Laimonis Fuksis Pareizi, piegriezīsim vērību Grantiņam, kurš nodeva savus biedrus čekistu rokās, un lai cik dīvaini nebūtu ir bordeļjankas roklaiža. Velkam paralēles. Grantiņš baidās atgriezties Latvijā, kaut vai paciemoties dzimtajā pilsētā, jo būs jāpaskatās acīs nodotajiem biedriem. Bordānjanka iespējams arī ir saistīts ar čekistiem, ja jau Grantiņš šamo tik kvēli aizstāv.
Ar tādiem “fukšiem” un “čiekuriem” pilna Latvija kopš 1940. gada. Īsti melu un nelietību speciālisti, bet zinātājam, kas caur komunistu radītu elli izgājis, ar neapbruņotu aci ieraugāmi. Nepatiesas, pazemojošas baumas un tīša kaitniecība ar šādu fukšu muti un rokām no sākta gala ir bijis komunistu galvenais darba instruments, ja neskaita slepkavošanu.
Kad kaut ko raksta Rids Bruners, Aelita un Eduards Lunis par šo tēmu, viss šķiet tik zināms un pazīstams…
Jau esmu šeit pieminējis, ka manu vectēvu 1951. gadā apcietināja un notiesāja uz 25 gadiem – tautas nodevējs, pēc strīda ar vietējiem komunistiem.
Vectēvs bija kolhoza grāmatvedis un komunistu zagšanas rezultātā bija radušies pamatīgi iztrūkumi. Viņš neprata rēķināt kā žīds tajā vecajā anekdotē, kur direktors pieņēma darbā žīdu tāpēc, ka viņš vienīgais no visiem pretendentiem uz jautājumu cik ir divi reiz divi atbildēja pareizi: “Bet cik vajaga?”. Radās strīds, kura rezultāts pēc draudīgas frāzes: “Man dēls Rīgā čekists!”, bija Sibīrijas nāves nometne, kurā izdzīvoja tikai katrs divdesmitais.
Vectēvs bija uzdrošinājies komunistiem pārmest zagšanu.
Toreiz komunistu zagļi, protams, nevienam neteica vectēva aresta patiesos iemeslus, bet tautā izplatīja baumas, ka vectēvs nozadzis trīs maisus miltus un tāpēc arestēts. Savas izdarības ar latviešu saimniekiem atņemto jeb kolhoza mantu, pats par sevi saprotams, noklusēja.
Pēc daudziem gadiem, kad atguvu vectēva īpašumu, sekoja neaprakstāma apmelošanas un negāciju lavīna no vietējo komunistu puses arī pret mani, komplektā ar drausmīgu, regulāru apzagšanu, riepu duršanu un lakas liešanu degvielas bākās traktoriem. Pagastmājā, kārtojot kādus dokumentus, bija jāpacieš atklāts naidīgums un jāuzklausa replikas, par pamestu čemodānu uzlasīšanu, tas ir – īpašuma atprasīšanu. Citi īpašumu atprasītāji saskārās ar to pašu. Tur arī “nejauši” zuda man svarīgi dokumenti, kurus nācās meklēt pa iestādēm no jauna (pagasta darbiniece, dokumentu zaudētāja, vel pavisam nesen, dažus gadus atpakaļ ar pamatīgu pompu sarīkoja pagastā balli. Virsraksti skaļi rībināja: “Kolhozam xxxxxx 70!”). Vienlaikus no jauna tika baumots par manu vectēvu, viņa aresta iemesliem, klāt vecajiem apmelojumiem piemetot to pašu, ko tagad grib piekabināt Linardam – esot padomju varai stučījis cilvēkus. Spriedze bija drausmīga.
Protams, pārdzīvoju to visu, jo zināju, ka tie ir meli, ka to arī apstiprina manā rīcībā arvien esoši dokumenti. Vecie, daudz cietušie, bet tikai nedaudzie vēl palikušie pagasta pamatiedzīvotāji man toreiz teica: “Neklausies ko cilvēki muld ! Tavs vectēvs bija godavīrs un cilvēkiem palīdzēja cik vien varēja!”.
Toreiz jutos kā dzirnavās iemests. Šķēršļus lika it visur, kur pagriezos. Kad strādāju uz lauka ar traktoru, pagalmā iebrauc mašīna. Kā dodos uz pagalmu, mašīna prom. Un tā vairākas reizes dienā, mēnešiem. Vēl visādi citādi terorizēšanas un intrigu veidi, kurus visus nav iespējams uzskaitīt. Vietējie kolhoza komunisti deva cilvēkiem miglainus mājienus par manas mantas it kā negodīgu izcelsmi, ka mani bērni badā, ka bērniem nav drēbes ko vilkt utt. Toreiz vēl daudz ko nesapratu (tikai sāka rasties apjausma) un biju neizpratnē par to, ka tik naidīgi var būt cilvēki, kuriem neko sliktu neesmu un arī neesmu varējis nodarīt, dzīvojot un uzaugot citur. Kāda kaimiņiene, kurai vienmēr palīdzēju ar tehniku apstrādāt zemi, teica: “Tas ir tāpēc, ka viņi baidās no tevis. Jo tu taisnību runā, Māri.”. Cilvēki visu to terorizēšanu bija jau pamanījuši.
Tā tad arī ir tā atslēga apmelojumiem un teroram – “Viņi baidās no tevis, jo tu taisnību runā”. Linarda gadījumā jo īpaši.
Un viņiem ir iemesls baidīties.
LRTT
Lūk, šo sistēmu pārstāv šie fukšveidīgie civilizācijas padibenes:
19.07.22
