Saka tiesnese Sandra Briķe
Labdien !
Tā kā man nav zināms, kā mans iesniegums http://tautastribunals.eu/?p=34317 valsts amatpersonām nokļuva līdz Jums, ilgi domāju, vai turpināt šo tēmu, lai vismaz pasargātu savu ģimeni, jo represijas no valsts amatpersonu puses pret mani turpinās, un no tām cieš arī mana ģimene.
Tomēr, kad atkal cilvēki vēlēs ar cerībām par labāku dzīvi, un taisnība ir tā, ka mēs Latvijā esam ”norakuši” savu bērnu nākotni, un pat tiem, kas ”norok” bērni studē ārzemēs, es tomēr mēģināšu vēlreiz noticēt tam, ka Latvijā ir iespējams ko mainīt uz labo pusi.
Lai būtu skaidrība, tad ne Valsts Prezidents, ne arī Tiesībsargs uz tiesu sistēmas problēmām nereaģēja un neuzskatīja par vajadzīgu man pat personīgi atbildēt, lai gan Valsts Prezidentam doto zvērestu joprojām neesmu lauzusi, un vienmēr centusies būt godīga, atbildīga, objektīva.
Saeimas deputāti, izņemot dažus, pat necentās un necenšas iedziļināties tiesu sistēmas problēmās, un kāds bija patiesais iemesls, un kam es traucēju ar savām ambīcijām un drosmi pateikt par notiekošo tiesu sistēmā.
Droši vien DP kontrolē katru Jūsu soli, arī manu, bet es jau sen jūtos kā Staļina režīmā, tikai viss tiek piekopts ar smalkākām metodēm.
Cilvēki, īpaši zinoši šai valstij nav vajadzīgi.
Nesen kāda psiholoģe teica, ka Latvijas cilvēkiem pietrūkst ambīciju, un apmēram vēl tā, ka vecāki bērniem māca labāk klusēt, neizteikt viedokli un pakļauties visam, ko liek ietekmīgākie, līdz ar ko valstij nav attīstības. Bet ko deva manas ambīcijas 2004.gadā, kad kandidēju uz Liepājas tiesas priekšsēdētāja amatu, kur atklāts konkurss nebija izsludināts, bet daudziem tiesas priekšsēdētājiem bija beidzies termiņš, bet divi kandidāti uz vienu vietu bija tikai Liepājas tiesai, jo man bija drosme. Ar ko beidzās, kad kandidēju- iesniedzu iesniegumu uz Kurzemes apgabaltiesu, kad tikmēr pa kluso jau apstiprināja citu kandidātu, kādas tur tikai notika manipulācijas ar punktu skaitīšanu utt., lai es tur netiktu, jo es ar savu atklātumu tur nebiju vēlama.
Ko man deva manas ambīcijas, kad norādīju uz tiesu sistēmas, lietu izskatīšanas problēmām un tiesu praksi, kur pa lielam neiedziļinās, neskaita cilvēkiem piedzītos santīmus, attiecas nihilistiski pret tiesību normām, cilvēktiesībām tiesību principiem, starptautiskām tiesību normām, kuras paši ir akceptējuši utt.
Tas viss beidzās ar represijām, apmelošanu, viltojumu,(faktu sagrozītu dokumentu sastādīšanu), presē izsludinātiem meliem utt.
Līdz iestāšanās Eiropas Savienībā mums bija pastiprinātas apmācības, kuras apmeklēja tikai daļa tiesnešu. Tur pasniedza labas lietas un bija cerība, ka senie demokrātijas principi tiks iedzīvināti arī Latvijā, bet tā nav noticis – viss ir aizmirsts un ‘’sagriezts ar kājām gaisā”, demokrātija ir pārprasta un ”gavilē” tiesiskais nihilisms, interpretējot tiesību normas kā patīk vai kā vajag.
Atzīstu, ka es kā jurists, īpaši sava darba pirmsākumos, esmu pieļāvusi arī kļūdas, bet tas ir tāpēc, ka iespējamo zināšanu trūkuma dēļ, pakļāvos augstāku amatpersonu ietekmei un ieteikumiem, bet, kad sāku justies droši par to, ko daru un saku, mani neviens nespēja ietekmēt.
Es smējos, ka mani nevar saliekt, bet tikai salauzt, tad laikam manu veselību ir salauzuši.
Lai gan padomju laikā iegūto izglītību pielīdzināja maģistra grādam, es tomēr 2003.gadā papildus ieguvu maģistra grādu tiesību zinātnēs, kā arī cik vien iespējams papildus apmeklēju visas tiesnešu apmācības, kas manā CV ir uzskaitītas uz vairākām lapām. Arī tas man nedeva ceļu karjerai, jo uz priekšu ātrāk tika tiesneši, kuriem pat nav maģistra grāds un ar mazāku praksi, jo galvenais ir ‘’savējo izbīdīšanas princips”. Šajā laikā iegūts maģistra grāds pat nebija daļai Augstākās tiesas tiesnešu, viņi bija ar mazāku profesionālo stāžu, viņiem nerosināja disciplinārlietas, lai gan starptautiskajās tiesās viņu dēl zaudētas daudzas prāvas un viņu ‘’smagsvars” bija noteicošais visās komisijās, kā arī viņu attieksme un politika ir noteicošā tiesu sistēmas sakārtošanā, bet mani kā zemākās instances tiesneša sniegtie ierosinājumi tika ignorēti, pat izsmieti.
FOTO: Vai tad šīs kreatūras(Dz. Rasnačs) žesti un mīmika nerunā skaidrāk par vārdiem ?
Kad Augstākās tiesas tiesnesim A.Guļānam Saeimas juridiskajā komisija jautāju, ko es tādu esmu izdarījusi, ka jāatceļ no amata, tad viņš atbildēja apmēram tā- ka es dezorganizējot visu tiesu sistēmu.
Es pēdējos gadus, redzot to stulbumu, melus, izlikšanos par taisnīgu tiesu utt., vienkārši tiesnešu e vidē, sapulcēs semināros teicu, ko domāju par notiekošo, un, ka ir iespējas to darīt citādāk – labāk, tā, lai, tiesa ievērotu cilvēktiesības un tiesību principus.
Es domāju, ka to var sakārtot ar likuma izmaiņām, daļu tiesu augstāko amatpersonu nomaiņu, bet tiesu sistēma pat no iekšienes vairs nav spējīga to izdarīt, tādēļ arī vairākkārtīgi kandidēju uz Saeimu.
Uzskatu, ka tiesas sistēmas lejupslīde sākās ar 1998.gadu, kad par Tieslietu ministru kļuva Dz.Rasnačs, bet tad vēl tiesneši tiesnešu konferencē, viņam uzstājoties, spēja sist kājas pret zemi, plaudēt, lai to pārtrauktu.
Kad jau sapratu, ka disciplinārlietas tiek organizētas speciāli, centos izteikties presē, bet presi neielaida sēdēs, lai gan es to vēlējos un tā bija vienīgā iespēja parādīt patiesību, mani nāca aizstāvēt vienas arodbiedrības līderis, to arī neielaida, tad es gāju ar diktofonu, atklāti to uzliekot uz galda, bet jautājumu nebija un sodīja.
Kad lēma par manis atcelšanu par divām lietām, trīs reizes aicināja mani paņemt līdzi somu, baidoties, ka tur ir diktofons, presi neielaida, lai gan es pati to lūdzu, jo atklātība par notiekošo man ir vienīgā iespēja aizstāvēties.
Lai mani atceltu no amata, ierosinātās disciplinārlietas samainīja vietām – pirmo,- ko bija ierosinājis Liepājas tiesas priekšsēdētājs I. Jaunģelže par to, ka es strīdīgā lietā, kura kā man teica, tika speciāli piesūtīta no Rīgas un nokļuva pie manis bez reģistrācijas Liepājas tiesā, – es sevi atstatīju ar lēmumu no lietas izskatīšanas, par ko arī Saeima mani atcēla no amata, jo samainīja ar Tieslietu ministra Dz. Rasnača ierosināto par to, ka es neesmu sevi atstatījusi no lietas izskatīšanas, skatot māju apsaimniekotāja lietas, lai gan noraidījums nebija pieteikts. Tas tāpēc, ka no Dz. Rasnača ierosinātās disciplinārlietas varēja ”izspiest” tikai brīdinājumu, lai gan Dz. Rasnačs pats presē bija pateicis, ka disciplinārsodītiem tiesnešiem nevajag skatīt ļoti strīdīgas lietas.
Pieteicu pie ministra vizīti vismaz piecas reizes, bet nepieņēma, laikam baidījās no diktofona(joks). Tas, ka mani jāatceļ no amata jau bija nolemts iepriekš un nelīdzēja pat advokāts, jo manus iesniegtos dokumentus nepieņēma, nevērtēja un daži no komisijas locekļiem par manu nopietno attieksmi pat smīkņāja.
FOTO: Cik gan nožēlojams ir šīs “zemes tārps(deģenerāts)”, kurš pats sevi nolēmis karātavām !
Tai pat laikā, kad tiesnesis A. Lapiņš kādu laiku atpakaļ atstatījās no vairākām lietām ar vienīgo motivāciju, ka nav laika tās skatīt, priekšsēdētājs I. Jaunģelže disciplinārlietas neierosināja, un, kad veselības problēmu dēļ divas stundas atprasījos un A. Lapiņam bija mani jāatvieto, tad A. Lapiņš, domājams I. Jaunģelžes uzdevumā rakstīja sūdzību, ka es nolaidīgi esmu atstājusi darbu.
Eiropas rekomendācijas, ka tiesnešiem jāļauj pierādīt sava nevainība ar visiem iespējamiem pierādījumiem, Latvijā nedarbojas. Ir tikai meli, meli…un izlikšanās, ka te darbojas demokrātijas principi un starptautiskās tiesību normas.
