par tiesisku Latviju saka:

Gaisā aizvien vairāk sāk virmot pārmaiņu vēji, kurus jūt vairāk un vairāk cilvēki. Daži savas pārdomas uzraksta un publicē. Nav nekādu šaubu, ka PSRS disidentam, Helsinki 86 dibinātājam Linardam Grantiņam ar domubiedriem izdosies atjaunot patiesu tiesiskumu Latvijā.

http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/618556-uz_slieksna_musu_iznicibas_scenarijs

Uz sliekšņa. Mūsu iznīcības scenārijs
Par notikumu trūkumu Eiropa un pasaule šogad sūdzēties nevar – sākot ar auksto dušu «Brexit» un Trampa primitīvi bravūrīgo priekšvēlēšanu kampaņu, beidzot ar regulārajiem teroristu rīkotajiem slaktiņiem. Uzņēmējs, akadēmiķis un rakstnieks Tobiass Stouns (Tobias Stone) savā esejā, kas publicēta tīmekļa izdevumā «The Huffington Post», piedāvā uz mūsdienām palūkoties caur vēstures prizmu, uzsverot starptautiski nozīmīgu notikumu tendences, kas atkārtojas, turklāt katru reizi izskatās pēc kāpšanas uz grābekļa.

Šķiet, nevienam nav ne jausmas, kas īsti notiek, ko darīt un kas notiks tālāk, taču notikumu intensitāte vedina uz domām, ka pasaule šobrīd ir nonākusi uz sliekšņa. Augsta, satrunējuša un tāpēc grīļīga, turklāt nav zināms, kas atrodas šā sliekšņa otrā pusē.

«Esmu kvalificējies arheoloģijā, līdz ar to manas intereses ir arī vēsture un antropoloģija, tāpēc tas viss man liek lūkoties uz lieliem vēsturiskiem modeļiem. Mana teorija ir tāda, ka lielākā daļa cilvēku perspektīvas balstās pieredzē, ko ir guvuši no saviem vecākiem un vecvecākiem, proti, 50-100 gadu intervālā. Lai skatītos tālāk, ir jālasa, jāstudē.

un jāmācās atšķetināt propagandu, kas vēstures izklāstīšanā ir neizbēgama. Īsumā – universitātē es izgāztos, ja iesniegtu darbu, kurā nebūtu salīdzināti vismaz divi vai trīs dažādi viedokļi. Vienas pieredzes notikumu atspoguļojums neatbilst salīdzinoši analītiskajai pētniecības metodei, kas ir britu akadēmiskā principa pamatā,» savu eseju iesāk T.Stouns, kurš savulaik piedalījies arī Igaunijas e-rezidentūras izstrādē un ieviešanā.

Viņš uzskata, ka mums,cilvēkiem, ir paradums ik pa laikam ieiet masu destrukcijas fāzē, kas parasti lielākā vai mazākā mērā ir pašu radīta:

«Kari patiesībā cilvēcei ir norma, taču ik pa laikam notiek kas lielāks. Mani interesē Melnā nāve (mēris – red.), kas izpostīja Eiropu. Pat lasot, kā Bokačo to apraksta Dekameronā, tu nevari pilnībā iztēloties, kā tas bija. Tiem, kas dzīvoja šīs sērgas vidū, tas noteikti šķita kā pasaules gals. Taču cilvēkiem ir raksturīga izturība. Šodien mums šķiet pašsaprotami, ka sērga ir pārdzīvota, taču toreiz ļaudīm noteikti likās, ka dzīve pēc tam vairs nebūs iespējama. Nudien, Melnajai nāvei ilgtermiņā bija arī pozitīva ietekme!»

T.Stouns mēra epidēmiju skata kā dabīgo atlasi, kas dažos Eiropas reģionos būtiski mainīja sociālo struktūru. Traģiskā depopulācija radīja darbaspēka trūkumu, kas izraisīja algu pieaugumu un produktu cenu kritumu. Rezultātā pieauga dzīves standarti, piemēram, cilvēki sāka vairāk lietot uzturā augstākas kvalitātes pārtiku.

