Prostatas vēzis tev, Grantiņ, no tā, ka piekopi anālo seksu ar VL puišiem… :)

Gedroic, runājot par Visu Latvijai puišiem, rau video no represēto pasākuma Ogrē.
Vari ņemt piemēru kā jāuzvedas/jārunā piemiņas pasākumos.
https://www.youtube.com/watch?v=6CPtBA0TUyw

Kāmēr Helmanis ir NA valdes loceklis, tu vien krievu pasaules loceklis.
.
.
.
Admins
Lieta, Ernest, ir pavisam bēdīga. Runā, protams, viņi dažādi, bet domā vienādi… .Un kalpo vienam kungam !

Varu tikai atkārtoti izteikt savu viedokli, kuru daudzkārt esmu paudis fb – ā: “бивших не бывает”. Tad, kad “sastāvējās” augusta pučs bijušie pat 3x (!) esot slēpuši un vilkuši ārā savas PSKP biedru kartes. :-) Par klasiku jau kļuvis stāsts par A.Brigmani un O.Kalpaka pieminekli. Un vēl: atgādināšu ka pavēles čekai deva komunisti, nevis otrādi. Ļeņins – Dzeržinskim, vai tautā mīlētais A.Gorbunovs – draņķim Zukulim.

Nākošie nosprāgs un nonāks ellē nolādētie sprāgoņas Ivars Godmanis un Aivars Borovkovs.

20. jūlijā 59 gadu vecumā stāja pukstēt aģentūras Mis Latvija direktores Intas Fogeles sirds. Viņas dzīve, kas sākās cerību pilna un spoži plaiksnīja, aprāvās cīņā ar smagu slimību, vientulību un izmisīgu vēlmi saņemt savējo piedošanu. Par to, kāda bijusi viņas dzīve, lasāms žurnāla “Kas Jauns” jaunākajā – 26. jūlijā -, kurā atstāstīti šokējoši mirkļi par to, kā Inta Fogele aizvadījusi sava mūža pēdējās dienas.

Izrādās, ka pirms nepilna mēneša slimnīcā Intu piemeklējusi klīniskā nāve. Kad reanimācijā atsaukta atpakaļ, Inta kļuvusi pavisam citāda. „Pēkšņi viņas čaula – lepnuma, lielības un visvarenības bruņas – bija nost. Manā priekšā bija trausls cilvēks ar kailu dvēseli,” aizlūstot balsij, žurnālam atklāj Fogeles mammas labākā draudzene Māra, tuviniece, atklājot, ka Inta dalījusies izjūtās, ko piedzīvojusi klīniskās nāves laikā, un tās liecina, ka viņa redzējusi „to” pasauli… „Viņa visa no šausmām trīcēja, teica, ka redzētais ir tik briesmīgs, ka nespēj to izstāstīt. Izmisusi viņa vaicāja, ko lai dara, lai tur nebūtu jāatgriežas…” stāsta Māra. Un tad Inta darījusi zināmu, ka ļoti vēlas satikt savu mammiņu.

Intas mamma, kurai ir 89 gadi, uzturas sociālās aprūpes centrā Jūrmalā. Meitas un mātes satikšanās izvērtusies ļoti emocionāla. „Mammīte Intas dēļ ir daudz raudājusi un daudz sirdssāpju pārcietusi, tāpēc ir liels atvieglojums, ka pirms nāves viņas paspēja izlīgt.” Abas apkampušās, mīļojušās, un Inta mammai par visu lūgusi piedošanu. „„Mammīt, paņem mani atpakaļ klēpītī…” Intas sacīto mammai žurnālam “Kas Jauns” atklāj Fogeles mammas draudzene Māra, sakot, ka Inta skaidri apzinājusies, ka redz mammu pēdējo reizi, tāpēc lūgusi viņas svētību.

