E. Šņores uzdevums: dezorganizēt latviešu tautu

Turpināsim tēmu: kā atpazīt žīdsātanistus, tos, kuri uzdevušies par latviešiem un latviešu interešu aizstāvjiem. Runāsim atkal par to pašu jau šeit pieminēto un nez no kurienes uzpeldējušo Edvīnu Šņori.

Kā tiek veikta tukša propaganda, lai novērstu līdzcilvēku apziņu no īstās problēmas.

Atbrīvotāju piemineklis Pārdaugava un troksnis ap to !

Un tagad mazliet piespiežat savas smadzenes, lai tās sāk ari veikt savu funkciju: domāt un izdarīt loģiskus secinājumus.

E. Šņore bieži par šo „pieminekli“ runā un bieži viņa sacītais izplatās dažādās i- vietnēs.

Viņš muti šķobīdams un zobus griezdams kā zāli pārēdies bullis atgremojot bazūnē, ka šis “piemineklis” ir jānojauc, ka tam nav vietas Latvijā.

Bet es saku, ka tas šodienas E. Levita izveidotajā Latvijā ir pilnīgi LIKUMĪGS !

Un es ar pilnīgu pārliecību varu sacīt, ka šis pats, no ne-kurienes uzradušais jebreičiks, žīda E. Levita fans- aizstāvis un viņa iebalsotājs, to zina tik pat labi kā es. Tikai viņa uzdevums ir pilnīgi pretējs manējam, es latviešu tautu aizstāvu, bet viņš to vēlas iznīcināt.  

Kāpēc šis PIEMINEKLIS ir legāls ?

Tāpēc, ka 4. maija kliķe neuzskata, ka Latvija 1940. g. tika okupēta. Šodienas žīdsātaniskais prezidents E. Levits bija tas, kurš pēc neatkarības atjaunošanas ne tikai paturēja Latvijā vietējo PSRS virsnieku kontingentu, bet uzņēma vēl no VDR patriektos okupantus.

LR Saeima 1992.g. 22.augustā pieņēma Deklarāciju par Latvijas okupāciju(lasīt) un tai pašā dienā to nodeva ARHĪVAM aizmirstībai.

Lūk, tad arī okupācija tika legalizēta un atzīta par pozitīvu vēstures notikumu, kā rezultāta visa okupācijas atribūtika uzskatāma par legālu un ar LIKUMU AIZSARGĀJAMA.

Vai tad NĀCIJAS TĒVS nesen neizsacīja priekšlikumu, lai blakus šim piemineklim uzceļ vēl vienu- KAS DOMĀTS UPURIEM ?

Jūs tikai paklausāties, ko Levitžīds atļāvās pasacīt, vienkārši neticas savām acīm, kad ko tādu lasi (bet žīds ir žīds un savādāks tas nekad nebūs): ATVER

Vai nav zemiska žīdiska izņirgāšanās ne tikai par latviešu asinīm, bet par visiem 100 000 000 miljoniem boļševiku upuru ?

Kā redzam: Levitžīdam viņa paša sacītais radīja eiforiju(kaut ko tik idiotisku var izdomāt tikai sātanists) !!!

Tas arī nozīmē to, ka viņš ir par okupantu saglabāšanu Latvijā !!!

Un eiforija laikam jau arī ir visiem tiem Saeimas pretekļu gļotām, kuri šo sātanžīdisko latviešu tautas slepkavas Jonasa Levita „produktu“ E. Levitu iecēla Latvijas prezidenta KRĒSLĀ !

Kā var aizliegt(demontēt) šo pieminekli, ja okupācija ir leģitimizēta un okupantiem – kolonistiem atļauts palikt okupētajā zemē ?

Kāpēc žīdelis E. Šņore necenšas izvilkt no “slēptuves” 1992. g. pieņemto Deklarāciju par Latvijas okupāciju un to realizēt(Tāpēc, ka tas nav žīdu interesēs) ?

Tad arī šis piemineklis “pats no sevis pazudīs” !!!

Okupācijas Deklarācijas īstenošana būtu legāla un Starptautiski LIKUMĪGA !

To saprot arī Latvijā pie varas esošā žīdšakāļu slepkavu banda(leviti, kariņi, godmaņi, urbanoviči…) un tāpēc jau arī sūta „pa priekšu“ šo mazo tumšo melnmatu „izraēli“, lai jauc gaisu- gan latviešiem- gan visai Starptautiskajai sabiedrībai !

Deokupācija un komunistu tiesāšana pāri visam !!!

