—maijā.  Pats  lielākais  darījums  tika  parakstīts  neveiksmīgā  apvērsuma  priekšvakarā :  apmēram  140  miljardi  rubļu  aizgāja  par  4,5 miljardiem  dolāru  (sakarā ar  rubļa  kursa  krišanos  melnajā  tirgū).

Mēnesi  pēc  puča  izgāšanās  Maskava  vērsās  pie  visām  pasaules  valdībām  ar  lūgumu  iesaldēt  PSKP  noguldījumus  viņu  valstu  bankās,  ja  tādi  tur  atrodas.  Izskatījās,  ka  partijas  finansu  sazvērnieki  strādāja  profesionālāk,  nekā  militāristi-policisti,  droši  noslēpjot  visus  galus  ūdenī…”[77]

Mihails  Gorbačovs  nekad  nedomāja  sagraut  valsti,  ko  visvieglāk  izdarīt  izpostot  tās  finansu  sistēmu. Tāpēc   nekādi  nav  iespējams,  ka  Gorbačovs  pats  sev  būtu  izsitis  pamatu  no  kāju  apakšas —  pats  sev  radot  milzu  inflāciju  ar  „koka rubļu” tiražēšanu  un  izdāļāšanu.   Formāli juridiski  atbildīgā  persona  par  koka  rubļu ražošanu  ir  premjers  Nikolajs  Rižkovs. Taču  pēc  šīs  koka rubļu izpārdošanas  akcijas  praktiskā  realizētāja  izskatās  augsts  Finansu  ministrijas  ierēdnis  Valentīns Pavlovs,  kuru  M.Gorbačovs  1991.gada 14.janvārī  iecēla  par  PSRS  Ministru kabineta  premjerministru  un  kurš  kļuva  par  Valsts  ārkārtas  stāvokļa  komitejas  locekli (saindēšanās  dēļ  ar  pārliecīgu  alkohola  devu  praktiskajā  pučistu  darbībā  nepiedalījās,  pēc  puča  neveiksmīgs  bankas  vadītājs, tad  mācību  spēks,  miris 2003.gadā).  Tieši  J.Pavlovs  ekonomiski  nepamatoti  2-3 reizes  paaugstināja  pārtikas   un  citu  pirmās  nepieciešamības  preču   cenas ,  kas  radīja  piespiedu   revolucionarizējošu  iespaidu  uz  visplašākajiem   iedzīvotāju  slāņiem (pat  ģenerāļa  mēneša  alga   tik  tikko  sedza  paša  ģenerāļa  vajadzības  pēc  pieticīgām  maltītēm  un  nepieciešamiem  sadzīves  pakalpojumiem).  Par   vienu  no   galvenajām   personām   šajā  cenu  jandāliņā bez  premjerministra  uzskatāms  arī  PSRS  Valsts  cenu  komitejas  priekšsēdētājs (1989.- 04. 1991.)  Vjačeslavs  Senčanovs,  šodien   Krievijā  visai  skandalozās  Krievijas  dabas  zinātņu  akadēmijas   viens  no  daudzajiem  viceprezidentiem.  Pēc  grāmatas  autora  versijas  tieši  no  šīm  personām  meklējams  vistaisnākais  ceļš  pie  1991.gada  augusta  puča  ēnu  virspavēlniekiem un  šodienas  politiskā  haosa  radītājiem.

Diemžēl,   pagaidām  grāmatas  autoram   ir  izdevies  iegūt  tikai  primāro  informāciju  par  šo  ēnu  virspavēlnieku grupējumu.   Maskavas  politiskajos  kuluāros  diezgan  konsekventi  vismaz   partijas  mantziņu  liktenīgo  lēcienu  sakarā —   pēdas  tika  meklētas  Jevgeņija  Primakova  virzienā. Grupējumu  veidojot  augstākās  politiskās  un  akadēmiskās  elites  pārstāvji,  autoram    tika  nosaukts  konkrēti  tikai  Jevgeņija  Primakova vārds  un  kāds  L.Brežņeva  mazdēls, kurš  kurjeru  vajadzībām  atvēlot  savu  vasarnīcu  —  tā  sacīt,  ārpus  jebkurām  aizdomām.  Praktiskais  mafiozā  grupējuma  izpildmenedžeris   esot  no  KGB  padzīts  virsnieks  Boriss.  Uzvārdu  autors  ir   aizmirsis,  taču  profesionāļiem  viņš  ir  viegli  atrodams – proti,  konfiscēto  kontrabandas  spirtu  Boriss   esot  iznīcinājis  ne  gluži  KGB  reglamentā  paredzētajām  metodēm, tāpēc no darba KGB  atbrīvots  ar  pantu.  Tur  ņemts  viss,  pat  maskaviešiem dāvanai  sūtītās  importa  cigaretes  vestas  uz  Vācijas FR  un  izpārdotas.  Grupējuma   galvenais  tranzīta  punkts  esot  bijusi  Minhene,  kur  pat  nosūtīts  kāds  juridisko  zinātņu  doktors  minētās  mafijas  interešu  aizstāvībai. Privatizējamie  Maskavas  objekti  bijusi  tikai  tāda  blakus  piepeļņa,  galvenā  tirdzniecība  notikusi  ar  ieročiem  un  pašām  slepenākajām  PSRS  militārajām  izstrādnēm.

M.Gorbačovs  ir  izdarījis  daudzas  kļūdas,  taču  pati  nepiedodamākā  kļūda  ir  Jevgeņija  Primakova  nozīmēšana  par  PSRS  Ārējā  izlūkdienesta  vadītāju —  Krievijas  mafija  ieguva  savā  rīcībā  tik  varenu  ieroci,  ka  cilvēcei  vēl  ilgi  nāksies  maksāt  bargu  cenu!  Aizvien  vairāk  sāk  izskatīties,  ka  V.Putinu  pacēla  un  izvirzīja  ar  mērķi —  sargāt  un  veicināt  J.Primakova &  biznesa  intereses,  nevēlamos  konkurentus  iesēdinot  cietumā  par  it kā  nodokļu  nemaksāšanu (vai  tad  Primakovs  maksā?),  bet  ar  godīgās  Krievijas  godīgajiem  cilvēkiem  izrēķinoties,  kā  ar  Magņitski, Ļitviņenko,  Poļitkovsku.

Kā  ārlietu  ministrs  un  Krievijas  valdības  vadītājs  J.Primakovs  centās  iedzīvināt  neonacistiskas  tendences  Krievijas  Federācijas  ārpolitikā —  pielāgojot  tai  Ādolfa  Hitlera  tēzi,  ka  Vācijai  ir  tiesības  aizstāvēt  un  pārstāvēt  vāciešu  intereses  visā  pasaulē.  Tieši  J.Primakovs  uzsāka  šādas  etniskās  un  nacionālās  konfrontācijas   politikas  realizāciju  attiecībās  ar  Baltijas  valstīm, deklarējot,  ka  Krievijai  ir  tiesības  aizstāvēt  un  pat  pārstāvēt  krievu  intereses  visā  pasaulē. Šāda  J.Primakova  prohitleriska  politika  izraisīja   ne  vienmēr  labi  pārdomātu   atbildes  reakciju, tai  skaitā   uzkurinot  baltiešu  šovinismu,  kurš  mūs  tikai  kompromitē  civilizētās  pasaules  acīs.

Īpaši  nepieļaujama   ir   Latviešu  brīvprātīgā  Ieroču  SS  leģiona  vēstures  nepamatotā  glorifikācija.  Atcerēsimies ,   ka  Lietuvas  augstākā  virsniecība  atteicās  formēt  lietuviešu  SS  leģionu  —  tā  par  savas  dzīvības  cenu  izglābjot  desmitiem  tūkstošus  lietuviešu  jaunekļu  dzīvības.  Leģions  ir  visai  būtisks  cēlonis  pašreizējai    reālajai   demogrāfiskajai   situācijai  —  kad   lietuviešu  ir  daudz,  bet  latvieši  izmirst!

4.KĀDA  NOKLUSĒTA  RĪGAS  KONFERENCE  UN  ĒNU BIZNESS.

Rīga,  LZA  augstceltne  ( tautā  saukta  —  kolhoznieku  nams  vai   skābbarības  tornis),  1991.gada  13.jūnijs  —  notiek  LZA  Latvijas  vēstures  institūta,  Zinātniskās   asociācijas  „Latvija  un  latvieši  pasaulē”  un  Rīgas  politiski  represēto  kluba  zinātniskā  konference  „Komunistiskā  totalitārisma  un  genocīda  prakse  Latvijā”, kura  pieņēma  rezolūciju „Apsūdzība  Padomju  Savienības  Komunistiskajai  partijai  un  tās  filiālei  Latvijā – Latvijas  Komunistiskajai  partijai —  par  izdarītajiem  noziegumiem  pret  cilvēci,  Latvijas  tautu  un  zemi”.

Konferences  darbā  un  rezolūcijas  sagatavošanā  piedalās  AP  priekšsēdētāja  vietnieks  Dainis  Īvāns,  ievadreferātu  nolasa  akadēmiķis  Jānis  Stradiņš,  Stokholmas  latviešu  vēsturnieks  Dr.Uldis  Ģērmanis  lasa  referātu  „Kā  „tautu  cietums”  kļuva  par  „tautu  kapsētu”  (piezīmes  par  genocīda  priekšvēsturi  pasaules  pirmajā  socvalstī), grāmatas  autors  runā  par  Latvijas  valsts  iznīcināšanu. Konferences  rezolūcijas  sagatavošanā  visaktīvāk  piedalījās  Augstākās  padomes  priekšsēdētāja  vietnieks  Dainis  Īvāns.  Atļaušos  tikai  nelielu  citātu  no  rezolūcijas  beigu  daļas: Pamatojoties  uz  konferencē  konstatēto, uz  publicēto  dokumentu  un  citu  pierādījumu  pamata,  balstoties  uz  konvencionālām  tiesību  normām  ir  pamats  apsūdzēt  PSKP  un  tās  filiāli  Latvijā –LKP-  par  to,  ka  PSKP,  būdama  PSRS  vadošais un  virzošais   spēks,  laikā  no  1917. gada 7.novembra  ar  nolūku  saglabāt  un  nostiprināt  savu  varu  apzināti  radīja  apstākļu  kompleksu,  lai  netraucēti  varētu  ekspluatēt  sabiedrības  ražošanas  spēkus  savas  autoritārās  partokrātijas  nostiprināšanai,  tāpēc  izdarīja  noziegumus  pret  cilvēci  gan  genocīda,  gan  cilvēka  tiesību  likvidēšanas  veidā.”[78]

Minētā  konference  izsauca  milzīgu  uztraukumu  un  asu  neokomunistisko  spēku  kritiku  masu  informācijas  līdzekļos.  Taču  sabiedrības  optimisma  nostiprināšanai  konferencei  zināma  nozīme  bija.

Lai  gan  konferences  materiāli  ir  publicēti  un   to  plaši  apgaismoja  TV un   visa  Latvijas  dienas  prese (domājams  arī  Padomju/Latvijas  Jaunatne)—grāmatas  autors  visai  pamatīgi  izklikšķinājās pa  Barikadopēdiju —  nekādu  informāciju  par  šo  konferenci  viņš  neatrada,  tā  nav  pat  pieminēta.  Šādi  noklusējumi   visai  neapgāžami  apstiprina   grāmatas  autora  kritisko  vērtējumu  par   Barikadopēdiju — ka  tā  nav  izmantojama  akadēmiskiem  mērķiem , pētot  Jauno  Brīvības cīņu  vēsturi.

Konferences  rezolūcijas  galvenais  autors, Augstākās Padomes  priekšsēdētāja  vietnieks   Dainis  Īvāns  savā  atmiņu  grāmatā  ir  atstājis  reti  sulīgu  un  precīzu  to  spēku  aprakstu,  kuri  nekautrīgi  izmantoja  tautas  pašuzupurēšanos   Baltijas  Jaunajās  Brīvības  cīņās,  lai  savtīgu  mērķu  vadīti  sagrābtu  politisko  varu.  Vārds  D.Īvānam  par  notikumiem  Latvijas  varas  augstākajā  ešelonā  1991.gada  nogalē.  Proti,  ticis  izveidots  masoniska  tipa  slēgts  vīriešu  Klubs-21: „pārspēt  šos  zēnus  glumumā  un  un  divkosībā  mums  nebija  pa  spēkam.  Iesākumā  neapjēdzu  par  ko  pat  ir  runa,  kad  viens  no  „Kluba-21” vēlākiem  biedriem  arī  man  neskaidri  solīja  palīdzību  iekļūt  ‘īpašā” vēlētāju  sarakstā,  kurš  noteikti  uzvarēšot  5.Saeimas  vēlēšanās.  Tā  kronis  būšot  arī  pagaidām  šķietami  malā  stāvošais  „Viņš  pats”(acīmredzama  norāde  uz  A.Gorbunova  kungu –I.R..  Katram  atbalstītājam  tikšot  pa  amatam  valdībā,  departamentosvai  „mums  draudzīgās  firmās  un  bankās”.[79]

Kopā  ar  akadēmiķi  J. Stradiņu  bijām  arī  konferences  materiālu  krājuma,  kuram  ievadvārdus  uzrakstīja  D.Īvāns,  redkolēģijas  locekļi.   Jānis  Stradiņš  tolaik  neslēpa,  ka  viņa  vadītā  asociācija   par  latviešiem  pasaulē  ir  nedaudz  reformēta    Kultkoma (kā  jau  minēts,  KGB  kontrolētā  Kultūras  sakaru  komiteja  ar  tautiešiem  ārzemēs)  zinātnes  sekcija,  labi  latvieši.   Diemžēl,  labie  latvieši un J.Stradiņš   bija  labi  tikai  uz  brīdi,  kamēr  briesmas  bija  pāri – pēc tam atkal  tika  sasisti  papēži  bierda kunga  A.Gorbunova  un  citu  LKP  veco  funkcionāru  priekšā  un  turpinājās  vecie  stiķi  un  niķi. Taču  grāmatas  autors  viņiem  neko  nepārmet —  tā  bija  pelnīta  atmaksa  par  grāmatas  autora  postbarikāžu  laika  labsirdīgo  viltus  humānismu.

Velti  ko  meklēt  par  šiem  patiesajiem,  reālajiem  procesiem  oficiozo  vēsturnieku  sacerējumos  par  Jauno  Brīvības  cīņu  laiku.  Tajos  ir  noklusēta, kā    minētā  tolaik  pavisam  sensacionālā    antikomunistiskā  konference,  tā  Kluba-21  darbība,  kura  ir  plaši  un  visai  precīzi  atspoguļota  kā  memuāru  literatūrā,  tā  īpaši  XX.gs 90-to  gadu  presē.

Šodien  šīs  partokrātu  un  specdienestu  vecās  aktivitātes,  diemžēl,  atkal  ir  ieguvušas  aktualitāti.

Tā  daļa  politologu  uzskata,  ka   trešais  spēks Maskavā  bijis  „Mossad”,  jo  to    pamatā  izveidoja  no  PSRS  emigrējušie  ebreju  tautības  NKVD  virsnieki,  tiem  bija  tradicionāli  dziļa  ietekme  staļinistu  aprindās–  tāpēc  Krievijas  ebrejiem   pienākoties  galvenais  lauru  vainags  par  PSRS  sagrāvi. Kaut  ko  līdzīgu  varēja  saklausīt  J.Stradiņa  ievadvārdos,  atklājot  I starptautisko  konferenci  Ebreji  mainīgajā  pasaulē 1995.gada  28.augustā.  Tiesa,  J.Stradiņa  ievadvārdiem   piemita   visai  spilgtas ekstrēmā  ebreju  nacionālisma  iezīmes —  viņš  visu  vēsturi  apskatīja  nacionālisma  griezumā.  Gan  Jēzu  Kristu,  gan  Kārli Marksu  akadēmiķis  J.Stradiņš  traktēja  kā  ebreju  pienesumu  pasaules  civilizācijas  vēsturei.[80]

Grāmatas  autors  tomēr  domā  citādi —  diezin  vai  būtu  kāds  nopietnāks  pamats  apšaubīt  Mihaila  Gorbačova  un  Borisa  Jeļcina  un  viņu  atbalstītāju  izšķirošos  nopelnus  totalitārās  impērijas  likvidācijā.  Kaut  gan  ebreju  tautības  cilvēku    pienesums  padomju  impērijas  sagrāvē  patiesi  bija  liels,  problēma  ir  tikai  motivācijā —  kādu  mērķu  un  motīvu  vadīti  viņi  tik  aktīvi  piedalījās  Krievijas  brīvības  cīņās. Visai  loģiski  būtu pieņemt,  ka  viņus  visvairāk  satrauca  PSRS  diezgan  plānveidīgi  realizētā  antisemītisma  izplatīšana  arābu  pasaulē  un  naida  un   neiecietības  kurināšana  pret  Izraēlu.

Vizītes  laikā  pie  pēdējā  PSRS  KGB  priekšsēdētāja  Vadima  Bakatina    autoru  visvairāk   pārsteidza,  ka   Bakatins   par  savu  palīgu  bija  izvēlējies  V.Molotova  mazdēlu  Vjačeslavu  Ņikonovu  (kurš  bija  klāt  arī  mūsu  sarunas  laikā).   V.Ņikonova  kunga   vecmāmiņa   Poļina  Žemčužnija  bija  ebrejiete,  kurai  pēc  dažu  kompetentu  ekspertu  domām , kā  Molotova  sievai ,  bija  visai   izšķirīga  loma  Izraēlas  valsts  izveidē.  Par  to   viņa  garus  gadus  nosēdēja  Gulāgā,  šajā  ziņā  Staļins  bija  konsekvents,  kaut  gan  pašu  Molotovu  amatā  atstāja.  Kad  raksta  autoram  Centrālajā  PSRS  KGB  arhīvā  lietas  sāka  izsniegt  ar  kavēšanos,  V.Ņikonovs    ātri  nodibināja  kārtību —  grāmatas  autoram  visu  atļauto  izsniedza  bez  kavēšanās.  Tāpēc   varu  pateikt    paldies  minētā  arhīva  priekšniekam  Anatolijam  Krajuškinam (kurš  mani  pat  pieņēma  audiencē)  un  arhīvistam – vēsturniekam Jurijam  Razbojevam  par  priekšzīmīgu  apkalpošanu  atvēlētajās  robežās ,  tāpat  kā  izteikt  kategorisku  protestu  par  psihotrono  ieroču  pielietošanu  pret  grāmatas  autoru,  kad  sākotnēji  viņam  darba  vieta  bija  ierādīta  kāda  dežūrdaļas  virsnieka  Jurija  Ošibkina  kabinetā .  Tas   notika  laikā,  kad  autors iepazinās  ar  latviešu  virsnieku  represēšanas  lietām,  kurās  redzams,  ka  NKVD- KGB  pēc  L.Berijas  aresta  ir  nozagušas  valstij  visu  1940.-1945.gada  aģentūras  kartotēku  okupētajās  Baltijas  valstīs.  Par  šo  sensacionālo   zudību  sīkāk  runa  iet  atklātajā  vēstulē  „Mātes  asaras  ir  svētas!”   un    autora  memuāru grāmatas  krievu  valodā  „No perestroikas  uz  katastroiku” fragmentu  publikācijā   Google  (http://ronis-againstglobalterrorists.blogspot.com).  Tikai  atzīmēšu  interesentiem  savu  toreizējo  izjūtu  gammu —  milzu  nogurums,  tukša  galva  un  dažas  uzmācīgas  domas  –  ak  nu  tur  taču  nekā  nozīmīga  nav ,  vieni  čekistu  meli.. Cita  starpā, Gorbačova-Jeļcina laikos  ir  milzums  speciālās un  populārzinātniskās   literatūras par šiem  psiholoģiskā  kara  produktiem,  kurus  kompetenti  aprakstīja    kara  akadēmiju  profesūras  pārstāvji.

Taču  viena  lieta  jāakcentē  —  publikai  lasīšanai  izsniedzamās  KGB  lietas  pēc  reglamenta  vispirms  rūpīgi   bija  jāizlasa  pašiem  arhīva  darbiniekiem.  Kā  profesionāļi  viņi  nevarēja  nepamanīt  un  nenovērtēt  ziņas  par  zudušo  Baltijas  aģentūras  kartotēku.  Vai  par  šo  ārkārtējo  notikumu  tika  ziņots  prezidentam B.Jeļcinam  un  valdībai,  kā  tas  bija  jādara?  Vai  šie  pilsoņi  var  dokumentāli  pierādīt,  ka  viņi  šādu  ziņojumu  ir  snieguši ?