Vairāk par to, kā Inta Fogele nokļuva šovbiznesā, kā viņa tika atzīta par pasaulē otru labāko skaistumkonkursu rīkotāju, kā vainas dēļ notika traģiskā autoavārija, kurā Inta nāvējoši notrieca cilvēku, kāpēc Inta pēdējos gados tik ļoti mocījās ar veselības problēmām, un kāpēc viņa īsi pirms nāves devās pie mammas lūgt piedošanu, lasiet žurnāla “Kas Jauns” šīs nedēļas numurā!
Atvadīšanās no Intas Fogeles paredzēta trešdien, 27. jūlijā, pulksten 14 Rīgas krematorijā. Piepildot aizgājējas vēlēšanos, viņa tiks apbedīta Mis Latvija krekliņā.
.
.
.
Admins
Bēdīgi, ka Inta to visu apjēdza tikai tad, kad savām acīm pārliecinājās par Tās Pasaules esamību un arī par to, ka Dievs nav Mīlestība, bet nepielūdzams Kosmiskais Likums, kas nepazīst žēlastības un nosmulēto piedošanu. >SAŅEMSI TO, KO ESI PELNĪJIS ! Par to arī LRTT i- vietne pietokoši bieži atgādina. Inta jautā: Kas jādara, lai tur nebūtu jāatgriežās ?
Viss ir par vēlu, lai arī cik sadiski tas skanētu. Ja viņa būs pārsniegusi pieļaujamo “kļudu” skaitu, tad tiks atdota garīgo viepļu saplosīšanai un viņas- SEVI APZINOŠĀ dvēsele, izdzēsta no Dzīvības Grāmatas. Ja jau tāda Inta, kura nebija neko tautai pazīstamu ļaunu nodarījusi redz šausmas, tad nav grūti iedomāties, kas sagaida tādus godmaņus, šleserus, zatlerus… .

1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencija par civilpersonu aizsardzību kara laikā

Apakšā parakstījušies to valdību pilnvarotie pārstāvji, kuras piedalījās diplomātiskajā konferencē, kas notika Ženēvā no 1949.gada 21.aprīļa līdz 12.augustam ar nolūku radīt Konvenciju par civilpersonu aizsardzību kara laikā, vienojās par sekojošo:

I. daļa

Vispārīgie noteikumi

1. pants

Konvencijas ievērošana

Augstās Līgumslēdzējas valstis apņemas jebkuros apstākļos ievērot un likt ievērot šo Konvenciju.

2. pants

Konvencijas pielietošana

Līdzās noteikumiem, kuriem jāstājas spēkā miera laikā, šī Konvencija jāievēro visos pieteikta kara gadījumos vai jebkura cita militāra konflikta gadījumā, kurš var rasties starp divām vai vairākām Augstajām Līgumslēdzējām valstīm, pat tajā gadījumā, ja viena no tām neatzīst karastāvokli.

Šī Konvencija jāievēro arī visos kādas Augstās Līgumslēdzējas valsts teritorijas daļējas vai pilnīgas okupācijas gadījumos pat tad, ja minētā okupācija nesastop nekādu bruņotu pretestību.

Pat tad, ja viena no karojošām valstīm nav šīs Konvencijas dalībniece, pārējās dalībvalstis to savstarpējās attiecībās paliek saistītas ar šo Konvenciju. Bez tam tās paliek saistītas ar šo Konvenciju attiecībās pret augstāk minēto valsti, ja pēdējā akceptē un pielieto Konvencijas noteikumus.

3. pants

Lokāla rakstura konflikti

Militāra konflikta gadījumā, kuram ir lokāls raksturs un kurš rodas kādas Augstās Līgumslēdzējas valsts teritorijā, katrai karojošai pusei jāievēro kā minimums sekojoši noteikumi:

(1) Pret personām, kuras tieši nepiedalās militārajās akcijās, tai skaitā personām no bruņoto spēku sastāva, kuras nolikušas ieročus, kā arī pret tām, kuras pārstājušas piedalīties militārajās akcijās sakarā ar slimību, ievainojumu, aizturēšanu vai jebkuru citu iemeslu, jebkuros apstākļos izturēsies humāni, bez jebkādas nelabvēlīgas diskriminācijas pēc rases, ādas krāsas, reliģijas vai ticības, dzimuma, izcelsmes vai materiālā stāvokļa vai jebkuriem citiem līdzīgiem kritērijiem.

Šai nolūkā attiecībā pret augstāk minētajām personām ir aizliegtas un vienmēr būs aizliegtas sekojošas darbības:

(a) vardarbība pret dzīvību un veselību, it īpaši jebkura veida slepkavība, ievainošana, cietsirdīga apiešanās un spīdzināšana;

(b) ķīlnieku ņemšana;

(c) vardarbība pret cilvēka cieņu, it īpaši apvainojoša un pazemojoša attieksme;

(d) sprieduma pasludināšana un soda izpildīšana bez iepriekšēja tiesas lēmuma, ko pasludinājusi atbilstošā veidā konstituēta tiesa, ievērojot visas juridiskās garantijas, kuru nepieciešamību atzinušas civilizētas tautas;

(2) Ievainotie un slimie jāsavāc un tiem jāsniedz palīdzība.

Karojošām pusēm savu palīdzību var piedāvāt nesavtīgas humanitāras organizācijas, tādas kā Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja.

