Lasītājs. Par R. Bunku un “apkalpojošo personālu”

Zaļš-tautastribunals.eu4temida_balta1Vai Latvijā vara šobrīd pieder tautai ?

Pilnīgi noteikti – nē.

Tālāk, faktiski tikpat nepieciešami saprast, ka atpalicība, valsts vājums un nākotnes apdraudējumi ir vienkārši sekas – mazjaudīgai, intelektuāli mazspējīgai partiju sistēmai. Tik maza tautas pārstāvniecība Saeimā ir pretrunā ar Satversmē ierakstīto pamatprincipu – suverēnā vara pieder tautai. Nē, šobrīd vara pieder šaurai partiju spicei, kura ir ciešā dažu treknu sponsoru atkarībā.

Aivars Borovkovs un Rihards Bunka ar visu “apkalpojošo personālu”(LRTT piezīme: apkalpojošais ir pasūtījumu slepkavas) pieder pie šīs šaurās spices un vistiešākā mērā kā žņaudzējčūska žņaudz demokrātiju mūsu valstī.

Kādas ir sekas ?

Mēs esam uz ļoti reālas nācijas sabrukšanas robežas. Ja Latvijā par tautas priekšstāvjiem ievēl deputātus no partiju sistēmas, kurā ir tikai knapi 1% iedzīvotāju, tad tā nav īsta demokrātija.

Tā nav demokrātija, kas var dot pašu galveno – vislabākos iespējamos lēmumus, kas tapuši gudru un spējīgu cilvēku spraigās diskusijās. Šobrīd politiskos procesus nosaka aiz slēgtām durvīm kaut kāda neliela partijas cilvēku spice. Pie tās par piederīgiem sevi uzskata arī Aivars Borovkovs un Rihards Bunka.

Plīčs-Godmanis-Bunka-Borovkovs1

FOTO: Šie ir lēmēji, kuram dzīvot un kuram mirt- visīstākie slepkavas. Vairāk lasīt šeit: http://tautastribunals.eu/?p=10663

Gadiem ilgi ielaistās nodokļu problēmas, sociālās nevienlīdzības, nepieejamās taisnīgas tiesas, milzīgais aizceļotāju daudzums, Latvijas kā teritorijas nedabiski straujā depopulācija jeb izmiršana – tās ir sekas vājai un nekvalitatīvai politiskai sistēmai. Līdzīgi varam teikt par citām dziļi ielaistām, nerisinātām problēmām, kas radījušas pamatīgus apdraudējumus Latvijai kā valstij un latviešiem kā nācijai. Par to vistiešākā mērā ir līdzatbildīgi Aivars Borovkovs un Rihards Bunka.

Vai valdības kaut ko var pasākt lietas labā ?

Jā.

To ir apliecinājusi Igaunija. Te mēs redzam statistiku – 90. gados viņi bija līdzīgā bedrē kā mēs. 2000. gadu sākumā valdība sāka aktīvi rīkoties, investēt demogrāfijas atbalsta mehānismos, jeb, precīzāk sakot, reāli atbalstīt ģimenes ar bērniem, un rezultātus mēs redzam. Igauņi ir zaudējuši procentuālā izteiksmē uz pusi mazāk iedzīvotāju kā mēs. Arī viņiem situācija nav ideāla, bet pēc skaitļiem redzam, ka igauņu skaits ir stabilizējies un viņi var puslīdz drošāk skatīties nākotnē.

Vietējie un ārvalstu eksperti demogrāfijas situāciju Latvijā joprojām raksturo ar terminu, kuru publiskajā vidē atturamies lietot – nācijas zaudējumi 25 gados ir smagāki nekā kara situācijā.