Šodien  autors  patiesi  nožēlo,  ka  par  nozagto  NKVD  kartotēku  viņš    neinformēja  V.Ņikonovu,  bet  toreiz  viņam  visi  čekisti  šķita  vienādi  naidīgi.  Savu  kļūdu  autors  saprata  krietni  vēlāk,  kad  V.Ņikonovs  spīdoši  novadīja  B.Jeļcina  priekšvēlēšanu  kampaņu.

Pēc  grāmatas   autora  versijas  galvenais  faktors,  pateicoties  kuram  Baltija  izkļuva  brīvībā —  bija  valdošās  nomenklatūras  apzagšanās   īpaši  lielos  apmēros.  Raksta  autors  komparatīvās  metodes  ietvaros   pārbaudīja,  vai  ASV,  līdzīgi  PSRS  „koka”  rubļu  tirdzniecībai  puču  priekšvakarā  un  laikā,  11. septembra  priekšvakarā  nenotika  kādas  globālas  finansu  mahinācijas. Tāda  atradās  plaši  zināmajā  afērā  ar  mafiozās  Krievijas  naudas  atmazgāšanu The  Bank  of  New  York 1996.-1999.gadā  7  miljardu  dolāru  apmērā.  Šajā  afērā  bija  līdzdalīgi   Jeļcina  tuvākās  apkārtnes  ļaudis,    komunistu  nometnes  cilvēki  un   atklāti  mafiozi spēki, kā  „Nordex” šefs,  mums  jau  zināmais  Jāņa Šneidera  biznesa  partneris   Grigorijs Lučanskis.

Grāmatas  autoru īpaši  ieinteresēja   bijusī  Latvijas  kriminālā  autoritāte–    Latvijas  Valsts  universitātes  saimnieciskais  eksprorektors  Grigorijs  Lučanskis, jo  pēc  bijušā  Saeimas sekretāra  un vēstnieka  Krievijā Imanta Daudiša  privātas  informācijas  tieši  G.Lučanska – J.Šneidera –A.Šķēles- A.Lemberga  oligarhiskā  grupa organizējusi   viņa   kliedzoši  nelikumīgo  atcelšanu  no LU Latvijas vēstures  institūta  direktora  amata  divus –trīs  mēnešus  pirms  direktora  termiņa  beigām,  pie  reizes  izlaupot  bibliogrāfiskos  retumus  no  institūta  bibliotēkas  un oriģināldokumentus  un  svarīgas  dokumentu  kopijas  no minētā  institūta Jauno un jaunāko  laiku  vēstures  nodaļas  arhīva. Tas esot  ticis  darīts  autora  pārliecinoši  dokumentēto  publikāciju  dēļ  par  Latvijas kuģniecības  kuģu  (arī  Krievijas  tirdzniecības  flotes  kuģu)  izlaupīšanu  īpaši  lielos apjomos (kuri esot aizpeldējuši  Ģrieķijas  virzienā),  par   „Bankas Baltija” ļaunprātīga   bankrota organizēšanu,  pārtikas  rūpniecības  kliedzoši  mafiozo  „prihvatizāciju” u.c. G.Lučanskis   autora  atcelšanas  laikā   pat  speciāli  ieradies  Rīgā..  Kā  pierāda  nesenā  ārlietu  ministra  Ģ.V. Kristovska  grāmata  „Ēnas  pār Ventspili”,  tad  G.Lučanska    mafiozā  biznesa     tuvs   partneris  bija  bēdīgi  slavenais  ventspilnieks  Aivars  Lembergs. Kāpēc  Ģenerālprokuratūra  izliekas  nemanām  šo  maģistrālo  virzienu?

Kā  grāmatas  autors  neoficiāli  uzzināja   no  dažiem  draudzīgiem  tiesībsargiem,   viņam  vēl ļoti  paveicies. Īsi  pirms  laulības  šķiršanas 1995.gada  decembrī   grāmatas  autora  toreizējā  sieva,  ilggadējā   Latvijas Vēsturnieku  komisijas  pie Valsts prezidenta  locekle,   Dr. hist. Rudīte Vīksne  gribējusi  panākt   autora  atzīšanu  par  psihiski  slimu  un ievietot  viņu   Psihoneiroloģiskajā  slimnīcā  Tvaika ielā,  kur galvenais  ārsts  bija Dr.Oskars  Velmers.   Viņas  vecāki  bija  tuvi  ģimenes  draugi , pēc  autora  domām,  galvenajam  Latvijas  ēnu  ekonomikas  karalim,  ilggadējam LPSR Ministru padomes  lietu pārvaldniekam  Jānim Šneideram,  par  kuru  runa  bija  iepriekš.  J..Šneiders  padomju  okupācijas  laikā  bija  ļoti ietekmīga  persona,  tāpēc  šādi  draudi  bija  reāli.

1996.gada 2. februārī  grāmatas  autors   uzrakstīja  oficiālu  iesniegumu  Ģenerālprokuroram Jānim Skrastiņam, ka  viņa  ārstējošā  ārste Dr.Dobroserdova  bija  brīdinājusi   autoru  par  kādiem  aizdomīgiem Dr. Gulbja  ierakstiem   viņa  ambulatorajā  kartē —  viņam un ārstējošam  ārstam  aiz  muguras. Atsaucoties  uz  publikācijām  presē, ka  soda psihiatrijas  prakse Latvijā  turpinās, grāmatas  autors  šos  mistiskos ierakstus  no  savas  ambulatoriskās  kartes kserokopēja  un  iesniedza  pārbaudei  Ģenerālprokuratūrai,  uzsverot, ka  tie  izdarīti 1995.gada  5.aprīlī , dienā , kad  kopā  ar virsprokuroru  Aivaru Zaķa  kungu  autors   Ģenerālprokuratūrā  intervēja   bijušo  LPSR VDK  priekšsēdētāja  vietnieku  ģenerālmajoru  Jāni Trubiņu..  Grāmatas   autors tāpat  norādīja, ka  sarunā  Dr.Gulbis  teicās  visu  aizmirsis, taču izteica  pieņēmumu,  ka  varbūt  kāda  sieva  žēlojusies,  ka  vīrs  slims  ar nerviem un viņš  kaut  ko ir izrakstījis.

Diemžēl ģenerālprokurors  Jānis  Skrastiņš  nostājās  soda  psihiatrijas pielietotāju  pusē  un ņēma  viņus  savā  aizsardzībā. —  neviens  no  vainīgajiem  netika  saukts  pie  atbildības, bet grāmatas  autors  vispār  nesaņēma  nekādu  atbildi. Kā  nupat daļēji   izdevās  noskaidrot  manai  dzīvesbiedrei  kultūrvēsturniecei  Baibai  Ronei, tad  grāmatas  autors  Ģenerālprokuratūras  noziedzīgās  bezrūpības  dēļ  uz  ilgiem gadiem  tika  pārvērsts  par  modernizētas  aizmuguriskas  soda  psihiatrijas  upuri.  Proti, viņš  1996.gada  maijā  izveidoja jaunu  ģimeni, 1997.gadā  nopirka  lauku mājas  ar  zemi  un mežu, līdz 2005. gadam bija  aktīvs autobraucējs (ir pat viena autoinspekcijas kvīts  par  naudas  sodu  sakarā  ar   savlaicīgu tehniskās  apskates  neiziešanu), kad  meta  mieru  nabadzības  dēļ, viņš  piedalījās 10.Saeimas  vēlēšanās (ir attiecīgs  spiedogs pasē) u.t.t. —  tātad it  kā  normāls, pilntiesīgs  pilsonis.  Tas  bija tāpēc, ka pēc likuma prasībām   informācijai   par  nepieskaitāmību  obligāti  jāparādās  iedzīvotāju  reģistrā. Tieši  tāpēc  oficiālos  iesniegumos  ir jānorāda  personas  kods. Grāmatas  autors  pēc Iedzīvotāju  reģistra  ziņām  bija vesels, pilntiesīgs  pilsonis.

Tomēr  Ģenerālprokuratūra  un  tiesas  atteicās   izskatīt    iesniegumus   par  grāmatas  autora  atklātiem lieliem nesodītiem padomju un nacistu kara  noziegumiem, Latvijas  Vēsturnieku  komisija,  valsts prezidents A.Bērziņš  u.c. atstāja  visus  viņa iesniegumus  bez atbildes.  Nerunājot par to, ka  autoram tīri pirātiskām  metodēm  atsavināja  viņa LZP grantu  „Politiskie  tiesas procesi Latvijā 1940.-1990”., bet LZA prezidenta akadēmiķa Jāņa  Stradiņa  izveidoto  šķīrējtiesu (pēc prokurores I.Šnepstes kundzes, vēlākās  JL Saeimas deputātes,  norādījuma) profesors , akadēmiķis,  šodien Augstākās  tiesas  senators   Kalvis  Torgāns  vispār  nesasauca – pēc tam, kad  dokumentos  pārliecinājās, ka  pirātiskais Dr.hist D.Bleieres  pieteikums  uz  autora  grantu  iesniegts  pēc LZP noteiktā  termiņa iztecēšanas  un  to  vispār  nedrīkstēja  pielaist  konkursam. Uzskaitījumu  varētu  turpināt,  taču  lietas būtība ir īsa —  sadzīvē,  autobraukšanā  un Saeimas  vēlēšanās  grāmatas  autors, tā  sacīt,  bija  parasts  ierindas  pilsonis, formāli ar visām  pilsoņa  tiesībām. Viņš pat  piedalījās konkursos  uz LU dekāna, pat docenta  amatu, Kuldīgas V.Plūdoņa ģimnāzijas  direktora  amatu, Kuldīgas pasta priekšnieka  amatu – nu neizturēja, tā  sacīt, konkursu, parasta  lieta. Bet kad viņam nekur neizdevās  iekārtoties pat par vēstures skolotāju – tas jau ir aizmugurisks  profesijas  aizliegums. Proti,  būtiskākos  gadījumos, domājams,  kādi  anonīmi  spēki  SAB un Drošības policijas  personās    piegādāja  „pa tiešo” viltotu  informāciju  par  autora  it kā  nepieskaitāmību  skolu  direktoriem,  kurās  viņš  meklēja  darbu.

Ar šādu Ģenerālprokuratūru  un specdienestiem  dzīvojot  nav brīnums,  ka  reālā  vara  valstī   atrodas  mafiozu  oligarhu  rokās,  kuri,  neraugoties  uz  visiem atmaskojumiem,  stipendijām u.t.t.,   joprojām turpina  valdīt   tiesībsargu  praktiski  netraucēti  . Lai gan tas ir slikts  mierinājums,  jāatzīst,  ka  arī  citās   valstīs   šajā  jomā  neiet  visai  spīdoši.

ASV  tiesībsargi  sākotnēji  negrasījās   aprobežoties  vienīgi  ar  Lūsijas  Edvardsas   un  Pītera  Berlina  tiesāšanu,  presē  ir  minēti  desmitiem  citu uzvārdu,  tajā  skaitā  Grigorija  Lučanska  vārds.   Taču  2001.gada  11.septembra  traģēdija  aizēnoja  pat  šo  kriminālo  sensāciju.  Tieši  šī  skandāla  dēļ  no  amata  nācās  atkāpties  Borisam  Jeļcinam .  Pret   sabiedrības  iecerēto   prezidenta  Jeļcina  mantinieku   Sankt Pēterburgas  vicemēru  Anatoliju  Sobčaku  savlaicīgi  tika  vērsta  nežēlīga  kompromitācijas  kampaņa,  kas  iedragāja  viņa  veselību  un  2000.gada  sākumā  viņš  mira  ar  insultu.   Par  prezidentu  kļuva  Sobčaka  kādreizējais  padomnieks   ar  čekista  kadru  anketu – Vladimirs  Putins, tobrīd  Federālā  drošības  dienesta  šefs.   Tā  kā  šī  apzagšanās  nu  nekādi  nav  tikai  ASV  iekšējā  lieta!

Pati  būtiskākā  informācija  starptautiskajai  drošībai  saistās ar  Ņujorkas  tirdzniecības  centra  trešā  debesskrāpja  mistisko  sabrukšanu, tūlīt pēc Dvīņu torņu iznīcināšanas.  Masu  mēdiju  rīcība  nesen nonāca  īsti mistiska informācija it kā no gaidāmā   oficiālā  paziņojuma  par  izmeklēšanas  rezultātiem. BBC ziņo, ka mediju rīcībā  ir ziņas, it kā 47  stāvu  ēka  sabrukusi  ugunsgrēku  dēļ , kas  vienlaikus  plosījies  vairākos stāvos. Vai  atkal Dieva tā kunga aizraušanās  ar  konspirācijas  teoriju —  nejaušas  sakritības pēc   vienlaicīgi  ar  Dvīņu torņu  sabrukšanu,  aizkurinot tik  varenu  uguntiņu,  jo netraucēti  vairākos  stāvos  to  nevarēja   aizdegt  neviens  cits, kā Dievs tas kungs! Bet pie Romas  pāvesta,. kā  redzējām , velti  meklēt  palīdzību…

6. nodaļa. SARKANBRŪNO   HAIZIVJU   UZBRUKUMS.

1. GRĀMATAS  AUTORA  DĪVAINIE  PIEDZĪVOJUMI  AMERIKĀ.

Laikam  gan  šobrīd  Latvijā  nav  kritizētāka  ļaužu  kopa  kā  politiķi.  Grāmatas  autors  nebūt  negatavojas  uzņemties  viņu  advokātu  lomu,  pelnīts  godam!  Taču  ja  mēs  paraugāmies  uz  stratēģiskiem  un  mazāk  stratēģiskiem  politiķu  lēmumiem,  tad  tiem   pamatā ir  ekspertu  darbs.  Tāpēc  ļaudis,  kuri  perfekti  orientējas  politikā,  galveno,  pat  izšķirošo  nozīmi  piešķir  tieši  ekspertu  darbam,  pēta  un  studē  viņu  uzskatus, kompetenci u.t.t. Tāpēc  šajā  nodaļā  grāmatas  autors ļaus  palūkoties  uz  ekspertu  dzīvi  it  kā  no  iekšpuses  —  sabiedrībai  tik  būtiskā  jomā  kā  vēstures  zinātne.

Šo  stāstu  autors  sāks  ar  1993.gada  tveicīgo  septembri  Vašingtonā,  kad  gaisa  temperatūra  pazeminājās  zem  30 C  atzīmes (pēc  Amerikā  pieņemtās  Fārenheita  skalas  cipari  bija  pavisam  astronomiski)  tikai  naktīs. Biju  ieradies  Amerikā  uz  8 mēnešiem  ar  ASV  Starptautisko  pētījumu  un  apmaiņas  padomes (IREX)  stipendiju. Savās  lielajās  cerībās  nebiju  vīlies.  Rīgā  atgriezos  ar  vienu  lielu  čemodānu  pilnu  ar  arhīvu  dokumentu  kserokopijām.  Viena  apelsīnu  kaste  pilna  ar  kserokopijām  atpeldēja  ar   kuģi.  Biju  tāpat  uzrakstījis  plašu  ievada  eseju  grāmatai  „Kārlis  Ulmanis  trimdā  un  cietumā” ar   dokumentu  publikāciju  no  bijušā  PSRS KGB  Centrālā  arhīva  Maskavā,  vairākus  rakstus  latviešu  presei.  Grāmatas  autoram  gandrīz  vai  liktenīgo IREX  izveidoja  1968.gadā  zinātniskai  apmaiņai  ar  PSRS  un Austrumeiropu. Jau 1989.gadā  IREX  atvēra  savu  pirmo  biroju  Maskavā., Rīgas  biroja  atvēršanā  bija  līdzdarbojies  arī  grāmatas  autors.

Divas  nedēļas  Vašingtonā  un ASV  Nacionālajā  arhīvā  bija  tikai  tāda  virspusēja  iepazīšanās ar dokumentu un  muzeju  pārbagātību.  Taču  grāmatas  autors  paspēja  arī  iepazīties  ar  Holokausta  piemiņas  muzeju  un  pasaulē  plaši  pazīstamo  OSI – ASV  Tieslietu  ministrijas  Īpašo  izmeklēšanas  biroju ,  kas  bija  speciāli  izveidots  holokausta  noziegumu  izmeklēšanai.  Palikušas  patīkamas  atmiņas  no  pavadītā  vīkenda  OSI  vēsturnieka  Roberta  Vaita  mājās,  iepazinos  arī  ar  Vašingtonas  latviešu  kopienu  un  sūtni  Dinsberga  kungu,  nolasīju    referātu  Vašingtonas  latviešu  centrā.

Taču  īpaši  auglīga  izrādījās  tikšanās  ar  OSI  līdzstrādnieku  Hermani  Redinu—atvaļinātu  ASV  pulkvežleitnantu,  stratēģisko  izlūku  pret  PSRS.  Mūsu  tuvākas  attiecības  laikam  izveidojās  pateicoties  manam  stāstam  par  dīvainajiem  apstākļiem,  kas  bija  saistīti  ar  profesora  Edgara  Andersona  bojā  eju  autokatastrofā .  San  Hozē  universitātes  Kalifornijā  profesors  un Stenfordas  universitātes  Hūvera  institūta  arhīva  Baltijas  kolekciju  veidotājs  Edgars  Andersons  bija   ASV prezidentu  padomnieks  Baltijas  vēstures  jautājumos  un  tuvs  H.Redina  paziņa.  Pastāstīšu  šo   stāstu  arī  lasītājiem.

Ar Edgaru Andersonu  iepazināmies  1987. gadā  Stokholmā  konferences  laikā,  uzņēmu  viņu  arī  Rīgā,  kā LZA Vēstures  institūta  viesi  ar  vairākām  lekcijām. Profesors  E.Andersons  bija  arī Latvijas Tautas  frontes 1.kongresa  goda  viesis.   E.Andersons  sāka  organizēt  manu  Amerikas  braucienu,  jau  saņēmu  ielūgumu  kā  viņa  otrās  pakāpes  brālēns,  kaut  gan  nekādas  radu  būšanas  mūsu  starpā  nebija.  Šajā  sakarībā  profesors  bija  man  izsūtījis  divas  angļu  valodas  mācību  grāmatas – no  kurām  bija  mācījies  pats, jo es runāju  vāciski.  Pagāja  pusgads,  bet  no  grāmatām  ne  miņas.  Edgars  Andersons  bija paguvis  telefona  sarunā  jau  novēlēt  čekistiem labus  panākumus  angļu  valodas  studijās,  grāmatas  patiešām  esot  labas. Tad  pēkšņi  sūtījums  pienāca,  tik  ilgi  ceļojušo  banderoli   noliku  piemiņai  rakstāmgalda  atvilknē. Pēc  dažām  dienām  Latvijas  radio  ziņoja  sēru  vēsti, ka  uz  101 ceļa  Kalifornijā  autokatastrofā  gājis  bojā  Edgars  Andersons.  Profesors  bija  gājis  bojā  tajā  pašā  dienā,  kad  pienāca  minētais  grāmatu  sūtījums,  taču  mana  toreizējā  sieva,    jau     minētā  Dr.hist. Rudīte  Vīksne,   banderoli  bija  izmetusi…

Kādu  svētdienu  E.Andersone  atraitne  Ligita  Andersones  kundze  parādīja  avārijas  vietu,  tas  bija ceļa  kāpums  paugurā  ar  minimālu  pagriezienu,  taču  pietiekošu,  lai  nebūtu  iespējams  iesnausties. Sirds  vājumu  izslēdz  dīvainie  apstākļi,  kādos  grāmatas  autors  saņēma  Edgara  sūtītās  angļu  valodas  mācību  grāmatas.  Atliek  vienīgi  psihotrono  ieroču  pielietošana.  Kas  tie  tādi —  to ļoti  labi  zina  pat  ļoti  plašs zinātnieku  loks  ar  LZA prezidentu  J.Ekmani un LU pirmo  rektoru J.Zaķi priekšgalā.  Andrejs  Siliņš  un Ivars  Godmanis  šajā  branžā  bija  izteikti  ierindas  darbinieki.   Mūsu  vidū ir gan hronodinamikas  speciālisti,  gan  pat  vēl  visai  možā  stāvoklī – viens  no padomju  etniskās  bumbas  , tā  sacīt,  reālajiem,  nevis  papīra   tēviem.  Varbūt  šo   patiesi  aizraujoši  interesanto  jomu  speciālisti  paši  pastāstīs  ar ko  viņi  nodarbojās.  Latvijas  specdienestu  centieni  aizbāzt  viņiem  mutes  ir  prettiesiski  un  antikonstitucionāli.

