R. Bruners. Maisu zinātņu kandidāta piezīmes, 2. turpinājums

R. Bruners. Maisu zinātņu kandidāta piezīmes, 2. turpinājums

Latvijas Tautas Fronte (LTF) ir atmiņā ar atmodinātām cerībām un milzu demonstrācijām. Mēs sākām sarunu par sauso atlikumu, kas palika pēc tam, kad emociju vilnis bija pāri. Vēlēšanu rezultātā radās iespēja pieņemt lēmumus un iecelt vadītājus, kuri ieviesa jauno iekārtu atbilstoši LTF ideoloģijai. Šajā sakarā jāpiemin LTF patiesais vadītājs un ideologs Mavriks Vulfsons.

Vulfsons bija tas, kurš 1988. gadā PSRS visaugstākajā līmenī pacēla jautājumu par iepriekšējo vienošanos, ko lielvaras noslēdza attiecībā uz Latviju. Toreiz vienojās Staļins ar Hitleru, un Vulfsons bija dabūjis no arhīviem slepenos protokolus, ko sašutumā vicināja, uzstājoties no augstām tribīnēm. Pie sevis viņš droši vien smējās, ka vēsture atkārtojas, bet mīlīši to nesaprot. Par mīlīšiem viņš dēvēja mūs, naivos nasaprašas, vadāmo masu, kas nepiederēja izredzēto kastai. Angļu valodā šim nolūkam ir izgudrots pieklājīgais apzīmējums gentile.

Mīlīšu bars bija kaut kā jāsaliedē, jāievirza sliedēs un jāorganizē. LTF kā organizācijai bija jāstrādā ar pilnu publicitāti un atbildību. Gadu gaitā mīlīši atjēgsies, ka ir ievesti kārtējās lamatās. Tad LTF varēs piekarināt visus grēkus. Ne velti Jānis Peters atteicās kļūt par LTF priekšsēdētāju, tā sakot, es jums neesmu nekāds mīlītis. Par priekšsēdētāju kļuva Dainis Īvāns, kurš savu atbilstību apzīmējumam ir pierādījis pilnībā.

Vulfsona autoritāte sniedzās Latvijas televīzijā un droši vien arī citos masu mēdijos. Viņš bija savējais PSRS orgānos, viņam aiz muguras bija nelegāla komunistiskā darbība, droši vien, arī dalība komunistiskajā internacionālē un līdzīgās starptautiskās ebreju organizācijās. Tātad viņš perfekti zināja, kas ir kurš Latvijā. Tāpēc viņš spēja precīzi izvēlēties savus kadrus ne tikai LTF, bet vēlāk arī nozīmīgos valsts amatos, īpaši ārlietās.

Droši vien ir atrodams kāds godīgs vēsturnieka pētījums par bijušā poļitruka un komisāra gaitām Latvijā. Vai Vulfsonam ir saistība ar Litenes traģēdiju? Uz līdzīgiem jautājumiem atbildēt nav manos spēkos. Tomēr mana personiskā pieredze liecina par to, ka Vulfsons bija pirmais “nācijas tēvs” šī jēdziena mūsdienīgajā izpratnē.

Atceros kādu LTF valdes sēdi, kurā piedalījās Vulfsons. Viņš lūkojās manī ar ciešu skatienu, ko pavadīja nelabs smīns. Nodomāju, ka te nu sēž viens, kurš par maniem priekštečiem zina vairāk kā es, mana māte un visi radi kopā ņemot. Par mūsu radu rakstu mistērijām ir sarakstīta grāmata, un interesenti ir aicināti ar to iepazīties.

Īsumā, Latvijas PSR laikos man bija aizliegts kontaktēt ar savu īsto (bioloģisko) vecmāmiņu. Savā laikā pazīstama žurnāliste, viņa bija starp nedaudzajiem, kam bija drosme runāt pretī tā laika nejēdzībām, tomēr visa stāsta sākums meklējams pirmskara Latvijā.

Daudzus gadus vēlāk, tas varēja būt ap 2000. gadu, satiku Pēru Sterniņu kādā ceļa malas ēdnīcā. Viņš man pavēstīja apmēram šādus gandarījuma pilnus vārdus. “Vulfsons man teica skatīties, lai tu nekur uz augšu netiec. Es to arī daru”. Ne jau Pērs ir vienīgais, kam tas uzdots. Arī es neesmu vienīgais, kuru cenšas nomaitāt. Tāpēc īsumā aplūkosim, no kurienes rodas šāda pieeja personālijām.

No ebrejiskā viedokļa visu nosaka gēni. Sākot ar pašu piederību ebrejiem, cilvēka vērtību, uzvedību un beidzot ar iespējamo rīcību nākotnē. No šī viedokļa raugoties, es biju bumba ar laika degli, kas noteikti kaut kad uzsprāgs. Tāpēc bija svarīgi, lai tas notiek kaut kur klusākā vietā, pēc iespējas tālāk, lai neizjauktu Latvijas ebrejisko idilli.

