Latviec Levits ir latviešu patriots vai latviešu slepkava ?
Latviešu tautas Svētvieta- PREZIDENTA PILS, ir pārversta par čekistu un viņu darbinieku MAUKUMĀJU !
Varētu jau pasmieties par jaunPisāriņa- žīda Levita “stāstu”, cik viņš komunistiem liels un bīstams latvietis bijis starp klaida tautiešiem, ja tas nebūtu tik traģiski priekš latviešu tautas.
Protams, ka kaut kādi savu asti jāceļ, jo tauta jau sāk vīpsnāt par viņu, kā par īsteno “nācijas tēvu” !
Kā jau ievērojāt, tad pēdējās dienās tiek daudz reklamēta Levita, kā patriotiska latvieša darbība emigrācija un čekas aģentu ziņojumi par viņu. Tā tiek “uzkurināts” priekšstats par viņa lielo nozīmību !!!
Interesanti, ka tas notiek pēc tam, kad LRTT par viņu laida apgrozībā pretēju informāciju !!!
Tā sacīt, čekistu sistēma, kuru pārstāv šis “īstenais latviec”, veic kontra- propagandu !
Lūk ievietotie LRTT materiāli, kuri guva ļoti plašu izplatību lasītāju vidū, par šo KGB/MOSSAD darbinieku, visīstāko provokatoru klaida latviešu polit- organizācijās:
Ļoti lielu popularitāti Feisbukā ir ieguvis raksts
un tāpēc jau bija kas jādara, lai atmazgātos !
Mēs zinām, ka E. Levita ideoloģiskais skolotājs Vācijā bija PSRS drošības dienestu aģents Ditrihs Andreas Lēbers. Pie šī paša aģenta izglītojās arī kāda “latviešu kultūriste” Vija Beinerte, kuras KARTE ir atrasta “čekas maisos” un, kura veic Levita slavināšanu.
Levits ir tieši tādas pašas KARTES īpašnieks !!!
Kāda čekas ZIŅOTĀJA ziņojumi par Levita aktīvo darbību starp latviešu emigrantiem, ietilpa VDK izstrādātajā programmā, par Levita, kā TROJAS ZIRGA, iefiltrēšanu starp latviešiem.
Šodien šī KĀRTS tiek izspēlēta, lai kaut mazliet sevi atmazgātu no provokatora būtības.
E. Levits ir visīstākais sava tēva, poļitruka Jonasa Levita, pēcnācējs. Viņa “dzīslās” neplūst neviena piliena latviešu asinis.
Par Latviju un latvietību nevar cīnīties tas, kuram ar šīm divām LIETAM nav nekas kopīgs.
Tas ir tas pats, kad aklais centīsies redzīgajiem izskaidrot Gaismas būtību !!!
Pēc viņa pavēles VL! noņēma Latvijas attīstības pamatbūtību- LATVISKUMU, to aizstājot ar kaut kādu neizprotamu NACIONĀLO. Latvija būtībā, ar NA “patriotu” palīdzību, kā VALSTS jau ir demontēta(Rūpniecība, lauksaimniecība, sociālā aprūpe, izglītība…ir sagrautas). To visu ir veikuši tieši komunisti- krievžīdi ar viltus nacionāļiem !!!
Šis Levita kontra- propagandas “uznāciens” atdzīvināja kādu citu jautājumu, proti, par latviešu politisko darbinieku “novākšanu” ārzemēs !
Kāda no saviem dižpatriota stāstījumiem Levits pieminēja Jūliju Kadeli.
Lūk, tas tad arī bija 80to gadu čekistu uzdevums: novākt J. Kadeli, tāpat kā I. Lešinski, un arī kā pasaulē pazīstamo latviešu vēsturnieku Edgaru Andersonu ! Induļa Roņa slepkavība arī ir cieši saistīta ar šo žīda izdzimumu- Levitu. L. Grantiņa(pēdējo) likvidāciju pirms četriem gadiem veica ar Levita palīdzību. Pavēle, par L.G. arestu, esot it kā ES izdota, bet tā arī netika uzrādīta ne L.G. advokātam, ne arī pašam Grantiņam. Tātad, ja jau tāda noslēpumainība, tad šo “orderi” bija izdevis vienpersonīgi(kopā ar savu matraci Kucinu) kāds ES darbonis no Latvijas. Kurš tas ir, nav jāmin !!!
Levitam palīgos tika aizsūtīt kāds “disidents” Jānis Rožkalns, kurš veica ārprāta graujošu darbību. Tika iebiedēti visi emigrācijas vadošie darbinieki. Ar prātam neiedomājamiem/ izgudrojumiem apmelots L. Grantiņš. Izspiestas milzu summas no latviešu emigrantu ziedojum fondiem !