Kopš 1991. gada mirušo skaits katru gadu pārsniedzis jaundzimušo skaitu par vairākiem tūkstošiem. Kopumā negatīvā bilance mirušajiem pret jaundzimušajiem ir – 270 500. Latviju vairākos viļņos pametuši apmēram 200 000 iedzīvotāji. Lielākoties jauni cilvēki, ģimeņu veidošanas vecumā. Strauji samazinājies skolas bērnu un nākamo studentu skaits. 15 gadu laikā – no 2000. līdz 2015. gadam kopējais skolēnu skaits Latvijas skolās samazinājies no 344 000 līdz 202 000. Tātad – 142 000 jeb 40%. Piedevām zināms, ka liela daļa no palikušajiem plāno mācīties ārpus Latvijas. Kritiska ir valsts iedzīvotāju vecuma struktūra – jauno skaits pret vecākajiem. Šobrīd valstī ir apmēram 800 tūkstoši strādājošo, bet bērnu skaits – pirmsskolas, skolas un studentu ir mazāks par 300 tūkstošiem. Tieši šobrīd darba tirgū sāk ienākt 90. gadu demogrāfijas „bedres” paaudze – tā bija divreiz mazākā par 80. gadu paaudzi. Arī nākamajos gados dzimstība turpināja palikt zem aizstāšanās līmeņa.

Tas viss nozīmē, ka smagākās problēmas gaidāmas nākotnē – demogrāfijai ir tālejoša inerce. Šobrīd nerisinātās problēmas savas postošās sekas pilnībā atklās pēc 15-20 gadiem, kad, ja nebūsim rīkojušies šobrīd, kaut ko glābt būs par vēlu. Jau šobrīd ekonomisko un politisko satricinājumu problēmas labi redzamas potenciālajiem investoriem un daļa no viņiem atturēsies investēt vai arī aizies no Latvijas. Valdībai jau vistuvākajā laikā jārēķinās
ar nodokļu maksātāju skaita strauju samazināšanos, kas neizbēgami liks palielināt nodokļu apjomus gan strādājošajiem, gan biznesa videi. Otrs iespējamais risinājums, kā mazināt nodokļu maksātāju jeb cilvēkresursu deficītu, ir durvju atvēršana plašai migrācijai. Savukārt strauji migrācijas procesi neizbēgami palielinās radikālu un populistisku spēku aktivizēšanos.
Abi scenāriji draud mūs ieraut tik smagā „turbolencē”, ka var arī no tās neizkārpīties.
Iepriekšējā – 2008./09. gada krīze apliecināja, ka mūsu politiķi spēj rīkoties tikai tad, kad ir par vēlu.
Te jāsaka, ka mums šajos jautājumos ir arī tīši vai netīši, bet nekaunīgi melots. Mums tiek stāstīts, ka izmirst visa Eiropa, ka lielas ģimenes ir tikai nabadzīgās valstīs. Tas ir tīši melīgs apgalvojums. Latviju ir nekorekti salīdzināt ar kaut kādām Āfrikas valstīm, kuras patiešām raksturo Eiropas 19. gadsimts. Eiropā situācijā ir pretēja – demogrāfiskā, sabiedrības
novecošanas problēma ir vairāk izteikta tieši nabadzīgajās ES valstīs, bet labklājīgajās situācija ir stabila. Apskatot Eiropas demogrāfiskās kartes, var skaidri redzēt, ka vislielākais melnais caurums ir tieši Latvijā un, nekāds mierinājums, arī Lietuvā. Eiropā problēmas ir tikai dažos atsevišķos reģionos. Bet kopumā situācija ir stabila.
Nereti mums tiek stāstīts, ka „tur” situāciju glābj imigrantu lielās ģimenes. Tie atkal ir meli.
Te mēs varam redzēt Somijas piemēru – tur imigranti no trešās pasaules valstīm ir tikai knapi 5%. Tomēr Somijā beidzamo teju simts gadu laikā mirstība nevienu gadu nav pārsniegusi dzimstību. Latvijā – visus 26 gadus pēc kārtas.

