Kurš sacīs, ka viņiem nav “jāsēž” vai “jākarājas” ?

 LATVIJAS REPUBLIKAS AUGSTĀKĀS PADOMES LĒMUMS

Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu 

Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecību pamatu nosaka joprojām spēkā esošais 1920. gada 11. augustā noslēgtais «Miera līgums starp Latviju un Krieviju». Šā līguma 3. pants fiksē valsts robežu starp Latviju un Krieviju. Starpvalstu tiesiskās attiecības ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību noteica 1932. gada 5. februāri starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību Rīgā noslēgtais līgums. Abas līgumslēdzējas puses deklarēja, ka šis līgums noslēgts, pamatojoties uz 1920. gada 11. augusta Miera līgumu starp Latviju un Krievijas Sociālistisko Federatīvo Padomju Republiku, ka tas ir spēkā visā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības teritorijā un visi tā noteikumi negrozāmi un uz visiem laikiem paliek par nesatricināmu pamatu abu līgumslēdzēju pušu attiecībās.

PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1944. gada 23. augusta dekrētā «Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā», atsaucoties uz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija lūgumu, grozīta 1920. gada 11. augusta līgumā noteiktā valsts robeža starp Latviju un Krieviju, iekļaujot KPFSR sastāvā Abrenes pilsētu un sešus Abrenes apriņķa pagastus. Saskaņā ar Latvijas Republikas administratīvi teritoriālo iedalījumu 1940. gadā tie ir Kacēnu, Upmales, Linavas, Purvmalas, Augšpils un Gauru pagasti, kuru kopējā platība, ieskaitot Abrenes pilsētu, ir 1293,60 kvadrātkilometri. PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrēta minētie pagasti nosaukti pēc cariskās Krievijas laikā pastāvējušā administratīvi teritoriālā iedalījuma par Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastiem. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1944. gada 22. augustā aptaujas kartībā pieņemtajā lēmumā «Par Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastu pievienošanu Krievijas Padomju Federatīvai Sociālistiskai Republikai» izteikts lūgums PSRS Augstākas Padomes Prezidijam pievienot Latvijas PSR Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastus Krievijas Padomju Federatīvajai Sociālistiskajai Republikai. Augšminētie robežu grozījumi starp Latviju un KPFSR un robežas precīza noteikšana apstiprināta ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1946. gada 5. oktobra lēmumu «Par robežas noteikšanu starp Latvijas PSR un KPFSR» un ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1946. gada 19. oktobra dekrētu «Par robežas starp Latvijas PSR un KPFSR izmaiņas apstiprināšanu».

Saskaņa ar Latvijas Republikas 1922. gada Satversmes 3. pantu Latvijas valsts teritoriju nosaka starptautiskos līgumos fiksētās robežas, kuras var grozīt tikai Satversmes 77. pantā noteiktajā kārtībā.

Ņemot vērā to, ka ar Latvijas Republikas Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu pievienošanu Krievijas Padomju Federatīvajai Sociālistiskajai Republikai tiek pārkāpts 1920. gada 11. augusta «Miera līgums starp Latviju un Krieviju» un 1932. gada 5. februārī starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību Rīga noslēgtais līgums, kā arī pamatojoties uz to, ka šīs teritorijas aneksija ir izdarīta Latvijas okupācijas laikā, Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj:

1. Atzīt par antikonstitucionālu PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1944. gada 23. augusta dekrētu «Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā» un pasludināt par spēkā neesošiem kopš pieņemšanas brīža tā noteikumus attiecībā uz Latvijas Republikas Abrenes pilsētas un Abrenes apriņķa Kacēnu, Upmales, Linavas, Purvmalas, Augšpils un Gauru pagastu teritoriju pievienošanu Krievijas Padomju Federatīvajai Sociālistiskajai Republikai.

2. Atzīt par spēkā neesošu kopš tā pieņemšanas brīža Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1944. gada 22. augustā aptaujas kārtība pieņemto lēmumu «Par Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastu pievienošanu Krievijas Padomju Federatīvai Sociālistiskai Republikai».

3. Atzīt par spēkā neesošu kopš tā pieņemšanas brīža Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1946. gada 5. oktobra lēmuma «Par robežas noteikšanu starp Latvijas PSR un KPFSR» un PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1946. gada 19. oktobra dekrētu «Par robežas starp Latvijas PSR un KPFSR izmaiņas apstiprināšanu».

