Rabīns Pāvils kā kristietības pāržīdotājs.

M. Zandera žļurga… antisemītu “indikators” !

Atbildot uz Jūsu vēstuli gribu pateikt, ka godājamais rakstnieks Jānis Dāvis (1867 – 1959) ir bijis arī publicists, pedagogs un pretalkohola kustības vadītājs, aktīvs latviešu skolu, izglītības un atturības biedrību dibinātājs carisma laikā, populārs skolas grāmatu autors. Latvijas brīvvalsts gados J. Dāvja uzmanības centrā bija studējošā jaunatne – topošā inteliģence. Viņš morāli un materiāli atbalstījis Latvijas Universitātes studentu atturības organizācijas.

Imanta Ločmeļa e- pasts:  imantslochmelis@inbox.lv

M. Luters par žīdiem

Šo vienreizējo J. Dāvja grāmatu LRTT i- vietne saņēma no Imanta Ločmeļa:

Jānis Dāvis

Rabīns Pāvils kā kristietības pāržīdotājs.

Aprakstīti daži kristīgās ticības rašanās aspekti un ebreju tautas vēstures un ticības nozīme kristietības attīstībā, kā arī ebreju rabīna Saula vēlāk Pāvila ietekme veidojot un attīstot kristietību. Autora uzskati reizēm šķiet visai radikāli un pat antisemītiski, tomēr iedziļinoties un uzmanīgi izlasot tekstu  daudzām tēzēm nākas piekrist.

Noskenējis lapas un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

1934. gada mašīnraksts.

I

Un Pāvils sacīja: Izraeļa tautas Dievs mūsu tēvus ir izredzējis un šo tautu augsti cēlis, un izdeldējis septiņas tautas Kanānas zemē un tiem izdalījis viņu zemi par mantību. Ap.d.13.16-19.

Ieturot austrumu svēto skaitli 12, Kristus izvēlējās 12 mācekļus jeb apustuļus. Sirmā senatnē, daudz gadu tūkstošus pr.Kr. tālās austrumu ze­mēs, kuras apdzīvoja galvenā kārtā āriešu tautas, zinātnieki un priesteri ļoti daudz nodarbojās ar debesu ķermeņu pētīšanu. Sevišķu vērību viņi piegrieza Saulei un 12 zvaigzņu gleznām zvēru riņķī, kuru Saule iziet gada laikā. Sakarā ar to senās austrumu tautas bija ļoti bagātas ar zvaigžņu mītiem un reliģiozām zvaigžņu leģendām, pie kam zvaigzņojumu skaits 12 skaitījās par svētu un ieņēma izcilu vietu austrumnieku dzīvē tāpēc katram Dieva dēlam un pasaules pestītājam Krišnam, Budam, Zaratustram un citiem, bija 12 mācekļu jeb apustuļu, ar kuriem kopā viņš simbolizēja Sauli ar 12 zvaigžņojumiem.

Bībeles leksikā sastādī­dams tā saucamās 5 Mozus grāmatas, pēc austrumnieku parauga Esra imitēja stāstā par Jēkabu un viņa 12 dēliem Sauli ar tās 12 zvaigžņojumiem un 12 Izraeļa ciltis ar virsvadoni Jahvi(I. Moz.37,9). Tā kā zvaigžņogumu skaits negrozījās, tad Kristus apustuļu skaits nevarēja būt ne mazāks, nedz lielāks par 12.

Visi viņi, izņemot nodevēju Jūdu, bija galilieši, t.i. vietējo āriešu pirmiedzīvotāji, un bija “nemācīti un zemas kārtas cilvēki” (Ap.d.4.13) pa lielākai daļai vienkārši zvejnieki. Starp viņiem nebij un nevarēja būt neviena bagātnieka, aristokrāta, rakstu mācītāja, rabīna vai farizeja, pret kuriem vienmēr Kri­stus uzstājās ar nesaudzīgām runām. Izredzēto apustuļu uzdevums bija “būt par Kristus dzīves, nāves un augšamcelšanās aculieciniekiem un Viņa dievišķās mācības tiešiem klausītājiem, pārņēmējiem un tālāk paudējiem šķirdamies no apustuļiem Viņš apsolīja tiem sūtīt palīgā Svēto Garu, bet nesolīja sūtīt viņiem kādus tehniskus palīglīglīdzekļus jeb “izredzētus ieročus”, piem., augsti mācītus žīdu teologus, liekulīgus farizejus, dižciltīgus Benjamina cilts pēcnācējus, Romas pilsoņus u.t.t., jo Viņam un Viņa paša personīgi sagatavotiem dievišķās atklāsmes sludinātājiem tādi skaļu vārdu nesēji bija pretīgi. Tamdēļ rabīns Pāvils, kurš izdomāja savu aicinājumu par apustuli no debesīm un uzdevās par 13 apustuli, uzskatāms par vienkāršu krāpnieku, blēdi un afē­ristu. Tā kā 13. apustulis Pāvils radās kristietismam par nelaimi, tad 13 skaitās par nelaimes skaitli vēl tagad, (kristiešu teoloģijas Kristus neatstāj)

lai arī pēc Kristus uzbraukšanas debesīs turpmāk ieturētu no debess ņemtu svēto skaitli 12. palikušie  apustuļi tūdaļ ievēlēja žīda Jūdas vietā galilieti Mateju kā vienu no tiem vīriem, kas bija ar viņiem kopā no Jāņa kristīšanas līdz Kristus uzbraukšanai debesīs(Ap. d.I, 21-22)., Vasaras svētkos arī uz jaunievēlēto Mateju tapa izliets Svētais Gars, kuru pēcāk ar roku uzlikšanu visi 12 apustuļi nodeva turpmākiem Kristus mācības  paudējiem bīskāpiem, presbiteriem un diakoniem. Tā cēlās tā saucamā apustuliskā sukcesija (secība). Pēc tās līdz pat mū­su dienām bīskāpu iecelšanu amatā katoļu un pa daļai arī protestantu baznīca ved nepārtrauktā kārtā no apustuļiem kā Sv. Gara saņēmājiēm pirmās Kristus draudzes nodibināšanas dienā vasaras svētkos. Skaidrs, ka kristiešu pirmdraudze neuzskatīja par Kristus apustuli un jaunu bīskāpu iecēlaju nevienu personu, kura nebij visu laiku kopā ar Kristu, nesaņēma viņa sūtīto Sv. Ga ru vasaras svētku dienā un neietilpa svē­tā skaitlī 12.

Ievēlot Mateju un vēlāk arī citas amatpersonas, Kristus izredzētie apustuļi noteica, ka visas amata personas ievēlamas tikai eklesijās, t.i. visu draudzes locekļu pilnsapulcēs. Tāpēc arī pašas pirmās kristiešu draudzes saucās par eklesijām jeb sapulcēm(no šejienes franču eglisre-baznīca). Ikkatra draudze resp. eklesija uzņēma jaunus draudzes locekļus resp. brāļus un māsas tikai pēc pamatīgas apmācīšanas un pārbaudīšanas, prasot no viņiem pareizu ticību un la­bus tikumus. Tā kā Kristum ar apustuļiem bija komūna, tad ikviena pirmkristiešu draudze bija komūna.

Kā redzams no Ap.d.2,42-46 un Jēk. 2,5-7 un 5, 1-8 ,tad kristietības nodibināšanās bija ne tikai reliģisks, bet arī sociāls jautājums. Kristum pašam nekā nebija un viņš pulcināja ap sevi ļaudis no nabagākām aprindām, aicinādams pie sevis visus cietējus, bēdīgos un galvenokārt grūtsirdīgos. Līdzībā par bagāto vīru un nabaga Lācaru viņš saka, ka bagātais nokļuvis ellē un nabagais debesīs. “Kamielim vieglāki ir izlīst caur adatas aci, nekā bagātam ieiet debesu valstībā (Lk.6,20). Saviem sekotājiem viņš liek izdalīt mantu par labu nabagiem. Jeruzalmes pirmkristieši pat saucās par ebonītiem, t.i. par nabagiem. Vispār bū­tu aplami apgalvot, ka Kristus būtu iecēlis par savu apustuli kādu aristrokrātu un vēl virs svētā skaita  12.

Tāpēc viegli iedomāties, kāds pārsteigums bija 12 apustuļiem un citiem pirmkristiešiem, kad pienāca ziņa, kad tālu no Jeruzalemes Sirijas bagātajā pilsētā Damaskā parādījies 13 apustulis Sauls  vēlāk nosaukts Pāvils , kurš nekad nebij redzējis un dzirdējis Kristu, nebij arī saņēmis Svēto Garu ne vasarassvētku dienā, ne caur apustuļu roku uzlikšanu un pat nevienā eklesijā nebij ievēlēts par brāli. Vēl lielāks uztraukums pārņēma Jeruzalmes pirmkristiešus, kad viņi uzzināja ka jaunradušais apustulis ir agrākais Kristus draudzes vajātājs,  sv Stefana noslepkavošanas līdzdalībnieks, pēc tautības ne galilietis(ārietis), bet “ebrejs no ebrejiem, farisejs, rakstu mācītājs(rabins), augstas kārtas Romas pilsonis(aristokrāts) un bagātnieks no tālas Ķiliķijas pil­sētas Tarsas, kurš bija mācījies Jerusalemē fariseja Gamaliela vadītā rabīnu skolā un bija šausmīgs žīdu ticības fanatiķis un žīdu tautības šovinists.

Tomēr visvairāk pirmkristiešu draudzi uztrauca tas, ka Pāvils sludināja, „savu evaņģēliju”, pauda Kristus garam pretējas mācības, uzskatīja jauno Kristus nodibināto ticību tikai par vecās žīdu ticības piepildījumu un turpinājumu, reklamēja žīdus par Dieva izredzēto un augsti celto tautu apzīmēja Kristus sludināto Debess Tēvu par nežīdu tautu izdeldētāju un viņu zemes u. c. mantas izdalītāju žīdiem, sauca visus savu  draudžu locekļus par svētiem Ābrāma bērniem resp. par žīdu brāļiem un māsām lika vergiem klausīt saviem kungiem, radīja Kristus mācībai pretējas dogmas, nedzīvoja pēc Kristus parauga, neatzina komūnu, nīda un lādēja Kristus ieceltos apustuļus, aplika draudzes ar nodevām saviem ceļojumiem, lakstojās ar māsām un ieteica brāļu un māsu savstarpējās skūp­stīšanās  sveicienu, noliedza sievietes līdzvērtību vīrietim, pārņēma no pagānu mistērijām sakramentus maģiskā nozīmē, ieveda draudzē žīdu teokrātisko iekārtu, nodibināja no žīdu teoloģijas kristiešu teologiju u.t.t.

Aiz minētiem iemesliem pirmdraudze uzskatīja rabīnu Pāvilu par viltus apustuli jeb par vilku avju drēbēs. Kā tāds viņš izvairījās no sastap­šanās ar īstajiem apustuļiem. Tikai pēc 3 gadiem pēc šķietamā aicinājuma par apustuli Pāvils atgriezās no Damaskas uz Jeruzalmi, lai salabtu ar Pēteri un citiem apustuļiem, vienīgi pateicoties Barnabas starpniecībai, apustuļi ielaidās sarunās ar viņu(Ap. d.9, 26-27).Tur viņš pali­ka tikai 15 dienas un sastapās vienīgi ar Pēteri un Jēkabu. Pēc tam no jauna viņš laidās ceļojumā pa pagānu zemēm un tikai pēc 14 gadiem viņš atkal pārnāca Jeruzalemē. Tātad Pāvils nesadarbojās kopā ar Kristus iz­redzētiem 12 apustuļiem.

Ja Pāvila atstāstāmā aicināšanas vīzija būtu bijusi patiesa, tad pēc tik svarīga notikuma viņš tūdaļ steigšus dotos uz Jeruzalemi, sameklētu apustuļus, sīki izprašņātu viņus, kā Kristus dzīves aculieciniekus un viņa dievišķās mācības pastāvīgus klausītājus un saskaņotu visos sīku­mos savu darbību ar viņējo, bet nevis paliktu Damaskā, aizceļotu uz Arābiju, pārnāktu atkal uz Damasku un tikai pēc 3 gadiem atkalatgrieztos, paliktu tur tikai 15 dienas, atkal aizceļotu pie pagāniem uz 14 gadiem un mācītu tos citādi nekā īstie apustuļi.

Lai Kristus draudze stāvētu augstāk par visām citām un tajā būtu kontrolētājs un noteicējs rabīns Pāvils pasludinaja, ka viņš sanēmis savu iecelšanu apustuļa amatā tieši no paša Kristus kādā parādīšanā tuvu pie Da maskas Par šo šķietamo Pāvila aicinājumu atrodami 3 ļoti pretrunīgi nostāsti, kurus var izlasīt (Apustuļu darbi 9. 22. un 26. nod.)

1. Pēc 9 nod ziņojuma, Kristus tieši nenodod Pāvilam ap­ustuļa mandātu, bet parādās Ananijam un pavēl viņam nodot Pāvilam aicinā­šanu apustuļa amatam.

2. Pēc 22. nod. 21. p. pats Kristus tieši nodod apustuļa mandātu Jeruzalemas templī.

3. Pēc 26 nod., pretēji 9. un 22. nod. ziņojumiem, jau pašā pirmā parādīšanā pie Damaskas Kristus tieši nodod Pāvila apustuļa mandātu. šis trešais nostāsts vairs pat ne ar vienu vārdu nemin Ananiju un otro parādīšanos templī. Tāpat pretrunīgi ir Pāvila aicināšanas blakus apstākļu apraksti.

Pēc 9. nod Pāvila ceļa biedri dzird Pestī­tāja balsi, bet neredz viņu pašu;

pēc 22. nod redz gaišumu, bet nedzird balsi;

un pēc 26. nod. paliek nezināms vai ceļa biedri dzirdējuši balsi vai ne.

6. nod. noklusē arī par Pāvila acu apžilbināšanu no gaišuma, par ko stāsta 9. un 22. nod.

īsi sakot, pirmā “Jaunās derības”, teologa Pāvila aicināšana no debesu gaišuma stipri atgādina pirmā “vecās derības” teologa Mozus aicināšanu no nesadegušā ērkšķu krūma liesmām (2.Moz. 3). Mozum Jahve parādās redzamā un dzirdamā veidā un runā ar viņu vaigu vaigā”(2.Moz. 33.,11), tāpat arī jaunās derības teoloģijas dibinātājam Pāvilam Kristus parādās redzamā un dzirdamā veidā un pēc patikas informē viņu par patreizējiem jautājumiem. Tāpēc uz iedomātās Kristus atklāsmes pamata Da­maskā Pāvils nodibināja jaunās derības teoloģiju gluži tāpat, kā uz Jahves atklāsmes pamata Sinaja kalnā Mozus nodobināja vecās derības teoloģiju.

Augstprātīgais farisejs un žīdu rakstu mācītājs Pāvils iedomājās, ka agrākie 12 apustuļi bijuši tikai pagaidām līdz viņa aicināšanai. Kā ķezari, karaļi, augstie priesteri un vēlāk pāvesti patriarhi un metropoliti saņēma varu ne no cilvēkiem, bet „no Dieva žēlastības”, tāpat ar lieluma māniju sasirgušais farizejs un rabins Pāvils kļuva par apustuli ne no cilvēkiem, nedz caur kādu cilvēku, bet, pēc viņa paša apgalvojuma, caur „Jēzu Kristu un Dievu Tēvu”. Tāpēc par savu darbību viņš uzskatīja ka nav jādod atskaites nevienam cilvēkam, nerēķinājās ar Kristus ieceltiem 12 apustuļiem un rīkojās pilnīgi patstāvīgi pēc sava prāta.

Kā redzams no Pāvila vēstulēm, tad viņš ne tikai mācīja citādi, nekā Kristus apustuļi, bet arī stingri atspēkoja viņu evaņģēliju, no­saucot viņus pat par suņiem un velna kalpiem. “Apustuļu darbu” autors vai autori piegriež izcilu vērību Pāvilam un gandrīz pavisam nobīda pie malas Kristus īstos apustuļus, pat padarot Kristus mīļo mācekli Jāni tikai par Pāvila palīgu(Ap d.I3,5). un ignorējot Pēteri ar visām viņam Kristus atdotām debesu valstības atslēgām.

Un cik gan pēc uzbraukšanas debesīs Kristum, kas, dzīvodams virs zemes vienmēr bija tālredzīgs, attapīgs, asprātīgs un lielisks, vajadzētu kļūt tuvredzīgam, neapķērīgam, vieglprātīgam un apstulbušam, lai atstumtu savam uzdevumam labi sagatavotus 12 apustuļus, to vietā ieliekot fariseju Pāvilu un līdz ar to galīgi sagrozītu savu ideālo mācību, ieliekot tās vietā žīdu materiālismu un formālismu.

Pāvila iedomātā debesu aicināšana un iecelšana par apustuli ne no cilvēkiem, bet no Dieva žēlastības, uzskatāma par vienu no vislielākām maldināšanām ar ļoti svarīgām vēsturiskām sekām: kad žīdu fanātiķis Pāvils pārliecinājās, ka kristietisms ar savu varonīgo un ideālo āriešu mā­cību nebija vairs iznīcināms ne ar kādiem līdzekļiem un ka tas jau bi­ja izplatījies visā Romas impērijā, kur valsts likumi atļāva pilnīgu ticības brīvību un aizliedza ikvienas religijas vajāšanu, tad viņš pārsviedās kristietisma pusē, lai to padarītu par “žīdu reliģiju priekš nežīdiem” izveidotu to žīdiem labvēlīgā garā un uz reliģiskiem pamatiem piespiestu nežīdus tapt par žīdu draugiem, un pat par Abrahāma garīgiem bērniem resp. par žīdu garīgiem brāļiem un māsām, kas viņam arī spīdoši izdevās. Protams, ka žīdu garīgā aristrokrātija ar savu la­bi izstrādāto teoloģiju centīgi pabalstīja Pāvilu šai viņa šovinistiskajā uzņēmumā. Tagad pat pastāv ieskats, ka Pāvila vārdā bija ietērpta vesela žīdu politiķu organizācija, kuras uzdevums bija nicināt kristiešu varonīgo āriešu garu un pakļaut pašu ārismu žīdismam. Tā radās kristiānisms ne kā jauna spilgta, ideāla un varonīga reliģija, bet kā žīdu reliģijas sakropļots piedēklis, kura pamats ir mozisms un no tā izrietošās dogmas.

II

Tagad apraudzīsim kristīgās religijas teoloģijas dibinātāja Pāvila pasaules pievilšanas darbu, izveidojot no Kristus mācības jeb kristietisma baznīcas mācību jeb kristiānismu un no Kristus nodibinātās reliģijas “jauno derību”, lai tās priekštece un pamats būtu „vecā derība”.

Savu pasaules mānīšanas darbu Pāvils iesāka ar jau minēto stā­stu pat viņa aicināšanu apustuļa amatam. Ar nolūku viņš to strādāja galvenā kārtā pie pagāniem, kuriem bija gluži sveša Kristus dzīve un mācība. Protams, ka Pēteris un citi īstie apustuļi veda sīvu cīņu pret pašdarināto viltus apustuli Pāvilu. Tomēr Pāvils, kā mācīts žīdu teologs, ar izcilām oratora spējām pārliecināja baznīcu, ka visas vecās un jaunās derības grāmatas, to starpā arī viņa sarakstītās vēstules ir Svētā Gara inspirētas(iedvestas) “Viss raksts ir Dieva iedots”(2. Tim. 3,16). Tāpēc iznāca, ka viss tas, ko Pāvils ir mācījis un rakstījis, ir svēts gluži tā, kā viņam to ir licis darīt Dievs.

Pāvils nepareizi sauc savu mācību par evangēliju; atzīst par pareizu tikai savu evaņģēliju un nolād ikkatru citu evangēliju. (Gal.I). Tika iznīcināti, noslēpti vai sadedzināti jebkuri citi stāsti un evaņģēliji, kuri neatbilda, vai bija pretrunā ar Pāvila sludināto mācību. Tā kā Pāvila vēstules parādījās agrāk par Kristus evangelijiem un Apustuļu dar­biem, tad Pāvila mācība stipri ietekmēja to saturu. žīdu teologs radīdāms kristiešu teoloģiju un savās daudzajās nodibinātajās draudzēs ielikdams par bīskapiem un presbiteriem tikai mācītus žīdus, Pāvils ar saviem izglītotiem garīdzniekiem pēc ilgas un grūtas cīņas uzvarēja Kristus vienkāršos un neskolotos apustuļus, sagrozīja viņu sludināto mācību padarot to par žīdu reliģijas atvasinājumu. Tā baznīcā kristietisma vietā nāca Saulisms jeb Pāvilisms kā mozisma piepildījums un turpinājums. lai gan Apustuļu darbi, kuri sarakstīti Pāvila slavināšanai, noklusē par viņa cīņu pret īstajiem apustuļiem, tomēr tā diezgan skaidri redzama no Pāvila vēstulēm.