Karojošās puses centīsies ar speciālu līgumu palīdzību panākt visu pārējo šīs Konvencijas noteikumu vai to daļas ievērošanu.

Iepriekšējo noteikumu pielietošana neietekmēs karojošo pušu juridisko statusu.

4. pants

Aizsargājamo personu definīcija

Konvencija aizsargā tās personas, kuras bruņota konflikta vai okupācijas gadījumā attiecīgajā brīdī un vienalga kādā veidā atrodas karojošās puses vai okupētājvalsts varā, kuras pilsoņi tās nav.

Tās valsts pilsoņus, kura nav saistīta ar Konvenciju, tā neaizsargā. Neitrālas valsts pilsoņus, kuri atrodas karotājvalsts teritorijā un karotājvalsts sabiedrotās valsts pilsoņus nevar uzskatīt par aizsargājamām presonām, kamēr valsts, kuras pilsoņi tie ir, uztur normālas diplomātiskas pārstāvniecības valstī, kuras varā tie atrodas.

II nodaļas noteikumi tomēr ir plašāk pielietojami, nekā tas definēts 13.pantā.

Personas, kuras aizsargā 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencija par sauszemes bruņoto spēku ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu vai 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencija par jūras bruņoto spēku ievainoto, slimo un kuģu avārijās cietušo stāvokļa uzlabošanu, vai 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencija par attieksmi pret karagūstekņiem, nevar uzskatīt par aizsargājamām personām šīs Konvencijas nozīmē.

5. pants

Atkāpes no konvencijas

Ja karojošā puse ir pārliecināta, ka tās teritorijā kāda individuāla persona, kas atrodas Konvencijas aizsardzībā, pamatoti tiek turēta aizdomās vai ir iesaistīta valsts drošībai naidīgās darbībās, tad šāda individuāla persona nav tiesīga pretendēt uz tiesībām un privilēģijām, ko dod šī Konvencija, ja tās, izmantojot šo individuālo personu interesēs, būtu kaitīgas šīs valsts drošībai.

Ja okupētā teritorijā kāda individuāla aizsargājama persona ir aizturēta kā spiegs vai kaitnieks, vai kā persona, kas pamatoti tiek turēta aizdomās par okupētājvalsts drošībai kaitīgu darbību, tad šī persona gadījumos, kad to prasa absolūta militāra drošība, zaudē tiesības uz sakariem, kādus nodrošina šī Konvencija.

Katrā gadījumā pret šīm personām tomēr izturēsies humāni un tiesāšanas gadījumā tām netiks atņemtas tiesības uz taisnīgu un kvalificētu tiesas procesu, kādu paredz šī Konvencija. Tām arī tiks dotas visas tiesības un privilēģijas, kādas pienākas šīs Konvencijas aizsargājamām personām, visīsākā laikā, kādu pieļauj valsts drošība vai attiecīgi okupētājas valsts drošība.

6. pants

Pielietošanas sākums un beigas

Šī Konvencija jāpielieto no katra 2.pantā minētā konflikta vai okupācijas sākuma.

Karojošo pušu teritorijā šīs Konvencijas pielietošana beidzas pēc militāro operāciju vispārīgas pārtraukšanas.

Okupētā teritorijā šīs Konvencijas pielietošanai jābeidzas vienu gadu pēc militāro operāciju vispārīgas pārtraukšanas; tomēr okupētāja valsts tādā mērā, kādā tā pilda valdības funkcijas šajā teritorijā, būs saistīta okupācijas laikā ar šīs Konvencijas sekojošiem pantiem: 1.-12., 27., 29.-34., 47., 49., 51., 52., 53., 59., 61.-77., 143.

Aizsargājamās personas, kuras tiks atbrīvotas, repatriētas vai pārvietotas pēc šiem termiņiem, varēs līdz tam laikam turpināt palikt Konvencijas aizsardzībā.

7. pants

Speciālie līgumi

Bez līgumiem, kuri speciāli paredzēti 11., 14., 15., 17., 36., 108., 109., 132., 133. un 149.pantā, Augstās Līgumslēdzējas valstis var noslēgt citus speciālus līgumus par jebkuru lietu, kuru tās var uzskatīt par lietderīgu paredzēt atsevišķi. Neviens speciāls līgums nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt aizsargājamo personu stāvokli, kuru nosaka šī Konvencija, ne arī ierobežot tiesības, kuras tā viņām piešķir.