Vai  tiešām  vienreiz  budžetu  nenokonsolidēs  uz  liekēžu – spiegu  dienestu  budžeta   rēķina?  Šajā  gadījumā  pietiktu  visam-  gan medicīnai,  gan izglītībai,  gan  minimālo  un  vidējo  pensiju  dubultošanai.

Taču  atgriezīsimies  Amerikā.   Pa  vakariem  Hermanis  Redins  vizināja  grāmatas  autoru  savā  lielajā  limuzīnā,  šķiet  kadillakā,  risinājām  daudzas  aizraujoši  interesantas  tēmas.  Hermanis  ar  savu  meitu  pat   uzlūdza  autoru  vakariņās   Pentagona  augstāko  virsnieku  klubā  kādas  karabāzes  teritorijā  netālu  no Vašingtonas. Vēlāk  sapratu, ka , atļaušos  teikt,  draudzība  ar  Hermani Redinu  daļēji  paglāba  autoru  no  plānotas  lielas  provokācijas  Stenfordas  universitātē..

Minēto  provokāciju  bija  noorganizējuši   ASV  profesori,  Baltijas  pētniecības  veicināšanas  asociācijas (AABS)  biedri – A.Ezergailis  un A.Plakans.  Izmantojot  labu  pazīšanos  ar  IREX  viceprezidentu, viņi  bija  panākuši  grāmatas  autora  noņemšanu  no  IREX  programmas  gandrīz  uz 2 nedēļām  un  nodošanu  AABS  rīcībā.  Pret  pašu  ideju  autoram  nebija  nekādi  iebildumi.  Viņš  nolasīja  lekciju  sēriju latviešu  emigrantu  centros  Priedainē (Ņūdžersijas  štats) un Ņujorkā,  kā  arī  Kolumbijas  universitātes  Harimana  institūtā.

Tik tālu viss  bija nevainojami. Grāmatas  autors  paguva  iepazīties  un  atklāti  aprunāties  ar  aizejošo 80-90 – gadnieku  paaudzi, kura  par  pirmskara  Latviju  zināja  tik  būtiskas  lietas–   par   kādām    nekad  nesastāda  dokumentus. Tā   Priedainē  autors  iepazinās  ar mācītāju  Žani  Krisbergu,  pensionētu  raidītāja  „Amerikas Balss” ilggadīgu  līdzstrādnieku.  Viņu  burtiski  bija  satriecis  mans  referāts  par  Latvijas  valstsvīru  represēšanas  apstākļiem,  nopratināšanas  protokoliem,  soda  vietām. Izrādījās, kā  jauns  Latvijas  armijas  kapelāns,   mācītāja  kungs   bija  ticies  ar  kara  ministru  ģenerāli  Jāni Balodi  un  visu  mūžu  palicis  ģenerāļa  cienītājs.  Ž.Krisbergs  kategoriski  nepieņēma  un apkaroja  plaši  izplatīto  neonacistisko  viedokli  emigrantu  vidū,  ka  nevis  Molotova-Ribentropa  pakts,  bet  ārlietu  ministrs Vilhelms Munters un ģenerālis  Jānis  Balodis  pārdevuši  Latviju  Padomju  Savienībai.  Te  pēkšņi  dokumenti,  nopratināšanas  protokolus  ieskaitot,  ka  neko  un nevienu  ģenerālis  Balodis  nav  nodevis.  Ž. Krisbergs  bija  aizrautīgs  cilvēks – viņa  kādreizējā  skolniece  dzejniece  Baiba  Bičole  esot   „Laika” galvenā  redaktore,  lai  tik  nozīmīgus  materiālus  sūtot  viņai  publicēšanai.   Tā  arī  bija,  kamēr  B.Bičoles  kundze  vadīja  „Laiku”,  netika  atteikta  neviena  grāmatas  autora publikācija,  bet  to  bija  patiesi  daudz.

Pēc Ņujorkas  nākošā   lekcija  bija  ieplānota  latviešu  centrā  Katskiļu  kalnos, Ņūdžesijas  štatā.  Tur mani gaidīja  milzu  pārsteigums – izrādījās,  ka  esmu  atvests  uz  ikgadējo  Ieroču SS latviešu  leģiona  veterānu  gadskārtējo  salidojumu.  Bija  par ko  samulst —  Latvijā   autoram  bija  pavisam  oficiāls  statuss,  arī  ASV  viņam  bija  oficiāls  statuss —  un  te  pēkšņi  tik  neoficiāla  lieta,  kā  veco  leģionāru  salidojums.  Katskiļos  bija  ieplānotas  divas  dienas —  nekas  cits  neatlika  kā  sākt  iejusties.

Maltītes  laikā  pēc  referāta   kāda  kundze  man  jautāja – kur  es  dzīvojot.  Rīgā,  atbildēju. Ne jau  par to,  arī  viņa  esot  dzimusi  Rīgā – kur  es  tagad  dzīvojot.  Rīgā,  atbildēju.  Kundze  ilgi  nevarēja  nomierināties – nevar  būt,  ka  Jūs  esat  no  turienes, Jūs  taču  runājāt  kā  cilvēks —  par  lielu  prieku  un  uzjautrinājumu   apkārtējiem.

Vēlāk  izrādījās, ka    minētie   AABS  profesori  bija  ieplānojuši  Katskiļus  provokatīvā  nolūkā. Taču  sadarbība  ar  Daugavas  Vanagiem  izvērsās  ļoti  auglīga.  Katskiļos  grāmatas  autoru  sagaidīja  un  iepazīstināja  ar  situāciju  Daugavas  Vanagu  ideoloģiskās  nozares  vadītājs  Alfrēds Puķīte – visumā  demokrātiski  domājošs  karsts  Latvijas  patriots.  Viņš  autoram   plaši  atvēra  žurnāla  „Daugavas  Vanagu  Mēnešraksts”  durvis. Grāmatas  autoram  līdz  šim  bija  iznākušas  darīšanas  tikai  ar  padomju  kara  veterāniem, tagad  viņam  nācās   pieredzēt   praksē,  ka  karavīrs  vienmēr  un visur paliek  karavīrs,  vienalga  kurā pusē viņš   būtu  karojis.  Tāpēc  jau  viņus  aizsargā  Hāgas  konvencija  par  kara  vešanas  noteikumiem.

Pirmās  dienas  Stenfordas  universitātē  arī  šķita  ļoti  daudzsološas. Autoram  dzīvoklis  bija  ierādīts   pašā  elitārākajā  Stenfordas  villu  rajonā,  10-15 minūšu  gājiena  attālumā  no Hūvera  institūta.  Arī  programma  bija  izstrādāta  pievilcīga – pa  dienu  netraucēts  darbs  Hūvera  institūta  arhīvā  un bibliotekā,  pa  vakariem  darbs  ar  slavistikas  nodaļas  studentiem  viņu  kopmītnēs —  sarunu  veidā  mans  uzdevums  būtu  viņiem  stāstīt  par  Krievijas un Baltijas  vēsturi,  jaunākajiem  notikumiem,  slīpēt  viņu  krievu  valodu. Studenti  savukārt  man  palīdzētu  apgūt  angļu  valodu,  jo  biju  šo  vēlmi  atzīmējis  savā  pieteikumā  IREX  stipendijai.

Taču  ritēja  dienas  un  nedēļas,  bet   autoru  pie  studentiem  neaicināja.  Arī  Hūvera  institūts  nelikās  par  viņu   ne  zinis,  kaut gan  bija  pieteikts   ziņojums  par  bijušā  PSRS KGB Centrālā  arhīva  dokumentu  grupām,  kuras  grāmatas  autors  bija   izpētījis. Šādas  dīvainības  ērcināja,  īpaši  nervozajā  atmosfērā  pēc  neveiksmīgā  1993.gada oktobra  puča  Maskavā,  kad  no  prezidenta  amata  gandrīz  atcēla  Borisu  Jeļcinu. Ja pučs  būtu guvis  panākumus,  Baltijai  tas  varēja  dārgi maksāt.  Visu  kompensēja  Hūvera  institūta  arhīva  darbinieču  patiesi  laipnā  un pretimnākošā  izturēšanās.

Skaidrību par  notiekošo  grāmatas  autors  sāka  iegūt   kaut kur starp 1993.gada 18.novembri  un   Ziemassvētkiem,  kad  bija  iepazinies  ar  represētā  sūtņa  Ludviga Sējas  meitu  Mirdzu  Liepiņu.  Mirdzas  kundze  tad  arī  pastāstīja,  ka     esot  izdevies   pasargāt   mani   no lielām  nepatikšanām.  Mani  no  izraidīšanas  paglābusi  vienīgi  Stenfordas  universitātes  rektore,  vēlākā  ASV  valsts  sekretāre  Kondolīza  Raisa,  Patrisa  Lumumbas  vārdā  nosauktās  Tautu  draudzības  universitātes Maskavā  absolvente. Jo,  uzzinot  par manu  lekciju  Ieroču  SS latviešu  leģiona  veterāniem  Katskiļos,   Stenfordas  Universitātes  akadēmiskā  personāla   grupa  pieprasījusi   anulēt  atļauju  strādāt  Hūvera  institūta  arhīvā  un  mani  no  Stenfordas vispār   izraidīt.  Tas  būtu  milzīgs  starptautisks  skandāls,  kurš  būtu  maksājis  man  karjeru  jau  tobrīd.  Pēc  jaungada  uzzināju  notikušā  detaļas,  par  to  sīki  runāju  publicēto  memuāru  fragmentos.

Sapratu,  ka  kādu  vai  kādus  nervozē  mana  darbība  tolaik  Latvijas  galvenā  vēstures  pētniecības  centra  direktora  amatā.  Mana  KGB  pētniecība  un  čekistu  atmaskojumi  nevarēja  būt  pie  vainas,  tā  bija  B.Jeļcina  laika  oficiālā   ģenerāllīnija,  kuru  dedzīgi  atbalstīja  Amerikā.  Atlika  vienīgi  nacionālsociālistiskās  okupācijas  lietas,  īpaši  mana  vizīte OSI  un  iepazīšanās  ar    Holokausta  piemiņas  muzeja  direkcijas  dažiem locekļiem.

Atcerējos  kādu  ne  visai  senu  notikumu  Rīgā.  Tiku  iegājis  sava  toreizējā  institūta  vecākā  zinātniskā  līdzstrādnieka  Tālivalža  Vilciņa  kabinetā.  Kolēģis  Vilciņš  bija  izcili  kompetents  zinātnes  vēsturnieks  un  liela  personība – kas  ir  milzu    retums  šodien  tik pelēkajās   vēsturnieku   aprindās,  kaut  arī  kolēģis  bija  ar  ārkārtīgi  sarežģītu  biogrāfiju.  Bijušais  Ieroču SS  latviešu  leģiona  virsnieks T.Vilciņš   filtrācijas  nometnē  bija  kļuvis  par  muzikantu  NKVD  pūtēju  orķestrī,    tad   bija  strādājis  par  skolotāju  un  sācis  piedalīties  akadēmiķa V.Samsona  ekspedīcijās,  kas  vāca  materiālus  par  pretestības  kustību  Otrā  pasaules  kara  laikā.  Tā  viņš  galu  galā  bija  nokļuvis  LPSR ZA Vēstures  institūtā.

Kolēģis T.Vilciņš  tikko  bija  saņēmis  Vācijas FR  izdotu  rakstu  un  fotogrāfiju  krājumu  par Baltijas universitāti  Pinebergā.[81] Viņam  tik  raksturīgajā  labsirdīgi  ironiskajā  manierē  kolēģis  rādīja  kādu  publicētu  fotogrāfiju  un  šķendējās —  kā  var  nepazīt  pasaulslaveno  latviešu  ģeologu  profesoru  Aleksi  Dreimani.  Profesora   fotogrāfijā  vispār  nav,  bet  par  A.Dreimani  nosauktais ir  kāds  zinātnē  nepazīstams  jauns  cilvēks  ar  papliku  galvu.  Pierādījumam  kolēģis T.Vilciņš   parādīja  vairākas  fotokopijas. Viens  bija  A.Dreimaņa  LU darba  apliecības  attēls,  vēl  bija pārfotografēti  attēli  no  avīzēm  vai  žurnāliem. No  fotokopijām  raudzījās  pavisam  cits  cilvēks —  ar  bieziem  tumšiem  matiem  un  ne  visai  augstu  pieri.  Nu  gan    iznāks  īsti  piparota  recenzija, priecājās  kolēģis  Tālivaldis  Vilciņš.  Runa  gāja  par  A.Grāmatiņa  sastādītā  krājuma  63.attēlu  97. lapaspusē.

Kad  pēc  kāda  laika  apjautājos,  kad  varēs  izlasīt  piparoto  recenziju, kolēģis  T.Vilciņš  nedaudz  samulsa – saradies  tik  daudz  neplānotu  darbu,  ka  recenzija  bijusi  jāatliek.  Pie  šīs  tēmas  kolēģis  atgriezās  tikai  pēc  laba   laika.  Viņš  reiz  nejauši  iegājis  pie  kolēģes  Irēnas Šneideres  un  uz  viņas  galda  ieraudzījis  ASV  izdotu  enciklopēdiju  ar  A.Dreimaņa  attēlu.[82] Jā,  atbildēju, šī  enciklopēdija  nāk  no  manas  mājas  bibliotēkas,  man  to  uzdāvināja  Baltijas  institūtā  Stokholmā  vēl 1987.gadā.  To  viņš  zinot, bet  vai  es  esot  pamanījis,  ka  tur  publicētais  attēls  esot  identisks  nepazīstamajam  no A.Grāmatiņa  krājuma.  Atzinos,  ka  nepamanīju, biju  aizmirsis  pat  par neuzrakstīto   piparoto  recenziju. Tad  kolēģis T.Vilciņš  nopūtās – viņš  esot   noskaidrojis,  ka  Aleksis  Dreimanis  karagūstekņu  nometnē  miris,  bet  viņa  dokumentus  izmantojis  kāds  pārbijie  studentiņš  no  policijas  bataljoniem  Nē, nē,  nekādus  noziegumus  viņš  neesot  veicis,  vai  ir  vērts  celt  trauksmi,  latvieši  jau  tāpat  esot  daudz  cietuši. Par  nelaimi  pašam  kolēģim  T.Vilciņam  autors  ļāvās  pierunāties  — kolēģis  Vilciņš  mira  ar  ātro  vēzi   drīz  pēc  grāmatas  autora  padzīšanas  barbariskām  metodēm  no  direktora  amata. ZA  kuluāros  pastiprināti  runāja, ka  kolēģa  Tālivalža  vēzim  piemitusi  virusoloģiska  daba.  Arī  šajā  jomā  mums  bija  superkompetents  speciālists – akadēmiķis M.Līdaks,  gan  jau  kāds  viņa  skolnieks  ir  palicis.

Ka  tās  lietas  tā  patiesi  varēja  būt — liecina  nepielūdzami  konkrēti  fakti.    Direktora  funkcijas  aizmuguriski  bez  lietu  pārņemšanas,  vienīgi ar LU rektora J.Zaķa un izglītības  ministra M.Grīnblata  akceptu,   sāka  pildīt  direktora  saimnieciskais   vietnieks  un   VDK  rezerves  apakšvirsnieks   I.Ločmelis.   Līdz  „dumpinieki” par  savu  barvedi -atamanu ievēlēja   arheologu  Intūrista  apskates  objektu   zonā  (Vecrīga  un Bauskas pilsdrupas,  kur viss  notika  tiešā  KGB   uzraudzībā)  Andri Cauni. Jaunais  atamans    ilgus  gadus  arī  lasīja  Latvijas  senvēstures  kursu Mākslas  akadēmijā,  tā  dodot iespēju  komponistam, rakstniekam un lielajam  smējējam Marģerim  Zariņam  izvēlēties  Andri  Caunes  kungu  par  prototipu  arheologam-stukačam,  nēģu un konjaka  nežēlīgajam  iznīcinātājam  stāstā „Dēli”. Par šo  kultūrvēsturisko  informāciju  paldies  arheologiem  Jānim un   Zigrīdai Apaliem,  kāda  saviesīga  pasākuma  reizē!

Principiālu  skaidrību  par  kolēģa  T.Vilciņa  kļūdu  grāmatas  autors  ieguva  tikai  pēdējo  mēnešu  laikā.  Mūsu  ģimenei  simpatizējošā  pensionētā  žurnāliste  Velta  Knospes  kundze  pastāstīja  autora  dzīvesbiedrei  kultūrvēsturniecei  Baibai  Ronei  dažas  pikantērijas  no  pēckara   gadu Latvijas Valsts Universitātes  pasniedzēju  dzīves,  kuras  daļēji  esot  atsegtas LVU  vēsturē.  Pārlapoju  minēto  grāmatu  un,  ak  vai, tās 72. lapaspusē  ieraudzīju  jau  redzēto  A.Dreimaņa  LU darba  apliecības  kopiju,  … tikai  ar  pārlīmētu  fotogrāfiju,  no  kuras  tagad   raudzījās  „studentiņš”[83].

Nu  tās  lietas  ir  palikušas  pavisam  nopietnas!  Tā  ir  ļoti  vienkārša  ekspertīze – konstatēt  ir  vai  nav  pārlīmēta  fotogrāfija  A.Dreimaņa  darba  apliecībā!  Tikai  tad ir jēga  turpināt  sarunu. Šeit  man  atkal  jāraksta   sēru  vēsts – tikko  šī  manuskripta  sākotnējo  variantu  sāku  izplatīt  11.Saeimas  deputātu  vidū,  kā  arī  piesūtīju  vairākiem  preses  izdevumiem  un  Barikadopēdijai, LU Latvijas  vēstures institūtam,  daudziem LU  profesoriem (I.Feldmani un A.Strangu ieskaitot) aizsaulē  aizgāja  minētās  grāmatas  autors  profesors  Heinrihs  Strods,  tiesa,  ļoti  cienījamā  vecumā.

2. VAI   VISA  LATVIJAS  AKADĒMISKĀ  PASAULE  IR  SARKANBRŪNA?

Diemžēl paragrāfa  virsraksts  nav  tikai  tukša  frāze. 2011.gada   8.jūlijā  mirušais  Aleksis Dreimanis   bija  LZA  ārzemju  loceklis[84],  vadošs  zinātnieks Kanādas un ASV  zinātniskajās  organizācijās  ar  lielu  ietekmi  Latvijā.  Viņa  kolēģi – jau  minētie  A.Ezergailis un   A.Plakans  pārkrāsoja  2. pasaules  kara  vēsturi  Latvijā  koši  sarkanbrūnu.  Oficiozās  Latvijas  Republikas   oficiozākie  vēstures  rakstītāji  ir  jaunie  „piecīši”, kuru  spalvai    pieder  pat  pabieza  koši  sarkanbrūna  grāmata  par 2.pasaules kara  vēsturi Latvijā,  kur  ir  apzināti  noklusēti  konkrēti lieli kara noziedznieki ,kā  čigānu, ebreju  un psihiski  slimo iznīcināšanas  vadītājs  joprojām  noslēpumainais  šturmbanfīres  Brants, cilvēku šāvējs Pārdaugavā vēl Rīgas kaujas  laikā 1941.gadā Ādolfs Šilde (dokumenti par Šildi ir iesniegti Okupācijas muzejā) , viens  no  asiņainākajiem  cilvēku  šāvējiem  1941.gada   vasarā  un  rudenī –latviešu  palīgpolicijas  izveidotājs  un  komandieris  Voldemārs  Veiss  u.c., kā  arī  noklusēta  padomju  karagūstekņu iznīcināšana  ar  bioloģisko  ieroču palīdzību, kā Latvijā,  tā pārējo okupēto Austrumu zemju (Ostlandes)  teritorijā. Attiecīgās  norādes uz  dokumentiem  zinātniskajā  apritē  ir ieviesis LZA goda loceklis  Upsalas profesors Haralds Biezais un popularizējis  grāmatas  autors.