Situācija mūsu valstī ir satraucoša. Mums stāsta, ka mēs dzīvojam bagātāk nekā ļoti daudzas pasaules valstis. Bet, vai tas ir mierinājums, ka mums klājas labāk nekā bada nomocītām Āfrikas valstīm, kur valda vājprātīgi diktatori? Vai arī labāk salīdzinājumā ar ārprātīgas korupcijas novārdzināto Ukrainu, kurai nodevīgi uzbrucis Putina režīms ? Latvija, kas kādreiz bija viena no Eiropas bagātākajām, izglītotākajām valstīm, Baltijas reģiona pērle, šobrīd ir viena no nabadzīgākajām Eiropas Savienības valstīm, par daudziem, daudziem gadiem atpalikusi arī no tuvākās kaimiņvalsts Igaunijas.
Pavisam nesen mūsu politiskā elite piepūta vaigus un lielījās, ka esam pieņemti pasaules bagāto valstu OECD (Organisation for Economic Co-operation and Development – Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) pulciņā. Tomēr kaut kur pazuda tās pašas OECD atzinums, ka Latvijā ir vislielākā sociālā nevienlīdzība Eiropas Savienībā. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka pavisam neliels ļaužu pulciņš ir vienkārši nenormāli bagāti, bet pārējie visbiežāk nezina kā savilkt galus kopā. Dažiem ir tādas fazendas, ka dronam pusstundu jālido, lai šķērsotu to teritorijas, daži vizinās ar 200 tūkstošus vērtiem bentlijiem,
valkā simtus tūkstošus vērtus rokas pulksteņus. Tikmēr nabadzības riskam visvairāk pakļautās iedzīvotāju grupas ir mērāmas teju 300 tūkstošu cilvēku apmērā – visvairāk cieš vientuļie pensionāri, ģimenes ar bērniem. Nesamērīgā nabadzības izplatība ir demoralizējoša netaisnība. Tā drupina un grauj ticību valstij. Ne tikai Latvijai, bet arī demokrātijai vispār, Rietumu vērtībām kopumā. Un te nav runa vienkārši par bagātiem, veiksmīgiem uzņēmējiem. Runa ir par politiķiem, kuri savas ārprātīgās bagātības spējuši saraust esot aktīvajā politikā. Garus gadus tur blakus līdzdarbojas arī Aivars Borovkovs un nu tagad arī viņa jaunā maiņa ar Rihardu Bunku priekšgalā. Vai arī formāli neesot, bet cieši turot skrūvspīlēs vadošu politiķu sēkliniekus un viņu vadītās partijas.
Nevienlīdzība raksturo arī izglītības kvalitāti. Izrādās, ka arī šajā ziņā krietni atpaliekam no kaimiņiem. Tomēr tā vēl būtu pusbēda – izrādās, ka kopējais zināšanu līmenis ir tāds kā vidējās temperatūras mērījums slimnīcā. Latvijā ir dažas skolas ar izcilām skolēnu
zināšanām, bet lielākā daļa ar zemu vai pavisam bēdīgu. Pat uz ceļiem bojā gājušo skaita ziņā pie mums cieš divkārt vairāk cilvēku nekā tepat blakus esošajā Igaunijā. Mēs runājam par reāliem simtiem dzīvību, kuras varēja ik gadu nosargāt un vēl vairāk, kuri varēja tikt pasargāti no briesmīgām traumām. Un no trīs Baltijas valstīm mums ir vislielākā ēnu ekonomika – nodokļi tiek noblēdīti vai izzagti.

Cilvēki tiek nogalināti.

A.Babānes liecības(atvērt) par Rihardu Bunku atklāj tikai redzamāko aisberga galu: “Kad Bunka bija Drošības daļas priekšnieks, 2013.gada 14.septembrī Centrālcietumā tika nospīdzināts līdz nāvei ieslodzītais tieši brīdī, kad pa cietumu staigāja Eiropas pretspīdzināšanas komisija.”

Bet cik vēl ir nezināmi gadījumi ?

Šo bēdīgo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl. Labas gribas cilvēki jau ilgāku laiku lasa Latvijas un starptautisko nevalstisko organizāciju ziņojumus gan par patieso stāvokli Latvijā, gan arī Latvijas Republikas Tautas tribunāla atmaskojošos rakstus par Aivaru Borovkovu, Ivaru Godmani, Rihardu Bunku… (Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas laikā nodibināto Latvijas Juristu biedrību tās pirmā priekšsēdētāja Valda Birkava vadībā un Latvijas Juristu Apvienību). Arī tas nav maz, jo ne pa velti Rihards Bunka vēlās apklusināt Linardu Grantiņu.

Neklusējot un runājot patiesību mēs varam atjaunot Latvijā tiesiskumu.

Mazs cinītis gāž lielu vezumu.

SuharenkoOjārs-Kalniņš.VējonisGrantiņš-Bergmanis-Mežviets1 - Kopie21.09.17

You may also like...

