Cik labi šie bijušie sarkanie prusaki jūtas krieviskajā vidē

Skumji, ka tas aktuāli arī šodien! saka:

Patiess, atmaskojošs un tālredzīgs ir bijis LRTT kurss uz latviskumu un Latvijas naidnieku un nodevēju atmaskošanu, ko pierāda jebkurš arhīva materials, lai cik sen atpakaļ tas nebūtu modinājis mūsu tautu:

Uldis Ģērmanis. 18. novembra pārdomas

Pulcējoties un pieminot 18.novembri, mēs cildinām un godinām latviešu tautas lielāko vēsturisko sasniegumu tās garajā vēstures gaitā – neatkarības pasludināšanu, izcīnīšanu un pašu brīvo Latvijas Republiku, kas joprojām turpina pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts. Der atcerēties, ka mūsu tēvzemes tēvi – Tautas padomes locekļi – pa lielākai daļai bija jauni cilvēki (jaunākais bija 19.gadus vecs). Krietns skaits no viņiem piederēja pie tās ļaužu kategorijas, kas šodien ir ELJA (Eiropas Latviešu jauniešu apvienība) biedri.

Uldis ĢēmanisTo darot, mēs pagodinām paši sevi, apliecinām savas tautas vēstures un kultūras apziņu. Lai kāda tauta varētu pastāvēt, tai vajadzīga sava pašcieņa. Kas pats sevi necienī, to necienī arī neviens cits. Šo vienkāršo patiesību labi apzinājās jau tautas atmodas laikmeta darbinieki, par ko liecina pirms 130 gadiem publicētās rindas Anša Leitāna rediģētajā „Mājas Viesī” (1856. Nr. 2)

…Mēs latvieši! Un pie šī vārda

Mēs mūžam draugi paliksim.

Kas tautas godu kājām spārda

To vārguli nožēlosim!

Arī apspiestu tautu, kas saglabā savu pašcieņu un vēstures apziņu, nevar pārtautot un iznīdēt. Tāpēc okupanti mūsu paverdzinātajā tēvzemē dara iespējamo, lai pārvērstu latviešus par sava veida mankurtiem (bezatmiņas un bezgribas vergiem). Latvijas vēsture (kaut vai viltotajā padomju versijā) skolās īstenībā netiek mācīta, LVU nav Latvijas vēstures katedras. Reizēm Rīgas presē dzird liekulīgu žēlošanos, ka jaunatne nekā nezina par „latviešu slavenajām revolucionārajām tradīcijām un leģendārajiem sarkanajiem strēlniekiem”. No Maskavas viedokļa tas ir teicami – lai latvieši neiedomājas, ka viņiem kādreiz bijusi kaut kāda nozīme! „Atkušņa” laikā pēc kompartijas XX kongresa (1956.) steigā izdevās strēlniekiem uzcelt pieminekli un muzeju, kas vēlāk vairs nebūtu bijis iespējams. Taču pieminekļi ir mēmi un tos var dažādi iztulkot (kā tas tiek darīts ar Brīvības pieminekli un mātes Latvijas tēlu Brāļu kapos). Ojārs Vācietis savā laikā (1980.) mēģināja saviem bezvēstures tautiešiem atgādināt:

Jo zini,

Ka esi caur gadsimtiem nākts,

Nevis vakardienai

No ratu pakaļas izkritis

Bet to uzzināt viņiem ir liegts. Sekas ir izļurkāta pašapziņa un demoralizācija. Padomju izspiedzes orgāni savukārt vervē trimdā paklausīgus un iztapīgus „lojālus dzimtenes patriotus”, lai vājinātu un pieklusinātu mūsu kritiku un protestus pret plānoto mankurtisma procesu, lai šo neķītro pasākumu varētu veikt pēc iespējas ērtāk un netraucētāk.

18.novembris ir pieminēšanas un atcerēšanās diena. Tā ir arī piemērota diena pārdomām par mūsu pagātni, tagadni, un nākotni. Tāpēc gribu izmantot man piešķirtās minūtes dažām pārdomām, ko izraisījusi nodarbošanās ar mūsu vēsturi un savā ziņā arī „Vīzentāla puiku” pašreizējais uzbrukums latviešiem un igauņiem Zviedrijā.