Pāvils apustulis ne no cilvēkiem, nedz caur kādu cilvēku, “bet caur Jēzu Kristu un Dievu Tēvu”, Galatijas draudzēm. „Es brīnos, ka jūs tik drīz no tā (t. i. Pāvila), kas jūs ir aicinājis caur Kristus žēlastību, topat nogriezti uz citu evaņģēliju”, (t. i. uz īsto apustuļu mācību). Šeit notiek cīņa starp īstajiem 12 apustuļiem un viltus apustuli Pāvilu. „Un tomēr cita evaņģēlija nav, bet tikai kādi (domāti īstie apustuļi) ronas, kas jūs sajauc un Kristus evaņģēliju cer sagrozīt un pārgrozīt”(ļoti smags īsto apustuļu apvainojums). „Bet  ja arī mēs”(kā ķeizeri un virspriesteri-pontiseks maksimus-Pāvils par sevi runā “mēs”, ne „es”) „Kaut eņģelis no debesīm jums pa­sludina citu evaņģēliju pār to, ko esam pasludinājuši, tas lai ir nolādēts”. Tā ir īsto apustuļu nolādēšana par to, ka arī viņi sludināja Galatijā savu evaņģēliju, kuru Pāvils neatzina.

„Itin kā jau esam sacījuši un es nu vēl reiz saku: ja kas jums pasludina citu evaņģēliju par to, ko mēs esam pasludinājuši, tas lai ir nolādēts”. Vai mīlestības avots debesu Tēvs un viņa sūtītais pasaules Pestītājs ir kādu lādējis? Bet ja iet runa par žīdu dievu Jahvi tad gan vecā derībā lasāmi gan lāsti, gan ļauna vēlējumi. „Jo vai es tagad cilvēkiem runāju pa prātam vai Dievam?” Vai tad Dieva nodoms ir lādēt Kristus īstos apustuļus? „Jeb vai es meklēju cilvēkiem(t.i. īstiem apustuļiem) patikt? Jo ja es cilvēkiem patiktu, tad es nebūtu Kristus kaIps.” Bet vai Kristus un viņa apustuļi nepatika visiem godīgiem cilvēkiem? Ja Pāvilam taisnība, tad par draudžu mācītājiem jāieceļ tikai tādas personas, kuras nepatīk nevienam cilvēkam. „Bet es jums daru zināmu brāli, ka tas evangelijs, ko esmu pasludinājis, nav pēc cilvēku(lasi īsto apustuļu) prāta. Ja es to arī neesmu dabūjis, nedz mācījies no cilvēkiem, bet caur Jēzus Kristus parādīšanos.” Bet kad un kur Kristus parādījās Pāvilam? „Jo jūs jau sen esat dzirdējuši, par manu dzīvošanu jūdu ticībā, ka Dieva draudzi pārlieku esmu vajājis un postījis, un biju pārāks jūdu ticībā par daudz citiem, kas manā ciltī bija manos gados, un biju tēvišķu iestādījumu pārlieku dedzīgs pārstāvētājs. Bet kad Dievam, kas mani no mātes miesām izredzējis un caur savu žēlastību aicinājis(pašslavināšana un fanātisms resp. predestinacijas sludināšana.) labpatika savu dēlu parādīt iekš manis, (ļaužu mānīšana Dieva vārdā) ka es viņa evangēlijumu sludinātu starp pagāniem, tad es padomu neņemos no miesām un asinīm (t.i. no īstiem Kristus apustuļiem) nedz gāju atpakaļ uz Jeruzalemi pie tiem, kas pirms manis bija apustuļi, bet tūdaļ nogāju uz Arābiju uu atkal atgriezos atpakaļ uz Damasku. Pēc tam pa 3 gadiem es nogāju uz Jeruzalemi iepazīties ar Pēteri, un paliku pie tiem 15 dienas. Bet citu ne­vienu no apustuļiem neredzēju, kā vien Jēkabu, Kunga brāli. Bet ko jums rakstu, to apliecinu Dieva priekšā, ka es nemeloju. Pēc tam nācu uz Ķiliķijas un Sītijas zemēm. Pēc tam pa 14 gadiem es ar Barnabu un Titu atkal nogāju uz Jeruzalemi. Es turp nogāju caur kādu parādīšanu (Bet kādu tad?) un tiem to evengēlijumu, ko es sludināju starp pagāniem, liku priekšā un sevišķi caur cienīgiem (šeit Pāvils ironizē par īstajiem apustuļiem). Bet to ielīdušo viltīgo brāļu dēļ, kas bija iezagušies izlūkot mūsu brīvību, ka tie mūs darītu pa kalpiem, tiem mēs  ne acumirkli neesam ceļu griezuši nedz paklausījuši, lai evangēlijs patiesība pie jums paliktu. Bet no tiem,  kas bij jo cienīgi (t.i. īstie apustuļi), šie jo cienīgie, man neko nav uzlikuši klāt. Un kad Pēteris bija nācis uz Antioķiju, tad es tam acīs stājos pretī, jo viņš bija apsūdzams.(runa iet par Kristus mīļo apustuli Pēteri) Jo pirms, nekā no Jēkaba kādi bija atnākuši,_viņš ēda kopā ar pagāniem (Briesmīgs noziegums, ka ārietis ēd kopā ar āriešiem,bet ne ar žīdiem); bet kad tie bija atnākuši, tad viņš atrāvās un nošķīrās, bīdamies tos no apgraizīšanas. Un līdz  ar viņu arī citi jūdi apgrēkojās ar liekulību, tā kā arī Barnaba tapa nogriezts caur viņa liekulību. Bet kad es redzēju, ka tie (t. i. Pēteris Jēkabs, Barnaba u.c.), nestaigā pareizi pēc evangēlijas ptiesības, tad es Pēterim sacīju visiem dzirdot: Ja tu, jūds būdams, dzīvo kā pagāns un nekā jūds, ko tu spiedi pagānus, lai tie dzīvo kā jūdi? (Šeit Pāvils nostāda sevi augstāk par Kristu, kam Pēteris bija uzticības persona). Mēs no dzimuma esam jūdi, bet ne grēcinieki no pagāniem.”(Gal.1-2)

No baznīcas vēstures zināms, ka pirmkristiešu kādos 60 evangēlijos bi­ja aprakstīti Kristus varoņdarbi, kurus vinš izdarīja savā jaunībā līdz trīsdesmitajam dzīvības gadam gluži pēc Krišnas parauga indiešu svētajās grāmatās Vedās. Tomēr ķeizara Konstantina Lielā valdīšanas laikā Nikejā sapulcētie 318 bīskapi ar pašu ķeizaru priekšgalā atzina šo evaņģēliju daļu par izmetamu. Arī no paturētiem 4 evangēlijiem monarham un viņa vadītiem bīskapiem izlikās labāk pavisam izmest no evangēlijiem Kristus dzīves aprakstu līdz trīdesmitajam viņa dzīves gadam, nekā rādīt varonīgajām āriešu tautām Kristus varoņ­darbu ideālus, kuriem būtu jāseko valdniekiem un garīdzniekiem un kuri viņiem varētu aizkavēt nostiprināt kundzību pār šīm tautām. Tāpēc arī četri kanonizētie evaņģēliji ir tik nabadzīgi ar Kristus ārējā izskata(nebija līdzīgs ebrejam), viņa dzīves un viņa mācības aprakstiem. Pēc tam ar ķeizara palīdzību, baznīca sameklēja un iznīcināja visus par kanoniskiem neatzītos evangēlijus un citus kristīgos rakstus, no kuriem uz­glabājušas tikai dažas atsevišķas daļas. Tā cilvēcei tika nozagts Kristus jaunības un viņa izcelšanās apraksts.

103.gadā pr. Kr. iekarojis Galileju, makabietis Aristobuls ar varu uzspieda tās pagānu(āriešu) iedzīvotājiem žīdu ticību. Galiliešiem spaidu piederība pie žīdu ticības izpaudās arī tā, ka viņi apgraizīja savus vī­riešus kārtas bērnus 8. dienā, un, kad tiem bija piepildījušies 12 gadi, tad noveda tos Jeruzalemē, kur rakstu mācītāji pārbaudīja un konfirmēja tos žīdu ticībā. Citādi galilejieši turpināja pildīt savas agrākās pagāniskās ticības parašas, kuras tie visvairāk bija pārņēmuši no persiešiem(austrumāriešiem) viņu divsimt gadu ilgajā valdīšanas laikā par Galileju. Tāpēc bībelē vārds “galilieši” apzīmē “nežīdus” pēc ticības. No lielā galilieša Kristus bērnības leģendām evangēlijos nav redzams, vai jel maz viņš ir tapis apgraizīts un konfirmēts. Uz to pusi, vienīgi Luka pavisam īsi un netieši norāda:

„Kad 8 dienas bija pagājušas un bērns bija jāapgraiza, tad viņa vārdu nosauca Jēzu, kā to eņģelis bija teicis, pirms viņš bija iedzimis mātes miesās”(Lk.2,21). Pēc divpadsmit gadiem: „Un pēc 3 dienām tie viņu atrada sinagogā sēžam starp mācītājiem tos klausoties un tos jautājot. Un visi, kas viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās pat viņa saprašanu un viņa atbildēšanu”(Lk.2,46-47).

Gluži dabīgi, ka kristiešu ēra jeb gadu skaitīšana un ikkatrs jauns gads sākās ar Kristus piedzimšanas dienu 23 decembri. Tomēr mūsu ēra un jaungads sākās nevis ar Kristus dzimšanas, bet ar viņa šķietamo apgraizīšanas dienu 1. janvāri resp. ar viņa tapšanu pat Ābrāma bērnu jeb par žīdu ticības biedru(prozelītu). Saistot kristiešu ēras un katra jauna gada sākumu ne ar Kristus dzimšanu, bet ar viņa iedomātās apgraizīšanas dienu, žīdiskā baznīca asi grib pierādīt par patiesībām sekojošas nepatiesības:

1. Kristus apgraizīšana ir svarīgāka par Kristus piedzimšanu.

2. Kristus ir bijis žīds.

3. Kristietisma celms ir žīdisms.

4. Kristietismam un žīdismam ir kopējs sākums (Abrahāma ar Jahvi noslēgtais apgraizīšanas līgums jeb derība(IMoz.I7, 2-14; Kom.4, 16-18).

5. Kristiešiem jāpilda divas derības: vecā un jaunā (I. Kor,II, 25),resp. reizē jāseko divām pretrunīgām morālēm un pretrunīgiem pasaules uzskatiem: semītu un āriešu.

6. Jahve atsūtījis savu dēlu resp. žīdu mesiju ar nepilnīgu dzimuma orgānu, un šo Jahves ra­dīšanas kļūdu izlabojis žīdu rabīns ar tā apgraizīšanas operāciju.

7. Pēc Kristus parauga kristiešiem jāapgraizās, ja ne ārienē, tad iekšienē, t.i. viņiem jātop par žīdiem garā pēc pārliecības (Rom.2, 28-29).

8. Kā Abrahama garīgiem bērniem, kristiešiem nav vajadzīga dzimuma orgāna operācija, jo Pāvils atzīst par svētiem visus kristiešus rakstīdams:

Pāvils caur Dieva prātu Jēzus Kristus apustulis, svētiem, kas garā un ir ir ticīgi, iekš Kristus Jēzus(Ev.1,1) „Sveiciniet ik vienu svētu iekš Kristus Jēzus. Visi svētie jūs sveicina un visvairāk tie no ķeizara nama( Vil. 4, 21-22).

Mums šķiet, ka ar bezkaunīgas un sāpīgas vīrieša dzimuma orgāna krop­ļošanas nosaukumu vien jau neder saistīt kristiešu ēras un ik viena jauna gada sākumu. Sevišķi skolotājiem ir ļoti grūti izskaidrot meitenēm šo neglīto žīdu rituālu un pierādīt bērniem to par tik sva­rīgu, ka atkarībā no tā kristieši sāk savu ēru un katru jauno gadu. Taču visdīvainākais ir tas, ka, paši nekropļodami vīrieša dzimuma orgānu ar priekšādas nogriešanu, kristieši uzskata žīdu veikalnieku izdomāto ārieša Kristus apgraizīšanu par kristīgās vēstures gaitas vissvarīgāko notikumu no kura jāsāk kristietības ēra un kuram par godu jāsvin viena diena gadā – 1.janvāris, lai visai pasaulei katra gada sākumā skandinātu un uzsvērtu, ka Kristus ir bijis apgraizīts, resp. žīds. Tā ir lieliska reklāma žīdismam un briesmīgs pazemojums visai kristīgajai pasaulei. Laiks ir atsvabināt āriešus no žīdu bezkaunību un neģēlību mācīšanas skolā un baznīcās.

Viltus apustulis Pāvils apgalvo, ka saskaņā at praviešu priekšsludināju­miem Sv. Rakstos Kristus pēc miesas cēlies no Dāvida sēklas (Rom.I,3). Bet pats Pāvila inspirētājs Jahve saka:

„Nevienam maukas bērnam nebūs nākt tā Kunga draudzēs un arī viņa 10. augumam nebūs nākt tā Kunga draudzē”(5.Moz. 23,2,). „Ja kāds vīrs top atra­sts, kas guļ pie cita vīra sievas, tad tiem abiem būs mirt – tam vīram, kas pie tās sievas gulējis, un tai sievai”(5.Moz. 22,22).

Apraugot Jēzus Kritus ciltsgrāmatu pēc Mateja(I, 1-17) un Lūkas (3, 2338) Kristus ciltstēvu sarakstiem,izrādās, ka Dāvids un Kristus ir bijuši “mauku bērni” daudzos augumos. Un tiešām, Jēkaba dēls Jūds piekopa maucību ar sava dēla atraitni Tamaru (I. Moz.38) no kura 10 augumā cēlās karalis Dāvids(Mt.1,3). Tāds pats maukas bērns bija Dāvids 4. un 3, augumā, jo viņa vecvectēvs Zalamans apprecēja mauku un tautas nodevēju kanaanieti Rakabu(Joz.6,2 5 Mt. I,5). Dāvids bija pats maucinieks un slepkava, jo viņam bija daudz sievu un daudz lieku sievu(2. Sam.5,13) Dāvids atņēma 3 vīriem sievas Peltam-Mikali (2.S8 m. 3, 14l6), Nābalam-Abigaili(IVSam.2 5,32—14) un Urijam-Batsebu, pie kura pēdējās iegūšanai lika nokaut viņas vīru Uriju(2.SamxI). Tomēr pēc sava izdotā likuma(5. Moz. 22 9 22)Jahve nesodīja ar nāvi Dāvidu, Mikali, Abigeili un Batsebu.Tāpēc runājot bībeles valodā, Dāvida pēcnācēji uzskatāmi par maukas bērniem, kuri nedrīkstēja nākt tā Kunga draudzē. Dāvida pirmdzimtais un troņa mantinieks Amnons izvaroja un piegulēja savu māsu Tamāru(2.S8 m.I3.) no kuras Dāvida ceturtais dēls Adonijs(I.Ķēn.2,25) Zalamanu, kurš Dāvidam piedzima no mau­cības ar Urija sievu hetieti Batsebu(2.SAM II,4-5), Matejs uzskata par Kristus ciltstēvu. Tomēr mūsdienās zinām, ka nevienu no evangēlijiem nav sarakstījuši Viņa īstie mācekļi, kuri diez vai pat rakstīt mācēja un tie visticamāk ir trīspadsmitā apustuļa sekotāju sacerējums, kur vēstures fakti sagrozīti par labu žīdiskajai mācībai. Zalamanam bija 700 sievas no augstās kārtas un 300 lie­kās sievas(I.Ķēn.11,3), jeb ķēniņienes un liekas sievas un tas jaunavu pulks nav izskaitāms. (Augst .dz. 6,8,)

„Zālamana dēls Rekabeams bija ņēmis 18 sievas un 60 liekas sievas, un dzemdināja 28 dēlus un 60 meitas. Un viņš izdalīja visus savus dēlus pa visām Juda un Benjamina valstīm visās stiprās pilsētās un deva tiem barības papilnam un ņēma tiem pulku sievu.”(2.Laik.II,21-23). Viņa dēls ķēniņš Abijs apņēma 14 sievas un dzemdināja 22 dēlus un 16 meitas(2. Laik.I3, 21).

„Kad nu Jorens bija nācis pie sava tēva valstības Judejā un bija pali­cis spēcīgs, tad viņš nokāva visus savus brāļus ar zobenu. Viņš cēla altārus Judejas kalnos un darīja zināmu tam Kungam ka Jeruzalemas iedzīvotāji maukojas. Un tas Kungs pamudunāja pret viņu vilistus un arābus. Un tie cēlās pret Judeju un ielauzās un aizveda visu mantu, kas atradās ķēniņa namā, arī viņa bērnus un viņa sievas, tā kā neviens dēls viņam neatlika, ka vien Joekas(Akesija) viņa jaunākais dēls. Un pēc visa tā tas Kungs viņu mocīja ar tādu sērgu, ka viņš nomira lielās mokās”(2.Laik.2I).

Un Jeruzalemas iedzīvotāji cēla par ķēniņu viņa vietā Akesiju viņa jaunāko dēlu, jo visus vecākos iedzīvotājus bija nokāvuši sirotāji. Viņš valdīja vienu gadu Jeruselemē. Kad Izraeļa ķēniņš izdarīja sodību pār Akaba namu, tad viņš nokāva Akasijas brāļa dēlus. Un viņš meklēja Akasiju, sagrāba un to nokāva. Kad nu Atalija, Akasijas māte, redzēja savu dēlu esam nomirušu, tad tā nogalināja visu Juda nama ķēniņa dzimumu. Bet Jazabele(ķēniņa Jorāna meita,Akasijas māsa un priestera Jojadas sieva(nozaga Joasu no ķēniņa bērnu vidus, kas tapa nokauti, un apslēpa viņus Dieva namā 6 gadus(2. Laik22). Un 7 gadā priesteris Jojada un ļaužu virsnieki izveda ķēniņa dēlu Joasu, uzlika viņam kroni un iecēla viņu par ķēniņu. Kad Joass bija novaldījis 42 gadi,tad kalpi nokāva viņu gultā(2. Laik.23,—24). Un viņa dēls Amacija palika par ķēniņu un valdīja 29 gadus līdz tika nokauts dumpī(2.Lai k2 5).

Lūk īsumā tāds ir Pāvila un baznīcas cildinātais svētais ķēniņa Dāvids nams, kuram uz mūžīgiem laikiem Jahve apsolījis Izraeļa karaļa valsti un karaļa troni Palestīnā. Un vai tiešām pēc Pāvila un bazmīcas mācības Kristum nav bijuši slaveni senči un sences izvirtības, slepkavību un visādu citu negantību ziņā?

Pretēji paša Kristus vārdiem ar žīdu mākleru bazūni baznica skandina, ka Kristus bijis Dāvida dēls, t.i. žīds.

Tomēr visos trijos sinoptiskos evangēlijos Kristus gluži vienādi un ar ironiju noliedz savu celšanos no Dāvida sacīdams:

“Kas jums šķiet ir Kristus, kā dēls viņš ir?”

Tad tie uz Viņu sacīja: “Dāvida”.

Un Viņš uz tiem sacīja: “Kā tad Dāvids viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pa manu labo roku, iekams es tavus ienaidniekus lieku par pameslu tavām kājām. Ja nu Dāvids to sauc par Kungu, kā tad tas ir viņa dēls?”

Un neviens nezināja Viņam atbildēt neviena vārda un no tās dienas, arī neviens nedrīkstēja vairs Viņu jautāt.

Kristus raksturo žīdus un Jahvi sekojoši:

“Jūs esat Abrahama dzimums, bet jūs meklējiet mani nokaut, jo manam vārdam nevaid vietas pie jums. Es runāju, ko esmu redzējis pie sava Tēva un jūs arīdzan darat, ko jūs esat redzējuši pie sava tēva. Jūs esat no tā tēva, tā ļauna, un sava tēva prātu jūs gribat darīt.Tas no iesākuma ir bi­jis slepkava un nav pastāvējis iekš patiesības. Kad viņš melus runā, tad viņš runā no sevis paša jo viņš ir melkulis un melu tēvs. Kas ir no Dieva, tas klausa Dieva vārdus. Tāpēc jūs neklausat, ka jūs neesat no Dieva”(Jāņ.8, 37-47).

Šie Kristus vārdi labi jāpārdomā un jāpaanalizē.

Kā redzams šeit iet runa par diviem tēviem Kristus tēvs ir Debesstēvs; bet žīdu tēvs ir dievvelns Jahve. Redzams, ka ārietim Kristum ir pavisam cits tēvs nekā semītiem – žīdiem.

Lai gan žīdu evangēlisti cenšas pierādīt, ka Kristus pavēlējis pildīt it visus Mozus likumus, tomēr viņš nav bijis vecās derības piepildītājs un arī ne lāpītājs, bet gan ir bijis tās egoisma un materialisma mācības iznīcinātājs. Viņš atceļ Mozus laulības šķiršanos, barības vielu lietošanu un sabata svētīšanas likumus, atmetot bausli “aci ptet aci un zobu pret zobu” ar ienaidnieka mīlestības mācību, aizliedz zvērēšanu, kuru piekopa ari pats melu tēvs Jahve, un liek morālei citus jaunus pamatus, mācīdams: “Tad nu visu ko jūs gribat lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem, jo šī ir bauslība un pravieši”(Mt.7,12). Ar tādu mācību Kristus atmeta žīdu bauslību un praviešu mācības. Ka Kristus nebij nācis lāpīt, resp. reformēt žīdu ticību, bet dibināt gluži jaunu ticību, to viņš izteica sekojošiem vārdiem:

„Neviens neplēš ielāpu no jauna mēteļa un neliek to uz vecu mēteli, citādi viņš tikai saplēsīs jauno, un ielāps no jaunā nederēs uz vecā. Un neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas traukos, citādi jaunais vīns traukus pār­plēsīs un izgāzīsies, un trauki ies bojā. Bet jaunu vīnu būs liet jau­nos traukos, tad abi kopā paliek veseli”(Lk. 5,36-38).