Padomājiet !!!, vai nav dīvaini, ka par E. Levitu aģitēja “disidents” Jānis Rožkalns un čekas virsnieks- H- 86 likvidators un L. Grantiņa arestētājs, žīds A. Borovkovs ?
Un- vai nav “interesati”, ka J. Rožkalns kopā ar Ždānoku, ir E. Levita inaugurācijas viesis !!!
Tā taču ir viena monolīta žīdsātanistu banda- latviešu etnosa slepkavas !!!
Pēkšņi ar sirdi miris Lešinskis, pēkšni ar sirdi miris Kadelis…., pēkšņi pie stūres sirds apstājusies Andersonam… .
Egils Levits ir vistiešākā veidā saistīts ar Latviešu patriotu likvidēšanu un J. Kadelis ir viņa vistiešākais roku darbs… !
Par J. Rožkalna un E. Levita noziegumiem daudz varētu pastāstīt Pāvils Brūveris, bijušais BRĪVĀS EIROPAS raidītāja darbinieks, kuru J. Rožkalns atdabūja atpakaļ KGB rindās. Pāvils Brūveris(Aldis Gaujietis) vienu brīdi bija iedomājies, ka krītot PSRS varēs tikt vaļā no sava “zvēresta”: kalpot VDK.
Kādā ārprātā visi šeit pieminētie nomelnoja/ apmeloja pēc izraidīšanas L. Grantiņu…, bet viss reiz nāca atklātībā…, tāpat atklātībā nāks arī Levita LIETA !
Šodien visiem zināms, kas bija Juris Ziemelis un viņa H- 86 Rīgas nodaļa(atvērt), kur sāka popularizēt savos raidījumos Pāvils Brūveris.
Pienāks diena, kad gumijas steks, kas pildīts ar svinu, tiks “pielocīts” pie noziedznieka E. Levita pleciem un, tad mēs uzzināsim tādu PATIESĪBU, ka asinis stings dzīslās !!!
Lūk, par šī raksta publicēšanu Feisbukā, L. Grantiņu kārtējo reizi uz 30 dienām padzina:
17.09.19
Sēru vēsts, kas šais dienās sasniedza latviešu trimdas saimi, izraisīja dziļu saviļņojumu visā mūsu sabiedrībā.
Pēkšņi savas darbības visrosīgākajā, visplašākajā un panākumiem bagātākajā brīdī ir aizsaukts aizsaulē Pasaules brīvo latviešu apvienības Informācijas biroja vadītājs, Vācijas LCP loceklis un bijušais LCK ģenerālsekretārs Jūlijs Kadelis.
Viņa uzdrīkstēšanās veidot PBLA, resp. brīvo pasaules latviešu politisko darbību, to iznesot pasaules politisko institūciju forumā un iesaistot politisko personību līdzdarbību mūsu tautas tiesību aizstāvēšanai un cīņai pret Latvijas okupāciju, ieveda trimdas politisko darbu jaunā gultnē.
Viņš bija nepārtrauktā dziņā, meklējot jaunas iespējas, jaunas idejas, draugus un labvēļus. Viņa darbības lokā ietilpa tiklab mobilizēt brīvās pasaules politisko sirdsapziņu, kā stiprināt pretestību okupācijas režīmam dzimtenē. Diez vai kādreiz pasaules prese, radio, televīzija bija tik bagātīgi sniegusi informāciju par mūsu tautas likteni, kā Jūlija Kadeļa darbības laikā. Savā darbā viņš vēlējās būt korekts un rūpējās, lai ziņu aģentūras, prese un cittautu politiskās un sabiedriskās institūcijas saņemtu patiesu un pilnīgu informāciju. Tāpat viņš centās izmantot visas iespējas, lai tauta dzimtenē saņemtu īstu un neviltotu pārskatu par apstākļiem brīvajā pasaulē. Ar savu profesionālo pieeju politiskajam darbam viņš bija iemantojis plašu uzticību, kas atvēra durvis uz daudzu ievērojamu politiķu kabinetiem. Spilgtākie panākumi viņa rosīgajā darbā iezīmējās Helsinku nolīguma pēckonferencēs, paceļot Baltijas valstu jautājumu, Eiropas parlamenta lēmumu pieņemšana, nosodot Baltijas valstu nelikumīgo okupāciju, Kopenhāgenas tribunāla sarīkošana pret Padomju Savienības nodarījumiem Baltijas valstīs un Brīvības kuģa brauciena atbalstīšana. Arī Vācijas latviešu sabiedriskajā darbā, sevišķi LCK ģenerālsekretāra darbības laikā, viņš rūpējās par Minsteres Latviešu ģimnāziju, laikrakstu „LATVIJA”, LCK sabiedriskās nozares izveidošanu un citiem pienākumiem. Viņa ierosmē Eiropas parlaments ir atzinis Minsteres Latviešu ģimnāziju un piešķīris tai līdzekļus. Arī LAK EC darbībā viņš ir veicis dažādus uzdevumus un bijis vairākus gadus prezidija loceklis. Un ja pasaules brīvo latviešu Dziesmu dienas Minsterē ieguva lielu ievērību Vācijā un Eiropā, ne tikai ar kulturālu, bet arī politisku nozīmi, tad tas bija Jūlija Kadeļa izveidoto sakaru un pazīšanās nopelns. Jūlija Kadeļa darbs bija augstas kvalitātes, un viņš spēja to izmantot attieksmju un attiecību veidošanā.