Tas pats notiek lielā daļā, skatot lietas tiesā. Māju apsaimniekotāji rakstīja daudzas sūdzības, jo es iedziļinājos lietu būtībā viņu prasībās, un man bija gan noraidoši un liela daļa daļēji apmierināti spriedumi, kaut arī atbildētāji nebija snieguši paskaidrojumus un nepiedalījās tiesas sēdēs. Es redzēju kā daži māju apsaimniekotāji raksta formālas prasības par parādu, kuru esamība nav pierādīta. Sūdzības rakstīja arī tie, kam sveši tiesiskie līdzekļi un kuri pieķerti blēdībās. Tā, disciplinārlietā, kurā man samazināja algu par 10% un sodīja pat darba nespējas laikā, es biju uzrakstījusi blakus lēmumu, lai pārbauda izdotās pilnvaras tiesiskumu, kur tika pārstāvēta persona, kura nespēj izteikt viedokli, bija pārdots tās īpašums pašai pilnvarotai personai, bet es atkal ”iebāzu savu degunu” kur nav vēlams… Uzaicināju pat prokuroru, cerot, ka tas uzsāks pārbaudi, bet tai vietā prokurors izrīkojās pretēji, deklarējot, ka viss ir tiesiski.
Nevis es aizskāru personas cilvēktiesības, bet centos tās aizstāvēt, jo persona bija invalīds un nespēja izteikt savu viedokli ne mutiski, ne rakstiski, ne ar konkludentām darbībām (https://lv.wikipedia.org/wiki/Gribas_izteikums) , tad kā viņa varēja izdot pilnvaru ?!
Saeimas Juridiskā komisijā I. Jauģelže apgalvoja, ka es pārkāpu šajā gadījumā cilvēktiesības, bet es nepielaidu personu uz apšaubāmas pilnvaras pamata, un konkrētā laulības šķiršanas lietā, saskaņā ar likumu bija jāpiedalās pašai personai, un viņa beigās atnāca, tikai nespēja izteikt viedokli. Tās ir pēdējās disciplinārlietas un tikpat absurdi safabricētas ir arī iepriekšējās, bet tajās esošos pierādījumus visas komisijas ignorēja, jo mani bija jāsoda pēc iespējas vairāk par uzdrīkstēšanos, viedokļa izteikšanu, ierosinājumiem, kas nav ērti tiesu sistēmā iesēdušās amatpersonām ar lielāku varu nekā pārējiem tiesnešiem.
Mani nevarēja ietekmēt citiem līdzekļiem, tad atrada vājo vietu – sūdzību rakstīšanu par mani un disciplinārsodīšanu.
Tad kā, pie šāda tiesiskā nihilisma tiesu sistēmā, vispār ir iespējama objektīva lietas izskatīšana un taisnīgs nolēmums ?!
Skumji, ka tiesneši tagad prasa lielākas algas, bet ignorē tiesu sistēmas sakārtošanu un izaugsmi. Ja Augstākās tiesas tiesnešiem ir vairāk kā četri tūkstoši, bet atdeve ir tāda, ka atbilstoša judikatūra iztrūkst, Latvija zaudē lietas starptautiskajā tiesā un Augstākā tiesa ar savu ‘’svaru” nosaka tiesu sistēmas politiku, kura degradē tiesu sistēmu nevis attīsta.
Piekrītu, ka pirmās instances tiesnešiem ir par zemu algas, ka šķēres ar apgabaltiesu un Augstāko tiesu ir par lielu, bet tomēr alga nav noteicošā, lai taisnīgi spriestu tiesu, bet ideja par tiesisku valsti.
Piemēram, lai nebūtu šī ”iesēdēšanās krēslos” un lielākā varā, Zviedrijā pirmās instances tiesneši rotē ar apgabaltiesnešiem un algas ir gandrīz vienādas. Tas dod arī tiesu praksi, lai tie, kas augstāk, arī ”nolaistos uz zemes”, jo lielākā prakse ir pirmās instances tiesā, jo tur ir visu veidu lietas.
Arī priekšsēdētāji rotē un algas starpība simboliska, jo viņiem jāorganizē darbs nevis jādemonstrē vara. To man izstāstīja zviedru kolēģi apmēram pirms kādiem 10 gadiem kādā seminārā, kad pusdienojām pie viena galda.
Es ierosināju, pēc katriem pieciem gadiem rotāciju, bet pieņēma par 10 gadiem, bet Liepājas tiesas priekšsēdētājs I. Jaunģelže par priekšsēdētāju Liepājas tiesā ir no 1999.gada un pirms tam bija priekšsēdētājs Liepājas rajona tiesā. Te vadība piemēroja ”pareizo” likuma interpretāciju – sākt skaitīt no likuma pieņemšanas. Kad es Augstākām amatpersonām ziņoju par notiekošo Liepājas tiesā, t.sk. par psiholoģisko teroru, pazemošanu, likšanu trīs dienu laikā pārkvalificēties no civillietām uz krimināllietām ar piektdienā noliktu rīkojumu uz galda utt., tad Augstākās amatpersonas nevis nomainīja Liepājas tiesas priekšsēdētāju, bet 2015.gada jūnijā kā balvu par kārtējo manu disciplinārlietu pagarināja viņa termiņu uz vēl pieciem gadiem.
Tas lūk ir tikai maza daļiņa no tiesu sistēmā notiekošā, jo visu laiku esmu vākusi materiālus par tiesu sistēmas vēsturi, stagnāciju, nevēlēšanos to uzlabot utt. , un tā ir kā smaga krava iestigusi dubļos, kas vairs pašas spēkiem ar šādu vadību un politiku neizrāpsies un neattīrīsies, jo ”dubļi jau iesūkušies ādā”.
Diemžēl sekas tam visam ir tādas, ka tiek grauta demokrātiskas valsts iekārta, apdraudēta iekšējā un ārējā drošība, cilvēki jūtas apdraudēti, nedroši šajā valstī, vīlušies par valsti, par tās nespēju viņus aizsargāt, ir no tās aizbraukuši un aizbrauc.
Arī es kā Latvijas pilsone esmu cietusi no Latvijas amatpersonu patvaļas un visatļautības, bet saka, ja tu cilvēkam dari labu, kad viņš to nezin (tas ir par maniem daļēji apmierinātām prasībām, kur atbildētājs nebija), tas ar labu nāks atpakaļ. Man ir bijuši momenti, kad gribas aizbraukt no valsts, atteikties pat no pilsonības, jo valsts tevi kā pilsoni neaizsargā no izplatītiem meliem un safabricētām lietām, bet mani bērni ir izvēlējušies palikt Latvijā, kas nozīmē, ka manā vecumā vairs nav kur braukt.
Es daudzreiz esmu redzējusi to laimīgo cilvēku sejas, kas dzīvo un strādā ārzemēs, un rodas jautājums, kādēļ mūsu valsts nemīl savus cilvēkus?!
Es ceru uz konstruktīviem dialogiem nevis uz cilvēku ”apspļaudīšanu” kā tas dažkārt notiek komentāros.
Ar cieņu, Sandra Briķe
LRTT pēcvārds:
Jā, ir labi, ka vēlaties vēlreiz noticēt TAISNĪGUMA UZVARAI, bet tad pašam ir jāpieliek pūles, lai šī TICĪBA īstenotos. Cik noprotams, tad Jūs, Sandra Briķe, esiet gatava šīs pūles pielikt, jo vēršaties tieši pie tā, kurš aizsāka latviešu tautas atbrīvošanās procesu no sātaniskajiem boļševiku slepkavām.
Cīņa ir nevienlīdzīga, jo mazā latviešu tauta ir vienīgā, kura stāv pretī starptautiskajai cionistu bandai- ANTIKRISTAM.
Helsinki- 86 un tās dibinātāja vārds ir nobloķēts globālā līmeni- ANO, ES, NATO un visās ES valstu pārvaldes struktūrās.
Latvijas Cilvēktiesību Aizstāvēšanas grupa H- 86 ir vienīgā, kura ir nacionāla pēc BŪTĪBAS un neseko cionistu norādījumiem. H- 86 savu darbību balsta uz Starptautiskiem LIKUMIEM un SATVERSMI(Konstitūciju). Tieši tas nav pieņemams cionistiem, kuri noziedzīgi ignorē visus starptautiski pieņemtos LIKUMUS(Konvencijas), kas attiecās uz TAUTU TIESĪBĀM un Tiesiskumu kā tādu. Visus politiskos procesus Latvijā(valsts izlaupīšanu, citādāk domājošo slepkavošanu, rūpniecības iznīcināšanu, kā rezultātā tauta spiesta izceļot) nosaka Dāvida Zvaigznes “pielūdzēji”(Sātana pielūdzēji).
Briķes kundze, tā ir cīņa uz dzīvību un nāvi !
–LRTT & H- 86 ir gandarīts, ka viņa pusē bija tādi mūsu tautas Garīgās elites pārstāvji kā: literatūras klasiķis Laimonis Purs(Strazdiņš), prāvests Adrejs Kavacis, profesors- vēsturnieks Indulis Ronis, kuri pēdējā gada laikā kļuvuši par cionistu- komunistu upuriem- brutāli noslepkavoti(kā un kāpēc, tas aprakstīts šajā i- vietnē).
-Mākslinieks Vilis Vizulis arī gribēja LRTT i- vietnei sniegt informāciju par Aizsardzības Ministrijas līdzekļu izlaupīšanu, kuri bija domāti aizsardzībai, bet pēc nedēļas uz ielas saļima uz mūžu.
-Atcerēsimies, ka pirms nāves Andris Grūtups gribēja ko ļoti svarīgu pasacīt latviešu tautai, bet nepaspēja, jo “nošāvās”.
-Populārais mūziķis Aivars Brīze paziņoja, ka gatavo patriotisku mjūziklu latviešu tautas jaunatnei, bet nepaguva, jo “saaukstējās” un nomira… .
-Medicīnas māsu asociācijas priekšsēdētāja Jolanta Zālīte nepaklausīja “vērtīgiem” norādījumiem, kā rezultātā “izlēma ar visām drēbēm ziemas laikā Daugavā izpeldēties”.
