R. Bruners. Militāra tautas pašpārvalde, 2. daļa

R. Bruners. Militāra tautas pašpārvalde, 2. daļa

Sabiedrības pārvaldes neatbilstība jaunajai (sabiedriskajai) realitātei noved pie smagām sekām. Pēdējo 3 gadu laikā to uzskatāmi parādīja nespēja pretoties kovidafērai. Patlaban to demonstrē varas aprindu nespēja risināt valsts aizsardzības aktuālos jautājumus, kas noved pie kara histērijas. Šajā sakarā cilvēki uzdod daudzus jautājumus, kas paliek bez atbildes.

Atklājušās likumsakarības minētajos notikumos. Tie saistīti ar lieliem neattaisnotiem tēriņiem un (potenciālu) apdraudējumu cilvēku labklājībai, veselībai un dzīvībai. Situācijas risinājums prasa sabiedriskus pārkārtojumus ar būtisku militāru komponenti. Vadošā loma jāuzņemas Valsts prezidentam, veicot pārkārtojumus atbilstoši Satversmei, savas kompetences ietvaros. Satversmē jāparedz tiesības pilsoņiem turēt savā īpašumā strēlnieku ieročus.

Militāras tautas pašpārvaldes būtība

“Militāra tautas pašpārvalde” ir situācija, kad pilsoņi var veidot vietējo pašpārvaldi pēc saviem ieskatiem. Tā var būt gan teritoriāla apvienība, daudzu dzīvokļu nams vai namu kopa, Latvijas īpašumu apvienība, ģimeņu apvienība, (liela) Latvijas uzņēmuma veidota apvienība, interešu apvienība u.c. Pilsoņi var dibināt pašpārvaldi kopsapulcē, vai kādā citā sev pieņemamā veidā un reģistrēt attiecīgā valsts reģistrā, kļūstot par valsts tiesību subjektu, līdzīgi kā tas ir patlaban.

Pilsoņi veido apvienības atbilstoši savām interesēm. Tas ir galvenais vadmotīvs šajā procesā. Dibinot pašvaldību, savas intereses nāksies samērot ar savām iespējām. Jaunajai pašpārvaldei būs jādibina (līgum)attiecības ar (sabiedrisko) pakalpojumu piegādātājiem, citām pašvaldībām, valsti, uzņēmumiem .. Velmi dibināt pašvaldību būs jābalansē ar savām spējām nodrošināt (līgum)attiecības materiāli / finansiāli, organizatoriski un administratīvi.

Piemērs ar daudzu dzīvokļu namu

Pārkārtojumu procesā atklāsies nianses, ar kurām valstij būs jātiek galā. Tomēr galvenajai mikro-pašvaldības idejai vajadzētu būt skaidrai no vienkārša piemēra ar daudzu dzīvokļu namu.

Nama iedzīvotājiem ir viennozīmīgi skaidras kopīgas intereses nama apgādei ar elektrību, apkuri, ūdeni, kanalizāciju, atkritumu izvešanu, telefona un interneta sakariem u.c. Viņi vēlēsies arī kontroli pār attiecīgo elektrības ievadu, un piedalīties attiecīgās apakšstacijas ekspluatācijā. Tas attiecas arī uz ūdens un kanalizācijas vadiem / kolektoriem, vienotu telefona, TV, interneta tīklu u.c. Nama iedzīvotāji vēlēsies, lai celtniecības – remonta uzņēmums uztur kārtībā namu, ceļu saimniecības uzņēmums pievedceļus un auto stāvvietas, bet kāds labiekārtošanas uzņēmums parūpēsies par zaļo zonu, rotaļu un atpūtas vietām ..