Jūlijs Kadelis dzimis 1934. gada 28. februārī Rīgā. Tēvs Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks, apbalvots ar augstāko varonības zīmi — Lāčplēša kara ordeni. Var pieņemt, ka nelaiķi viņa politiskam darbam bija ietekmējusi viņa ģimene. 1955. gadā viņš beidza Augustdorfas ģimnāziju un tūlīt aktīvi iesaistījās sabiedriska darbā ELJA kā valdes loceklis un no 1956. līdz 1958. gadam kā tās priekšsēdis, šai laikā tiek sarīkoti slavenie Eslingenas ELJA kongresi. Viņa sabiedriskā darba aktīvākais posms sākās ar ievēlēšanu LCP un LCK. Kad PBLA paplašināja savu darbību un meklēja kandidātu Informācijas biroja vadītāja amatam, tā izvēlējās Jūliju Kadeli. Šai darbā nelaiķis metās ar lielu enerģiju un izpratni. Cik pareiza ir bijusi šī izvelē, redzam visskaidrāk šodien, kad Jūlija Kadeļa vairs nav.
Avots: Latvija, 03.02.1986
Lai. nerastos nepamatoti secinājumi, kas radītu baiļu psihozi latviešu sabiedrībā un līdz ar to kaitētu nākotnes nacionālpoiltiskam darbam, jāpaskaidro, ka nesen mūžībā aizgājušo Jūlija Kadeļa un Imanta Lešinska autopsijas, kā to ziņojušas atbildīgas iestādes, rāda, ka viņi miruši dabiskā nāvē no sirdstriekas. Jūlija Kadeļa autopsija rādija smagus sablīvējumus asins vados un vājus sirds muskuļus. Politiskie darbinieki, tāpat kā citi cilvēki, mirst no kaitēm, ko bez iedzimtības faktoriem veicina viņu dzīves, ierašu un darba veidi. Minot šos apstākļus un iztrūkstot jebkādām varasdarbības pazīmēm, nav iemesla nepieņemt, ka Jūlija Kadeļa un Imanta Lešinska nāve ir pareizi apzīmētas autopsijas rezultātos kā dabiskas.
Avots: Laiks, 01.03.1986
Citāts no jurista Andra Grūtupa grāmatas “Observators’.
Visus izbraucējus sadalīja grupās. Visupirms jau dažādas pabiras: “vaļutčiki”, pagrīdes miljonāri, zelta šeftmaņi un spekulanti. Visi tie, kuri jauc tikai gaisu un traucē kārtību. Tos izmeta pašus… Visus “optom” un ar joni. Lai nemaisās pa kājām un netraucē dzīvot.
Otrā grupa — inteliģence. Zinātnieki, ārsti, augstskolu pasniedzēji, mākslinieki un citi garīgā darba strādnieki. Tos laida negribīgi. Taču ko darīsi? Nav labi ar citām zemēm attiecības bojāt! Lai brauc, ja jau izlēmuši!
Trešie — paši svarīgākie. Tos sūtīja uz Maskavu. Vervēja, apmācīja un gatavoja. Tie veidos nākamo nelegālu kodolu. Pirks ārzemēs īpašumus un dibinās uzņēmumus. Viņi gaidīs, līdz dzimtene tos sauks… Tad vēl kāda īpaša grupa — disidenti. “Otkazņikus” centās izmantot. Piedāvāja vienkāršu lietu: izspiegot savus draugus un paziņas. Un tad pēc zināma laika saņemt izbraukšanas atļauju. Daži padevās, bet vairākums atteicās. Tos tāpat beigās izlaida. Svarīgi disidentu kustībai “nocirst galvu”… Izlaist no valsts kūdītājus un gaisa jaucējus.
