11 responses to “Nodevēji un MANAS VALSTS dzimšanas diena !”

1. 

   zināšanai

   2013. gada 18. November

   Par bijušā OBEHESS pulkvežleitenenta, Rīgas kRematorijas pirmā direktora un Latvijas Ugunsapbedīšanas asociācijas atjaunotāja Imanta Spulģa un viņa draugu draugu izlikās arī Aivars Garda. Aivars Garda ļoti labi zināja, ka mafija nozog godprātīgi strādājošo latviešu izveidoto Rīgas Krematoriju, valsts nozagšanas rezultātā padara daudzus cilvēkus par bezdarbniekiem, bet gļēvulīgi un nodevīgi par to klusēja un, iespējams, pat akceptēja to.

2. 

   Pētera Lauvas atstātās liecības

   2013. gada 18. November

   Ekonomikas zinātņu doktors Pēteris Lauva.

   Citāti no grāmatas “VAI TAMDĒĻ BIJ’ PĒRKONAM DAUGAVU RAKT?…”

   Viens no totalitāro režīmu mītu paveidiem ir totalitāro režīmu puspatiesības, divkāršās morāles, divkāršās ētikas. Puspatiesību, melu, divkāršo morāļu, divkāršo ētiku strikta normēšana un piebarošana, totalitāro režīmu mītu un pasaku sistemātiska uzturēšana ir diktatorisko režīmu pastāvēšanas pamatnoteikums. Visi totalitārie režīmi savus mītus un to paveidus dāsni uzturēja gan ar naudas starpniecību, gan ar valdošās ideoloģijas starpniecību. Totalitārie režīmi pret mītiem un to paveidiem izturējās ar dziļu pietāti, uzskatot tos par pirmās nepieciešamības preci, kas vajadzīga sabiedrībai kā gaiss un ūdens dzīvam cilvēkam. Tāpēc mīti un to paveidi ir ļoti noturīgi, tie sistemātiski paši atjaunojās (pašģenerējās), līdzīgi kā ķirzakām astes.

   Personiski es tik tiešām ar nacisma un boļševiku okupācijas orgāniem nesadarbojos, jo 1940. gadā – padomju okupācijas gadā un 1941. – 1945. gados – vācu laikos biju nepilngadīgs bērns.

   Presē un citos masu saziņas līdzekļos neesmu pamanījis, ka lielinieku Latvijas VDK (valsts drošības komitejas) un Latvijas komunistiskās partijas CK (centrālās komitejas) vadošie darbinieki ar izpratni un patiesi atvainotos Latvijas pavalstniekiem par nodarītajām pārestībām komunistiskās partijas noziedzīgā un melīgā režīma varas gados, − strikti norobežotos no totalitārā režīma melu teorijas un prakses.

   Starp citu, to nav darījuši arī lielinieku PSKP CK un PSRS VDK vadoņi un citi padomju lielinieku varas augstākie un vietējie vadītāji, izņemot Krievijas Federācijas bijušo prezidentu Borisu Jeļcinu, attiecībā pret Baltijas valstu tautām, kas bija pakļautas genocīdam un vairākkārtējai inkorporācijai Padomju Savienības sastāvā, tiekoties ar trim, jau brīvo Baltijas Republiku prezidentiem Maskavā .

   Komunistiskās partijas vadošie biedri − manas bijušās partijas biedri − vienmēr un visur ir izcēlušies ar savu melīgo nekaunību. Vairums PSKP (Padomju Savienības Komunistiskās partijas) un LKP (Latvijas Komunistiskās partijas) ierindas biedru, lielinieku padomju varas gados bija samērā centīgi cilvēki, bet, manuprāt, ar duālu dzīves uztveri (vienu patiesību režīmam, – otru patiesību sev). Lai to apjēgtu un izprastu, man vajadzēja «patērēt» gandrīz visu savu dzīvi.

   —–

   1990.gada 4. maijā Latvijas Republika uz visiem laikiem aizgāja no PSRS un PSKP noziedzīgā un melīgā totalitārā režīma iespaida zonas. Es personiski šo padomju režīma zonu uz visiem laikiem pametu 1989. gada novembrī, uz paša vēlēšanos izstājoties no PSKP, rakstiski paziņodams, ka turpmāk nevaru pildīt PSKP Statūtus un Programmu.

   Neapšaubāmi, es pats sev nekad nevarēšu piedot aklo un nekaunīgo atbalstu režīmam, kas īstenoja sistemātisku manas latviešu tautas, manu kaimiņu tautu lietuviešu, igauņu, krievu, vāciešu, ebreju, poļu, baltkrievu un citu tautu genocīdu un morālu pazemošanu padomju komunistu totalitārā režīma gados, it sevišķi laika periodā līdz 1957. gadam, kad Padomju Savienībā formāli tika nosodīts noziedzīgā lielinieku diktatora Josifa Staļina personības kults un tā sekas.

   Protams, Staļina, Hruščova, Brežņeva un citu lielinieku vadoņu kultu nosodīšana un atmaskošana bija lielinieku režīma vadītāju un komunistu elites bezkaunīgi un nelietīgi meli savām tautām, saviem ierindas partijas biedriem. Meli maskējās ar režīma pārkompilētajām kristietības pamatvērtībām, piemēram, komunisma cēlāja morāles kodeksu, PSRS Konstitūciju un visdažādākajiem zvērestiem un solījumiem − jauno pionieru, oktobrēnu un komjauniešu zvēresti un solījumi, komunistu partijai un padomju tautai, padomju karavīru svinīgais zvērests, jauno studentu, ārstu solījumi iekārtai, − citām nekaunīgu melu un cilvēku apdullināšanas doktrīnām, ideoloģiskām pasaciņām un mītiem.

   Mana līdzdalība lielinieku atbalstītāju lokā nekādā gadījumā un nekādās sakarībās nav izdzēšama no mana dzīves gājuma. Mans Tiesnesis būs mana sirdsapziņa, kā arī tas spēks, kas valdīs pār mums «citos» medību laukos, bet ne jau šajā dzīvē.

   Komunistiskajā partijā es iestājos ar pārliecību, ka idejas, kuras propagandēja šī partija, ir cilvēkiem pieņemamas un īstenojamas dzīvē. Es ilgus gadus nespēju saskatīt komunistisko ideālu atšķirību no kristietības ideāliem. Arī uzaicinājumu iestāties komjaunatnē un komunistiskajā partijā pieņēmu šīs pašas pārliecības dēļ.

   Diemžēl, pavadot kompartijā visu savu apzināto dzīvi, es pakāpeniski pārliecinājos, ka lielinieku melīgās komunisma idejas ir dzīvē nerealizējami mīti. Aiz šiem mītiem slēpās un savu darbību īstenoja ārkārtīgi ļauns, melīgs, noziedzīgs totalitārs režīms vai, citiem vārdiem sakot, komunistiskās partijas totalitārā diktatūra Padomju Savienībā. Protams, es nepiedzīvoju grāmatu dedzināšanu, dievnamu dedzināšanu, citādi domājošu cilvēku fizisku iznīcināšanu, kas bija raksturīgi Ādolfa Hitlera un Josifa Staļina totalitārajiem režīmiem viņu darbības gados.