Patstāvība prasa piepūli, bet īsta neatkarība prasa nopietnu darbu. Nama iedzīvotājiem nāksies meklēt optimālo balansu starp brīvību / kontroli, ērtībām un izmaksām. Visus minētos darbus varētu uzticēt namu apsaimniekošanas uzņēmumam, kā tas ir patlaban. Uzņēmums nekavēsies pieskaitīt savu peļņas procentu, saglabājot kontroli savās rokās. Varētu apvienoties ar citiem namiem visos jautājumos (viena pašvaldība), vai arī, piemēram, kopīgas elektroapgādes nodrošināšanai. Lai nu kā, risinot šos jautājumus, dzīve atklāsies savās patiesajās krāsās.

Brīvība veidot pašvaldības noņems lielāko daļu problēmu attiecībā par krāpšanu un naudas izspiešanu no iedzīvotājiem. Piemēram, zemes īpašnieku vēlmi izspiest nesamērīgi lielu maksu par zemes lietošanu, kas ir zem nama. Dibiniet pašvaldību un maksājiet tik, cik uzskatiet par vajadzīgu.

Vai cilvēki vispār gribēs organizēties? Aktivitāti varētu sagaidīt no cilvēkiem ar augstu pašapziņu un materiālo labklājību. Tiem priekšrocības būs acīmredzamas. Pašvaldības var veidoties ilgā laika periodā. Šis process var būt pastāvīgs, jo mazās pašvaldības tiek iekļautas esošajā sistēmā.

Vēlēšanu sistēma un valsts

Esam nonākuši līdz vēl vienai fundamentālai atšķirībai no vecās sistēmas. Proti, izvēlam “ministrus”, nevis deputātus. Ar “ministriem” saprotam arī attiecīgo nozaru vadītājus lielāka mēroga pašvaldībās, kurās ietilpst sīkās pašvaldības.

Šis princips ir spēkā neatkarīgi no tā, vai cilvēki veido savas jaunās pašvaldības vai nē. “Ministrus” izvēl uz noteiktu periodu, bet viņus var nomainīt jebkurā brīdī, ja tie pieļauj kļūdas, sāk zagt .. Mūsdienu informācijas tehnoloģijas dod iespēju ikvienam sekot attiecīgā ministra sasniegumiem.

Kā izvirza kandidātus vēlēšanām? Sastāda amata aprakstus ar profesionālajām prasībām, kurām jāatbilst pretendentiem. Piemēram, attecīga izglītība un pieredze nozarē nepieciešamajā mērogā. No atbilstošiem pretendentiem vēlēšanu komisija sastāda vēlēšanu sarakstus. Ievēlētie ministri vada / izveido attiecīgo ministriju vai pārvaldi.

Valsts līmenī būs nemainīgs sarakstu komplekts. Piemēram, no pieredzējušiem finansistiem un grāmatvežiem izvēl finanšu ministru. No pieredzējušiem diplomātiem izvēlas ārlietu ministru u.t.t.

Vidējās un lielās pašvaldībās būs atšķirības, ko nosaka nepieciešamās pārvaldes funkcijas attiecīgajā pašvaldībā. Ja pārvaldes funkcijas nav vajadzīgas, pašvaldību var likvidēt.

Attiecīgie speciālisti būs labi motivēti iegūt un saglabāt amatus. Viņu atalgojums varētu pārsniegt pašreizējo nozaru vadītāju atalgojumu vairākas reizes, plus bonusi, par ko varētu vienoties darba līgumā par svarīgu mērķu sasniegšanu. Par sabiedrisko statusu varētu nerunāt vispār, tas būs nesalīdzināmi augstāks, jo ikviens iedzīvotājs apzināsies attiecīgā vadītaja darba nozīmi.

Attiecībā par pirmajām personām varētu būt variācijas. Domāju, ka pirmās personas amatu gan valdībā, gan lielajās pašvaldībās vajadzētu ieņemt rotācijas kārtībā. Tas ir, ja ministrs kļūst par premjeru, tad papildus savai nozarei viņš veic arī koordinācijas darbu starp ministriem. Nekādas papildus autoritātes viņam nevajadzētu būt. Pretējā gadījumā būs kā pašreiz, kad visi premjeri cieš no izredzētās personas kompleksa, un ir ietekmējami no aizkulisēm. Lielo pašvaldību līmenī tam vajadzētu novērst vietējo “ķeizariņu” ģenēzi.