4. Apstiprināt, ka Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas robežu juridiski joprojām nosaka 1920. gada 11. augusta «Miera līguma starp Latviju un Krieviju» 3. pants.

5. Uzdot Latvijas Republikas delegācijai starpvalstu sarunās ar Krievijas Federāciju risināt Abrenes jautājumu, ietverot tajā arī Abrenes pilsētā un sešos Abrenes apriņķa pagastos esošajam Latvijas valsts un Latvijas Republikas pilsoņu īpašumam nodarītā mantiskā kaitējuma apjoma noteikšanas un šā kaitējuma atlīdzināšanas kārtību.

6. Lēmums stājas spēkā ar tā pieņemšanas bridi.

Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs A. GORBUNOVS

Latvijas Republikas Augstākās Padomes sekretārs I. DAUDIŠS

Rīgā 1992. gada 22. janvārī

LRTT. Viņi pārkāpa visu, ko vien iespējams pārkāpt ! Viņi ir nolādēti kopš “ieņemšanas” brīža !

“Abas līgumslēdzējas puses deklarēja, ka šis līgums noslēgts, pamatojoties uz 1920. gada 11. augusta Miera līgumu starp Latviju un Krievijas Sociālistisko Federatīvo Padomju Republiku, ka tas ir spēkā visā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības teritorijā un visi tā noteikumi negrozāmi un uz visiem laikiem paliek par nesatricināmu pamatu abu līgumslēdzēju pušu attiecībās.“

Sakarā ar notikumiem Ukrainā, šis jautājums: kuri no 4. maija kliķes puses bija tie, kas šos “nesatricināmos pamatus” uzspridzināja ? Tas ir ārprātīgi smags jautājums, jo pa visiem 100% saistīts ar valsts un tautas nodevību, tātad, ar augstāko soda mēru(ASM). Šeit jau nav runa tikai par šīs “spridzināšanas idejas” iniciatoriem, bet arī par tiem, kuri balsoja par šo nodevības AKTU !

Kā redzam no zemāk lasāmā teksta, tad nozieguma spicē atrodas Aigars Kalvītis un Vaira Vīķe Freiberga. Tas pretīgākais, ka šīs divas nodevīgās(kuras ignorējušas visas starptautiskās Konvencijas, kas attiecas uz robežjautājumiem) kreatūras vēl šodien gozējas Latvijas “politiskajā saulītē” ! Pēc būtības viņām bija jau sen jābūt tiktām fiziski likvidētām. Iespējams, ka kāds atkal sacīs, ka nodarbojos ar draudiem, par ko var ierosināt kārtējo kriminālprocesu, bet vai tad es esmu nodevis valsti, pārkāpis Satversmi un Starptautiskās KONVENCIJAS, vai šīs personas ?

Protams, ka es nevaru pret šiem noziedzniekiem ierosināt KRIMINĀLPROCESU, jo neatrodos pie varas. Te jau tad arī ir izskaidrojums tam, kāpēc šie noziedznieki jau visus pēcAtmodas gadus vēlas mani nogalināt vai aizbāzt aiz restēm, jo zin, ja es un man līdzīgie tiks ievēlēti Saeimā, viņu stundas ir skaitītas.

Agrāk vai vēlāk, ar mani vai bez manis, šie cilvēkveidīgie izdzimumi tiks tiesāti, un ne tikai šie, bet visi komunisti- čekisti, kuri šos pēcAtmodas gadus ir slepkavojuši latviešus un izzaguši valsti !

Vairāk par šiem cilvēces atkritumiem šeit:

Latvijas nodevēji nepaliks nesodīti ! Viņi jānosit tur, kur tiek satikti !

Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2007. gada 29. novembrī

lietā Nr. 2007-10-0102

Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Juris Jelāgins, Kristīne Krūma, Uldis Ķinis un Viktors Skudra,

pēc divdesmit viena Latvijas Republikas 9. Saeimas deputāta – Artura Krišjāņa Kariņa (pirmais, kas parakstījis pieteikumu), Solvitas Āboltiņas, Silvas Bendrātes, Ingrīdas Circenes, Ilmas Čepānes, Inas Druvietes, Ulda Gravas, Sandras Kalnietes, Arta Kampara, Ausmas Kantānes, Sarmītes Ķikustes, Gunāra Laicāna, Ainara Latkovska, Visvalža Lāča, Lindas Mūrnieces, Jāņa Reira, Einara Repšes, Ingūnas Rībenas, Annas Seiles, Kārļa Šadurska un Dzintara Zaķa – pieteikuma,

pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. un 2. punktu, 17. panta pirmās daļas 3. punktu un 28.1 pantu…. Visu lasīt šeit.