Tādas slepkavības ir skaitāmas tūkstošos(neskaitāmi latviešu tautības biznesmeņi miruši no “sirds nepeitiekamības” un viņu vietu ieņēmuši godmaņ- zahārjinveidīgie jebreji- krievžīdi) tikai pēcAtmodas laikā vien, bet ja mēs sāksim analizēt slepkavības sākot no 1918. g., tad cilvēks ar nestabilāku psihi var nokļūt attiecīgā iestādē(J. Rainis taču arī tika noindēts http://medhistrigensia.mvm.lv/2015/09/rainis-un-vina-arsti/ ).
Žīda Z. Meierovica izdarības, par kurām neuzspēja uzrakstīt Indulis Ronis… .
Un, vai tad Astrīdas Babānes uzdrīkstēšanās LIECINĀT http://tautastribunals.eu/?p=39910 nav pieskaitāmas pie varoņdarba ?
Cilvēks, kurš pārvarot bailes PATIESĪBU novērtē dārgāku par savu dzīvību, ieiet APZIŅAS AUGSTĀKAJĀ PAKĀPĒ. Tāds cilvēks OTRAJAI NĀVEI vairs nav pakļauts, jo ir izturējis DIEVIĶĀS EVOLŪCIJAS(selekcijas)pārbaudījumu. Vai tad nav sacīts ?: “Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis(PATIESĪBAS) dēļ, tas to mantos.”
Un, cik reizes L. Grantiņu šī sātanistu sistēma, kura šodien ir pie varas un veic prātam neiedomājamu genocīdu pret latviešu tautu, ir centusies viņu noslepkavot ? Pēdējais man zināmais mēģinājums ir šā gada jūlijā, kuru “izstrādāja” ar “disidenta” Jāņa Rožkalna līdzdalību un kas tika atklāts.
Brīvība– kas ir PATIESĪBAS neatņemama sastāvdaļa, ir visdārgākā MANTA, kura pērkas tikai ar asinīm,- ar ļoti daudz asinīm !
Neskatoties uz Jūsu iepriekšējām kļūdām, kā Jūs pati sakāt, Jūs, Sandra Briķe, esiet laipni lūgta Augstākajā Līgā, kuras biedri šajā pēcvārdā ir minēti.
Neviena Patiesa Liecība nezūd, tā nonāk KARMAS BIĶERĪ, kas reiz tiks izliets pār mūsu tautas bendēm: komunistiem- cionistiem !!!
Uzvara reiz piederēs mums, bet, no katra mums, ir atkarīgs upuru daudzums.
Runājot Patiesību mēs samazinām upuru skaitu un tas Garīgajā Pasaulē tiek vērtēts visaugstāk !!!
04.11.17 L. Grantiņš
FOTO: Vai jūs zināt, ka neviens no šiem izdzimumem nav latvietis ? Tieši pret šiem izdzimumiem, kuri uzdevušies par latviešiem, bet tādi nav, mums ir jācīnās. Viņi ir tie, kuri tautas un demokrātijas vārdā veic genocīdu pret mūsu tautu.
Visu cieņu šīm drosmīgajām kundzēm – Astrīdai Babānei un Sandrai Briķei.
Šo sistēmu zemiskumā nespēj pārspēt neviens. Jo vairāk būs drosmīgo, jo mazākas iespējas ar kādu izrēķināties un jo mazāk asiņu līs.
Jau tas vien, ka runāt sākuši šādi cilvēki, pagriež situāciju daudz optimistiskākā pozīcijā.
Komentāru izdevās pievienot tikai no cita pārlūka. No ikdienā lietotā neizdevās.
.
.
.
Admins
Loģiski spriežot, tad Jūsu “pārlūks” tiek kontrolēts.
Tādas ziņas esmu jau saņēmis… .
Māris M. saka:
2017. gada 4. novembris 17.34
Visu cieņu šīm drosmīgajām kundzēm – Astrīdai Babānei un Sandrai Briķei.
Šo sistēmu zemiskumā nespēj pārspēt neviens. Jo vairāk būs drosmīgo, jo mazākas iespējas ar kādu izrēķināties un jo mazāk asiņu līs.
Jau tas vien, ka runāt sākuši šādi cilvēki, pagriež situāciju daudz optimistiskākā pozīcijā.
——————————-
Lūdzam Astrīdu Babāni, Sandru Briķi un Māri M. nepazūdiet un turpiniet iesniegt atmaskojošus rakstus. Tikai tā jūs varat sniegt savu atbalstu tiesiskuma atjaunošanā.
Lūdzam Māri M., Astrīdu Babāni un Sandru Briķi uzrakstīt savu kontaktadresi, kontakttālruni, e-pastu. Arī citi juristi ir tāpat kā jūs cietuši no tādiem guļāniem, borovkoviem, bunkām un vēlās ar jums apvienoties. Turpināsim iesniegt atmaskojošus rakstus par notiekošu tieslietās ar visiem vārdiem, uzvārdiem un tā tālāk un tā joprojām. Lai pasaulē zina, kas patiesībā notiek Latvijā.
Brīnumi jau dažkārt notiek, ka pat no tās šlakas kas saprātīgs dzirdams. Lai publicētos šajā vietnē, ir patiešām jābūt drosmei. Gaidīsim nākošo drosminieci un tad vēl un vēl, līdz šī noziedzīgā sistēma sabruks.
Vai ievērojiet cik daudzi sveic Ilmāru Poikānu dzimšanas dienā un vēlē laimes?
Būtu lieliski ja viņš nostātos uz Helsinku 86 cilvēktiesību takas!
Un Edvīns Šņore!
Labi, ka esam sadalījušies, bet šodienas politikā ir jāapvienojās, lai iztīrītu Latviju no komunistu un čekistu briesmoņu varzas!
Katrs godīgs latvietis smok zem 4. maija čekistu valsts sloga!
Mēsli uzpeldējuši virspusē un visiem redzami!
Uzputojušies!
Labs pavārs putas noņem – vai ne tā?
Dievs svēti Latviju!
Jau tā bijušajam Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājam, tagadējam Augstākās tiesas senatoram Andrim Guļānam radās diskomforts, lasot savas kādreiz vadītās Rīgas pilsētas Maskavas rajona Tautas tiesas (Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas) tiesu izpildītāja Vilora Eihmaņa un kādreizējā Latvijas Republikas Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Linarda Muciņa saraksti šeit: http://tautastribunals.eu/?p=42028. Tagad Andrim Guļānam uzmetas gan zosāda, gan žagas, lasot kādreizējās kolēģes tiesneses Sandras Briķes rakstus par viņu. Un galvenais, ka vairāk nav garantijas, ka klusēs citi juristi.
Lasu par čekas maisu “pētnieci” Kristīni Jarinovsku un pieaicinātiem “ekspertiem”: gvido zemribo, vilks, meikališa, aivars borovkovs, liepiņš…. Tas tik būtu cirks, ja viņiem kāds paģērētu pielaides….. Maisi pārsprāgtu no smiekliem.
Sveiciens Linardam vārdadienā.
.
.
.
Admins
Paldies !!!
Precīzi teikts par Vējoni. Latviešu diskriminācijas ziedu laiki.
https://www.youtube.com/watch?v=NFdXhTK07ow
BRĪVĪBAS CĪNĪTĀJA ĢIMENI IZLIEK UZ IELAS NO VALSTS MĀJOKĻA, VALSTS NEDOD ĪRES TIESĪBAS, CILVĒKA NĀVE…
2017.gada 6.martā nosūtīju Saeimai:
“Labdien!
Paldies par ielūgumu uz Memoranda parakstītāju godināšanu! Diemžēl nevarēšu piedalīties, neatļauj Gulag-ā sabojātā veselība. Vēlētos, lai kaut vai nedaudz pieminētu arī Nacionālās pretošanās kustības dalībniekus, kuri tika represēti komunistiskā totalitārisma režīmā par prasību izbeigt Latvijas okupāciju. Mēģināju atrast vismaz šo dalībnieku sarakstu, bet neizdevās tādu atrast. Pat Nacionālās apvienības politiķi atsakās rosināt šo patriotu godināšanu, kādu to realizēja Kārlis Ulmanis – pat apdāvināja ar nekustamo īpašumu. Tagadējā valsts vara izvairās pieņemt tiesību normas, kas stimulētu patriotismu kaut vai ar patriotu – brīvības cīnītāju sociālo problēmu valstisku risināšanu, tas radītu sajūtu un rādītu piemēru, ka valstij ir vajadzīgi tās aizstāvji. Taču, piemēram, Valsts prezidents Andris Bērziņš kā ordeņu kapitula galvenais lēmējs atteicās kaut vai vismazākā mērā godināt disidentu, ko okupācijas režīms ieslodzīja “uz mūžu” specnometnēs Krievijā, kur viņu padarīja par invalīdu. Cits šībrīža piemērs – ministrs Bergmanis, Valsts kancelejas direktors Krieviņš un citi līdzīga ranga ierēdņi cīnītājam par Latvijas brīvību pat nepauda politisku atbalstu viņa lūgumam, lai šī brīvības cīnītāja ģimeni neizliek uz ielas no VALSTIJ PIEDEROŠA mājokļa, resp. atsacījās atbalstīt 80-gadīga brīvības cīnītāja lūgumu atļaut mūža pēdējo laiku nodzīvot uz ĪRES LĪGUMA pamata viņa paša par DĀNIJAS disidentbalvu celtajā mājā, viņa laulātā līdzicīnītāja Veltiņa šādas valsts vienaldzības dēļ stresā un dziļā depresijā nomira. Valsts ierēdņu tāda politiskā tuvredzība ir bīstama Latvijas neatkarībai, tā liek apdomāt, vai ir aizstāvama tāda valsts, vai nav pareizāk pielāgoties jebkurai svešai varai, ja turklāt mūsu valsts pat nenosoda, tātad atbalsta, psihiatru ( Apsīte u.c.) pausto, ka tikai garīgi slimie var nostāties pret pastāvošo režīmu…
Pēteris LAZDA
BRĪVĪBAS CĪNĪTĀJS, LR AUGSTĀKĀS PADOMES DEPUTĀTS, KURŠ BALSOJA PAR 4.MAIJA NEATKARĪBAS DEKLARĀCIJU, JURISTS)
peterisl@kopideja.lv
29473823″
KOMUNISTU REŽĪMA PATIESĀ BŪTĪBA
Psihiatrijas izmantošana pret disidentiem.