   Bet diemžēl, es savā dzīves gājumā piedzīvoju atsevišķu tautu gara spēju noniecināšanu; tautu barošanu ar atgremotām patiesībām; grāmatu un pat mūzikas aizliegšanu; nodarbošanos ar cenzūru un visāda veida ticības aizliegumiem; atsevišķu cilvēku garīgās pārliecības ierobežošanu, neskaitāmiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas bija raksturīgi arī šo totalitāro režīmu “demokratizācijas procesiem”, visu to, ko kultivēja padomju lielinieku totalitārā ļaunuma impērijas iekārta un tās sabiedrība, ar savu partiju priekšgalā.

   No komunistiskās partijas es izstājos 1989. gada novembrī, uzrakstot un iesniedzot Tukuma sadzīves pakalpojumu kombināta partijas sekretāram savu iesniegumu par izstāšanos no šīs partijas. Es biju zaudējis pēdējās cerības, ka Latvijas komunisti, līdzīgi kā Lietuvas komunisti, atgriezīsies tradicionālajā sociāldemokrātijas gultnē, kuru tā bija pametusi pēc 1905. gada nemieriem Krievijā, nostājoties lielinieku (sociāldemokrātijas toreizējā vairākuma) pusē. Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija vēl arvien nav norobežojusies no «vecās» Latvijas lielinieku sociāldemokrātijas liktenīgajām kļūdām un māņiem. Vēl arvien gaida savu izvērtējumu pirmskara Latvijas valdošo un opozīcijas partiju devums gan pirmskara, gan pēckara Latvijas attīstībā. Sevišķi būtisks šāds objektīvs izvērtējums kļūst tagad, kad Latvijā valdošās un opozicionārās partijas turpina savu priekšgājēju kļūdas un maldus.

   Tādas kļūdas un maldus nedrīkst atļaut ne pozīcijas, ne opozīcijas partijas Latvijas Republikā. Tikai te ir meklējama tālākās attīstības panākumu atslēga un attīstības īstenais spēks.

   Man šķiet, ka šodienas Latvijas sociāldemokrātijai ir maz kopīga ar tradicionālo sociāldemokrātiju Rietumvalstīs, mūsu sociāldemokrātija vēl arvien izskatās pēc Vladimira Uļjanova kunga radītās melu un ļaunuma impērijas turpinātājas.

   Es atmodas gados vēl arvien centos sevi morāli attaisnot piederībā padomju noziedzīgajam un melīgajam režīmam. Bet tās jau bija tikai bērnišķīgas muļķības, kas piedodamas agrīnā jaunībā – tīņiem, bet nav piedodamas pieaugušam un savu apzināto dzīvi nodzīvojušam cilvēkam.

   Ja es būtu ticīgais, tad es varētu apmierināties ar Dieva piedošanu, bet mana saikne ar Dievu beidzās ar kristībām Balvu Ev. Luterāņu baznīcas mācītāja Lāča kunga izpildījumā manas dzimtas mājās Abrenes apriņķa Rugāju pagasta «Miezīšos» 1939. gadā, tātad te man diemžēl neviens nevar palīdzēt. Lūk, tāds ir mans liktenis, un es, sasniedzot pilngadību 1960. gadā, pats kļuvu par tā kalēju.

   ————–

   Ar Grigoriju Lučanska kungu es iepazinos daudz agrāk, nekā rakstīja laikrakstos. Presē tie jauno laiku žipčiki sarakstīja ļoti daudz, bet lielākoties izkropļoti, nepatiesi, es pat teiktu, tur vairāk neķītrību, nekā jēgas.

   Gan jau ar laiku iemācīsies rakstīt tāpat, kā raksta tie veco laiku žipčiki (es izmantoju vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa kunga iemīļoto terminoloģiju).

   Ar Grigoriju Lučanska kungu pirmo reizi dzīvē satikos, darbojoties studentu celtniecības vienībās 1968. gadā Krievijā, tātad pirms trīsdesmit gadiem. Grigorijs Lučanska kungs tolaik bija rīdzinieks, viņa māte dzīvoja pieticīgā dzīvoklī Rīgā, Gogoļa ielā − Maskavas forštatē.

   Iepazināmies Vissavienības studentu celtnieku vienību štābā Maskavā pēc kārtējās studentu darbu vasaras Kazahstānā, kur es strādāju Lietuvas studentu celtnieku vienībā Kokčetavas apgabalā, bet Grigorijs Lučanska kungs Maskavas studentu celtnieku vienībā Pavlodaras apgabalā Kazahstānas Republikā.

   Grigorijs Lučanska kungs toreiz studēja Maskavas Metāla un sakausējumu institūtā, es mācījos Viļņas Augstākajā partijas skolā.

   Grigorijs Lučanska kungs, tāpat kā es un vairums tā laika studentu, vasarās strādāja un pelnīja naudu studijām (galvenokārt apģērbam). Nopelnīt varēja apmierinoši, pārbraucot mājās varēja nopirkt kurpes, uzvalku, mēteli un kopā ar kolēģiem mazliet palīksmoties, kā jau tas visu laiku studentiem bija pieņemts.

   1969. gada vasarā Maskavas, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas studentiem Vissavienības studentu celtnieku vienību štābs Maskavā piedāvāja darbu Kalnu Altaja autonomajā republikā, Altaja novadā. Te arī sākās mūsu kopdarbība. Strādājām Kalnu Altaja apvienotajā studentu štābā. Mūsu studentu vienību komandieris bija visādā ziņā talantīgs un inteliģents maskavietis Aleksandrs Koralova kungs, Maskavas Valsts celtniecības institūta diplomands, kura ģimene bija cietusi Staļina kulta laikos. Viņš 1969. gadā jau mācījās Maskavas Valsts inženierekonomiskā institūta aspirantūras trešajā kursā.

   Mūsu studentu celtnieku vienība sastāvēja no diviem tūkstošiem Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Maskavas augstskolu studentiem. Cēlām mājlopu (maralbriežu, govju, jaku, zirgu) fermas (kūtis) un dzīvojamās mājas brīnišķīgajā, mežiem klātajā, kalnainajā, unikālas dabas apveltītajā Kalnu Altaja autonomajā republikā, kas izvietota kalnos pie Ķīnas, Mongolijas un Kazahstānas robežas.

   Darbs bija ļoti intensīvs, smags, bet tajā pašā laikā interesants un aizraujošs. Iepazinām Sibīrijas dabu, Sibīrijas cilvēkus – altajiešu tautu, viņu dzīves problēmas lielajā komunālajā dzīvoklī, ko sauca par Padomju Savienību.

   Starp citu, pagājušā gadsimta sākumā pēc Stolipina reformas šajā novadā izvietojās arī latviešu, lietuviešu un igauņu apmetnes, kas pajuka pēc 1917. gada lielinieku revolūcijas uzvaras un Krievijas cara Nikolaja Romanova impērijas sabrukuma.

   Tur esot dzīvojuši arī daži Padomju Krievijas lielinieku varas represijās «deportētie» baltieši pirms un pēc Otrā pasaules kara, bet ne ar vienu no viņiem man tā arī neiznāca satikties. Šādu tikšanos es arī pats nemeklēju.

   Grigorijs Lučanska kungs bija izglītots, vispusīgi attīstīts un neapšaubāmi talantīgs cilvēks. Viņa pārvaldīšanā bija studentu apvienotās vienības finanses, celtniecības materiāltehniskā nodrošināšana un darbu organizācija Maskavas studentu vienībās.