Atgriežoties pie 1989. gada pavasara PSRS tautas deputātu vēlēšanām, īsumā par to, kā darbojās LTF vēlēšanu centrs. Tika darīts viss pēc kārtas, sākot ar piedalīšanos vēlēšanu sapulcēs, rakstu sacerēšanu, cilvēku informēšanu un uzstāšanos, beidzot ar vienota LTF kandidātu saraksta sastādīšanu. Pēdējais izraisa sevišķu interesi, tāpēc jāatzīst, ka es nezinu kā tieši tas tapa. Saraksts bija vienā eksemplārā un atradās pie Māra Steina. Nulles variants droši vien nāca no LTF valdes, bet kampaņas gaitā to laboja un svītroja tiktāl, ka tas pārvertās skrandās.

Māris gāja atrādīt sarakstu Anatolijam Gorbunovam vai Imantam Daudišam, šim nolūkam izgatavojot jaunu tīrrakstu. Viņš devās uz LKP centrālkomiteju vai LPSR AP prezidiju, atkarībā no tā, kurā vietā attiecīgie biedri-kungi bija atrodami. Tie esot izrādījuši lielu interesi par sarakstu, tomēr atturējušies no koriģēšanas. Ja nemaldos, vienreiz Gorbunovs esot izteicis lūgumu, vai tur nevar dabūt iekšā pāris viņam vajadzīgus cilvēkus. Līdz ar to sadarbība ar gaišajiem spēkiem praktiski aprobežojās ar informēšanu, bet nekādas tiešas norādes no turienes nenāca.

Pretējā pusē, Interfrontē bija otrādi. Tur norādes nāca no LKP CK, bet vietējās partijas komitejas organizēja vēlēšanu pasākumus, izmantojot savus administratīvos resursus. Te gan jāatzīst, ka latviskās partijas komitejas būtībā ieturēja LTF līniju, ar LTF tieši nekontaktēja, bet arī Interfronti tieši neatbalstīja.

Kas būtu sakāms par ievēlētajiem deputātiem? Mavrikam Vulfsonam un Anatolijam Gorbunovam PSRS deputāta statuss bija objektīvi nepieciešams. Pārējie varēja būt brīvi izvēlēti, Latvijas neatkarības idejai lojāli cilvēki. No šī viedokļa bija vienalga, vai lojālais deputāts ir komunistu funkcionārs, vai radikāli noskaņots Latvijas patriots. Arī patriotus virzīja neredzama spēcīga roka.

Par PSRS tautas deputāti kļuva Mikrobioloģijas institūta direktore Rita Kukaine, Māra Steina priekšniece darba vietā. Šodien mēs to sauktu par politisko korupciju, bet toreiz padomju laikā tas bija veikls gājiens, ko visi klusējot atbalstīja. Māris ar pilnu slodzi strādāja vēlēšanu centrā, bet institūts viņam maksāja algu līdz tam laikam, kad to sāka maksāt LTF. Visi ēduši, arī man Latvijas (valsts) universitātē bija līdzīga situācija. Tikai problēma tā, ka šī mode kārtot lietas turpinājās jaunājā Latvijas valstī. Tagad cietēja lomā ir nevis nīstā padomju iekārta, bet mēs paši.

Reiz bija tāda situācija, ka bija jātiek klāt kaut kādai informācijai, kas bija pieejama tikai deputātu kandidātu uzticības personām. Man teica “tu tak esi universitātē, aizej pie Jura Zaķa, lai viņš tev uzraksta papīru”. Aizgāju pie rektora Zaķa, un viņš nekavējoties apstiprināja mani par savu uzticības personu. Ar rektoru toreiz tikos pirmo un pēdējo reizi dzīvē, bet visa šī situācija nebija nekas vairāk kā kārtējā podstava.

Kad man saka “Bruner, tu esi lohs“, tad netieši norāda uz līdzīgām situācijām, kad bija jāizmanto dotā iespēja savās interesēs. Juris Zaķis kļuva par deputātu, un uzticības personas statuss atver daudzas durvis, it sevišķi Latvijas universitātē. Tomēr nenožēloju savu izvēli palikt malā, jo šajā laikā sāka rasties arvien pieaugošs riebums pret notiekošo un visu “augstās” sabiedrības vidi.

Līdz tam laikam biju pieredzējis vismaz divas vervēšanas sarunas ar čekistiem. Es atteicos, un vienmēr saņēmu vairāk vai mazāk slēptus draudus. Neļaus aizstāvēt disertāciju un vispār izpostīs dzīvi. Draudi sāka piepildīties, pret mani sāka noskaņot apkārtējos cilvēkus ar mērķi izolēt no sabiedrības. Par to nākamajā turpinājumā.

Rektora un deputāta uzticības personas statusam bija nulles vērtība. Virzība uz augšu bija jāsāk ar čekas uzticības personas statusu. Tikai pievienojoties garīgi izvaroto inteliģentu pulkam bija iespēja sākt virzību uz augšu.

18.08.20