No Rīgas septiņdesmitajos gados izbrauca ap divdesmit tūkstošiem ebreju.10’1 Gandrīz puse no pirmskara baltvācu repatriācijas apjoma. Latvija zaudēja daudz talantīgu un spējīgu cilvēku. Vismaz tā to deklarēja paši aizbraucēji.
Tajos gados no Rīgas izbrauca arī Levitu ģimene: tēvs Ionas Moisejevičs, māte — Ingeborga Janovna un vēlāk pats Egils Levits.104 Toreiz domāja — uz neatgriešanos. Taču dzīve izrīkojās citādi.
Ar ebrejiem tolaik strādāja čekas majors Pavlovskis. Šķiet, Krievijas latvietis… Bet ej tu zini! Tāds ļoti veikls un izdarīgs vīrs. Ačeles vien šaudījās un zibēja. Ne velti viņu nokristīja par komitejas “galveno rabīnu”. Majors strādāja ar daudziem izbraucējiem. Vervēja uz nebēdu.I0S Tikai rezultāti… Tie toreiz nebija paredzami.
Izbraucēju liktenis grūts. Arī ārzemes neslinkoja. Izlūkdienestiem rūpe viena — aģenti nav jāgaida… Tā nav Dieva dāvana. Tie enerģiski jāmeklē un jāvervē. Tāda, lūk, dzīves filozofija.
Arī izbraukšanas cena augsta. Viens otrs no aizbraucējiem skaitījās pat vairāku slepeno dienestu aģents… Visu dzīvi kaut kam jāatskaitās un no kaut kā jābaidās. Te nav ko apskaust vai apbrīnot.
Bija arī tādi ebreji, kurus vienkārši nelaida… Cilvēkus mocīja un spīdzināja. Ne velti tajos gados atdzima vecā anekdote: čekas māja — augstākā Rīgā… No tās pagrabiem Sibīrija redzama!
Bija tāds Mihails Edelmans. Cilvēks interesants. Prata astoņas valodas. Tālbraucēju kuģu kapteinis. Savulaik beidzis jūrskolu Itālijā. Kara laiku pavadījis internēto jūrnieku nometnē Brēmenē. Vēlāk dzīvoja Rīgā.
Visu viņa ģimeni palaida… Bet šo, nē! Dzīvo viens pa Rīgu un raksta sūdzības. Apmeklē visus disidentu saietus. Cilvēks jau gados, taču padomju valsts viņu uzskata par režīmnieku. Kapteinis glabā nezin kādus tur valsts noslēpumus!106
Pēc īpaša Longina Avdjukeviča norādījuma Edelmana dzīvoklī uzstādīja noklausīšanās aparatūru. No augšas kaimiņa dzīvokļa ieurbās griestos un klausījās. Ko viņi tur gribēja dzirdēt, grūti pateikt. Taču vilšanās liela. Edelmans katru vakaru pieņēma dāmas… Visa noklausīšanās viena vienīga anekdote. Dzirdamas vien elsas un nopūtas.107
Tad vēl kāda īpaša grupa ebreju! Tie paši negribēja braukt. Visā valstī veidoja tā saucamās anticionistu komitejas. Arī Rīgā tādu nodibināja. Septiņdesmitā gada trīspadsmitajā martā Latvijas televīzijā uzstājās virkne ebreju. Visi “pareizie”… Tie skaļi un skaidri paziņoja: mēs pilnībā atbalstām padomju valsts un partijas politiku!
Starp “īstenajiem” Mākslas akadēmijas docents Vulfsons, medicīnas doktors un profesors Bļugers, akadēmiķis Hillers, Universitātes mācībspēks Krupņikovs, kultūras darbinieks Pasternaks un citi.10″
Rakstot šīs rindas, pārņem dīvaina sajūta… Šodien viens otrs ebrejs raujas vai pušu, lai aizstāvētu lielās kaimiņzemes intereses… Vai tiešām krievi viņus tā iebaidījuši? Varbūt dzīvi vēl seno grautiņu simboli? Tie ceļo apziņā no paaudzes paaudzē? Bet varbūt pie vainas vēl nesen krievu radikāļu izmestais lozungs: čemodāns, stacija, Izraēla! Grūti teikt. Vai viņi, aizstāvot bijušo impēriju, nezaimo pret saviem ciltsbrāļiem?! Pret tiem, kuri tik daudz pārdzīvoja un cieta… Nu kaut vai Josifs Mendeļejevičs… Atsēdēja Mordovijā no zvana līdz zvanam. Tad vēl Vladimiras cietums un piecdesmit sešu dienu bada streiks… Cilvēks cieta par savu tautu un pārliecību. Pret šādiem ebrejiem var just tikai cieņu. Bet kur ierindot “pareizos”? Varbūt atstāt to viņu pašu ziņā. Laiks visu novērtēs un izsvērs.
