Lasītājs. Nekas nav aizmirst un TIESA neizpaliks

LRTT-L.-Grantiņš-Helsinki-86-Rīga-LatvijaBorovkovs-Mežviets-DP.Pārskatot savu arhīvu, atradu šo (ērtības labad ievietoju saiti uz šo dokumentu portālā):

https://likumi.lv/doc.php?id=72436

LATVIJAS REPUBLIKAS AUGSTĀKĀS PADOMES LĒMUMS

Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu

Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecību pamatu nosaka joprojām spēkā esošais 1920. gada 11. augustā noslēgtais «Miera līgums starp Latviju un Krieviju». Šā līguma 3. pants fiksē valsts robežu starp Latviju un Krieviju. Starpvalstu tiesiskās attiecības ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību noteica 1932. gada 5. februāri starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību Rīgā noslēgtais līgums. Abas līgumslēdzējas puses deklarēja, ka šis līgums noslēgts, pamatojoties uz 1920. gada 11. augusta Miera līgumu starp Latviju un Krievijas Sociālistisko Federatīvo Padomju Republiku, ka tas ir spēkā visā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības teritorijā un visi tā noteikumi negrozāmi un uz visiem laikiem paliek par nesatricināmu pamatu abu līgumslēdzēju pušu attiecībās.

PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1944. gada 23. augusta dekrētā «Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā», atsaucoties uz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija lūgumu, grozīta 1920. gada 11. augusta līgumā noteiktā valsts robeža starp Latviju un Krieviju, iekļaujot KPFSR sastāvā Abrenes pilsētu un sešus Abrenes apriņķa pagastus. Saskaņā ar Latvijas Republikas administratīvi teritoriālo iedalījumu 1940. gadā tie ir Kacēnu, Upmales, Linavas, Purvmalas, Augšpils un Gauru pagasti, kuru kopējā platība, ieskaitot Abrenes pilsētu, ir 1293,60 kvadrātkilometri. PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrēta minētie pagasti nosaukti pēc cariskās Krievijas laikā pastāvējušā administratīvi teritoriālā iedalījuma par Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastiem. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1944. gada 22. augustā aptaujas kartībā pieņemtajā lēmumā «Par Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastu pievienošanu Krievijas Padomju Federatīvai Sociālistiskai Republikai» izteikts lūgums PSRS Augstākas Padomes Prezidijam pievienot Latvijas PSR Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastus Krievijas Padomju Federatīvajai Sociālistiskajai Republikai. Augšminētie robežu grozījumi starp Latviju un KPFSR un robežas precīza noteikšana apstiprināta ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1946. gada 5. oktobra lēmumu «Par robežas noteikšanu starp Latvijas PSR un KPFSR» un ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1946. gada 19. oktobra dekrētu «Par robežas starp Latvijas PSR un KPFSR izmaiņas apstiprināšanu».

Saskaņa ar Latvijas Republikas 1922. gada Satversmes 3. pantu Latvijas valsts teritoriju nosaka starptautiskos līgumos fiksētās robežas, kuras var grozīt tikai Satversmes 77. pantā noteiktajā kārtībā.

Ņemot vērā to, ka ar Latvijas Republikas Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu pievienošanu Krievijas Padomju Federatīvajai Sociālistiskajai Republikai tiek pārkāpts 1920. gada 11. augusta «Miera līgums starp Latviju un Krieviju» un 1932. gada 5. februārī starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību Rīga noslēgtais līgums, kā arī pamatojoties uz to, ka šīs teritorijas aneksija ir izdarīta Latvijas okupācijas laikā, Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj:

1. Atzīt par antikonstitucionālu PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1944. gada 23. augusta dekrētu «Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā» un pasludināt par spēkā neesošiem kopš pieņemšanas brīža tā noteikumus attiecībā uz Latvijas Republikas Abrenes pilsētas un Abrenes apriņķa Kacēnu, Upmales, Linavas, Purvmalas, Augšpils un Gauru pagastu teritoriju pievienošanu Krievijas Padomju Federatīvajai Sociālistiskajai Republikai.

2. Atzīt par spēkā neesošu kopš tā pieņemšanas brīža Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1944. gada 22. augustā aptaujas kārtība pieņemto lēmumu «Par Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastu pievienošanu Krievijas Padomju Federatīvai Sociālistiskai Republikai».

3. Atzīt par spēkā neesošu kopš tā pieņemšanas brīža Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1946. gada 5. oktobra lēmuma «Par robežas noteikšanu starp Latvijas PSR un KPFSR» un PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1946. gada 19. oktobra dekrētu «Par robežas starp Latvijas PSR un KPFSR izmaiņas apstiprināšanu».

4. Apstiprināt, ka Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas robežu juridiski joprojām nosaka 1920. gada 11. augusta «Miera līguma starp Latviju un Krieviju» 3. pants.

5. Uzdot Latvijas Republikas delegācijai starpvalstu sarunās ar Krievijas Federāciju risināt Abrenes jautājumu, ietverot tajā arī Abrenes pilsētā un sešos Abrenes apriņķa pagastos esošajam Latvijas valsts un Latvijas Republikas pilsoņu īpašumam nodarītā mantiskā kaitējuma apjoma noteikšanas un šā kaitējuma atlīdzināšanas kārtību.

6. Lēmums stājas spēkā ar tā pieņemšanas bridi.

Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs A. GORBUNOVS

Latvijas Republikas Augstākās Padomes sekretārs I. DAUDIŠS

Rīgā 1992. gada 22. janvārī

=============================================================================

Kā attīstījās “juridiskā doma” turpmākos apmēram 15 gadus pēc šī AP lēmuma pieņemšanas, mēs labi zinām.

Latvija zaudēja cilvēkus un zemi.

Pirms savas nāves Andrejs Kavacis pateica lietas būtību par šo valdošās kliķes nodevību, skatiet video šeit: https://www.youtube.com/watch?v=UjemzKDs8BA
Arī bibliotēkās ir pieejamas grāmatas par Abrenes jautājumu. Piemēram, “Sibīrijas bērni” sējums, kurš parāda Abrenes jautājumu pilnīgi citā griezumā. Te apzināti cilvēki, kas 1941.gadā vienkārši likvidēti. Grāmatā ir saraksti ar Abrenes iedzīvotājiem, kuri, starp citu, lielākā tiesa bija Latvijas krievi. Viņi tika masveidā 1941.gada 14.jūnijā iznīcināti – tikai tāpēc, ka viņi dzīvoja Abrenē, pierobežā. Tur ir gadu, divu veci bērni, veselas ģimenes, kas izvestas un fiziski likvidētas. Šobrīd pat likumisko mantinieku šīm zemēm un mantām nav, jo nav iznīcināto cilvēku, nav viņu pēcteču. Šajā griezumā tas, ko sauc par Latvijas diplomātijas veiksmi attiecībās ar Krieviju, ir, maigi izsakoties, drausmīgs kauna traips. Nepiedodams.

Zaļš, tautastribunals.euLRTT piezīme- papildinājums:

“lasītāj”, tas nav “diplomātijas” kauna traips, bet noziegums pret Latvijas valsti un latviešu tautu, kuru veica pie valdības grožiem esošā 4. maija kliķe ar LTF varzu priekšgalā.

Tam visam ir jābeidzas ar Kara Tribunāla procesu.

Komunistiskai(komunisms bija jūdaisma totalitārisma aizsegs) LTF bandai ir jātiek publiski pakārtai STARPTAUTISKĀ ARĒNĀ. Sodam ir jābūt adekvātam pastrādātajam noziegumam.

Karikatūra. Kūtris.LRTTCivilizētā pasaulē to sauc par TIESISKUMU.

FOTO: Purnā ir ierakstīts viss un šīs ir etalon- purns, no kura pat idiots nolasīs jebkura psihiatra slēdzienu par šo nodevēju !

Ar augstāko soda mēru(ASM) ir tiesājams viss Satversmes Tiesas “kolektīvs”(izdzimteņu bars) ar Kūtri priekšgalā, kurš šodien apgrozās noziedznieka Riharda Bunkas bandā. Astrīdas Babānes liecības(atvērt- lasīt visu): ”Esmu dzirdējusi, ka tur uz sēdēm nāk vēl Gunārs Kūtris, Tālavs Jundzis. Nezinu vai viņi arī ir tajā pašā LJA nodaļā vai varbūt vēl kādā citā. Bunka kopā ar līdzgaitniekiem visu laiku paplašina organizāciju.“

Šeit lasāms, kā šis izdzimtenis taisnojas:

http://nra.lv/latvija/15866-kutris-tiesas-lemums-atdot-abreni-man-emocionali-nepatika.htm?cp=2

Un šeit kāds ļoti trāpīgs komentārs par Kūtra“pilsonisko nostāju”:

“Likumi bez morāles. Morāle bez likumiem. Par lietām Kūtra kungs, var spriest arī netieši! Ja izskatās kā pīle, pēkš kā pīle, peld kā pīle, un , iet kā pīle, tad noteikti ir pīle! Apsveicu! Šim smurgulim nomazgāt sirdsapziņu nesanāks!”