Lūk,  „jauno piecīšu” vārdi – VDK pulkveža  dēls,  VDK uzticamības  persona   akadēmiķis Aivars Stranga  un četri  viņa ierindnieki – D.Bleiere, I.Butulis, I.Feldmanis, A.Zunda.

Taču  jauno piecīšu pulciņš  ir jāpapildina ar sesto —  LZA  goda doktoru Leo Dribinu, kurš  atļāvās  publiski  laikrakstā  „Diena” ironizēt  un apšaubīt profesora H.Biezā nacistu oriģināldokumentos  atklāto  šturmbanfīrera  Branta  vārdu,  pārmetot  grāmatas  autoram,  kurš  savās  zinātniskajās  publikācijās  konsekventi  vienmēr pasvītrojis, ka  joprojām noslēpumaino  šturmbanfīreru atklāja  profesors H.Biezais—nezināšanu un kompetences trūkumu, Tā  gan būtu  liecība tikai  par L.Dribina  slikto  audzināšanu  un  nepatīkamajām  manierēm. Ja L.Dribins  nebūtu  sarakstījis  grāmatiņu  par  ebrejiem Latvijā, kur nav  apgājis arī  holokausta  tēmu.  Taču  L.Dribins  nav  papūlējies  izlasīt profesora H.Biezā  minēto  grāmatu, kur  citēta  pašu  eksekutoru atskaite par Branta  briesmu  darbiem.  L.Dribins  nav  arī  uzskatījis  par  vajadzīgu iepazīties  ar  šo  rīcības  grupu un komandu (Einsatzgruppe, Einsatzkommando)  atskaitēm ne  Valsts arhīvā Koblencā (Bundesarchiv Koblenz), ne   ar to  kopijām  (mikrofilmās),  kuras ieguva J.Dzintars, un    kuras  glabājas  LU Latvijas vēstures institūtā pie  jau  minētās  I.Šneideres , kura  nosaucama  kā  septītā  jaunā  piecīte. Vairākus   gadus  atpakaļ , grāmatas  autoram  gaidot pieņemšanu  pie toreizējā  ZA prezidenta J.Ekmaņa,  sekretariāta  telpā   ienāca  L.Dribins un  visai  agresīvi  un  apvainojoši  sāka  viņam  uzbrukt, ka   autors  akadēmiķa  necienīgi  esot  sadarbojies  ar  angļu  specdienestiem. Nekad, atbildēju, vienīgi ar policiju, kara noziedznieku  izmeklēšanas  lietās. Savukārt  norādīju  uz  viņa  nekvalitatīvo  darbu,  kopā  ar I.Šneideri  no LU Latvijas vēstures institūta , slēpjot  šturmbanfīreru Brantu  un citus  nacistiskos  noziedzniekus,  kaut  gan dokumentu kopijas ir LU Latvijas vēstures  institūtā.   Dribins  nosarka,  gandrīz  sāka raustīt  valodu  un  izskrēja  ārā. Telpā  vēl  atradās  sekretāre  Dace Govinčukas  kundze,  bija  pavērtas  arī  prezidenta J.Ekmaņa kabineta  durvis. Varbūt dzirdēja  un  atceras,  jo  saruna  patiesi  bija  visai emocionāla.

Grāmatas  autors  atceras  arī sava  laba  studiju  gadu  paziņas  I.Ķezbera stāstīto laikā, kad  bija jauniecelts LPSR ZA   Vēstures  institūta direktora  vietnieks – vienas  nepatikšanas  ar Dribinu,  kurš   nepārtraukti  denuncējot   savus  kolēģus, kaut gan pats  trakoti kārs uz  sieviešu  brunčiem, īpaši  tādiem  pavaļīgākiem…

Taču  aina  nebūtu  pilnīga  bez  Latvijas Āpolitikas institūta izveidotāja un ilggadēja  vadītāja  Ata Lejiņa, kurš  pēc  čekas/SAB   maisu  informācijas  esot „ustanovļennij agent  specslužb SŠA”(atmaskots ASV specdienestu  aģents).[85] Ja grib politiskās  spēles  spēlēt, kā  pieņemts  civilizētā  sabiedrībā,  tad ir jābūt  diviem  vārtiem,  kaut  gan  grāmatas  autoram,  šķiet,  ka   Atis  tomēr  aģentē tai  pašai  svētajai trīsvienība –KGB/KFFDD/KĀI.

Šķiet visi   augstāk  minētie  vēsturnieki    ir   savdabīgās  neototalitārās  „vēsturnieku  centrālkomitejas” — Latvijas Vēsturnieku  komisijas  pie Valsts prezidenta  locekļi.  A.Zundas kungs  līdz  pat  pēdējam  laikam  bija  visu   četru Valsts prezidentu nemainīgais  padomnieks  vēstures  jautājumos.  Tādas  lietas  civilizētā  valstī  nedrīkst  notikt, bet ja ir notikušas,  ir  jāseko arī  atbilstošai  procedūrai  notikušā  novērtēšanai !

Grāmatas  autors  jau ir    informējis  arī  grāmatā  apvainotās  personas – oficiozos  vēsturniekus.    Cimds  ir  mests!  Apvainoto  personu  pienākums  būtu  bijis   aizstāvēt  savu  godu un cieņu  tiesas  ceļā.   Viņi to nav  darījuši  – līdz  ar  to  minētie  septiņi   vēsturnieki  ir  paši  sevi   izraidījuši    no  akadēmiskās  pasaules,  kā  tai  nepiederošas  personas —  Likuma  par zinātni un Zinātnieku  ētikas  kodeksa   precīzi  reglamentētā  ceļā!

Tikai  prakse, reālie darbi var  parādīt – ir  vai nav  sarkanbrūna visa  Latvijas  akadēmiskā  pasaule.

3.PIE DARBA  SPALVAS  MĀSAS  UN  BRĀĻI!

Latvijas  šodienas   realitāte  ir   tik  sarkanbrūna ,  ka  bez  skaidrības,  izgaismojot  visus tumšos  kaktus – Latvijas  brīvības  dziesmai  var   būt  sliktas  beigas!  Vienīgi  M.Gorbačova  dāvātā  vārda brīvība, bet galvenokārt, uzdrīkstēšanās  to  izmantot ,  bija tas  brīnumdarītāja  spēks, kurš  izveda  Baltijas  valstis  brīvībā. Grāmatas  autors  vienkārši  neredz  citu  spēku, kurš  spētu šo  brīvību  nosargāt  šodien. Tāpēc  ierosmei  grāmatas  autors  pakavēsies  tikai  pie dažām  savām  atmiņām  par  viņa  publicistisko  cīņu  un  cilvēkiem  ar kuriem  viņš  šajā  cīņā  iepazinās.

Neapšaubāmi  vadošā  Latvijas  Tautas  frontes  žurnāliste  bija   avīžu  „Atmoda”  un  „Atmoda  Atpūtai”  galvenā  redaktore  Elita  Veidemane,  kurai  ir  vienlīdz  lieli  nopelni,  kā  cīņā  pret  impēriju,  tā  iesarkan-brūngani  iekrāsota   latviešu  ekstrēmā  nacionālisma  kurināšanā.  Jāatzīst  gan,  ka  E.Veidemanes  kundze sāka  evolucionēt  demokrātijas  virzienā.  Ja   „Atmoda”  vēstures  laukā  bija  koši  brūna,  jo  par  galvenajiem  Latvijas  brīvības  cīnītājiem  tika  iztēloti  smagi   apkrāptie  Waffen SS  latviešu  leģiona  karavīri,  tad  „Atmoda  Atpūtai” jau  bija  vairs  tikai  ar  atsevišķiem  brūniem  traipiem:  „Pērkonkrusta”  apoloģija,  nekonsekventa  nostāja  pret  Ādolfa Hitlera  „Mein Kampf” (Mana cīņa)  pārstāsta  (tātad ne zinātniska, bet propagandiska  rakstura  izdevuma publicēšanu).   Tā rezultātā viens no  Hitlera   grāmatas  propagandas  izdevuma   izdevējiem, Ā.Kleckins,  ilgus  gadus  vadīja  Sabiedrisko  elektronisko  plašsaziņas  līdzekļu padomi,  spīdoši  izpildot  Latvijas  gēbelsiņa  funkcijas – Latvijas  sabiedrība  šodien  ir lielas  etniskas  konfrontācijas  pašā   priekšvakarā.

Jā,  tur ir  arī  liels  Elitas  Veidemanes  ieguldījums.  Arī  tāpēc,  ka  paralēli  ar  grāmatas  autora  klasisku  diskusijas  rakstu  „Atmodā  Atpūtai” —  „KGB – mūsu laikmeta  prāts,  gods  un  sirdsapziņa!” (1994.gada  28.maijā  un 1.jūnijā)  viņa  kopā  ar  veco  čekas  stukaču-klauvētāju   un  hronisku  alkoholiķi Andri  Bergmani  nopublicēja  grāmatas  autoru  apmelojošu  paskvilu „Mazliet  moralizējoša  grēksūdze” (1994.gada 1.jūnijā).  Grāmatas  autora  rakstā  bija  asa  pamatota  kritika  pret  Saeimas  deputāti  Ilgu Kreitusi (Gravu),  asa, bet  kļūdaina  kritika  pret  mūsu  vadošo politiķi  Ivaru Ķezberu.  Ja  E.Veidemane  nebūtu  „noraustījusies” no  izbijušo  Stūra  mājas (LPSR VDK)  džekiņu  uzbrēciena ,  bet  civilizēti  veikusi  savu  redaktores  darbu,  un  noorganizējusi   kaut  vai  apaļo  galdu,  daudz  kas  būtu  noticis  savādāk.  Grāmatas  autors  nebūtu  palicis  bezdarbnieks,  bet E.Veidemane  ilgus  gadus  nebūtu  vadījusi  dzeltenās  „Vakara Ziņas” ,  kuras  grauj  sabiedrības  morāli  un  šodien  viņa  nestrādātu  neokomunistu  lemberģiskajā  bastionā—Neatkarīgajā  Rīta  Avīzē. Šodien    toreizējie  džekiņi  ir  stājušies   „Lielās Naudas”(LN)  kalpībā  un  nepārprotami  ir  plaši  izvērsuši  ne tikai  tirdzniecību  ar  dzīvo  preci,  bet  noorganizējuši   arī  kileru  servisu,  atstājot  visus  Latvijas  cilvēkus  bez   tautību,  ticības un politiskās pārliecības   atšķirībām  — pie  izzagtas  valsts,  pamatīgi  izzagtas.

Tiesa, „Atmodā Atpūtai”  netika  liegts  vārds  arī  pretēju  uzskatu  pārstāvjiem.  Bet  2008. gadā  Elita  Veidemanes  kundze  pavisam  varonīgi  nopublicēja  plašu  savu  interviju  ar  šīs  grāmatas   autoru  par  spiegu  lietām,  arī  par  iespējamu  globālo  teroristu  apbruņošanas  centru  Rīgā.   Taču,  diemžēl,  Elitas  kundzei, kā  jau  minēju,   tobrīd  bija  izdevies  dabūt   darbu  tikai  dzeltenajās  „Vakara  Ziņās”,  bet  ASV  Valsts  departamentā  jau  dzelteno  presi  nelasa…

Pēc  sava  rakstura  klusa  un  nemanāma,  bet  ar  ļoti  stingru  mugurkaulu  izrādījās E.Veidemanes   komandas  žurnāliste  Dace  Balode,  kura   XXI gs.  sākumā  bija  žurnāla  „Nedēļa”  galvenā  redaktora  vietniece.  Vairākos  turpinājumos  viņa  nopublicēja šī   raksta autora  pētījumu  par  joprojām  internacionāli  atpazīstamākā  latviešu  dzejnieka  Jāņa  Raiņa pavisam  mistisko  bojā  eju.  J.Rainis  nepārprotami  bija  kļuvis  nepatīkams  staļiniskā  režīma  mugurkaulam – NKVD.[86]

Paldies  arī   „Nedēļas”  galvenajam  redaktoram  Mārim Zanderam  par  citu  pārdomu  rakstu   publicēšanu!  Īpaši  sirsnīgs  sveiciens  žurnālistei  Dainai  Dzenei  ar  kuru  kopā  pašķetinājām  dažu  labu  Kultkoma  noslēpumu.  Tas  tik  ļoti  nepatika  Stūra  mājas (LPSR VDK) vakardienas  ziķerzeļliem,  ka  D.Dzeni  drīz  no žurnālistikas  izraidīja.  Drīz  slēdza  arī  „Nedēļu”,  kura  bija  izveidojusies  par  nozīmīgu  problēmu  izvirzītāju  (atskaitot  „seksīgos” plikņus  pamatskolas  puišeļu  interešu  līmenī) – SIA  „Izdevniecība  „Rīgas Viļņi” vadītāja  Aija Simsone  nepārprotami  bija  kļuvusi  par  izbijušo  čekistu  pastiprinātas  intereses  objektu  un  viņu  spiedienu  acīmredzami  nebija  izturējusi.  Par teikto  liecina  gan šantāžas  mēģinājumi  pret  dakteri  Ģiļa  kungu,  gan  daudz  kas cits.

Daudzas  aktuālas  lietas  vēstures un politikas  laukā   publicēja   bijušais  Raiņa  literatūras  un  mākslas  vēstures  muzeja  direktora  vietnieks  un  avīzes  „Rīgas  Apriņķa  Avīze”  galvenais  redaktors  Imants  Pijols. Minēšu  tikai  savu  1996. gada 14.februāra  informāciju  „Čekas  arhīvu  atdošana  Maskavai  beidzot  pieprasīta  oficiāli”, kurā  rakstīju: „Visiem  tik  ļoti  apnikušajā  jezgā  ap  čekas  maisiem  beidzot ir noticis  jauns  un  principiāls  pagrieziens.  Latvijas  Ārlietu  ministrija  1996.gada  1.februārī (vai 2.februārī,  datums  un  iesniedzēja  vārdi  precizējami,  man  vēl  neizdevās  sazvanīt  par  notikušo  atbildīgos  darbiniekus) beidzot  iesniedza  Krievijas  Federācijas  Federālā  drošības  dienesta (KGB  mantinieks)  Sabiedrisko  sakaru  centram oficiālu  pieprasījumu  atdot  mums pienākošos  čekas  arhīvu  daļu.  Pieprasījums  tika  izdarīts  pēc  Latvijas Ārlietu  ministrijas,  konkrēti  NVS  valstu  nodaļas  darbinieces  Vitas  Dobeles  kundzes iniciatīvas.  Pieprasījumam  tika  izmantota  Represēto  Latvijas  valsts un sabiedrisko  darbinieku  likteņa  noskaidrošanas  komisijas  starpniecība. Manā  skatījumā  notikušajam  ir  paliekoša  vēsturiska  nozīme, tāpēc  sniedzu  pilnu iesnieguma  teksta  tulkojumu  no krievu  valodas.”[87]

Iesnieguma  tekstu  tālāk  necitēšu,  jo  pieprasījumu  „noslīcināja” abās  pusēs,  tā  radot  šodien jau  materializējušos  draudus  starptautiskajai  drošībai,  kā  mēs  jau  vairākkārt  runājām.

Mūsu čekas/SAB maisi  ir     čekistu—mafiozi  no   LPSR VDK (ļoti  ticami- E.Johansons,  J.Trubiņš, F.Straube, A.Jumītis)   nedarbs, tāpēc prasa nopietnu    ekspertīzi.  Andrievs Ezergailis  ir atļāvies  žurnālā „Rīgas Laiks”’  nepamatoti un apmelojoši   rakstā  par čekas  stukačiem  piesaukt   arī grāmatas  autora vārdu[88]. Bet, kā   jau minēts,   pat  Latvijas Republikas Augstākās Tiesas priekšsēdētājs A.Guļāns  ignorēja  grāmatas  autora   lūgumu  virzīt  viņa  pieprasījumu  pret  čekas/SAB  misu  viltotājiem pēc  piekritības – atkal aizmuguriskās  soda  psihiatrijas  pielietošana, pat  augstākā Latvijas Republikas tiesneša  personā.

1996.gada  20.februārī  autoru  absurdi  prettiesiski  un  aizmuguriski  atstādināja  no  direktora  amata  pildīšanas,  izplatot  kuluāros  netīras  tenkas  un  apmelojumus  par  viņa  it kā  psihisku  saslimšanu.

Šim iesniegumam  bija  vēl  kāds  bēdīgs  rezultāts. Ieroču  SS  Latviešu  leģiona  veterānu  organizācijas  „Daugavas Vanagi” ideoloģiskās  nozares  vadītājs  no ASV  Alfrēds Puķīte  ļoti  aktīvi  iesaistījās  grāmatas  autora  atbalsta  kampaņas  organizēšanā,  taču  nomira  sirds  operācijas  laikā.  Kā  nācās  dzirdēt  vēlāk,  par  operācijas  nepieciešamību  A.Puķītes  kungu  pārliecinājuši   tautieši  ārstu  baltajos  virsvalkos,  jo  subjektīvi  viņš  juties  labi.   A.Puķīte  balstīja   savu   aizstāvību  uz  minēto  pieprasījumu  par čekas  arhīvu atdošanu  un  grāmatas  autoram, kā  jau  teikts,     līdz  galam pavēra    žurnāla  „Daugavas Vanagu Mēnešraksts” durvis  analīzei  par  neokomunistiskās  reakcijas  spēku  atgriešanos  pie  varas  Latvijas  Republikā.

Minēšu  tikai  dažus  grāmatas  autora  rakstus  šajā  izdevumā.  Pirmais  raksts  bija  veltīts  vecā  Latvijas  čekista  Mavrika Vulfsona  un  viņa  skolnieka  un  līdzgaitnieka  Jāņa  Jurkāna  starptautiskajām  aktivitātēm,  ar kurām  viņi  kā  KGB  ietekmes  cilvēku  atmaskoja  tik  slavenu  ASV  starptautisko  attiecību  ekspertu,  kā  bijušo Latvijas  novadnieku  no  Liepājas  Džordžu D. Švābu  (George D. Schwab). [89] Vikipēdijas  biogrāfijā   G.Švāba     izcelsme  gan  ir  noklusēta,  taču   uzsvērts,  ka  viņš  ir  Latvijas  prezidenta  internacionālo  vēsturnieku  komisijas  (Latvian President’s  Commission  of International Historians)  loceklis. Vēlāk  autors  speciāli  atgriezās  pie  čekas  maisu  problēmas, palūkojoties  uz  to  caur  vecā  NKVD-KGB virsnieka  M.Vulfsona  biogrāfijas  prizmu.[90]

„Daugavas  Vanagu Mēnešraksts” pat  pārpublicēja  no „Latvijas Zinātņu Akadēmijas  Vēstīm” autora  recenziju  par  akadēmiķa  Tālava  Jundža  grāmatu. Recenzija  visumā  bija  kritiska,  jo  T.Jundzis,  runājot  par  Latvijas  drošību  un  aizsardzību[91],  bija  apgājis  čekas  maisu  problēmu.[92] Tagad  grāmatas  autors  gribētu  uzteikt  LZA  viceprezidentu akadēmiķi  T.Jundzi  par  drosmīgu  soli,  1995.gadā  publicējot  karti  par  to,  ka  Daugavas  HES  aizsprostu  avārijas,  vai  diversijas  rezultātā  applūdīs  praktiski  visa  Vecrīga  ar  muzejiem  un  to arhīviem un  daļa  Pārdaugavas  ar  abiem  lielajiem  arhīviem—Latvijas Valsts arhīvu  un Latvijas Valsts Vēstures  arhīvu.  T.i., starptautisko  teroristu  kara  apstākļos  pietiek  ar  diversijas  aktu  pret  Pļaviņu  HES aizsprostu,  lai  dažu  stundu  laikā  ietu  bojā  visa  latviešu  nacionālā  kultūra.