LRTT saka: nāvi okupantiem un viņu līdzskrējējiem !

22.08.19                               LRTT





P.S

Antons Mikoss

LRTT: 61 jūdass un „nācijas tēvs“

Bet tas 4. maija varturiem netraucēja okupantu militāristus piesaistīt Latvijai, saucot to par nepieciešamo kompromisu.

Šodien Krievijā un aiz tās robežām īstenojas Putina krievu pasaules atjaunošanas politika. Klaji nacistiska Maskavas doktrīna. Tā ir Karaganova plāna turpinājums praksē.

5. Saeimas valdības galvenie ārpolitiskās darbības rezultāti bija līgums ar Krieviju par pilnīgu karaspēka izvešanu līdz 1994. g. 31. augustam.

E. Levits no partijas Latvijas ceļš bija Latvijas tieslietu ministrs (arī Ministru prezidenta biedrs) laikā, kad bija jāīsteno Karaganova doktrīna: 1993. gada 8. marts — 1994. gada 19. septembris. Uz līguma ir E. Levita paraksts.

No Vācijas un pārējām Varšavas bloka valstīm līdz 1990.g. demobilizēja virsniekus skaitā līdz 20 000 (pārsvarā jaunākus par 38 gadiem). Viņi vislabprātāk izvēlējās par dzīves vietu Latviju un Krimu. Tagad izlases militāristi, viņu bērni un mazmazbērni rāda savu attieksmi pie okupācijas falla Pārdaugavā. Krimā zaļie cilvēciņi savu iedabu parādījuši, un Krievija okupējusi daļu Ukrainas, nu lielkrievu nacisti mudina Latvijā darīt to pašu. Pat Putina opozīcijas cilvēki vedina, lai ASV nodarbojas ar Ekvadoras jautājumu, bet postPSRS zonu lai atstāj Krievijas ziņā.

Pats NA apmīļotais censonis no partijas Pleskavas ceļš (tautas dots nosaukums) 2015.g. savu rīcību dēvē par kompromisu, un „pensionāri… ir pensionāri un to skaits sarūk”. (10.03. 2015, LR1 http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/krustpunkta/egils-levits-prezidenta-kandidaturai-jabut-jegpilnai.-ar-mani-ru.a49411/ (46. minūte)

Lielais kompromisu meistars, īstenodams Kremļa nacistiskās lielkrievu intereses, melo par militārpersonu izmiršanu. Tikai retais no atvaļinātajiem militāristiem ir aizgājis viņsaulē. Pārējie ir manā vecumā un ražīgi sapumpurojušies vairākās paaudzēs.

Ar ko šis Kremļa kurmis atšķiras no okupācijas varas, kura bagātīgi pieslānīja Latviju ar lielkrievu nacistu substrātu visus okupācijas gadus?

Alga E. Levitam par šo darbu ir no komunistu un čekistu pārvaldītās varas bagātīgi dota.

Pēc paraksta likšanas uz nodevīgā dokumenta amatā par grašiem nevajadzēja uzkavēties un viņam tika sameklēts megaatalgots darbiņš.

7 Komentāri “E. Šņores uzdevums: dezorganizēt latviešu tautu”

  1. AGedroics sagt:

    Šņore, protams, ka sūds, bet Bordāns ir ne mazāks…

  2. Latviete sagt:

    Ko tad citu no žīda varēja gaidīt?
    Sanaidot tautas un gūt no tā labumu ir galvenais veids kā žīds iedzīvojas bagātībā.
    Tas pat mułk’im skaidrs, ka divi pieminekłi ar pilnígi pretēju nozīmi, divu ienaidnieku pieminekłi nenesīs mieru.
    Cits jautājums,- vai Levits uzskata, ka latviešu tauta vēl par maz cietusi, ka tai vajadzīgi tādi “vēstures pieminekłi”?
    Vai nebūtu gana ar okupācijas muzeju un patiesu skaidrojošu vēstures izklāstu?
    Viss ir łoti vienkārši, jo Levits, kā jau źīds, nedomā par manu tautu. Vińš domā tikai par to kā izlīzt, kā izpatikt visām pusēm, -jo nedrīkst taču okupantus atstāt bez svētkiem.
    Okupanti pie sava nolādētā akmens svinēs uzvaru, bet latviešu tauta tieši blakus sēros?
    Vai tas ir Levita sapnis?!?
    .
    .
    .
    Admins
    Ļoti pareizi pasacīts !