Petersgodmanis-dinēvičs-škaparsēlerteražukskalnieteProtams, ka šim “žurku ģīmim”(Kūtrim) sirdsapziņa nebūs jāmazgā, jo pēc Tiesiskuma atjaunošanas Latvijā viņš nekavējoties tiks arestēts un 24. stundu laikā izpildīts sods. No mūža ieslodzījuma(iespējams ASM) neizbēgs neviens deputāts, kurš savu “taukaino roķeli” slēja debesīs, lai Latvijas neatņemamo sastāvdaļu Abreni atdotu Krievijas noziedzīgajam slepkavu režīmam.

FOTO: Komunistu varza- ne pakarami, ne nošaujami, bet nositāmi ir šie tautas bendes ! Visi Maskavas kadri- putinisti !

Lasi, latviet, šo http://www.db.lv/citas-zinas/satversmes-tiesa-abrene-nebija-neatnemama-sastavdala-132422 “satversmiešu” murgu un tu sapratīsi, ka tādus deģenerātus tikai karātavas var glābt no nākošā ārprāta. Sekojot šo sātanistu loģikai var tikt pierādīts, ka visa Latvijas teritorija ir nelikumīga, jo “likumīgais” Krievijas cars nav parakstījis “dekrētu” par Latvijas neatkarību.

Vienu no galvenajām lomām Abrenes atdošanā spēlēja KGB aģente Vaira vīķe Freiberga, kuras tēvs ir jebrejs(krievžīds).

70to gadu krievu čekistu “priekameitenes” Vairas Vīķes Freibergas vārds čekas “maisos” peld  pašā virspusē !!!

Lai man nebūtu kārtējo reizi jāatkārtojas par šo noziedznieci, tad lai runā:Artūrs Malta

2014. gada 14. novembrī 23:25

Patīkamākā prezidente! Ausmas Viļkinas raksts„Nenovēl Ulmanim līdzīgu prezidentu” 2007.gada 19maijā laikrakstā „Latvijas Avīze” izraisija nožēlu par tā laika izpratni. Kāpēc tā notiek? Vispirms citēju Cienījamās Latvijas Prezidentes teikto: ”Lai nu kā,”sacīja V. Vīķe-Freiberga, „bet es Latvijas tautai nenovēlu tādu nākamo Valsts prezidentu, kurš rīkotos tā vai līdzīgi, kā darīja Kārlis Ulmanis. Viņš atlaida Saeimu, paņēma sev likumdevēja varu un kā Ministru prezidents paturēja arī tiesības izraudzīties un iecelt ministrus. Ulmanis arī atlaida ievēlētos pašvaldību vadītājus un to vietā, līdzīgi kā tagad Vladimirs Putins Krievijā, iecēla gubernatorus. Tiesa, Kārļa Ulmaņa vadītā valsts bija neatkarīga, bet demokrātiska, gan tā nebija.” Tālāk raksta autore piemin: „Jo,lūk, tādā parlamentārā republikā kā Latvija Valsts prezidenta pilnvaras ir visai ierobežotas, bet arī ar tām pašām Vīķes-Freibergas kundze ir panākusi ļoti daudz.” Rodas jautājums, ko panākusi? Tā sauktajos Ulmaņa Laikus, es atļaujos salīdzināt ar šodienu, jo es esmu Kārļa laikā izdienējis Latvijas armiju, pabeidzis Madonas ģimnāziju un izstrādājies tēva sētā. Es uzskatu sevi par pilntiesīgu Latvijas valsts līdzgaitnieku.Piedzīvoju arī „Baigo Gadu” un ar ieročiem rokās cīnijos pret sarkano mēri. Aizvien mazāk paliek to dzīvo liecinieku, kas var salīdzināt tos Ulmaņlaikus ar šodienas laiku pēc 1990. gada. Tāpēc aicinu arī citus dzīvos lieciniekus izteikt savu viedokli, atmiņas. Latvijas prezidente! Jums ir vesels pulks palīgu, pieejami Valsts arhīva dokumenti, varat vēl aprunāties ar dzīvajiem lieciniekiem. Kur Jums radies tāds naids pret Latvijas dižgariem? Pret pirmo valsts valdības vadītāju, prezidentiem Jāni čaksti, Gustavu Zemgali, Albertu Kviesi un citiem dižgariem, pat Andreja Eglīša bērēs Jūs nēsat piedalījusies. Es atceros arī to, ka laikrakstā „Jaunā Avīze” Jūs nosaucāt Albertu Kviesi par netīkamāko prezidentu bez jebkāda pamata. Kurš tad no Jūsu priekštečiem ir kaut ko labu padarījis Lavijas valsts labā? Varbūt Augusts Kirhenšteins, Vilis Lācis vai Salamons Šustins? Kārlis Ulmanis aiz sevis atstāja plaukstošu labklājības zemi, kas ar savu dzīves labklājības līmeni atradās Eiropas valstu priekšgalā. Mums no ārzemēm brauca strādnieki, jo trūka darba roku Eksports pārsniedza importu. Tagad viss ir otrādi. Un to Jūs uzskatat par sasniegumu šodien? Jūs pēc sevis atstājāt sagrautu tautsaimniecību, izpārdotu zemi un izmisušu tautu. Jūs savā runā pieminat Satversmi, Latvijas valsts pamatlikumu. Cik savarīgi ir to pildīt! Bet kāpēc Jūs to nepildat? Kam Jūs kalpojat? Kārlis Zuika,BD Ulmaņlaiku līdzgaitnieks.”

Bet te kāds cits izsaka savu un ne bez ievērības cienīgu domu, it sevišķi jau pēdējais teikums:

”Vaira kalpo ES masoniem. Uzziniet kas ir praktiskā psiholoģija un jūs sapratīsiet kas ir psiho-tehnika uz veselas tautas nozombēšanu. Kas ir masoni(LRTT piebilde: vairāk jau tas attieas uz cionistiem- krievžīdiem) un kādas ir viņu direktīvas. Veselu tautu iznīcināšana dažādos veidos. Vaira nekad nav sapratusi latviešus un viņu mentalitāti. Atveriet čekas maisus un uzzināsiet kas patiesībā viņa bija tālajos soc laikos. Vaira Putinu zin jau no tiem laikiem, kad viņš bija krievu spiegs Vācija. Kāpēc Vaira atdeva Abreni Putinam- jo viņš draudēja izstāstīt patiesību par viņas pagātni.”

Indulis Ronis par Ulmani un Munteru: http://tautastribunals.eu/?p=15397

Šeit divu žīdu(VVF un Pabrika) murgs: http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/215284-prezidente_saeima_runa_par_robezligumu

Par Abrenes atdošanu VVF saņēma izcilu dāvanu no cionista Putina- divas sprāguša ēzeļa ausis !!!

Kas tad tā jāslēpj no latviešu tautas, ka noslepenots līdz 2029. gadam ?

MIGLA SARKANĀ- NOLĀDĒTĀ,REINIKS,ĀBOLTIŅA“(atvērt) Kāpēc, kā nule atklājies, vēl vismaz līdz 2029. gadam noslepenots 2001. gadā Austrijā toreizējās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas un Krievijas prezidenta Vladimira Putina runātais un jebkuras citas detaļas par šo tikšanos?

Vaira Vīķe Freiberga.LRTT.GrantiņšPietiek šodien ekskluzīvi publicē pirms dažiem gadiem apgādā Atēna iznākušās grāmatas Va(i)ras virtuve fragmentu, kas izsmeļoši atbild uz šo jautājumu.”

Pret Abrenes atdošanu uzstājās ST uzstājās Kristīne Krūma(atvērt).

“”Viņu tas tā “satrieca”, ka viņa nolēma 42. gadu vecumā nomirt.””

Cionisti, latviešu tautas slepkavas, tādas lietas nepiedod. Tas arī kalpo pārējo iebaidīšanai.

Tieši tāpat, kā mans(L. Grantiņa) zvēriskais arests pirms diviem gadiem.

Latvija šodien ir pilnīgi šustiniešu(komunistu- cionistu) rokās.

Bet PĒDĒJĀ TIESA būs un karātavas tiks bagātīgi apgādātas ar šo sātanisko, mūsu tautas slepkavu, materiālu.

Dievs, lai Tavs prāts notiek kā Debesīs tā arī virs zemes !!!

23.09.17.

===========================================================================

P.S.

Andrejs-Kavacis.1Prezidentu priekšzīme kā etalons

Bērnu priekšzīme, uzvedības un darbības etalons ir viņu vecāki.