Aizsargājamās personas turpina izmantot šo līgumu priekšrocības tik ilgi, kamēr uz viņiem attiecas Konvencija, izņemot gadījumus, kad augstāk minētajos vai tiem sekojošos līgumos ir paredzēti citi noteikumi, vai, izņemot gadījumus, kad viena vai otra no karojošām pusēm viņiem ir piedāvājusi labvēlīgākus apstākļus.

8. pants

Neatteikšanās no tiesībām

Aizsargājamās personas nekādā gadījumā nedrīkst daļēji vai pilnīgi atteikties no tiesībām, kuras viņiem nodrošina šī Konvencija un iepriekšējā pantā minētie speciālie līgumi, ja tādi pastāv.

9. pants

Aizbildņvalstis

Šī Konvencija jāpielieto sadarbībā ar aizbildņvalstīm, kuru pienākums ir aizsargāt karojošo pušu intereses, un to kontrolē. Šai nolūkā aizbildņvalstis drīkst ārpus sava diplomātiskā vai konsulārā personāla iecelt delegātus no savu pilsoņu vai citu neitrālu valstu pilsoņu vidus. Minētie delegāti jāapstiprina valstīm, kurās viņiem būs jāpilda savi pienākumi.

Karojošām pusēm maksimālo iespēju robežās jāveicina aizbildņvalstu pārstāvju vai delegātu darbs.

Aizbildņvalstu pārstāvji vai delegāti nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt pilnvaru robežas, kuras nosaka šī Konvencija. It sevišķi viņiem jāņem vērā tās valsts, kurā viņi pilda savus pienākumus, drošībai nozīmīgas vajadzības.

10. pants

Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas darbība

Šīs Konvencijas noteikumi nerada nekādus šķēršļus humanitārām darbībām, kuras drīkst veikt Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja vai jebkura cita objektīva humanitāra organizācija ar ieinteresēto karojošo pušu piekrišanu, lai aizstāvētu civilpersonas un lai palīdzētu tām.

11. pants

Aizbildņvalstu aizvietotāji

Augstās Līgumslēdzējas valstis jebkurā laikā drīkst vienoties uzticēt kādai organizācijai, kas piedāvā visas darbības objektivitātes un efektivitātes garantijas, izpildīt pienākumus, kurus šī Konvencija uztic aizbildņvalstīm.

Ja personas, kuras aizsargā šī Konvencija, neatkarīgi no iemesliem neizmanto vai pārtrauc izmantot aizsardzību, ko sniedz aizbildņvalstu vai organizāciju, kuras minētas iepriekšējā rindkopā, darbība, gūstā turētājai valstij jāgriežas ar lūgumu pie kādas neitrālas valsts vai organizācijas, lai tā uzņemtos veikt funkcijas, kuras saskaņā ar šo Konvenciju jāveic aizbildņvalstij, kuru bija nozīmējušas karojošās puses.

Ja šādā veidā nevar nodrošināt aizsardzību, gūstā turētājai valstij saskaņā ar šī panta noteikumiem jālūdz palīdzība vai jāakceptē humanitāras organizācijas, tādas kā Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja, palīdzības piedāvājumi veikt humanitāras funkcijas, kādas pēc šīs Konvencijas jāveic aizbildņvalstij.

Jebkurai neitrālai valstij vai jebkurai organizācijai, kuru uzaicina ieinteresētā valsts vai kura pati piedāvā savus pakalpojumus šim mērķim, jādarbojas, apzinoties savu atbildību attiecībā pret karojošo pusi, kurai pakļaujas personas, kuras aizsargā šī Konvencija, un jāsniedz pietiekošas garantijas, ka tā spēs uzņemties atbilstošās funkcijas un tās taisnīgi izpildīt.

Iepriekšminētos noteikumus nedrīkst pārkāpt ar speciāliem līgumiem starp valstīm, no kurām viena kaut uz laiku ir ierobežota savās iespējās vest sarunas ar citu valsti vai tās sabiedrotajiem sakarā ar kara situāciju, sevišķi tajā gadījumā, ja visa vai ievērojama šīs valsts teritorija ir okupēta.

Viss, kas šajā Konvencijā attiecas uz aizbildņvalstīm, attiecas arī uz organizācijām, kas tās aizvieto saskaņā ar šo pantu.

Šī panta noteikumi attiecas arī uz neitrālas valsts pilsoņiem, kuri atrodas okupētās valsts teritorijā vai karojošās valsts teritorijā, kurā tai valstij, kuras pilsoņi viņi ir, nav normālas diplomātiskās pārstāvniecības.

12. pants

Samierināšanas procedūra

Aizbildņvalstīm visos gadījumos, kad tās uzskata par lietderīgu aizsargājamo personu interesēs, bet it sevišķi gadījumos, kad rodas nesaskaņas starp karojošām pusēm par šīs Konvencijas noteikumu pielietošanu vai interpretēšanu, jāsniedz savi pakalpojumi ar mērķi noregulēt nesaskaņas.