Kā  vadošs  padomju   okupācijas  laika  zinātnes  organizators  grāmatas  autors ir  dzirdējis  no  civilās  aizsardzības  speciālistiem  īsti  dramatiskus  stāstus.  Pļaviņa HES  aizsprosta   pārraušanas  gadījumā  Pļaviņu jūras  ūdens  masas  neglābjami  pārraušot   Ķeguma HES  aizsprostu,  kuram  nav  ieprojektēta  izturības  rezerve  šādam  gadījumam,  jo Pļaviņu HES uzcēla  daudz  vēlāk.  Tikpat  nenovēršami  tikšot  pārrauts  Rīgas  HES  aizsprosts,  kurš  tradicionālās  „taupības” vārdā  vispār  uzcelts  bez  kādas  izturības  rezerves.  Pār  Rīgu  tad gāzīšoties  8 m  augsts  triecienvilnis,  bet  lai  nesatraucoties,  tas  notikšot  tikai  vairāku  stundu  laikā,  savlaicīgi  atvēršot  Ķeguma un Rīgas  HES  slūžas – tā  kā  būšot  labi ja  5-6 m augsts  triecienvilnis.

Var  jau  būt, ka  padomju  speciālisti  pārspīlēja. Taču  neapstrīdama  ir  T.Jundža  publicētā  karte —  Nacionālās  bibliotēkas  jaunā  ēka,  prezidenta G.Ulmaņa (Rumpīša)  laikā  iedēvēta  par Gaismas  pili —  ir  uzcelta  katastrofas  zonā.  Tāpēc  nacionālo  bagātību – Nacionālās  bibliotēkas  fondus,  retumus  un  bagātīgo  rokrakstu  kolekciju  tajā  izvietot  nedrīkst!  Varbūt  šādā  ceļā  Rīga  beidzot  tiks  pie  lepnas  koncertzāles?

Formāli  jau LZA  un akadēmiķis  T.Jundzis  par  kļūdaino  Gaismas  pils  izvietojumu  neatbild.   Par  to  pilnu  juridisku  atbildību  nes  kultūras  ministre  Žaneta  Jaunzeme-Grende—kura kā Latvijas Nacionālās  bibliotēkas  atbalsta  biedrības  valdes  locekle  ir  pilnā  lietas  kursā  arī  par Gaismas pils  „slapjo  pusi”. Kāpēc  pēc  T.Jundža  grāmatas  publicēšanas —  neuzcēla  Gaismas  pili  drošā  vietā?   Šeit  atkal  mēs  sastopamies  ar  LN [lielo naudu]– ja  publiski sāktu  runāt,  ka  ir  reāli  apdraudēta  Vecrīga  un praktiski  viss Rīgas  vēsturiskais  centrs —  strauji  nokristos  nekustamo  īpašumu  cenas,  zaudējumus  ciestu  lepno  namu  īpašnieki.  Bet Ž.Jaunzeme-Grende  ir  iepazinusies   ar  Lielo  naudu –  kad  viņa  bija  Parex bankas  Padomes  locekle  un Hipotēku  un zemes  bankas  valdes  priekšsēdētāja  padomniece.  Slavējami,  ka  kultūras  ministre  norādījusi  savu  piederību  Rotari  klubam  (rotarietis  kādreiz  bija  arī  ārlietu  ministrs  Vilhelms  Munters),  bet  Hipotēku  un  zemes  banku  ilgus  gadus  vadīja  Klubiņa-21  biedrs.  Būtu  būtiski  uzzināt,   vai  šādu  noslēgtu  klubu  biedri  apmainās  arī  ar  privātā  vai  valsts  dienestā  iegūtu  informāciju —  konkrēti  par Gaismas  pils  celtniecību  labi  zināmā  iespējamas  katastrofas  zonā.

Kultūras  ministre  varbūt  grāmatas  iznākšanas  brīdī  jau  būs  atkāpusies,  bet  vai  „bez  piepalīdzēšanas” viņas  pēdās  sekos  Latvijas Valsts Vēstures  arhīva  direktors  N. Rižovs,  Nacionālās  bibliotēkas  direktors  A.Vilks  un Literatūras  un  mūzikas  muzeja  direktore  Ilze Knoka —  grāmatas  autors  ļoti  šaubās. Tie  ir  karjeras  cilvēki,  kurus  interesē  tikai  viņi  paši..  Tā  jau  vairs  nav pat  krīze,  bet  pilnīga  katastrofa!

1996.gada  17.jūnijā  autors  uzrakstīja  atklātu  vēstuli  ārlietu ministram  un  „Latvijas  Ceļa” priekšsēdētājam  Valdim Birkavam,  kur  atzīmēja: „Latvijas  politiskās  elites  atteikšanās  turēt  savu  vārdu,  savu  solījumu  aizmiršana  vai  tīša  ignorēšana  ir  veicinājusi  morālās  krīzes  padziļināšanos  Latvijas  sabiedrībā..  Pirmām  kārtām  tas  ir  saistīts ar  padomju  laika  praksi,  kad  esošie  likumi  vairākos  gadījumos  pat  formāli  it kā  aizstāvēja  cilvēka  tiesības,  taču  tos  konsekventi  neievēroja,  ignorēja.  Tā  pati  nelaime  vērojama  arī  šodien.  Tas ir tāpēc,  ka  pie  varas  atrodas  vecā  elite,  kas  vecos  netikumus  atražo  jaunos  apstākļos. Ne A.Gorbunovs,  ne I.Kreituse {5. un 6. Saeimas  priekšsēdētāji )  nav  organizējuši  Saeimas  pieņemto  lēmumu  izpildes  pārbaudi,  tas  apstiprina,  ka  viņi  ir  vecās  skolas  politiķi. [..]  Taču  pati  nopietnākā  lieta  ir jautājums  par  psihisko  ieroču  izmantošanu  PSRS  specdienestu  psiholoģiskajā  karā  pret  krievu  tautu  un  apspiestajām  tautām,  kas  risinājās  PSKP  vadībā. Tas  izvirza  arī  lielo  jautājumu,  vai  šādu  karu  Krievija  nerealizē  arī  pašlaik.  Notikumi   Dienvidslāvijā,  Čečenijā u.c. pēc  manas  pārliecības   uz to  norāda.  Pasaulē  ir  publicēta  plaša  literatūra  par  bioenerģētiku,  bioloģisko  lauku,  tautas  medicīnu,  ekstrasensiem u.t.t. 13.jūnija  vēstulē  Jums  minēju  Aizsardzības  ministrijas  izdevumā  „Militārais  Apskats”(1995.gada 1.nr.)  publicēto  materiālu  par  psihiskajiem  ieročiem,  kas  sagatavots   balstoties  uz   Rietumu  zinātnieku  datiem.  Man  izdevās  hipotētiskā  līmenī  lokalizēt  pētniecības  centrus,  kur  šādus  pētījumus  veica  arī  Latvijā —  ZA  Bioloģijas un  eksperimentālās  medicīnas  institūtu,  Paula  Stradiņa  un  viņa  pēcteču  vadībā.   Bez  atbildes  palika  mans  iesniegums  Latvijas  Zinātnieku  savienībai  izmeklēt   šo  jautājumu”.[93]

Viens  no pēdējiem  rakstiem  kara  veterānu  žurnālā  bija „Daži  priekšlikumi  šodienas  krīzes  pārvarēšanai”, kura  1. punktā  rakstīju: „Kamēr  nav  atrisinātas  pašas  neatliekamākās  sociālās  problēmas,  ierosinu  visu  reprezentācijām,  limuzīnu  iegādei,  apartamentu  izbūvēm un pārbūvēm u.t.t.  paredzēto  naudu  pārskaitīt  sociālajā  budžetā. Šim  solim  vairāk  būtu  mūsu  politiķu morāles  atveseļošanās  nozīme, tāpēc  tas  ir īpaši  svarīgi  un  nozīmīgi”.[94]

Ka  Daugavas  Vanagu  Centrālās  Valdes ideoloģiskās  nozares  vadītāja  Alfrēda  Puķītes  tik  pēkšņajai  aiziešanai  laikam  patiesi  nebija  gluži  dabisks  cēlonis,  liecina  arī  sekojošs  fakts.  „Daugavas  Vanagu Mēnešraksta” 1996.gada  4.nr. publicēta  oficiāla  A.Puķītes  informācija , ka  ar  1997. gadu  grāmatas  autors  ir  ieslēgts  žurnāla  redkolēģijas  sastāvā (17.lpp.),  taču  1997.gada  janvārī  pienāca  tikai  sēru  vēsts.  Kas  un  kāpēc  svītroja  autora   vārdu  no  jaunā  redkolēģijas  sastāva —  ne  vārda.  Pavisam  savādi,  īpaši  tāpēc,  ka  ap  šo  laiku   viņam   finansējumu  pārtrauca  arī   Zviedrijas Karaliskā  Zinātņu  akadēmija —  un  grāmatas  autors  palika  vienīgi  savas  mīļmīļās  dzīves  biedres  aprūpē.

Bet  Waffen SS  leģionāri  bija  dažādi –vairums  vecos  grēkus  sen  bija  izpirkuši,  kā  A.Puķīte  ar  kuru  mums  bija  lieli  plāni  izbeigt  konfrontāciju  starp  dažādu  pušu  kara  veterāniem  uz  kopīgas  platformas  pamata —  ka  karš  ir milzu   ļaunums  ne tikai  karavīriem,  bet  īpaši  viņu  mātēm,  sievām,  bērniem. Bet  bija  arī  neonacistiskās  pagrīdes  pārstāvji – par  kuriem  grāmatas  autors visai plaši .ir izteicies viņa interneta  blogā  publicētās memuāru grāmatas „No perestroikas uz katastroiku” fragmentos.

Džeza  mīļotājs,  avīzes  „Jūrmala” galvenais  redaktors   Aivars  Baumanis  jāmin    A.Olbika  intervijas  ar  B.Jeļcinu  sakarībā. Ar A.Baumaņa  kungu  iznāca tikšanās  ne tikai Latvijā un ASV, labi  atceros  nejaušu  satikšanos  lidojuma  laikā  uz  Stokholmu    1991.gada martā —  nupat  bija  izturētas  janvāra  barikādes,  abi  labi  zinājām,  ka  smagākais  vēl  priekšā —  taču  nebija  nekādu  šaubu  par  izvēlētā  ceļa  pareizumu.

Lielu,  līdz  šim  nenovērtētu  pienesumu  brīvības  lietai  ir  devis    bijušais  partijas  darbinieks,  valdības  laikraksta  „Diena”  atbildīgais  redaktors  Viktors  Daugmalis;  kā  arī  rakstnieks  Andris  Jakubāns,  „Neatkarīgās  Cīņas” galvenais  redaktors.

Atmiņā  ar gaišu noskaņu  ir palikušas   dažas intervijas  ar  teležurnālisti  Veltu  Puriņu,  arī ar Edvīnu Inkēnu.  Patiesi  patīkamas  atmiņas!

Tomēr  visintelektuālākie  Latvijas  žurnālisti,  un  ne  tikai  žurnālisti,  izrādījās  dzejnieks  un  loģiskais  mūsu  pirmais  prezidents,  kuru  tomēr  „uzmeta” – Jānis  Peters,  bet  īpaši  pēdējā  neslēgtā  LKP  laikraksta  „Lauku Avīze” izveidotājs  un  vadītājs  līdz  šī  gada  vasarai–  Viesturs  Serdāns,  kurš  vienīgais    retumis  ielaida    raksta  autoru  lielajā  presē – „Latvijas  Avīzē”[95], bijušajā  LKP CK izdevumā  Lauku Avīze.

Ārzemēs  vēl gribētos  ar  pateicību  atzīmēt   Stokholmas  radio  Latviešu redakcijas  žurnālistus  Dagniju  Lapsu  un  Vilni  Zaļkalnu,   „Daugavas  Vanagu  Mēnešraksta” atbildīgo  redaktrisi  Intu  Purvu,  avīzes  „ Latvija  Amerikā” atbildīgo  redaktrisi  Ingrīdu  Vīksni,  bet  īpaši   kolēģi  profesoru  Rolfu  Ekmani– ”Jaunās Gaitas” atbildīgo  redaktoru.

4. 2001. GADA  11.SEPTEMBRIS  IR  VISU  GODĪGO  CILVĒKU

TRAĢĒDIJA!

Grāmatas  autors  izsaka  pretenzijas   piekritīgajām  ASV  tiesībsargāšanas  institūcijām,  ka  tās  līdz  šodienai   nav  likumīgā  ceļā  apstrīdējušas  ASV  kongresa  komisijas  nekvalitatīvo  izmeklēšanu  un   nav  veikušas  11.septembra  teroru  aktu  juridiski  korektu  izmeklēšanu,  bet  gan  tādējādi  faktiski  slēpušas  patiesos  diversantus,   neko  nedarot  viņu  meklēšanā.

1.  Tehniski  absurda  un  neiespējama  ir   Pasaules  tirdzniecības  centra  abu  torņu  identiska  sabrukšana.  Ar  lidmašīnu  triecieniem  varēja  notriekt  šo  debesskrāpju  augšdaļu,  sagraujot  veselus  kvartālus  tirdzniecības  centra  apkārtnē.  Tas  nenotika —  torņi  „rātni”  sabruka  paši  sevī.  Oficiozais  skaidrojums ,  līdzīgi  Černobiļas  katastrofas „ neiespējamai  iespējamībai”, īsumā  ir  sekojošs —  aviācijas  degviela  uzliesmoja  815  grādu  temperatūrā  (četrreiz  karstāka  par  koka  degšanas  temperatūru),  milzīgā  karstuma  dēļ  metāla  balsti  izpletās  un  kļuva  mīksti,  konstrukcija  saliecās  un  sabruka  zem  sava  svara,  augšējo  stāvu  svars  ir  pārāk  liels,  lai  zemākie  stāvi  to  izturētu.  Tātad  atkal  vainīgs  pats  tornis,  kura  450 000 tonnas  sabrūk  10  sekundēs  ar  ātrumu  190 km/h.   Padomju  skolas  celtnieki  pieļauj,  ka  ar   0,001%  iespējamību  pēc  šāda  scenārija  varētu  sabrukt  viens  tornis,  bet  tas  ir  pārbaudāms  pēc  avarējošā  torņa  palieku  analīzēm.  Bet  šāds  scenārijs  diviem  torņiem —  ir  100%  neiespējams! Padomju  skolas  spridzinātāji  savukārt  apgalvo,  ka  torņu  sabrukšana  notikusi  spridzināšanas  rezultātā,  jo  torņu  konstrukcija  ir  tik  droša,  ka  lidmašīnas  varēja  radīt  tikai  lokālus  postījumus.  Torņu  gruvešus  steidzīgi  novāca  un  aizveda  bez  jebkādas  profesionāli  zinātniskas  (kas  prasa  vairāku  neatkarīgu  ekspertu  grupu  izveidi)  ekspertīzes.  Taču  šoreiz  tā  ir  labojama  lieta–  kaut  kur  taču   gruvešus   izgāza,  tur   tie   arī  guļ  ar  visiem  pierādījumiem  par  spridzināšanu!

2.  Pēc  amerikāņu  žurnālistu  aplēsēm   abos  torņos  strādāja  ap  10 000  cilvēku.  Pirmais  tornis  avarēja  14  minūtes  pirms  darba  laika  sākuma – 8.46.   Atšķirībā  no  bijušās  PSRS  — ASV  darbinieki  ierodas  un  sakārto  savu  darba  vietu  līdz  darba  laika  sākumam,  kad  viņi  patiesi  sāk  strādāt.  10 000  dalīts  ar  divi  ir  5000.

Otrais  tornis  avarēja  9. 03.  Vai  15  minūšu  laikā  paguva  visus  darbiniekus  evakuēt,  un  uz  kurieni?   Bet  upuru  izrādījās  par  divām  trešdaļām   mazāk  nekā  darbinieku,  pie  tam  lielu  daļu  sastādīja  15  minūšu  laikā  otrajā  tornī  ieradušies  glābēji  un  policisti.  Ir  sastādīts  pilnīgs  bojā  gājušo  saraksts —  atlicis  to  salīdzināt  ar  Pasaules  tirdzniecības  centrā  izvietoto  firmu  darbinieku  sarakstiem  pēc  nodokļu  maksātāju  listēm.  Tad  arī  kļūs  redzams,  kuru  firmu  darbinieki  2001.gada  11. septembrī  neiznāca  darbā.

3.  Gruvešos  tika  atrasts  arī  zelts–  vai  tas  ir  legāls  bankas  zelts,  jeb  mafiozais  „melnais  zelts”? Mafiozā  zelta  gadījumā  tā  īpašnieki  nebūtu  turami  aizdomās  par  spridzināšanu,  bet  to  izdzīvojušie  darbinieki  varētu  kļūt  par  būtiskiem  lieciniekiem  situācijas  skaidrošanā  Pasaules  tirdzniecības  centrā  katastrofas  priekšvakarā.

4.Liktenīgas  sakritības  dēļ,  grāmatas   autora  rīcībā  ir  netieša,  bet  profesionāliem  pētniekiem pārliecinoša  informācija ,  kas  var  aizvest  līdz  globālo  teroristu  smadzeņu  centram.  .  VDR  Štazi  arhīvs  bija  jau  1989.gada  pavasarī  sagatavots  tautas  masu  „revolucionārajām  aktivitātēm”  rudenī,  kad  tas  tika „ieņemts”,  tur  bija  atstāta    liela  „dāvana” Helmutam  Kolam.  Proti,  pildot  akadēmiķa  V.Samsona  rīkojumu  uz  šo  arhīvu 1989.gada  pavasarī (ap aprili-maiju)   paškomandējās  jau  minētais  Jānis  Dzintars,  izpelnoties  no  raksta  autora, kā  direktora,  rakstisku   rājienu  par  šo  brīvsoli (pavēle  glabājas  LU Latvijas  vēstures  institūta  lietvedības  arhīvā  minētā  institūta  kancelejā). Vai  atstātajā  Stasi  arhīva  daļā  ir  saglabājusies  informācija  par  šo  vizīti  —  grāmatas  autors  ļoti  šaubās.   Tā  kā  melno  darbu  jomā  Latvija  nav  viss  kaut  kāda  provincīte!

Tāds  pats  farss  1991.gada  augustā  bija  iecerēts  arī  ar  Rīgas  VDK  arhīvu  — par  ko  sīki,  kā  jau  minēts,  ir  atskaitījies  Eduards  Berklavs.  Skaitās,  ka  aģentūras  dokumenti  ir  evakuēti  kaut  kur  uz  Pievolgu  Krievijā.  Kā  liecina  Krievijas  vēstniecības  uz  dažādiem  saietiem  uzaicināto  personu  saraksts,  tad  tur  reprezentējas  tikai  tādas  vispārzināmas  sīkas  zivtiņas. Vai  arī  šī  kartotēka  būtu  J.Primakova  ļaužu  prihvatizēta?

Jā,  grūti  nesaskatīt  nu  jau  visai  acīmredzamo,  ka  tie  paši  spēki  kuluāros  (ar  Lielo  Naudu),  kuri  gribēja  realizēt  vispasaules  sociālistisko  revolūciju ,  tagad  ķērušies  pie  vispasaules  antisociālistiskās  revolūcijas  organizēšanas —  bankās  iegulst  bēgļu  kapitāli,  bruņojumu  rūpniecībai  zelta  laiki,  atplaukušas  labdarības  organizācijas  ar  to   galvenajiem  pavadoņiem —  organizēto  noziedzību  un  prostitūciju.  Gan  11.septembris  ASV,  gan     mēģinājums  Krievijā  atjaunot  monarhistisko  iekārtu  —  tās  ir  tikai  epizodes  kādā  lielākā  plānā.   Ļoti  bīstamā  cilvēces  paverdzināšanas  plānā!

5. NO  DZIRKSTELES  IEDEGĀS  LIESMA.

Skaistajā   IREX  stipendiāta  laikā  (vai  pateicoties  Kondī iedzimtajai  labsirdībai,  vai  Maskavas  jaunības  atmiņu  vārdā,  kur  viņa  sāka  savu  karjeru  kā  padomju  studente)) grāmatas  autoru  pārsteidza, ka  ASV  ebreju  kopienas  vadība  neko  nedara  savu  tautiešu  ētiskā  audzināšanā.  Pat  sociālā  plānā  pieticīga  vidusmēra  ebreja  uzvedība  ir  izaicinoši  augstprātīga,  ASV  plaši  izplatīts  ir  ebreju  ekstrēmais  nacionālisms.  Tā  vien  šķiet,   ka  ASV  ebreju  kopienas  vadība  tiek  šantažēta  par  līdzdalību  holokaustā,  panākot,  ka  iebraukšanas  vīzas  neizsniedza  sociāli  zemākajiem  Vācijas  ebreju  slāņiem.  Ādolfs  Hitlers  taču  sākotnēji  gribēja  panākt  tikai  ebreju  izbraukšanu  no  Vācijas,  bet  ASV  viņus  nepieņēma.  Tāpēc  it  kā  vecu  lietu  godīga  izrunāšana  ir  izšķiroši  svarīga,  kā  Izraēlas  valsts  izdzīvošanai,  tā  jaunu  globālu  antisemītisku  akciju   novēršanai.