12 Responses

  1. Jānis saka:

    Par demogrāfiju kļūdījies. Viszemākā dzimstība ir tieši visbakātākajās Eiropas Savienības valstīs. Piemēram, Vācija, Francija, ar satraucošām 1.2 bērniem uz ģimeni. Šis Tevis minētais pieaugums citās valstīs skaidrojams tieši ar imigrantiem – Anglijā populārākais vārds jaundzimušajiem ir Muhameds.
    Par Rietumu vērtībām arī. Spilgtākais piemērs ir Zviedrija. Tā visos masu mēdijos tiek slavēta cilvēktiesību, liberālisma un progresīvisma līderi. Patiesībā, valstī šobrīd ir ap 55 no-go zonas, gājēju pārejas krāso LGBT krāsās, policijai dota pavēle pārtraukt noziegumu statistiku uzskaiti, un, lai risinātu izvarošanas problēmas, jaunām meitenēm dod spīdīgas “neizvaro mani” aproces.
    Jāseko Poļu piemēram, kur ar varu ievestos imigrantus vietējās radikāļu bandas “izdauza” no valsts, un anti-semītiskas un islamofobiskas mājaslapas apmeklē aptuveni 60% no jaunās paaudzes.

  2. raksts saka:

    Zvērināta advokāte Krista Milberga:

    Latvijas valsti dibināja, zaudēja un atjaunoja juristi. Tās šodienas dienas kārtību nosaka juristi.

    Avots: http://www.lvportals.lv/visi/viedokli?id=289773

    Saistībā ar “Rīdzenes sarunām” Latvijas advokātu saime ar divām atklātajām vēstulēm izgaismoja divus pretējus viedokļus. Tava paraksta nebija nevienas grupas sagatavotajā publiskajā paziņojumā. Kā tu komentētu šo publisko retoriku?

    Latvijas valsti dibināja juristi, to zaudēja juristi, to atjaunoja juristi, tās šodienas dienas kārtību arī nosaka juristi, kuri izvēlas, kuram būt par plecu kādā situācijā. Totalitārā padomju okupācijas varas tiesu sistēma darbojās pēc diametrāli pretējiem principiem nekā demokrātiskās Latvijas brīvvalsts tiesību sistēma. Un, tā kā griba ir ieradums, kas izkopjams un pilnveidojams no bērna kājas visa mūža garumā, tad jāsaprot, ka nevar cilvēki, kuri raduši pakļauties, pēkšņi ar vienu klikšķi būt neatkarīgi savos spriedumos un rīcībā. Manuprāt, advokātu saime palaida garām lielisku iespēju šoreiz paklusēt.

    Aktuāls aizvien ir jautājums par advokātiem kā maksātnespējas administratoriem. Protams, ar apmācībām, kompetenci utt. Kāds ir tavs viedoklis šajā jautājumā?

    Advokāta darbs ir palīdzēt cilvēkiem. Administratora darbam ir nedaudz cits uzdevums. Manuprāt, tomēr ir jāizdara izvēle, vai būt administratoram, kas ir pielīdzināts valsts amatpersonai, vai būt advokātam, kas piekopj brīvo profesiju (Advokatūras likums). Visu pasaules naudu nav iespējams nopelnīt, bet kapā līdzi paņemt nevar pilnīgi neko, ko jau pierādīja Maķedonijas Aleksandra dzīve un nāve.

    Tu esi pilsoniski un arī politiski aktīva – sociālie tīkli, iniciatīvas “mana balss.lv”. Kas liek dzīvot nemierīgi?

    Domāšana ir mans dzīvesveids. Esmu Latvijas patriote. Mani senču senči ir dzīvojuši un miruši par Latviju. Mūsu valsts, mūsu zeme, latviešu valoda ir brīnums, es te esmu nākusi pasaulē, tamdēļ nevaru atļauties par to nedomāt un par to necīnīties. Nekas jau nenotiek tāpat vien.

    Pēdējos gados gan latviešu publicistikā, gan daiļliteratūrā ir ienākuši vairāki “šedevri”, pēdējais no tiem – Indriķa Latvieša kriminālromāns “Bailes”, kurā (ar nedaudz koriģētiem personvārdiem) atpazīstam pēdējo gadu reālpolitikas notikumus un daudzas sabiedrībā pazīstamas personas, iekšlietu un tieslietu struktūras virtuvi, ietērptu literārā kontekstā. Ne vienam vien rodas vēlme izdarīt skarbus secinājumus par tiesiskumu un sazaroto mafiozo tīklu Latvijā. Vai esi lasījusi un ko par to domā – cik lielā mērā uz to var skatīties kā uz reāli notikušām situācijām?