«Taču cilvēkiem, kuri tam visam gāja cauri, gluži tāpat kā pasaules karos, padomju badā un holokaustā, šķita neiedomājami pēc kā tāda «atdzimt». Romas impērijas sabrukums, Melnā nāve, spāņu inkvizīcija, Trīsdesmitgadu karš…

Masu destrukcijas notikumu saraksts, pēc kuriem cilvēce atkopās un virzījās uz priekšu, turklāt nereti vēl labākā kvalitātē, ir garš.

Lokālā līmenī cilvēkiem šķiet, ka viss ir kārtībā, taču tad notiek kāds satricinājums, kas kļūst neapturams, un mēs ļaujamies masveida destrukcijai. Indivīdiem, kuri atrodas šādu procesu iekšienē, ir grūti redzēt un saprast, kas patiesībā notiek. Tikai vēlāk vēsturnieki tam visam piešķir jēgu un mēs skaidri redzam, kā viena lieta noveda pie nākamās.»

Ar šiem piemēriem autors vēlas pateikt, ka tas ir cikls, kas atkārtojas atkal un atkal, taču, tā kā cilvēkiem ir tikai 50-100 gadu perspektīva, viņi to nesaprot. Kad atklājās notikumi, kuri izraisīja Pirmo pasaules karu, daži gudri prāti, kuri sāka brīdināt, ka kaut kas «liels» notiek «nepareizi» un var beigties ar karu, tika norakstīti kā histēriski, traki vai muļķi.

Līdzīgi tas notiek šobrīd ar ļaudīm, kuri uztraucas par Putinu, «Brexit» vai Trampu.

Taču tad pēc Pirmā pasaules kara, kam reizi par visām reizēm vajadzēja izbeigt visus karus, nāca vēl viens. Un atkal – vēsturniekiem šāds pavērsiens ir diezgan paredzams:

«Radi cilvēkiem sajūtu, ka ir zaudēta kontrole pār valsti un nākotni, un viņi meklēs grēkāžus, bet tikmēr harismātisks līderis «notver» tautas noskaņojumu un norāda uz grēkāzi. Viņš izmanto nekonkrētu retoriku, «uzkurbulējot» dusmas un naidu. Drīz vien masas sāk apvienoties un rīkoties bez jebkādas loģikas, līdz šis veselums kļūst neapturams.»

Tā darīja ne tikai Hitlers, bet arī Musolīni, Staļins, Putins, Mugabe un daudzi citi. Mugabe vispār ir «ļoti labs» piemērs. Viņš sakūdīja nacionālu naidu pret balto minoritāti, kam piederēja zeme (kuri bija arī vienīgie, kas zināja, kā vadīt fermas), konfiscēja viņiem īpašumus, lai ar populistisku žestu nodotu tos cilvēkiem. Tas viss beidzās ar to, ka tika sagrauta ekonomika un lauksaimniecības nozare, bet cilvēki cieta badu. Arī Padomju Savienības un Ķīnas komunistu izraisītie badi šeit ir minami kā piemēri. Šķiet prātam neaptverami, ka cilvēki varētu radīt situāciju, kurā desmitiem miljoni cilvēku mirst bez iemesla, taču mēs to darām atkal un atkal.

T.Stouns skaidro, ka attiecīgajā brīdī cilvēki neapzinās, ka ir sākuši ceļu, kas ved uz destrukcijas periodu. Viņiem šķiet, ka rīkojas pareizi, viņus uzmundrina un baro dusmīgs pūlis, savukārt visi viņu kritizētāji tiek izsmieti bez uzklausīšanas. Šis cikls, kuru varēja novērot no Versaļas līguma līdz pat Otrajam pasaules karam, šķiet, atkal atkārtojas..
Liela daļa cilvēku dzīvo maldos, jo:.
Skatās tikai uz tagadni, nevis pagātni vai nākotni.
Redz tikai to, kas notiek tuvākajā apkārtnē, nevis to, kā notikumi saslēdzas globāli.
Nelasa, nedomā, neapstrīd vai neuzklausa pretējus viedokļus.
.
«Tramps to dara Amerikā. Viņš apgalvo, ka padarīs Ameriku atkal diženu, kad patiesībā tā jau ir dižena. Viņš izmanto kaislības, dusmas un retoriku gluži tādā pašā veidā, kā to darīja viņa priekšteči – harismātisks narciss, kurš baro pūli, lai kļūtu vēl spēcīgāks, radot personības kultu. Var vainot sabiedrību un medijus, ka Amerika ir nonākusi situācijā, kad tā ir gatava atdoties Trampam, taču kopaina ir tāda, ka notiek tieši tas, kas ir noticis vienmēr, kad šāds cilvēks kļūst par līderi.»