Valstu vadītāji kļūst par visas valsts un tautas reprezentantiem un spēkā uzturēto morālo vērtību etalonu.

Ja pieminam Latvijas Valsts un Ministru prezidentu Kārli Ulmani, atmiņās aust viņa vienkāršība, pieticība, darba griba, uzticība un godprātība.

Nav neviena no tagadējās valsts varas elites, kas īsā laikā valsts un tautas labā būtu paveicis tik daudz, kas ar tīru sirdsapziņu būtu uzturējis tik labu kontaktu ar tautu.

Ja viņam pārmet politisku tuvredzību, tad to var darīt vien tādēļ, ka Kārlis Ulmanis kā godprātības vadīts cilvēks, nevarēja pieņemt domu, ka ir arī tādi staļini, molotovi, ribentropi un hitleri, kuri, jau līgumus slēdzot, domā kā tos pārkāps- cilvēki bez goda un bez sirdsapziņas. Tā Kārlis Ulmanis bija un paliek Latvijas valstsvīru godprātības etalons.
Ambiciozā Vaira Vīķe- Freiberga ne reizi vien piesauca „Ulmaņa autoritāro režīmu”, tā iesaistīdamās patiesi neatkarīgas Latvijas noķengātāju korī un cerēdama kļūt par „spīdekli”, kas apēnos Ulmaņa slavu. Ko viņa ir atstājusi aiz sevis? Tikai nožēlojamus egoisma uzplaiksnījumus. Atzinusies, ka ir bijusi kontaktos ar triju valstu specdienestiem un cerēdama uz augstāko ANO amatu, viņa bez kaunēšanās pazemoja savu valsti un tautu. Ne reizi neapmeklēja Lestenes brāļu kapus, pat formāli nepasakot paldies latviešu leģionāriem, kuri nosargāja arī viņas iespēju emigrēt. Nkad neatdodama godu nacionālajiem partizāniem, viņa „barojās” ar padomju diversanta Samsona padomiem. „Skriedama” uz slepenu tikšanos ar čekistu Putinu Austrijā, „izlēkdama” pret Baltijas valstu vienoto nostāju, braukdama uz Maskavu svinēt boļševiku uzvaras svētkus, viņa ir radījusi gandrīz nepieskaitāmās iespaidu pati par sevi. Kur tad vēl čekista Drozdova vizīte Rīgā un Krievijas patriarha svētība „latvijiešu” tautai! Tas viss tika darīts ar cerību uz ANO ģenerālsekretāres amatu. Eiropas karaļnamu vizītes nobāl uz šo vērienīgo pasākumu fona. Praktiskā labuma no tā ļoti maz, bet Latvija arī te „labi maksāja” par prezidentes ambīcijām uz augstāko amatu ANO. Tā nu V. V. Freiberga Latvijas vēsturē sevi ir iezīmējusi kā neierobežota egoisma etalonu. Viņa ir kalpojusi pirmkārt sev, nevis Latvijai vai latviešu tautai.

Prāv. emeritus
Andrejs Kavacis

You may also like...

10 komentārs

  1. AGedroics saka:

    Pupurs gan dabiski mira, vai ne?
    .
    .
    .
    Admins
    Kāpēc no varoņa Gedroica tik vārgs un bailīgs jautājums ?
    Vai nevarētu būt, ka pašu arī sagaida Pupura liktenis…?
    Tuvākā laikā rakstīšu arī par šo čekas viepli, dižo karogstiepi… .

  2. izzaura saka:

    kam ir vajadziga Abrene? taads ir jautajums! un kaapec? vai man vinjas truukst? nu atdos tev vinju, un taalak? laimigaks kljusi?
    .
    .
    .
    Admins Par idiotu taisa katrs pats sevi. Tu sevi par tādu esi pataisījis uzrakstot pāris teikumus.
    Apgriez sacīto otrādi un kā tad tas skanēs…. .
    Ja savā dumjumā gadījumā nesaproti, ko gribu ar to sacīt, tad tev, kā idiotam, ko domāju ar “apgriez otrādi”, paskaidrošu.
    “Vai Krievija kļūs laimīga atņemot Latvijai tās neatņemamo sastāvdaļu Abreini ?”
    Krievija, kā agresors, tuvākajā laikā tiks iznīcināta un sadalīta starp kaimiņvalstīm.
    Arī Latvijai kas tiks un ne tikai Abrene… .
    Tas būs taisnīgi un Tiesiski !
    Nāvi krievu okupantiem !

  3. AGedroics saka:

    kur tu liksi to noplukusho krievu chuhnju? lai putins aizrijas ar to!
    .
    .
    .
    Admins
    Tevis sacītais neatbilst startautiskiem Līgumiem un Konvencijām.
    Šo sacīdams tu kārtējo reizi apstiprini, ka esi provokators(Tavs draugs Garda šoreiz domā tieši pretēji).

  4. raksts saka:

    Pietiekami nav izanalizēts tas politiskai kaitējums Latvijai, kas radās, 2007.gadā parakstītajā Latvijas-Krievijas robežlīgumā iekļaujot atsauci uz 1975.gadā Padomju Savienības Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai uzspiesto robežu nemainības principu. Tobrīd PSRS šādu formulējumu izvirzīja, lai legalizētu Baltijas valstu okupāciju un Kaļiņingradas apgabala pievienošanu. Satversmes tiesa šo formulējumu atzina par neatbilstošu Satversmei un spēkā neesošu.

    Robežlīguma preambulā arī nav skaidri un gaiši norādīts, ka Latvijas Republika ir tā pati 1918. gada 18. novembrī proklamētā valsts, nevis kāds jaunveidojums vai PSRS „atlūza”. Šāda nekonsekvence var apdraudēt Latvijas pozīcijas konflikta gadījumā ar Krieviju.

    Tuvākajā laikā nemazināsies arī Krievijas informatīvais karš pret Latviju vēstures jautājumos. Pašreizējā Krievijas nacionālās drošības stratēģija nosaka, ka negatīvu ietekmi uz Krievijas drošību kultūras sfērā pastiprina mēģinājumi pārskatīt viedokli par Krievijas vēsturi, tās lomu un vietu pasaules vēsturē. Tādēļ jādomā par mūsu sabiedrības grupu, kurām ir dažādas vēstures atmiņas, saliedēšanu. Nepietiks tikai ar bijušo Otrā pasaules kara veterānu izlīgumu.

    Patlaban Saeimā tiek izskatīta laba iecere pieņemt likumu par Otrā pasaules kara dalībnieka statusu. Taču tā sastapusies ar atsevišķu Latvijas politiķu vēlmi statusu piešķirt karavīriem, kuri nav Latvijas pilsoņi. Tad vienādas privilēģijas iegūtu gan svešās armijās vardarbīgi iesaukts latvietis, gan iekarotājs, kurš Latvijas valsti okupēja. Kā liecina gadskārtējā latviešu leģionāru un nacionālo partizānu saietā Džūkstē teiktais, bijušos karavīrus šāds risinājums neapmierinās. Arī plašākas sabiedrības izlīgumu panākt būs gandrīz neiespējami. Pieņemot minēto likuma formulējumu, vēstījums skanētu, ka mūsu valsts Otrā pasaules kara laikā it kā netika okupēta un it kā labprātīgi pacieta iekļaušanu PSRS.

    Dažreiz visļaunākās valstij var izrādīties pašas, nevis svešu varu vilktās ietekmes sfēras.

    /no dr.hist. Ritvara Jansona raksta “Ietekmes sfēras. Kuras velk un kurās ievelkas” – ir.lv, 23.08.2012./

    Visu rakstu var izlasīt šeit:

    http://www.irlv.lv/2012/8/23/ietekmes-sferas-kuras-velk-un-kuras-ievelkas

  5. AGedroics saka:

    Šo kāds no taviem draugiem vislatveļiem manā vārdā rakstīja!
    AGedroics saka:
    2017. gada 23. septembris 19.59

    kur tu liksi to noplukusho krievu chuhnju? lai putins aizrijas ar to!
    .

  6. juška saka:

    =>0.31
    tie nebūs vislatvieši , bet citi manipulatori

  7. tieša valoda saka:

    Kāpēc Latvijā ir dzīvs PSRS gars? Artemijs Troickis runā tiešu valodu

    ARTEMIJS TROICKIS 80. gados bija gandrīz vai leģendāra personība, kuru Rietumu prese raksturoja kā “vadošo padomju roka kritiķi”. Šajā ampluā viņu tolaik iepazina arī Latvijā, jo viņš kopā ar Jāni Šipkevicu un Juri Podnieku veidoja televīzijas raidījumu “Videoritmi” (1983 – 1986). Vēlāk A. Troickis bija “Playboy” Krievijas izdevuma pirmais galvenais redaktors, darbojās arī citos medijos un pamazām pievērsās akadēmiskajam darbam. Tomēr pēdējos gados viņš arvien biežāk izsakās par politiku, asi kritizējot Putina režīmu. 2014. gadā viņš atklāja, ka nolēmis pamest Krieviju un pārcelties uz dzīvi Igaunijā. A. Troicka īpašība – viņš vienmēr runā tiešu valodu, arī par Latviju.