    “Bailes” iegādājos, tiklīdz tās parādījās grāmatnīcās, bet lasu ļoti lēnām. Vispirms jau tāpēc, ka ir pamats bažām, kas man neliek mieru, – par to, ka mūsu brīvā, demokrātiskā un tiesiskā valstī ir kādi iemesli, kamdēļ kāds kaut ko nevar parakstīt ar savu īsto vārdu. Anonīmi uzrakstītam ir iespēja nākt klajā, jo anonīmi nav jāpozicionējas. Anonīmam palikt mūsdienās ir neiespējami. Bet kādam tas ir pat izdevīgi, jo tā var izvairīties no jautājumiem par avotiem. Vai ticami ir tas, kas tur rakstīts? Jā, tas ir ticami. Jo nav jau nekāds noslēpums, ka, piemēram, prokurors tikai likumā ir pakļauts tikai likumam. Realitātē ir stingra vertikāle un norādījumi, kuriem ir jāseko. Vai ticami ir sarunāti spriedumi? Jā, jo tikai likumam pakļauts tiesnesis arī ir tikai likumā. Neizcelties un nelēkt acīs, izlikties, ka viss ir kārtībā, lai saglabātu iztikas avotu un izredzes kāpt pa karjeras kāpnēm nav tikai dzīvesveids. Manuprāt, tā ir izvēle pakļaut sevi un citus dzīvei ellē un bailēs vēl šeit uz zemes.

    Latvijas Krimināllikumā ir tāds jēdziens kā “kriminālatbildības noilgums”. Manuprāt, noilguma institūts iedibina pamieru starp demokrātiskas valsts tiesību sistēmu un noziedzīgo pasauli, un arvien biežāk pat nav saprotams, kurš ir kura pusē, jo tam nav jēgas – noilgums izglābs gan likumsargus no darba un pienākuma noskaidrot patiesību, gan noziedzīgās pasaules darboņus no atbildības. Bet aizskartajam tiek liegtas tiesības uz taisnu tiesu, jo, lai arī viņš ir cietis, bez patiesības noskaidrošanas viņam nav iespējams pat civiltiesiski ar prasību vērsties tiesā.

    Tā radīta ilūzija par cilvēktiesību respektēšanu. Uz cietušo un likumsargu savažošanas rēķina? Politkorekti, iespējams, būtu vēl piesaukt samērīguma principu. Bet kas notiek ar tiesiskuma svariem, kad uz viena atsvara ir noziedznieks, kurš izsprucis no kriminālatbildības noilguma dēļ, bet uz otra atsvara cietušais(-ie), kuram atņemta pat cerība uz patiesības noskaidrošanas iespēju jebkad? Tā ir krēslas zona, kurā nepaliek gaišāks, un tieši likumpaklausīgajiem cilvēkiem vairojas bailes par šodienu, par rītdienu.

    “Apzinos, ka tiesai nav tiesību pārvērtēt Latvijas tiesu lēmumus un spriedumus pēc būtības, tomēr tās pienākums ir izvērtēt to likumību…” tā Ansis Ataols Bērziņš. Tiesiskums un taisnīgums. Vai, tavuprāt, šīs ar tieslietām saistītās kategorijas ir līdzās esošas? Ja nē, tad kā šīs kategorijas savietot?

    Tiesiskums nav iespējams bez taisnīguma, un otrādi. Tas, protams, tā ir tikai tad, ja tiesiskums kalpo labajam, un tiesības ir labā un taisnīgā māksla (ius est ars boni et aequi). Labā un taisnīgā māksla taču nevar vienlaicīgi būt arī ļaunā un netaisnīgā māksla?

  3. Valdis Freimantāls saka:

    Visdziļākā pateicība Kristai Mīlbergai par saturīgo un drosmīgo komentāru!

    Vai vēl kāds latviešu jurists ir spējīgs uz ko tādu?

    Pamazām iezīmējās paši asākie prāti Latvija un paši nesamierinamākie gaismas bruņinieki.

    Iezīmējās augstākās morāles latvieši, kuri iztaisno salocītās, deformētās civilizācijas virzības sliedes!

    Latvija pāri visam!