Rietumos uzskata, ka totalitārais PSRS komunistu režīms bijis kaut kas labs – tas esot cīnījies par gaišāku nākotni, par visu cilvēku vienlīdzību un laimi. Padomju Savienības Komunistiskā Partija (PSKP jeb kompartija) un Valsts Drošības Komiteja (VDK, КГБ jeb čeka) Rietumos tiek vērtētas, nezinot patiesību par šo organizāciju briesmu darbiem. Tas ir tāpat kā spriest par tīģeri pēc tā pūkainā astes gala, kas redzams gar stūri. Taču tīģeris aiz stūra ir veicis briesmu darbus. Šis režīms nav bijis ne pūkains, ne saudzīgs. PSKP un VDK briesmu darbi kvalificējami kā genocīds. Nenoliedzami. To turpinātāji vēl šodien nav rimušies un negrib rimties. Viņi sauc pēc revanša, pēc Krievijas impērijas atjaunošanas tās bijušās robežās un vēl vairāk. Tāpēc ir aktuāli šo režīmu pazīt visā pilnībā, zināt tā šausmu darbus. Šis režīms iznīcināja, nomocīja, deportēja uz nāves nometņu tīklu plašajā Krievijas GULAG’a sistēmā ievērojami vairāk cilvēku nekā fašistiskais nacionālsociālistu režīms. Fašistu režīms ir nosodīts, bet totalitārais komunistu režīms Padomju Savienībā un citās šāda režīma valstīs vēl joprojām bauda nepelnītu iecietību.
Teiktā pamatojumam minēšu tikai mazu mazu daļiņu no masveida šausmu sērijas – tikai savu personīgi piedzīvoto šajā režīmā. Mani kā juristu PSKP – VDK 1978. gadā nevarēja droši tiesāt atklātā tiesas sēdē par manu „pretpadomju darbību”, par aicinājumiem izbeigt Latvijas okupāciju, pārkrievošanu, garīgo apspiestību un izolāciju aiz dzelzs priekškara, jo es tiesā būtu teicis to, ko es šeit uzrakstīšu par šo režīmu un vēl vairāk.
Jau 1969. gadā es tiku izslēgts no Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas gan par nestāšanos kompartijā, gan par “brīvdomību”. Un tad vēl ap 25 tūkstošiem skrejlapu izplatīšanu vairāku gadu laikā gan Latvijā, gan Maskavā. Manu prasību un režīma atmaskojumu teksti bija sastādīti atbilstoši toreizējai konstitūcijai, kas it kā atļāva izteikt domas, prasīt Latvijas izstāšanos no PSRS, kritizēt valdīšanu. Tad nu tiesai būtu grūtības atklātā procesā pamatot apsūdzības pretpadomju darbībā. Bet izrēķināties vajadzēja. VDK pasūtīja, lai psihiatri Zinaidas Sočņevas vadībā atzītu mani par psihiski slimu, jo, komunistuprāt, pret režīmu vesels cilvēks nevart iebilst. Divreiz Sočņevas tipa ļaudīm nebija jāsaka. Prieks pakalpot! Tā es tiku nodēvēts par psihiski slimu ar šizofrēniju reformu murgos. Tiesas sēde ilga vairākas dienas dažādās vietās slepenības nodrošināšanai. Par tās gaitu liecina 33 krimināllietas sējumi. Taču klāt mani tur nepielaida. Sēdes laikā man bija jāsēž kamerā, lai gan kriminālprocess formāli atļāva uzaicināt uz tiesas sēdi pat garīgi neveselu tiesājamo. Tomēr Augstākās tiesas tiesnesis U. Krastiņš ar piesēdētājiem M. Bērziņu un E. Bukovu mani uz tiesas sēdi neaicināja, un pēc VDK izvirzītās apsūdzības, to negrozot, 1979. gada 31. maijā slēgtā sēdē pieņēma lēmumu mani nosūtīt piespiedu ārstēšanai bez termiņa noteikšanas – tātad uz mūža ieslodzījumu starp psihiski slimajiem ar cerību, ka tie mani “piebeigs”. Man nepaziņoja, kāds ir tiesas nolēmums. Bija pilnīga neziņa, arī cerības, bet Centrālcietuma kameras biedrs, kas nākošā naktī izdarīja pašnāvību, pravietiski pateica, ka cerību nav, jo “tie nav cilvēki, tie ir slepkavas, nosūtīs tevi uz Krieviju, un beigas”. Tas man likās visdrausmīgākais – es taču rīkojos tikai saskaņā ar konstitūciju, bet, lūk, arī to nedrīkstēja, jo, kā teica izmeklētājs Bērziņš: “Tas tikai [konstitūcijā] tā rakstīts.” Zīmīgi teikts.
Vispirms mani no Centrālcietuma 1979. gada 13. jūlijā etapēja uz Ļeņingradu ( tagad Sanktpeterburgu) un ieveda specpsihiatriskajā slēgtajā slimnīcā – piespiedu kārtā noskuva matus, ievietoja slimnieku pārpildītā kamerā, kur uzreiz man pievērsās interesenti, kā jau tas raksturīgi garīgi slimajiem, nekā patīkama. Nākošā dienā un turpmāk vajadzēja līmēt kastītes, un atkal nebija iespējams izvairīties no uzmācības. Glābos ar “draudzīgu” runāšanu, sacīju, ka esmu skolotājs. Tas palīdzēja. Un jau nākošā dienā sāka ārstēt, dot zāles, to skaitā aminozīnu, haloperidolu un citas. Personāla barbariska attieksme – pret tevi izturas kā pret lopiņu, kas neko nesaprot un kam neko nevajag saprast. Jutos pavisam nelāgi. No zālēm radās stingums, sajūta kā biezā eļļas krāsā iestigušam. “Kolēģi” kā nu kurš – citi gulēja, citi spēlējās ar mantiņām, rāpoja pa grīdu, citi uzbruka, vispār “kā jau trako mājā”. Veda arī masveidā pastaigāties pagalmā, kas bija šaurs kā mūra akas dibenā. Tur kāds igaunis man pačukstēja, ka viņš par pretpadomju aģitāciju šajā ellē ir jau 17 gadus, un cerību nekādu uz atbrīvošanos. Tas mani pavisam satrieca. Bezizeja. Milzīga žēluma sajūta par saviem tuviniekiem, par bezspēcību pret netaisnīgo un nežēlīgo režīmu…
Pēc pāris mēnešiem mani izsauca uz prombraukšanu. Cerību stariņš! Varbūt atbrīvos? Bet velti. Sākās etapēšana pa Krievzemes cietumiem uz citu nomaļāku “lēģeri”. Uz peroniem bija stundām ilgi jāgaida vagonu piebraukšana. Suņu rejas uz ceļiem tupošiem simtiem “zeku” (ieslodzīto). Bruņotu apsargu uzkliedzieni, draudi, sitieni. Atkal kārtējais cietums. Kamerā pat pa 90 “zekiem” svītrainos tērpos, tātad “kritņiki” ( sevišķi smagu noziegumu izdarījušie, slepkavas, bandīti). Alumīnija krūzēs vāra “čefiru” (melno tēju) priekš “kaifošanas”, smēķē riebīgu mahorku. Vārīšanai izmanto “fakel” (lāpas) no citiem atņemtiem krekliem. Vārgulīgākos sit. Dūmos viens otru pat saskatīt nevar. Un tā dienu no dienas, tikai nakts melnumā pierimst jezga. No rīta skaļruņi pilnā jaudā uzmācas ar valsts himnu. Nāk “sanitāri”, ar ūdens šļūtenēm viņi no “zeku” kājapakšas pa durvīm ārā izskalo mēslus un urīnu, jo tualetes nav. Koka lāvas piemirkušas, smirdīgas. Tā vairākas dienas, pat nedēļas, kamēr nokomplektē kārtējo etapu. Atkal perons, gaidīšana, vagonā viens pie otra saspiesti atsevišķos būros ar atslēgām priekšā lielā karstumā. Pārtikā katram izsniedz pa pāris sālītām brētliņām uz avīzes strēmeles un riecienu miklas rupjmaizes no pārceptas “ķieģeļmaizes”. Saku, ka esmu skolotājs. Pret mani izturas zināmā mērā ar cieņu, jo, lūk, arī “zauč” (mācību daļas vadītājs, skolotājs) ir savējais – zaglis. Uz kurieni mani ved, nekādas informācijas. Tu neesi nekas. No Ļeņingradas prom, jo ārzemju cilvēktiesību cīnītāji bija uzzinājuši par manu atrašanās vietu, sākuši interesēties. Paldies manam kolēģim Jurim Ziemelim par paziņošanu uz ārzemēm! Ļeņingradā es būtu pagalam. Tā bija sevišķi smaga masa.