  3. Latviete sagt:

    Ja Latvijā nebūtu palikuši okupanti un to pēcteči, tad komunistu (pasaulē atzīta viszvērīgākā režīma) akmeni, varētu atdot tiem, kuri sevi uzskata par tāda režīma mantiniekiem, pretējā gadījumā tā ir atklāta ńirgāšanās par latviešu tautu un tāds akmens ir iznīcināms.
    Latvija ir pilna ar okupantu g’imenēm, un tāpēc tas akmens nes godu vińiem, bet sāpi un negodu latviešiem, jo neizdevās mums atbrīvoties no okupantu paliekām.
    Rodas jautājums, kam tad pieder Latvija? Ieliktenis- prezidents laikam uzskata, ka okupantiem.

    Ja atvērsiet šo saiti, https://blogs.spectator.co.uk/2017/12/russian-fake-news-is-causing-trouble-in-latvia/ ,
    tad atradīsiet lielisku rakstu par to, kā tagadējā Latvijas valdība svin VELNS ZIN KO, bet pasaule brīnās.
    100 Latvijas neatkarības gadu svinēšana ir nākošā ńirgāšanās par mums, it kā nepietiek ar koministu kapakmeni.
    Te ir mazs citāts no raksta (gan angłu valodā), bet tas skaidri gaiši pasaka to, ka Latvija nevar svinēt 100gadi, jo tā nav bijusi 100 gadus neatkarīga!!!
    “2018 marks the hundredth anniversary of Latvian independence. There are celebratory events all over Latvia throughout the year. But as the story of Freedom Street reveals, Latvia hasn’t had a hundred years of independence. It was independent from 1918 to 1940, and independent again since 1991, but for half a century between it was occupied by the USSR.”

    Pat ārzemnieks, šī raksta autors, zin to faktu, ka Latvija nav bijusi 100 gadus brīva, bet Latvijas 4.maija klik’e to nezin!
    Tad tāpēc man ir jautājums, cik ilgi mēs cietīsim tādu atklātu ńirgāšanos par savu tautu??
    Lūdzu, iztulkojiet un izlasiet to rakstu, jo tas ir cilvēka redzējums no malas, tas kā vińš redz mūsu dārgo Latviju.

  4. Latviete sagt:

    “2018.gadā Latvija svin neatkarīgas valsts izveidošanas simtgadi.”
    Tur tā lieta, ka nosaukums Latvijas 100 gade rada apjukumu.
    Bet vai jūs saprotiet ko tagadėjā valdība ar šo 100 gadi pasaulei pazińo??
    Vińi atklāti pasaka to, ka Latvija jau 100 gadus ir neatlarīga, un tātad neatzīst komunistu okupāciju.

  5. Latviete sagt:

    Visādam gadījumam te būs viss raksts.
    Ja nav slinkums, iztulkojiet.

    Russian fake news is causing trouble in Latvia
    William Cook

    27 December 2017
    In the historic heart of Riga, Latvia’s bustling capital, there’s a boulevard that doubles as a timeline of this proud country’s turbulent past. When Latvia was part of Tsarist Russia, it was called Alexander Street. In 1918, when Latvia won its independence, it was renamed Freedom Street. In 1940, when the Red Army invaded, its name was changed to Lenin Street. In 1941, when the Wehrmacht marched in, it became Adolf Hitler Street. When Latvia was swallowed up by the Soviet Union, it became Lenin Street once more, and in 1991, when Latvia regained its independence, it became Freedom Street again.

    2018 marks the hundredth anniversary of Latvian independence. There are celebratory events all over Latvia throughout the year. But as the story of Freedom Street reveals, Latvia hasn’t had a hundred years of independence. It was independent from 1918 to 1940, and independent again since 1991, but for half a century between it was occupied by the USSR.

    Even though the Soviet Union is no more, Latvians are still fearful of Russia’s territorial ambitions in this contested corner of the Baltic, and no wonder. In a land that’s endured such suffering, memories run deep. At one end of Freedom Street is the Freedom Monument, erected in 1935 to toast Latvia’s independence. At the other end of Freedom Street is a bland office block where the KGB tortured Latvian dissidents. Euphemistically, Latvians used to call it ‘the House on the Corner.’ Today it’s a museum.

    I first went to Riga in 2011, 20 years after Latvia regained its independence. In the city centre, it was hard to believe that this mercantile metropolis had ever been part of the USSR. Yet you didn’t need to travel far to find a different Latvia. On the other side of the railway tracks was the Russian part of town – an urban wilderness of anonymous apartment blocks, a throwback to the bad old days of the Soviet Union. After 20 years of independence, Riga was still a divided city. It reminded me of Belfast at the tail end of the Troubles. There was no violence, but the atmosphere was strained.