Egils Levits nav cienīgs būt par Latvijas Valsts prezidentu. Latviešu tauta viņu neievēlēja. Bet Saeima nepauda latviešu tautas gribu. Saeima būtu atlaižama. Vajag sarīkot ārkārtas Saeimas vēlēšanas, pārņemt politiskās partijas un ievēlēt jaunu Saeimu. Satversme to atļauj.
varbūt tomēr atteikties no silescūkām-partijām ??
Egils Levits ir Latvijas valsts un latviešu tautas nelaime. Bet par laimi Latvijai ir par ko arī lepoties.
14. septembrī svinēsim 160 gadu jubileju, kopš dzimis mūsu pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste. Lielu atbalstu jaunās Latvijas valsts izveidošanā un nostiprināšanā viņam sniedza dzīvesbiedre Justīne Čakste, kas ne tikai izaudzināja deviņus bērnus, bet arī aktīvi iesaistījās sabiedrības dzīvē.
Valsts prezidenta dzīvesbiedrei mūsdienās arī Latvijā tiek piekabināts no amerikāņiem aizgūtais apzīmējums “pirmā lēdija”; tad nu mūsu pirmā prezidenta Jāņa Čakstes sievu Justīni droši vien varētu saukt par “pirmo lēdiju”.
Taču skaidrs, ka Justīne Čakste nebija vis kāda smalka lēdija, kuras dzīve grozās ap svinīgiem banketiem un modes skatēm, bet gan kārtīga latvju sieviete, kas mācēja parūpēties gan par savām deviņām atvasēm, gan par lauku saimniecības iekopšanu, gan par valsts lietām.
“Mēs viņu varam sumināt kā īstu Latvijas māti, kas siltu sirdi auklējusi ne vien savu ģimeni, bet visu latvju tautu,” pirmās brīvvalsts laikā rakstīja žurnāls “Zeltene”, svinot prezidenta kundzes 60 gadu jubileju.
Justīne ir dzimusi 1870. gada 28. novembrī; viņas dzimtas saknes ir Piebalgas pusē, bet bērnība pavadīta Rīgā. Justīnes tēvs Fridrihs Vesers bija pazīstams lieltirgotājs un rosīgs sabiedriskais darbinieks, viens no Rīgas Latviešu biedrības dibinātājiem un runasvīriem.
“Veseru mājā apgrozījās Krišjānis Kalniņš, Andrejs Pumpurs, brāļi Kaudzītes, Rūdolfs Blaumanis un citi, iedēstot Justīnes sirdī tautas mīlestību,” raksta vēsturnieks Ādolfs Šilde.
Justīne mācījās Rīgas Vācu meiteņu ģimnāzijā, jo tolaik latviešu meitenēm nav bijis atsevišķas skolas. Viņa apmeklēja arī mūzikas skolu un Rūdolfa Blaumaņa vadīto literatūras pulciņu (Blaumanis bija iemīlējies Justīnes māsā Leontīnē, bet tā viņu atraidīja).
Apbrīnojami skaista
Justīne ar juristu, Jelgavas Latviešu biedrības vadītāju Jāni Čaksti iepazinās 1890. gada vasarā, kad abi satikās kādā pasākumā Jūrmalā. Drīz vien uzplauka abpusējas jūtas, un 1891. gada jūnijā viņi apprecējās.
Justīnei tolaik bija tikai 20 gadu, Jānis bija par 11 gadiem vecāks. “Justīne kļuva par Jāņa līdzgaitnieci visās lietās,” stāsta Jāņa Čakstes memoriālā muzeja “Auči” gide Ineta Freimane.
Čakste jau tolaik bija sabiedriski aktīvs ne tikai kā Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks, bet arī kā laikraksta “Tēvija” redaktors un izdevējs.
Viņa līdzgaitnieki raizējās, ka pēc apprecēšanās jaunā sieva mudinās Čaksti vairāk pievērsties ģimenes dzīvei, taču bažas nepiepildījās: Justīne ne tikai atbalstīja vīra sabiedrisko darbību, bet arī pati iesaistījās tajā, piemēram, deva savu artavu ceturto Vispārējo latviešu dziesmu svētku sarīkošanā 1895. gadā Jelgavā (tie joprojām ir vienīgie Vispārējie latviešu dziesmu svētki, kas notikuši ārpus Rīgas).