Palaikam nākas dzirdēt teicienu: „Vēsture māca, ka cilvēki no vēstures neko nemācās.” Līdzīgi dažam labam citam „spārnotam” un šķietami dziļdomīgam izteicienam tas neiztur nopietnu pārbaudi. Ja tas tiešām atbilstu īstenībai, tad mēs joprojām dzīvotu alās vai kokos. Taču var teikt, ka cilvēku diemžēl nemācās pietiekami no vēstures, jo vairums to zina ļoti trūcīgi, pavirši vai kļūdaini.

Kāpēc tas tā, un kāpēc tad viņi necenšas vairāk no vēstures mācīties un izdarīt praktiski noderīgus secinājumus, jo vēsture taču glabā visu iepriekšējo paaudžu pieredzi – visus sasniegumus un neprātības, vērtīgas atziņas, kļūdas un maldus? Šai nevarēšanai ir daudz un dažādu iemeslu. Minēšu tikai dažus. Vispirms jau tas prasa laiku un spēju kritiski izvērtēt šo pieredzi. Ne velti mēdz teikt: „Ja vecais spētu un jaunais zinātu!” Tas prasa arī drosmi skatīties acīs īstenībai, lai arī tā dažkārt būtu, cik nepatīkama un nežēlīga būdama. Bet daudziem cilvēkiem (bez tautību un ticību izšķirības) tas ir ārkārtīgi pretīgi. Daudz labprātāk viņi nododas dažādām iedomām, maldiem un vēlmēm. Tāpēc arī visvairāk sekotāju ir tiem „praviešiem” un „vadoņiem”, kas sola visneiespējamākās un trakākās lietas.

Mūsu jaunāko laiku (20.gadsimta) vēsture ir bijusi tik dinamiska, dramatiska un traģiska, ka to grūti salīdzināt ar kādas citas tautas vēsturi. Šai gadsimtā latvieši ir situšies un kāvušies visos karos un revolūcijās, kas norisinājušies Austrumeiropas telpā. Ir interesanti konstatēt, ka vislielākos panākumus (paši sev) mēs guvām un vismazākos zaudējumus cietām, kad cīnījāmies zem saviem karogiem par saviem nacionālpolītiskajiem mērķiem. Tās bija mūsu slavenās Brīvības cīņas 1918. – 1920.g. Ienaidnieku bija tik daudz, un pārspēks tik liels, ka situācija varēja likties bezcerīga, bet tās atrisinājums bija priekšzīmīgs:

·Ar mums naidīgā baltvācu Landesvēra un vācu Dzelzdivīzijas palīdzību mēs satriecām galvenos lielinieku spēkus;

·Ar efektīvu igauņu palīdzību sasitām vāciešus;

·Nacionālā vienprātībā sakāvām t.s. Rietumkrievijas armiju resp. fon der Golca un Bermonta teicami apbruņoto karaspēku;

·Sadarbībā ar poļiem ātrā ofensīvā atbrīvojām Latgali.

Mūsu Brīvības cīņu karavīrus neviens nekad nav iedrošinājies ne zaimot, ne vajāt. Sakautie un pārsteigtie ienaidnieki – lielinieki, krievu monarhisti, vācu aneksionisti un baltvācu muižnieki (tā sakot, „Rotfront und Reaktion”) – gan attīstīja jaunajai latvju valstij naidīgu propagandu, bet tā nespēja kavēt Latvijas attīstību.

Gluži citādi rezultāti un sekas ir bijušas tām cīņām, kad latvieši (piespiesti vai brīvprātīgi) kāvušies zem svešiem karogiem (krievu, lielinieku un vācu):

·Visos gadījumos – ļoti smagi zaudējumi;

·Divos gadījumos (zem lielinieku un vācu karogiem) mūsu karavīri turklāt piedzīvojuši daudz pārmetumu, zaimu un vajāšanu.