   Grigorijs Lučanska kungs savā darbībā izcēlās ar organizētību, diplomātiju attiecībās ar vietējās, apgabala un novada varas pārstāvjiem. Tajā vasarā viņš noorganizēja cementa piegādi no Ķemerovas apgabala, metāla piegādi no Čerepovecas metalurģiskā kombināta, arī ķieģeļu un citu celtniecības materiālu piegādi no dažādiem Padomju Savienības reģioniem, tādējādi nodrošinot studentiem plānoto celtniecības darbu veiksmīgu izpildi.

   Celtniecības darbi, kas tika veikti tajā vasarā, naudas izteiksmē kopumā sastādīja vairāk kā 4 miljonus padomju rubļu jeb virs 2000 rubļu celtniecības un montāžas darbu uz vienu studentu divos mēnešos. Tā bija tiem laikiem un platuma grādiem iespaidīga darba ražība. Katrs students darba algā par diviem vasaras mēnešiem nopelnīja vidēji ap 400 rubļus.

   Līdztekus visam labajam, kas bija raksturīgs Grigorijam Lučanska kungam, viņam, tāpat kā vairumam no mums, bija raksturīgs izteikts jaunības maksimālisms un neiedomājama neiecietība, kas bieži vien mūs noveda pie nesaudzīgiem komunāliem konfliktiem. Tos uzkurināja absolutizēts pašlepnums, savstarpējā konkurence un saasināta taisnīguma izjūta, kas bija raksturīga jauniem, dzīvē nepieredzējušiem cilvēkiem. Mūs saturēja kopā Aleksandrs Koralova kungs, jo viņš, neskatoties uz savu jaunību, stāvēja pāri šīm jaunības un izaugsmes «slimībām».

   Privātajā dzīvē Grigorijs Lučanska kungs bija samērā godīgs, nesaudzēja, ne veselību, ne laiku, lai materiāli nodrošinātu savu toreiz tikko nodibināto ģimeni. Būdams ļoti noslogots darbā, viņš tomēr atrada laiku ik nedēļu piezvanīt uz Rīgu mātei, un uz Maskavu savai jaunajai un simpātiskajai sievai – Irīnai.

   Mēs tajos gados pašaizliedzīgi strādājām, nežēlojot ne laiku, ne veselību. Cīnījāmies par savu eksistenci samērā smagajos ekonomiskajos apstākļos. Daudz diskutējām par dzīvi vispār, apskaudām tos cilvēkus, kas dzīvoja brīvā tirgus un brīvās uzņēmējdarbības apstākļos. Mēs visi vairāk vai mazāk izjutām nepieciešamību pēc reformām bijušajā padomju iekārtā. Un tādēļ man nav ne mazākā izbrīna, ka neviens no mums nav iestājies par bijušā padomju lielinieku noziedzīgā un melīgā PSKP režīma saglabāšanu un, jo vairāk, par tā restaurāciju, neatkarīgi no tā, uz kurieni dzīve mūs tālāk bija aiznesusi: Maskavu, Lietuvu, Latviju, Igauniju, Izraēlu, Austriju, Austrāliju, ASV vai kur citur.

   Mēs, dažādu tautību cilvēki − lietuvieši, latvieši, igauņi, krievi, ebreji, altajieši, poļi un citu tautību studenti cieši sadraudzējāmies un līdz pat šai dienai iespēju robežās uzturam šo draudzību.

   Tās bija brīnišķīgas vasaras. Tādu manā dzīvē nebija daudz. Tajos gados pārsvarā beidzām savas studijas un sākām iekārtoties dzīvē.

   Es pēc Viļņas partijas skolas beigšanas 1969. gadā atgriezos Tukumā un sāku strādāt par Tukuma rajona Latvijas KP (kompartijas) komitejas organizatoriskās nodaļas vadītāju un pēc gada patvarīgi iestājos Maskavas inženierekonomiskā institūta aspirantūrā, kur par aspirantūras vadītāju jau strādāja Aleksandrs Koralova kungs.

   Grigorijs Lučanska kungs pārgāja strādāt par Latvijas studentu celtniecības vienību komandieri pie Latvijas komjaunatnes Centrālās Komitejas. Toreiz par Latvijas komjaunatnes Centrālkomitejas sekretāru bija ievēlēts bijušais Rīgas politehniskā institūta absolvents, Boriss Pugo kungs, viņš arī atbalstīja Grigorija Lučanska kunga pieņemšanu šai darbā.

   Domāju, ka viens no iemesliem darba izvēlei bija Grigorija Lučanska kunga vecā un jau slimā māte. Pēc četriem darba gadiem komjaunatnes centrālajā komitejā Grigorijs Lučanska kungs pārgāja strādāt uz Latvijas Universitāti par prorektoru saimniecības darbā.

   Dauzi no mums pabeidza aspirantūras un augstskolas, kļuva par zinātņu kandidātiem un diplomētiem inženieriem. Es pabeidzu Maskavas inženierekonomiskā institūta aspirantūru politekonomijā, bet Grigorijs Lučanska kungs tā paša Maskavas institūta neklātienes aspirantūru finansēs un kredītā.

   Kā jau es minēju, pēc aspirantūras beigšanas es sāku strādāt Maskavas inženierekonomiskajā institūtā, tagadējā Maskavas Valsts pārvaldes institūtā par aspirantūras vadītāju, kur nostrādāju līdz 1975. gada februārim, kad pārgāju darbā uz Maskavas pilsētas padomes Plāna komisiju par galveno speciālistu zinātnes, augstskolu un vidējo tehnisko mācību iestāžu plānošanas nodaļā.

   Aspirantūras pirmos divus gadus es praktiski pavadīju Maskavas Ļeņina bibliotēkas zinātniskajās lasītavās, tajā skaitā arī reto izdevumu un rokrakstu glabātavas lasītavā. Es studēju ekonomiskās zinības, filozofiju, vēsturi, politekonomiju, galvenokārt izmantojot pirmavotus.

   Toreiz es iepazinos ar tādu samērā plašu sociālu parādību Maskavas sabiedrībā, kā «samoizdātu» − nelegālo grāmatu izdevniecību.

   Tādējādi, Maskavas «samoizdāta» nelegālās literatūras izplatīšanas tehnoloģija, kas lieliski darbojās Ļeņina bibliotēkas zinātniskajās lasītavās, mani ieinteresēja un nodrošināja gan ar Ādolfa Hitlera Mein Kampf tulkojumu krievu valodā, gan ar Solžeņicina, Pasternaka un Būņina izcilajiem sacerējumiem, kā arī daudzu citu padomju un ārzemju autoru darbu tulkojumiem krievu valodā, kas padomju laikos bija aizliegti.

   Protams, tādu iespēju Latvijā nebija. Maskavā šī darbība bija pa pusei legāla. Latvijas padomju lielinieki šai ziņā bija konsekventāki par saviem Maskavas kolēģiem. Latvijā pat par augstāk nosaukto sacerējumu lasīšanu viennozīmīgi draudēja cietumsods.