Gatavojoties svētkiem, Čakstes savā mājā uzņēma visu tālaika latviešu mūzikas ziedu: brāļus Jurjānus, Jāzepu Vītolu, Ernestu Vīgneru u. c. Viens no Jurjāniem esot saņēmis namamātes aizrādījumu nebojāt viņas dēliem dzirdi, kad pūtis mežragu zēniem pie pašas auss (Čakstes vecākie dēli Visvaldis un Mintauts bija vien pāris gadus veci).
Mūzikas profesors Ludvigs Bētiņš savās atmiņās raksta: “Ceturtos Vispārīgos dziesmu svētkos Čakstes kungs jau bija apprecējies. Mēs ar tēvu bijām ielūgti pusdienās. No liela svara tas, ka toreiz Čakstes nams bija laikam priekšzīmīgākais Latvijā. Priekš manis kā mākslinieka bija no svara, ka Čakste ar kundzi ne tikai izturējās laipni, bet runāja bez mazākām “manierēm” – mierīgi un katram patīkami. Pieminēšu vēl, ka Čakstes kundze bija jauna, lielā mērā stalta un apbrīnojami skaista.” Arī daudz vēlāk, jau pēc prezidenta nāves izdotā piemiņas rakstu krājuma “Latvijas pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste” autori uzsver, ka Jāņa un Justīnes attiecības vienmēr bijušas ļoti saskanīgas: “Ka Jānis Čakste savā dzīvesbiedrē bija atradis īstu draugu, to arvienu liecināja tā apbrīnojamā attiecību harmonija, kas valdīja viņu starpā un ko novēroja ikviens, kam bijusi izdevība kaut laiciņu pabūt viņu namā.”
Karā zaudēja dēlu
Laika posmā no 1892. līdz 1909. gadam Justīne laida pasaulē deviņus bērnus: piecus dēlus un četras meitas. Mierīgo dzīvi iedragāja Pirmais pasaules karš, kas Čakstēm, kā jau daudzām latviešu ģimenēm, sagādāja smagus likteņa triecienus.
Vecākais dēls Visvaldis bija armijas virsnieks, 1915. gada vasarā viņš tika ievainots un nomira Daugavpils hospitālī, aizejot mūžībā 23 gadu vecumā. Justīne tikmēr palīdzēja glābt citus karavīrus, uzņemoties vadīt Sarkanā Krusta lazareti Jelgavā.
Šo darbu viņa pildīja ļoti apzinīgi, ne velti ievainotie karavīri izteikušies, ka Jelgavas lazaretē pat gulēt uz grīdas būtu daudz patīkamāk nekā citu slimnīcu gultās.
Vāciešu ofensīvas dēļ Čakstes devās bēgļu gaitās un nonāca Tērbatā, kur Jānis uzņēmās bēgļu komitejas vadību, arī Justīne aktīvi iesaistījās bēgļu sadzīves atvieglošanā.
Čakstes vēl pāris gadus nevarēja atgriezties Latvijā, bēgļu gaitās viņi nonāca līdz Kazaņai, bet Pirmā pasaules kara beigas 1918. gada rudenī beidzot deva iespēju sākt mājupceļu uz dzimteni.
1918. gada 11. novembrī, kad Jānis Čakste atgriezās savās dzimtas mājās “Aučos”, viņš ieraudzīja, ka māja palikusi bez logiem, istabas tukšas, visas mēbeles aizvestas.
Nebija pat kur gulēt un apsēsties, tādēļ Čakste steigšus ķērās pie izpostītās saimniecības atjaunošanas. Šajā darbā Jāni Čaksti pārsteidza ziņa, ka viņš ievēlēts par Tautas padomes priekšsēdētāju.
Čakste nevarēja ierasties uz Latvijas Republikas proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī Rīgā, bet tūlīt pēc tam viņš ar lielu atbildību ķērās pie jaunās valsts stiprināšanas.
Latvijai netrūka ienaidnieku, tādēļ par savu valsti latviešiem vēl nācās izliet asinis Brīvības cīņās. Arī sievietes nestāvēja malā šajā cīņā, un 1919. gadā tika izveidots Latvijas Sieviešu palīdzības korpuss, par kura pirmo vadītāju kļuva Justīne Čakste.
Sieviešu korpusa dalībnieces rūpējās par Latvijas armijas karavīru ēdināšanu, apģērba nodrošināšanu, ievainoto karavīru ārstēšanu, arī kritušo apbedīšanu. Justīnes arī pašai nācās “paostīt pulveri”: reiz viņa Rīgas centrā saelpojusies indīgās gāzes un bija spiesta pāris dienas pavadīt gultā. Citreiz viņai pie kājām nokritis ienaidnieka raidītais lādiņš, bet, par laimi, bumba nav sprāgusi.