  4. X saka:

    No /raksta/ sapratu, ka juristiem vajadzētu paklusēt, jo viņi šo valsti tādu izveidoja.
    Vai nu visi juristi vienādi…Ļeņins arī bija jurists, viņš mierīgi varēja strādāt tālāk par advokātu, bet ko viņš izdarīja :)
    M.Bulgakovs (Meistara un Margaritas autors) romānā “Baltā gvarde” raksta par notikumiem pēc revolūcijas 1917-18 gada ziemā:
    Bēga (no Maskavas) iesirmi baņķieri ar savām sievām, bēga talantīgi veikalnieki …bēga namīpašnieki, rūpnieki, tirgoņi, advokāti, sabiedriski darbinieki. Bēga Maskavas un Pēterburgas žurnālisti, pērkami, alkatīgi un gļēvi. Kokotes. Godīgas dāmas no aristokrātiskām ģimenēm…Bēga departamentu direktoru sekretāri, jauni pasīvi p. Bēga kņazi un sīkstuļi, dzejnieki un augļotāji, žandarmi un ķeizarisko teātru aktrises.(citāta beigas)
    Varētu domāt – vienas šausmas! Bet, nu jā, nabadzīgā tauta viņus visus ienīda…

  5. I.Z. saka:

    Ne tikai Babānes k-dze, bet arī arvien vairāk citi juristi sāk domāt, ko ar savu klusēšanu par Latvijas Juristu biedrības prezidija locekļu Aivara Borovkova, Gvido Zemribo, Riharda Bunkas, Andra Bunkas, Alda Alliksa, Dzintara Rasnača, Tālava Jundža utt. patieso dabu ir sastrādājuši ilgtermiņā, attiecībā uz savu valsti un tiesiskumu tajā… Aivars Borovkovs un Aldis Allikss kopā ar Aivaru Lembergu, Ivaru Godmani, Māri Gaili un Valdi Birkavu ir līdzatbildīgi par valsts nozagšanu.

  6. cietušais saka:

    Kas ar “Aisbergu“? Ko tas nozīmē?
    .
    .
    .
    Admins
    Pagaidām nekas. Šajā vietnē tika izveidota jauna sadaļa, kurā nākotne(ceru) tiks ievietots attiecīgs materiāls.