   Šo iespieddarbu izplatīšanas un lasīšanas tehnoloģija Maskavā bija ļoti vienkārša. Bibliotēkas smēķētavā vai bufetē vajadzēja pārliecināt cilvēku, kam attiecīgais sacerējums bija, un, izejot no bibliotēkas, saņemt to uz vienu nakti lasīšanai, kādreiz uz vairākām naktīm. Ja bija vēlēšanās nelegālās izdevniecības pakalpojumus izmantot arī turpmāk, tad ar informāciju bija jārīkojas ļoti piesardzīgi un godprātīgi.

   Sevišķi vēlos pasvītrot, ka Maskavas nelegālas izdevniecības produkcijas sistemātiska izmantošana būtiski paplašināja manu personisko redzesloku. Tas veidojās demokrātiskāks, iecietīgāks attiecībā uz citādi domājošajiem, arī attiecībā uz padomju lielinieku laiku disidentiem. Tie cilvēki, kas Latvijā tika dēvēti par disidentiem un tiesāti, priekš manis personīgi sen bija vienkārši citādi domājošie cilvēki, kam bija tiesības citādi domāt, kam bija tiesības arī uz citu izvēli. Es šai sakarībā nesaskatīju neko kriminālu.

   Valsts Maskavas Pārvaldes institūta rektore bija ekonomikas zinātņu doktore profesore Olimpiāde Kozlova, Padomju Savienībā samērā pazīstama pārvaldes teorijas zinātniece. Viņas uzskati par uzņemšanu aspirantūrā bija savdabīgi. Viņa uzskatīja, ka, piemēram, aspirantūrā gadā var uzņemt trīs Baltijas republiku aspirantus, sešus ebreju tautības aspirantus un tā tālāk, no katras tautības tik, cik procentus šī tautība sastāda kopējā PSRS iedzīvotāju skaitliskajā struktūrā. Ebreju iedzīvotāju skaitlisko sastāvu profesore rēķināja no Birobidžānā dzīvojošajiem. Protams, ar tikai viņai pašai zināmām un saprotamām korekcijām.

   Katru gadu pirms iestājeksāmenu uzsākšanas aspirantūrā man vajadzēja iesniegt rektorei profesorei Olimpiādei Kozlovai kandidātu sarakstu pēc tautībām, lai gan PSRS augstskolās uzņemšana aspirantūrā tautību «griezumā» oficiāli reglamentēta netika. Vislielākās grūtības pie iestāšanās aspirantūrā bija ebrejiem un Kaukāza tautību cilvēkiem, kurus rektore uzskatīja par maskētajiem žīdiem. Manā izpratnē žīdi Padomju Savienībā tika vajāti tāpat kā cara laikos, tikai ļoti gudri maskēti, jo žīdu vajāšanu padomju lielinieku likumi formāli aizliedza, par atklātu antisemītismu draudēja pat cietuma sods.

   Iestāšanās aspirantūrā kļuva sarežģīta arī «krievam» Grigorijam Emmanuīla dēlam Lučanska kungam, bet viņu paglāba tikai pilnīgi visi uz teicami noliktie iestājeksāmeni. Par zinātnisko vadītāju Lučanska kungam rektorāts nozīmēja PSRS Zinātņu Akadēmijas korespondētājlocekli finansu un kredīta katedras vadītāju Kirilu Plotņikovu, kurš pēc rektores uzskatiem bija pietiekami principiāls un antisemītiski noskaņots.

   Īstenībā Kirils Plotņikovs bija inteliģents un tolerants cilvēks, kurš no saviem aspirantiem prasīja priekšzīmīgas zināšanas un godprātīgu attieksmi pret savu zinātnes nozari. Tautība un politiskās ambīcijas viņu, kā arī vairumu Maskavas zinātnieku, – neinteresēja.

   Ar zinātnisko vadītāju Grigorijam Lučanska kungam paveicās. Kirils Plotņikovs bija strādājis par PSRS finansu ministra Zvereva kunga vietnieku Josifa Staļina laikos. Viņš lieliski pārvaldīja PSRS finanses un kredītu gan no sabiedriskās prakses viedokļa, gan no teorētiskā, zinātniskā viedokļa. Viņš perfekti orientējās spēles noteikumos, kas nosacīja finansu un kredīta funkcionēšanu šai milzīgajā un no Eiropas civilizācijas viedokļa nesakārtotajā valstī.

   Tajos gados, kad Grigorijs Lučanska kungs mācījās aspirantūrā, Kirils Plotņikova kungs bija viens no pieciem Krievijas akadēmiķiem, kas strādāja Maskavas Inženierekonomiskajā institūtā jeb, kā to pārdēvēja 1975. gadā, – Valsts Maskavas pārvaldes institūtā. Nedz līdz tam, nedz vēlākajos gados nedz man, nedz Grigorijam Lučanska kungam vispār nekāda sakara ar PSRS un Latvijas VDK nebija un arī nevarēja būt. Protams, viņš un es kā jebkurš vidējā līmeņa vadītājs, bija pakļauts Latvijas VDK pārraudzībai vai tās teritoriālo iestāžu totalitārajai pārraudzībai. Totalitārā izsekošana bija vispārēja un neizbēgama PSKP drošības orgānu prakse. PSKP vadīja arī VDK un LKP vadīja arī Latvijas VDK un tādejādi līdz pat zemākajam hierarhijas līmenim un otrādāk. Totalitārā izsekošanas un pārraudzības prakse ir bijusi raksturīga jebkurai diktatūrai, tajā skaitā arī publisku totalitāro partiju diktatūrai.

   Grigorijam Lučanska kungam mācības aspirantūrā pie akadēmiķa Kirila Plotņikova daudz deva profesionālajā un teorētiskajā izaugsmē.

   Mūsdienās Latvijā, tāpat kā Krievijā un citur ārvalstīs, ar Valsts Drošības Komiteju mēģina saistīt tikai tos cilvēkus un tās personības, kas kaut kādu iemeslu dēļ bija vai arī ir kļuvušas neērtas jaunajām varām vai to funkcionējošajiem ierēdņiem. Citiem vārdiem sakot – pēc būtības tā ir cīņa par ekonomisko varu un ekonomisko varēšanu. Manuprāt, ļoti neauglīgs, bet dažiem pilsoņiem ienesīgs process.

   Tieši ar šiem procesiem ir saistītas Krievijas, Austrijas, un Latvijas masu saziņas līdzekļu aktivitātes, Austrijas miljonāra Grigorija Lučanska kunga un sarkanā barona Alberta Kaula kunga sakarībās. Es ceru, ka Grigorijs Lučanska kungs un Alberts Kaula kungs nav saistīti ar bijušās KGB (Valsts Drošības Komitejas) un PSKP noslēptajiem miljardiem. Par to, ka atsevišķu valstu, tajā skaitā arī Latvijas specdienesti meklē šo naudu, liecina Latvijas presē publicētais.

   Grigorija Lučanska kunga teiktais, vismaz attiecībā uz mani, kas bija atreferēts Latvijas presē, nav nekas cits: kā insinuācija vai nu no Grigorija Lučanska kunga puses, vai no dažu Latvijas preses cilvēku puses, kuri neķītri izmantoja atsevišķas «druskas» no mana personiskā dzīves gājuma konteksta.