    Savulaik intervijā radio “Eho Moskvi” jūs salīdzinājāt Latviju un Igauniju. Citēšu precīzi: “Lūk, mūsu Igaunija – tā ir diezgan civilizēta valsts, kas tiešām kļūst arvien vairāk eiropeiska. Bet Latvija – man tur vienkārši reizēm gadās būt – kā bija “sovoks” (совок), tā arī palicis.” Izskaidrojiet, kāpēc jums radies tāds iespaids! Iesākumā varbūt – kas ir “sovoks”, jo šo vārdu no krievu valodas var iztulkot tikai aptuveni.

    A. Troickis: “Sovoks” ir nicinošs apzīmējums Padomju Savienībai. Arī Igaunijā joprojām ir jūtamas padomju paliekas, taču tie drīzāk ir anklāvi, piemēram, 70. gadu guļamrajonos. Nokļūstot tādā rajonā, īpaši neatšķirsi, vai esi Tallinā, Rīgā, Maskavā vai Pēterburgā. Taču Latvijā PSRS gars ir vairāk dzīvs, tas ir visapkārt, arī Rīgas centrā. Bet pats galvenais – tas ir cilvēku sarunās. Kad es runāju ar igauņiem, lai cik viņi būtu kritiski pret valdību un politiku, es jūtu lepnumu par valsti. Viņi vienmēr uzsver, ka Igaunijā kaut kas ir īpašs, vislabākais Eiropā, igauņu izgudrojums un tamlīdzīgi. Tādu noskaņojumu es jau sen nejūtu Krievijā, tur cilvēki vairs īsti nezina, ar ko viņiem lepoties. Idioti, protams, var lepoties ar to, ka Krievija nozagusi Ukrainai Krimu, bet ar ko vēl? Ar naftu un gāzi? Ar korupciju, oligarhiem un zagšanu? Nekādu sasniegumu zinātnē un tautsaimniecībā nav? Var jau turpināt lepoties ar to, ka Gagarins pirmais uzlidoja kosmosā, bet tas, kā zināms, bija diezgan sen. Diemžēl arī Latvijā nav jūtams lepnums par sevi un savu valsti. Kad runāju ar saviem latviešu draugiem, dzirdu tikai vaimanas, cik slikta ir valdība, cik nespējīgas amatpersonas, ka viss ir salaists grīstē vai nokavēts. Kā ķirsītis uz šīs tortes parasti ir atziņa: “Bet Igaunijā gan viss ir labāk!”

    Precīzi. Mums pat diskusijas rīko – kā varētu panākt Igauniju… Bet kā jums šķiet, kāpēc ir šāda atšķirība, jo ģeogrāfija un vēsture abām valstīm ir līdzīga, cilvēku mentalitāte arī diezgan tuva…

    Manuprāt, Latvijai vienkārši neveicas ar to, ko angliski sauc par “leadership” – ar vadību plašākā nozīmē. Personību lomu vēsturē neviens nav atcēlis. Valstis var būt līdzīgas, bet cilvēki tomēr ir nedaudz citi. Vienā vietā viņi profesionālāki, otrā mazāk profesionāli, vienā vietā godīgāki, otrā – korumpētāki un tā tālāk.

    Varbūt padomju laika sekas arī to ietekmē?

    Tās ir visur, arī Igaunijā ir pietiekami daudz padomju cilvēku – es domāju, vairāki simti tūkstošu tur guļ un redz sapni, ka PSRS atkal ir atgriezusies, krievu valoda ir kļuvusi par valsts valodu, igauņiem, latviešiem un lietuviešiem atkal ir “ierādīta vieta”. Atšķirība ir tā, ka dažās vietās ar padomju sekām cīnās aktīvāk, un tā ir Igaunijā, bet dažās vietās mazāk aktīvi – un tā diemžēl ir Latvijā.

    Vai padomju laikā, dzīvojot Maskavā, jūs jutāt atšķirību starp Igauniju, Latviju un Lietuvu vai arī tas Krievijas iedzīvotājiem bija viens reģions, kā tolaik teica “Pribaltika”? Starp citu, Krievijas propaganda atkal aktīvi sākusi izmantot šo terminu.

    Es jau padomju laikā ļoti bieži braucu uz Baltiju, un jau tolaik ievēroju atšķirības. Piemēram, kultūras ziņā. Lietuva ir izteikti katoliska, mentalitātes ziņā tuva Polijai. Latvijā ir spēcīgs protestantisma mantojums, un te drīzāk var pamanīt līdzību ar Vācijas pilsētām. Savukārt Igaunija gandrīz nav reliģioza, drīzāk pagāniska un tā ir tuva ziemeļvalstu kultūrai. Tātad trīs atšķirīgi kodi. Man jau padomju laikā ļoti patika izbaudīt šīs atšķirības. Starp citu, arī mūzika visās trīs republikās bija ļoti atšķirīga.

    Un kura jums labāk patika?

    Godīgi atzīstu, ka mana mīļākā grupa Baltijā bija un paliek “Dzeltenie pastnieki” no Latvijas. Domāju, ka viņi bija ģeniāli!

    Bet, kad nolēmāt aizbraukt prom no Krievijas, izvēlējāties Igauniju…

    Es neizvēlējos, tādi bija apstākļi. Krievijā man kļuva arvien nepatīkamāk. Lūzums bija 2014. gadā, kad notika Krimas aneksija un sākās Krievijas inspirētais karš Donbasā. Tajā laikā Krievijā sāka dominēt militāristisks un šovinistisks noskaņojums, un tas bija pretīgi. Mani ir divi mazi bērni. Dēls atnāk no skolas un saka: “Mums šodien literatūras stundas vietā bija patriotisma stunda.” Citu dienu atnāk ar Georga lentīti, un saka: “Mums skolotāja iedeva un teica, ka tā obligāti jāsprauž pie apģērba.” Bet es uzskatu, ka šīs lentītes izcelsme un nozīme ir ļoti šaubīga. Tai patiesībā nav nekāda sakara ar uzvaru karā, tolaik sarkanarmieši tādas nevalkāja. Faktiski to kā simbolu ieviesa Putina režīms. Vai arī trīsgadīgā meita atnāk no bērnudārza un sāk vecākiem kaut ko stāstīt par “fašistiem”, kas grib “uzbrukt mūsu zemei”. Es nesaprotu – kas tie par fašistiem? Bet viņa saka, ka tā bērnudārza audzinātāja esot stāstījusi. Acīmredzot saistībā ar notikumiem Ukrainā. Es sapratu, ka man tas viss nav vajadzīgs, es vēlos labu izglītību saviem bērniem, taču es nevaru kontrolēt to, kas notiek skolās un bērnudārzos. Tā es sāku apsvērt ideju pārcelties uz kādu citu valsti, un tieši šajā laikā saņēmu piedāvājumu no Helsinku universitātes un Tallinas universitātes. Abas pilsētas atrodas netālu, kāpēc ne… Rīgā man neviens darbu nepiedāvāja, tā es nokļuvu Igaunijā.

    Krievija jau ilgstoši pārmet, ka Baltijas valstīs apspiež krievvalodīgos. Vai jūtaties apspiests?

    Tie, kas vēlas justies apspiesti, tādi arī jutīsies. Tie, kas ir brīvi, neatkarīgi, ciena citus cilvēkus, tie nebūs apspiesti. Es varu apzvērēt, ka šo gadu laikā, kopš dzīvoju Igaunijā, es ne reizi neesamu sastapies ar negatīvu attieksmi pēc etniskā principa. Es neprotu igauņu valodu, taču esmu apguvis vairākas frāzes un vārdus, un cenšos tos pie iespējas lietot. Tas ir pieklājīgi! Ne reizi nav bijis gadījuma, ka man nav izdevies kaut ko sarunāt. Vecāki cilvēki runā krievu valodā, jaunie – labā angļu valodā. Mēs lieliski saprotamies. Arī kārtojot darīšanas valsts iestādēs, man nekad nav bijusi darīšana ar kaut kādu igauņu nacionālismu, ar ko biedē Krievijas mediji. Protams, es neesmu Igaunijas pilsonis, un man nav dažu to tiesību, kas ir pilsoņiem. Piemēram, es nevaru piedalīties vēlēšanās. Bet tas ir loģiski, tā ir starptautiska norma. Igaunijas krieviem iecienītais arguments par “apspiešanas” tēmu ir tas, ka ministrijās strādājot maz krievu. Man šķiet, ka šis arguments ir vājš. Pirmkārt, es pats pazīstu daudzus krievus, kas strādā Igaunijas valsts iestādēs. Otrkārt, daudzi nemaz nevēlas strādāt valsts aparātā. Tas ir tāds īpatnējs priekšstats Krievijā, ka darbs valsts iestādēs ir kaut kas īpaši labs, jo ierēdņi ir privileģēti. Eiropā, arī Igaunijā, es nereti esmu sastapies ar to, ka cilvēki nemaz negrib strādāt valsts iestādēs, jo tas ir diezgan garlaicīgi, tur maksā mazāk nekā privātajā sektorā, tu esi atkarīgs no valsts.