Rīgas pilskundze
Kad jaunā valsts bija uzvarējusi Neatkarības karā un nedaudz nostiprinājusies, 1922. gadā tieši Jānis Čakste tika ievēlēts par pirmo Valsts prezidentu. Tas nozīmēja, ka arī Justīnei bija jāmācās apgūt jaunus pienākumus.
“Liels uzdevums bija iekopt Rīgas pili latviešu tradīcijās, kas viņai kā valsts pirmajai dāmai bija jādara. Daudzie rauti, ārzemju sūtņu pieņemšana un citi pienākumi prasīja lielu darbu un zināšanas. Rīgas pilī latviešiem tobrīd vēl nebija iedzīvotu tradīciju, viss jāatrod no jauna, pirmo reizi. Un daudz ko te saglāba zemgalieša aristokrātisms un staltās piebaldzēnietes iznesība un gaume. Mēs šo laiku pieminam kā skaistāko Latvijas valsts patstāvības posmu, pilnu cieņas, bez ārēja skaļuma un liekas greznības,” vēlāk rakstīja arhitekts Roberts Legzdiņš, kurš bija tuvs Čakstes ģimenei, projektējis prezidenta jauno māju “Aučos” (Legzdiņš apprecējās ar rakstnieka Kārļa Skalbes meitu un Otrā pasaules kara beigās kopā ar Čakstēm devās trimdā uz Zviedriju).
Justīne rūpējās arī par Latvijas jaunās paaudzes audzināšanu, līdz 1926. gadam viņa bija Gaidu centrālās organizācijas vadītāja.
Jānis Čakste reiz bija vērsies pie latvju sievietēm ar aicinājumu vairot latviešu skaitu, jo tad, ja katrā latviešu ģimenē būtu seši bērneļi, Latvijas iedzīvotāju skaitu jau vienas paaudzes laikā varētu palielināt no 2,5 līdz 7,5 miljoniem. Pats savus deviņus bērnus Čakste mīlējis, bet nav lutinājis.
“Audzināšanā nebija pārāk stingrs režīms, bet, sekodams katra bērna dabai, prata viņus vadīt pēc sava prāta, neierobežojot bērna brīvību. Viņš necieta bezdarbību un tāpēc atbalstīja ikkuru darba lauku, kādu to katrs bērns bija izvēlējies,” atcerējās Čakstes laikabiedri. “Mācaities un krājiet zinības, tā ir manta, ko jums neviens nevar atņemt,” mēdzis teikt Čakste.
Ģimenes traģēdija
Latvijas pirmais Valsts prezidents aizgāja mūžībā 1927. gada 14. martā. Pēc dzīvesbiedra nāves Justīne attālinājās no sabiedriskās darbības, vairāk pievērsās savai ģimenei, mazbērnu audzināšanai.
“Pēc vīra nāves Čakstes kundze vēl vairāk noslēdzās savā ģimenē. Tā jau bija tik kupla un tās dažādie locekļi saistīti mūsu valsts dzīves dažādās nozarēs, ka pa pilnam veda arī prezidenta kundzi saskarē ar dzīvi. Viens no laimīgākiem brīžiem prezidenta kundzei, domājams, bija jaunākās meitas Dailas laulības ar Paulu Zemgalu, mūsu otrā Valsts prezidenta Gustava Zemgala dēlu,” rakstīja Kārļa Skalbes dzīvesbiedre Lizete Skalbe.
Justīnei jau 30. gados bija veselības problēmas, kas saasinājās pēc padomju okupācijas režīma ienākšanas Latvijā. Padomju vara apcietināja prezidenta meitu Maigu, kas 1941. gadā ar bērniem tika izsūtīta uz Sibīriju.
Okupācijas režīms nosprieda, ka bijušā prezidenta kundzei Rīgā ir pārāk liels dzīvoklis, tādēļ lika uzņemt jaunus īrniekus. Justīni no nevēlamiem kaimiņiem izglāba Kārlis Skalbe, kas pie viņas ievācās kā apakšīrnieks.
Čakstes dzimtai pēc tam nācās ciest arī no vācu okupācijas režīma, jo nacisti izrēķinājās ar prezidenta dēlu Konstantīnu Čaksti. Viņš bija iesaistījies pretošanās kustībā un kļuvis par Latvijas Centrālās padomes vadītāju, mēģinot atjaunot neatkarīgu un demokrātisku Latvijas valsti.