   Dodot interviju laikrakstiem «SM Segodņa» un «Diena», Grigorijs Lučanska kungs gan blēdījās, kas viņam dažkārt bija raksturīgi, gan apzināti «pūta pīlītes», citējot mākslas filmas «Septiņpadsmit pavasara mirkļi» personāža superčekista Štirlica spriedelējumus par nodevības būtību un tās sociāli psiholoģiskajiem cēloņiem pirms pašrocīgas šī «nodevēja» noslepkavošanas, no mugurpuses raidot tam lodi pakausī.

   Ko Grigorijs Lučanska kungs ar to domāja, man atliek tikai minēt. Varbūt tas bija saistīts ar manas sievas un viņas tēva varmācīgu noslepkavošanu Maskavā 1996. gada martā?… Nezinu…

   Meklēt kaut kādu vienīgo taisnību samērā netaisnā lietā jebkuram no šīs lietas varoņiem būtu vieglprātīgi. Tajā “taisnībā” visi bija vienlīdz sasmērējušies.

   Lielinieku PSKP funkcionāru vidū (pie kuriem pieskaitu arī sevi) meklēt kristāltīros būtu veltīga laika un naudas tērēšana.

   Protams, ja Grigorijam Lučanska kungam vai kādam citam kungam ir vajadzīga mana publicitāte VDK sakarā un ja tas palīdz šiem cilvēkiem dzīvot, tad lai tas tā arī būtu. Neiebilstu, manu imidžu VDK nekad nav bojājusi un arī nesabojās, jo par VDK “stukaču” es nekad neesmu bijis un arī VDK štatos neesmu strādājis.

   Bet es − Pēteris Lauva − vēlreiz personiski un kategoriski norobežojos no Krievijas un Latvijas lielinieku kompartijas noziedzīgā, totalitārā režīma melu ideoloģijas un melu prakses. Tā kopš 1989. gada novembra man ir nepieņemama jebkurā formā, jebkurā veidā.

   Man ir neizsakāmi žēl, ka ilgus gadus es esmu veltīgi maldījies un iztērējis savu dzīvi šīs ļaunuma impērijas noziedzīgā, melīgā režīma propagandēšanai un stiprināšanai.

   Ja es esmu Grigorijam Lučanska kungam nodarījis apzinātu ļaunumu, tad lai viņš sūdz mani tiesā. Es no visas sirds vēlu Izraēlas pilsonim Grigorijam Lučanska kungam lielisku veselību un turpmākus panākumus biznesā, kā arī to pašu vēlu viņa sievai Irīnai, meitiņai Jūlijai, viņu tuviniekiem un draugiem.

   Ar Albertu Kaula kungu es iepazinos 1964. gadā (pirms gandrīz četrdesmit gadiem), kad strādāju Tukuma rajona komjaunatnes komitejā par sekretāru un viņš strādāja par Rīgas rajona komjaunatnes komitejas sekretāru. Tie bija samērā spraigi, un tomēr kā izrādījās daudz gadus vēlāk, – kārtējie nepiepildīto cerību gadi, kārtējie komunisma gaidu gadi.

   Noslēdzās Hruščova reformu laiks. Iedibinātais Hruščova personības kults sasniedza savas attīstības virsotni, un atkal Padomju Savienībā notika kārtējais bijušo komjauniešu politiskais apvērsums, kas ievadīja tā saucamo Brežņeva stagnācijas posmu melīgajā un noziedzīgajā PSKP totalitārā režīma attīstībā.

   Katrā reformā PSKP vadoņi tautai un savas partijas biedriem solīja, ka iepriekšējo gadu grēki neatkārtosies. Bet īstenībā notika tā, kā pazīstamajā Raimonda Paula dziesmā – «… un sākas viss no gala…».

   Toreiz Latvijā par komjaunatnes Centrālās komitejas sekretāru strādāja samērā progresīvs un vispusīgi attīstīts, tolerants cilvēks – Oļegs Rudņeva kungs. Starp citu, vēlākajos gados, strādājot par Rīgas kinostudijas direktoru, pēc viņa scenārija un iniciatīvas Latvijā tika uzņemta kinofilma «Ilgais ceļš kāpās». Tas bija pirmais mēģinājums kaut cik objektīvi atspoguļot Latvijas cilvēku likteņus laika periodā no 1938. gada līdz 1954. gadam.

   Bet 1962. gadā viņš Latvijas komjaunatnes Centrālajā komitejā strādāja par otro sekretāru un nodarbojās ar komjaunatnes darba vadības un organizācijas jautājumiem. Es pat apgalvotu, ieviešot šai sfērā dažus zinātnes elementus. Būdams Tukuma rajonā, viņš ieteica painteresēties, kā šis darbs veicas Rīgas rajonā, kur par komjaunatnes rajona komitejas sekretāru strādāja Alberts Kaula kungs, kurš organizācijas un vadības jautājumus risinot samērā profesionāli.

   Neilgi pēc šīs sarunas 1963. gadā notika pieredzes apmaiņas seminārs Rīgas rajonā, kur es tuvāk iepazinos ar Albertu Kaula kungu. Es iepazinos ar tiem pārvaldes principiem, kurus viņš centās ieviest savas rajona komjaunatnes organizācijas darbībā.

   Mani ieinteresēja šie jautājumi, un es sāku samērā daudz lasīt par darba zinātnisko organizāciju un pārvaldes principiem. Te bija gan pienākumu sadale starp komitejas darbiniekiem, gan atbildības reglamentācija un tās deleģēšana. Alberts Kaula kungs šos jautājumus risināja tiešām profesionāli, aptverot visu savas organizācijas darbību.

   Jāatzīst, ka, tiekoties pēc septiņpadsmit gadiem – 1982. gadā, Ādažos es ieraudzīju Alberta Kaula kolhozu − agrofirmu, kur zinātniskā darba organizācija un pārvalde tika īstenota tā, it kā tas notiktu paraugdemonstrējumu poligonā, lauksaimniecības menedžmenta zinātniskajā institūtā. Organizācijas un pārvaldes sistēma agrofirmā «Ādaži» darbojās tiešām samērā veiksmīgi.

   Tagad, kad viens vai otrs sabiedriskās saskarsmes mēdijs apsaukā Albertu Kaula kungu par sarkano baronu, man nāk prātā Amerikas Savienoto Valstu Aijovas štata miljardieris Džons Kristāls, kurš ciemojās Ādažos. Viņš gandrīz nedēļu staigāja pa fermām, ražošanas nozarēm un rūpīgi iepazinās ar ražošanu, cilvēku darba apstākļiem, to attieksmi pret darbu, runāja par dzīvi. Apmeklējuma beigās viņš man teica: «Ar tādu uzņēmumu kā «Ādaži» var lepoties gan Eiropā, gan Savienotajās Valstīs.»

   Kas attiecas uz sociālistisko ekonomiku, tad to Džons Kristāls nekādi nevarēja izprast un beidzot salīdzināja ar savas sievas attieksmi pret naudas tērēšanu, jo viņas tēriņiem neesot nekādas racionālas loģikas, bet, viņaprāt, tie tomēr esot par lieliem.

   Es uzskatu, ka Alberts Kauls ir bijis un vienmēr paliks uzticīgs Latvijas valstij un Latvijas zemniecībai. Dažkārt viņam patiešām pietrūka iecietības un takta. Manuprāt, liela mēroga vadītājs vispār nedrīkst būt izteikti tolerants. Viņš var atļauties iecietību tikai atsevišķos, sevišķi privātos, vispārcilvēciskos jautājumos. Un diezin vai te kāds kaut ko var pārmest Albertam Kaulam.