    Latvijā vēl bieži ir arguments, ka krievus nelaiž pie varas, lai gan, piemēram, galvaspilsētas mērs jau vairāk nekā astoņus gadus ir krievs.

    Jā, var jau visu ko apgalvot un meklēt argumentus, taču fakts ir tas, ka gan Igaunija, gan Latvija, gan Lietuva ir valstis ar demokrātisku iekārtu.

    Bet Krievijā vairākums tic, ka Baltijas valstīs, teiksim, “ēd krievus pusdienās”?

    Baidos, ka tur vairākums tam tic. Tas ir Krievijā izplatīts stereotips, ka krievus Baltijā apspiež un viņiem nav pat elementāru tiesību, un viņi te ir tādi kā puslegāli migranti kā meksikāņi ASV vai tadžiki Krievijā. Valsts propaganda cītīgi “baro” šo priekšstatu. Tikko lasīju vienas krievu žurnālistes rakstu, ka visi krievi Baltijā ir briesmīgi apģērbti, plikpauraini, dzīvo badā. Nebūtu slikti, ja šo rakstu izlasītu Latvijas krievi – lai redz, ko par viņiem Krievijā domā. Tas ir briesmīgi!

    Latvijas prezidenta organizētajā konferencē par viltus ziņām jūs teicāt, ka putinisms Baltijas valstīs ir daudz izvērstāks nekā Krievijā. Vienkāršais skaidrojums būtu – televizors viņiem tā saka, un viņi tic. Bet tas būtu pārāk vienkārši…

    Viena būtiska atšķirība, ka Krievijas iedzīvotāji ne tikai skatās televizoru, bet arī paši savām acīm redz, kas notiek Krievijā. Baltijas krievi par to bieži spriež tikai no stāstiem medijos. Es bieži braucu uz Krieviju un runāju ar cilvēkiem. Mums var atšķirties viedoklis par Krimu, mēs varam strīdēties par Putinu, taču, kad mēs sākam runāt par Krievijas ekonomiku, dzīves līmeni, izglītības līmeni, korupciju – tur mums strīdu nav. Secinām – viss ir galīgi garām. Baltijas krievi to bieži nesaprot. Starp citu, ir kāda interesanta statistika par Igauniju. Visvairāk Putinu atbalsta tie krievvalodīgie Igaunijas iedzīvotāji, kuri dzīvo Tallinā. Savukārt tie, kas dzīvo Igaunijas ziemeļaustrumos – Narvā un tās apkārtnē –, ir kritiskāk noskaņoti. Kāpēc? Atbilde ir vienkārša – viņi paši bieži brauc uz Krieviju un arī Krievijas iedzīvotāji bieži ciemojas Narvā, un šī informācija ir labāk zināma.

    Daži jautājumi par Krieviju. Jūsu versija, kas īsti notika ar režisoru Kirilu Serebreņņikovu?

    Es teiktu, ka te Krievijas vara ir iešāvusi pati sev kājā. Tas bija ļoti muļķīgi. Līdz šim eksistēja tāda kā nerakstīta vienošanās starp kultūras eliti un varas eliti. Vara ļāva kultūras elitei darīt visu, ko tā vēlas, – eksperimentēt, izmēģināt visādas slidenas tēmas: sekss, narkotikas, homoerotika un tā tālāk. Tikai viens noteikums – dažās jomās nav atļauts izpausties. Vislielākais “tabu” ir Putina privātā dzīve. Tur ir aizliegts, par to draud visbargākais sods. Tāpat vēl dažas citas tēmas. Šī vienošanās ilgu laiku veiksmīgi darbojās, taču pēdējos gados vara to sāka pārkāpt. Protams, Kremlis varētu iebilst, ka arī kultūras cilvēki biežāk iesaistās dažādos protestos vai paraksta petīcijas. Lai vai kā – cenzūra ir palielinājusies. Vairs nav skaidrs, kas atļauts, kas ne. Tiek aktīvi balstīts viss, kas saistīts ar pareizticību un monarhisko konservatīvismu, bet eksperimenti kļuvuši nevēlami. Serebreņņikovs ir kļuvis par šīs jaunās kampaņas upuri. Es domāju, ka valstij tas nemaz nav izdevīgi, jo liela daļa šo cilvēku nekad nav bijuši politiski aktīvi. Daudziem no viņiem ir laba starptautiska reputācija, iegūt šādu opozīciju nav prātīgi. Serebreņņikovam atbalstu paudusi arī daļa tādu kultūras pārstāvju, kuri agrāk bija ļoti uzticīgi Putinam.

    Vai Krievijā kaut kas var izmainīties pēc nākamā gada prezidenta vēlēšanām?

    Varētu mainīties dažādas dekoratīvas detaļas. Piemēram, nomainīs valdību, vairāku apgabalu gubernatorus. Diezgan nepārprotami, ka par prezidentu atkal ievēlēs Putinu. Taču pēc tam viņš, visticamāk, sāks gatavoties nākamajam prezidentūras posmam, uz kuru pats vairs nekandidēs. Tāpēc laiks no 2018. līdz 2024. gadam būs pārejas periods, kura laikā Putins būvēs garantijas sistēmu sev un savam režīmam, lai pēc varas maiņas tas viss vienā brīdī nesabruktu. Lai gan neizslēdzu, ka tas sabruks vēl agrāk, vēl Putina laikā.

  8. cipari saka:

    Tikai cipari.

    Latvijas parāds šobrīd 9,3 miljardi eiro, procentos maksājam divi simti sešdesmit miljonus gadā. Šogad budžets ir veidots ar 300 miljonu deficītu. Taču Māra Kučinska valdība 48 miljonus notērē ikdienišķām vajadzībām, nevis valsts parāda segšanai. Redzot to cilvēki mūk prom no Latvijas. Neviens negrib palikt par muļķi, kas apmaksās Ivara Godmaņa afēru.

  9. jurists saka:

    Izlasi, paraksti, pārsūti draugam !

    Labdien !

    ir ienākušas Latvijā jaunas tehnoloģijas (finansē ES projekti), kuras rada jaunu iespēju panākt risinājumus.

    izpildot starpvalstu līgumu, valdība ir izveidojusi kārtību, kādā iesniegt OFICIĀLI vēlētāju iniciatīvas (likumprojektus) – kuras nevar atteikties Saeima skatīt –

    a) oficiālo dokumentu portālā elektroniski (klikšķini, bez maksas) http://www.latvija.lv/pv

    b) var parakstīt arī papīra formātā personiski, uzrādot pasi –
    visu 119 pašvaldību izpilddirekcijās un pagastu pārvaldēs, kopskaitā ap 500 vietās valstī (parakstu lapu izdrukā dzīvesvietas deklarēšanas pārziņi)

    Šobrīd reti kurš to zina.
    Kad pilsoņi uzzinās par jauno iespēju, tad nākamībā varētu būt daudzas iniciatīvas.
    Ja nav budžetā naudas skaidrošanai, tad varētu popularizēt to sabiedriskās organizācijas.

    pašlaik parakstīšanā ir trīs CVK atļautas iniciatīvas.

    (Aktuālākā – atcelt 2012. gada pārspīlētos ierobežojumus)
    (skat. lapas apakšā;
    iniciatīva 20. sept. atsākas no jauna, iepriekšējie paraksti neskaitās, paraksti vēlreiz !)

    Draugam iesaki –
    Izmēģini, kā darbojas elektroniskā parakstīšanās ! (Bez maksas, aizņem dažas minūtes).

    Tas ir jaunums, pērn pavasarī e-sistēma vēl nebija pieslēgta.

    Valsts sniedz iespēju pilsoņiem – var reāli ietekmēt lietas Latvijā !

    P.S. šī tiesība ir garantēta Satversmē un starpvalstu konvencijās, ikvienu aizsargā likums.

    = = = = = = =

    aktuālākais šobrīd – atcelt 2012. gada ierobežojumus vēlētājiem ietekmēt Saeimu
    īss audio (1 min), kurā izskaidrota būtība, skat http://www.atvertaparvaldiba.lv
    turpat, klikšķinot uz banera “..likumu, iniciatīvu” – atvērsies arī valsts oficiālais portāls latvija lv

    (tiesību redzamākais ierobežojums – prasība savākt 155 000 parakstu pat ikdienišķiem projektiem, lai tos pieņemtu skatīt Saeima.
    Salīdzini: ES prasības ir 26 reizes zemākas –
    lai iesniegtu Eiropas iniciatīvu, no Latvijas vajag tikai 6 000 parakstu).