Saskaņā ar sacīto, Kristus bieži nostājas pat diametrāli pretim bauslības un praviešu mācībām, teikdams: “Bet es jums saku”(Mt, 5, 33-34, 3 38-39, 43-44). Ja Kristus būtu uzskatījis žīdu rakstus par sava Tēva vā­rdiem jeb Svētā Gara iedvesmotiem, tad viņš par tiem tā nerunātu un neatceltu tos, jo viņš vienmēr un visur pilda Debesu Tēva un ne savu gribu. Zinot, ka Kristus diskrēkti nostājies pretim bauslības un praviešu mācībām, mēs nedrīkstam atzīt žīdu rakstus par Kristus mācības pamatu, jo ko Kristus atzinis par nepareizu, tas arī mums jāatzīst par nepareizu.

„Vai jums rakstu mācītājiem un farizejiem. Jūs liekuļi. Jo jūs pārstaigājiet jūru un zemi, ka jūs vienu par jūdu ticības brāli darat, un kad tas tāds palicis, tad jūs viņu darat par elles bērnu divkārt vairāk, nekā jūs paši esat” (Mt.23,I5.)

Tātad Kristus atzīst žīdticīgos par elles bērniem, kuri ir slik­tāki par pagāniem. protams, ka šādu elles bērnu ticību Kristus nevarēja likt par pamatu savai jaundibinātai reliģijai un ticībai, kā to uztiepj žīdiski— veikaliskā baznica. Gan šeit, tāpat visut citur, Kristus nekad ne­simpatizē žīdu morālei viņu reliģijai un dievam ko viņš skaidri nosauc par melu un ļaunuma tēvu.

IV.

Pat visvienkāršākais un visneizglītotākais cilvēks zina un saprot, ka nevienam bērnam nav aizsprostots ceļš pie viņa tēva. Ikviens zin, ka tēvs mīl savus bērnus arī tad, kad bērni nemīl viņu un neklausa viņam. Tēvs piedod bērniem visus viņu pārkāpumus, mīkstina viņu vainas un dara viņiem tikai labu. Viņš uzliek bērniem sodus ne atriebības, bet vienīgi labošanās nolūkā. Uzliktie sodi ir taisnīgi un ne lielāki par pārkāpuma apmēru. Gluži tāds, tikai nesamērojami ideālāks ir āriešu Debesu Tēvs, kura bērni ir visi cilvēki.(jā arī žīdi)

Turpretim, semitu(žīdu) dievam Jahvem cilvēki ir kalpi vai vergi. Kā īsts despots, Jahve apietas ar saviem kalpiem daudz sliktāk, nekā godīgs cilvēks ar saviem kustoņiem.

Tāda dieva priekšā taisnība un soda samērs par pārkāpumu neeksistē. Viņš nav mīļš, bet bargs, dusmīgs, briesmīgs, atriebīgs, cietsirdīgs, skaudīgs, asinskārs, godkārīgs, un soda cilvēkus ne tik daudz labošanās, kā sev piemītošās dusmības, atriebības, cietsirdības, spītības, verdzināšanas, pazemināšanas, spīdzināšanas, asinskāres un godkārības dēļ. Par niecīga augļa noraušanu no kāda neatļauta koka Jahve izdzen viņa paša tiko radī­tos pirmos cilvēkus Ādamu un Ievu no speciāli priekš viņiem radīta Ēdenes dārza, liek Ievai ar sāpēm dzemdēt bērnus un tapt par vīra kalponi(verdzeni), pie­spiež Ādamam strādāt ar sviedriem, padara abus viņus mirstīgus, nolād viņu dēļ pavisam nevainīgo zemi un pēdīgi ar visu to uz mūžīgiem laikiem mūžīgiem soda nākamo cilvēci, kura nav vēl nekā ļauna darījusi.

Turklāt uzliktie sodi pavisam neatbilst Jahves brīdinājumam, kas bija dots vienīgi Ādamam un kas paredzēja vienīgi tūlitēju nāvi. Pēc aizliegtā augļa ēšanas ne Ieva, ne Ādams momentāni nenomira un pat nesaslima. Ja Jahve būtu vīrs un vārds, tad augļa pirmā baudītāja Ieva uz vietas nomirtu. Tad Ādamam vairs nebūtu pavedinātājas, un viņš, redzēdams Jahves vārdu patiesību, pats neietu raut un ēst aizliegtos augļus. Pēc sa­va dievjēguma ārieši un līdz ar viņiem visi kristīgās īstās Kristus mācības sekotāji var tikai jautāt: “Kur šeit ir Dieva taisnība?” Un viņiem pašiem atliek atbildēt: “Nē. žīdu nacionālais dievs Jahve nav mūsu dievs Devesu Tēvs” Tomēr pretēji āriešu pasaules uzskatam un Kristus ētikas garam viltus apustulis Pāvils ienesa kristīgā reliģijā viltus mācību par šādu dusmīgo un atriebīgo dievu un dogmas par iedzimto grēku un cilvēka pestīšanu no grēka un velna varas.

Bet tu pēc savas cietas un neatgriezīgas sirds sev pašam krājies par mantu dusmību uz dusmībss dienu(Rom.2,5,) Tas Kungs ir atriebējs par visu to tā, kā mēs jums jau esam sacījuši un apliecinājuši:(1. Tes. 4,6,) Ta kā tas ir pēc dieva taisnības, jūsu bēdinātājiem atmaksāt ar bēdām un ar uguns liesmām sodīt tos, kas Dievu nepazīst un kas ir nepaklausīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus evangēlijai(2.Tes. 1,6-8).

Mācību jeb dogmu par iedzimto grēku rabins Pāvils pārdēstija kritigā ticībā no savas iepriekšējās žīdu ticības, kura visskaidrāk izteic to psalmos: Redzi, noziedzibā esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ieņēmusi(Dāv. 51, 7) Bezdievīgie maldās no mātes klēpja; kas melus runā, alojas no pašām mātes miesām(Dāv 58,4)

Loģiski spiežot, iznāk, ka visa vaina par cilvēka grēkiem uzkraujama vienīgi Dievam, kas pēc Adama un Ievas pirmās, vienīgās nepaklausības licis visiem viņu gluži nevainīgiem pēcnācējiem dzimt grēkos un nozie­dzībā, maldīties jau no mātes klēpja un un aloties no pašām mātes miesām. Turpretim, Kristus atzīst bērna nevainību un liek visiem būt tikpat nevainīgiem kā bērniem, jo citādi nevar nākt debesu valstībā (Mk.10,15). Kris­tus saka, ka svētīgi ir arī lēnptātīgie, sirdsžēlīgie, sirdsšķīstie, mier­mīlīgie un taisnie pieaugušie, jo arī viņi iemantos Dieva valstību(Mt.5).

Kā žīdu reliģijā no Jahves dusmības un atriebības Mozus glābj žīdus, pienesot Jahvem “par saldu smaržu” bagātus ēdamus un dzeramus upurus(3.Moz. I,9), tāpat kristīgā reliģijā, pēc Pāvila mācības, no Debestēva dusmības un atriebības Kristus glābj kristiešus ar savu lielo “dāvanu un upuri Dievam par saldu smaržu” (Ev. 5,2)

Visi ir grēkojuši un tiem trūkst teikšanas Dieva priekšā. Un tie top taisnoti bez nopelna no viņa žēlastības caur atpirkšanu, kas notikusi caur Jēzu Kristu. To Dievs ir nolicis par izlīdzināšanu caur ticību iekš viņa asinīm, ka tas savu taisnību parādītu, pamezdams priekšlaikā darītos grēkus(Rom. 3, 23-2 5). Tādēļ, itin kā caur vienu cilvēku grēks ir ienācis pasaulē un caur grēku nāve, un nāve pie visiem cilvēkiem ir cauri spiedusies, tāpēc, ka visi ir grēkojuši. Ja caur viena apgrēkošanos daudzi ir

miruši, tad daudz vairāk Dieva žēlastība un dāvana caur viena cilvēka, Jēzus Kristus žēlastība ir nākusi pie daudziem,Ta d nu itin kā caur viena pazudināšana ir nākusi pār visiem cilvēkiem, tāpat arī caur viena taisnī­bu dzīvības taisnošana nāk pār vsiem cilvēkiem(Rom. 5, 1218).

Pāvila dogma par glābšanu jeb pestīšana bez cilvēka paša nopelna vienīgi ar Kristus asinīm ir ļoti kaitīga ētiskā ziņā. Tiešām, ja visi cilvēki ir izpirkti no grekiem ar Kristus .kā Dieva jēra upura nāvi Golgātas kalnā, tad kā taisniem tā netaisniem, kā labiem tā ļauniem ir vienāds lik­tenis, svētlaimība Kristus valstībā(Salīdz. Māc.3,1820 un 9, 7-9). Tā­pēc kristīgā ticībai”(Kristietībai) nodibinoties notikusi liela vēsturiska kļūda: veiklie žī­du mākleri ar rabīnu Pāvilu priekšgalā pārstrādājuši Galilejas neizglītīto pirmkristiešu augsto āriešu mācību un viņu jauno reliģiju žīdisma garā un nodevuši tās pagāniem kā žīdisma ražojumu un turpinājumu. Tā žīdi radījuši kristiešiem divus testamentus jeb derības veco un jauno, lai gan kristiešiem nav ne vecās nedz jaunās “derības”. Vecās nav tamdēļ, ka kristieši neapgraizās, jo vecā derība pastāv apgraizīšanā un ir tikai starp Abrahama apgraizītiem pēcnācējiem un dievvelnu Jāvi(I. Moz. 17). Jaunās nav tamdēļ, ka kristieši neslēdz nekādu derību(līgumu) ar debesu Tēvu, kura bērni viņi ir, bez kautkādas derības jeb līguma, jo bērniem taču nav jāslēdz līgums ar tēvu, lai tie būtu viņa bērni. Žīdi slēdz iedomāto derību ar Jāvi tamdēļ, ka viņu attiecības bija tādas, kādas ir starp Kungu un kalpiem jeb vergiem. Mēs, turpretim, neesam Debesu tēva kalpi, bet bērni, tāpēc reiz pa visām reizēm vajag izdzīt no mūsu galvām pašu nosaukumu „Jaunā derība”. Lai žīdi slēdz kalpu derības ar savu dievvelnu Jāvi, mēs esam Debesu Tēva bērni un mums nekādas derības nav jāslēdz.

Atmetot žīdu grāmatas, sauksim savus svētos rakstus ar grieķu vārdu par “Bībelu”, lai žīdi sauc savējos kā viņiem patīk. Aiz šā iemesla es vairs nelietoju vārdus “vecā derība” un “jaunā derība”, bet to vietā lieku de­finējumus “žīdu ticība” un „kristiešu ticība” jeb “kristīgā ticība”. Tāpat kā žīdu ticībā gluži lieki ir labi darbi, svēta dzīve, tieksme tapt pilnīgam, tuvāku mīlestība un nedarīšana citiem tā, kā pats sev negribi. Balstīdamies uz Pāvila mācībām, vislielākais baznīcas tēvs, sv. Augustīns atzīst, ka piederība vien pie baznīcas nodrošina it visiem pestīšanu. Uz tā paša pamata Dr. M. Luters saka, ka Dieva dēls nācis no debesīm, lai ar savām svētām, dārgām asinīm izglābtu mūs no grekiem, nāves un velna varas” un ka ticīgiem viņu pastrādātie grēki neko nekaitē. Tāpēc viņš raksta

„tā kā mēs satveram ticība Kristu, tad visiem grēkiem nebūs būt vairs par grēkiem. Jo no tā jēra, kas pasaules grēkus noņem, grēks neatraus mūs nost, jebšu mēs 1000 reiz nešķīstību darītum un nokautum…Grēkot varam velnam par ienaidu, nicināšanu, izsmieklu un mācīšanu…Tā arī ticība dara, ka mūsu mēsli nesmird Dieva priekšā(Tulk. doc. Dr. J. Sanders. “Trijvienība”158. lpp.)

Mežonīga ir Pāvila iedoma, it kā Kristus sludinātais Debesstēvs ir tāds pats asinskārs, kā žīdu elku dievs Jahve, un it kā mūsu Dievs būtu upurējis savu vienīgo Dēlu Jēzu Kristu “sev par saldu smaržu”, nobendējot viņu šausmīgās mokās gluži tāpat, kā žīdi bendēja simtiem tūkstošiem upurēšanai nolemtus lopus…lai samierinātu bargo dievu ar mums grēciniekiem, Pestītājs ar savu upura nāvi izgādājis grēku vispārēju piedošanu visiem cilvēkiem un grēciniekiem. Tā varēja runāt žīdu rabīns par savu materiālo dusmīgo Jahvi, kas ēda upurus, dzēra asinis un oda saldu smaržu, bet ne Kristus apustulis par mūsu Mīlestības Dievu – nematerialo Debesstēvu, kas ne ēd ne dzer ne ož ne ko citu un kam nav vajadzīgi nekādi asiņaini upuri. ar savu upura nāvi kristus esot izpircis grēkus visiem cilvēkiem, kas dzīvojuši pirms viņa, un kas dzī­vošot pēc viņa nāves. Citiem vārdiem sakot, Kristus atvēris vi­siem brīvu grēku atlaišanas kontu, izrakstot ar savām asinīm blanko vek­seli par ikkatru grēku summu. (žīdiski veikalisks darījums) Tātad ikviens var dzīvot pēc patikas, nenesot nekādu atbildību par saviem darbiem Dieva priekšā, lai gan pretēji Pāvila, Augustina un Lutera resp. baznīcas mācībai Kristus māca:

„Ne ikkatrs, kas uz mani saka: „Kungs, Kungs” ieies debesu valstībā. Bet tikai tas, kas dara mana Debesu Tēva prātu”(Mt. 7, 21).

4000 g. pirms Kristus viņa lielais priekštecis indiešu Dieva dēls un pasaules Pestītājs Jisnu Krišna mācīja:

„Dariet sevi svētus ar darbu. Atsākaties no mantas un baudas, kad tas stāv pretrunā ar sirdsapziņu. Pildiet savus pienākumus. Cilvēki, kas nespēj savaldīt savas jūtas, nespēj pildīt savus pienākumus.”

V

Pāvils un līdz ar viņu baznīca māca, ka pēc krustā sišanas Kristus nokāpis ellē izpestīt cilvēku dvēseles, jo pēc pirmo cilvēku grēkā kri­šanas visi cilvēki, vienalga, labi vai ļauni, svēti vai grēcīgi, nokļuvuši un mocījušies elles ugunīs. Tāda mācība nav savienojama ar āriešu Dievu, ar Dieva taisnības un žēlastības principiem. Tāpēc Debesstēvs nevarēja pielaist, ka svēti cilvēki, kuri vienmēr pildījuši viņa gribu, tūkstošiem gadu no Ādama līdz Kristum mocītos ellē. Par savu nokāpšanu ellē un vi­su ļaužu izvešanu no elles pats Kristus nekad nekā nav teicis. Gluži otrā­di, viņš saka, ka no elles neviens ārā netiek(Lk. 16, 26). Tāpēc, ja Kristus tieši būtu nokāpis ellē, tad viņš vairs ārā no tās netiktu. Ja Kri­stus miesa cieta, paturēja naglu rētas un nomira pie krusta staba, tad tā pati miesa ciestu, degtu elles ugunīs, nevarētu vairs izkļūt no elles augšāmcelties, rādīties ar visām naglu rētām, uzkāpt debesīs un sēsties pie Tēva labās rokas. Žīdu tēlotā materiālā elle ar noteiktu vietu apakš zemes, kā materiālā velna mājoklis un grēcinieku moku kambaris, un viņu iedomātā materiālā cilvēkveidīgā dieva materiālais miteklis un Jahves izredzēto svēto cilvēku prieku vieta ar ēšanu un dzeršanu debesīs, kur rabīns Pāvils liek nokāpt un uzkāpt Kristum, pilnīgi saskan ar semītu prāviešu mācību, bet ne ar ārieša Kristus mācību par nemateriālo elli, nemateriālo Dieva valstību, nemateriālo velnu un nemateriālo Dievu.

Romas religiskā sinkrētisma un kristietības nodibināšanās laikmetā, līdzīgi austrumu reliģiju mācībām, pirmkristieši ticēja, ka pēc grēkā krišanas ļaudis atrodas velna varā, ka velns valda pār cilvēkiem virs zemes tāpat, kā Dievs pār engeļiem debesīs, un ka velns ar saviem nes­kaitāmiem kalpiem-citiem velniem(demoniem) pavedina ļaudis uz ļaunumu resp. grēku. No debesīm ar žēlabām Dievs noraudzījās uz nelaimīgo cilvēku likteni. Tomēr Dievs nevarēja cilvēkiem nekā līdzēt, jo viņš bija netikai mīlestības, bet arī taisnības Dievs, kas sprieda ikvienam pēc viņa nopelniem taisnu tiesu. Tā kā visi cilvēki grēkoja, tad pēc Dieva kā viņu radītāja mūžīgās taisnības visi viņi pelnīja mūžīgu nāvi resp. degšanu neizdzēšemās elles uguns liesmās. Lai glābtu cilvēkus no grēka un tā šausmīgām sekām, Dievam nācās izpirkt viņus no velna. Par tādu maksu resp. “izpirkšanas upuri” Dievs varēja dot velnam vienīgi bezgrēcīgu cil­vēku, kuram nebij nekādu vainu un traipu, jo tikai tādi cilvēki varēja piederēt Dievam. Pēc velna prasības tādam vispilnīgākajam cilvēkam vaja­dzēja izciest visšausmīgāko kauna vispilnīgāko nāvi, kā vislielākam ļaundarim. Vienīgi ar to varēja samaksāt velnam visu tā, ka tam va irs nebutu nekādu prasību no grēkos kritušās cilvēces.

Bet virs zemes nebij atrodams neviens bezgrēcīgs cilvēks. Bez grēka bi­ja tikai Dievs un viņa vienpiedzimušais dēls debesīs. Tāpēc visžēlīgajam Dievam atlika tikai viens līdzeklis glābt grēcīgo cilvēci no mūžīgajām elles mokām: savam dēlam likt nokāpt no debesīm, pieņemt cilvēks miesu un

pienest sevi velnam par izpirkšanas upuri, mirstot drausmīgā krusta nāvē par visu cilvēci.(cilvēkiem). Dēls pieņēma Tēva priekšlikumu un ar savām svētām dārgām asinīm pie krusta staba izpirka cilvēkus no grēkiem, nāves un velna varas”.

Pati mācība par izpirkšanas upuri pieder Pāvilam ne kā orgināls iz­gudrojums, bet kā nepārdomāts patapinājums, jo jau ilgi pirms Kristus dzimšanas pie žīdiem un daudzām citām tautām pastāvēja ieskats, ka grū­tos brīžos ar zināmiem noteikumiem un viena cilvēka upura nāvi varēja izpirkt visas tautas grēkus un izglābt to no draudošām briesmām. Par tādiem izpirkšanas upuriem noderēja vienīgi izcilas personas: karaļi, kara vado­ņi, priesteri, dieva dēli un pasaules pestītāji. Moaba karalis upurē savu pirmdzimto dēlu karā pret Izraēlu. Izraeļa kara vadonis Jefte sadedzina savu vienīgo meitu karā pret Amonu(Sogu gre.II, 30-39) .Romas krietnākais jauneklis Marks Kurcijs metas cietokšņa mūra plaisā, lai glābtu savu dzimto pilsētu. Atēnieši nodod aprīšnai Minotauram savus la­bākos jaunekļus un jaunavas, lai pasargātu tautu no viņa dusmām. Skitieši ziedo dieviem savus karaļus ārkārtēja posta laikā. Tāpat visu seno tautu daudzie pasaules pestītāji un dieva dēli mirst par ļaužu grēkiem kā iz­pirkšanas upuri. Protams, ja Pāvils atzina Kristu par Dieva dēlu un pa­saules pestītāju, tad pēc tanī laikā valdošā vispārējā pasaules uzskata viņam gluži dabīgi nācās sludināt dogmu par cilvēku izpirkšanu no grē­kiem, nāves un velna varas ar Kritus upura nāvi.Tā kā vēlākos laikos žīdi aizvietoja cilvēku upurus ar Pashu jeb Lieldienas jēru, tad baznica dēvē Kristu par Dieva jēru, kas noņem pasaules grēkus.

Kā daudzu citu reliģiju rituāli, tā arī jēra upura nozīme meklējama austrumu tautu zvaigžņu mītos. Pavasara saules griežos jeb dienas un nakts vienāda garuma laikā, saule , pāriedama ekvatoru, nokļuva zodiaka Auna jeb Jēra zīmē. Saulei cauri ejot minētai zīmei, jērs pazuda saules staros -Austrumtautu astrologi un magi izskaidroja šādas jēra zīmes pazuša­nu debesīs ar to, ka dievs(saule) upurē katru gadu jēru cilvēku grēku izdeldēšanai. Pats vārds “pas aha” apzīmē pāreju, garāmeja”, “zaudēšana”. Tā kā saule gāja pāri ekvatoram krusteniski, tad arī pašu jēru ce­pa krusteniski, izdurot jēram vienu iesmu gareniski un otru iesmu šķērsām cauri krūtīm un piestiprinot pēdējo iesmu pie priekškājām. No tāda krusteniska debess jēra upura veida pie daudzām tautām attīstījās krusta mistiska lietošana un cienīšana.Tā radās arī paruna: „Bēg kā velns no krusta.”