Mūsu izmantotāji gan vienmēr cildinājuši latviešu cīnītājus kā „labu un derīgu materiālu” , kā dūšīgus un drosmīgus kaujiniekus. Mēs varam par to tikai rūgti pasmaidīt. 1967.g. to atļāvās darīt Māris Čaklais (tad vēl viņš nebija kļuvis „braucošais”) par sarkanajiem strēlniekiem savā poēmā „Piemiņas diena”:

Gājāt, un jums likās

Puse pasaules pieder.

Vērmeles uz jūsu kapiem –

Tie ir tie īstie ziedi.

Tie, kas palika mājās,

Ar jūsu meitenēm dzīvo.

Jums jau par to nekas,

Ka tik tie karogi plīvo.

Latvieši nu reiz ir vairumā aktīvi un darbīgi ļaudis. Viņiem arī patīk lepoties ar savām darba spējām, drosmi un cīņas sparu. Dod tik šurp, un mēs parādīsim kā jāstrādā! Un sveši kungi uzsit uz pleca: „Malacis!” „Tüchtiger Kerl!” „Labs materiāls!” Bet kas tad no šīs strādības, censības un dūšības tiek latviešu tautai? – Lieli zaudējumi un dažkārt vēl negaidīta neslava un pārmetumi par šo dūšīgo strādāšanu (kalpošanu) un varonīgo cīnīšanos. Un pēc tam grūti aizbildināties, ka „mēs citādi nevarējām” u.tml.

Gan krievi, gan vācieši, kā jau imperiālisti, centušies mūs brutāli un nesaudzīgi izmantot saviem bieži vien nešķīstajiem pasākumiem. Pilnīgi izvairīties no šīs ekspluatācijas mums nav bijis iespējams, bet saprātīgāk rīkojoties un pasīvāk izturoties, mēs būtu varējuši mazināt zaudējumus un postīgākās sekas. Ikvienam der atcerēties Hamleta resp. Šekspīra allaž aktuālo aprādījumu: „Lieks darbīgums ir dažkārt visai bīstams!”

Secinājums, manuprāt, skaidrs: visiem spēkiem vairīties ļaut svešiem kungiem mūs izmantot svešu mērķu labā. Arī ar pasaules lāpīšanu un cilvēces glābšanu mums nav jānodarbojas, bet jākoncentrē visi atlikušie spēki savas tautas un sabiedrības mērķiem un interesēm (charity begins at home).

Mēs pārāk bieži esam bijuši dažādu pavēļu un rīkojumu izpildītāji un izdarītāji (sekmīgi un efektīvi), bet pārāk maz domātāji un plānotāji. Tādā veidā nevajadzīgi esam izšķieduši savus spēkus. Secinājums: vairāk plānot, aplēst, pārdomāt un organizēt, lai ar minimāliem spēkiem panāktu maksimālu efektu. Tas nozīmē arī attīstīt spējas ātri un mērķtiecīgi izmantot pretinieku kļūdas, pārsteidzības un muļķības. Jāievēro, ka daudzi ir krituši nevis citu, bet pašu izraktās bedrēs (gan lielās, gan sīkās sakarībās).

Vai pāreja no nepārdomāta darbīguma un dūšīguma uz slīpētāku plānošanu, taktikas izveidi un organizēšanu latviešiem ir iespējama? Es domāju, ka laimīgā kārtā tā ir jau sākusies. Šādu ievirzi var manīt dažu mūsu organizāciju darbā, šādā veidā ir centušās strādāt arī „Brīvībai” tuvās aprindas. Ar lojālu un ciešu sadarbību, pastāvīgi apmainoties ar informāciju un idejām, arī neliela grupa var būt visai efektīva un veikt nozīmīgus pasākumus.

Man gribētos atgādināt, ka sengrieķi, kas atstājuši tik lielu kultūras mantojumu, par savu lielāko varoni (ideālu) nebūt neuzskatīja vareno kausli Achileju, bet viltīgo Odiseju, kas uz faiaku ķēniņa jautājumu par viņa izcelsmi, lepni atbild:

„Es esmu Odisejs, Laerta dēls, no visiem cilvēkiem visviltīgākais, un mana slava jau ir uzkāpusi līdz debesīm.” (Odisejs bija arī viens no „Trojas zirga” autoriem).