    Vienkāršoti runājot, atceļot šo barjeru, sāks darboties Satversmē noteiktais – suverēnā valsts vara pieder Latvijas tautai.
    Būs pirmais pakāpiens, uz kura atsperoties tālāk varēs risināt katra vajadzības zemnieki, ārsti, skolotāji, ģimenes u.c.

    Izvēle ir katra rokās – izšķiries, paraksti likumu!

    Ivars Redisons
    jurists

  10. Pēteris saka:

    Labs raksts par Rīgas Dinamo, par Savicki un pārējo, apmēram raksta vidū jālasa un uz leju. Nezināju ka krievu žurnālistiem ir tik skaidrs skatījums uz dižo Gazprom neprojektu……

    https://m.sports.ru/tribuna/blogs/bukhankobeatsmatthews/1411844.html?utm_source=twitter&utm_medium=nhl

    21 сентября, 16:00
    Блог Хоккеище
    Труп рижского «Динамо» и новые деньги на Востоке. КХЛ прямо сейчас
    Вернемся к формату вторничного обзора основных событий Континентальной Лиги, тем более что и сама организация, кажется, перестала играть в понедельники. Вот вчера, например, «центральными» матчами дня на выбор могли стать СЮ – «Северсталь» и «Ак Барс» – труп рижского «Динамо». Разумеется, не стал ни один из них, тут и претензий особо нет к федеральному спортивному телевидению, тем более когда в 8 вечера играет «Зенит» – когда такое дело, нужна максимальная концентрация, ведь ресурс у ТВ иссяк, по звонку переносить начало футбола в Питере никто не будет.
    Впрочем, проблемы «Матч ТВ» – не специфика этого блога, если речь не о хоккее идет. Отмечу только две вещи:
    1. Все те, кто верит в планы/прожекты/обещания господина Чернышенко – мечтая о миллионной прибыли клубов, HD картинке со всех арен и хоккейных командах Цюриха, Мюнхена и Стокгольма в КХЛ, просто вспомните, как этот медиаменеджер планировал приучать людей к тому, что по понедельникам у них «топовый хоккей».
    2. Года полтора назад они на федеральном канале ради хоккейного понедельника делали студию к единственному матчу игрового дня «Йокерит» – «Медвешчак», где на полном серьезе прикидывали перспективы хорватских хоккеистов в составе гостей и искали положительные моменты в игре Селима Бен-Амора. Недолго же людей хватило учить нас любить хоккей.
    ***
    Команды сыграли уже пятую часть сезона, и ничего странного нет в том, что во многих городах уже задумались о результатах. На Западе, за одним исключением, о котором речь пойдет ниже, результаты плотны – учитывая примерно одинаково низкий уровень игры, вызванный разными причинами, у команд с 6-го по 11-е места движение, даже бурная перестановка мест более чем вероятна, и этот список может только расшириться, ведь у резво стартовавшего «Динамо» запал иссяк, забивать много там было некому изначально, а усиливаются они форвардами, ни один из которых в прошлом сезоне больше 6 шайб не забросил. Объективно – на Западе есть топ-4 и свита.

    Многие годы так было на Востоке, но ситуация вдруг изменилась. Не обошлось без больших денег – «Автомобилист» и «Куньлунь» не просто рванули вверх по таблице, но, что интересно, в не самое простое время получили деньги из источников, ранее в хоккей не инвестировавших. Так «Автомобилист» второй год живет под крылом УГМК, известного своим баскетбольным проектом, а «Куньлунь» оперирует китайскими деньгами: можно сколько угодно зубоскалить про Геннадия Тимченко в качестве совладельца этой франшизы, но в самом Шанхае вся арена увешана, на минуточку, совсем другим названием этой команды – для них это Vanke Dragons Team, где Vanke – местный монстр-девелопер а Dragons – отсылка к любимой группе Майка Кинэна Imagine Dragons. Новые лидеры Востока еще должны доказать свою состоятельность на длинной дистанции – в былые годы мы видели и «Амур» в лидерах, и «Барыс», и «Трактор» в последний сезон Суперлиги мощно стартовал, и у всех этих историй исход одинаковый был. Но в целом, суть их подхода ясна: длинная скамейка, опытный состав, возможность для трансферного маневра. «Авто» и «Куньлунь» едва ли переживают за эпидемию травм так, как футбольный «Спартак» тольяттинская «Лада», там есть кому выйти вместо пропускающих матчи игроков, и «на замене» – вовсе не 18-летний игрок из команды МХЛ. Состав действительно опытный, Крикунову не надо (да и поздно уже) переучивать Бодрова, Лямина и Пестунова играть в хоккей, также как и Кинэну, первой тройке нападения у которого на троих возраст – 100 лет. Трансферы? В российских командах КХЛ правильный паспорт решает настолько много, что Крикунов без труда поменяет кого-то, кто выпадает из игры на такое же полено, ну а Кинэну отсутствие лимита на легионеров позволяет оперативно подписывать новых игроков, не ломая голову над тем, куда деть старых – так, например, у «драконов» тухнет в составе Андреас Турессон, в 8 матчах отдавший 2 передачи форвард, которого явно звали на роль снайпера. В российском клубе КХЛ этот игрок уже давно познакомился бы с ВХЛ, а тут – всего-то не попал в состав несколько матчей.
    Реклама 18+
    ***
    Впрочем, сколь бы ни интересно было следить за новой расстановкой сил на Востоке, но интрига в борьбе за условное восьмое место быстро скукожилась. По сути, круг девяти сражающихся за плей-офф команд очерчен уже сейчас, ведь отставание от восьмого места ощутимое даже у «Трактора», который, скорее, стал жертвой календаря на старте.

    В этой ситуации интересно наблюдать за тем, как реагируют на Востоке на локальные неудачи руководители клубов. Вот в «Тракторе» Евгений Губарев собирается после игры с «Локомотивом» серьезно спросить с тренерского штаба команды. Здорово, что в Челябинске кто-то готов к решительным мерам, но не с себя ли генеральному менеджеру стоит начать? Летняя трансферная компания пока выглядит неоднозначной, особенно в том, что касается легионеров: крепкий по меркам КХЛ центр Виделль не похож сам на себя, Бэйлен не только по 20 минут на льду проводит, но и показателем «-7» хвастается, а Брюле насколько странно пришел, настолько же странно и ушел – после 6 сухих матчей в «Тракторе», в Шанхае у него сразу 3 очка в 4 матчах. А еще в Челябинске играет Мамаев, а в ближайшем запасе у тренера Гатиятулина очень непростой выбор из Сентюрина, Губарева и Зиновьева. У «Трактора» нет скамейки, любая травма, даже юного Кравцова, серьезно обнажает проблемы команды, но отвечать за них отчего-то должен именно Гатиятулин, которому впору самому спрашивать с Губарева: вы определитесь, или Исаев с Шолоховым в составе, или второй раунд Кубка Гагарина. Схожая история в Тольятти – там господин Шляхтин, совмещающий посты спортивного директора и министра спорта области, отводит штабу Артиса Аболса еще три-четыре игры, чтобы решить турнирные задачи. Господин Шляхтин, если ознакомиться с его биографией, ранее руководил тем ЦСКА, который подразделение Министерства обороны. Иными словами, кадровый военный приказал команде КХЛ выигрывать.