Tātad arī Kristus kā Dieva jēra upurēšanai par cilvēku grēkiem pie krusta staba ir noderējis par pamatu tas zvaigžņu jērs(auns), kas karājās pie debesīm pavasara krustā(zem ekvatora un saules ceļa krustojumā), pazuda saules staros un simbolizēja pie senām tautām(no 2000 g.pr. Kr. līdz 100g. pēc Kr. izlīdzināšanas upuri, kuru ik gadus dievs(saule) nesa par cilvēku grēkiem. Kad laikmetā no 4000.g. -2000 g. pē., Kristus pavasara saules grieži iekrita zvaigžņu Vērša zīmē, tad pie daudzām tautām lielā cieņā bija Vērsis. Tāpat pirmos gadusimteņos pēc mūsu eras kristieši ļoti bieži apzīmēja Kristus vārdu ar zivi, jo tad pavasara punkts, sāka iekrist zivs zīmē. Sacītais rāda, ka mācības par pashu jeb liel­dienas jēru žīdi pārņēmuši no austrumu reliģijām un ka Pāvils tikai to formulējis kristīgā reliģijā. Tāpēc baznīca nolikusi svinēt Kristus upu­ra nāvi un augšāmcelšanos drīz pēc pavasara griežiem jeb dienas un nak­ts vienāda garuma sasniegšanas.

Šis Dieva jērs mans mīļākais,

Kas mani posta rāva,

Viņš ir tas grē­ku deldētājs,

Kas pazust neatļāva.

“Ej , Dēls”, tā Tēvs tam sacīja. Glāb tos, pirms mana taisnība tiem uzkrīt,tos aizstāvi. It lielas viņu sodības. Ka s cits, kā tu, tās aizmaksās ar asinīm un nāvi Viņš atbild “Tēvs, es klausīšu un gribu deldēt grēkus, Pēc Tava prāta darīšu, Tik žēlo grēciniekus”(Dz. gr. I54).Tev pateicam, Kungs Jēzus Krist, Kas pat mums licies krustā sist. Un savas asins izlējis, Caur tām mūs svētus darījis:(Dz. 157).

Lai tavs grēku parāds

Pieaudzis gan lielumā,

Svabads tikt no tā tu vari,

Ja tu turies ticībā

Pie tā drauga mīļākā.

Un pie viņa nepelna.

Grēka saite tad ir vaļā,

Miers un prieks ir tavā daļā.

Viss tev notiek še par la­bu,

Ko tavs Dievs ir nodomājs.

Skaties vien uz krusta stabu.

Jēzus ir tavs pestītājs

Viņš ir grēku deldētājs,

Ari nāvi varējis(dz.7) Mans grēku parāds Caur Kristus ciešanu, Mans noziegums ir apklāts ar viņa nopelnu .Es neesmu vairs pazudis, No nāves, velna grēkiem Dievs mani atpircis:(Dz. 142).Visu Ķēniņu Ķēniņš in visu kungu Kungs nāk sevi rupu­rēt un dot ticīgiem par ēdienu.Viņa priekšā iet eņgeļu pulki ar visu virsniecību un valdīšanu un Ķerubi ar daudz acīm un Seravi ar 6 spārniem, apsegdami savus vaigus un dziedādami dziesmu:Allelujai(Pereiztic. dz.)

Emmanuels mūsu grēkus pie krusta ir pienaglojis, un dzīvības dāvinātājs nāvi ir nonāvējis, Ādamu uzcēlis kā cilvēku mīļotājsLPareiztic. dz.)Tu ellē nokāpi, vārtus salauzi, miroņus līdz ar sevi uzmodināji, nāves dze­loni izdeldēji, un Ādams no lāstiem tika izglābtsLPareizric. Dz) Dzīvī­bas devējs Kritus Dievs ar dzīvības iesācējā roku uzcēlis visus miru­šos no tumšiem dziļumiem, dāvinājis cilvēku ciltij augšāmcelšanos, jo viņš ir visu Pestītājs (Pareiztic, dz).Cietis apakš Poncius Pilatus, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešā dienā augšāmcēlies no miroņiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, tā visu valdītāja Tēva labās rokas(Tic. Apliec).

VI.

Pieņemsim, ka Pāvila dogma par visu ļaužu pestīšanu ar Kristus asin­īm “būtu patiesība, kā to “baznīca māca un dzied savās dziesmās. Būtu jādomā, ka pēc Kristus pienestā upura Dievam „par saldu smaržu un velnam par izpirkšanas maksu” visi cilvēki var dzīvot laimīgi un ir it visi debesu valstības mantinieki.Tomēr rodas jauna ķibele ar kādu citu Pāvila ua žīdu rakstu pamata sacerēto iepriekšējās izredzēšanas jeb predestinacijas dogmu. Pēdējā pastāv iekš tam, ka bez pašu cilvēku nopelniem vai vainām jau pirms viņu piedzimšanas Dievs vienus iemīl un saaudzē bet otrus ienīst un pazudina Šo iepriekšējo Dieva izredzēšanas vai pazudināšanas lēmumu paši cilvēki ne ar kādiem līdzekļiem nespēj grozīt sev par labu vai ļaunu. Kuru Dievs grib, to viņš izredz, un kuru ne, to viņš pazudina.

Un tas Kungs likās pielūgties, un Rebeka tapa grūta. Un tie bērni stumdijās viņas miesās, tad tā sacīja: ja tas tā, tad es tāda esmu? Un tā nogāja to Kungu jautāt. Un tas Kungs tai sacīja: divi tautas ir tavās miesās un divējādi ļaudis šķirsies no tava klēpja, un viena tauta būs jo spēcīga, nekā otra, un lielākais kalpos mazākajam. Kad nu laiks nāca dzemdēt, redzi, tad dvīņi bija viņas miesās(I.Moz.21-24).

Un tas Kungs sacīja uz Mozu ej pie vareus, jo es esmu apcietinājis viņa sirdi un viņa kalpu sirdi, lai es šās savas zīmes daru viņu vidū(2.Moz.10)

Tāpēc es (Jahve) devu tiem (izraeliešiem) likumus, kas nebij labi, un tiesa, caur ko tie nevarēja dzīvot. Un es tos sagānīju ar viņu dāvanām tā, ka tie ikvienai pirmdzimtībai lika caur uguni iet, lai es tos nopostītu(Eceh.20.25.26).

Un tādēļ Dievs tiem sūtīs spēcīgu maldīšanās garu, ka tie tic meliem (2.Tes. 2,11).

Rabīna Pāvila agrākais Dievs Jahve noteica jau mātes miesās ne tikai pašu Jēkaba un Esava , bet arī viņu pēcnācēju likteņus. Jahve apcietināja faraona un viņa kalpu sirdi, lai par žīdu neatlaišanu sodītu viņus ar visšausmīgākajām mocībām. Elijas dēli neklausīja sava tēva balsij tikai tamdēļ, ka “tas Kungs gribēja viņu nokaut”(I.Sam2, 2) “Ļauns gars nāca no tā Kunga pār Saulu “tikai tamdēļ, lai uz viņa troni kāptu laupī­tāju bandu vadonis Dāvids (I.Sam.19,9). Aiz atriebības Izraeļa karalim Akabam Jahve piesūtīja visiem viņa 400 praviešiem “melu garu” un lika sludināt karalim kara zaudēšanas vietā uzvaru. (Ķēn.22)„Tāpat aiz atriebības izraēliešiem Jahve izdeva sliktus likumus, ieveda nelabas tiesas un lika vest viņu pirmdzimtos caur svešu dievu ugunīm, lai ar to sagānītu un pēc tam sodītu Izraeli. Tāpat vēlāk Jahve, tapis jau par par Pāvila Debestēvu, sūta visiem netaisniem maldināšanas garu, lai tie ti­cētu meliem.Vēstulē romiešiem I. mod. 2232 . Pāvils raksta, ka tie, kas teicoties esot gudri, paliekot par ģeķiem, un ka tamdēļ tos “Dievs nodevis viņu siržu kārībās uz nešķīstību sagānīt savas miesas savā star­pā:” un uzskaita visbezkaunīgākās neķitrības un vislielākās noziedzības, uz kurām tos dzenot Dievs, lai par tām tos sodītu. Ja suns met spalvu, bet ne tikumu, tad arī par Jahvi jāsaka ,,ka Pāvila sirdī un vēstulēs Jahve nav vēl atbrīvojies no „melu gara” un citiem ļaunumiem.

Uz pievesto un citu žīdu rakstu pamata Pāvils ienesa Kristus dibinā­tās ticības mācībā nejēdzīgo un ētiskā ziņā visai kaitīgo dogmu par iepriekšējo Dieva nolikumu, atņemot cilvēkam katru atbildību par viņa pretmorālisko dzīvi un uzliekot vainu par visām viņa klizmām tikai Dieva nolikumam jeb liktenim. Mācīdams, ka vispasaules bez­galīgo notikumu virknē Dievs jau no mūžības it visu iepriekš nolicis, tā tad arī Ādrma un Ievas apgrēkošanos, Pāvils pilnīgi noliedz cilvēka ietekmi uz notikumu gaitu un arī to, ka ikviens cilvēks pats ir sava likteņa kalējs.

Kad Rebeka bija grūta no Izaaka , mūsu tēva bet Izaaks bija tēvs romiešiem, kam šī vēstule rakstīta? un kad tie bērni vēl nebija dzimuši, nedz darījuši ne labu, ne ļaunu, lai Dieva nodoms, ka viņš izredzējis, pastāvētu ne pēc darbiem, bet pēc aicinātāja, tad viņai kļuva sacīts ka lielākais kalpos mazākajam. Tā ir rakstīts Es Jēkabu esmu mīlējis un Esavu ienīdis. Ko nu lai sakam? Va i netaisnība ir pie Dieva. Nebūt ne jo uz Mozu viņš saka: Es žēloju, un apžēlošos, par ko apžēlojos. Tad nu tas nav ne no cilvēku gribēšanas,ne no cilvēka skriešanas, bet no Dieva apžēloša­nās. Jo tas raksts saka uz varaus itin tāpēc es tevi esmu cēlis, lai pie tevis es parādītu savu spēku, un ka mans vārds taptu pasludināts visā pasaulē. Tad nu viņš apžēlojas, par ko grib, un apcietina, ko tas grib. Tu nu gan uz mani sacīsi: Ko tad viņš vēl rā ? Jo kas viņa prātam var pre­tī turēties? Bet, ak cilvēciņi kas tu tāds esi, ka tu gribi ar Dievu tie­sāties? Vai kāds darbs saka uz savu meistaru: Kam tu mani tādu esi taisījis? Vai tad podniekam nav vara par mālu, no tās pašas pītes taisīt citu trauku godam, citu negodam? Bet nu Dievs, gribēdams dusmību parādīt un savu spēku zināmu darīt, ar lielu lēnprātību ir panesis tos dusmības traukus, sataisītus uz pazušanu. Un ka tas savu godības bagātību parādītu pie tiem žēlastības traukiem, ko viņš iepriekš ir sataisījis uz godību(Rom.9, 10-23).

Tā kā evangēliji parādījās vēlāk par Pāvila vēstulēm, tad arī tajās ievazāta Pāvila sludinātā mācība par predestnāciju, liekot apstiprināt pa­šam Jēzum Kristum.

Un aiziedams, viņš ieraudzīja cilvēku, kas bija neredzīgs no dzim­šanas. Un viņa mācekļi viņam vaicāja, sacīdami Rabi, kurš ir grēkojis Šis vai viņa vecāki ka tas ir neredzīgs piedzimis? Jēzus atbildēja: nedz šis grēkojis, nedz viņa vecāki, bet ka Dieva darbi pie viņa parādīti (Jņ.9 1-3). Tad Lācara māsas sūtīja pie viņa un sacīja: Kungs redzi, ko tu mīļo, tas guļ nevesels. Un Jēzus to dzirdējis sacīja Šī neveselība nav uz miršanu, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls caur to top pagodināts (jņ.Il3 4)

Tātad Debesstēvs, kas ir mīlestība, licis piedzimt aklam bērnam, kā arī saslimt un nomirt Lacaram tikai tādēļ,”Lai Dieva Dēls caur to top pagodināts”.Ja tiešām Kristus būtu sludinājis Dieva iepriekšējo noliku­mu, tad velta būtu paša Kristus pasaulē nākšana, augstā tikumības mācība, pavēle tapt pilnīgiem, prasība nedarīt citiem ļauna, Dieva lūgšana u.t.t. Predestinācijas dogma ir pretēja āriešu Dieva taisnības un visu viņa bērnu vienlīdzīgas mīlestības principiem. Arī mūsu tauta lūdz tā: “Dar Dieviņ, ko nedar .Par visiem līdzībiņu.” .Man liekas, ka uz Pāvilu, kas ar viltu uzdevās par Kristus apustuli un ar savām dogmām bojāja viņa dieviško mācību, attiecas sekojoši Kristus vārdi:

„Sargājieties no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. Pie viņu augļiem jums būs viņus pazīt. Nevar taču lasīt vīna ogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem.(Mt.7,15-16).

Un tiešām, rabins Pāvils bija pirmais viltus pravietis, antikrists un vilks avju drēbēs, pret kuru Kristus brīdināja savus mācekļus un kuru viņi neatzina par apustuli. Kā ērkšķis un dadzis viltus apustulis Pāvils kasijās ar īstajiem apustuļiem, ar Kristus izredzētajiem apustuļiem, it sevišķi ar Pēteri, un ar savu pretkristisko mācību ir nesis un nes ticībā tikai ērkšķu un dadžu augļus.

Pestītāja mācība ir tik vienkārša un tik skaidra, ka to saprot pat visneizglītotīkie ļaudis, kādi bija viņa mācekļi un citi viņa pirmie seko­tāji. Viņa mācībā nav nekā pretēja vesela cilvēka prātam un nekā neizve­dama praktiskā dzīvē. Kā patiesības un īstenības sludinātājs, viņš mekur mepauž dogmatisko nejēdzību, mistisko noslēpumainību un metafizisko pārdabīgumu, kā to otrādi dara viltus apustuļa Pāvila izveidotā žīdiski-kristīgā baznica. Pestītāja sludinātais evangēlijs(prieka vēsts) pastāv iekš tā, ka Dievs ir mūsu vismīlētājs Tēvs, kas sūtījis Kristu pasludināt mums, lai arī mēs mīlam savu kopējo Debestēvu un dzīvojam savā starpā kā brāļi un māsas,nedaram nevienam to, ko paši sev nevēlamies, Tāpēc Kristus se­kotājiem nākas pildīt tikai neviltoto Kristus evaņģēlija mācību un atmest afēri­sta Pāvila no žīdu teoloģijas baznicā ienestās dogmas, kā gluži pretejas Kristus vienīgajai mācībai.

VII

Godīgs cilvēks var ticēt tikai tam, kas nerunā pretim veselam prātam. Prasība ticēt dogmu nejēdzībām un pretdabībām bendē ticību un rada liekulību. Piemēram, mēs varam ticēt, ka pasaule ir bezgalīga pēc vietas un laika, nkā to saka mums Dieva dotais veselais prāts, bet pretēji prātam ne­var ticēt, ka pasaule ierobežojas tikai ar zemi un debesīm un ka tās pas­tāv tikai 5694 gadi.( I.Moz.1), kā to pieprasa žīdiskā baznica un elka resp. ļaunā gara Jahves mācība. Tāpat tikai liekulis, bet ne godīgs cilvēks, var ticēt Dieva trijvienībai,t.i. ka Augstāka Dieva dāvana cilvēkam -prāts neeautļauj ticēt, ka Dievs ir cilvēks un cilvēks ir Dievs,un ka jaunava Marija no kopdzīves ar Jāzepu būtu dzemdē­jusi dievcilvēku un vēl vismaz 6 citus bērnus(Mt. 13, 54 lk. 6,3) ,paliekot pati mūžam jaunava. Līdzīga pretdabīga ir dogma, ka pēc mācītāja nola­sītās formulas maize top Dieva miesa un vīns Dieva asinis, jo redze, gar­ša un zinātniski pētījumi tādas ķīmiskas pārmaiņas mekonstatē. No romiešu mistērijām un esejiešu brālības rituāliem rabina Pāvila pārņemtais sakra­ments ar Dieva gaļas ēšanu un asins dzeršanu ir ne tikai nejēdzība, bet arī mežonība, lai gan Pāvils silti ieteic to darīt par grēku piedošanu (1. Kor.II, 1229; 15,3).

Ar savu mācību par iedzimto grēku, pestīšanu, predestināciju un šķieta­miem praviešu preiekšsludinājumiem par Kristu Pāvils radijis vispretdabīgākās dogmas, kuras pats Kristus nekad nav sludinājis un kuras aizvien nāk jaunas klāt. Dogmas saskaldījušas kristietību daudzās konfesijās un miera un laba prāta vietā virs zemes radijušas ticības fanātismu, ticī­bas naidu un ticības karus, kuriem par upuri krituši miljoniem āriešu (kristiešu) un kurus vienmēr žīdi izmantojuši savā labā uz āriešu rēķina lai saraustu savās rokās pasaules bagātības un valdītu pār nežīdu tau­tām. Dogmas ar savām nejēdzīgām mācībām radījušas kristietībā bezdievību ar to bēdīgām tikumības pagriešanas sekām. Protams, ikviena Pāvila dogma cik vien tā nebūtu aplama , dibināta uz žīdu svētiem rakstiem, kurus it kā pats Dievs būtu iedvesis(inspirējis)

Rabins Pāvils, kā kristietības teoloģijas nodibinātājs un tās pirmais profesors, bija arī faktiskais kristietības nodibinātājs, bet Kristus palika tikai kā vienkāršs ierosinātājs.Tāpat Kristus īstie apustuļi, kā vienkārši Gelilejas zvejnieki, nēsāja Kristus mācību sirdī un no sirds dziļumiem izplatīja to kā spēdami. Bet farizejs un aristrokrāts Pāvils, kuram bija tuvi sakari pat ar ķeizara namu:(Vilp.4,22) izveidoja un ieveda dzīvē Kristus ierosinājumus pēc sava prāta saskaņā ar žīdu teoloģijas mācībām. Savas jaundibinātās kristiešu teoloģijas pamatā viņš lika žīdu materiālismu un atvietoja vienkāršo Kristus mīlestības mācību ar žīdisko dogmu mudžekli. Lasot Kristus mācību evangēlijos un Pāvila prātošanu viņa vēstulēs, mēs tūdaļ redzam, ka žīds Pāvils ne tikai nav salīdzināms ar ārieti Kristu,bet arī nav spējīgs pareizi sprast Kristus visaptvērēju āriešu garu. Cik daudz siltuma, maiguma , ideālisma un lieliskuma plūst no Kristus vārdiem, tikpat samērā aukstas, pat brutālas, veikalnie­ciskas un sīkmanīgas ir Pāvila mācības. Pāvils nav līdzīgi genijiem jaunu atziņu meklētājs, bet tikai pastāvošo apstrādātājs un piemērotājs sava laika un savas tautas dzīvei. Kā tāds viņš nav radijis arī dogmas, bet tikai pārdēstijis tās no žīdisma un pagānisma kristiānismā, pat nenovērtēdams to nejēdzību un kaitīgumu ētiskā ziņā. Vispār Pāvils nebija gēnijs, līdzīgs universālo reliģiju vai filisofisko skolu dibinātājiem, kuri dzīvo priekš visiem cilvēkiem, visām zemēm un visām tautām, bet bija ikdienišķs cilvēks kā sava laika, savas zemes un savas tautas bērns un ideologs, kas nepa­cēlās augstāk par vispārējo žīdu tautas līmeni. Tāpēc viņa darbība novērtejama ne no mūsdienu un ne no vispārcilvēcīgā, bet tikai no tā 1aika žīdiskā redzes stāvokļa. lai gan Pāvils nebij nedz Kristus kalps, nedz viņa sūtītais, bet bija viltus apustulis un krāpnieks, tomēr līdz šai baltai dienai baznica pamatojas vairāk uz Pāvila teoloģiju nekā uz Kristus mācību, pavisam aizmirsdami viņa vārdus:

Patiesi , patiesi es jums saku: Kalps nav lielāks par savu kungu, nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis(Jaņ 13, 16).

Savu lielummāniju rabins Pāvils izteic sekojoši: Vai jūs nezināt ka svētie (Pāvils uzskata visus ticīgos par svētiem) tiesās pasauli? Vai nezināt, ka mēs tiesāsim engeļus?(I,.Kor. 6, 1-3 2-3.) Turpretim Kristus saka:”Netiesājiet, kā jūs netopat tiesāti”. Lūk vēl rabins Pāvils „Man būtu labāk mirt, nekā ja kāds manu slavu nicinātu” (I. Kor.9, 15). „Kristus patiesība ir iekš manis, ka šī slava Akajas zemē manim neapklusīs” (2. Kor. 11,10).