    I’ve been back to Latvia several times since then, and I’ve travelled all around the country. It’s a fascinating place. The countryside is austerely beautiful and the windswept beaches are sublime. But it’s in the capital that you can really measure how much (and how little) Latvia has changed. I was back in Riga a few weeks ago, and I found it busier than ever, full of tourists and business travellers, spending money, doing deals. But on the wrong side of the tracks, where the Russians live, things still seem much the same.

    The reason there are so many ethnic Russians living in Latvia is a result of Stalin’s attempt to wipe Latvia off the map. Stalin sent 94,000 people from the three Baltic states to Siberia (as many as 320,000 Latvians are believed to have been deported in total under Soviet rule). Many of them were opinion formers – writers, teachers, politicians – but you didn’t need to be an activist to find yourself in mortal peril. Anyone with any nationalist tendencies was suspect, even someone with an amateur interest in Latvian literature or folk music. Seventeen thousand died in transit. Many more never returned. Most Latvians you meet have a relative who perished in this pogrom. This ethnic cleansing is still commemorated by a day of national mourning.

    To replace these native Latvians, Stalin shipped in Russian speakers from all over the Soviet Union. The aim was to eradicate all traces of Latvian identity. When the USSR finally fell apart, 900,000 ethnic Russians were living here. Today there are still around half a million, about a quarter of the population. In urban conurbations like Riga it’s a lot more – nearer half.

    For Latvia, this large Russian minority has always been a worry. They watch Russian TV, they read Russian newspapers – they keep their own company. Many of them live in bleak suburbs, where few foreigners choose to venture. Few want to move to Russia (living standards are a lot higher here) but their cultural affiliations are far more Russian than Latvian. How can the state assimilate them? That nagging question remains unresolved.

    After independence, the new government introduced Latvian language tests as a requirement for full citizenship. This prompted some Russian speakers to learn Latvian, but those who couldn’t or wouldn’t felt even more isolated than before. Those who don’t pass the test are given inferior so-called ‘grey’ passports with restricted rights. Marginalised and disenfranchised, these ‘non-citizens’ are prime targets for President Putin’s barrage of fake news.

    Like its Baltic neighbour, Estonia, Latvia has embraced the internet. For a small country on the edge of Europe, the web is a great way of engaging with the wider world. It’s also been a great opportunity for Russian trolls and hackers. For every Russian language tweet in Latvia sent by a real person, five are sent by bots. The objective of this virtual assault is to aggravate the simmering sense of grievance in the Russian speaking population, and spread confusion and despondency among the Latvian majority.

    When Russia invaded Crimea, in 2014, I was in Estonia, staying in a country hotel that belonged to a leading Estonian politician. When I dined with him that evening, he was aghast. ‘We are at war,’ he told me, gravely, but so far he’s only been half right. The subsequent invasion of the Baltic States has been a phoney war, fought out in the battlefield of cyberspace.

    Lately, the focal point of Russian fake news has been the arrival of Nato troops in the Baltic States, from Britain and elsewhere. These soldiers have been sent here as a show of solidarity, to boost local morale and deter Russian aggression. Russia has responded with malicious falsehoods, in an attempt to turn the locals against these foreign troops. Some of this fake news is crude: Nato troops have raped local girls (untrue). Some is more subtle: Nato troops are staying in luxury apartments at local expense (also untrue).

    Nato is taking this propaganda war extremely seriously. It’s compiled a report entitled ‘Internet Trolling as a Tool of Hybrid Warfare – The Case of Latvia.’ Latvia has a 200km border with Russia, and lots of ethnic Russians along this frontier. If Russia were ever to invade Latvia, this sustained cyber assault could be a big plus in terms of softening up local resistance. In the meantime it’s breeding doubt and weakening Western resolve.

    Talking to influential Latvians on my latest visit a few weeks ago, none of them expect an actual invasion anytime soon, but they do see this fake news as significant – a powerful part of an important process. Russia is formenting the impression that Latvia is a failed state with a fascist heritage, rather than a core member of the EU with a higher GDP per capita than Poland, Hungary, Bulgaria or Romania, and a growth rate above the EU average (higher than Britain or even Germany). Its progress since it threw off the Soviet yoke has been phenomenal, but that’s not the story the Kremlin wants to tell.