    Я вполне допускаю, что у него сработал триггер на фамилию Стрельцов в ростере «Лады»: легендарный игрок у нас в обойме, Кубок наш! Тем более, что Стрельцовых сразу два. Успех гарантирован. На старте сезона «Лада» сыграла два матча с прошлогодним финалистом «Магниткой», а также по матчу с прошлогодним чемпионом СКА, прошлогодними полуфиналистами «Локомотивом» и «Ак Барсом», а также с «Автомобилистом» и «Куньлунем» (см. выше). При этом, «Лада» не выглядит в проигранных матчах жалко – она не только борется-толкается, но и старается играть в хоккей теми силами, которые есть, но ведь их немного. Картер Эштон на старте сезона забросил в 4 матчах 3 шайбы и отправился в лазарет, также как Сергей Соин и, совсем недавно, Иржи Новотны. Но для «Лады» заменить того же Новотны – не такая простая задача, как «Куньлуню» просто выкинуть Мэтью Фрэттина, сходу вписавшегося в «Барыс». «Лада» проигрывает в одну шайбу «Локомотиву», «Магнитке», отважно держится 45 минут в Питере, а игру делать должны Рахимуллин и Егор Бабенко, сбитый летчик Скороходов и 36-летний Маленьких, который после сезона-2014/2015 не закончил карьеру только потому, что уровень КХЛ упал и еще можно изображать из себя хоккеиста-профессионала. И в этой ситуации у господина Шляхтина вопросы к Артису Аболсу, к кому же еще. Я пластически себе представляю, как Аболс уступает место у руля «Лады», а руководство тольяттинцев не знает, в пользу какого кандидата сделать все-таки выбор – Быкова, Квартальнова или Бэбкока, ведь все трое пообещали с этим составом быть в тройке. Кстати, «три-четыре» игры, которые Шляхтин отвел Аболсу на спасение – это домашние матчи с «Ак Барсом», «Салаватом Юлаевым», «Нефтехимиком» и «Сочи». Ну, а если вдруг Аболс выкарабкается, то в октябре его сразу ждет добавка – третий матч с «Магниткой», «Куньлунь» и «Йокерит».
    Я не демонизирую все эти команды. В конце концов, и «Адмирал» ЦСКА обыграл, и «Магнитка» теряет массу очков, в Минске натурально рассыпавшись в игре с объективно не самым сильным соперником. Играть можно, можно и выигрывать, но даже богатые клубы КХЛ часто страдают от неумелого руководства, а когда к бедным приходит такая беда, как Шляхтин, то ничего хорошего ждать не надо.
    Тренер не должен быть полностью ответственным за конечный результат, поскольку он не определяет ни состав, ни развитие клуба вообще. В сложившейся хоккейной системе для этого есть генеральный менеджер или спортивный директор – он не только подбирает игроков, но и подбирает тренера, который будет с этим составом показывать определенный хоккей. Если результат или игра не устраивает – да, тренера могут уволить, но тогда именно генеральный менеджер принимает решение по новому тренеру, так как нужно держаться определенной линии. Ну, или сам встает на тренерский мостик, ведь задумка с этими игроками была именно его. В КХЛ это происходит очень редко. В «Спартаке» Ржигу сменил Андрей Яковенко, в Риге вместо Хейккили дорулить чемпионат встал Сейейс, да в «Кузне» после свержения Соловьева Зелепукин какое-то время поруководил. Вы думаете, Губарев встанет рулить вместо Гатиятулина, или Вдовин вместо Аболса? Вовсе нет, никакой ответственности за это решение они не понесут – скорее, под девизом «дорогу молодым» возьмут своего тренера из МХЛ, крайне покладистого по случаю такого шанса. Который, наконец, поможет Сергею Сентюрину активировать бонусы за участие в матчах КХЛ. Пример обратного свойства мы видим, например, в Уфе, где план есть у Леонида Вайсфельда, и игра узнаваемая, фирменная, хотя все ждали совсем другой хоккей от Вестерлунда. Ну, или Питер, где у двух таких непохожих тренеров, как Быков и Знарок, команда не мучается, а играет красиво – безусловно, опираясь на исполнителей высочайшего класса в своем составе.
    Реклама 18+

    Создаем прило¬жения для iOS, Android intelaxy.comintelaxy.comНативная разра¬ботка мобильных прило¬жений используя React Native & Ruby on RailsСкрыть рекламу:Не интересуюсь этой темой / Уже купилНавязчивое и надоелоСомнительного содержания или спамМешает просмотру контента
    Спасибо, объявление скрыто.

    Яндекс.Директ

    Но тогда совершенно неясно, чего вы от своих команд ждете, что в «Тракторе», что в «Ладе», что в «Югре», которая после 0:7 от «Авангарда» вдруг надула щеки так, словно еще вчера «Югра» сама Омск 7:0 обыгрывала. Сколько все охали и ахали об интересной завязке сезона, отмечая небывалый уровень конкуренции и захватывающие результаты – можно подумать, что эта ситуация не каждый год повторяется! Всегда на старте команды в разной форме, всегда на старте не все сочетания игровые найдены, особенно если вы – команда-гранд, и очки срочно вам не нужны. Всегда интересно смотрится новая форма – до тех пор, пока где-то в октябре не станет ясно, что маркетинговый отдел заплатил дизайнеру только за Лого, никакой поддержки и обновлений нет, как нет и третьего комплекта формы или других примочек. По факту же – «Амур», «Лада» и «Югра» уже через 10 матчей свалились туда, где все их и ждали увидеть.
    ***
    Впрочем, ни «Лада», ни «Югра» не являются главными аутсайдерами КХЛ прямо сейчас. Абсолютно худшей командой, проведшей больше всех игр и набравшей меньше всех очков, является рижское «Динамо». В провале латвийской команды нет полутонов – нет поражений в одну шайбу, как у «Лады»: Рига проигрывает упоительно, когда на третий период в отдельных матчах и выходить нет смысла; нет эпидемии травмированных – да, из-за повреждений игроки выбывают, но оставшиеся в строю местные хоккеисты ничуть не уступают по своему уровню десанту «Барыса» из чемпионата Казахстана в этом году, а уж по опыту игры в КХЛ – заметно превосходят. Рижское «Динамо» еще могло бы пожаловаться на сложный календарь, чем-то напоминающий путь «Лады» на старте, однако никто не просил проигрывать все матчи без борьбы, получая пять голов от «Сочи», шесть от «Барыса» и семь – от «Ак Барса».
    Рижское «Динамо» в последние три сезона КХЛ – это абсолютно тот же самый новокузнецкий «Металлург» последних лет или «Амур» с «Автомобилистом» времен начала КХЛ, с затяжными сериями поражений, редкими всплесками в матчах с грандами (когда гранды забыли настроиться) и совершенно безумной, бессмысленной игрой. Впрочем, перечисляя российские команды со схожей игровой «харизмой», синонимом тех неудач будет слово «бедность». Уже от нее шли проблемы вроде слабого состава или некомпетентных тренеров, которые на роль волшебников категорически не годились.
    И вот тут начинаются основные отличия рижан. Они совсем не бедная команда – про долги там давно ничего не слышно, и хотя бюджет их невелик, им удачно удается подписывать легионеров с перспективой перехода в другие клубы КХЛ, а местные игроки все равно нигде в Европе столько не получат, как в «Динамо». Состав «Динамо» в этом сезоне никак не назовешь слабым. Больше того, в Риге отошли от практики ограничиваться 4-5 легионерами на сезон, пригласив 7 полевых и вратаря легионера, не считая еще номинального легионера из Литвы. 5 нападающих, 2 защитника и вратарь – это тот же самый набор легионеров, что и у «Барыса». И если взять за скобки Найджела Доуса, то легионеры у Риги не слабее, трое из них вполне достойно смотрелись в «Медвешчаке» в том году, а Кристо прямо сейчас показывает, что он из тех американцев, что в НХЛ особо без шансов, а здесь могут быть королями.
    Кроме того, они вовсе не бедный родственник в КХЛ. Президент клуба Юрис Савицкис входит в состав Совета директоров КХЛ, директор Зигмарс Приеде – в правление КХЛ: по представителю в руководстве КХЛ «Динамо» Рига оставило позади «Авангард» и «Салават Юлаев», не говоря о тех, с кем последние годы ведет борьбу за почетное 21-е место.

    В ситуации, когда состав не так и плох, а руководители – видные ребята, легко во всем обвинить Сандиса Озолиньша и его тренерский штаб. Действительно, самое шокирующее у Риги – это не количество очков, а то, во что играет команда. Самое стойкое ощущение от любого матча этой команды – ты словно смотришь молодежный хоккей. Вернее, матч молодежной команды против мужиков, ведь класс у игроков есть, они могут в отдельные моменты матча играть красиво и активно прессинговать соперника, как было и с «Ак Барсом», однако им не хватает целостности, обученности, концентрации, терпения, из-за чего все усилия, в основном, сходят на нет. «Динамо» обожает пропускать сериями, по два-три гола за пару минут («Авангард», «Спартак», «Динамо», «Барыс», «Сочи», «Ак Барс» х2), обожает пропускать на последних секундах периода («Сибирь», «Локомотив», «Югра», «Ак Барс» х2, в первых двух случаях просто подарили 6 очков соперникам, ведь счет был равный). Большинство – одно из плохих, меньшинство – худшее.
    Эдгар Кулда после унижения от «Ак Барса» рассказывал про интересные схемы Озолиньша и прогрессивный хоккей, в которой команда собралась играть, однако это совсем не похоже на то, как ХК МВД Знарка учился играть в хоккей, который потом принесет один финал и два Кубка Гагарина. Рижане, например, умудряются выходить из зоны под прессингом соперника по центру, а то и через перепас в своей зоне лицом к воротам, за что в принципе можно сразу останавливать игру, сопернику отдавать три очка и команды в раздевалку отводить. Другой характерный пример. У них в топе по набранным очкам все равно легионеры, а местные игроки набрали мало баллов, но и у легионеров это крохи. Почему? Я смотрел матч с «Локомотивом». Рижане, как домашняя команда, имели преимущество по проведению смены состава, сделать так называемое «наложение», но Озолиньш ни разу им не воспользовался, упростив задачу Кудашову.