   Atzīmējams ir tas, ka viņa vietnieki − speciālisti «Ādažos» vairumā bija augsti izglītoti un toleranti cilvēki, bet, ja kāds tāds nebija, viņam vajadzēja agrofirmu pamest (tajā skaitā arī man personiski). No demokrātijas viedokļa tāda pieeja administrēšanā dažiem brīvdomātājiem izskatījās kā vergturu laiku pārvaldes sindroms, bet patiesībā Alberts Kaula kungs centās īstenot striktu, mūsdienām atbilstošu agrofirmas pārvaldes modeli integrētā un sarežģītā lauksaimnieciskās ražošanas uzņēmumā. Tādu veiksmīgu uzņēmumu visā lielajā PSRS bija tikai kādi astoņi.

   Tā izveidošanā neapšaubāmi liela loma bija Padomju Savienības Lauksaimniecības Akadēmijas korespondētājloceklim Albertam Kaula kungam un šīs Akadēmijas prezidentam akadēmiķim, bijušajam padomju Latvijas lauksaimniecības ministram Aleksandram Ņikonova kungam, kas, tāpat kā Antons Berklāva kungs, piecdesmitajos gados no Latvijas tika izsūtīts trimdā, tikai uz Krasnodaras apgabalu, kur dzīvoja un strādāja līdz Mihaila Gorbačova nākšanai pie varas.

   Mihails Gorbačovs izvirzīja akadēmiķi Aleksandru Ņikonovu par PSRS Lauksaimniecības Zinātņu Akadēmijas prezidentu.

   Tikai tad, pēc trimdā pavadītajiem trīsdesmit gadiem, šis izglītotais un principiālais latvietis varēja atbraukt uz savu Dzimteni Latviju un parunāt savā dzimtajā valodā.

   Katru reizi, kad man iznāca tikties ar Aleksandru Ņikonovu viņš nekautrējās runāt latviešu valodā, bez jebkādiem aizspriedumiem viņš teica: «Biedri, atvainojiet, es ceru, ka neiebildīsiet, ja kādas minūtes parunāšos ar saviem tautiešiem latviešu valodā. Iepazīstieties! Pie manis no Latvijas ciemos ir atbraukuši…» Tāds bija disidents, akadēmiķis Aleksandrs Ņikonova kungs, viņš runāja ļoti inteliģentā un pareizā latviešu valodā.

   1979. gada 1. septembrī pēc atgriešanās no deviņus gadus ieilgušās darbības Maskavā es pārveduma kārtībā iestājos darbā Latvijas Universitātē par Politekonomijas katedras vecākā pasniedzēja vietas izpildītāju. Mani darbā uz Universitāti personiski uzaicināja rektors profesors Visvaris Millera kungs un prorektors Grigorijs Lučanska kungs. Pēc gada politekonomijas katedra ievēlēja mani par tās pašas katedras vecāko pasniedzēju un docenta vietas izpildītāju. Tikai 1980. gadā rektors mani ar savu pavēli pārcēla darbā par Latvijas Universitātes prorektoru mācību un audzināšanas darbā uz personiska lūguma pamata.

   Man, tāpat kā visiem Universitātes rektorāta locekļiem rektors juridisko zinātņu doktors profesors Visvaris Millers ar savu pavēli apstiprināja dienesta instrukciju, kas samērā sīki uzskaitīja manus pienākumus, pakļautību un atbildību. Viss bija ar melnu uz balta papīra uzrakstīts, nesaprotu, ko tur nevarēja izlasīt Universitātes cilvēki, kuri nezināja “ar ko tas maskavietis Universitātē nodarbojās”.

   Dokumenti bija un arī tagad ir pieejami un izlasāmi Latvijas Universitātes kadru daļas arhīvā (tagad – personāla daļā jeb pārvaldē) manā personas lietā. Tos varēja palasīt arī tie Latvijas masu saziņas līdzekļu un Universitātes cilvēki, kas izrādīja pastiprinātu interesi par manu darbību.

   1982.gada 4. maijā pie manis mājās atnāca, mans kolēģis profesors Edgars Melnķīsis saņemt manu pašrocīgi uzrakstītu atlūgumu par atbrīvošanu no prorektora darba uz personiskā iesnieguma pamata. No prorektora mācību un audzināšanas darbā pienākumiem Latvijas Universitātē mani atbrīvoja rektors ar savu pavēli uz personiska lūguma pamata 1982. gada 20. maijā. Starp citu, mana partijas nomenklatūras lieta glabājas arī Latvijas KP CK nomenklatūras arhīvā, kas pieejams Latvijas Republikas totalitārā režīma noziegumu dokumentēšanas centrā.

   Pēc manas aiziešanas no Universitātes prorektora mācību un audzināšanas darbā šo amatu ieņēma docētājs Niedrītis, docētāja Žvirble (jā nekļūdos). Cik ilgi šis amats vēl arvien turpināja eksistēt es nezinu! Domāju, ka vismaz līdz Latvijas Universitātes Satversmes iekārtas atjaunošanai. Kopš tā laika es Universitātē neesmu iegājis, jo uzskatīju, un, arī šodien uzskatu, bijušo Latvijas Universitātes pašpārvaldi – par samērā pārpurvojušos dīķi.

   Vēl tagad es uzskatu, ka amats – prorektors mācību un audzināšanas darbā, Universitātē bija un arī tagad ir vajadzīgs un noderīgs! Universitātes Senātam vienmēr būs nepieciešams «instruments», kas sistemātiski koordinētu un saskaņotu akadēmisko un sabiedrisko organizāciju darbību gan studentu, gan mācību spēku vidē, gan abās šais darbības jomās kopumā.

   Gandrīz viss, ko manā sakarībā sacerēja «žurnālisti», viss ko teica, tā saucamie «informētie Universitātes cilvēki» vai «tie Universitātes cilvēki, kuri zināja stāstīt», vai «ko zināja pastāstīt kompetentu orgānu darbinieki», vai «tie, kuri nezināja, par ko gan tur varēja liecināt Lauva» – ir drīzāk neķītras pasaciņas, tāpat kā «fotogrāfijas ar vieglas uzvedības meitenēm, kur blakus Lučanskim bijis redzams Lauva».

   Manuprāt, žurnālistu Mārtiņa Ķibilda kunga, Ievas Lesčinskas kundzes un arī citu viņu kolēģu domraksti, kas izskatījās kā vienoti rediģēti un ko varētu būt veikuši vai nu attiecīgi drošības policijas kungi, vai kādi citi kungi, bija, saudzīgi sakot – neķītri mīti melīgo padomju lielinieku garā un manierē.

   Nevienu no intervijām pirms publicēšanas laikrakstos vai žurnālos šie «žurnālisti» man neatrādīja, kaut gan to prasītu pat elementārākā pieklājība. Cik redzams, domrakstu pasūtītāji man pat neuzticēja pēdējo autora korekciju pirms publicēšanas, par ko demokrātiskā valstī es varētu vismaz izteikt viņiem publisku fuj…, vai «vot fuj» …

   Viens no maniem dienesta pienākumiem Universitātē bija sadarbības koordinēšana audzināšanas jomā starp sabiedriskajām organizācijām un rektorātu, tajā skaitā līdztekus daudziem pārējiem uzdevumiem manos pienākumos ietilpa atbildība par Universitātes studentu celtniecības vienību darbību vasaras brīvdienās. Studentu celtniecības vienības veidojās no visu Universitātes fakultāšu studentiem.