Tālāk autors aicina mūs palūkoties uz piemēriem citur pasaulē: «Arī Krievijā ir diktatūra ar harismātisku līderi, kas izmanto bailes un kaislības, lai radītu ap sevi kultu. Arī Turcija nu rīkojas tāpat. Arī Ungārija, Polija un Slovākija virzās tajā virzienā.»

T.Stouns uzskata, ka mums vajadzētu jautāt, kas būs mūsu Franca Ferdinanda moments. Kā viens šķietami mazs notikums izraisīs vēl vienu masveida destrukcijas periodu? Mēs redzam «Brexit», Trampu un Putinu kā atsevišķus fenomenus, taču pasaule nedarbojas tādā veidā – viss ir saistībā un ietekmē cits citu.

«Brexit» – tā ir grupa dusmīgu cilvēku, kas gūst uzvaru, turklāt viegli iespaido citas dusmīgu cilvēku grupas sākt līdzīgu cīņu, iedrošināti, ka uzvara ir iespējama. Tas vien var izraisīt ķēdes reakciju. Atomsprādzienu arī neizraisa viena atoma sadalīšanās, bet gan pirmā atoma, kas sadalās, ietekme uz citiem blakus esošiem atomiem, liekot arī tiem dalīties, kuri savukārt procesu turpina tālāk. Atomu straujā dalīšanās un to radītā enerģija tad arī ir bumba. Tas ir veids, kā sākās Otrais pasaules karš, un – ironiski – arī beidzās.»

Piemērs, kā «Brexit» varētu rezultēties atomkarā, varētu izskatīties šādi.
«Brexit» piemērs Lielbritānijā izraisa līdzīgu referendumu Itālijā vai Francijā. Lepēna uzvar vēlēšanās Francijā. ES nu ir sadrumstalota. Neskatoties uz savām daudzajām kļūmēm, tā ir novērsusi karu Eiropā ilgāk nekā jebkad iepriekš. ES ir arī galvenais spēks Putina militāro ambīciju apspiešanā. Eiropas sankcijas pret Krieviju patiešām skāra ekonomiku un palīdzēja apvaldīt Krievijas uzbrukumus Ukrainai (tas ir iemesls, kāpēc «sliktie zēni» allaž vēlas vājāku Eiropas Savienību). Tramps uzvar vēlēšanās ASV un kļūst par izolacionistu, kas vājina NATO. Viņš jau izteicies, ka automātiski negodās NATO saistības, ja Krievija iebruks Baltijas valstīs.
.Ar sadrumstalotu ES un vājinātu NATO Putinam, piedzīvojot arvien spēkā pieņemošos ekonomisko un sociālo krīzi Krievijā, nepieciešams novērst uzmanību uz kādu ārvalstu problēmu, ap kuru varētu šūmēties viņa cilvēki. Viņš dibina galēji labēju un preteiropeiski noskaņotu aktīvistu grupu Latvijā, kas tālāk rada iemeslu krievvalodīgajiem latviešiem valsts austrumos sacelties. Krievija uz Latviju nosūta «miera uzturēšanas spēkus» un «palīdzības furgonus», kā tas notika Gruzijā un Ukrainā. Tālāk viņš anektē Austrumlatviju – gluži kā Austrumukrainu (starp citu, Krimā ir tikpat daudz iedzīvotāju kā Latvijā).
.Sadalītā Eiropa ar Francijas, Ungārijas, Polijas, Slovākijas un citiem nu jau prokrieviskiem līderiem, kas ir pret ES un kurus finansē Putins, iebilst pret sankcijām vai militārām reakcijām. NATO vilcinās ar atbildi. Tramps nevēlas ASV iesaistīšanos, un liela daļa Eiropas ir vienaldzīga jebkādu darbību bloķēšanā. Krievija, nesaskaroties ar pretestību savām rīcībām, virzās tālāk iekšā Latvijā, pēc tam Austrumigaunijā un Lietuvā. Baltijas valstis pasludina karu ar Krieviju un sāk atriebties. Puse Eiropas Baltiju atbalsta, dažas valstis paliek neitrālas, bet dažas biedrojas ar Krieviju. Kā pusē nostājas Turcija? Kā uz jauno Eiropas karu reaģē «Islāma valsts»? Un kurš pirmais ķersies pie kodolieročiem?
.
Šis ir tikai viens no Franca Ferdinanda scenārijiem. To skaits un variācijas ir bezgalīgi, jo iesaistītie ir mainīgi un to attiecības – kompleksas. Un, protams, daudzi no šiem scenārijiem neved nekur. Taču, pamatojoties uz vēstures pieredzi, mums ir jāpiedzīvo vēl viens destrukcijas periods, un, pamatojoties uz vēstures pieredzi, viss liecina, ka mēs tajā iesoļojam.