Ticība ir patiesības meklēšana. Cilvēks meklē un pārbauda patiesību ar prātu. Kas runā pretim veselam prātam,tas ir nepatiesība. Ja ticība dibinās uz patiesību, tad tās mācība nerunā pretim vese­lam prātam. Tā kā Pāvila ienestās baznīcas mācības resp. dogmas runā preti veselam prātam, tad tās ir nepatiesas. Kā nepatiesībai, baznīcas dogmai cilvēks nevar un nedrīkst ticēt. Uzspiezdama ticēt viltus apustuļa Pāvila dogmām, baznīca prasa no ļaudīm pastrādāt garīgu pašnāvību. Tā, ka taisni |krietnākie ļaudis negrib bendēt savu garu, tad viņi pagriež baznīcai muguru.Tāpēc baznica pati vainīga, ja to atstāj labākie un godīgākie ļaudis, un tajā paliek tikai tumši, neapzinīgi, liekulīgi un bailīgi ļautiņi, pa lielākai daļai vecas sieviņas, kuras pašas nav spējīgas neko spriest. Mēs nevaram ticēt lietām, kas runā pretim mums Dieva dotam prātam. Ja ar saviem “izskaidrojumiem” baznica grib, lai mēs atzīstam par kristiešu ticības “saldu smaržu ” žīdu ticības puvuma smaku un saucam par sniegbaltu to, kas ir piķmelns, tad Debesstēva dotais prāts aizliedz mums sekot šādai baznicas prasībai. Varbūt, garīdzniecība var zelt žīdu reliģijas cerialisma pelējumos un gūt no tiem bagātu materiālu ražu, tomēr kristīgās religijas zelšanai nav vajadzīgi semītiskie mēsli.

Baznīcas pāržīdošanā kristietība faktiski ir daudz mazāka par tās oficālo sekotāju skaitu, jo no senseniem laikiem uz valdnieku pavēli ar zīdaiņu kristīšanu bez pašu gribas un apziņas baznica skaita par saviem sekotājiem pat tikko piedzimušus bērnus, no kuriem vēlāk lie­lākā daļa ir kristieši tikai pēc vārda, bet ne pēc sirdspārliecības. Var droši sacīt, ka no visiem baznīcas grāmatā ierakstītiem kristiešiem 90% netic Pāvila nejēdzīgām žīdiskām dogmām un 99% mācītāju paši neseko savai sludināmai žīdiskai mācībai. Tāpēc ar pastāvošās varas krišanu un sirdsapziņas brīvības izsludināšanu, faktiskais kristiešu skaits katastrofāli krīt. Patiesi šeit piepildās Kristus vārdi :”Daudzi ir aici­nāti, bet maz ir izredzēti.”

Lai gan Pāvils ir prātīgs, gudrs un ļoti izglītots cilvēks, tomēr viņš tā piesūcies ar žīdu rakstiem, ka citiem noliedz prātu, gudrību un iz­glītību, jo zin, ka ar šām gara mantām Dieva apbalvotie ļaudis ne tikai netic viņa mācāmām aplamībām, bet arī viņu pašu neatzīst par Kristus apustuli.

Tas Kungs iznīcina viltniekiem padomu, ka viņu rokas nekā derīga nevar padarīt, jo viņš satver gudros viņu viltībā(Ijab 5, 12-13)„Tas Kungs iz­nīcina tautu pdomu un salauž ļaužu domas(Dāv. 33, I0) „Izdomājiet padomu, bet tas iznīks; runājiet vārdus, bet tas nenotiks, jo ar mums ir Dievs (Es. 8,^0). Jo ir rakstīts: Es samaitāšu gudrību gudriem un iznīcinošu prātu prātīgiem. Kur gudrie? Kur rakstu mācītāji? Kur šī laika zinātnieki? Vai šīs pasaules gudrību Dievs nav darījis par ģeķību? Jo kad pasaule caur savu gudrību neatzina Dievu gudrībā, tad Dievam ir pati­cis caur gekīgu sludināšanu ticīgos darīt svētus( I. Kor.I, 19-21).Ja arī kam jūsu starpā šķiet, ka viņš gudrs šinī pasaulē, tas lai top ģeķis, lai kļūtu gudrs. Jo šīs pasaules gudrība ir ģeķība pie Dieva, jo ir rakstīts: viņš satver gudros viņu viltībās(Kot, X8-T9)

Piepaturēdams Ijabu, Dāvida un Esejas mācību par ģeķības svētumu, Pāvils baidās no gaismas, noliedz gudrību un dara ticīgos svētus ar ģeķī­bu. Šinī ziņā Pāvils ir līdzīgs jāņtārpiņam, kas var spīdēt ti­kai tumsā. Sekojot minēto svēto rakstu vārdiem, debesu valstībā var nākt tikai antiņi, plānprātiņi, ģeķi un neskoloti ļaudis. Turpretim, Kristus kā pasaules gaišums māca gluži pretejo: nerakt podus zeme, neturēt sveci zem pūra, likt savai gaismai spīdēt un iet mācīt ļaudis visā pasaulē, gudrība un prāts ir Dieva dāvanas un tās nāk cilvēkiem par svētību un ne par lāstu. To augļi ir zinātnes, ar kuru palīdzību cilvēks atklāj Dieva gudrību, varenību, gādību, sirdsžēlastību un patiesību. Cilvēku gudrība un prāts ir daļa no Dieva gudrības un Dieva prāta Zinātne ir Dieva iestādījums, kas noder cilvēkam dabas likumu pētīšanai un Dieva prāta saprašanai.Tāpēc no Dieva nav viss tas, kas noliedz gudrību, prātu un zinātni vai sludina mācības, kas nesaskan ar prātu un zinātni. Saskaņā ar to Kristus sauc par ģeķiem un akliem farizejus un rakstu mācītājus, pie kuriem pie­derēja arī liekulīgais un iedomīgais Pāvils un pasludina farizejiem un rakstu mācītājiem, ka taisni ģeķības un gara aklības dēļ viņi neieies debesu valstībā(Mt. 23, 15-19).

Attiecībā uz gara gaismas noliedzēju farizeju Pāvilu, jāievēro seko­joši Kristus vārdi:

Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ. Jo tad daudzi nāks manā vārdā un sacīs: Es esmu Kristus un tie pievils daudzus(Mt.24, 4-5).

VIII

Īsto apustuļu nodibinātā ticīgo draudze bija „viena sirds un viena svēsele, un neviens neko no savas mantas nesauca pr savu, bet visiem bija kopīga”(Ap. d. 4,32). Ananiju un Sefiriju, kuri bija paturējuši daļu naudas no savas pārdotās mantas, Dievs sodīja ar nāvi(Ap.d. 5, 1-11) Drausmīgā soda dēļ, lielas bailes uzgāja visai draudzei un visiem, kas to dzirdēja. Tomēr Pāvils nesekoja Kristus mācībai—izdalīt savu mantu nabagiem un īsto apustuļu dzīves paraugiem – atdot savu mantu draudzei – komunai, “bet gan līdzīgi evaņģēlijā nosodāmam bagātajam jauneklim pats paturēja sev visu savu mantu.

Pirmdraudzē visas amata personas (bīskāpi, presbiteri, diakoni, sludinātāji un pravieši) strādāja bez algas. Bet Pāvils vadoties un sekojot savai alkatīgajai žīdiskajai morālei pieprasīja sev atalgojumu ne tikai no kādas atsevišķas draudzes, bet no visām savām draudzēm un no nodibinātām draudzēm.Viņš izskaidro draudzēm, ka to pienākums ir atbrīvot viņu no strādāšanas, dot viņam brīvu uzturu un maksāt par misijas ceļojumiem. Mozus izteicienu, ka vēršiem labību minot nevajag apsiet purnu, viņš iztulko tā, ka kristiešu garīdzniekiem,,garīgo mantu sējot, vajagot pļaut ticīgo laicīgo mantu. Līdzīgi Jahvem, Pāvils uzskata viņam do­damās draudžu un ticīgo dāvanas par “saldu smaržu”, kā pieņēmīgu un Dievam patīkamu upuri(Vilip. 4,18). Šai it kā Sv. Gara inspirētai mā­cībai vēlāk bija tālejošas sekas ticīgo apkraušanai ar visvisādiem baznīcas nodokļiem un nodevām.

Par saņemamām dāvanām priekš svētiem, kā es to esmu iecēlis Galatijas draudzēs, tāpat darat jūs arīdzan. Ikkatrā pirmā nedēļas dienā(t.i. svēdienā) lai ikviens no jums pie paša ko labu noliek un sakrāj, cik viņš paspēj, lai dāvanas nav jālasa tad tik, kad es nākšu(IKor. 16, 1-2).

Bet jums, brāļi, darat zināmu to Dieva žēlastību, kas. parādījusies maķedonijas draudzēs.Jo lai gan bēdās daudz pārbaudīti, tomēr viņiem ļoti liels prieks bijis, un jebšu tie bij ļoti nabagi, taču tie ba­gāti devuši pēc savas sirds labprātības, mūs lūgtin lūgdami, lai saņe­mam dāvanu un piepalīdzību svētiem par labu u.t.t. Kpr. visa 8. nodaļa.

Tad nu man šķita, ka vajag pskubināt brāļus, lai tie pa priekšu ietu pie jums un sataisītu jūsu apsolīto svētību, ka tā būtu gatava kā svētī­ba un nekā sīkstība. Bet to es saku. Kas sīksti sēj, tas sīksti pļauj un kas bagātīgi sēj, tas bagātīgi pļaus u. t.t. 2. Kot visa 9. nodaļa.

Citas draudzes esmu aplaupījis , no tām ņemdams algu par kalpošanu pie jums(2. Kor. 11,8).

Pretrunā ar iepriekšējām vēstulēm:jūs vilipieši, zināt, ka no evangēlijas pirmajiem laikiem, kad es no Maķedonijas esmu izgājis, neviena draudze nav ar mani biedrībā sastāvējusi iekš došanas un ņemšanas, kā tikai jūs vien. Jo arī tad es biju Teselonikā, jūs vienu un otru reizi jūs manim esat sūtījuši priekš manas vajadzības. Es visu esmu dabūjis un man ir pār pāri es esmu papilnam apgādāts ar to, ko jūs caur EЈafrodītu manim sūtījuši kā saldu smaržu, kā pieņēmīgu un Dievam patīkamu upuri(Vilip.4.Iž

Vai es neesmu svabads? Vai es neesmu apustulis? Vai es Kristu, mūsu Kugu neesmu redzējis? Vai jūs neesat mans darbs iekš tā Kunga? Ja es citiem (domāti īstie apustuļi kuri uzskatīja Pāvilu pa afēristu un krāpnieku,) neesmu apustulis, tomēr jums es esmu; jo mana apustuļa zēgelis jūs esat iekš tā Kunga, mana atbildēšana tiem(t.i. īst­iem apustuļiem), kas mani tiesā. Vai mums nav brīv ēst un dzert? Vai mums nav brīv kādu māsu vest par sievu tā, kā arī citi apustuļi un tā Kunga brāļi un māsas(Pēteris)

Jeb vai manim un Barnabam vien nav brīv ne­strādāt. Kas jel iet karā ar savu maizi? Kas vīna kalnā dēsta un neēd no viņa augļiem? Jeb kas lopus gana un neēd no to piena? Vai es to runāju pēc cilvēku prāta? Pāvils apgalvo, ka viņš visu runā un dara tikai Svēta Gara dzīts. Jeb vai to nesaka arī pati bauslība? Ja Pāvils ir redzējis Kristu, kāpēc tad viņš savus darbus šeit un citur pamato ar Mozus, bet ne ar Kristus mācību? Mozus bauslībā ir rakstīts tev nebūs vērsim, kas labību min, purnu apsiet:Vai tad Dievam rūp par vēršiem?Jeb vai viņš to visai nesaka mūsu labad? Ja mēs jums garīgo mantu esam sējuši, vai tad tā liela lieta, ja jūsu miesīgo pļaujam? Ja tad citiem(domāti īstie apus­tuļi) tāda vaļa ir pār jums, kāpēc ne jo vairāk mums? Vai nezināt, ka tie, kas pie svētuma kalpo, no svētuma ēd? Un ka tiem, kam darbs ir pie altāra, daļa ir no altāra. Tāpat arī tas Kungs ir iestādījis(bet kad un kur?), ka tie, kas evaņģēliju slu dina, no evangēlija pārtiek(I.Kor.)

Pāvils palika visu mūžu neprecējies un ieteica visiem ticīgiem, kas vien var valdīties, sekot viņa dzīves paraugam un neprecēties, jo “cilvēkam ir labi sievas neaizskārt”(Rom. 7, 1-9). Bet kad balamutīgajam “Kristus kalpam” pārmeta viņa netiklu ārlaulības dzīvi ar draudžu loce­klēm, tad viņš apvainoja tādā pašā nešķīstības piekopšanā īstos apustu­ļus, tā Kumga brāļus un pašu Pēteri(Kesas), kuri arī dzīvojot ar māsām tāpat kā viņš. Ievērojami, ka Jahve liek žīdietēm aaugļoties, vairoties un piepildīt visu zemi ar žīdiem, bet šeit tas pats Jahve caur savu „izredzēto ieroci” žīdu Pāvilu liek sludināt āriešiem neprecētu dzīvi, lai tie drīzāk iznīktu un atstātu brīvu zemi žīdiem. Un tā tas vienmēr ir bijis visā vēstures gaitā. Ko žīdi atrod par sliktu priekš žīdiem, to viņi sludina par labu priekš nežīdiem. Mums šķiet gluži otrādi, ka sekojot Abrama, Jēkaba ,Dāvida ,Salamana u.c. Jahves izredzēto un Pāvila slavējamam žīdu svēto dižvīru dzīves paraugam, kristiānismam kā žīdisma turpināju­mam vajadzētu pieturēt daudzsievību un dzimuma kopdzīvi ar kalponēm un verdzenēm, lai arī kristieši taptu tikpat svēti kā viņu šķietamie cilts­tēvi pēc „gara” un “apsolīšanas”, lai arī viņu pēcnācēji būtu tāpat ne­skaitāmi kā zvaigznes debesīs un smiltis jūrmalā un tāpat iemantotu savu ienaidnieku vārtus kā Abrahama dzimums(I. Joz. 22, 17).Piekopdams ar māsām ārlaulībā dzimuma dzīvi pēc minēto žīdu svētuļu piemēra, “svētais apustulis Pāvils” ir uzvedies pretēji Kristus mācībai, kas saka:

Ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī(Lat. 5,28).

Kā tipisks žīds veikalnieks un farizejs, liekulis Pāvils ir binne a tout fire jeb Madchen fur alles, jo viņš pats par sevi raksta:

Un jūdiem es esmu tapis par jūdu, kā jūdus mantotu. Tiem, kas apakš bauslības, es esmu tapis kā apakš bauslības(pats nebūdams apakš bauslī­bas) ka mantotu tos ,,kas apakš bauslības”.Tiem, kas bez bauslības, es esmu tapis it kā bez bauslības, ka es mantotu tos, kas bez bauslības. ,,Vājiem es esmu tapis it kā vājš, ka mantotu vājos. Visiem esmu tapis viss, ka visādi kādus glābtu. Un to es daru evangēlija dēļ, ka man arī kāda daļa pie tā būtu„(1. Kor. 9, 20-23).Un es zinu zems būt, un es zinu augsts būt. Visādu un visās lietās esmu mācījies paēdis būt, izsalcis būt, pilnībā dzīvot un trūkumu ciest(Vil. 4, 12).

Pretrunas; Jeb vai es meklēju cilvēkiem patikt? Jo ja es cilvēkiem patiktu, tad es nebūtu Kristus kalps(Gal.I 10).Tā mēs runājam, nekā lai civēkiem patiktu, bet Diebam(Tes.2,4).

Turpretim, lielais patiesības sludinātājs ārietis Kristus par līdzīgiem izteicējiem, izdabjiem ,visdabjiem un sev slavas dziesmu me­klētājiem un dziedātājiem saka:

Neviens nevar kalpot diviem kungiem. Kas nav ar mani, tas ir pret mani. Vai jums rakstu mācītājiem un farizejiem. Jūs liekuļi. (Šie Kristus vārdi tieši attiecas uz Pāvilu, kas bija rakstu mācītājs, farizejs un kā tāds arī liekulis.)

Gandrīz vienmēr ārieši ir lielu ideju atradēji un lielu gara darbu pastrādātāji, bet žīdi to piesavinātāji, pārstrādātāji, pārdarinātāji un izdevēji par žīdu ražojumiem.(arī Einšteins, kurš piesavinājās un izdeva par saviem Maikelsona-Morleja un Planka atklājumus izveidojot relativitātes teoriju) Padarīdami ārieti Kristu par žīdu un vi­ņa nodibināto reliģiju par žīdisma piepildījumu un tutpinājumu, rabins Pāvils ir pastrādājis vēl lielāku pasaules krāpšanas darbu, nekā viņa sencis rabins Esra, radīdams no tālo austrumu tautu universālo reliģiju mācībām un klaidoņu žīdu tautas leģendām Sinaja kalna bauslību kā žīdisma pamatu. Kā ir atmaskota Eftas žīdu sv. grāmatu safabricēšana, tā laiks ir atmaskot Pāvila pirmkristiešu mācības viltošanu un noraut kristiānismam viņa uzspiesto žīdu ražojumu etiķeti.

IX

Kristīgai reliģijai nekas nav nodarijis tik daudz posta, ka tajā Pāvila ievestā mācība par to, ka kristiešiem ir divas derības – vecā un jaunā, ka vecā derība ir Dieva vārds, Sv. Gara inspirējums un jaunās derības pamats un ka jaunā derība ir vecās derības piepildījums un turpinājums.

Skaidri redzams, ka baznīcas dēvējamā vecā derība izteic semitu(žīdu) un jaunā derība āriešu pasaules uzskatu jeb morali. Bet semitu un āriešu pasaules uzskati nav savienojami, jo tie ir pretstati, kuri viens otru izslēdz. Ja neviens nevar reizē kalpot diviem kungiem, tad arī kristieši nevar reizē kalpot āriešu Debesstēvam un žīdu dievvelnam Jahvem. Tāpēc kristietisms nav žīdisma piepildījums un turpinājums, bet gan ir žīdisma pretstats. Sludinādama kristietismu par žīdisma piepildījumu un turpinājumu, un likdama kristietismam par pamatu žīdismu, baznica dibina kristīgo reliģiju uz smiltīm. Tāpēc pašas kristīgās ticības un baznīcas labad ir jāraisās vaļā no vecās derības. Tomēr baznica nerūpējas par rītdienu, bet tikai par šodienu, jo viņa turas pie devīzes: Apres nous le delugei(Pēc mums kaut ūdens plūdi). Liekas, ir pienācis laiks arī baznicai atzīt, ka ticīgie reizē ne­spēj ticēt diviem dieviem tžīdu tautas dievam Jahvem, kas cenšas iznīcināt nežīdus, un patiesajam universālajam Dievam Debesstēvam. Tik tiešām, kā gan lai mēs reizē sekojam divām pretstatīgām morālēm un diviem pretstatīgiem dievjēgumiem: žīdu un āriešu. Pāvila evangēlijs māca, ka Kristus ir žīdu gaidītais mesija. Bet Kristus ir tiešs pretstats tam mesijam, kādu žīdi gaida: ne Dieva dēlu, bet Dāvida dēlu, t.i. laicīgu valdnieku, spēcīgu žīdu karali, kas būtu vēl varmācīgāks par Dāvidu, atjaunotu 722. g. pr.Kr. iznīcināto žīdu valsti un nodotu žīdu varā un kalpībā visus gojus un nežīdus. Ja Kristus būtu bijis žīdu gaidītais mesija, tad jau vairāk kā 1900 gadu būtu pastāvē­jusi žīdu vispasaules valsts un visi goji vai nu būtu izdeldēti vai kļuvuši žīdu vergi. Turpretim, ar savu pasaulei doto evangēliju un ētiku Kristus uz­stājās kā visu laiku un visu zemju lielākais antisemīts un līdz ar to arī kā lielākais antimaterialists, antiegoists un antiformālists, jo gal­venās semītisma pazīmes ir materiālisms, egoisms un formālisms. Saskaņā ar to, Kristus liek iegaumēt ssaviem sekotājiem, ka žīdi ir nevis Dieva, bet velna bērni un ka viņu dievinātais ļaunais gars Jahve ir velns, slepkava, „melkulis un melu tēvs”(Jāņa .8,44).Tātad pretēji Pāvila mācībai, Kristus evaņģēlijs sludina, ka žīdi ir nevis Dieva, bet velna izredzēta tauta. Tāpēc jātic, kā žīdi ir velnu izsūtīto ļauno garu cilvēkveidīgie iemiesoju­mi, lai tie būtu cilvēcei par postu.

Pretēji Pāvila “dievišķi inspirētai” mācībai, mēs neticam tam, ka Kris­tus būtu licis savam āriešu pasaules uzskatam par pamatu pretstatīgo semitu psaules uzskatu tin ka viņš būtu dzimis un pasaulē nācis, lai piepildītu un turpinātu vecās derības grāmatās aprakstītas un Jahves inspirētās pretrunas, nepareizības, un acīm redzamus petiesības sagrozījumus un melus.