   Neatkarīgi no tā, kā izveidojās šo studentu dzīve un darbs pēc Universitātes beigšanas, es esmu gandarīts, ka bijušie Latvijas Universitātes studenti, kurus es personiski pazinu, visi ieņēma konsekventu un neapšaubāmu pozīciju Latvijas Republikas atjaunošanas procesā un turpina to stiprināt ar savu ikdienas darbu arī šobaltdien.

   Līdz pat šai dienai man ir labas un biedriskas attiecības ar daudziem bijušajiem Latvijas Universitātes studentiem un mācību spēkiem.

   Bijušie 1970. – 80. gadu Latvijas Universitātes studenti, kuri vēlāk dzīvē tika iesaistīti darbā Latvijas KGB, Latvijas KP CK, LĻKJS CK, nekļuva par kolaboracionistiem. Viņi aktīvi piedalījās Latvijas Republikas atjaunošanā 1990 gadā. Pašreiz, pēc vairāk kā desmit gadiem, turpina godprātīgi strādāt brīvās, demokrātiskās Latvijas Valsts labā un ir tās patiesi patrioti.

   Pret cilvēkiem, kuri nevēlējās būvēt brīvo Latviju principiālu apsvērumu dēļ, kuri savlaicīgi aizbrauca no Latvijas un tagad dzīvo Krievijā, Izraēlā, Austrālijā, Austrijā vai kādā citā savā jaunajā Dzimtenē, es attiecos lojāli. Latvijai liktenīgajās dienās šie cilvēki izdarīja savām cilvēktiesībām atbilstošo personisko izvēli, un tās bija viņu likumīgās tiesības un brīva privātā izvēle. Neviens nav tiesīgs pārmest un apstrīdēt šo cilvēku izvēli.

   Vispārīgi runājot, jāatzīst, ka kolaboracionisms Latvijas sabiedrībā nav tiesīgi attiecināms uz to paaudzi, kas sasniedza savu pilngadību 1961. gadā un vēlāk, tas ir, divdesmit gadus pēc kara beigām. Jo tad jau arī pasaules sabiedrībai vajadzēja tikt galā ar visām Otrā pasaules kara izraisītām netaisnīgām sekām. Ja pasaules sabiedrība tās neizskauda attiecībā pret Padomju Savienību, tad ko gan var runāt par kolaboracionismu gan rietumos, gan austrumos dzīvojošie un izaugušie mūsdienu vēsturnieki.

   Savā dzīves ceļā es esmu sastapies ar ļoti daudziem cilvēkiem, kuriem ir bijuši dažādi dzīves uzskati. Ar Imantu Spuļģa kungu kā ar savu bijušo kursa biedru juridiskajā fakultātē mani iepazīstināja Juridiskās fakultātes dekāns profesors Andris Plotnieks. Tas notika Universitātes mācību spēku kafejnīcā 1979. gadā.

   Imants Spuļģa kungs manā atmiņā ir palicis kā vispusīgi izglītots un tolerants cilvēks. Tai laikā viņš interesējās par latviešu marīnistu darbiem, nodarbojās ar sportu. Es viņu atcerējos kā Rīgas pilsētas Kirova rajona komjaunatnes komitejas aktīvistu, kas pārstāvēja Universitāti.

   Kad profesors Andris Plotnieks, iepazīstinot, viņu stādīja man priekšā kā Rīgas pilsētas OBHSS priekšnieka vietnieku un kriminālizmeklēšanas daļas priekšnieku, milicijas pulkvežleitnantu, es tam nekādu uzmanību nepievērsu. Es nekad dzīvē neesmu veltījis uzmanību ieņemamajiem amatiem un dienesta pakāpēm.

   Par to, ka Imants Spuļģa kungs bija izmeklējis Grigorija Lučanska kunga krimināllietu, uzzināju no Mārtiņa Ķibilda kunga intervijas laikrakstā «Diena».

   No Vīnes miljonāra Grigorija Lučanska kunga intervijas laikrakstam «SM Segodņa» un žurnālam «Rīgas Laiks» uzzināju, ka es «kopā ar Imantu Spuļģa kungu un Borisu Pugo kungu» esam nodarbojušies ar politiskajām «provokācijām», kuras būtu neapšaubāmi vērtējamas kā Vīnes miljardiera paša izdomātas pasaciņas, kas pasniegtas attiecīgo Latvijas žurnālistu – marinādē.

   Lai miers Imanta Spuļģa un Borisa Pugo pīšļiem! Imants Spuļģis kopš 2001.gada maija atdusas Jāņa Raiņa kapos Rīgā. Imants Spuļģis savu dzīvi ir nodzīvojis godprātīgi, atjaunojis Rīgas krematoriju, atjaunojis Latvijas Ugunsapbedīšanas Asociāciju, kuru bija dibinājis 1924. gadā Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Republikas senators Augusts Loebers. Lai mūžīga piemiņa šiem latviešu tautas dēliem!

   Es savas personiskās dzīves pagājībā un apcerē, skāru galvenokārt tos notikumus, kuri manā sakarā bija nekorekti atreferēti Latvijas masu saziņas līdzekļos. Es pats nevēlējos lieki un nevajadzīgi apgrūtināt sabiedrību ar šiem manas dzīves ceļa sīkumiem. Ceru, ka veselība un finanses man ļaus arī turpmāk nodarboties ar publicistiku. Esmu neizsakāmi laimīgs, ka manas dzīves norietu bija lemts sagaidīt brīvā, neatkarīgā un demokrātiskā Latvijas Republikā. Tamdēļ vien bija vērts nodzīvot šos straujajām pārmaiņām bagātos, emocionālos un nemierīgos gadus te Latvijā. Pērkons pareizi vien darīja, ka izraka Daugavu…, mūsu tautas likteņupi…

3. 

   nosargāsim Daugavu

   2013. gada 18. November

   Pirms simts gadiem bija izfantazēts projekts par Ventas savienošanu ar Melno jūru, apmēram tāds pats kādu to mūsdienās, iespējams, saņēmuši kukuli no Baltkrievijas prezidenta Lukašenko, Latvijai grib iesmērēt mūsdienu Daugavas racēji. Ja būtu realizējies projekts par Ventas un Melnās jūras savienošanu, tad šodien mēs nepriecātos par Ventas rumbu, bet pa upi no Pripetes būtu saņēmuši radioaktīvo ūdeni pēc Černobiļas AES avārijas. Kaut kas līdzīgs notiktu, ja, it īpaši mainoties Golfa straumēm, notiktu, ja realizētu Lapinska sātaniskos murgus par Daugavas savienošanu ar Melno jūru.

4. 