Ministru kabinets paraksta 1997.gada 7.augustā parafēto Latvijas un Krievijas līguma projektu par abu valstu robežu, atsakoties no Abrenes.

Jau pēc neatkarības atgūšanas de facto 1992.gada 22.janvārī Latvijas AP, atzīstot Abrenes pievienošanu Krievijai par antikonstitucionālu, pieņēma lēmumu “Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu”. Abrenes piederības jautājums kļuva par ilgstošu šķērsli Latvijas-Krievijas robežas nospraušanai.

Taču, arvien vairāk iekļaujoties poltibiznesā, kur viss tiek pirkts vai pārdots, Latvijas varas elite sāka bezprecedenta koķetēriju gan ar Austrumu, gan Rietumu ietekmīgām aprindām, kurām Latvijas vai pat Baltijas neatkarības atjaunošana, bija, ir un paliek tikai kā politisks instruments savu interešu apmierināšanai. 

Pretendējot uz iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, Latvijas politiķi sāka izdarīt spiedienu par robežlīguma noslēgšanu ar Krieviju. Sabiedrībai tas tika pasniegts kā rūpes par Latvijas drošību, jo tas nepieļautu kaut mazāko iemeslu teritoriālām domstarpībām ar Krieviju pēc tam, kad Latvijas austrumu robeža kļūtu par ES un NATO robežu. Igaunijas politiķi, kuru vidū Krievijas ietekme bija daudz mazāka, no savām, Krievijas okupētām teritorijām nav atteikusies, savukārt, Lietuva, “pateicoties” PSRS iebrukumam un okupācijai ir pat atguvusi savas papildus vēsturiskās zemes Viļņas apgabalā, kuras pēc 1. Pasaules kara bija okupējusi Polija, sekojoši, ūn tā kā tai nav kopīgu robežu ar Krieviju, tai nav nekādu pretenziju.

1997.gada 7.augustā Latvijas varas elite parafēja un 9.decembrī apstiprināja Latvijas–Krievijas robežlīguma projektu, kurā tika akceptētas de facto pastāvošās robežas.

2005. gada maijā, nākot pie varas citiem politiķiem, kuri 1997.gada “politiskos labumus” no Austrumiem un Rietumiem neguva, lai izpatiktu vēlētājiem, kuri joprojām bija neizpratnē par notikušo teritorijas atdāvināšanu kaimiņvalstij, atsākās diskusijas par iespējamo Latvijas–Krievijas robežlīguma parakstīšanu. 

Latvijas valdība deklaratīvi paziņoja, ka pievienos robežlīgumam vienpusēju deklarāciju ar atsauci uz 1920.gada Miera līgumu, saskaņā ar kuru Latvijai pienākas Abrene, taču bez pretenzijām uz Abrenes teritoriju kā tādu.

Krievija atteicās šādu līgumu parakstīt, bet prezidents Vladimirs Putins uz to reaģēja, norādot: 

“Ne Pitalovas rajonu viņi dabūs, bet beigta ēzeļa ausis.”

Šajā situācijā Latvijas politiskā vadība nolēma piekāpties.

“Iestājoties starptautiskajās struktūrās, kas Latvijai garantē neatkarību, drošību un attīstību, mums bija jāpieņem tās realitātes, kādas izveidojušās Eiropā – arī tā, ka Abrene jeb Pitalova vairs nav Latvijas valsts kontrolē,”

situāciju skaidroja toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

2007.gada 27.martā Maskavā Latvijas premjerministrs Aigars Kalvītis un Krievijas valdības vadītājs Mihails Fradkovs parakstīja robežlīgumu, kurā paredzēta kādreizējā Abrenes apriņķa iekļaušana Krievijas Federācijā. 17.maijā Latvijas parlaments pieņēma likumu par robežlīguma ratifikāciju, un 29.maijā to apstiprināja Valsts prezidente.

Izraisījās diskusijas, cik konstitucionāls ir šis solis. Bija pamats uzskatīt, ka robežlīgums ir pretrunā ne tikai ar Neatkarības deklarācijas 9.pantu un preambulu, kurā ietverts valsts nepārtrauktības princips, bet arī ar Satversmes 3.pantu, kurš nosaka: “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.” 

07.02.23