Šie  ievadvārdi  bija  nepieciešami  tāpēc,  ka  daudzi  politikas  vērtētāji  sliecas  lūkoties  uz  11.septembra  terora  aktiem ASV,  kā  Izraēlas  specdienestu  provokāciju : ASV  iesaistīšanai  globālā  karā  pret  islāma  pasauli.  Tiesa,  raksta  autors      nopietni  šaubās,  vai  11. septembra  terora  aktu  veikšanai  būtu  pieticis  ar  motivāciju   slēpt   augstāk minēto  Krievijas  mafiozās  naudas  atmazgāšanu?  Jo  diezin  vai      G.Lučanskis  apzagās  ebreju  ekstrēmā  nacionālisma   vārdā,  jo  Latvijā  viņa  tuvākie  biznesa  kompanjoni   bija  etniskais  latvietis  Jānis  Šneiders  un  etniskais  čigāns  Aivars  Lembergs.  Raksturīgi,  ka  Grigorija  Lučanska  un  viņa  firmas  „Nordex”  vārdi,  drīz  pēc  2001.gada  traģēdijas  no  preses  slejām  pazuduši  kā  nebijuši.   LPSR  nomenklatūras  meitu  māju  galvenais pārraugs   un  etniskais  latvietis  Jānis  Šneiders  plašākai  jauno  politologu  saimei  vispār   ir  pilnīgi  nezināms  lielums,  bet  Aivars  Lembergs  izrādās  nenogremdējams.   Tā  vien  izskatās,  ka     11.septembris  ir  cieši  saistīts  ar  1991.gada  janvāri  Rīgā  un  19.-21.augustu  Maskavā  un  ar  to,  ka  par  Krievijas  prezidentu  šīs  galvu  reibinošās  operācijas  rezultātā  kļuva  čekists  Vladimirs Putins.

Grāmatas  autors  līdz  ar  teikto  aicina  atgriezties  un  godīgi  izmeklēt  līdz  galam   barikāžu  laika  un  postbarikāžu  laika kara  noziegumus, kā  izdarītos,  tā  ieplānotos. Šo  kara  noziegumu  galvenā  slēpēja  bija  Latvijas  Republikas  Prokuratūras  Īpaši  svarīgu  lietu  izmeklēšanas  nodaļas  priekšniece   Rita  Aksenenoka- Aksenoka,  kura  no  1976.gada  līdz  paaugstināšanai  bija  LPSR  Prokuratūras  Izmeklēšanas  pārvaldes  priekšnieces  vietniece  ar  specializāciju  politiskajās  lietās.   Visu  V.Vīķes-Freibergas kundzes  prezidentūras  laiku  R.Aksenoka  nostrādāja  par  Valsts prezidenta  apžēlošanas  dienesta  vadītāju. Pamatojumam  autors  aprobežosies  tikai  ar  vienu  piemēru.

1997.gada  19.februārī  laikrakstā  „Diena” Rīgas  klīniskās  Ātrās  medicīniskās  palīdzības  slimnīcas  ārsts  ķirurgs  Juris  Rūdolfs  Lange  publicēja  vēstuli  par  kinooperatora  Gvido  Zvaigznes  bojā  ejas  apstākļiem:  „Š.g. 8.februāra  „Dienā”  bija  publicēta  A.Pelūdes  kundzes intervija  ar  1991.gada  janvāra  asiņaino  notikumu  upura  Gvido  Zvaigznes  māti  Ilonu  Zvaigzni [..]  Citēju:  Kor.:”Gvido  izoperēja,  bet  izņemtā  lode  pazuda…” Un  atbilde:”Dabīgi,  ka  lodei  bija  jāpazūd.  Jo  tā  bija  no  ieroča,  kas  desmit  gadus  jau  bijis  ar  likumu  aizliegts  — tā   vismaz  teica  zviedru  dakteris,  kas  bija  uzaicināts  konsultēt”. Zviedru  dakteris  bijis  Upsalas  profesors  Hedstrands,  operējis  un   1991.gada  31.janvārī   5,45 mm  lodi  izņēmis  dakteris  Lange.  Lode  ar  protokolu  nodota  Latvijas  Republikas  Prokuratūras  Īpaši  svarīgu  lietu  izmeklēšanas  nodaļas  priekšnieka  vietniekam  L.B. Voronovam,  t.i. R.Aksenokas  kundzes  vietniekam.[96]

Gan  presē,  gan  personiskā  sarunā  ar  grāmatas  autoru  R.Aksenokas  kundze  savu  bezdarbību  1991.gada  traģēdijas   izmeklēšanā  skaidroja  ar  Maskavas  ļaunprātību,  kura  augusta  puča  laikā  visus  izmeklēšanas  materiālus  aizvedusi  uz  Maskavu  un  neatdodot.    Kā  redzēju  Saeimas  arhīvā,  tad  R.Aksenokas  kundzes  stāsts  ir  leģenda.  Ģenerālprokurors  Jānis  Skrastiņa  kungs  savā  liecībā  5.Saeimas  izmeklēšanas  komisijai ir  apliecinājis,  ka  visi  izmeklēšanas  dokumenti  un  materiāli  no  Maskavas  atgūti.[97]

Neapšaubāmi,  ka  R.Aksenokas  kundze  nerīkojās  uz  savu  galvu,  bet  viņas  Rīgas  kungi  var  izrādīties  cieši  saistīti  ar  ASV  2001.gada  11.septembra  traģēdijas  organizēšanu.  Raksta  autors  uzskata,  ka  viens  no  šiem  kungiem  bija   Romanovu  Krievijas  laiku  miljonāra  atvasē,  pēc  grāmatas  autora  vērtējuma  nelegāls  miljardieris  – Staļina  laiku  militārais  pretizlūks—smeršists,  vēlāk  čekas  kalpībā  pārgājušais    Pjotrs Krupņikovs.   Cita  starpā,   R.Aksenokas  dēls  ir  izbijis  padomju  diplomāts,  kurš  domājams  turpināja  kalpot  J.Primakova  dienesta  interesēm.  Patiesi,  melno  lietu  jomā  Latvija  nekādi  nav  province!

Diemžēl  valsts  prezidente   V.Vīķes-Freibergas  kundze,  kā  Nacionālās  Drošības  padomes  priekšsēdētāja,  atstāja  bez  atbildes  ap  10  grāmatas  autora  iesniegumus  par  šīm  un  citām  lietām.

Taču  pats  bīstamākais  pirmajos  gados  pēc  neatkarības  atjaunošanas  bija  tas,  ka   A.Gorbunova  kungam, kā  Augstākās Padomes  priekšsēdētājam un 5.Saeimas  priekšsēdētājam —  bija izdevies  uzspridzināt  Latvijas  Republikas  suverenitātes  konstitucionālos  pamatus,   pēc  starptautiskajām  tiesībām  pārvēršot  to  par   nelikumīgu  veidojumu.  Atgādināšu, ka  ar  1991.gada 21.augusta  konstitucionālo  likumu, Latvijā  tika pārtraukts pārejas periods un pilnā  mērā  atjaunota 1918. gada 18. novembrī  proklamētā  Latvijas  Republika.  Tieši  šādā  formā  arī  Latvijas Republika  ieguva  starptautisku  atzīšanu, tai  skaitā  no M.Gorbačova PSRS un B.Jeļcina  Krievijas.

Taču 5.Saeimas  vēlēšanas  (tāpat kā visu pārējo  Saeimu)  bija  antikonstitucionālas,  jo  notika  nevis  atbilstoši  atjaunotās Latvijas Republikas  Satversmei(Konstitūcijai),  bet  gan  pretēji  tai —  uz  okupācijas  laikā ievēlētās  Augstākās Padomes  izdarītajiem  patvaļīgajiem  konstitucionālajiem  grozījumiem  Saeimas  vēlēšanu  principos,  kādi  atbilstoši  Satversmei (Konstitūcijai)  ieguva  likumīgu  spēku  tikai  pēc  referenduma.  Taču referendums  par Saeimas  vēlēšanu  principu  izmaiņām   nav  noticis līdz  šodienai. Tāds ir neapgāžams  vēstures  fakts.  Piebildīšu  tikai , ka  šīs lietas  nenotika  aiz pārpratuma. Nē, eksčekists un joprojām galvenais  starptautisko tiesību  speciālists profesors Juris Bojārs  taisni  kliedza  no  Augstākās  Padomes  tribīnes,  ka  vēlēšanu  principus, uzliekot 4% barjeru,  absolutizējot tikai partiju  sarakstus u.c., Augstākā  Padome nav tiesiska  mainīt,  jārīko  referendums.  Taču tā izrādījās  saucēja  balss tuksnesī!

Neiedziļinoties  šīs patiesi  traģiskās problēmas  (grāmatas autors Satversmes tiesas  priekšsēdētāju A.Endziņu par  to informēja īsi pēc minētās tiesas  izveidošanas)  juridiskajos  aspektos, tikai  salīdzināšu, kā par deputātiem  kļuva 1.-4. Saeimā  un kā 5.-11.Saeimā. Pēc leģitīmajiem  vēlēšanu principiem  un vēlēšanu  likuma  partiju  sarakstiem  bija tikai  pakārtota nozīme un tie bija  grozāmi.  Proti, izsvītrots skaitījās  izsvītrots,  tāpat leģitīms  bija  katrs  deputāta kandidāta pierakstījums  ar roku – vai no cita  saraksta,  vai  ārpus  saraksta  pilsoņiem.  Jo balsis  skaitīja  katram deputātu  kandidātam  atsevišķi.  Tā,  protams,  nebija  ideāla sistēma,  bet leģitīma  gan!

Šodien  balsis tiek  skaitītas  tikai  partiju   sarakstiem  kopumā.  Kādu  izsvītrot  vispār  nav iespējams, tas aizvietots  ar „plusiem”un „mīnusiem” deputātu  kandidātiem – pēc  kuriem    deputātus  sarindo  tikai  attiecīgā saraksta  iekšienē. Vēsturiskā  vērtējumā  šodienas  vēlēšanu  sistēma  Latvijā  ir  izteikti  nedemokrātiska —  iekļūt parlamentā  kādam  neatkarīgam  deputātam,  atšķirībā  no 1.-4.. Saeimas,  vienkārši  nav  iespējams.  Bet  esošās  partijas tiek  rūpīgi  uzraudzītas  un  kultivētas  no  specdienestu  puses.  Tā  kā  runāt par kādu demokrātiju  Latvijā  ir diezgan  liels   absurds!

Taču  bīstamākais  ir tas, ka šādas „demokrātijas” apstākļos  Latvijā  pilnīgi netraucēti  nostiprinājās  neokomunistiskā  reakcija,  kuras  redzamākais  reprezentants  ir  grupējums  Par  dzimto  valodu. Ekstrēmistu  pietiek  arī  latviešu  vidū.  Pēc  neveiksmes   organizēt  „krievu  barikāžu” laiku, pēc  J.Primakova  vizītes  Brīvās  arodbiedrības  pēkšņi  sadomājušas  referen- DUMOTIES pret 11.Saeimu  un A.Dombrovska  valdību.

Labi  starptautisko  tiesību  speciālisti  grāmatas  autoru   nomierināja–  arī  starptautiskās  tiesības  paredz  noilguma  principu,  tradīciju  principu  u.c.  Līdz  ar   to  A.Gorbunova  veiktās    LR  pamatu  spridzināšanas  brūces  AP  un  5.Saeimas  laikā —  ir  aizdziedējis  laiks.  Taču  ievērojot  vēsturisko  pieredzi  —  visa  tā   referen- dumošanās  ir  ārkārtīgi bīstama gan Baltijas  valstīm  kopumā,  gan  starptautiskajai  drošībai  it  īpaši.  Cilvēkiem  tas  mierīgi,  bet  pārliecinoši  ir  jāizskaidro!

6. VAI  LATVIJA  NEOTOTALITĀRA  VALSTS APVĒRSUMA

PAŠĀ PRIEKŠVAKARĀ?

2012.gada  16. novembrī  grāmatas  autors  nosūtīja  kādreizējā  valdības  laikraksta „Diena” galvenajai  redaktorei  Zitai  Lazdānei Laķei  un  minētā  laikraksta  Latvijas  ziņu  redaktoriem  Baibai  Sprancei,  Zanei  Atlācei  un Edgaram  Dudko  šādu  vēstuli: Ļoti  cienītās  žurnālistes, godāto  žurnālist!  Vispirms  apsveicu  Jūs  ar  18.novembri!  Man  šī  diena  „tajos  laikos”,  neraugoties  uz  ieņemamo  amatu,  šķita  kā  tāds  tāls,  kādreiz  bijis  neticami  skaists  sapnis…

Lai  Jūs  saprastu  ap  ko  lieta  patiesi  grozās,  pievienoju  savu  5.novembra  iesniegumu visām  trijām  augstākajām  amatpersonām (iesniedzu  pašrocīgi,  uz  kopijas  ir  kanceleju  spiedogi  par  saņemšanu).  Atbildi  neesmu  saņēmis,  tāpēc  šīs  svētku  dienas  pavadīšu  tulkojot  šo  dokumentu  ar  pavadvēstuli ES trim  augstākajām  amatpersonām  un  man  simpātiskiem  eirodeputātiem.  Ja  Jums  būtu  interese  minēto   dokumentu  publicēt  pilnībā  vai  fragmentos,  man  nav  iebildumi – nevienos  laikos  neko  neesmu  darījis  slepeni  un  aizmuguriski.

Ļoti  lūdzu  operatīvi  nopublicēt  sekojošo  repliku,  jo  nav  taču  godīgi  tik  ilgi  mānīt  skolas  bērnus  un  studējošo  jaunatni!

Replikā  gāja  runa par  ļaunprātīgi  sagrozītu  nacistu  kara  noziegumu  ainu  Latvijā  2.pasaules  kara  gados.  Lietas  būtība  ir  pavisam  vienkārša,  kuru  izklāstīju  žurnālistiem   minētajā  pievienotajā  vēstulē. Iepazīstināšu  ar  dažiem vēstules  Valsts prezidentam , Saeimas priekšsēdētājai  un  Ministru  prezidentam   fragmentiem  arī  Jūs.

LŪGUMS NEPIEĻAUT  KARA  NOZIEDZNIEKA  VOLDEMĀRA VEISA  PIEMIŅAS  GODINĀŠANU  VALSTISKĀ  LĪMENĪ  BRĀĻU  KAPOS  LĀČPLĒŠA  DIENĀ,  Š.G. 11.NOVEMBRĪ.

Biju  uzsācis  virsrakstā  minētā  Latviešu  SS  brīvprātīgo  leģiona  štandartenfīrera  un  PSRS   militārā  izlūka  Voldemāra  Veisa  kara  noziegumu  lietas   internacionalizāciju,  meklējot  atbalstu  vairākās  Eiroparlamenta  frakcijās.  Taču  saņēmu  padomu —  pirms  oficiāli  vērsties  pie  Eiropas  Savienības  politiskās  vadības,  informēt  Jūs  par  ārkārtējo  stāvokli  Latvijas  Vēsturnieku  komisijā  pie  Valsts  prezidenta,  kura  nodarbojas  ar  šo  problēmu  sagrozīšanu  specdienestu  interesēs.  Tāpat  saņēmu  padomu  mēģināt  pārliecināt  valsts  augstāko  vadību  Jūsu  personā  atteikties  no  šī  milzu  kara  noziedznieka  un  noziedznieka  pret  cilvēci  un  cilvēcību  godināšanu  valstiskā  līmenī  Lāčplēša  dienas  pasākumu  ietvaros.

Voldemāra  Veisa  noziegumu  aprakstu  izlaidīsim ,  interesenti  ar  tiem  var  iepazīties  Zviedrijas un Somijas  universitāšu  profesora  Dr.Haralda Biezā  izcilajā  pētījumā  par  Latviju Otrā  pasaules  kara  gados.[98] Citēšu  savu  liecību  par  jau  vairākkārtīgi  minētā  docenta Viļņa  Pāvulāna  slepkavību: „Latvijas  ceļa”  valdības  laikā  tika  realizēta  histēriska  it  kā  pretčekistu  kampaņa,  laikā,  kad  praktiski  visus  Latvijas  specdienestus  bija  izveidojuši  KGB  virsnieki,  bet  par  LU  Latvijas  vēstures  katedras  vadītāju  bija  nozīmēts  KGB  pulkveža  dēls – denunciants Aivars  Stranga. Savā  habilitācijas  reizē  viņš  man  atteicās  atbildēt  gan  par  savu  sociālpolitisko  izcelsmi,  gan  denuncianta  darbību.  Otrā  dienā  pēc  A.Strangas  habilitācijas  savā  darba  kabinetā  LU  tika  atrasts  nogalināts  docents  Vilnis Pāvulāns —  ar 7-8 dunča  dūrieniem.  Iekšlietu  sistēmā  infiltrētie  bijušie  čekas  virsnieki  (oficiālais skaitlis  11, manuprāt  bija daudz  vairāk,  bet  kopā  ar  aģentiem – vairākums)  šo  klasisko  slepkavību  atzina  par  pašnāvību.

Toreizējais  Saeimas  sekretārs  Imants Daudišs  mani  lūdza  uzmanīties,  jo  slepkava  esot  Aivars  Stranga.  It  kā  Vilnis  Pāvulāns  gribējis  atsaukt  savu    balsi  par  A.Strangas  habilitētā  doktora  grādu (habilitācijas  reizē  vienīgi  mana  balss  bija „pret”).I.Daudišs  teica,  ka  mulsinošs  esot  tikai  viens  apstāklis,  mājās  V.Pāvulāns  neko  neesot  teicis,  bet  slepkavība  LU  notikusi  no  paša  rīta.  Kā  A.Stranga  varējis  uzzināt  Viļņa   Pāvulāna  nodomu  atsaukt  savu  balsi?  Man  šaubu  nebija,  I.Daudišs  pat  iekliedzās  no  pārsteiguma—informēju, ka  V.Pāvulāna  tuvākais  draugs,  ar  kuru  viņi  dzīvoja  blakus  parāde  durvīs,   ir  LU Latvijas vēstures  institūta  vadošais  zinātniskais  līdzstrādnieks  Dr.habil.hist. Valdis Bērziņš,  šodien  arī  akadēmiķis.  Par  slepkavību,  kā  par  it kā  pašnāvību,  uzzināju  no V.Bērziņa  sievas,  LU Latvijas  vēstures institūta zinātniskās   sekretāres  Ināras Bērziņas  —  Valdis  braucis  ar  Vilni  kopā  uz  darbu,  Vilnis  bijis  mierīgs,  un  pēkšņi  tik  briesmīga  pašnāvība!”

Vēl  pēdējo  citātu  no  iesnieguma  visām trijām  pašām  augstākajām  Latvijas Republikas  amatpersonām :  „Sniedzu  savu  liecību, ko  esmu  gatavs  atkārtot  tiesā  pēc  nozvērināšanas. Tālāk  minētie  manis  kādreiz  vadītā  institūta  darbinieki  Ināra un Valdis Bērziņi, Andris Caune,  Daina Bleiere,  Inese Šneidere, Rudīte Vīksne  bija  LPSR  VDK  slepenie  līdzstrādnieki.  Lūdzu  darīt  zināmu  šo  manu  nopietno  apvainojumu  šīm  personām,  jo  viņi  visi  vai  nu  ir,  vai  ir  bijuši  Valsts prezidenta  vēsturnieku  komisijas  locekļi!  Tāpēc  viņu  pienākums  ir  sargāt  savu  godu  un  cieņu!”