Beidzot 1978. gada 10. novembrī mani un citus ieved Volgogradas apgabala Kamišinas rajona Dvorjanskā – klajas stepes vidū esošā dzeloņdrāšu ieskautā baraku kompleksā. Sargtorņos sargi ar automātiem. Dubulti žogi ar noecētām smilšu joslām starp tiem. Koncentrācijas nometne. Visīstākā. Ne slimnīca. Vismaz tūkstoš cilvēkiem. Atkal tās pašas procedūras. Bezcerība. Uz mūžu. Vienstāva barakas ar lēzeniem melni darvotiem jumtiem, telpās svelme kā cepeškrāsnī, ziemā auksts. Te nesastopu nevienu politisko, visi tipiski kriminālie. Pārrunas ar galveno ārsti Davidovu. Balts ķitelis, automāts zem baltā halāta, izsauc. Nu kā? Čem ploha sovetskaja vlastj? A? ( Ar ko ta` slikta padomju vara? A?). Vairākas pārrunas. Stāstu viņai par konstitūciju, tiesībām, lapiņām. Lūdzu, lai nesaka nevienam, ka esmu jurists, mani nositīs. Lai esmu skolotājs. Izsaimniekojis skolas īpašumu. Tā manis paša leģenda iet man līdzi pa visu etapu. Paldies ārstei Davidovai. Nesaka arī. Norīko mani virtuvē par strādnieku. Pie nažiem! Uzticas. Strādāju arī teritorijas uzpošanā, stādu un laistu puķes (kliņģerītes) gar celiņiem. Iegūstu cieņu visu kalpotāju kolektīvā. Saka, viņš taču nav slims. I labi, i slikti, kad tā saka. Slikti tas, ka man nu draud pārsūtīšana uz citu dziļāku nometni, lai personālā nesāktos kurnēšana par vesela cilvēka turēšanu psihiatriskā slimnīcā. Piemēram, uz Taškentu. Un tad atkal tālāk un tālāk. Daktere Davidova (viņas vīrs ir nometnes-slimnīcas militārais priekšnieks) mierina – formāli kāds laiks te esot jāpavada līdz izrakstīšanai. Varbūt viņai uzticams strādnieks bija vairāk vajadzīgs nekā politiskā izrēķināšanās. Iedarbīgās zāles man nedod. Citiem tās dod piespiedu kārtā, bet tiem, kuri izvairās, zāles injecē piespiedu kārtā ar sanitāru fizisku līdzdalību. Un tās tad nu padara nepaklausīgos rāmus un paklausīgus. Ja vairāki dumpojas, injecē visiem, un visa kamera-“palāta” guļ. Virtuvē masveidā piepildu termoforus, dodu cietējiem, lai kaut daļēji noņemtu neciešamās sāpes injekcijas vietās.
Ārzemēs jau zina par mani. Uz mājām sievai Veltai sūta paciņas ar palīdzību. Viņa tās neņem, jo ņemšana tiktu no varas uzskatīta par sadarbību ar ārzemju “algotņiem”. No Veltas pienāk paciņas ar padomju produktiem. Ar tiem varu atpirkties no sanitāru vardarbības. Slimie mani respektē kā maizes devēju no virtuves. Psiholoģija. Kaut arī pārtika ir briesmīga, tomēr to ēd. Citas nav. Ar zirgu pieved zaļus skābētus tomātus no skābbarības bedrēm, iedakšotus mucās ar dakšām. Tāpat kāpostus. Dažreiz ir makaronu zupa, un pavisam reti – svētkos ir saigaka (stepju dzīvnieka) gaļas gabaliņš. Piedevām var ēst formas rupjmaizi – miklu un pārceptu no veikalos nepārdotās formas maizes. Šī maize ir ļoti sāļa un skāba, slimie to ēd daudz, jo visa cita ir maz. Tad nu nevar vien beigt sūdzēties par vēdera kaitēm. Slimo un mirst. Sanitāri ir parastie notiesātie kriminālnoziedznieki. Īsta ārpusreglamenta atmosfēra. Savas varas parādīšana slimajiem. Slimie visi ir izdarījuši smagus noziegumus, viņi jāpārmāca, tā uzskata noziedznieki-sanitāri. Slimos, kas sevišķi nepatīk sanitāriem, tad nu dauza katru dienu. Es uzkopju arī telpas. Atrodu pa nakti nosistu slimo. Formāli atbrauc prokuratūras darbinieks, konstatē, ka miris slimības dēļ, tuviniekiem paziņo, ka aprakts nometnes teritorijā. Un viss. Var turpināties visa jezga no jauna. Kāds slimais, piemēram, pacenties nolauzt ūdensvada cauruli un naidīgi vicinās ar to pret sanitāriem. Telefonisks rīkojums no Volgogradas – nošaut. Slimais tiek nošauts. To es pats esmu piedzīvojis kā murgainā sapnī. Paldies Dievam, tikai laimīgas sakritības dēļ es ieguvu cieņu specslimnīcas personāla vidū, un galvenā ārste Davidova beidzot vienā no izrakstīšanas komisijām, kas brauca pāris reizes gadā no Maskavas, ierosināja mani izrakstīt uz vispārējas slimnīcas režīmu. Un paldies tiem labajiem Cilvēkiem (īpaši paldies Paulim Kļaviņam u.c.), kas aktīvi un iedarbīgi protestēja Bonnā, Londonā un citur pret Maskavas režīmu par to, ka tas pārkāpj cilvēka tiesības, konkrēti minot mani kā piemēru.
Tā nu es 1981. gada 23. novembrī tiku atkal etapēts pa Krievzemes cietumiem. Atkal briesmas. Zelta gredzenu jau izsenais biju iebēdzinājis mēteļa polsterējumā. Sava zelta zoba dēļ es atturējos pasmieties, jo “zeki”, arī apsargi uz zeltu bija sevišķi nadzīgi un to nežēlīgi atņēma. Viņiem vajadzēja par ko pirkt mahorku, melno tēju, narkotikas…Tā nu šoreiz beidzot jau atpakaļ uz Rīgu, vispirms uz Centrālcietumu, tad uz slimnīcu Tvaika ielā. Šeit mani nezāļoja. Ārsti humāni. Bet formula tā pati – nevar tā uzreiz atbrīvot, ir kādu laiku te jāpavada. Lai iztaptu “partijai un valdībai”.
Bija laiks atcerēties bērnību, kad jau okupācijas laikā gāju uz skolu, dzīvoju internātā, no mājām nedēļai ņēmu līdzi ceptus kartupeļus, biezpienu. To māte un tēvs kā zemnieki vēl varēja atļauties. Visa saimniecība bija kolektivizēta – govis, zirgi, pat rati. Kolhozs, atceros, “Sarkanais partizāns” bija tik nabadzīgs, ka tam vajadzēja no kolhozniekiem piedzīt naudu, lai algotu kantori. Tas bija katorgas laiks. Vecākais brālis Voldemārs jau no trešās klases bija spiests aiziet, jo bija jāstrādā, lai kaut es varētu turpināt mācīties. Vissiltākā pateicība viņam par uzupurēšanos manā labā. Mūsu ģimene atradās sarakstā izvešanai uz Sibīriju, jo agrāk bijušie 30 ha zemes jau bija par bīstamu padomju varai. Tēvs bija sapazinies ar vietējo milicijas pilnvaroto, viņš palīdzēja no saraksta svītrot… Tādas smagas pārdomas.
1982.gada 17.maijā tiku izrakstīts no Tvaika ielas, nosakot ambulatoro uzraudzību dzīves vietā Tukumā. Darba meklējumi. Baidās mani -pretpadomju elementu pieņemt darbā. Nē, ne jau par juristu! Kur nu! Bet par elektriķi? Jā, bet arī tikai “par labu satikšanu”. Un tā es pārkvalificējos. Un nekas. Izdzīvoju. Malā stāvētāji man sacīja: “Nu, un ko tu panāci?” Es tādiem arī tagad atbildu: “Kādam mūsu karogs bija jāpaceļ. Lai vismaz ārzemēs sāktu saprast, kādas briesmas draud no komunistu režīma…” Šodien smagās pārdomas turpinās. Piemēram, par Krievijas impērijas tradīcijām to sliktā nozīmē. Kādreiz rakstniekam Černiševskim par brīvdomību publiski, uz ceļiem noliktam, izpildīja tā saucamo civilo nāves sodu – pārlauza virs viņa galvas zobenu. Vara uzskatīja, ka tā lielo rakstnieku ļoti pazemoja. Bet cik pazemots jūtos es, kas pilnīgi nepamatoti publiski atzīts par psihiski slimu, par garā vāju, galu galā – par trako?! Kādas izjūtas radiniekiem? Tie, kas mani nepazīst, joprojām uzskata mani par debilu, nepieņem publicēšanai manus rakstus, neuzklausa priekšlikumus, jo, lūk, uzskata, “ja jau psihiatri viņu atzina par dumju, tad ne jau bez pamata”, labāk tālāk no tāda. Būtībā visa mana dzīve sapostīta. Vai es saņemu kompensāciju no valsts par to? Žurnālistu izsmieklu gan, ka es, piemēram, esot deputāta kandidāts “ar šmucīgu pagātni” (Kārlis Seržants “Rīgas Balss”)…
Pēc Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas ISHR lūguma mani 1989.gada 8.februārī Štarnbergā rūpīgi pārbaudīja psihiatru konsīlijs un atzina par veselu, un minēja mani kā pierādījumu, kā PSRS izrēķinājās ar tās politikas pretiniekiem. Lūk, te atzinuma nobeigums: “Zusammenfassend kamen die Gutachter zu dem Ergebnis, dass es sich bei Herrn Laz- da um eine psychisch intakte Personlichkeit handelt, die keinerlei Zeichen einer manifesten oder früher durchgemachten psychischen Erkrankung zeigt. Herr Lszda hat in den siebziger Jahren in der UdSSR in Wort und Tat Gedanken und Forderungen bezüglich der politischen Zukunft seiner lettischen Heimat geäussert, denen heute im Zeichen von “Glasnost” wohl viele seiner Landsleute Ausdruck geben, die damals aber von den Behörden nicht geduldet, die von ihnen vielmehr verfolgt wurden – gegebenenfalls mit den Methoden und Einrichtungen der Psychiatrie. Es handelt sich bei Herrn Lazda um den klaren Fall eines Missbrauchs der Psychiatrie zu politischen Zwecken.”