Lai padarītu ārieti Kristu par žīdu un žīdu mesiju un pierādītu, ka kristiešu reliģijas pamatā ir likta žīdu reliģija un ka pats kristīgās ticības dibinātājs Kristus ir bijis nekas cits kā vienīgi žīdu reliģijas piepildītājs un turpinātājs. “Pāvils, Jēzus Kristus kalps, aicināts par apustuli sludināt evengēliju, ko Dievs papriekšu caur saviem praviešiem svētos rakstos apsolījis”(Rom. I, 1-2),ieveda savā trilogijā vēl vienu lielu nejēdzību par žīdu praviešu priekšsludinājumiem un to piepildīšamos attiecībā uz Kristu. Sīkāk iepazīstoties, izrādās, ka neviens prāviešu priekšsludinājums neattiecas uz Kristu, bet žīdu svēto rakstu iztei­cieni ir patvaļīgi sameklēti un “simboliski” lietoti, lai saviem nolūkiem vientiešus apvestu ap stūri.

Kā zināms, pravieši bija tautas runātāji, kurus valdnieki sagatavoja sevišķās runātāju resp. praviešu skolās, lai ar viņu mutē ieliktām runām sasniegtu savus politiskos mērķus. Bieži kopā ar priesteriem pravieši bija ne tikai valdnieku padomdevēji, bet arī viņu vadītāji un viņu ne­paklausības gadījumā, pat valsts apvērsuma taisītāji. Tā kā praviešu vien­mēr bija ļoti daudz, tad viņi deva valdniekiem pat gluži pretējus pado­mus, un paši plūcās savā starpā gluži tāpat, kā tagad to dara politisko partiju vadoņi(I. Ķēn 13. un 22. Nod). No vēstures gaitas redzems, ka it visi praviešu pareģojumi, resp. priekšsludinājumi attiecas vienīgi uz viņu pašu laikmetu vēsturiskiem un politiskiem apstākļiem un ka tie nekad un nekur nav piepildijušies. Neviens pravietis nav domājis un nav mē­ģinājis sludināt kaut ko par Jēzu Kristu, jo pravieši nodarbojas tikai ar sava laika valsts jautājumiem un galma intrigām. Tāpēc praviešu rak­stiem nav ne mazākā sakara ar Kristu. Uz to arī neaizrāda neviens žīdu rakstnieks vai vēsturnieks pirms un pēc Kristus piedzimšanas. Pravieši nevarēja priekā sludināt par Kristu, jau tamdēļ vien, ka Kristus ir tiešs pretstats žīdu gaidītajam mesijam.

Pirmo reizi pravietojumu “izskaidrosjumi” paradījās Pāvila vēstulēs. Vēlāk pēc Jerusalemes izpostīšanas:(70. un 135.g. p.Kr.) tādi pravietojumu izskaidrojumi atkārtojās arī žīdu sarakstītajos un pārstrādātajos evangēlijos. Lai pēc briesmīgās katastrofas celtu žīdu tautas nospies­to garastāvoklī uz žīdu karaļvalsts atjaunošanu, žīdu evaņģēlisti sludināja Kristus drīzu otro atnākšanu un pasaules valsts nodibi­nāšanu ar mesijas brīnišķo spēku it kā “to jau simtiem un pat tūksto­šiem gadu atpakaļ būtu sludinājuši pravieši.Cik maz uzticības bauda žīdu evangēlisti, redzams jau no tā vien, ka pat pašam Kristum mutē ieliktie pravietojumi par viņa visdrīzāko atnākšanu nav piepildījušies.(Mt.10. 23; 16, 28; 24, 29-36). Tāpat līdz šim nav piepildījies eņģe­lim Gabrielim mutē ieliktais priekšsludinājums Marijai, ka viņas dēls Jēzus sēdēs uz Dāvida troņa un mūžīgi valdīs par Jēkaba pēcnācējiem, jo Jēzus nekad nav bijis par Izraeļu karali un nekad nav valdījis un ne­valda par izraeliešiem, kuri pat piesita viņu krustā kā savu ienaid­nieku un pretinieku (Lk 1,31-33).

Ne tikai žīdu praviešiem, apustuļiem un evaņģēlistiem, bet arī pašam žīdu dievam Jahvem nevar ticēt, jo viņš netur vārdu, lauž derības un nepilda solījumus, ko devis pat zvērēdams. Savai izredzētai žīdu tautai Jahve vairākkārt zvērējis atbrīvot Palestīnu uz mūžīgiem laikiem.Tomēr žī­di valdīja Palestīnā tikai 600 gadu(no 1300 līdz 722 pr Kr) kad babilieši iekaroja Palestīnu un žīdus nometināja Bābelē. Pēc tam pagājuši 26 56 gadi, bet Palestīna vairs nepieder žīdiem un tur Davida pēcnācēji nesēd uz troņa. Palestinā žīdu ir tikai nedaudz vairāk kā Latvijā. Pēc pirmās žīdu sacelšanās (70.g. pr.Kr.) Romas ķeizars Vispasians izpostija Jerusalemi tā, ka tur nepalika akmens uz akmeņa un pēc otrās sa­celšanās(13.g. pr.Kr.) ķeizars Hadrians lika uzart to vietu , kur agrāk atradās Jerusaleme ar Cionu, izdzina no Palestīnas visus žīdus un ar nāves sodu aizliedza viņiem no jauna apmesties Palestinā.

Dibinādams kristiešu teoloģiju, Pāvils tās pamatā lika jau jau pastāvošo žīdu teoloģiju ar tās svētiem rakstiem, it kā paša Dieva inspirētiem(iedvestiem).Tomēr I901.g. Suzas resp. Suztnas slavenās karaļpils drupās atrasti diotita akmeņos iekalti babiliešu-asiriešu valdnieka Hammurapi likumi. Tie izdoti 2 500 g. pr. kr. jeb 12 00 gadu pirms šķietamās Sinaja kalna bauslības došanas un ietver visus galvenos un labākos Mozus likumus. Starp tiem atrodas arī 10 visiem pazīstamie Mozus baušļi. Babilonieši svētījuši arī sabatu ar līdzīgu nosaukumu „sabatut”. Seit atrasts iecirsts arī vēlāk Buddas un Pāvila lietotais izteiciens: „Tev nebūs iekāroties”(Bom.7,7). Ka desmit baušļi nav žīdu ražojums un uzņemti žīdu svētos rakstos ļoti vēlu, redzams no tā, ka vēl pravieši ne­zin desmit baušļus un nekur tos nemin. Līdz Bābeles ekselim desmitbauslību nepazīst arī pats Jahve, jo citādi viņš pastāvīgi negrēkotu pret to un ne­liktu Mozum, Jozuum, Dāvidam, Elijam un citiem saviem izredzētiem varas vīriem uz ik soļa to pārkāpt.

Pakaļdarinot babiliešu baušļus iekalšanai akmenī, Jahve nav vis uzrak­stījis savus baušļus uz tolaik lietotā un žīdiem no Ēģiptes labi pazīstamā papirusa, bet uz akmeņa galdiņiem. Tā kā staiguļu tautai daudz ērtāk glabāt un pārvadāt mazas un vieglas pirusa loksnes, nekā slogus akmeņa gabalus, tad tas atkal pierāda, ka tā saucamā Mozus bauslība nav vis rakstīta Sinaja kalnā(ap 1300. g. pr. Kr.) drīz pēc žīdu izdzīšanas no Ēģiptes, bet uzrakstīta Suzannas pilī(niem.1,1) Bābeles eksila laikā, un no turienes pārvesta un nolasīta Jeruzalemes ūdens vārtu priekšā, ap 450.g. pr. Kr.(Niem. 10,1-28). Tātad desmitbauslību devis ne­vis Jahve, bet persiešu babiliešu Debesu Dievs, t.i. Ahura Mazda. Ievērojami, ka Neemija ir atgriezies uz Jerusalemi taisni no tās pšas Suzanas , no kuras drupām š.g. simteņa sākumā atrasti Hammurapi likumi un desmitbauslība, un ka Neemija pielūdz Debesu Dievu, Ahuru Mazdu, tāpat kā Jahvi. Tas rāda, ka caur Efru Neemija austrumu reliģiju universālais Debesu Dievs resp. Debesu Tēvs ielicis žīdu nacionālajam dievam Jahvem mutē desmit bauslību un citas lābākās žīdu rakstu mācības.

Tātad žīdu rakstu zīmes izgudrotas nevis pravieša Mozus laikā (ap 1300 g. pr Kr.) Arābijas tuksnesī, bet karaļa Dāvida laikā ap 1000 g. pr. Kr. Jerusalemē, kad žīdi no staiguļiem, nomadiem un laupītājiem bija jau pārvērtušies par zemkopjiem, tad kristiešu teoloģijas dibinātājs Pāvils un līdz ar viņu baznīca nepareizi māca, ka desmitbauslību devis Jahve caur savu pravieti Mozu, jo Mozus nav atstājis nekādu rakstu un līdz Bābe­les eksilim Jahvem, Mozum u,c. praviešiem kā arī visiem pārējiem žīdiem nebij ne jausmas par desmitbauslību. Tas ir skaidrs pierādījums, ka žīdi jau sirmā senatnē ir piesavinājušies citu tautu gara mantas un tās uzdevuši par saviem ražojumiem. Babiliešu-asīriešu atklājumi liecina, ka grāmatu pamatleģendas par pasaules radīšanu, pirmo cilvēku dzīvi, grēkā krišanu, ūdens plūdiem arī pārņemtas no tālo austrumu tautām Bābeles eksila laikā.

Tāpat psalmi patapināti no ļoti bagātās babiliešu psalmu literatūras, kura ir tūkstošiem gadu vecāka par Davida dziesmu grāmatām un kura apdzied Asuri, bet ne Jahvi. Protams, ka žīdi pārgrozījuši babiliešu psalmus attiecīgās vietas saskaņā ar savu pasaules uzskatu un ar to bieži sabojā­juši to vērtību. Lai gan par psalmu autoru uzdots “svētais ķēniņš Dāvids” tomēr tie parādījās žīdu rakstos tikai 400-700 g pēc Dāvida nāves. Bez Šaubām, žīdu svēto tekstu vērtīgākā daļa ir psalmi. Pēdējā laikā izdarītie atrakumi Mezopotānijā starp citu ir nesuši dienas gaismā simtiem bsbiliešu-asiriešu psalmu, kuri ir noderējuši per paraugu žī­du psalmiem un kuri kā orgināli ir daudz vērtīgāki par žīdu pakaļdarinājumiem kā poētiskā, tā intelektuālā un ētiskā ziņā. Atrastos psalmu orginālos nav naida,atriebības un citu tautu iznīcināšanas tēžu kas dveš no it visiem žīdu pakaļdarinājumiem un Dāvida spalvai pierak­stītiem psalmiem. No āriešiem pārņemtie un nesabojātie psalmi spilgti atšķiras ar to, ka tajos Dievu slavē ne tikai cilvēki, bet arī visi dabas spēki, kā piem. 148 psalms. No babiloniešiem pārņemtam grēku nožēlošanas psalmam žīdi piemetinājuši II. atriebības pantu. Asiriešu psalmos žīdi universālā Dieva Asuri vietā ierakstījuši savu šaursirdīgo cilts dievu Jahvi, kuram skaistie psalmi piestāv tikpat labi kā govij sedli vai kā vārnai pāva spalvas. Pretēji psalmu orgināliem, žīdu pārstrādājumos tuvāko mīlestībai nav veltīts neviens psalms. Kā visos žīdu rakstos, tā arī psalteri par tuvākiem saprotami tikai žīdu tautas brāļi un Jahves žēlastība attiecas vienīgi uz žīdiem. Tais vietās, kur runa iet par vispārēju Dieva žēlastību, babiliešu teksti ir palikuši neaizskārti. Toties psalters bag­āts ar lūgšanām par žīdu ienaidnieku un nežīdu iznīcināšanu. Lāsti un pos­ta novēlējumi cittautiešiem kā sarkans pavediens stiepjas cauri visam psalterim, jo „viņu(žīdu) rokās būs abējās pusēs griezīgs zobens, atriebties pie pagāniem un sodīt tautas, saistīt viņu ķēniņus ķē­dēs un viņu lielkungus dzelzs pinekļos”(ps. 149, 6-8). No visiem 150 psalmiem, izņemot kādus 10. pārējie sludina žīdu morāli. „Ja tev nedod tad ņemt un ja tev ņem, tad kliedz”

Šausmīgais goju jeb nežīdu iznīcināšanas plāns izteikts psalmos resp. Dāvida dziesmās sekojoši:

„Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmeņa.”

X

Ja Mozus grāmatas nav uzrakstījis Mozus un Davida dziesmas nav sa­cerējis Davids tad tas pats sakāms arī par Joozus, Rutes, Samueļa, Esteres, Ijaba , Salamana un daudzo praviešu grāmatām, kuras nav uzrakstīju­šas viņu vārdā saucamās personas. Žīdu svēto rakstu kanons(svēto rakstu sakopojums kā ticības mēraukla iesākts tikai ap 450 .g. pr.Kr. un noslē­gts ap 100 g. pēc Kr. To iesāka Efras un Neemijes sasauktā 150 mācīto vīru “Lielā sapulce”, kura vēlāk saucās par Sinedriju . No Babilones pārnākušie rakstu mācītāji Efra un Persijas Babilones karaļa kambar­kungs un žīdu soģis Neemija atveda sev līdzi gatavus rokrakstus un nolasīja tos kā Mozus “bauslības grāmatu” visai sapulcētai tautai, kura cēla derību un ievēlēja tās pārrakstīšanai 100 vīrus(Mrrm. 10, 1-28). Tā radās Pāvila slavētie un it kā Dieva inspirētie žīdu sv.raksti. Visvecākie žīdu sv. rakstu 2 kodeksi uzglabājušies tikai no 916.g. un 1009. g. pēc Kr. un un atrodas Pēterburgas publiskajā bibliotēkā.

Ja apraugam pašu sv. rakstu inspirētāja Pāvila sludināto dievu Jahvi, tad pēc ārējā izskata tas ir ļoti līdzīgs asīriešu dievam Asuri ar zo­benu, šķēpu un priekšturamām bruņām, loku un bultām(5.Moz, 32, 23. 41. 4 43) Kaujas laukā Pāvila Dievs jāj uz vēja spārniem, laiž dūmus un uguni no nāsīm un mutes un sper ar zibeni(Dāv. 18,9-i1 ).”Dieva ratu ir daudz tūkstošu tūkstoši, tas Kungs ir viņu vidū, it kā Sinai savā svētumā”(Dāv, 58, 18). Līdzīgi Asuri Jahve mīl runāt tautai un praviešiem vētrā, zibenī un ugunī. Nav šaubu, kā šāds Pāvila sludinātais žīdu dievs Jahve ir pārnācis bībelē kā sakropļots asiriešu dievs Asuri, aicinājis Pāvilu no debesu gaišuma pie Damaskas un žīdu templī būt par Kristus apustuli un inspirējis viņu sarakstīt 13 vēstules dažādām āriešu tautām, tām par postu un pazudināšanu.

N0 27 par Sv Gara inspirētām kristiešu grāmatām gandrīz puse iet zem Saula firmas. Galīgi kristiešu svēto rakstu grāmatu kā kanonu pieņem tikai 400. g, t.i. tikai 368 gadus pēc Kristus nāves, un no 400.g grieķu valodā ir uzglabājušies tikai divi rokraksti: Vatikāna kodeks pāvesta bibliotēkā un Sinaja kodekss code Sinaticus (no Ļeniņgradas publiskās bibliotēkas 27 .dec. 1933.g. novietots Britanijas muzejā Londonā).Tas rā­da, ka mums nav bībeles rakstu orginālu, kuri parādījās I un 2.gs.,vienīgi kurus varētu uzskatīt par inspirētiem un vienīgi ar kuriem varētu salīdzināt kristiešu svētos rakstus, lai pārliecinātos par to satura inspirācijas pareizību. Protams, ka abi uzglabājušies bībeles rokraksti ir uzrak­stīti vismaz 250-300 gadu pēc to orginālu parādīšanās un ir tikai norak­stu norakstu norakstu noraksti. Tik lielā laika sprīdi pārrakstītāji ne­šaubāmi ir ienesuši tajos pārspīlējumus, pārgrozījumus, papildinājumus un viltojumus saskaņā ar katreizējā laika prasībām un attiecīgo draudžu vajadzībām un ieskatiem. Par šadas atziņas pareizību nešaubās vairs pat konservatīvākie teologi.

Pats Kristus nav uzrakstījis nevienas rindiņas. Tāpat par Kristu nav uzrakstījis neviens no aculieciniekiem. Nav uzrakstīti arī aculiecinieku nostāsti. Neviens nevar pateikt, kad, kur un kā parādījušās kristiešu svētās grāmatas, kas un no kā tās saņēmis, kas tās ap 300 gadu ilgi uzgla­bājis un kas kam tās neaizskartā veidā nodevis 400 g. pēc Kristus dzim­šanas jeb 368 .g. pēc Kristus nāves. Nenoliedzami skaidri zināms vēl tas, ka varbūt, izņemot 5 Pāvila vēstules romiešiem, 2 korintiešiem, galatiešiem un filipiešiem), nevienu no citām pārējām 22 grāmatām nav uzrak­stījusi tā persona ar kuras vārdu katra no tām apzīmēta. Tāds grāmatu autoru viltojums ir visdrošākais pierādījums par kristiešu kanona viltojumu. Neskatoties uz acīmredzeniem viltojumiem, baznica atzīst visas 27 grāmatas par kanoniskām, t.i. par Svētā Gara iedvestām vai inspirētām, kurās ikviens vārds ir svēta, neapšaubāma un negrozāma patiesība.

Tā kā pastāvēja liela atšķirība starp žīdu un pagānu kristiešiem, tad veselus 2.g. s.ilga sīva cīņa starp abiem virzieniem. Kā viena tā otra puse centās izdarīt Sv. rakstos grozījumus par labu savam virzienam. Tāpat stoiķu un citu filosofu kā arī zaratustriešu, budistu un gnostiķu mācība gluži nemanot iezagās sv. rakstos. Piemēram, daudzas pretrunas un ne­pareizības evangēlijā izskaidrojamas galvenām kārtām ar to, ka nevienu evaņģēliju nav uzrakstījusi viena un tā persona vienā un tai pašā laikā, bet ka pirmajos 4 gadsimteņos līdz galīgai kanona pieņemšanai(400.g.) dažādas personas dažādos 1aikmetos ir evaņģēliju tekstus pārgrozījušas un papildinājušas pēc saviem ieskatiem. Tāpēc pavisam aplama un nepieņemama ir Pāvila mācība par Sv. rakstu dievišķo inspirācriju.

XI

Kā cilvēcei senie grieķi deva vislielāko mākslu un romieši viskriet­nāko jurispudenci, tāpat tai senieķīnieši, šumerieši, sanskistieši, indieši un pesieši deva visaugstāko tikumības mācību, kura izpaudās to cildenejās reliģijās. Starp tālo austrumu senajām pasaules reliģijās sevišķi izcilas vietas ieņem daoisms un konfucianisms Ķīnā, vēdisms, bramanisms un budisms Indijā un mazdaisms jeb persisms (zaratustrisms) Persijā. Daoisma kanona sarakstītājs ir Laotse un konfuciānisma divbinātājs ir Konfūcijs , vēdisma- Manu , bramanisma Jisnu Krišna , budisma- Budda un mazdeisma – Zaratustra .visu šo reliģiju di­binātāji saucas par Dieva dēliem un pasaules pestītājiem pēc savas mācības cildenības, morāles pilnības un ideālas dzīves ir cienīgāki priekšteči kristīgās ticības dibinātājam Jēzum Kristum, nekā Mozus un citi žīdu prāvieši.

Kad IV g.s. pr.Kr. maķedoniešu grieķu karalis Aleksandrs Lielais iekaroja persiju un indiju, tad tālo austrumu reliģiju ideju vilnis apbrīnojami ātri izplatījās Grieķijā un vēlāk arī visā Romas valstī. Ap Kristus laiku grieķu-romiešu filosofija un religija bija jau uzsūkušas visas galvenās daoisma, budisma un persisma mācības un visā valstī no daždažādu ticību mudžekļa bija dibinājies tā sau­camais reliģiskais sinkrētisms, t. i. daudzu reliģiju sajaukšanās sakušana, savstarpējā izlīdzināšanās un apvienošanās, kas noderēja par auglīgu zemi labi izkoptai kristietībai.

Ka Kristus nodibinātā reliģija ir vairāk līdzīga daoismam, budimam un persismam, nekā žīdismam, tad kristiānismā pasaules uzskatam vipirms cauri spīd Ķīnas,Indijas un Persijas, bet ne no Palestīnas, kura pati savas reliģijas labākās mācības patapinājusi no austrumu zemju reliģijām. Tāpēc reliģijas, morāles un atturības jaurājumos mūsu ska­ti vispirms jāvērš uz visas senās cilvēces kultūras šūpuli tālajiem au­strumiem un tikai pēc tam uz Palestīnu. Tas nozīmē, ka ir pienācis laiks mainīt orientāciju par labu daoismam, budismam un persismam un par sliktu žīdismam.