Lai  Latvijas  vēsturnieku  varoņa  un  mocekļa  Viļņa  Pāvulāna  slepkavības  aina  būtu  pārskatāmāka,  nocitēšu  arī  fragmentu  no  avīzei „Diena” piesūtītās  replikas:

„Vēl 1994.gada  pavasarī, A.Strangam  habilitējoties,  kā  LU  Promociju  un  habilitācijas n padomes  loceklis,  LU  Latvijas  vēstures  institūta  direktors,  LU  Latvijas  vēstures  katedras  profesors  un  LZA īstenais  loceklis  atļāvos  A.Strangas  kungam  pajautāt,  vai  taisnība,  ka  viņš  kā  LPSR VDK  pulkveža  dēls  bija  rakstiski  denuncējis  VDK  kā  „buržuāzisko  nacionālisti” savu  kursa  biedreni  Ilgu  Gravu (šodien  Stradiņa Universitātes  profesore  Ilga Kreituse).  Šo  informāciju  man  darīja  zināmu  mana  padotā  darbiniece Dr.hist. Regīna Greitjāne,  tā  laika  LVU  Vēstures  un  filozofijas  fakultātes  dekāna  docenta  Igora Greitjāņa  sieva.  Bijis  liels  ļembasts.  VDK  atsūtījusi  denunciāciju  uz  fakultāti,  bijis  jārīko  komjauniešu  sapulces un  jāveic  citi  pasākumi.  Laikam  no  šīs  epizodes  „par kalpības  cenu” nācās  izpirkties  ne  tikai  Ilgai  Kreitusei  vien,  ja  jau  citādi  tik  „antičekistieskie” un  „antikomunistiskie”   LU  un  Stradiņa Universitātes   vadošie  vēsturnieki savu  kolēģu  A.Strangas—I.Kreituses  kalpību  LPSR  VDK  līdz  šim brīdim  nav  uzskatījuši  par  nesavienojamu  ar  pedagoga  darbu”.

16.novembrī  grāmatas  autors  nosūtīja  arī  e-iesniegumu  „Pieteikums  par  LU  Vēstures  un  filozofijas  fakultātes  Latvijas  un  Austrumeiropas  vēstures  katedras  vadītāja  Aivara  Strangas  1994.gadā  iespējami  veiktu  politisku  slepkavību” Latvijas Republikas Augstākās tiesas  priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam  un Latvijas Republikas Tieslietu  ministrijas  valsts    sekretāram  Jānim  Lazdovska  kungam.  Taču  netika  saņemts  obligātais  automātiskais  apstiprinājums  par  saņemšanu,  kas  pierāda,  ka  grāmatas  autora  e-pasts  minētajās  iestādēs  ir  nobloķēts.

Nekādu  pieklājības   atbildi  ar  atteikumu  publicēt  viņa   repliku  autors  nesaņēma  arī  no  avīzes  Diena. Jau  nākošajā  dienā,  17.novembrī ,  Diena sniedza  nepārprotami  konspiratīvu  atbildi ,  publicējot  plašu  Sandra Toča interviju  ar  Stradiņa Universitātes  Eiropas studiju  fakultātes  dekāni  profesori   Ilgu  Kreitusi  par  manā  replikā  skarto  tēmu —  ministra  R.Ķīļa  konfliktu  ar  Stradiņa Universitātes  rektoru J.Vētru,  ko  replikā  novērtēju  kā  vētru   pepsi  kolas glāzē,  jo  šis  skandāls  būtībā  piesedz  čekistu  stukaču  izlaidīgo  patvaļu , kā  LU, tā Stradiņa  Universitātē.  Līdz  ar  to  glīta  izskata  ļoti  cienījamās   žurnālistes  patiesībā  izrādījās  specdienestu  vīru  meičas,  bet  godātais  žurnālists —  jauns  vīrietis  bez  goda  jūtām.

Kādreizējā LPSR VDK  slepenā  aģente ,  šodien  Stradiņa  Universitātes  dekāne  un profesore  Ilga  Kreituse  bija  īsti  kareiviska —  Valda  Dombrovska  valdībai  jādemisionē.  Galvenais  vainīgais  stukačes  prāt  ir  finansu  ministrs  A.Vilka  kungs,  jo  Ķīlis  pats  to  neapzinādamies  esot  kļuvis  par  finansu  ministra  upurjēru.

Tikmēr  pienāca  arī  atbildes  no  Saeimas  un  Ministru  kabineta. Saeimas  atbildi  bija  sagatavojusi  Saeimas  Sabiedrisko  attiecību  biroja  vadītājas vietniece  D.Naunikas (2012.g. 13.novembrī  Nr. 12/15-1-n/988-11/120). Atbilde  ir  īsa  un  kodolīga.  Atbilstoši  Iesniegumu  likuma 5.panta  ceturtajai  daļai  Saeimas priekšsēdētāja  Solvita Āboltiņa  esot  pieņēmusi  manu  5.novembra  iesniegumu  zināšanai.  Minētais  likums nosaka: „Ja  iesnieguma  saturs  neprasa  atbildi   pēc  būtības,  iestāde  attiecīgo  iesniegumu  pieņem  zināšanai  un  izmanto  savā  darbā  atbilstoši  iesnieguma  saturam” (5.(4) ).

Ja  Saeimas  priekšsēdētāja  priekšsvētku  skurbulī  patiesi   D.Naunikas  devusi  norādījumu  sagatavot  šādu  atbildi,  tad  Solvitai  pēc  iespējas  ātrāk  jāaizmirst  Ekselences  laiki,  jāiesien  drāniņā  rupjās  maizītes  sausiņi,  ziepju  gabaliņš  un  daži  citi  pirmās  nepieciešamības  tualetes  piederumi  un  jādodas  pašatzīties  uz  Kriminālpoliciju —  krieviem  šiem  gadījumiem  ir  tāds  labs  teiciens  javka  s  povinnoj. Ja  Saeimas  atbilde  ir  Saeimas  kancelejas  priekšnieka  vai  Saeimas  un Valsts prezidenta  drošības  dienesta  izprovocēta,  tad  D.Naunikas  jāaizved  restotā  mašīnā, ja  viņai  neizdosies  uzrādīt  rakstveida  pavēli  veikt  aprakstīto  valsts  nodevības  aktu —  apzogot  un  diskreditējot  Saeimas  priekšsēdētāju —  Krimināllikums  garantē  D.Naunikas  garus  gadus  ieslodzījumā.

Ar  Ministru  kabinetu  tās  lietas  sastāv  daudz  nopietnāk.   Valsts  kancelejā  un  Ministru  prezidenta  birojā  darbojas  vesels  sazvērnieču  un  valsts  nodevēju  spiets  ar  Valsts kancelejas  priekšnieci  Dreimani  un  Ministru  prezidenta  biroja  vadītāju  Augustovsku  priekšgalā,  kuras  sistemātiski  ir  nozagušas  Ministru prezidentam  Viņa  Ekselencei  Valdim  Dombrovskim  adresētus  ļoti  daudzus  valsts  drošībai  nozīmīgus  grāmatas  autora  iesniegumus  un  dzinušas  ar  tiem  politiskas  intrigas. Taču  šoreiz  aprobežosimies  ar  reakciju  uz  jau  minēto  5.novembra  iesniegumu  par  kara  noziedznieku  V.Veisu.

2012.gada 12.novembrī  Ministru  prezidenta  biroja  vadītāja  O.Augustovska   sagatavoja  sekojošu  atbildi   (Nr. 20/R-2613):

„valsts  kancelejā  saņemts  Ministru  prezidentam  V.Dombrovskim  adresēts  Induļa  Roņa  iesniegums  ar  lūgumu  nepieļaut  kara  noziedznieka  Voldemāra  Veisa  piemiņas  godināšanu  valstiskā  līmenī  Brāļu  kapos  Lāčplēša  dienā.

Saskaņā  ar  iesnieguma  likuma  4.panta pirmo daļu,  atbilstoši  kompetencei  pārsūtu  Aizsardzības  ministrijai  Induļa  Roņa  iesniegumu  izskatīšanai  un  atbildes  sniegšanai.

Ņemot  vērā  minēto,  lūdzu  Ārlietu  ministriju  (tieši  tā  tekstā – I.R.) informēt  Ministru  prezidenta  biroju  par  iesniedzējam  sniegto  atbildi.”

Grāmatas  autors  pēc  šīm  atbildēm  beidzot  izprata  neototalitāro  revanšistu  ieceri,  gan  pēc  satura,  gan  galvenajām  personām – dziļi  senīlu  ieceri  par  autoritāras  diktatūras  izveidošanu  vairāk  vai  mazāk  legāla  valsts  apvērsuma  ceļā —  ārkārtas  stāvoklis  pēc,  teiksim,  atentāta  pret  Ministru  prezidentu  Viņa  Ekselenci  Valdi  Dombrovski.  Citādi  vienkārši  taču  nav  iespējams  izskaidrot  tik  klaju  Olitas  Augustovskas  bezbailīgu  bezkaunību.  Atbildē  taču  atklāti  pateikts ,  ka  O.Augustovska  ir  aizmuguriski   jau  sākusi  pildīt  Ministru  prezidenta  pienākumus,  kā  arī  nosaukusi  galvenos  sazvērnieku  štābus – Aizsardzības  ministriju  un  Ārlietu  ministriju.

Atslēgu  par  sazvērniekiem Aizsardzības  ministrijā  sniedz  Ilgas  Kreituses  parādīšanās  pie  politiskā  apvāršņa  grāmatas  autora  tiešā  tuvumā.  Lieta  tā,  ka  I.Kreituses  brālis, padomju  prokurors  Ivars Grava  ir  viens  no  pirmajiem  Militārā  izlūkdienesta  un  drošības  dienesta  virsniekiem.  Šim  dienestam  ir  pakļauts  Saeimas un Valsts prezidenta  drošības  dienests,  kura  sastāvā  tika  izveidota  XX gs. sociālpolitiskās  vēstures  nodaļa.  Ārprāts un  absurds —  iesauksies  lasītājs.  Nesakiet  viss : tā  vienlaicīgi  bija  D.Īvāna  piesauktā  sile priviliģētajiem  vēsturniekiem –stučītājiem,  domāju  I.Kreituse  tur  ir  pasmalstījusi  ar  īsti  lielu  karoti.  Pie  reizes  ar  militāru  disciplīnu  tika  uzspiestas  visas  tās  murgainās  koncepcijas,  kuras  propagandē  caur  Valsts prezidenta  vēsturnieku  komisiju,  izmantojot  Valsts prezidenta  amata  autoritāti. Atbildi  no  Aizsardzības  ministrijas  neesmu  saņēmis —  tā  kā  ar  zīlēšanu  nenodarbošos.

Ar  Ārlietu  ministriju  tās  lietas  sastāv  pavisam  bēdīgi —  visas  štatu  samazināšanas  budžeta  konsolidācijas  vārdā  veica  Klubiņa -21  ietekmīgākā  persona —  vēstnieks  Lietuvā  Mārtiņš  Virsis,  kurš  nekad  nav  slēpis  savas  ļoti  labās  attiecības  ar  J.Primakovu.

Atbildi  grāmatas  autors  nav  saņēmis  vienīgi  no  Valsts prezidenta  kancelejas —  tātad  ir  droši  zināma  šīs  sazvērestības  čekas stukaču  glābšanai  centrālā  persona  –Valsts  prezidents  Andris  Bērziņš. Bet  ne  tikai  tāpēc.  A.Bērziņa  kungs  bija  grāmatas  autora  uzmanības  centrā  no  viņa  pirmās  prezidentūras  dienas,  kad  autors  šim  kungam  nosūtīja  savu  pirmo  iesniegumu.  Tam  sekoja  pat  ļoti  daudzi  citi  iesniegumi,  tai  skaitā  caur  visiem (!) Valsts prezidenta  kancelejas  darbiniekiem. Taču  ne  tikai  —  vērsos  pie  A.Bērziņa  kunga  caur  vairāku  Latvijas  rajonu  pašvaldību,  medicīnas,  skolu,  kultūras  darbiniekiem,  tā  kā  par  lieciniekiem  pret  A.Bērziņa  kungu  varu  piesaukt  ja  arī  ne  pusi  Latvijas,  tad  krietnu  tās  daļu  gan.

Šādai  uzmanībai  bija  vairāki  cēloņi  —  pirmo  reizi  par  Valsts prezidentu  bija  kļuvis  LKP  augstākās  nomenklatūras  kadrs  ar  stukaču-klauvētāju  virsgana  tiesībām.  Vēl  vairāk  Viņa  sadzīves  pakalpojumu  ministrijas  paspārnē  bija  iemitināta  krietna  daļa  no  augstākās  nomenklatūras  uzdzīves iestādēm,  tātad  A.Bērziņš  bija  cieši  saistīts  ar  valdošo  mafiozo  oligarhu  grupu : J.Primakovs, G.Lučanskis,  J..Šneiders, A.Šķēle, A.Lembergs.  Ģenerālprokuratūras  ilggadīgā  muļļāšanās ap  Aivaru  Lembergu  tur  šo  mafiozo  grupu  nemitīgā  sasprindzinājumā.  Viņus  neinteresē ne  valsts , ne  planētas  liktenis —  viņus  interesē  tikai  savas  ādas  glābšana.  Viņi  neapstāsies  vislielāko  bezjēdzību  priekšā – ja  uzskatīs, ka tas  viņiem  ir  izdevīgi  un  var  palīdzēt  izdzīvot.

Vienīgās  zāles  ir  publicitāte-glasnostj.  Tieši  tāpēc  grāmatas  autors  atļāvās  sacelt  kājās  visu  Eiroparlamentu.  Viņš  tāpat  jau  veselu  gadu  mēģināja  caursist  Krievijas  prezidentu  izolācijas  mūri,  kāds  bija  apbūvēts  ap  autoram  simpātisko  prezidentu  D.Medvedevu  un  nesimpātisko  prezidentu  V.Putinu.  Pašlaik  viņš  to  dara  caur  Krievijas  Federālo  drošības  dienestu —  varbūt  beidzot  izdosies  nodrošināt    akadēmiķim  Jevgeņijam  Primakovam    vecumdienās   brīvpusdienas  un bezmaksas  parādes  tērpu —  cietumnieka   robu.

Savas  17.novembra  intervijas  nobeigumā  I.Kreituse  izteica  sašutumu  par  55 miljonu  atvēlēšanu  jauna  cietuma  celtniecībai.  Ļoti  vieglprātīgi, Ilga —  Tev,  Tavam  rada  gabalam  ar  kolēģiem  nāksies cietumā  pavadīt  garus,  garus,  godam  sapelnītus  gadus,  šoreiz  nenovēršami, bet  pašreizējie  apstākļi  ieslodzījuma  vietās  ir  vienkārši   drausmīgi !

Ceru, ka  A.Bērziņa  kungs  tomēr  sapratīs,  ka,  runājot   muzikanta   Tota  vārdiem  no  Jāņa Raiņa  lugas Spēlēju, dancoju,  kad  Tota   koklei  ellē  pārtrūka  stīgas: nu tā spēlīte  pušu — un  pats  atkāpsies  no  Valsts prezidenta  amata  par  labu  Viņa Ekselencei  Valdim  Dombrovskim.

Viņa  Ekselencei  Valdim  Dombrovskim  ir  arī  ko  atstāt  savā  vietā.  Mums  ir  pārbaudīts  Ministru  prezidents ,  kuru  specdienesti  gāza  lielas  sociālpsiholoģiskas   operācijas  rezultātā,  sākumam  sarīkojot  lietussargu  revolūciju – lielā  mērā    pateicoties    Latvijas  Radio  žurnālistu  aktīvai  musināšanas  darbībai.  Labi  palicis  atmiņā  Orests  Silabriedis  no  mana  iecienītākajiem  Klasikas viļņiem.  Vēl  šodien  A.Kalvītis  tiek  apmelots  —  it  kā  viņš  būtu  ekonomiskās  krīzes  vaininieks.  Bet  tās  taču  ir  pilnīgas  muļķības,  A.Kalvītis  atstāja  pilnu valsts   kasi.  Latviju  kārtējo  reizi  aplaupīja  gāztā  A.Kalvīša  vietā  ieceltais  Ministru  prezidents  Ivars  Godmanis.  Viņš  uz  mūsu  rēķina  nomaksāja  Parex bankas  īpašnieku  izšķērdēto  miljardu,  vispirms  nezināmā  virzienā aizpludinot  A.Kalvīša  lielos  ietaupījumus  valsts  kasē.  Šīs  vispārzināmās,  avīzēs  plaši  aprakstītās  lietas  koncentrētā  veidā  grāmatas  autors  izklāsta  savā   2010.gada 18.novembra  atklātajā  vēstulē  LU  akadēmiskajam  personālam  un  LZA  locekļiem,  atsakoties  no  profesora  un  akadēmiķa  nosaukuma.[99]

Par  ko  tad  padzina  A.Kalvīti?  A.Kalvītis  gribēja  pārņemt  specdienestu  uzraudzību  Ministru  kabineta  rokās,  jo  Latvijas  Valsts  prezidenti,  kuriem  Satversme  atvēl  vienīgi  reprezentācijas  funkcijas ,  praksē,  kā  Nacionālās  Drošības  padomes  priekšsēdētāji,  faktiski  Latviju   ir  pārvērtuši  par  tādu  autoritāru   banānu  republiku, kur   daudzi  ministri,  Ģenerālprokuratūra,  praktiski  visa  tiesu  sistēma  nevadās  savā  darbībā  no  Satversmes  un  Latvijas   likumiem,  bet  gan  no   specdienestu  vīru  aizkulišu  norādījumiem  Valsts  prezidenta  vārdā. Ļoti  aktīvi  pret  A.Kalvīša  gudro  politisko  soli  gandrīz  vai  visasāk  uzstājās  bijusī  Valsts  prezidente  V.Vīķes-Freibergas  kundze,  persona,  kura  ar  specdienestu  rokām  nekautrīgi  pretlikumiski,  pat  klaji  kriminālām  metodēm,  līdz  galam  izrēķinājās  ar  grāmatas  autoru.

Šai  valsts prezidentu  un  Nacionālās  Drošības  padomei  patvaļai — grāmatas  autora  lieta  ir  vispārliecinošākais   pierādījums.  Pēc  viņa  rīcībā  esošās  pirmatnējās  informācijas pašreiz   vairāki  ministri  un  vairākas  Saeimas  komisijas  esot  gatavas  atjaunot  likumību  attiecībās  ar  grāmatas  autoru.  Taču  to  it  kā  kategoriski  esot  aizliedzis  Valsts prezidents,  kā  Nacionālās  Drošības  padomes  priekšsēdētājs.  Pamats  tam  patiesi  nopietns  —  Latvijas  brīvības  cīnītāja  docenta  Viļņa  Pāvulāna  slepkava  Aivars  Stranga   20  gadus  reprezentējas  kā  vadošais  LR  vēsturnieks  un  ietekmīgākā  persona  Valsts prezidenta  vēsturnieku  komisijā.

Ne  velti  grāmatas  autors  piesauca  muzikologu  O.Silabriedi.  A.Stranga  ilgus  gadus  bija  arī  Nacionālās  Operas  padomes  loceklis —  tātad  šim  čekistam-slepkavam  bija  lielas  iespējas  ietekmēt  radošo  inteliģenci,  arī  Orestu  Silabriedi.

NOBEIGUMS:  HAARP,  LAK, SAULE, ZEME  UN

MĒS  PAŠI.

Kamēr  mēs rīkojam  vētras  ūdens  glāzēs,  mūsu  Zemes  mātei  grūti  laiki!  Fiziķi  klusē,  bet   ezotēriķis  Mihails  Kaļužnijs  nesen   ir  publicējis  īsti  neezotērisku  rakstu  „Katastrofu  pusgads” [100] par  milzu  kataklizmu  gluži  reāliem  cēloņiem  —  kā  Lielā  andronu  kolaidera (LAK)  iedarbināšanas  sekām.