Viena no skrejlapiņām ( pilnīgi autentisks teksts, nekoriģēts)
“VĒLĒTĀJU PRASĪBA LATVIJAS PSR AP DEPUTĀTIEM PAZIŅOJUMS PATSTĀVĪGA REFERENDUMA SARĪKOŠANAI Tuvākā sesijā pieņemt lēmumu par Latvijas izstāšanos no PSRS līdz 1974.g.l.jūl. un par Latv. sociāldemokrātu partijas radīšanu. Mūsdienās, kad nācijas visā pasaulē ieguvušas patstāvību, ir neciešami, ja kāda nācija vēl vada otru, Latvijā centralizētā vadīšana NENOLIEDZAMI izriet no Maskavas CAUR kompartijas orgāniem ar visa krieviskā pārmērīgu uzbāzību… Tāpēc latviskā iniciatīva apsīkst, valda apātija, pieaug alkoholisms, zūd ticība taisnības ideāliem, pasliktinās tikumi… Ar latviešu potenciālo čaklumu, ar savas rietumkultūras mīlestību, ar atteikšanos no nesaimnieciskuma, no milzu bruņošanās u.c. nelietderīgiem izdevumiem, ar iniciatīvu privātsaimniecībās, brīvos sakaros ar citām valstīm… Latvija, paturot vērtīgo no pašreizējās iekārtas, ātri sasniegs daudz augstāku labklājību. Tā kā kompartija tautas noskaņojuma uzzināšanai aptaujas nerīko un, protams, arī Latvijas izstāšanās ideju nosauks par atsevišķa garā slimā murgu, tad, pierādot pretējo, turpmāk ikviens savu gribu izstāties no PSRS (lai reāli iegūtu uzskatu publicēšanas, brīvas ceļoš., privātsaimniekošanas, dep. kandidātu izvēles tiesības, brīvi iekļautos rietumkultūras saimē) izteiks ar zīmi L kā emblēmu un ar latviskas nozīmītes nēsāšanu. Ja šo zīmju daudzums neapšaubāmi apliecinās minēto prasību masveidību, mūsu kopa ar to iegūs tautas pilnvarojumu un, ja kompartija kavēs Latvijas izstāšanos, kļūs par tautas pārstāvniecību un veiks sevišķi efektīvus pasākumus – pat nelikumīgi, tāpēc kopai vēl jāpaliek slepenai. Pavairot, izplatīt! Konstitucionāli. Būt patiesiem, nenomāktiem! Ja KP uzsāks cīņu pret šeit teikto, tauta savu atbalstu šeit teiktam izsacīs, ieslēdzot maksimālu elektrības patērēšanu Maskavas teleraidījuma «Laiks» sākumā. Atbildīga par sekām – KP, jo tauta izvēlas līdzekļus sevis aizstāvēšanai pret mazākumu – KP. 1973.gada nov. RĪGĀ”
Par disidentu indēšanu.
Lūk, šis raksts, ko rietumnieciskās pārliecības dēļ 2006.gadā nepublicēja pat Starptautiskā Cilvēktiesību Organizācija (ISHR) Frankfurtē pie Mainas savā žurnālā “Menschenrechte”, lai gan man pasūtīja aprakstīt, kā mani VDK gribēja noindēt 1990.gadā. Nepublicēja, domājams, tāpēc, ka rakstā bija frāze par to, ka PSRS režīms ir bijis briesmīgāks par fašistisko Hitlera režīmu.
“Tikai fakti no manis paša piedzīvotā. 1990.gadā mani kā pazīstamu cīnītāju pret diktatorisko komunistu režīmu ievēlēja Tukuma rajona padomē, bet pēc dažiem mēnešiem mani ievēlēja par Augstākās Padomes deputātu. Latvija vēl bija komunistiska ar stipru Maskavas varu. Kompartija tēloja, ka valstī ir demokrātija. Vajadzēja glābt komunistu režīmu no patiesiem patriotiem un demokrātiem. Es jau biju cīnītājs-veterāns, komunistu skatījumā pieredzējis un bīstams. Tādus bija jāiznīcina, bet tikai ne atklāti. Lai viņi paši nomirst. To palīdzēt bija gatavi, kā jau vienmēr, pakalpīgi ļautiņi. Tad nu reiz pusdienlaikā kabinetā ienāca sabiedriska būtne un uzaicināja pusdienās aprunāties par dienesta lietām. Pēc nedēļas es jau biju paralizēts. Ārsti mani aizveda uz toreizējo Linezera specslimnīcu. Pēc trim mēnešiem varēju jau mazliet paieties. VDK roka līdz humānajiem ārstiem nesniedzās. Ārsti nekādi nevarēja noteikt diagnozi. Manī bija nokļuvuši kaut kādi enterovīrusi, kas iznīcina kustības nervu galotnes. Tādi varēja nokļūt manī tikai ar pārtiku. It kā meningīta pazīmes, bet ne tieši. Dīvaini. Un te nu ārste, simpatizējot man par manu cīnītāja rīcību, pateica, ka ar tādu pašu diagnozi neilgi pirms manis slimnīcā nonācis arī bijušais kompartijas sekretārs A.G., kurš ļoti ietekmīgi nostājies tautas pusē. Viņu izglāba no nāves ārsti Maskavā. Es paliku sakropļots. Līdz tam biju vesels. Es zinu, kas mani centās noindēt un kādos apstākļos, bet veltīgi būtu to pierādīt. Pienesot man pusdienas, ēdienam tika pievienota vajadzīgā indeve, ko es, “attinot filmu atpakaļ” tikai vēlāk skaidrei atskārtu, kā tas notika. Tāds, lūk, bija manis indēšanas mehānisms.
Šajā pašā laikā komunisti nepavisam negribēja atdot varu tautai, kompartija Alfreda Rubika vadībā pat sastādīja to demokrātu-patriotu sarakstus, kurus būs jālikvidē pēc komunistu varas atgūšanas. Tam tika veltītas lielas pūles. Tādos apstākļos mēs organizējām monolītās kompartijas sašķelšanu, veidojot tā saukto tautas kompartiju. Tas bija pakāpenisku pasākumu solis. Sekmīgi veidojās Tautas kompartija. Īpaši Tukumā. Tas Maskavai un ortodoksāliem komunistiem bija sevišķi bīstami. Kompartijas šķēlējus likvidēt! Bet atkal ne jau atklāti. Noindēt! Mans draugs un cīņu biedrs Aivars Znatnajs bija īsts iniciators šķeltniecībai. Turklāt viņš bija ievēlēts par Zemessargu 42.bataljona komandieri. Nu, lūk, tas jau ir par daudz! Aivaru Znatnaju saindēja VDK aģenti. Viņš nomira 1991.gada 8.novembrī 52 gadu vecumā sēžu zālē. Sapulces vadītājs A.Jaunkļaviņš pārtrauca sapulci. Līdz tam Aivars Znatnajs bija spirgts un vesels, bet pāris nedēļu laikā kļuva arvien bālāks. Ārstu ekspertīze atzinumā teikts: “Nāves cēloni nav iespējams noteikt.” Nav nekādu šaubu par tīšu slepkavību, jo radiniekiem pēc tam pa nakti tika zvanīts par izrēķināšanos, ja tiks mēģināts noskaidrot nāves cēloni. Tā nu acīmredzamas slepkavības izmeklēšana noklusa – pārāk iebiedēti mēs bijām 50 okupācijas gados zem totalitārā komunistu režīma. Te minēti tikai pāris faktu, ko esmu personīgi piedzīvojis. Taču tādu faktu par PSKP un VDK varmācību ir tūkstošiem un tūkstošiem. Tā vien gribas aicināt godīgos cilvēkus visā pasaulē – neticiet arī šodien skaistajiem vārdiem, kas nāk no PSKP-VDK nometnes puses! Šādu noziedznieku rokraksts nemainās…”
PSRS ignorē savus likumus
Daudzi jo daudzi Rietumos tic, ka PSRS impērijā valdīja skaisti un humāni likumi, jo tikai tos viņi ir lasījuši, bet patieso dzīvi komunistiskajā režīmā nav ne tuvu redzējuši aiz dzelzs priekškara. Viņi tic, ka Padomju impērijā pašas rakstītie likumi tikuši ievēroti tāpat kā Rietumos, jo citādi taču nevar būt. Kā anekdotē – uz stāstījumu, ka cilvēki deportēti uz Sibīriju, naiva klausītāja Rietumos atjautā: “Bet vai ta` tā drīkst?” Padomju Savienībā drīkstēja. Un ne tikai to vien. Manā gadījumā sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs apakšpulkvedis E.Bērziņš uz manu argumentu klāstu, ka konstitūcija atļauj Latvijai izstāties no PSRS, ka to prasīt nav noziegums, atbildēja pavisam atklāti: “Tas tikai tā ir rakstīts.” Uz manu iebildumu, ka VDK nelikumīga rīcība kaitēs PSR Savienības prestižam pasaulē, sekoja atbilde: “Mēs esam gana stipri, mums tas nekaitēs.” Tātad totalitārā komunistu režīma nelikumīga un nehumāna rīcība tika balstīta uz PSRS impērijas varenību. Es kā jurists naivi ticēju tiesiskās sistēmas stabilitātei un likumu ievērošanas principam. No ieslodzījuma kameras 1978.gada 12.novembrī rakstīju LPSR Prokuroram: “Pašreiz atrodos LPSR VDK izolatorā kā aizdomās turētais pēc KK panta “Pretpadomju aģitācija un propaganda”. Tā kā šodien izlemjams jautājums par manis atbrīvošanu vai apcietināšanu, uzskatu par nepieciešamu vērst Jūsu uzmanību uz šādiem apstākļiem, kas saskaņā ar pastāvošo likumdošanu nepieļauj manis apcietināšanu… Lapiņu saturu sastādot, esmu sekojis tam, lai teksts nesaturētu nekādus apmelojošus izdomājumus vai pretpadomju aģitāciju…PSRS Konstitūcija garantē Latvijas PSR izstāšanos no PSRS, tātad to drīkst organizēt paši vēlētāji… neesmu izdarījis neko antikonstitucionālu… Otrs arguments ir tas, ka PSKP 25.kongresam drīkstēja iesniegt priekšlikumus un nebija aizliegts šādus priekšlikumus iesniegt lapiņu veidā. Tas apstāklis, ka pievērsu uzmanību latviešu kultūras un tautiskās vienības