  7. Elmārs saka:

    Anonīmā lasītāja raksts būtu labs, ja vien nebūtu dažas nianses:
    1) Īsta demokrātija Latvijā nekad nav bijusi (palasīt – Kalergi, Vili Lāci), bet gan ohlokrātija, kuŗa īsā laikā transformējās oligarhijā, un vajadzētu saprast ka kapitālisms un demokrātija ir nesavienojami jēdzieni, ka demokrātija nav vis pūļa, bet gan pilsoņu vara, ka demokrātija no ohlokrātijas atšķiras ar cenzu sistēmas ievērošanu pilsonības piešķiršanas izlemšanā.
    2) Par pieminēto Satversmes 2 pantu, kuŗu pašreiz izmanto latviskā iznīcinātāji, brīdināja jau Brastiņu Ernests 1936.g.:„ Kam kalpos Latvija? – tā jautāja sabiedriskās domas vadītāji. Protams, atbilde varēja būt tikai viena, latviešu valstij jākalpo latviešu tautai. Bet viņas satversme, ko izstrādāja, sveštautiešiem piedaloties, pieļāva kalpošanu gan Latvijas tautai, nevis latviešu tautai. Latvijas tauta jeb pavalstnieki, lūk, bija arī žīdi, vāci, krievi un poļi. Viņu balsošanai paceltās rokas neļāva valstij kalpot latvietības idejai.” ©
    Partiju sistēma ir pretrunā Latvijas Satversmei – tur par to ka vara varētu piederēt atsevišķai partijai vai partijām nav minēts, nav arī minēts ka pilsoņiem jābūt kādas partijas biedriem.
    3) Latvieši nevis paši izmirst bet gan tiek mērķtiecīgi izkauti – tiek iznīcināta pat jēdzienu „ģimene”, „demokrātija”, „valsts” sākotnējā nozīme. Tiek sagandēta ierastā dzīves vide un Latvija pašreiz nav vis valsts, bet tikai ekonomiskās ekspluatācijas kolonija un tādēļ nekāda nodokļu politika visiem latviešiem neuzlabos esošo situāciju. Kuriem pašreiz šķiet, ka tiem pieder mūžīgā vara Latvijā – arī tiem sanumurētajiem īpatņiem, ko redzu publicētajā foto un kuŗi savas vergu kakla ķēdes nomainījuši pret kaklasaitēm, lai paši sev radītu brīvu cilvēku ilūziju, nepieder šeit mūžīga vara – viņu pašu vai viņu rīcības rezultātā šeit, Latvijā, iegūtais kapitāls glabājas svešu valstu bankās un kamēr tas tur nes pienesumu – nevienu banku neinteresē šo līdzekļu iegūšanas likumība. Viņi pašreiz tiek izmantoti tikai kā starpnieki latviešu darba augļu piesavināšanai. Kad tie, sanumurētie un viņu pakalpiņi, vairs nespēs papildināt savu kungu bankas, kungi tos iznīcinās, bet viņu savākto kapitālu atsavinās.
    4) Es neticu nevis demokrātijai, valstij un rietumu vērtībām, bet gan pasakām par katru no tām.
    „Visas tās pasakas par demokrātiju ir priekš ļautiņiem, kuŗu naivums ir salīdzināms ar stulbumu” © Jakovs Kedmi. Viņš vienkārši un pārliecinoši satrieca Putina publisko apgalvojumu ka Krievijā ir demokrātiska valsts iekārta – to pašu Kedmi varētu acīs pateikt tiem Latvijas juristiem, arī Kristai Mīlbergai, kura stāsta pasakas par to ka Latvija pašreiz ir demokrātiska brīvvalsts.
    Tāpat es neticu arī pasakām par eiropeiskām vērtībām un preambulā iepītajām kristīgām vērtībām. Ja tās ir tās vērtības, kas ir vērtīgas latviešu un latviskā iznīcināšanai, tad esmu pret tādām „vērtībām”. Esmu pret tādu eiropeisku „vērtību” kā aizdevuma procents (augļošana), kuŗš svētajos rakstos ir pats smagākais grēks, bet slepkavība ir tikai nākošais – mazāks grēks. Par „kristīgām vērtībām” jau rakstīts pietiekami, tādēļ tikai citāts:„ Reliģija, patiesi, ir tā saite, kas saista ļaudis par tautu un tautu par valsti. Atņemot tautai un valstij šo saiti, dzīvais ķermenis sairst, tauta pārvēršas par „masu”, ar kuru var rīkoties kā patīk.. Taču, lai reliģija patiesi būtu tautu vienojoša saite, tad tai jābūt nacionālai reliģijai. . Ar savu tieksmi uz vispasaulīgumu, kristiānisms kaitējis nacionālismam.© Brastiņu Ernests.
    5) Mājasdarbs Latvijas politiķiem, juristiem un žurnālistiem, un „likumsargiem”, kuŗi apmeklē šo i-vietni – pierādiet, vismaz teorētiski, ka Latvijā vispār ir iespējama demokrātija ilgstošākā laika periodā (gadu desmitos un simtos) vai arī atrodiet kļūdu pierādījumā, ka demokrātijas gala iznākums ir ohlokrātija http://hermes-ir.lib.hit-u.ac.jp/rs/handle/10086/13793 (angl.). Pierādījums balstīts uz sistēmu teoriju un informātikas zinātni. Tajā ir viena savdabīga saikne ar Brastiņu Ernesta citēto Dostojevska „Dēmoni”. Pierādījums, kuŗu es nespēju atspēkot, stiprināja manu pārliecību, ka labākais ko latvieši Latvijā ir piedzīvojuši – tā ir Kārļa Ulmaņa autoritārā valsts iekārta.