Paragrāfā  „Zeme  izzūd  zem  kājām” M.Kaļužnijs   raksta: „Jau  pirmās  2010.gada  dienas  apstiprināja  pašu  drūmāko  prognožu  pamatotību.  4.janvārī  Zālamanu  salās  notika  zemestrīce  ar  7,2  baļļu  magnitūdu,  bet  12.janvārī,  saules  aptumsuma  priekšvakarā,  Haitī  notika  viena  no  iznīcinošākajām  zemestrīcēm  cilvēces  vēsturē,  kas  prasīja  vairāk  nekā  300 tūkst.  cilvēku  dzīvības. Februārī  notika  divas  7 baļlu  zemestrīces  Japānā,  bet  27 februārī  Čīli  satricināja  par  8,8  ballēm.  Martā  bija  trīs  7 baļlu  zemestrīces,  bet  augustā  jau  četras.  Un  tas  pie  [vidēji  statistiskās]  normas  10  7-baļļu  zemestrīces  gadā,  vai  0,9  mēnesī”![101]

Taču   šovasar   sākās   līdz  šim  nepieredzēti  brīnumi ,  kuriem  racionāls  izskaidrojums  joprojām  nav  atrasts —   1.jūnijā  Gvatemālā  pēkšņi  izveidojās  dziļa  bedre,  bet  pēc  3  dienām  tieši  zemeslodes  otrā  pusē — Dienvisaustrumu  Ķīnā  parādījās  Gvatemālas  bedres  dvīņumāsas.  –  6 m dziļs  un  8 m plats  iegruvums . 13.  jūnijā  minētajā  Ķīnas  rajonā  izveidojās  jau  100  līdzīgu  zemes  iebrukumu.  Līdzīgi  iebrukumi  notika  arī  Polijā  Krievijas  Kaļiņingradas  apgabalā,  kaut  kas  līdzīgs,  spriežot  pēc  masu  informācijas  līdzekļiem,  iespējams  ir  noticis  arī  Latvijā.  M.Kalužnijs  saista  šīs  anomālijas  ar  LAK  darbību  un  katastrofālo  Saules  aktivitāti.  Proti,  tradicionālais  11  gadu  Saules  aktivitātes  ciklam  vajadzēja  beigties  vēl 2008.gadā,  bet  tas  nav  beidzies  vēl  šobrīd   un  pieņemas  spēkā.. Nesen  ziņu  portāli  informēja  par  šādām  lietām  Vācijā.

Šeit  nu  sirdsapziņa  spiež  raksta  autoru  dalīties  atmiņās  par  akadēmiskajos  kuluāros  iegūto  informāciju  sākumā  minētā  lielākā  valsts  noslēpuma  sakarībā.  Visuma  un  Saules  uzbūve  nav  gluži  tāda,  kā  mums  māca  skolā.  Tas  ir ļoti  labi  zināms augstākajam  internacionālajam  akadēmiskajam ešelonam!.  Dažu  šo  problēmas  aspektu  pētniecībai  bijis  paredzēts  arī  uzspridzinātais  Skrundas  lokators.  Saprotams,  ka  tas  bija  īpaši  bargs  padomju  kara  noslēpums.

Pēc  padomju  impērijas  sabrukuma notika   padomju  militāro  noslēpumu  plaša  iztirgošana.  Galvenais  tirdzniecības  partneris  un  vidutājs  attiecībās  ar  Rietumu  interesentiem  esot  bijis  jau  minētais  Borisa  vadītais  Maskavas  mafiozais  grupējums.

Vai  tika  iztirgoti  arī  hronoieroču  noslēpumi?  Domāju,  ka  jā ! Tāpēc  ar  ļoti  augstu  ticamības  pakāpi  jāpieņem,  ka   pie  Saules  anomālijām  un  mistisko  zemes  iegruvumu —  mini  „melno  caurumu” izveidošanās  var  būt  vainojams  darbs  pie  šo  ieroču  izstrādes  ne  tikai  Aļaskā  un  ne  tikai  saistībā  ar kolaidera  darbību. Kurp  eji  cilvēce?

Nupat  jauna   bēdīga  sensācija  —  no  kādiem  nezināmiem  triecieniem  naktī   masveidā  iet  bojā  putni.  Nepārprotami  uzpirkti   „zinātnieki” mistificē  šīs  lietas —  sarunājot  galīgas  muļķības  par  bojā  ejas  dabiskiem  cēloņiem.  Vai   nebūtu  pienācis  laiks  uzklausīt  šādus   „ekspertus” tikai  tiesās pēc  nozvērināšanas,  lai  taču  vienreiz  izbeigtu  šo  kara rūpnieciskā  kompleksa  korumpēto  ļautiņu    riņķa  danci  cilvēcei  un  tās  planētai  īsti  traģiskajās  dienās.  Lai  taču  tās  vergu  dvēseles   apzinātos,  ka  par  melošanu  var  saņemt  ne  tikai  Jūdasa  grašus,  bet  arī  garus  gadus  ar   brīvpusdienām!

---

[1] Имя   Россияю Исторический  выбор  2008. Под  редакцией  член-корр. РАН   А.Н,Сахарова.   Москва. АСТ-Астрель;ГТК «Телеканал  Россия».

[2] Die Presse  am  Sonntag.  Print  Ausgabe. 7 August  2011.

[3] Salīdzināt: История  Всесоюзной  Коммунистической  партии  (большевиков). Краткий  курс. Под  редакцией  комиссии ЦК ВКП.  Одобрен ЦК ВКП.  1938 год. Государственное  издательство политической  литературы. 360 с.

[4] Исследования  новейшей  русской  истории. Под  редакцией  А.И.Солженицина, т.1. В.В. Леонтович. История  либерализма  в  России. 1762-1914. Русский  путь. Полиграфресурсы. 1995, 560 с.

[5]Ernst  Benz.  Die  Revolution von 1905  in den Ostseeprovinzen  Russlands. Ursachen und Verlauf der lettischen  und  estnischen  Arbeiter-  und Bauernbewegung im  Rahmen  der ersten  russischen  Revolution.  Mainz, 1990; Anatol  Lieven. The Baltic  Revolution. Estonia, Latvia, Lithuania  and  the  Path  to  Indepedenze. Yale  University  Press. New  Haven  and  London. 1993; Deutshe  Geshichte  im  Osten  Europas.  Baltishe  Laender.  Herausgegeben  von Gert von Pistohlkors. Siedler Verlag. Berlin, 1994;  Fischer Weltgeschichte, Band 28. Das Zeitalter  des  Imperialismus. Herausgegeben  un  verfast  von  Wolfgang  J.Mommsen. Fischer Taschenbuch  Verlag. Frankfurt  am  Main, 1969 u.a.

[6] Indulis  Ronis. Latvija  un Rainis 1929.gadā.  Noklusētas  sensācijas  un  jauni  fakti  par  20 gadu  Latviju//  žurnāls „Nedēļa”, 2003., 27.novembrī, 37.nr., 40-41.lpp.

[7]Владимир  Воронов. «Мемуарщик»,  изменивший  мир// Общественно – политический илюстрированный  еженедельник « Столица»  (Издатель  Моссовет. Главный  редактор  Андрей  Мальгин), 1993, №28, с.15.

[8] Al Jazeer//  Wikipedia, the  free  encyclopedia..

[9] Latvijas enciklopēdija. 1.sējums. SIA  „Valērija  Belokoņa  izdevniecība”. Rīga, 2002., 217.lpp.

[10] Крючков, Владимир  Александрович //  Wikipedia.

[11] Aleksandrs  Jakovļevs.  Krēsla. Jumava. Rīga,  2007., 265.lpp.

[12] Turpat, 58.lpp.

[13] Justiz  in  alter  Zeit. Band VI  der  Schriftenreihe  des  mittelalterlichen  Kriminalmuseums  Rothenburg  ob  der  Tauber.  Rothenburg – Heilsbronn, 1984. 480 S.

[14] Moscow  theater  hostage  crisis. Claims of FSB involment// Wikipedia, the  free  encyclopedia.

[15] Skatīt:  I.Ronis. Latvijas  vēstures  rakstniecības  sākotne  Latvijas  Universitātē:  mantojums  un  pirmie  soļi —  with  summary//  Acta  Universatis  Latviensis. Volume  653. History  of  Sciences  and  Museology. Zinātne, Rīga, 2003., 48.-62.

[16] Nils  Pēteris  Grancovs  Bušs. Viena  diena  senajā  Romā//  „Ilustrētā  Pasaules  Vēsture”, 2010. augusts (31), 26.lpp.

[17] Turpat.

[18] Meyers  Konversations-Lexikon.  Ein  Nachschlagewerk  des  allgemeinen  Wissens.  15 Band. Bibliographisches  Institut. Leipzig  und  Wien, 1897, S. 203..

[19] Indulis  Ronis. Latvijas  vēstures  rakstniecības  sākotne  Latvijas  Universitātē…, 49.lpp.

[20] Iveta Grīniņa. Savrupie  un  noslēpumainie  Todaiži//  Kuldīgas rajona laikraksts „Kurzemnieks”, 2004.gada 12.februāris, nr. 15., 8.lpp.

[21] Indulis Ronis. Latvijas vēstures  rakstniecības sākotne  Latvijas Universitātē…, 59.-60.lpp.

[22]( Šķirklis)  Ardus // Latvijas  Enciklopēdija. 1.sējums,  283.-284.lpp.

[23] Елена  Курасова. Взбесившийся  атом –«Сенсации  мира» , 2008, №2, с.2.

[24] Turpat.

[25] Изменять,  что  изменить  еще  возможно… С   академиком  Анатолием  Петровичем  Александровым  беседует  корреспондент  «Огонька»  Ванда  Белецкая – «Огонёк», август 1990, №35,  с.7.

[26] Turpat, 8.lpp.

[27] Период  полураспада. С Виктором  Брюхановым,  бывшим  директором  Чернобыльской АЭС  беседует  Андрей  Караулов. Беседу  записала  Ольга  Дремина // «Родина» Ежемесячный  общественно- политический  научно- популярный  иллюстрированный  журнал  Верховного Совета  и  Совета Министров РСФСР, 1990,№3,с.30.

[28] Turpat, 31- 32. lpp.

[29] Černobiļas  neizbēgamība.  Mans  pienākums – pastāstīt  par  to… No  akadēmiķa  V.Ļegasova  piezīmēm //  „Zvaigzne”, 1988., 18.nr., 11.lpp.

[30] J.Kurasova. Cit. raksts, 3.lpp.

[31] Černobiļas  neizbēgamība,  11.lpp.

[32] J.Kurasova. Cit. raksts, 2.lpp.

[33] Turpat.

[34] Владимир  Фомин.  Самое  страшное  оружие – время —  «Сенсации мира», 2008, №5, с.6.

[35] Populārā  medicīnas  enciklopēdija. Izdevniecība „Zinātne”. Rīgā, 1976., 496. lpp.

[36] Борис  Николаевич  Ельцин. Известный  общественный  деятель,  народный  депутат  СССР,  председатель  Комитета  Верховного  Совета СССР  по  вопросам  строительства  и  архитектуры – собеседник  обозревателя  журнала  «Родина»  Юрия  Макарцева – «Родина», 1990, №1, с.67.

[37] Хроника  необьявленной  смерти.  Что  случилось  в  Свердловске  в  апреле  1979 года,  Частное  расследование  журнала  провел  Сергей  Парфенов – Там  же, 1990, №5, сс.21-25.

[38] Домысел  на  заданную  тему. Комментарий  академика  АМН  СССР  П.Н. Бургалова – Там  же,с.27.

[39] От  редакции – Там  же, с. 28.

[40] Тurpat,  27.lpp.

[41]Turpat,  28.lpp.

[42] Aleksandrs  Jakovļevs.  Cit. darbs, 316.-317.lpp.

[43] Анатолий  Громыко.  Андрей  Громыко  в  лабиринтах  Кремля. Воспоминания  и  размышления  сына.  ИПО «Автор», Москва,1997, с. 83.

[44] Turpat, 70.lpp.

[45] Anita Bormane. Košais tauriņš  ar  lielummāniju: Raisa Gorbačova//  „Latvijas  Avīze”, 2012.., 9.janvārī.

[46] Владимир  Карпец.  Русь  Меровингов  и  корень  Рюрика. «Алгоритм» «Эксмо». Москва, 2006,  510 с.

[47] А.С. Черняев.  Шесть  лет  с  Горбачевым.  По  дневниковым  записям.  Издательская  группа  «Прогресс»  «Культура», Москва, 1993, сс.382-383.

[48] Turpat,  399.lpp.

[49] Turpat,  399.-400. lpp.

[50] Michael R. Beschloss,  Strobe  Talbott.  Auf  hoechter  Ebene.  Das  Ende  des  kalten  Krieges  und  die  Geheimdiplomatie  der  Supermaechte  1989-1991. Econ  Taschenbuch  Verlag,  Duesseldorf, 1994,  S. 420-421.

[51] Edgars  Liepiņš. Barikāžu  laiks  pašu  atmiņās//  „Kurzemnieks”, 1999., 19.janvārī.

[52] Б. Ельцин.  Исповедь  на  заданную  тему.  .Латвийский  Детский  фонд-РИФ «Рукитис». 1990, 192 с.

[53] Ivars  Ķezbers. Durvīs. Tā  tas  bija// „Neatkarīgā  Cīņa”,  1992.gada  10.decembrī.

[54] Виктор Авотиньш. Август  91-го  в  Латвии: как  это  было// «7 секретов», 18 августа  2011, №33.

[55] Indulis  Ronis. Barikādes,  Gorbunovs  un  Dāvida  zvaigzne  latviešiem// „Brīvība”[Stokholma],  1996., 2./3. (475/476.) nr., 1., 12., 19.-22.lpp.

[56] Die  Presse  am  Sonntag, Printausgabe, 7 August, 2011.

[57] Tālavs  Jundzis. Latvijas  drošība  un  aizsardzība. „Junda”, Rīga, 1995., 140.lpp.

[58] Anita  Muula.  „Un  pret  savas  tautas  dziesmu  var  tikai  savējie…”// „Atmoda  Atpūtai”, 1996., 20.janvārī, 10.lpp.

[59] Latvijas  Republikas  Saeimas  arhīvs (LRSA).   5.Saeima.  Saeimas  izmeklēšanas  komisija  Latvijas  Republikas  Augstākās  Padomes  un  Ministru  Padomes  darbības  izvērtēšanai.  Saņamtie  dokumenti  un  materiāli,  87. sēj.,  1.daļa, 1.-9. lpp

[60] Dainis  Īvāns.  Gadījuma  karakalps. „Vieda”, Rīgā,  1995., 321. lpp.

[61] LRSA, Saeimas  izmeklēšanas  komisija, 87.sēj.,1.daļa, 10.-11.lp

[62] Inese  Kalveite. Barikāžu  darbnīca.//„Diena”/”Sestdiena”,  1996., 20.janvārī,  7.lpp.

[63] LRSA,  Saeimas  izmeklēšanas   komisija.., 72.sēj., 16.-23.lp.

[64] Turpat, 10.sēj.,68.-118.lp.

[65] Viktors Ulberts. Atmiņā  un  pierakstos  glabā  vēsturi//  „Kursas Laiks”, 2000., 6.maijs,  89.nr.

[66] А.С.Черняев.   Цит. работа,  с.405-406..

[67] T.Jundzis. Cit. darbs,  143.lpp.

[68] Turpat, 142.lpp.

[69] Лариса Персикова, Ника  Персикова. Возвращение  крестоновцев. Янис Кучинскис  рассказывает// «Вести»,  2012,  8 ноября,  № 45.

[70] T.Jundzis. Cit. darbs,  143.lpp.

[71] LRSA,  Saeimas  izmeklēšanas  komisija,  87.sēj., 1.daļa,  18.-29.lp.

[72] Andris  Rubīns. Ar  četrām  aptverēm  pret  OMON// „Atmoda  Atpūtai”,  1996., 20. janvārī, 9.lpp.

[73] Dainis  Īvāns.  Cit. darbs.,381.lpp.

[74] Barikadopēdija. Hronika, 1991.

[75] Владимир  Соловьев,  Елена  Клепикова.  Борис  Ельцин.  Политические  метаморфозы. «Вагриус»,  Москва,  1992.,с. 300-301.

[76] Turpat,  325.-327.lpp.

[77] Turpat,  304.-305.lpp.

[78] LZA Latvijas  vēstures  institūts, Zinātniskā  asociācija  „Latvija  un  latvieši  pasaulē”, Rīgas  Politiski  represēto  klubs. Komunistiskā  totalitārisma  un  genocīda  prakse  Latvijā.  Zinātniskās  konferences  materiāli. Zinātne, Rīga, 1980., 177. lpp.

[79] Dainis  Īvāns. Cit.op., 367.-368.lpp.

[80]Latvijas Zinātņu  Akadēmijas  Vēstis, A sērija, 1995., 7./8. nr., 93.lpp.

[81]Baltijas  Universitāte 1946-1949.  Rakstu  un  fotogrāfiju  krājums. Sakārtojis  Arnolds  Grāmatiņš. [Minhenē-Štutgartē], 1989., 213 lpp.

[82] Latvju enciklopēdija. 1960-1982. Galvenais  redaktors  Edgars  Andersons. Amerikas  Latviešu  Apvienības  Latviešu  institūts, 1983., 1.sēj., 333.lpp.

[83] Latvijas Valsts  Universitātes  vēsture. 1940-1990. Sastādītājs  un  zinātniskais  redaktors  profesors  Heinrihs  Strods. Rīgā, 1999., 72.lpp.

[84] Latvijas  Zinātņu  akadēmija. Gada Grāmata 2011.Zinātne, Rīga, 2011.,74.lpp.

[85] SAB arhīvs, Ziņojumi  DS  310181, DS 310185.

[86] Indulis  Ronis. Latvija  un Rainis  1929.gadā. Noklusētas  sensācijas  un jauni  fakti  par  20.gadu  Latviju// „Nedēļa”, 2003., nr. 35- 38.nr.

[87] Indulis Ronis. Čekas  arhīvu  atdošana  Maskavai  beidzot pieprasīta  oficiāli!// „Rīgas  Apriņķa Avīze”, 1996.g. 14. februārī, 6.lpp.

[88] Stukaču  paradīze. Igora Šuvajeva saruna ar Andrievu Ezergaili// „Rīgas Laiks”, maijs, 2001., 20.lpp.

[89]Indulis  Ronis. Amerikā  domājot  par Latviju // „Daugavas Vanagu Mēnešraksts”, 1994., 1.nr., 24.-28.lpp.

[90] Tas pats. Laikmetu  griežos // Turpat,  1996., 1.nr., 12.-18.lpp.

[91] Tālavs  Jundzis.  Latvijas  drošība  un  aizsardzība.  Junda, Rīgā,  1995. 572 lpp.

[92] Indulis  Ronis. Diskutējama  grāmata  par Latvijas  drošību  un aizsardzību// „Daugavas  Vanagu Mēnešraksts”, 1997., 1.nr., 13-19.lpp.

[93] Viņa Ekselencei   Latvijas  Republikas  ārlietu  ministram, „Latvijas  Ceļa” priekšsēdētājam Valdim Birkava  kungam. Rīgā, 1996.gada 17.jūnijā // Turpat,  1997., 2.nr., 8.-9.lpp.

[94] Turpat, 1997.gada 4.nr., 10.lpp.

[95] Vita Krauja. Indulis Ronis: „Bet Otrais karš  turpinās”// „Lauku Avīze”, 2002.gada 1.jūnijā, nr.85, 7.lpp.;  Indulis Ronis. Daži strīdīgi  holokausta vēstures  jautājumi// Turpat, 20.lpp.;Artis  Drēziņš. Ko  saka izraidīts  akadēmiķis// Turpat, 2009.gada 8.jūlijs, 179.nr., 5.lpp.; I.Ronis. Žurnālists Kabanovs  sagroza  faktus// Turpat, 2010.gada 4.septembrī.

[96] Juris  Rūdolfs  Lange. Izņemtā  lode  nepazuda// „Diena”,  1997.gada  19.februāris,  42.nr.

[97] LRSA, Saeimas  izmeklēšanas  komisija,  87.sēj., 1.daļa,  45.lp.

[98] Haralds Biezais. Latvija kāškrusta  varā.  Sveši kungi—pašu ļaudis. Apgāds „Gauja”, Īstlansingā  (ASV), 1992.

[99] Google:  http://ronis-againstglobalterrorists.blogspot.com

[100] Михаил  Калюжный. Полугодие  катастроф// «Ступени  Оракула», №16, 2010, сс. 8-9.

[101] Turpat, 8.lpp.

Rediģēts: Krauļos,  2012. gada   2.decembrī.