attīstības jautājumiem un problēmām sakarā ar cittautībnieku atrašanos Latvijā, arī nav uzskatāms par noziegumu, jo PSRS Konstitūcija garantē visām tautībām vienādas tiesības, bet latviešu tautai tiesības ir ierobežotas, jo krievi te var nezināt latviešu valodu, bet latviešiem jārunā krieviski un lietvedība jākārto iedzīvotāju vairākuma valodā, bet vairākums, piemēram, Rīgā ir cittautībnieki. Tās ir problēmas, par kurām nav aizliegts runāt…Trešais arguments – Konstitūcija garantē tautas gribas uzzināšanu referendumos, un neviens normatīvs akts neaizliedz rīkot tautas aptauju, bet ja tā, tad nav noziegums, ja ar lapiņām tiek aicināts izteikt kādu nostāju… Ceturtais arguments – lapiņās neesmu aicinājis uz vardarbību, bet tieši otrādi – esmu aicinājis neizdarīt nekādu vardarbību pret pastāvošo iekārtu. Piektais arguments – Krievijā, piemēram, Saharovs ievērojami asāk vēršas pret trūkumiem, bet viņa rīcība netiek vērtēta kā noziegums. Likumi taču nosaka, ka visi pilsoņi ir vienlīdzīgi likuma priekšā… Ja mani apcietina, tad šis padomju likums tiek pārkāpts. Uzskatu, ka padomju tiesa pie šādiem un vēl citiem apstākļiem, kas var atklāties tiesā, nevarēs mani notiesāt, ja tiesa vadīsies tikai pēc padomju likumiem…”
Īsuma dēļ šeit nav iespējams uzskaitīt visus režīma pārkāptos likumus. Piebildīšu tikai, ka nedrīkstēja nevienu notiesāt, ja apsūdzība balstījās tikai uz tiesājamā paša atzīšanos vien bez citiem to apstiprinošiem pierādījumiem. Vispārpildāms princips. Bet ne komunistu impērijā. Mani apsūdzēja un nodeva tiesai arī par “sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu”, jo, saudzējot tipogrāfijas darbinieku, kas man iedeva burtus skrejlapām, pateicu, ka es pats tos paņēmu fabrikā “Tehnoinform”, kurā es strādāju par direktora palīgu juridiskajos jautājumos. Neviena cita pierādījuma! Nopietni apsūdzēja. Zaglis. Birka klāt. Tāds jāliek cietumā tāpēc jau vien. Bet vēl jau vajag noķengāt ar kaut ko. Kā par bēdu, pie zvejniekiem būdams, biju ticis pie pornogrāfiskiem žurnāliem no ārzemēm. Atbildība bija noteikta krimināllikumā par pornogrāfijas izplatīšanu. Pierādījumu par izplatīšanu nebija. Bet čekistiem pietika ar to pašu, ka man tā bija. Apsūdzēja pavisam nopietni pēc panta par pornogrāfijas izplatīšanu. Nu jau pamatīgi jāsēž! Bet vēl nebija gana. Atrada sporta šaušanas mazkalibra patroniņas, kas tīri nevainīgi bija pie manis pēc šautuves apmeklējuma. Nu ir ķēriens! “Par ieroču un munīcijas glabāšanu” u.t.t.! Šī panta dēļ mani nelaida pastaigās Krievzemes cietumos etapa laikā, jo pāri visam pavadlietas vākam bija uzrakstīts, ka esmu bīstams pēc panta par ieročiem un munīciju. Ja čekistiem nevajadzētu ar mani izrēķināties, šie niecīgie nodarījumi ietilptu labi ja toreizējās biedru tiesas izskatīšanā. Bet viņiem bija svarīgi mani padarīt par nelieti, bīstamu un izolējamu. Tāda bija viņu taktika un metode – apmelot, pazemot, iznīcināt kā personību. Un tur nu tolaik neko nevarēja par labu vērst… Tādi bija un ir totalitārie komunisti un viņu režīmi. Indivīds bezpalīdzīgs lielās mašinērijas priekšā.
Cilvēku zombēšana, turēšana paklausībā ar bailēm.
Totalitārais komunistu režīms jau no paša sākuma ir iedvesis bailes no nežēlīgām un netaisnīgām represijām pat par nepakļaušanās mēģinājumu. Velti būtu cerēt uz likumu un tiesu labvēlību. Visu noteica pavēles, norādījumi vai pat tikai mājieni no kompartijas centrālās komitejas. Padevīgie iebaidītie ļaudis centās iztapt priekšniecībai pat neaicināti. Partijas sekretāru vārds bija likums. VDK bija bubulis baidīšanai ar nosūtīšanu uz Sibīriju. Mācījos Pāvilostas skolas 5.klasē. Mācību stundas laikā kaut kā pavilku avīzi “Pionieris” uz savu pusi no sola biedra uzliktā elkoņa tai, papīrs pārplīsa tieši pāri Staļina ģīmetnei. Direktore Kotova to kvalificēja kā politisku diversiju, izsauca māti pie robežsargu valsts drošības dienesta, kur sekoja bargs piedraudējums nosūtīt mūs aiz Urāliem. Tikai mātes asaras un teikšana, ka tas bija nejauši, pasargāja mūs no draudu izpildes. Tas bija 1950.gadā – gadu pēc masveida izvešanas. Tiku izslēgts no skolas. Nācās turpināt mācības Apriķu pamatskolā ar divnieku uzvedībā…
Septiņdesmitie gadi. Manas skrejlapas pastkastītēs, iestādēs… Kāda reakcija? Tas ir ļoti pamācoši. Tūkstošiem skrejlapu Grobiņā, Liepājā, Aizputē, Ogrē, Jūrmalā, Tukumā, Jelgavā, Rīgā… Ļaužu atsaucības nekādas. It kā apspiestie ļaudis dzīvotu lielā laimē un pārticībā. Nekāda atbalsta izteikt protestu pret okupāciju ar vienkāršu burtu L uz sienas, žoga, staba, uz autobusa putekļainīem sāniem vai ar elektrības tērēšanu Maskavas ziņu laikā televīzijā. “Ka tik kas nenotiek ar mani… Lai tie citi, es nē…” Toties iztapšana gāja vaļā ar atrasto skrejlapu nodošanu un zīmēšanos čekas kantoros, izpildkomitejās! Cerībā uz labvēlību no varas puses par lojalitāti. Lūk, tikai daži izraksti no vairāku simtu liecinieku liecībām manā krimināllietā:
Aizputē I.P. : “Pretpadomju lapiņas tūlīt pēc atrašanas nodevu VDK darbiniekam 10.03.77. Secināju, ka lapiņās apmelota mūsu komunistiskā partija, tās internacionālā politika…” (Paraksts, 12.sēj.42.lapa). I.Š.,komunists, Aizputē: “…skolnieks A. raudot iedeva lapiņas, …piezvanīju uz VDK daļu Liepājā…” (Paraksts, 14.sēj. 4.lapa). Tukumā PSKP biedrs J.P.: “…Atrasto lapiņu es atdevu LPSR MP VDK priekšniekam tajā pašā dienā, 1976.gada 2.februārī apmēram plkst.12.30 (Paraksts, 6.sēj.88.lapa ). Vēl Tukumā. Pavāre V.F.: “… Lapiņas es atdevu VDK 02.02.76. apmēram pēc 15 minūtēm pēc to atrašanas pasta kastītē…” (Paraksts, 6.sējums, 160.-162.lapa). Un tā joprojām, pilna lieta ar lapiņām un bailīgiem nodevējiem, no lapiņām attīrīta vide, veltīgs mans darbs. Tikai Kauguros uz viena no elektrības betona stabiem es atradu ar zīmuli uzvilktu maziņu L burtu. Tikai manis paša ar aerosola krāsu uzkrāsotie lielie burti pie dzelzceļa Jelgavā, Torņakalnā… visiem redzamā vietā. ( Tos tajā pašā dienā pakalpiņi aizkrāsoja, nokrāsojot visu būvi). Atkāpe humoram – ja tajā laikā kāds privātais gribēja nokrāsot savu māju vai žogu un ja pietika drosmes, vajadzēja tikai uzkrāsot lielu L vai V un lieta darīta, pašam nevajadzēja krāsot). Bet ja nopietni, tad bija vai jāraud par tautas bailēm. Saprata taču cilvēki savu apspiestību, bet piecieta un kaut kā dzīvoja nebrīvībā. Tiešām tautas pacietība ir neizmērojama. Tāpat kā bailes. Tomēr starp iebaidītajiem atradās arī drosmīgi patrioti. 1977.gada 19. martā R.M., G.Z. un G.V. Ezerē pavairoja vienu lapiņu un, kā rakstīts lietā, “kaitīgo lapiņu izplatīja Ezeres centrā”. ( 15.sēj. 1.lapā ). Ak, Dievs, kāds grēks! Veselu vienu lapiņu! Izplatīja dažas lapiņas arī Rīgā 1973.gada decembrī Dz.B. un I.M. (15.sēj. 85.lapa ). Daugavpils pasta darbiniece N.P. lapiņas parādījusi vienai personai B.G., par ko saņēmusi priekšnieka disciplinārsodu – stingro rājienu (3.sēj.184.lp). Par to vien! Andrejs Lihtenbergs ar ansambli “Selga” dziedāja patriotiskas dziesmas, viņu brīdināja, aizliedza viņam uzstāties, viņš turpināja dziedāt, viņu noslepkavoja 1979.gada sākumā, kad VDK uzskatīja, ka viņš ir saistīts arī ar mani skrejlapu izplatīšanā. Līdzīgs liktenis arī cīnītājam Gunāram Astram…
Disidentu cīņas ietekme un nozīmība Latvijas atjaunošanā