  8. Aelita saka:

    Elmāram prātīgs komentārs. Mums tiešām ir sava sena kultūra un reliģija, par ko liecina tautas mututvārdu daiļrade. Tikai nevajag noniecināt arī citus lielos garus.
    (es Viņam (Kristum) jautāju – ko Tu saki par mūsu latviešu senču Dieviņu? Viņa atbilde bija – es tur nesaskatu nekādas pretrunas. Vēl Viņš teica, ka ir ļoti bēdīgs par to, ka Viņa vārds ticis daudzkārt nelietīgi izmantots. Vēles teicu, ka uztraucos par savas tautas nākotni. Viņš jautāja – cik jūs esiet – vai 100, vai 1000? Es teicu – vairāk, ap diviem miljoniem. Viņš teica – tad nesatraucies par daudz. Vēl es Viņam jautāju par Viņa māti, par izcelšanos, bet atbildi neatklāšu, tā lai paliek noslēpums)
    Par Ulmaņa laikiem – tie varbūt bija Latvijai labākie laiki, tikai ar to taisnīgumu kā bija… Mani vecvecāki no mātes puses bija kalpi, gājēji.
    Ja nebūs taisnīguma, ja lielai tautas daļai darīs pāri, arī Lielie Gari var iejaukties.
    .
    .
    .
    Admins
    Ar šo teikumu-“Par Ulmaņa laikiem – tie varbūt bija Latvijai labākie laiki, tikai ar to taisnīgumu kā bija… Mani vecvecāki no mātes puses bija kalpi, gājēji.”- Tu, Aelita, uzspļāvi savai tautai un Patiesībai. Tādi secinājumi ir medusmaize mūsu tautas slepkavām. Jautājums: “”Kāpēc Tu baro ar “delikatesēm” mūsu tautas bendes ?”” Mēle, ja tā netiek savaldīta no smadzenēm, var atnest daudz idiotiskas nepatikšanas… . Vai gribēji, lai tavi vecvecāki būtu Ulmaņa vietā ? Vai Tu zini, ka tavi vecvecāki par to, ka viņi bija kalpi, vainoja Ulmani un “viņa laikus” ?

  9. Aelita saka:

    Es nedomāju, ka uzspļāvu savai tautai. Tai uzspļauj tie, kas dēvē tautu par lumpeņiem un saka, ka tauta pati vainīga pie savām nelaimēm. Tā nav. Tautas liktenis ir atkarīgs no vadītājiem, to apliecina arī hercoga Jēkaba dzīves stāsts. Viņš attīstīja Kurzemē ražošanu, bija darbs kuģu būvniekiem u.c. amatu meistariem. Kad zviedru karapulki to visu sagrāva, amatnieki devās uz Rīgu… Tomēr arī Jēkaba laikā notika raganu dedzināšanas un citas nejaucības. No kļūdām arī vajadzētu mācīties.
    Nezinu, ko mani vecvecāki domāja konkrēti par Ulmani, bet viņi viņu pabaroja gan :)
    Un deva tautai 7 bērnus. Tiesa, K.Ulmanis nenicināja nevienu, viņš aicināja katru strādāt apzinīgi savā vietā par labu Latvijai.
    Par bagāto saimnieku augstprātību gan ir dzirdēts.
    Vēl kas – autoritāru valsts iekārtu citiem ir vieglāk gāzt, pasludinot to par antidemokrātisku… Tagad atkal teiksiet – kam tu esi draugs, vai ne?
    .
    .
    .
    Admins
    Jā, teikšu: kam tu esi draugs, vai ne?
    Šis teikums Jums godu nedara: “Nezinu, ko mani vecvecāki domāja konkrēti par Ulmani, bet viņi viņu pabaroja gan :)”
    Barot Ulmani ?!!!

  10. Aelita saka:

    Kas tur ko nesaprast. Tie, kas ar savām rokām apara zemi, kopa mājlopus, arī varēja ne tikai pabarot pārējos, bet arī radīja galvenās eksporta preces – sviestu un bekonu.
    .
    .
    .
    Admins
    Un tā skaitās Ulmaņa pabarošana ?!
    Tu, Aelita, esi pilna nicinājuma pret Ulmani.
    Tā nav laba parādība, Aelita !

  11. Aelita saka:

    K.Ulmanis: “Tu, kas visus paēdini un apģērb, tu, kas strādā, kad citi jau atpūšas, tu, kura kamieši liecas zem tavu nastu smaguma – tevi, latvju zemniek, vētras lieks, bet nelauzīs, ja tikai tu, savu spēku apzinādamies, pats sev uzticīgs paliksi.” (1918.g.)
    Labi, ka te vēl var diskutēt, PIETIEK-a ideologs A.Priedītis tik lepns, ka ar viņu neparunāsi.

  12. ES saka:

    Aelitai:
    Nu, šitais barons arī skatās tikai vienā logā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.