Izlasot to visu rodas jautājums – bet kur tad politiķi, partijas, deputāti? Viņu nav, jo viņi nav vajadzīgi.

Lielās un vidējās pašvaldības

Hipertrofētās Rīgas, Daugavpils un citu lielāko pilsētu pašvaldības rada smagas problēmas gan vietējā, gan valsts mērogā. Nejēdzīgā iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) ievākšanas kārtība tur ienes milzīgus naudas līdzekļus. Rīgas pilsētas IIN ieņēmumi jau tuvojas miljardam. Šajās pašvaldībās zeļ lielas krāpšanas shēmas. Kriminālu struktūru un ārvalstu ietekme kombinācijā ar autoritāru vadības stilu noved pie tā, ka pašvaldības intereses nonāk konfliktā ar sabiedrības un valsts interesēm.

Pašvaldību izlīdzināšanas fonds problēmu neatrisina. IIN apgriež caur Valsts kasi, un rezultātā tas nonāk lielo pašvaldību rīcībā saskaņā politisku vai personisku vienošanos.

Lielo pašvaldību varenība ir jānivelē līdz nepieciešamo funkciju līmenim, kā jau rakstīju iepriekš. Tur varētu būt sabiedriskā transporta, izglītības, kultūras, pilsētvides, labklājības, ūdens saimniecības .. pārvaldes ar vēlētiem vadītājiem, kuri atbild arī par attiecīgajiem lielajiem pašvaldības uzņēmumiem. Mēra amatu rotācijas kārtībā ieņem pārvalžu vadītāji.

Valstī viss notiek savstarpējā saistībā. Tāpēc pārkārtojumi pašvaldībās būtu jāskata kontekstā ar nodokļu (šeit IIN) reformu. Varbūt nonāksim arī līdz tam, ja lasītājiem būs pacietība.

Kur te ir militārā komponente ?

Visus pārkārtojumus ir paredzēts veikt mierīgā ceļā. Visdrīzāk, tā ari notiks, jo militārā komponente pastāv fonā. Labvēlīgo fonu nodrošina pilsoņu tiesības turēt ieročus personiskajā īpašumā. To varētu ilustrēt ar mums labi zināmiem piemēriem no dzīves.

Pie pašreizējās nejēdzīgās pārvaldes mēs varam protestēt un piedāvāt uzlabojumus cik vien mums tīk. Politiķi solīs, bet darīs visu pa vecam. Varam iet ielās ar plakātiem, bet politiķi to ignorēs. Ja rīkosim nemierus, politiskā sistēma nekavēsies pielietot pret mums savu spēka komponenti, arestus, draudus, naudas sodus, administratīvās un krimināllietas. Ja nonāks tik tālu, politiskā sistēma pielietos pret mums arī savu militāro komponenti. Viņiem tā nav problēma, un ziņās mums ik dienu rāda, kā tas varētu notikt.

Lai panāktu progresu, sabiedrībā nepieciešams spēku līdzsvars. Procesa virzošais spēks ir Valsts prezidents, kura rīcībā ir valsts bruņotie spēki. Tā tas ir gan procesu uzsākot, gan procesa gaitā, gan pēc pārkārtojumu veikšanas, kad jaunā pārvalde ir stabilizējusies. Šiem spēkiem ir “smagais” bruņojums, un kaujas spējā tie pārspēj ikvienu iespējamu, bruņotus nemierus izraisošu iedzīvotāju grupu.

Tāpēc prezidenta iespējamām rīcībām būs atsevišķs apraksts, kas sekos nākamajā daļā.

17.07.22