    Сандис Озолиньш известен как мотиватор – именно таким он был не только в Риге, но и в «Атланте». Однако, помочь ему с тактикой и тренировками в «Динамо» тоже некому: на скамейке рядом с ним бывшие игроки «Динамо», Ниживий и Лавиньш. Первый перешел со скамейки на мостик сразу как закончил карьеру игрока, но нового Артиса Аболса из него не выросло – три года Ниживия в штабе, три безвольных провала, бонусом к которым идет еще один позор, в начале сезона МХЛ в прошлом году. Что до Лавиньша, то надо понимать: право быть ассистентом в КХЛ получил человек, чей опыт ограничивается работой в качестве ассистента с 16-летними игроками и увольнением посреди сезона с поста главного тренера в команде Латвийской лиги.
    Это ведь какой-то мучительный стыд, правда?
    Казалось бы, готовое решение – сменить тренерский штаб. Вспомнить недавний ЧМ в Германии: Латвия, до того несколько лет подряд чуть не вылетавшая из элитного дивизиона, не попала в четвертьфинал только лишь из-за неудачной буллитной серии в матче с хозяевами турнира, поразив всех цельной игрой на турнире. Не умаляя достоинств игроков, заслуга в этом тренера Боба Хартли очень велика. В таких командах тренерский фактор важен, и не сказать ведь, что рынок тренеров пуст. Свежий пример – прошлогодний «Куньлунь». Мало того, что команду ту собирали на коленке, за пару дней до начала первых сборов. Интересная деталь по составу: лишь 9 человек (а сыграли 33) продолжают выступать в КХЛ. Не в «Куньлуне» самом (таких четверо), а в КХЛ в принципе. Легионеры из Северной Европы массово вернулись по домам – и совсем не на лидерские позиции в своих мальме и ювяскулях. Российские игроки же спустились в ВХЛ или вообще сидят без клуба. И вот эта банда взяла восьмое место на Востоке и имела 7-е большинство и 6-е меньшинство во всей КХЛ! Автора на сцену? Владимир Юрзинов, 52 года. Безработный. Сын легендарного тренера рижского «Динамо», сам в Риге прожил десяток лет. Чем не вариант, чем он хуже Лавиньша, хотя бы в помощь молодому тренеру Озолиньшу?
    А всем.
    Рижское «Динамо» – как челябинский генменеджер Губарев, которому не просто Кубок Гагарина выиграть нужно, а чтобы поднимал трофей над головой Артем Бородкин. Ни один тренер «Динамо» в КХЛ не работал, исходя из турнирных задач или развития национальной сборной, приглашались конкретные игроки, клиенты конкретных агентов, а особенность финансирования – Сейейс и Савицкий в разные годы говорили, что деньги в бюджет клуба поступают один раз в сезон – не предполагает селекцию по Скудре, когда после 0:6, 1:5 и 2:7 сам бог велел обменять половину состава, раз уж вы так в тренера верите. Играть будут те, кто есть, и тот же Юрзинов едва ли сам в такой проект захочет зайти. Вопрос только в том, что Шуплер к этому как-то приспособился и даже первый раунд умудрялся проходить, а сейчас результат таков, что в пору кричать «караул» и вообще ознакомить господина Савицкиса с рейтингом КХЛ: команда, которая четыре года не попадает в плей-офф, из них два года – на последнем месте сводной таблицы, а болельщики на матчах у которой уходят со стадиона массово после второго периода, вряд ли опередит тот же «Амур» или «Югру».
    Но суть ситуации в том, что рижанам никто никогда исключением из КХЛ не грозил. Они аккуратно занимают в том самом рейтинге, может, не самое высокое место, но их отрыв на диаграмме достаточен для того, чтобы не бояться никаких санкций. Два представителя в руководящих органах КХЛ там тоже затесались не просто так, причем Савицкиса буквально только что туда переизбрали. Кроме всего прочего, у Савицкиса очень специфическая роль в КХЛ – он несет некую PR-миссию лиги, участвуя в каждой ее инициативе, словно показывая: «Европа с вами!» Приметил-то я его совсем по другой причине: когда латвийские скелетонисты отказались ехать на ЧМ в Сочи и добились его отмены, одним из первых прокомментировал заявление братьев Дукурсов именно президент хоккейного «Динамо». Я оставлю в стороне тот факт, что это был максимально хамский комментарий с переходом на личности («скелетонисты вниз головой ездят – оттого и умные такие»), меня восхищает сам факт того, что хоккейный функционер вдруг дал комментарий изданию Арама Ашотыча. Так и вижу – кому-то из московских спонсоров «Динамо» латышский демарш сильно не понравился, и секунды спустя в трубке послышалось: «Але, Юра! Че там твои творят эти, каких, селекционисты. Давай там разберись, комментарий дай какой-нибудь». Ну а в той организации, где Савицкис всю свою жизнь в СССР проработал, приказы не обсуждают – их выполняют.

    Последователен в своей суперлояльности КХЛ он и в остальном. Исключили «Кузню»? Одобрительный комментарий от человека, у которого посещаемость упала в пять (!) раз – уже на сайте КХЛ. Хитрый план КХЛ по смене власти в ВХЛ через создание «Хоккейной премьер-лиги»? Савицкис участвует, в новую лигу заявляет рижскую «Даугаву». Прошло совещание руководителей в КХЛ? «Долгая лета руководству КХЛ» с доставкой на дом от Юриса Яновича.
    Правда, параллельно его собственное «Динамо» играет хуже всех в КХЛ уже который год, но опытного оратора эти проблемы не проймут:
    В этом году, по ходу восьмиматчевой серии поражений: Кредит доверия у Озолиньша большой, команда играет хорошо (но выводит шайбу через центр, прим. мое);
    В прошлом году, когда была уничтожена знаменитая посещаемость: В Латвии не все могут прийти на несколько игр подряд, на концерты тоже не ходят;
    Когда закрепились на последнем месте Запада в прошлом году: Были и великолепные победы (видимо, речь про матч с «Кузней»);
    Когда еще можно было уйти с последнего места на Западе: давайте тренеру Сейейсу дадим еще шанс. Потому что если мы его уволим, то шансов стать тренером на ближайшую перспективу у него не будет. Мы все-таки тоже думаем о людях. Позволим ему еще тренировать и постараться попасть в плей-офф (вау, курсы повышения квалификации в рамках чемпионата КХЛ).
    Именно фигура руководителя «Динамо» Рига (и заодно руководителя газовой компании Itera, которая наш газ в Прибалтику и поставляет) – ключевая во всех бедах команды. Ему не нужно никакое развитие этого проекта – финансирование, судя по открытым источникам, сохраняется на примерно одинаковом уровне уже много лет. Амбиций нет настолько, что это почувствовали те самые болельщики, которые забыли дорогу на стадион – а зачем время тратить впустую? Франчайз-игроки есть даже в «Сибири» и «Амуре», а рижане не могут удержать никого – игроки бегут даже в чемпионат Чехии. Подозреваю, что в Латвии действительно нет денег на команду уровня КХЛ, но ведь они и сами ничего не придумали, хотя могли бы быть командой-брендом. Ведь совсем недавно КХЛ почти удалось затащить к себе Дитера Матешища, юниорский «Ред Булл» играл в МХЛ, но рижане никогда не будут искать дополнительное финансирование – их задача на сезон сводится к тому, чтобы освоить 15 миллионов евро, выиграть два-три хороших матча, сильно не отсвечивать в борьбе за плей-офф и быть витриной КХЛ, которая довольна и календарем, и судейством, и гостиницами в Ханты-Мансийске. И рейтинг КХЛ совсем не про их судьбу: Чернышенко сам сказал, что между клубами распределяют только то, что получают от ТВ. Выкинуть «Динамо» из КХЛ после этого сезона означает крайне странно выступать перед шведскими партнерами из Viasat, с которыми был недавно подписан контракт – я более чем уверен, что у ТВ есть гарантии по участию в КХЛ рижан, китайцев или «Йокерита», иначе какой смысл им вкладываться в продукт в таких объемах, что КХЛ с этих денег аж 350 миллионов рублей клубам распихала по карманам?
    Ну а когда нет ни коммерческого, ни спортивного интереса, ни угрозы исключения, и даже болельщики не ходят на стадион и не видят, что там творится, ничего удивительного нет в том, что команду с крепким составом тренирует трио новичков, в каждом втором матче получающее по 5 и больше шайб в свои ворота. «Динамо» Рига – отличная идея, богатая история, хоккейная страна, но по факту – жутко вонючее болото, а господин Савицкис – самое настоящее Лихо.
    Ничего в этом «Динамо» не поменяется.
    Автор mv

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *