Laimonis Purs. „Vienotība”! Ap ko un par ko?

  God. Redakcija!

Arī Jūsu kolektīvā daži iebildīs pret pievienotā rakstiņa publikāciju. Tomēr ticu kolektīva godaprātam un vēlmei palīdzēt valstij atgūt krīzē zaudēto, un tāpēc cerība par taisnīgāku nodokli mirs pēdējā. Ja mans rakstītais paliek neizmantots, neskumšu, jo varbūt kādam tas vismaz rosinās neatlaidīgāk cīnīties par Progresīvo ienākuma nodokli, kas darbojas gandrīz 100 pasaules valstīs, izlīdzinot iedzīvotāju dzīves līmeni, sekmējot tautsaimniecības attīstību.

                                           Laimonis Purs

 17.02.2010

  Aicinājums! Vai turpināt meklēt glābiņu starptautiskos naudas aizdevējos un uzkraut mūsu bērniem un bērnubērniem svina smaguma parādnastu? Nē, jāglābjas pašiem un nekavējoties! To varam izdarīt ar Progresīvo ienākuma nodokli, pilnīgi atbrīvojot no tā mazturīgos, lai kāpinātu iekšzemes patēriņu, un līdz ar to ražošanu, un  tādejādi veicinātu nodarbinātību. Ienākumi samazināsies turīgajiem.

Glābsim Latviju!

Ja ar Progresīvā ienākuma nodokļa likuma izstrādi kavēsies 9. Saeima, likuma, kas darbojas visā civilizētā pasaulē, tad 10. Saeimā vēlēsim tikai likuma atbalstītājus!

Rītdiena mūsu rokās!

 „Vienotība”! Ap ko un par ko?

 Kā visa tautsaimniecība, arī dzelzceļš līdz 1940. gadam attīstījās: pagarināja līnijas, cēla jaunas stacijas, ātrvilciens Rīga-Berlīne joņoja ar 90 km stundā, to izmantoju skolas brīvlaikā, lai pēc nepilnas stundas robežstacijā Meitene pārsēstos mazbānītī Meitene-Bauska, paciemotos pie vecvecākiem. Par sakoptību liecināja gan sliežu ceļa apmales, gan – cik vien acs sniedza – visi ēku jumti no Rīgas līdz robežai ar Lietuvu bija jānokrāso ar noturīgu sarkanu krāsu.

Viens mūsu radinieks bija dzelzceļnieks, dzīvoja Rīgā Indrānu ielā, dežurēja sargbūdiņā pie šosejas Rīga-Jelgava krustojuma ar dzelzceļu starp Baložiem un Olaini. Kad apciemoju viņu, elpu aizturējis nolūkojos Berlīnes ātrvilciena joņojumā, laiku pa laikam noklaudzināja vilcieni ar parasto ātrumu, arī pasta-piena lēnuļi, kas apstājās visur, kur vien bija jāapmaina pasta sūtījumi un iztukšotās piena kannas pret pilnām.

Nupat dzelzceļa pasažieru pārvadājumi mirst. Neesot braucēju. Kāpēc nav? Vai tikai tāpēc, ka nīkstam autiņu pārpilnībā pie katra krustojuma? Daļēji jā, bet ir vēl otrs iemesls pasažieru apsīkumam. To atradu Dzelzceļnieku kalendars.1931., tātad izdots pirmās globālās ekonomiskas krīzes laikā. Kalendārā bija tas, par ko šodien viens otrs gan ierunājas, tomēr vadošo politiķu vairākums izvairīgi klusē. Cik Latvijā ir iedzīvotāju, kuri savām acīm redzējuši skaitļus, ko toreiz iekasēja progresīvais ienākuma nodoklis? Pat statistiķa profesora Olģerta Krastiņa vērtīgajā grāmatā Latvijas saimniecības vēsturiskā pieredze, 1918.-1940. nodaļā „Turīgo un bagāto nodoklis” neatrast to, kas vecajā dzelzceļnieku kalendārā. Tajā izlasāms, ka „no ienākuma nodokļa atsvabināmi (..) 11) fiziskas un juridiskas personas, kuru ienākumi mazāki par Ls 2000.- gadā.”

2000 dalot ar 12, noapaļojot iznāk 166 lati mēnesī! Fantastiski! Pelni un tērē! Un visu savu mūžu aci pret aci nesastopies ar nodokļu iekasētājiem!

Kāds izskatās tas progresīvais ienākumu nodoklis skaitļos? Daži piemēri no vecā, labā, tautu informējošā izdevuma:

ienākumi gadā Ls 2.100 – nodoklis Ls 65.80; ien. 3000 – nod. 210; ien. 5000 – nod. 309.70; ien. 10 000 – nod. 854; ien. – 20 000 – nod. 5200.

Kas šodien notiek pie mums? Paaugstinot ienākuma nodokli visiem vienādi no 23 procentiem uz 26 procentiem, tam, kas nopelna mēnesī 200 latus, tiek atņemti vēl 6 lati, lai gan ģimenē ar šādu algu – kā mēdz sacīt – savilkt galus kopā nu nekādi nevar. 6 lati – tie ir kādi 10 maizes kukuļi, tās ir vilciena biļetes, kuras nevar atļauties nopirkt, lai apciemotu radus, draugus, aizbrauktu ziemā uz Vidzemi paslēpot vai pavasaros noķert kādu vimbu.

Bet iedomāsimies: 9. Saeima pēkšņi būtu nobalsojusi par likumu, kas nedotu tiesības valsts nemākulīgai vadībai piesavināties no tiem, kas gadā nopelna līdz 2000 latiem, tagad atļautos 26 procentus, tātad vairāk nekā vienu ceturto daļu! Par reņģēdājiem apsaukātie maizi ēstu, cik grib, vairāk patērētu piena un gaļas produktus, apmaksātu komunālos maksājums. Latvija atplauktu, pārstātu dedzināt pērno kūlu un izbeigtos krūmkopība. Patēriņš kāpinātu ienākumus valsts budžetā ar pievienotās vērtības nodokli. Taču ir vēl viena iespēja ievērojami palielināt budžeta ienākumu daļu. Tā sauktajā Reformu vadības grupā iekļautie vadošie politiķi un uzņēmēji izvairās publiski par to runāt, nedzird arī arodbiedrību vadītājus skaļi un neatlaidīgi pieprasām no finanšu ministrijas aprēķinu; ja ieviestu progresīvo ienākumu nodokli, cik miljonu desmiti vai pat simti ieplūstu valsts kasē no mūsu vietējiem miljonāriem? Teiksim, „Parex bankas” bijušo īpašnieku V. Kargina, viņa bijušās sievas un V. Krasovicka noguldītie miljonu desmiti 2007. un 2008. gadā procentos vien devuši pāri par 10 miljoniem latu! Tagad sākts iekasēt 10 procentus, tikpat, cik no tiem, kas noguldījuši bankā 500 latus savām bērēm. Progresīvais ienākumu nodoklis kliedzošo netaisnību jūtami samazinātu. Un nebūtu valdībai lieki jāpiņķerējas, lai samazinātu miljonāru alkainos centienus tikt pie miljardiem. Dažās valstīs, arī ASV, šis nodoklis atļaujas paņemt pat 90 procentus. Tieši un vispirms ar progresīvo ienākumu nodokli būtu jākāpina vietējais patēriņš Latvijā, nevis tukši jāsola 50 000 jaunas darba vietas. Jā, ir jāizpilda solījums SVF nesamazināt nodokļus. Taču šoreiz nav runa par samazinājumu, bet gan par taisnīgāku sadali. Ja no 20 000 latiem 5200 latus ieskaitītu valsts kasē, šāda vidusšķiras ģimene pārcietīs krīzi, tēriņus nesamazinot. Protams, tagad skaitļi būtu atšķirīgi, lata „klusā devalvācija” uzlikusi savu zīmogu, tomēr beidzot ir jāsāk kalkulēt un debatēt. Atskan gan brīdinoši saukļi – sargāsim vidusšķiru, tā ir valsts stabilitāte! Mūsu vidusšķiras prāva daļa nav veidojusies ar darbu un zināšanām, bet gan ar ārējo apstākļu sakritību, kad amats un nauda krišus nokrita kā lāsteka no jumta pie kājām, atlika tikai padalīties, klusēt un darīt vēlamo. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Latvijā bijuši tikai divi rūpnieki un trīs tirgotāji, kam ienākumi pārsnieguši 100 000 latus.

„Vienotība”… Ap ko vienojas 10. Saeimas vēlēšanās dažas partijas un grupas? Cita ar citu un ar frāzēm par „saulaino rītdienu”. Par ko nespēj vienoties? Par progresīvo ienākuma nodokli! Aigars Štokenberga vadītā partija SCP sola ieviest šo nodokli. Solīt jau var, tikai izpildīt nevarēs, jo abas galvenās „Vienotības” veidotājas – PS un JL – klusē. Tās klusē, jo ar balsu vairākumu demokrātiski uzvarēs visus pārējos. Un drīzāk atkal būs vienotība ar Tautas partiju, kura no progresīvā ienākuma nodokļa bēgšus bēg. Kā nebēgt, ja TP rindās ir gan miljonāri, gan kupla vidusšķira. Katram savs krekls tuvāks.

Visas iepriekšējās Saeimas nespēja pieņemt likumu par progresīvo ienākuma nodokli, Vai 10. Saeima to iespēs? Pagaidām ne. Vienīgi ja 10. Saeimas vēlēšanās grožus rokā paņems topošais Latvijas kanclers Ainars Šlesers un miermīlību sludinošais Jānis Urbanovičs, un viņi un viņu partijas izies vēlēšanās ar skaidri formulētu un skaitliski detalizētu Progresīvo ienākuma nodokli, tad… „Vienotības” bāleliņiem un tautumeitām atliks tikai izlēkt no pastaliņām un basām kājiņām tipināt… Kur? Varbūt Krievijas plašumos vai Īrijas tīrumos raut puravus… Latvijai viņi nav vajadzīgi.

                                                                                    Laimonis Purs

17.02.2010.