«Masu destrukcija atnāks tā, ka mēs nemaz nemanīsim to nākam, un tik ātri kļūs nekontrolējama, ka cilvēki nespēs to apturēt. Vēsturnieki atskatīsies un brīnīsies, kā mēs varējām būt tik naivi. Kā es varēju sēdēt Londonas kafejnīcā un rakstīt šo visu, nevēloties bēgt? Kā cilvēki spēja šo lasīt un rakstīt sarkastiskus komentārus par to, ka «Brexit» pretiniekiem vajadzētu beigt gausties, ka «Brexit» nav visa ļaunuma sakne? Citi lasīs un smīnēs par manu izteikumu, ka Amerika ir lieliskā formā, ka Tramps ir iespējamais nākotnes Hitlers. [..] Ir viegli izdarīt secinājumus, kas ir pretstatā vēstures pieredzē un zināšanās balstītām pesimistiskām prognozēm. Tramps uzvarēja debatēs ar citiem republikāņiem, nolamājot viņus un ignorējot viņu sakāmo. Tas ir viegls, taču nepareizs ceļš.»

«Ignorēt un izsmiet ekspertus, kā cilvēki to šobrīd dara «Brexit» un Trampa kampaņas sakarā, ir tas pats, kas ignorēt ārstu, kurš saka, ka tev ir jāatmet smēķēšana, bet pēc tam atskārst, ka esi iedzīvojies neārstējamā vēzī. Viens it kā šķietams sīkums var novest pie iznīcības, ko varētu novērst, ja vien mēs ieklausītos un nedaudz padomātu. Taču cilvēki smēķē un mirst no smēķēšanas. Tas ir cilvēku dabā.»

T.Stouns savu eseju beidz ar domu, ka iznīcība ir neizbēgama: «Es nezinu, kāda tā būs, taču mēs ieejam nelabā fāzē. Iesaistītajiem būs nepatīkami iet tai cauri. Varbūt tas izvērtīsies ellišķīgi un ārpus jebkura iztēlotā scenārija. Cilvēki iznāks ārā otrā pusē, izmainījušies, varbūt pat labāki. Taču tūkstošiem turku mācībspēku, kuri tikko tika atlaisti, cietumos esošajiem turku žurnālistiem un advokātiem, Krievijas disidentiem gulagos, Francijas slimnīcās guļošajiem ievainotajiem teroristu uzbrukumos, visiem tiem, kuri tikai vēl kritīs, tā būs viņu kauja pie Sommas.»

Ko mēs varam darīt? Skatoties atpakaļ, visticamāk, ka neko daudz. Liberālie intelektuāļi allaž ir mazākumā. Cilvēki, kuri dzīvo atvērtās sabiedrībās, kur cits pret citu ir jauki, nepastāv rasisms, nav kara un ir augstāks dzīves līmenis, parasti šādās cīņās zaudē. Viņi nespēlē netīru spēli. Viņi nav tik vardarbīgi, tāpēc arī nokļūst cietumos, nometnēs un kapos.

Stouns uzskata, ka mums ir jāizvairās no sašķeltības, maldīšanās faktos un loģikā, un jācīnās ar populistiskiem dusmu un kaislību vēstījumiem. Mums ir jāizvairās pašiem no savas atbalss. Mums ir jāatrod veids, kā atrast saikni no mūsu noslēgtās grupas ar citām noslēgtām grupām – jācenšas tikt pāri augošajai sociālajai plaisai.