Piebildīsim, ka ar „viltību” Odisejs saprata prasmi gudri un veikli rīkoties grūtās un sarežģītās situācijās.

Mūsu spēks nav un nevar būt kvantitātē, tāpēc tam jābūt un jāizpaužas kvalitātē. Un vēl dažās svarīgas īpašības ir nepieciešamas: pacietība, izturība, neatlaidība, kā arī žirgts un jautrs prāts. Pamatīgi un sistēmatiski mums jāpētī ienaidnieka taktika un metodes, lai varētu rīkoties tā, kā to prasa aktuālais moments. Mums ir jāatbrīvojas no lētticības un vientiesības (nekur taču nav teikts, ka latvietim katrā ziņā jābūt vientiesīgam), jo mums ir darīšana ar gluži neticami cinisku un blēdīgu ienaidnieku. Un mums reiz jāiemācās visas lietas un norises izvērtēt no latviešu, nevis „svešo, gudro kungu” viedokļa.

Neatkarības un brīvības atgūšana ir vēsturisks process, kam jānorūgst un jānobriest, bet ir svarīgi, lai tie mūsu spēki, kas darbojas šai virzienā būtu modri, prasmīgi saliedēti un spētu nekavējoties iejaukties polītiskajas norisēs, tiklīdz situācija būs nobriedusi. Ir ļaudis, kas zūdās, ka tūlīt nekas nenotiek. Viņi krīt depresijā, atmet visam ar roku, vai kļūst par kollaborantiem ar okupantu varas orgāniem, jo kā Gudrais Zālamans saka:

„To mirstamu cilvēku pārdomāšanas ir bailīgas un izprātošanas ir nepastāvīgas.”

Katra apzinīga latvieša pienākums ir apkarot jebkāda defētisma izpausmes. Strādāt latviešu lietas labā nav nekāda nasta jeb upuris, jo cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet viņam ir vajadzīgs arī kāds mērķis, kas dod augstāku jēgu dzīvei un darbam. Būsim priecīgi, ka mums tāds mērķis ir.

Padomju krieviskā vergu valsts nepilnos 70 gados ir panākusi savas sabiedrības gluži fantastisku demoralizāciju, saimniecības dezorganizāciju un stagnāciju, ko nevar labot, nemainot pašu padomju sistēmu. „Vēstures kurmis” šo koloniālo impēriju ir drupinājis (vēsturiskā skatījumā) rekorda tempā. Ja būsim pacietīgi, prasmīgi un izturīgi, tad savu mērķi vēstures gaitā arī sasniegsim. Rakstos stāv sacīts:

„Esi uzticīgs līdz nāvei, tad es tev došu to dzīvības kroni.”

Tie ir patiešām patiesi vārdi.

02.01.2011

Pilns teksts :
https://tautastribunals.eu/?p=3781 – Uldis Ģērmanis. 18. novembra pārdomas

Oh, būtu laba kompaška "vagneram" saka:

Kāpēc treknais kangarelis stendzenieks vēlas pieteikties krievijas bandītgrupā “Vagner”?
Dmitrijs Suļžics /F64
Reklāmas speciālists e. stendzenieks mikroblogošanas vietnē Twitter drošības pēc ironizējis par pietiekšanos krievijas algotņu grupējumā “Vagner”. Tuklā stendzenieka uzmanību pievērsusi infromācija, ka grupējums tiek reklamēts viņam ļoti labi pazistamajā vietnē “Pornhub”. “Viss. Pakoju mugureni, dodos pieteikties vagnerā, jo solās būt man jautra kompānija,” raksta stendzenieks, piebilstot, ka drošvien būs šādiem, kā viņš… atsevišķs bataljons. Viss. Pakoju mugureni,…
Ideāli būtu, ja arī pakotu prežus un mugureni jurkāns, turlais, rubiki, elksniņš, zariņs, aldermane, sudraba un arī visas citas pretlatviskās žurkas…