Ja Ķīniešu Sv. Raksti”Vu-King”, indiešu sv. Raksti “Vedas” un per­siešu sv. raksti”Avēsta” parādījušies tūkstošiem gadu agrāk par žīdu sv. rakstiem “veco derību”(sākta V un pabeigta rakstīt I g.s. pr. Kr) un kristiešu sv. rakstiem “Jauno Derību(visas 27 grāmatas galīgi pabeigtas un pieņemtas apm. 400 g.) un ja tālo austrumu religiju svētās grāmatas uzrakstītas jau tad, kad žīdu vēl nebij pasaulē. šogad pēc žīdu ēras un pasaules radīšanas ir 5694 gads. Tātad no viņu cilts tēva Abraama pagājis ne vairāk par 3700 gadu tad Vu-Kingā, Vedās un Avestā, no vienas puses , un bībelē no otras puses, sastopamas kopējas gluži vienādas mācības nav vis pārņēmuši ķīnieši, indieši un persieši no žīdiem vai kristiešiem, bet otrādi, žīdi un kristieši ir patapinājuši tās no senos laikos visā pasaulē slavenajām tālo un lielo au­strumu tautu universālajām reliģijām. Turklāt Persijas(sākot no VI g.s. pr. Kr.) Maķedonijas un Romas pasaules valstu laikmetos citas tautas pazina mazo un nepastāvīgo žīdu tautiņu un tās nacionālo ticību ne vairāk, kā piem. agrākā cara valstī latvju, lietuvju vai igauņu tautas. Bez tam kultūras ziņā žīdi stāvēja daudz zemāk par ķīniešiem, indiešiem un persiešiem. Tāpēc žīdi varēja ņemt no citām tautām, bet nespēja nekā tām dot.

.Vispār jāsaka, ka žīdisms un kristiānisms ir ļoti daudz piesavinājušies direkti gan indirekti, no daoisma, vēdisma, brahmanisma, budisma zaratustriisma un vēlāk no sīriešu-grieķu-romiešu filosofijas un viņu radītā sinkrētisma mācībām. Taisni šie patapinājumi ir bībeles zieds un krāšņums. Par tiem mums jāpateicas nevis starpniekiem žīdiem, bet šo lielo vēr­tību ražotājiem— ķīniešiem , indiešiem, persiešiem un sīriešu, grieķu-romiešu filosofiem. Apbrīnojami ir tas, ka Pāvils un mūsu teologi dibina kristiānismu uz tālo austrumu teoloģiju kopēja pārstrādājuma un sagro­zījuma—žīdisma, bet ne uz to orgināliem – daoisma, vēdisma, bramanisma , budisma un parsisma(mazdaisma un zaratustrisma, lai gan šo reliģiju principi ir daudz tuvāki Kristus mācības garam un kristiešiem, nekā žīdisms.

Dibinādami kristietismu vienīgi uz žīdisma mācībām, Pāvils un mūsu teologi atzīst monopola tiesības uz praviešiem vienīgi senlaiku vienu milijonu lielajai žīdu tautai. Ar to viņi nostāda Dievu kā visas pasaules radītāju, uzturētāju un visu ļaužu tēvu – apgādnieku tik sliktā gaismā it kā viņš nebūtu nekā laba darījis priekš 4 miljardiem citu pasaules iedz­īvotāju, kuri ir arī viņa bēni un viņiem nav sūtījis pat neviena pravie­ša, kas atklātu viņiem Dieva prātu. Bez šaubām, visas cilvēces Debesu Tēvs vienmēr un vienādā mērā ir mīlējis visas tautas un visās pasaules malu malās ikvienai no tūkstoš dažādām tautām ir sūtījis savus praviešus, katrreiz piemērojoties to attīstības līmenim, apstākļiem un vajadzībām, Tādi dažādām tautām un dažādos laikos Debesu Dieva sūtītie pravieši, kuru mācība nesusi svētību ne tikai pašu tautai, bet arī visai cilvēcei un kuri ir likuši nesatricināmus pamatus ētiski-religiozai dzīvei. Ir starp citu sekojoši Dieva svētītie gara milži: Laotse un Konfutse Ķīnā, Krišna un Budda Indijā , Zaratustra Persijā, Pitagors, Sokrāts , Platons un Aristotelis Grieķijā, Kristus Romas valstī, Muhameds Arābijā u.t.t..Ja atzīstam, ka viss kas labs, cildens un patīkams nāk tikai no Dieva un nekad nenāk no velna, tad minētie prāta gaismas un augstākās tikumības paudēji ir Dieva, bet ne velna sūtītie, kā to aplam sludina Pāvils un žīdiskā baznīca gluži pretēji Kristus macībai(Mt. 5,45).

Viņi ir vareni prātu forsētāji , enerģiski dvēseļu modinātāji, jaunu atziņu meklētāji un teicami ļaužu sabiedrību organizētāji .”Viņi dzīvo tikai priekš savām idejām un vienmēr ir gatavi ciest ikkatru pārbaudījumu apzinoties, ka mirt par patiesību ir vislielākais un vissvētākais varoņdarbs. Ar to viņi ir radījuši ētiski-religiskas atziņas zinātnēs, mākslās un literatūrās. Viņu dzīve un cēlie gari rāda cilvēcei ceļu uz ideālu augstumiem. Tas, ko viņi atver mūsu garīgam skatam, pavisam nav līdzīgs Pāvila un baznicas mācībai, kura ierobežo dievišķo atklājību tikai ar kristiānisma vai pat tikai ar savu konfesiju, it kā ārpus tās nebūtu pestīšanas. Ja ir tikai viens vienīgs visas pasaules Dievs, mūsu Debesu Tēvs, tad ikviens cilvēks ir viņa bērns un vienādi viņam mīļš, neatka­rīgi no tā, vai tas ir budists, kristietis, muhamedānis vai citas kādas reliģijas, kā Dieva atklāsmes pildītājs.

Apraugot žīdismu, mēs redzam, ka tas savu cēlāko un labāko tikumī­bas mācību ir smēlis no austrumu reliģijām, piemērojot to univer­sālo un plašo vispārcilvēcisko mācību savai šaurajai nacionālai ētikai. Tātad žīdi ir tikai piesavinājušies un sagrozījuši austrumu reliģiju mācības un nodevuši tās kristiešiem un muhamedāņiem it kā savējās. Ja nu žīdi jau tolaik, tāpat kā šolaik, ir bijuši nevis paši ražotāji , bet tikai citu tautu ražoto vērtību apmainītāji, resp., starpnieki, tad ne­pareiza ir Pāvila un baznīcas mācība par to, ka kristiānisms ir žīdisma turpinājums, kurš dibinās uz žīdisma un nevar pastāvēt bez žīdisma, resp bez vecās derības mācības, Radot tādu iespaidu, žīdi ir iztaisījuši ļoti smalku veikalu, jo ar to saujiņa žīdu ir saistījusi pie sevis visu kristiešu un muhamedāņu pasauli. Baznicai ir izdevīgāk iet kopā ar veikalniecisko žīdismu nekā ar idejiskām austrumu reliģijām. Vārdu sakot, veikals paliek veikals. Bet reiz šim baznicas netīrajam veikalam ir jādara gals: jāpanāk Kristus draudzes novēršanās no žīdisma un tās tuvināšanās brahmanismam, buddismam un muhamedānismam.

Mēs nevaram apgalvot, ka kristianisms ir kaut kāda īpatnēja, uzreiz radusies vienīgā “dievišķas atklāsmes” reliģija, kurām nav nekā kopēja ar citām pastāvošajām reliģijām, it kā “bez dievišķīgās atklāsmes, ja Dievs ir devis negrozāmu likumu, ka visas viņa no neatminamiem laikiem radītās cilvēces garīgā attīstībā viss stāv nepārtraucamā sakarībā, at­karībā un saskaņotībā , ka viss vēlākais iziet no visa iepriekšējā, ka viss tagadējais dibinās uz visa pagājušā un ka viss pastāvošais ir visa pastāvējušā sekas. Ja pēc Kristus vārdiem ,”pat neviens mats bez Dieva ziņas nekrīt no galvas”, tad bez Dieva ziņas un bez Dieva spraustā mērķa pasaulē nav pastāvējusi un nepastāv neviena reliģija, lai tā būtu pat vispagāniskā, kuras mērķis-nebūtu glābt no ļaunuma ikvienu cil­vēku zemes virsū, jo bez kaut kāda izņēmuma visi cilvēki ir viņa radī­jumi un viņa bērni.Tāpēc gluži nepareiza ir Pāvila un baznīcas paužamā mācība, ka izņemot kristiānismu un žīdismu, visas citas reliģijas ir velna iedvesmotas, velna nodibinātas un velna sūtītas ļaudīm pasaulē par ļaunu un samaitāšanu, jo taisni pats jēdziens par labo un ļauno, resp. par Dievu un velnu, ka jēdziens par cīņu pret ļaunumu, kārībām un kārdināšanām par askēzi un par Dieva labvēlības iegūšanu ar lūgšanām un labiem darbiem ir pārnākuši no visvecāko austrumu pagānu reliģijām žīdismā, bet ne otrādi. Pēdejie zinātniskie vēstures un reliģiju pētījumi skaidri un gaiši ir pierādījuši, ka jau tūkstošiem ga­du pirms Kristus dzimšanas visas kris­tiānisma galvenās mācības ir bijušas zināmas Ķīnā, Indijā, Persijā, un Mezopotāmijā, un proti trijvienība, resp. trijdievība, ļaunuma un labuma principi, resp. mācība par Dievu un velnu, labie un ļaunie gari, resp. engeļi un dēmoni, ļaužu un garu grēkā krišana, iedzimtais grēks, predestinacija, miroņu augšāmcelšanās un pastara tiesa, kā arī augstā tikumības mācība, cīņa pret ļaunu, miesas kārību iznīcināša­na un nedarīšana otram tā, kā pats sev negribi.

Tāpēc Pāvilam un baznīcai nav vis jālād un janicina citu reliģiju kulti, bet jāpateicas par visu no tiem aiztspināto kristiānismam un jāiet pie tam vēl daudz ko aizņemties, piem. atturības mācību. Nozākādams pagānismu, kristiānisms spļauj tai akā, no kuras pats vienmēr ir dzēris un dzers.

Vēsturiski ir vairāk kā nepareizs aapgalvojums, it kā žīdisms būtu devis cilvēcei monoteismu(viendievību), jo monoteisms ir tik pat vecs kā cilvēce. Pat tā saucamās dabas tautas, kuras stāv uz viszemākās attīstības pakāpes, piem. polinēzi, indiāņi un nēģeri, pielūdz Lielo Garu, kas atgādina tālo seno austrumu tautu Vispasaules Dvēseli, jeb Lielo Dvēseli. Taisni senie ārieši: suiperieši, sanskristieši , indieši un persieši uzskatīja visu plašo pasauli par vienu ķermeni, kura lielo dvēseli sauc par Dievu(sanskritu valodā Djaus un tas oali izloksnē devas, grieķu theos, latiņu deus , franču dieu. Par to, ka viendievības ticību nav radijis žīdisms, bet tā pastāvējusi jau desmitiem tūkstošiem gadu pirms Abrahama, kurš pats savu dievjēgumu mantoja no saviem senčiem-babiliešiem,

Sv. Augustins raksta sekoši

Tā ticība, kuru tagad sauc par kristīgo ticību, pastāvēja jau pie senajām tautām un tai nav bijis nekad sākuma, kamēr vien cilvēce pazīstama. Kad Kristus atnāca miesā, tad šo īsto ticību, kura jau agrāk vienmēr pastāvēja, sāka saukt par kristīgo ticību.

Tā tad kristīgā reliģija ir visu seno tautu universālās dievticības, bet ne šaurās specifiski žīdu tautiskās ticības turpinājums. Jau 4000 kadu pirms Kristus dzimšanas, kad vēl Jahve nebij radījis pasauli un žīdu nebija virs zemes, Dieva avatārs Krišna sludināja viendievību Indijā.14. g.s. pr. kr., kad žīdi mitinājās Ēgiptē, farons Amenhoteps IV izvērsa viendievī­bas reformu Ēģiptē(Amona vietā Saule Atons), lai gan tai tur bija maz panākumu. VI. g.e. pr.Kr. viendievību sludināja Laotse un Konfūcijs Ķīnā, Buda Indijā, Zaratustra Persijā, Pitagors Mazāzijā un 5. un 4. g.s. pr. Kr. Sokrāts, Platons un Aristotelis Grieķijā. Romieši atzina, ka Jupiters pilda visu (Jovis onniaena). Kad parādījās Kristus un cēla viendievību āriešu pirmreligijas augstumos, tad žīdi sita viņu krustā. Mācīdama, ka ikvienai tautai ir savs nacionāls dievs, žīdu reliģija ar to pašu sludina politeismu jeb daudz­dievību (5.. Moz. 6, 13,14 5. M oz 7, 16). Ja ikkatrai tautai būs savs nacionāls dievs, līdzīgs Jahvem, tad tiešām būs daudz dievu, kuri plēsī­sies savā strpā un rīdīs vienu tautu pret otru, kā Jahve vienmēr to ir darījis un dara.

Ja mums ir vajadzīgi cēli un tikumiski paraugi, tad par tādiem noder nevis Mozus, Jozuus ,Samuels, Dāvids, Zalamans, Elija un citi vecās de­rības laupītāji un slepkavas, bet Kristus, Manu, Krišna, Budda, Zaratrusta, Laotse, Konfūcijs, Pitagors, Sokrāts, Platons, Aristotelis u.c. universālo reliģiju un filozofisku skolu dibinātāji kā augstākās tikumības mācības celmlauži, paudēji un ievērotāji personīgā un sabiedriskā dzīvē kā priekšzīmīgi pasaulslaveno tautu garīgie vadoņi, kuri ir strādājuši Kristus priekšt­eču darbu, dzīvojuši vispārcilvēcisko ideju pasaulē, dzinušies pēc visa laba, cildena un ptiesa un vienmēr bijuši gatavi ciest un uzupurē­ties līdzcilvēku labā un mirt par patiesību. Visi viņi ir bijuši Kristus priekšteči un diametriali pretēji Mozum u. c. žīdu praviešiem un viņu pastrādātie priekšdarbi ir atraduši Kristus novērtējumu viņa idealajā mā­cībā. Kā redzējām, Kristus ir vērtējis arī veco derību, “bet atradis to par nevērtīgu”. Pilnīgi nobaidīdams žīdu praviešus un viņu mācību viņš sa­ka

„Viens ir jūsu vadonis: Kristus, bet jūs visi esat brāļi . Viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs. Viens ir jūsu mācī­tājs: Kristus” (Mt. 23, 8-10).

Ar to Kristus noteikti noraida savai vadībai un mācībai gluži pre­tējo Mozus vadību un mācību. Tāpēc arī mums jānoraida Mozus mācība un vadība un jāseko tikai savam vienīgam vadonim un mācītājam Jēzum Kristum.

XII

Laikam gan visā kristietības pastāvēšanas laikā tai neviens nav no­darījis lielāku lāča pakalpojumu par tās teoloģijas dibinātāju un pirmo profesoru rabinu Pāvilu, jo visas klizmas un ļaunas parādības baznicas dzīvē izaugušas vienīgi no tās teoloģijas pamatā liktā žīdisma. Par pierādījumu sacītam pievedīsam tikai dažus faktus.

Uz žīdu sv rakstiem visu 1aiku un visā kristīgā pasaulē ir pastāvēju­si verdzība, dzimtbūšana, cilvēku pirkšana un pārdošana, sišana un nosiš­ana, kā arī izvirtības piekopšana ar kalponēm, un verdzenēm(2.Moz. 21. 1-2)

Pēc angļu pretverdznieciskās biedrības 1933.g un tagadējiem visā pasaulē esošiem vergiem (vairāk kā 5 miljoni) vairāk kā puse pieder kristīgām baznīcām Abesīnijā, Koptijā, Libērijā, M arokā, Arābija, Persijas jūras līča piekrastē un Ķīnā, kurās zemes kristīgo draudzes klosteri savos inventārā sarakstos atzīmē vergus kā kustamu mantu.11

Pāvesti u. c. “Dieva svaidītie” valdnieki vienmēr attaisno savu nešķīsto dzīvi ar Jahves izredzētā Kristus ciltstēva sv. ķē­niņa Dāvida izvirtību. Pēc Davida, Zalamana un citu žīdu karaļu Ciones pils harēma parauga (1. Ķēn. 11,3). pāvests Jānis 23 ierīkoja Jaunajā Cionē Vatikānā harēmu ar 200 skaistulēm un atņēma 300 mūķenēm nevainību, piešķirot viņām tās vietā augstus un ienesībus amatus klosteros. Baznicas un klosteri saņēma ienākumus no meitu mājām, dzer­tuvēm un reibinātāju dzērienu ražotavām. Iegūstot savā īpašumā un izmantošanā plašus zemes gabalus līdz ar vergiem, vīna dārziem un alkoholisko dzērienu ražotavām un pārdotavām , baznica tapa par alkohola kapitālisti, “Benediktins”,”frenciskānis”,”domokānis” un daudzi citi reibinātāji dzē­rieni saucas savu ražotāju mūku vārdā vēl šoba ltdien(šodien).l682. g. Benediktiešu mūks un klostera vīna pagraba pārzinis Perignoms izgudroja šampanieša pagatavošanu, kas deva klosterim milzīgus ienākumus. Dzertu­ves atvēra visur, kur vien ļaudis vairāk grozījās, bet it sevišķi dievnamu padurvēs. Tā radās “baznīckrogi”, kuri nereti izvērtās par netiklības perekļiem.

Pēc vecās derības morāles ikvienā zemē, iekarotājai vairākuma tautai jāiznīcina visas mazākuma tautas. Uz vecās derības svēto rakstu pamata, ka Dievs pavēlējis Joozum apkaut kanaaniešus, netaupot nedz sievas, nedz bērnus (izņemot valsts nodevēju mauku Rebeku) un paturot sev viņu zemi, zeltu , sudrabu un citas nedzīvas mantas(Joz.6), kristieši apkāva un aplaupīja 12 .milj amerikas indiāņu. Iznīcināto iedzimto vietā kristieši ieveda Amerikā 40 miljonus vergu no Afrikas, pie kam nēģeru medībās un pie pārvešanas gāja bojā vēl otri 40 milj ļaužu. Turoties pie žīdu morāles, Latvijā nāktos apkaut visus žīdus, vāciešus, krievus, igauņus, leišus, angļus un frančus, lai atkal savukārt šo tautu vairākuma zemēs tāpat apkautu latviešus.

Ne saskaņā ar Debesstēva, bet saskaņā ar Jahves mežonīgo morāli baznīca sadedzināja uz inkvizīcijas sārtiem 32.000 cilvēku, paņemot vienu pusi viņu mantas pavesta kasē un otru pusi inkvizīcijas kasē Ne aiz Debestēva mīlestības un žēlastības, bet aiz Jahves dusmības un atriebības šķietamais Kristus vietnieks zemes virsū pāvests Inokentijs III izslu­dināja “krusta karu pret ūdensdzērājiem” un pavēlēja iznīcināt visus katariešus(no turienes cēlies vārds ” ķeceris”), valdiešus un Lionas nabadzīgos brāļus un pārvērst viņu zemi par tuksnesi tikai tamdēļ, ka šie stingri tikumīgie atturībnieki pat pie dievgalda vīna vietā dzēra ūdeni. Kad pāvests bija noslaktējis 30.000 ūdensdzērāju starp tiem sadedzinājis 7.000 katāriešu dievnamā, kurā tie sabēga, meklēdami Dieva patvērumu, tad viņa karavadonis pieprasīja paskaidrojumu, kā iz­šķirt ķecerus no katoļiem. Uz to pāvests atbildējis: “Kaujat it visus: gan Debesu valstībā Dievs izšķirs savējos no ķeceriem”.

Bartolomeja(Bērtuļa) nakts asiņu pirts sarīkošana ir pretēja Kristus mācības ga­ram, bet pilnīgi atbilst Mozus dotajai morālei. Ne uz Kristus, bet uz Mozus mācības pamata Šveices baznicas reformators Kalvins ar Melanciito Bulingera , Bucera un citu reformatoru piekrišanu apcietināja un

notiesāja un 1553. g. oktobrī publiski uz sārta Ženevā dzīvu sadedzināja otru radikalisko reformatoru Miķeli Servedu. Saksijas ev-lut. baznīca slodzija cietumos un ar nāvi sodīja kalvinistus. Anglijas reformētā baznī­ca vajāja, spīdzināja un sārtiem dedzināja puritāņus par to, ka viņi prasīja pamatīgāku baznicas reformu. Par ķecerību baznīca pat mirušos neatstāja mierā: to līķus izraka un sadedzināja, bet pašus dievnamus nolādēja, lai tikai baznīca dabūtu viņu mantu. Visi šie nekrietnie darbi pastrādāti ne jau par prieku Debesu tēvam, bet Jahvem, kas “ir rijošs uguns”, “dusmotājs” un “atriebējs” un kas reizē pilda gan dieva gan velna funkcijas.

Ja Kristus pats mazgāja citiem kājas un mācīja, ka ikvienam, kas grib pirmais būt, tam jābūt pēdējam, tad uz vecās derības mācības pamata pāvests Gregors 6. izdeva sekojošu pavēli:”Visiem valdniekiem jāskūpsta pāvesta kājas un šāda goda parādīšana pienākas vienīgi viņam”. Pienīgi pretēji augstajai Kristus morālei, pēc žīdu karalienes Srodijas parauga(Mt.14,1) pāvests pieprasīja un svinīgi saņēma liela franču admirāla Kolina galvu , kuru uz Vācijas karaļa Kārļa 9 pavēli nocirta un kā dārgu dāvanu uz mākslinieciski izgreznota samta spilvena pasniedza pāvestam.