Daudzi ir pārliecināti, ka Latvijas atjaunošana nokritusi no gaisa, ka viss jau būtu noticis pats no sevis mierīgi, un atlika tikai malā stāvēt un gaidīt. Par šo tēmu varētu ironizēt gari un plaši. Taču šeit īsi un nopietni jāpasaka būtiskais. Skarbā dzīves realitāte prasīja, lai pretdarbība totalitārā komunistu režīma zvērībām būtu reāli izteikta un iedarbīga. Arī ar manu dažāda teksta lapiņu saturu, ar manas disertācijas publikācijas monogrāfiju un ar citu PSRS disidentu teikto iepazinās daudzi kompartijas un VDK darbinieki, arī Maskavā. Ne visi, protams, jo vadošie padotajiem nemaz nedeva iespēju iepazīties ar kritiski izteiktām prasībām un domām. Daudzi no VDK pīlāriem klusībā nostājās patiesības pusē, jo režīma atmaskojumi bija loģiski un pamatoti, netaisnība tika atmaskota nesaudzīgi. Bija jābūt komunisma ideju apmātam fanātiķim, lai to nesaprastu, bet VDK un PSKP ietvaros darbojās arī saprātīgi cilvēki, kas saskatīja komunisma ideoloģijas neatbilstību cilvēka dabai. To man atzina jau izmeklēšanas laikā viens otrs no VDK darbiniekiem, runājot konkrēti par manās skrejlapiņās izteiktām patiesībām, nevarot manis teiktās idejas noliegt. Un, lūk, šie darbinieki, rēķinājās ar tā saucamajiem “citādi domājošajiem”, kas izteica arī “klusējošā vairākuma” domas, kas, neskatoties uz mēģinājumiem tās noslāpēt, tomēr masveidīgi tika zināmas publiski, pat visā pasaulē. Un to nācās ņemt vērā.. Tas deva kaut daļēju argumentāciju tam, lai 1988.-1991. gados neizvērstos PSKP un VDK daudz nesaudzīgāka pretdarbība atmodas kustībai. Viss no režīma piekritēju puses bija sagatavots zvērīgai cīņai pret katru, kas uzstājās pret režīmu – OMON (speciālā uzdevuma milicijas vienības), karaspēks, partijas komiteju sastādītie iznīcināmo saraksti, slepenie aģenti, ziņotāji un gatavie slepkavot. Tika pat sagatavotas jaunas soda nometnes plašajā Krievijā un lielā daudzumā roku dzelži. Režīmam uzticīgākie nespēja vien sagaidīt atļaujas saņemšanu sākt izrēķināšanos un to jau sāka darīt – šāva, indēja, brauca cilvēkiem virsū ar tankiem. No Maskavas, arī no Baltijas kara apgabala nenāca skaidra pavēle slepkavot un par katru cenu noturēties pie varas, vilcinājās. Var saprast, kāpēc. Tāds ir disidentu, barikāžu dalībnieku, ārzemju cilvēktiesību cīnītāju pretī nostāšanās rezultāts…
Pētera Lazdas runa Kopenhāgenas Universitātē sakarā ar Brīvības balvas piešķiršanu 1990.g. 20. decembrī
“Cienījamās dāmas un godājamie kungi! Dievs ir radījis dažādas tautas. Tām ir dabiskas tiesības pastāvēt. Tautu sapludināšanas un vienādošanas teoriju paudēji bija un ir komunisti-bezdievji un viņiem līdzīgie. Kādreiz pirms 50 gadiem latviešu un dāņu tautas gāja līdzās, un tas bija dabiski. Kopš 1940.gada jūnija Igaunija, Latvija, Lietuva ir PSRS okupētas. Mūsu dzīvi sapostīja komunistu lielmanība un neprasme saimniekot. Dānija nevarēja palīdzēt lāča ķetnās nokļuvušai „Latvijai”. Latvija tika nogremdēta gan morāli, gan saimnieciski līdz ar lielo Krievzemi nabadzībā un beztiesībā. Latviešu tauta mēģināja labi strādāt pat okupācijas apstākļos. Latvija bija un ir pat tagad vēl ar augstāku dzīves labklājības līmeni, nekā Krievzeme, un tas ir nācis par sliktu mūsu tautai, jo Latvijā saplūduši vieglākas dzīves tīkotāji, kas Latvijā nerunā latviski un nerūpējas par tās skaistumu. Tagad esam nabagi un pazemoti. Mēs to atzīstam, mums nav pamata tēlot lepnību, jo mēs nekad neesam bijuši augstprātīgi. Lūk, šāda pazemojuma brīdī nāk Dānija, mazā skaistā Dānija nāk palīgā, uzdrošinās dibināt savu kultūras institūtu Rīgā, nāk Lauritcena kungs ar saviem cilvēkiem, nāk izteikt un parādīt atzinību vajātiem cīnītājiem par taisnību. Nāk tad, kad nenāk lielās, varenās tautas palīgā. Lūk, mīļā mazā Dānija, cik tu esi lielāka par visām lielvalstīm! Lūk, tā ir uzdrīkstēšanās un palīdzība īstā brīdī, kad mums ir parādījušās cerības tomēr izdzīvot kā tautai šajā pasaulē. Lielās tautas pašreiz sūta pārtikas un citas preces pat bez maksas uz PSRS, tur tās nonāk galvenokārt to pašu komunistisko funkcionāru rokās, kuri valdīja un atrodas amatos arī vēl šodien. Lielvalstis sūta Maskavai, nesūta Rīgai, nesūta tautai uzticamiem. Dānija sniedz roku Latvijai ne caur Maskavu. Dānija ārstē sāpošo vietu. Paldies jums – gudriem, labiem cilvēkiem. Ar jūsu palīdzību mēs celsimies. Jo ceļas tas, kurš tiek garīgi stiprināts. Mēs šo stiprinājumu īpaši augstu vērtējam brīdī, kad to gaidām un kad tas mums ļoti nepieciešams. Vēlreiz paldies Lauritcena kungam par materiālo un morālo atbalstu, paldies Dānijas valdībai par šo skaisto brīdi, paldies Dānijas tautai, kurai mēs ļoti vēlāmies iet blakus sakoptā pasaulē.”
Piebilde: Pie visa šeit teiktā piezīmējams, ka, diemžēl, partokrātiskā Latvijas vadība rīkojas pretēji brīvības cīnītāju ideāliem – Latvija tiek globalizēta, pakļauta svešinieku gribai, tautas vēlmes tiek ignorētas, valsts politika tiek pakļauta partiju vadītāju interesēm…
Kādēļ tiek melots par Latvijas iedzīvotāju daudzumu? Vai valdība baidās, ka tad, ja tiks atklāts patiesais iedzīvotāju skaits, mums nedos Eiropas Savienības fondus? Kādēļ Latvijas valdība pieļauj, ka pie šīs mafiozās tiesu sistēmas vismaz 20% no fondu naudas tiek izzagta? Kādēļ nerunā, ka valdība un mafiozā tiesu sistēma strādā šauras cilvēku grupas interesēs? Redz, pie runā, ka Latvija ir viens no pirmrindniekiem koģenerācijas jomā. Tās ir šausmas. Zaļā enerģija ir apmāns gan sabiedrībai, gan biznesam. Par ko mēs maksājam? Par to, ka neviena koģenerācijas stacija nenes peļņu. Un drīzumā sola jau jaunu krīzi. Bet Latvijas korumpētā un mafiozā tiesu sistēmā strādājošie tiesneši vēl izbīda sev saraust cik vien var daudz naudas, ejot pāri pensionāru un jauno māmiņu saliektajām mugurām. Vai tad Saeimas deputāti neredz, ka tā jau viņu algas attiecībā pret IK ir visaugstākās, bet produktivitāte (laikus pieņemti taisnīgi spriedumi) viszemākā?
Lūk, ko izgudroja komunista Andra Guļāna ģimenes draugs Jānis Maizītis: Valsts drošības komitejas aģentūras kartotēkā esošā informācija publiski nav pieejama tāpēc, ka tā skar tajā minēto personu privātās dzīves elementus, – šāds ir Satversmes aizsardzības biroja (SAB) izstrādātais jaunais oficiālais „čekas maisu” satura sabiedriskās nepieejamības pamatojums, kas pēc būtības ļoti atgādina pēdējā laikā arī citu valsts iestāžu vidū vērojamo tendenci sabiedrībai nozīmīgu informāciju slēpt, aizbildinoties ar iesaistīto personu „privātās dzīves” neaizskaramību.
Vai tad “čekas” maišelniekiem kules trīc, vai baidāties no gaismas -patiesības, tumsas kalpi? Kas jums devis tiesības lemt par šiem maisiem, kuri pieder tautai, nevis jums, tumsas kalpi? Atdodiet steidzami tos tautai un beidziet tēlot pārgudros. Par šiem maisiem lai lemj tie, kuri devās piespiedu kārtā no Latvijas. Ja jūs baidāties atvērt un darīt zināmu maisu saturu, tad ir ļoti lielas un pamatotas aizdomas, ka tieši jūs vai jūsu kompanjoni piedalījāties latviešu tautas ciešanu organizēšanā. Un vēlaties šo procesu turpināt. Pārējās valstīs tas viss jau ir sen atslepenots, vienīgi Latvijā vēl bijušie (bet varbūt esošie) čekisti nelaiž no rokām savus apsūdzības rakstus.
Nekādas laimes ārzemēs nav, jo tu saproti to, ka ar savu darbu uzlabo ekonomiku svešai tautai. Un to vēl varētu paciest, ja zinātu, ka savējiem- Dzimtenē klājas labi.
Bet, mīłie, uzzinot un lasot par visām šīm zvērībām, man vienkārši gaudot gribas. Sieviete būdama, gribētu visus tos neliešus gabalos saplēst. Tas naids ir neizstāstāms.
.
.
.
Admins
Tāda veida atriebība un naids ir svēts, jo tiek vērsts pret slepkavām- genocīda īstenotājiem.
Tikai aklais nepamanīs to, ar kādu gaismas ātrumu visi LIECINIEKI tiek novākti no ceła.
Es neticu tam ka tā ir sagadīšanās. Neviens mani par to nepārliecinās.
Te būtu jāatver LRTT fonds, jāziedo līdzekłi un jālūdz ārzemju ekspertu palīdzība, jo savu izmeklētāju mums nav.
.
.
.
Admins
Ārzemju eksperti visi strādā noziedznieku uzdevumā !!!
Runa nav par baiłu pārvarēšanu, jo mirt vienreiz tā pat nāksies. Es vienkārši domāju, ka tādus vērtīgus cilvēkus nedrīkst zaudēt un ir jādara viss iespējamais, lai tos aizstāvētu.
Ja ir saraksts ar visiem kopš Atmodas laikiem noslepkavotajiem, tad nevar būt, ka tas godīgu izmeklētāju atstātu vienaldzīgu.