1944. gada aprīlī Konstantīnu apcietināja gestapo, viņš tika ieslodzīts Salaspils koncentrācijas nometnē, vēlāk pārvests uz tagadējo Polijas teritoriju, kur nomira 1945. gada februārī.
Sapnis par dzimteni
Justīnes mūža pēdējais posms sākās 1944. gada vasarā, kad viņai ar dēlu Ģediminu, meitu Dailu un mazbērniem nācās pamest “Auču” mājas un doties bēgļu gaitās.
Sākumā viņi atrada patvērumu Iecavas pagastā, bet padomju karaspēka tuvošanās lika doties tālāk: uz Jūrmalu, tad pa piekrastes ciemiem dziļāk Kurzemē, līdz rudenī viņi bija nonākuši Jūrkalnē, kur gaidīja iespēju ar laivām pārcelties uz Zviedriju. Roberts Legzdiņš atceras, ka Lāčplēša dienā, 1944. gada 11. novembrī, viņš aiznesis prezidenta kundzei pusdienas.
“No gultas pieceļas Justīne Čakste, tikpat stalta tagad Jūrkalnes zvejnieku ciemā, kur liktenis viņu atvedis līdz ar citiem latviešu bēgļiem, kā kādreiz šai dienā Rīgas pilī, kad visa jaunās Latvijas valsts vadība gatavojās lielai svētku parādei.”
Vēl pēc pāris nedēļām Čakstes beidzot sagaidīja kuģīti, kas viņus līdz ar citiem bēgļiem nogādāja Gotlandē. Zviedrijas varas iestādes pret bijušo Latvijas prezidenta kundzi, kas savulaik bija apbalvota ar zviedru ordeni, izturējās bez jebkādām privilēģijām, viņai nācās kādu laiku pavadīt karantīnā un bēgļu nometnē.
Justīnes bērni vēlāk iekārtojās darbā, bijušais “Auču” saimnieks Ģedimins kļuva par parastu fabrikas strādnieku. Mūža pēdējos gadus Justīne pavadīja nelielā dzīvoklītī Stokholmas priekšpilsētā Solnā.
Līdz pat pēdējai stundiņai viņas naktsgaldiņa atvilktnē glabājās “Auču” ārdurvju atslēga, jo Justīne cerēja, ka kādu dienu varēs atgriezties savās mājās.
“Aizvien arī dzirdēju viņu sakām: “Vai drīz atgriezīsimies Latvijā?” Šis jautājums atkārtojās ik gadus, pie ikkatra apmeklējuma,” stāstīja Lizete Skalbe.
Justīne Čakste nodzīvoja garu mūžu, viņa aizgāja aizsaulē 1954. gada 28. aprīlī. Lai arī dzīves laikā viņai tā arī netika dota iespēja atkal redzēt dzimto zemi, Justīne pēc dažiem gadu desmitiem tomēr atgriezās dzimtenē.
1990. gada vasarā, kad latvieši atkal varēja elpot brīvības gaisu, Justīnes pīšļi tika pārapbedīti Meža kapos, un viņa beidzot varēja atdusēties līdzās savam Jānim.
Īstā latvju saimniece
Uzziņa
Čakstes bērni
* Visvaldis (1892–1915): armijas virsnieks, kritis Pirmā pasaules kara cīņās.
* Mintauts (1893–1962): jurists, apprecējās ar Antona Benjamiņa meitu Martu, trīs bērni. Miris trimdā Zviedrijā.
* Janīna (1896–1978): precējusies ar mācītāju, Saeimas deputātu Jāni Teriņu, divi bērni. Mirusi trimdā Zviedrijā.
* Ģedimins (1897–1979): brīvvalsts laikā vadījis “Auču” saimniecību, neprecējies, miris trimdā Zviedrijā.
* Ringolds (1898–1967): ārsts, vadījis Liepājas un Jelgavas slimnīcas, četri bērni.
* Konstantīns (1901–1945): jurists un politiķis, Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājs, nacistu represiju upuris. Divi bērni.
* Aldona (1902–1991): tēlniece, precējusies ar Latvijas armijas ģenerāli Verneru Tepferu, trīs bērni. Mirusi trimdā Zviedrijā.
* Maiga (1904–1984): precējusies ar juristu Teodoru Šīronu, divi bērni, 1941. gada jūnijā ar bērniem izsūtīta uz Sibīriju.
* Daila (1909–2004): precējusies ar Valsts prezidenta Gustava Zemgala dēlu Paulu, četri bērni, mūža otro pusi pavadīja trimdā Zviedrijā.
‘Maisi vaļā’: ‘Karmen’ ziņo, kā Levits ticies ar Grūtupu un Šubrovski Siguldā. Kurš bija aģents?