    As a full member of Nato, Latvia is protected by Article Five of its founding treaty, which states that an armed attack against one member will be regarded as an attack against them all. If Russia invaded Latvia, Britain would be duty bound to go to Latvia’s aid. Russia’s propaganda campaign is aimed at undermining that solidarity. If Latvians end up thinking Nato soldiers aren’t really there to help them, and Nato countries like Britain end up thinking Latvia was never really an independent country, with a unique history of its own, the ground will be prepared. Happy 100th birthday, brave little Latvia. Here’s hoping you make it through the next 100 years unscathed.

  6. min hau zēns sagt:

    Aga! Tātad Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs skaidrojis, „ka pieminekļi dod impulsus (9. maijā var skaidri redzēt, kādus impulsus) par sabiedrībā notiekošo. Tie varot būt arī skaudri un radikāli.„

    Turpat vēstīts, ka „diskusijā par Uzvaras pieminekli izpalicis skaidrojums un ka esot jāvērtē, kam piemineklis ir veltīts un ka attiecīgā vieta var simbolizēt Otro Pasaules karu. Esot jārespektē pieminekļa autori un iniciatori, ka „pasaulē šodien pieminekļus nenojauc„.

    Pirmkārt – nojauc jau gan, pat ne nojauc, bet nospridzina, klintīs tūkstošiem gadu stāvējušus. I nojauc, i jaunus uzslej – kā Rīgā to dakšiņu (laikam kā simbolu sabraucēju apgaismības priekšemetam, ka ēst var ne tikai ar pirkstiem) un nožēlojamo bleķa balerīnīti pie majestātiskā Baltā Operas nama sāniem (var jau nosaukt vēl neskaitāmus citus) kā simbolu uz minimālismu orientētai 21. gadsimta domāšanai.

    Otrkārt, ja svarīgi kādiem respektēt Otrā Pasaules kara simbolu (vieta, lūk, varot to simbolizēt), tad, izlasot Suvorova „Ledlauzi„ un neskaitāmus citus vēstījumus no krievu portāliem – jādomā, kam vispār simboli kariem? Otrais, kā raksta tas pats Suvorovs, tad jau vispār bijis dažu trako spēle kariņos. Jo leļļu (lielgabalgaļas – darbaļaužu) priekš kariņa netrūka. Grāmatā vienā laidā aprakstītas epizodes, kas liecina – ne ta uzbrukuma, ne ta aizstāvības karš, ne ta vispār saprašanas, kā karot. Desantnieku simti tūkstošu ne ta vajag, ne ta nevajag. Lupatpētniecības izpletņauduma izejvielas nodrošināšanai ne ta vajag, ne ta nevajag. Vienvārdsakot: spēlītē kā spēlītē – kā ķerītī, kā stulbās vistiņās – kā sanāks, tā sanāks. Izšauj cilvēkus? A priekš kam cilvēki? Nav cilvēku – nav problēmu.

    Ja kas arī simbolizētu Otro Pasaules vai kādu vēl svētāku (;) karu, tad tur varētu uzsliet kārtīgu Minhauzenu ar visu mūsu tā sauktās neatkarības laika virsvadoņu galvām. Pie reizes būtu simbols tūkstošu gadīgajam netikumam – meliem un pašiem meļiem, jo visi viņi mums ir melojuši. Un melo.

  7. Latviete sagt:

    Jauna dzīve ir jāsāk ar jaunām, gaišām, pozitīvām domām. Vakardien jautāju kādam połu inženierim, vai vińi ir tādu komunistu kapakmeni saglabājuši? Vińš teica ka vidus esot aizvākuši.
    Koministu Uzvaras akmens nav latviešu izvēle, tas nav mūsu piemineklis, tāpēc tam nav vietas uz mūsu mīłās zemītes.
    Putins no savas tautas ir ne pa jokam sazadzies, un ir pasakaini bagāts- kā Emirātu Šeihs, tāpēc pārdodam to komunistu uzvaras kapakmeni vińam, nedomāju ka vińš atteiksies.

    Bet žīdu prezidentam man ir piedāvājums. Tā kā vińš godīgi pilda 1994. gada vienošanos aizsargāt šo komunistu kapakmeni, tad man ir piedāvājums, 9.maijā to apliet ar latviešu asinīm, lai taču izsalkušajiem Latvijas okupantiem un to atvasēm tiktu ko ēst. Kas zin, varbūt pat vodku nevajadzēs.

    LAI NOLĀDĒTS EGILS LEVITS UN VISI LATVIEŠU BENDES!

Atbildēt