Jahve māca ļaudīm dzīt visādus pesteļus un burvības( Moz. 14, -57). Bet kad pesteļotāji un burvji sacenšas savā mākslā ar pašu Jāvi, tad aiz konkurences naida,viņš tos lād un soda.Tāpēc uz vecās derības mācības pamata kristiešu garīdznieki necilvēcīgi spīdzināja un bargi sodīja šķietamus burvjus un raganas, konfiscējot viņu mantu inkvizicijai un baznicai par labu. Augsti mācīti teologi uzrakstīja biezas grāmatas un uz vecās derības svēto rakstu pamata pierādīja, ka cilvēki, it sevišķi sievietes,varot stāties sakaros ar nelabo lai ar tā palīdzību darītu ļaudīm ļaunu. Tā dau­dzināmie “kārātavkalni” pie baznīcām ir tās vietas, kur agrāk pie “kauna staba ” kāra resp. piesēja, pēra un spīdzināja garīdzniecībai un muižniecībai nepatīkamas personas. Viss tas pilnīgi ssskan ar vecās derības un bauslības mācībām,bet ir galējs pretstats jaunās derības garam

Luterāņu pārvācošana, pareizticīgo pārkrievošana, katoļu pārpoļošana un tautas masu turēšana tumsā dibinājās uz vecās derības rakstu burta, bet ne uz Kristus mācības gara. Mācītāju piedalīšanās 1905. g. soda ekspedicijās ir tik melns traips, ka Latvijas baznica nekad to nenomazgās ne ar kādām sv. rakstu burta ziepēm. Mēs varam minēt tūkstošiem faktu par pierādījumu tam, ka ļoti bieži baznica rīkojusies gluži pretēji Kristus mācības garam un vienmēr attaisnojusi savu rīcību ar vecās derības sv. rakstiem, kurus Pāvils atzina, par Dieva vārdiem un lika kristīgai ticībai par pamatu.

XIII

Un Pāvils sacīja: Jūs Izraeļa vīri un jūs dievbijīgie, klauseties Izraeļa tautas dievs mūsu tēvus ir izredzējis un šo tautu augsti cēlis, un izdeldējis 7 tautas Kanaana zemē un tiem izdalījis viņu zemi par mantu…Un viņš tiem iecēla Dāvidu par ķēniņu. Ta m viņš arī deva liecību sacīdams Es esmu atradis Dāvidā vīru pēc manas sirds, kas darīs visu manu prātu. No šā dzimuma Dievs Izraelim pēc apsolīšanas ir iecēlis Pestītāju Jezu(Ap.d. 13, 16-23).

Tas nav jūds, kas no ārienes tāds ir nedz tā ir apgraizīšana, kas no ārienes pie miesas. Bet tas ir jūds, kas no iekšienes tāds ir: un tā ir sirds apgraizīšana, kas garā un ne rakstā(Rom.2, 28-29).

Ne visi, kas no Izraeļa, ir Izraelis. Ne visi tie tādēļ ir bērni, ka tie ir Abrahama dzimums. Ne miesas bērni ir Dieva bērni , bet apsolī­šanas bērni top turēti par dzimumu(Rom.9, 4-8),

Kuri ir no ticības, tie ir Abraama bērni. Un paredzēdams, ka Dievs caur ticību pagānus taisno, Abrāamam par prieku sludināja priecas vārdus: iekš tevis visas tautas taps svētītas. Tad jau, kas ir no ticības, tie līdz ar ticīgo Abraamu top svētīti. Ja jūs Kristum piederat, tad jūs esat Abrahāma dzimums un apsolīšanas mantinieki(Gal. 37,8,9-(29).

Ļoti ievērojams žīds un Anglijas valsts vīrs lords Bekonsfields(Dizraeli) atklāti pateic visai pasaulei: „Kristīgā ticība ir žīdu reliģija priekš gojiem.” Tiešām, tagedējam žīdiskajam kristianismam maz ko­pēja ar tīro Kristus āriešu mācību. Taisni rabins Pāvils ir tas, kas padarīja kristīgo ticību par žīdu relģiju priekš nežīdiem, jo viņš ieve­da mācību, ka visi kristieši ir Abrahama bērni. Tāpēc visā psaulē uzņem žīdus kā savus brāļus un žīdi apkrāpj savus garīgos brāļus kristiešus tāpat, kā viņu ciltstēvs Jēkabs apkrāpa savus miesīgos radus, tēvu Izaaku, brāli Esavu un tēvoci Dabēmu.

Laikam gan visā žīdisma pastāvēšanas laikā neviens pats nav padarījis lzraelim tik lielu vēsturisku svarīgu pakalpojumu kā farizejs Pāvils: viņa veiklo māklera paņēmienu dēļ nu jau veselus 1900 . gadus kristieši dēvē žīdus, šos vispasaules klaidoņus un cilvēku rases gānekļus, par svētu un Dieva izredzētu tautu, uzskata sevi par Abrahama dzimumu, apietas ar žīdiem kā ar saviem brāļiem un pašlaik 700 milj. kristiešu velk sen līdzi 15 milj. žīdu un neļauj izmirt šai pa visu pasauli izkaisītai un attītībā zemu stāvošai semitu tautai. Droši vien žīdi, kuru rabina Pāvila laikā bija mazāk par 1 milj un kuri tad nespēlēja nekādu saimniecisku vai politisku lomu starptautiskajā dzīvē, būtu jau sen izmiruši, ja kristieši nebarotu šos visas cilvēces parazītus.

Žīdu tautas iznīkšanas aizkavēšanai kristieši ir pārtulkojuši žīdu šovinistisko rakstu bībeli 906 valodās, ikgadus izplata to 30 milj. :eksemplāros,cildina žīdu nacionālo dievu Jāvi 500.000 baznicās, audzina aisme garā simtiem miljonu kristiešu bērnu 2.000.000 skolās un māca edemiskai jaunatnei žīdu valodu, literatūru, vēsturi un teoloģiju visās universitātēs.

Ja nu ikgadus kristieši izsviež milijardiem latu par žīdisma paušanu baznicās, skolās un presē, tad būtu jādomā, ka žīdu ētika ir visvērtīgākā pasaulē. Tomēr grūti pat iedomāties, piemēram, kādas citas grāmatas, kurās būtu izcelts tik daudz melu, māņu, blēdību, varmācību, bezkaunību, jēlību, neķītrību, pesteļu, burvību, intrigu, nešķīstību, laupīšanu, slepkavību un visādu citu netikumību un noziegumu, gan no paša žīdu dieva Jahves, gan no žīdu vadoņu puses, kā to sastopam žīdu bībelē. Ja visas kul­turālas tautas aizsargā tautu no pornogrāfisku un pretmoralisku rakstu lasīšanas, tad nekavējoši vecās derības grāmatas aizliedzamas mācīšanai skolās un baznīcās. Pie mūsu tautas demoralizācijas lielā mērā vainojama baznīca ar savām vecās derības grāmatām un āriešu rasei pretdabīgajām Jahves mācībām.

Āriešu mācītājs Kristus deva visai cilvēcei dievišķo mācību – kristietismu (kristietību), bet žīdu rabins Pāvils radija no mozisma(žīdisma) un kristietisma mikstūras(maisījuma) kristiānismu resp. baznicas mācību, kura vispareizāk būtu jāsauc par pāvi1ismu vai drīzāk par saulismu. Kristus bija Debesstēva sūtītais un patiesības sludinātājs, bet Pāvils viltus apustulis un krāpnieks. Kristus bija ārietis, bet Pāvils semīts; Kristus bija negarīdznieks, bet Pāvils rabins(rakstu mācītājs) Kristus vienkāršs nemācīts strādnieks namdaris, bet Pāvils farizejs, Romas pilsonis un augsti mācīts teologs no slavenas žīdu rabina Gamaliela skolas; Kristus jaunu universālu vispārcilvēcīgu atziņu meklētājs un atradējs,bet Pāvils to pārstrādājis un pielāgojis šaurajai žīdu dzīvei; Kristus ideālists, bet Pāvils materiālists. Kā kristiešu teologijas dibinātājs, tās pirmais profesors un tai pašā laikā dedzīgs žīdu šovinists un veikls māklers, Pāvils piemēroja Kristus lielās idejas žīdu tautas sīkajam garam papildināja tās ar grieķu romiešu sīriešu filosofisko skolu mācībām, piejauca tām klāt semitu pasaules uzskatu un uzspieda visam šim maisījumam žīdu ražojuma zīmogu padarot arī pašu Kristu un viņa īstos apustuļus par žīdiem.

Tā kā Pāvila vēstules parādījās vispirms un Pāvils ar citiem žīdu teolo­giem strādāja daudz enerģiskāk, nekā neizglītotie apustuļi, tad Pāvila žīdiskais virziens pārgāja evangēlijos, kuru autori bija tādi paši žīdi, žīdu petriozi un žīdu teologi kā Pāvils. Tā radās pirmkatolicisms kā žīdisma piepildījums un turpinājums, un tā stājās vecā Izraeļa vietā jaunais Izraelis, kas pārcēla izpostīto veco Jerusalemi ar Cioni uz jauno Jeruselemi-Romu ar Vatikānu,kā jauno Cioni, nodot iedomātā Dāvida dēla Kristus vispasaules valsts varu Romas pāvestam, kā Dāvida dēla Kristus vietniekam.

Pēc Pāvila iedomām Izraeļa tauta ir Dieva izredzēta, bet ne visi, kas no Izraeļa ir Izraelis. Kas tic uz Kristu, tie ir īstie Abraama bērni, ja arī ne pēc miesas, tad pēc gara.Tāpēc visiem kristiešiem garā jābūt par Abrahama bērniem resp. par žīdiem, jo tikai tad viņi būs Abraama dotās apsolīšanas mantinieki un visas pasaules kungi, Tāda mācība bija kā ra­dīta vispasaules varas kārajai baznīcai. Tamdēļ baznīca pārņēma “veco derību” ar visām žīdu mācībām par Dieva izredzēto tautu, valdību virs zemes un sodību tām tautām, kas nepadosies Dieva svētlaimīgiem Abrahama bērniem pēc aicināšnas un apsolīšanas, par kuru valdniekiem tapa pāvesti, patriarhi, arķibiskapi, bīskāpi u.t.t. Јāsāk ar Konstantīnu Lielo(no 307. 337.g.) arī laicīgie valdnieki izlietoja šādu baznicas mācību savas varas nostiprināšanai un izplatīšanai. “idejādi sekojot Pāvila mācībai, baznica un nereti arī valsts kristiešus au­dzina par Abrahama bērniem t.i. žīdisma garā. Cik daudz arī Latvijā baznīca un valsts rūpējas par žīdu gara kultivēšanu mūsu tautā, pietiekoši redzams jau no tā vien, ka 8. latvju dziesmu svētkos I7.jūn. 1933.g. Rī­gā uz Esplanādes laukuma valsts prezidenta A. Kvieša un 25.000 klausītā­ju klātbūtnē no visas Latvijas sabraukušie 10.000 dažādu koru dalībnieki nodziedāja tūdaļ pēc Latvijas himnas “Ak, Jeruzaleme, mosties.”

Nobeigums

Visiem skaidrs, ka mozisms(žīdisms) un kristisms(kristietība) ir divas pretstatīgas, nesavienojamas un kopā nesaderošas mācības. Tomēr mozisms kā pūstošs augonis tik dziļi iesakņojies maigā kristisma organi­smā, ka baznica pat baidās izgriezt šo smirdošo satrunējumu no kristsma,neapdraudējot pēdējā dzīvību. Bet no otras puses, neizdarot operāciju, žīdisms turpina saindēt kristietību un apdraudēt tās eksistenci. Tāpēc šī operācija ir nepieciešama. Tā nav tik bīstama, kā to daudzina lielais vairums žīdiskiveikalnieciski noskaņotu teologu: nvajag tikai ar veiklu operatora roku izgriezt no kristietības it visas parazītiskā žīdisma sekrēcijas pamatīgi izskalot brūci no pūžņiem un rūpīgi dziedināt ievainojumu ar āriešu ētikas zālēm.Līdz ar šādas operācijās izdarīšanu no kristietības izzudīs visas žīdisma izperinātās dogmas, matrausība, citu tautu apspiešana un pievēršana savai ticībai ar necilvēciskiem paņēmieniem un līdzekļiem, izzudīs raganu sārti un brīvās domas apspiešana, no kurām Kristus kā ārietis nevienu tādu nav radījis.

Baznīca kļūs brīva no inkvizīcijas grēka, no indiāņu tautu iznīcināšanas grēka, no baltu kultūras iznīcināšanas grēka.

Jau dažās kristīgās tautās ir pamodies varonīgais āriešu gars, kas sāk šķīstīt savu rasi no semītu rases pārmākumiem baciļiem. Laiks ir mosties arī mūsu tautas pašapziņai un iztīrīt mūsu ticību no visiem žīdisma netīrumiem. Vienīgi ar žīdisma izskaušanu no mūsu ticības mēs atsvabināsim kristietību un pasargāsim savu tautu no neticības un žīdismam piemītošās netiklības un netikumības, atzīstot sekojošas nenoliedzamas patiesības:

1. Žīdu ciltsdieva Jahves mācība resp. vecā derība nav universā­lā Dieva jeb mūsu Debesstēva mācība, nav Svētā Gara inspirējums un evanģēliju pamats.

2. Kristietība nav vecās derības piepildījums un turpinājums t.i. ka Kristus nav dzimis un pasaulē nācis vecās derības neķītrību, netikumu un noziedzību piepildīšanai un turpināšanai.

3. Sludināda­ma kristiešiem zemo žīdu morāli , baznīca veicina neticību un atkrišanu.

Tā kā žīdisma kultivēšana un šā nekad nepiebarojamā parazīta uztu­rēšana katru gadu izmaksā ne žīdu tautām milijardiem latu , tad pašlaik kristīgo tautu krietnie dēli un meitas organizējas, lai atbrīvotu cil­vēci no žīdu saimnieciskā jūga. Viņi ieteic nelietot žīdu ražojumus, neiepirkties žīdu veikalos, nelasīt žīdu avīzes, neiestāties par biedriem brīvmūrnieku(masoņu), rotariešu, penklubistu un citās žīdu organizācijās internacionāle aicina nelaist žīdus savā dzimtenē u.t.t, jo tad šie starptautiskie parazīti paši nozudīšot. Protams, ka ikvienam apzinīgam ārietim pašaizsargāšanās nolūkā tas ir jādara ne tikai pašam, “bet arī ir jāskubina citi to darīt. Tomēr garīgais jūgs ir daudz smagāks par materi­ālo jūgu. Turklāt tauta var būt saimnieciski brīva tikai tad, kad tā ir garīgi brīva. Tāpēc cīņa pret žīdiem jāiesāk no baznicas un skolas, bet ne no fabrikas un tirgotavas. Kamēr tauta piesauks baznicās žīdu dievu Jāvi vai kungu Cebaot, Cioni, Ciones meitu un sv. ķēniņu Dāvidu un audzinās skolas jaunatni par Abraama bērniem žīdisma garā, tikmēr viņa neatturami ies iepirkties “svētā Dieva izredzetās tautas” veikalos.

„Nāc, Jehova, pats mūs vadi, tuksnesī mēs maldamies. Izreeļa sargs un acs, sargā glabā tu mūs pats. Lai slavēts Izraeļa Dievs,kas par mums apžēlojies. Viņš ir tavs brūtgāns,Ciana,tu līgava tam ferāgsaam dārgā­kā. -Tu , Cians meita , priecājies. -No Jēkaba tas uzausis. -Tev zaļais zars no Davida. -Mūžīgais, kas citkārt Sinajā Mozum bauslību devis, šodien redzams kā bērns un pēc bauslības, kā bauslības devējs, bauslību piepildīdams top atnests baznicā un iedots vectēvam. Un taisnais Simeans viņu saņēmis un apsolīšanas piepildīšanu atzinis priecīgi sauc Manas acis ir redzējušas no mūžības apslēpto gaismu, kas neticīgo pagānu tumsību apgaismo un godu sataisa jaunizredzētajam Izraelim?(pareiztic. dz.) Kristus ir tas gara vīrs, kas ar izstieptu elkoni nogāza jūrā Izraeļa nama mocītājus, un pestīja pašu Izeeeli(Pareiztic.dz.).”

Tiešām būtu astotais pasaules brīnums, ja žīdi neizmantotu savā labā nežīdus, kuri pat baznicas dziesmās slavē žīdus, cildina žīdu noziegumus un lūdz žīdu viltus dievu Jehovu(Jahvi Jāvi), vadīt sargāt un glabāt viņus, tomēr tagad, pretēji viltus apustuļa Pāvila mācībām par Jehovu un žīdiem, sūdzas āriešu tautas atzinušas sekojošas patiesības:

1. Debesu Tēvs ir viens vienīgais Dievs un nav cita Dieva, kā tikai Debesu Tēvs, un Kristus ir viņa sūtītais, kurš atklāj Dievu kā mīlestības avotu un visu cilvēku tēvu, mācot nedarīt otram to, ko pats sev nevēlas.

2. Jahve, Abrahāma, Izaaka un Jēkaba dievs, Izraeļa dievs un Kungs Cebaots ir žīdu nacionālais elks, kādu daudz ir arī citām tautām, un slepka­va Mozus ir viņa sūtītais, kurš atklāj Jāvi kā ļaunuma avotu visiem nežīdiem un arī tiem žīdiem, kuri atsakās izdeldēt un aplaupīt nežīdus, mā­cot žīdiem mīlēt tikai žīdus un nīst visus nežīdus.

3. Debesu Tēvu kā universālo jeb vispārcilvēcisko Dievu nedrīkst indentificēt ar žīdu Jāvi vai ar kādas citas tautas nacionālo viltus dievu resp. elku, jo, līdzīgi rabinam Pāvilam ,indetificējot Debesu Tēvu ar žīdu Jāvi(latviski Grāvēju) iznāk tā, it kā Debesu Tēvs gribētu visus nežīdus un pavēlēt žīdiem krāpt, izsūkt , laupīt, slepkavot iznīcināt, kalpināt, muļķot, duļķot, skaldīt un tikumiski bojāt nežīdus, lamāt nežīdus par suņiem (gojiem), radīt nežīdu tautā nemierus, jukas, šķiru cīņas, revolūcijas, anarhijas un karus sludināt nežīdiem bezdievību, baudkāri un citas bezdievīgas mācības, kas grauj nežīdu tautas dzīves pamatus, lai uz sagrauto nežīdu tautas drupām nodibinātu žīdu vispasaules valsti, kā to prasa žīdu sv. rakstu bībele, talmuds un šulhan aruhs, jā arī Cionas gudrajo protokoli.

4. Ievērojot, ka žīdu bībele ir semitu un āriešu pasaules uzskatu sajukums, mistrojums, sabārstijums un savārstījums, tur rodamas tik daudzas ētiskas pretrunas, tur pēc āriešu pasaules uzskata āriešu universālais Dievs aizliedz nokaut, zagt, lau­pīt, laulību pārkāpt, nepatiesu liecību dot u.t.t. un tai pašā laikā žīdu bībele pēc semitu pasaules uzskata žīdu nacionālais dievs pavēl apkaut, apzagt, aplaupīt visus gojus(nežīdus), izvarot, piesmiet un pa­vedināt viņu sievas, meitas un meitenes un vispār rīkoties ar gojiem pēc patikas.

5. Kā atlīdzību par pastrādātām neģēlībām pie gojiem Jahve atdod žīdiem visas no viņiem salaupītās vērtības.

6. Tā kā Jahve ir visļaunākais un viszemiskākais viltus dievs, tad viņa gribas pildītāji žīdi ir viszemiskākā un visļaunākā tauta pasaulē, cik vien tauta ir sava Dieva cienīga.

7. Žīdi ir pasaules klaidoņi, ikvienas zemes svešinieki un visu nežī­du tautu parazīti, kuri sarausuši milzīgas bagātības un ar tām tura ne­žīdu tautas saimnieciskā atkarībā, diktē tām politiku, piespiež tās dot žīdiem labvēlīgus likumus un liek to valdībām dejot pēc Ciones gudrajo padomes pūšamās stabules.

8.  Kā zilonis zvēru dīdītāju krātiņā kādreiz rabina Pāvila veikli izmes­tos žīdu tīklos sapinusies baznica mitinās žīdu sv. rakstu pajumtē, ste­nēdama klanās “dieva” izredzētā Abraama dzimuma priekšā, kvēpina vīrāku saviem dīdītājiem un sludina padevību visas kristietības izsūcējiem žīdiem kā paklausīgiem Debesu Tēva bērniem, kristiešiem jāseko vienīgi Debesu Tēva sūtītā Kristus atklāsmei un jāatmet rabina Pāvila un pārējo viltus mācītāju kristietībā ievazātās žīdiskās dogmas, žīdiskā teologija, žīdiskā teokratija un daudzas citas baznicās paužamās māņticības kā pretējas Kristus atklāsmei, bet kas ļoti noderīgas kristiešu vešanai žī­du pavadā.

9.  Savai atbrīvošanai no žīdu jūga, ikvienā draudzē kristiešiem jāorganizējas, sekojot devizei:

NOST ŽĪDISMU.

NOST PĀVILISMU.

atpakaļ pie KRISTUS