   Vilnis

   2013. gada 18. November

   Rainis: “Tautai vajga būt kādas dzīves dziņas uz nākotni un kādas dzīvas atmiņas no lielas, lepnas pagātnes: tās ir sastāvdaļas viņas dvēselē, kura ir dzīves griba. Bez tās tauta zūd. Ar to tauta nezūd arī nomirdama, jo paliek šīs dzīvās dvēseles darbi kā tālāka darbīga kustība. Žīdus kā tautu uztura ne vien viņu pagātne, sena ticība, bet arī nākotnes dziņa uz mantas krāšanu: visa tauta ir liela kliķe, kompānija veikalam. Uz to mēs nevaram dibināt savu nākotni un dvēseli: mums nau tādu pagātnes mantojumu: dievticības un mantkārības kopojums: nau tādu vingrinājumu krāšanā un raušanā, nau to jau gatavo naudas krājumu. Bet mēs nevaram uz to dibināties arī tādēļ, ka šis pamats tomēr nau diezgan stiprs. Nākotnē neuzvarēs nedzīva manta, bet dzīvs gars. Uz to dibināsim savu dvēseli. Dzīva dziņa uz nākotni: uz izglītību mums ir, vajga dziņu padiļināt uz mākslām un zinībām, un uz reliģiju. Pagātnes mums nau, tādēļ mums nau lepnuma. . . Mums tas jāceļ. Senā ticība un tautas dziesmas var būt pamats lepnumam un pārākumam pār citiem. . Tas mūs saturēs kopā kā tautu, tas mūsu lepnums”.( KR 24, 670.)

   Admins
   Doma ir pareiza, bet par pagatnes mantojumu(atmiņu) ir viss galīgi greizi Vilnim aizgājis. Mums ir neiedomājami bāgāta un varena PAGĀTNE. Tikai šo pagātni mums cenšas šie naudasmaisi un sātanisti izdzēst. Vilni, nevienai pasaules tautai nav tik Varens pāgātnes mantojms. Komunisti un žīdu cionisti(praktiski tas ir viens un tas pats) jau toreiz, ar VVF priekšgalā, pēc speciālas programmas sāka īstenot mūsu Varenās pagātnes dzēšanu. Tagad M. Zālīte un citi atkritumi to turpina.

5. 

   ANDRIS7

   2013. gada 18. November

   VISU LABU DIENU!
   Tikai uz kopejas ARIESU bazes var iegut stipru Latviju.Kaiminos ari jabut
   stipram ARIESU valstim,lai vajadzibas gadijuma,militara savieniba butu
   passaprotama.Sodien viss ir otradi,jo pastav vienvirziena informacija,
   kura ari rada naidigus kaiminus,ievelk globalistu veidojumos,ka NATO,ANO,
   Eiropas savieniba,kuru pamata ir nauda,ar auglosanu,nevis cilveka esibas
   jega pec savas butibas.Sadu savienibu sastava NABADZIBA,ir ka neatnemama
   sastavdala,ne tikai katram cilvekam,bet visai valstij,kuru ta veido.
   BALTIJAS DIEVI GRIB REDZET LAIMIGU LATVIESU TAUTU,PIE BALTIJAS JURAS.
   LAI MELNIE SPEKI KRIT DAUGAVA,JO MES ESAM STIPRAKI PAR VINIEM
   To ari novelu sai diena

   VELAK VEL/TENcINU

6. 

   fakts

   2013. gada 18. November

   Peteris nesaka taisnibu. Komunistu cenzura 1945g.-1990g. lika sadedzinat 30 miljonus gramatu tikai Latvija…

7. 

   Pārdaugavas bieds

   2013. gada 18. November

   Pārdaugavā uzcelts it kā grāmatām tā “gaismas pils” (ja kāda grāmata lasāma vēl ir ,tad tā esot novietota Silaciema katakombās),bet šis bieds esot uzcelts lai no augšas varētu spiegot un noklausīties.
   Ja ir vēl latviešebreja lapinska murgojumi no”gaismas pils” ir klausītāji,tad ir brīnums par tiem ļautiņiem kādi dzīvo Latvijā.

   Vai tad tagad LRTT ir komunistu grēksūdze ?

8. 

   aaaaa

   2013. gada 18. November

   Sarkanbaltsarkanā lentīte
   18.11.2013. 19:17

   Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga
   2013.gada 13.novembra preses konferences atšifrējums

   ”Ja jūs man jautāsiet, kāpēc es nenēsāju šo karogu? Tāpēc, ka viņi nēsā, tie kangari nēsā to karogu. Man ir kauns par viņiem, ka viņi nēsā karogu pie atloka un vienlaicīgi nodod Latvijas nacionālās intereses. Viņi var desmit karogus pielikt. Ja viņiem sirdī nav tā karoga, tad pie atloka var pielikt – šodien viņi pieliek amerikāņu karogu, rīt viņi pieliek Latvijas karogu, parīt viņi pieliks Krievijas karogu, aizparīt viņi pieliks Ķīnas karogu, aizaizparīt viņi pieliks Saūda Arābijas karogu. Viņiem nav sirdī nacionālās pašapziņas un nacionālo interešu izjūtas. Viņiem nav. Un to jūs nevarat. ”

   http://www.ventspils.lv/tools/download.php?file=files/text/13_11_2013_atsifrejums.doc

9. 

   Os

   2013. gada 19. November

   http://Www.russkije.lv ,tie esot Latvijas Etniskie krievi. Sastada 40 proc. Valsts iedzivotaju kopskaitu.Krievu val.,ir Pretdabisks statuss sava etniskaja Latvija. Demokratija ir ierobezota,jo etniskajiem russkijiem neatlauj nogalinat visus Latviesus un neliesi negrib veidot ar mums kopa jaunu nakotni. Augstaka Valsts Administracija nav krievu,ka Tiesnesu,Ministru un Departamenta vaditaju.Latvija ir vairak ka 100 nevalstisku Krievu Valsts organizaciju. Latvijas PSR AP deputati pienema deklaraciju 1991.gada 21.aug.,par “Pilnigu neatkaribas atjaunosanu”-ar kuru Pilniba tika atjaunota Valsts iekarta atbilstosi LR 1922.gada 15.febr.,Satversmei. REDZ KA-un sodien vel viens Andris Berzins man stastija,ka ir jalaujas-lai mani ari izvaro krievu etniska pedarastu smirdiga masa. Tu Andri 7 ari man stasti,ka vini ir dala no manis un ar siem Ariesiem istiem man esot javeido kopigs Liktenis. Varbut varda Andris-ir apslepta kada dzila magija,kuru es ka lauku cilveks nesaprotu?!

10. 

    Os

    2013. gada 19. November

    Un cik Vienkarsi ir BIJIS Komunistiem atjaunot-Neatkarigo LR,tikai ar vienu “Dekretu”. TIESAS TIESNESI-visi Nacionalie Kadri un ta ir taisniba gandriz vai balta. Jus Nacionalos Kadrus loti labi spej izarstet tikai 9 grammu zales un cik patikamas skanas gardzosas tad izdalat-dodoties Azi noladetie pie sava saimnieka-Velna pa taisno,ceru,ka masveida driz dzirdesu sis man ar Dievu tikamas Velnenu gardzenus.

11. 

    Lauku onka

    2013. gada 19. November

    Duplicate comment detected; it looks as though you’ve already said that!

    Redzēju fotogrāfijas. Mežaparkā 18. novembra svinībās tika dedzināts vismaz viens Māras krusts. Vispār dedzinātas vairākas Latvju zīmes. Vai visas bija Māras krusti, man nemācēja pateikt.

    Kas tās par pesteļotāju izdarībām pilnmēnesī? Nekur neesmu dzirdējis, ka latviešiem būtu tradīcija dedzināt kādas Latvju zīmes.