Šai nolūkā katra no aizbildņvalstīm drīkst vai nu pēc vienas valsts iniciatīvas, vai pēc savas iniciatīvas ierosināt karojošām pusēm sasaukt to pārstāvju tikšanos, īpaši pārstāvju no tām varas iestādēm, kas atbild par aizsargājamām personām, iespējams pienācīgi izvēlētā neitrālā teritorijā. Karojošām pusēm jāizpilda priekšlikumi, kurus tā izdara šai nolūkā. Aizbildņvalstis drīkst, ja nepieciešams, ierosināt karojošām pusēm apstiprināt personu no neitrālas valsts vai delegātu no Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas, kuru jāielūdz piedalīties šādā sanāksmē.

II daļa

Iedzīvotāju vispārīgā aizsardzība

pret dažām kara sekām

13. pants

II daļas pielietošanas sfēra

II daļas noteikumi aptver karojošo valstu visus iedzīvotājus bez jebkādas diskriminācijas, tai skaitā, pamatojoties uz atšķirībām pēc rases, tautības, reliģijas vai politiskajiem uzskatiem, un ir domāti, lai atvieglotu kara izraisītās ciešanas.

14. pants

Sanitārās un drošības zonas un vietas

Miera laikā Augstās Līgumslēdzējas valstis un pēc karadarbības sākuma karojošās valstis savā teritorijā vai, ja rodas nepieciešamība, okupētajā teritorijā var veidot sanitārās un drošības zonas un vietas, kas organizētas tādā veidā, lai pasargātu no karadarbības ievainotos, slimos un vecus cilvēkus, bērnus līdz piecpadsmit gadu vecumam, grūtnieces un mātes ar bērniem līdz septiņu gadu vecumam.

Karadarbības sākumā un tās laikā ieinteresētās karojošās puses var noslēgt vienošanos par abpusēju sanitāro zonu un vietu, kuras tās radījušas, atzīšanu. Šim nolūkam var izmantot Līguma projekta noteikumus, kuri pievienoti šai Konvencijai, izdarot grozījumus, kādus tās uzskata par nepieciešamiem.

Aizbildņvalstis un Sarkanā Krusta Starptautiskā komiteja tiek aicinātas izrādīt labu gribu, lai atvieglotu šo sanitāro zonu un vietu veidošanu un atzīšanu.

15. pants

Neitralizētas zonas

Katra karojošā puse tieši vai ar neitrālas valsts vai kādas humanitāras organizācijas starpniecību var piedāvāt pretējai pusei rajonos, kur notiek kaujas, nodibināt neitralizētas zonas, kur patverties no karadarbības sekām sekojošām personām, nešķirojot tās:

(a) ievainotajiem un slimajiem kaujiniekiem vai tiem, kas nav kaujinieki;

(b) civilpersonām, kuras nepiedalās karadarbībā un kuras laikā, kad atrodas zonā, nepilda militāra rakstura pienākumus.

Kad ieinteresētās puses ir vienojošās par piedāvāto neitralizēto zonu ģeogrāfisko izvietojumu, pārvaldīšanu, pārtikas apgādi un uzraudzību, jānoslēdz rakstisks līgums, kuru paraksta karojošo pušu pārstāvji. Līgumā jānorāda zonu neitralizēšanas sākums un ilgums.

16. pants

Ievainotie un slimie

I. Vispārēja aizsardzība

Ievainotie un slimie, kā arī invalīdi un grūtnieces ir īpašas aizsardzības un respektēšanas objekti.

Katrai karojošai pusei ir pienākums veicināt nogalināto un ievainoto meklēšanu, palīdzēt kuģu avārijās cietušajiem un citām personām, kuras pakļautas nopietnām briesmām, un pasargāt tās no aplaupīšanas un sliktas izturēšanās pret tām.

17. pants

II. Evakuācija

Karojošām pusēm jācenšas noslēgt lokālas vienošanās par ievainoto, slimo, invalīdu un gados veco personu, bērnu un dzemdētāju izvešanu no aplenktās zonas un par visu konfesiju mācītāju, medicīnas personāla un medicīnisko iekārtu ielaišanu šajās zonās.

18. pants

III. Hospitāļu aizsardzība

Civilos hospitāļus, kas organizēti, lai rūpētos par ievainotajiem un slimajiem, invalīdiem un grūtniecēm, nekādos apstākļos nedrīkst pakļaut uzbrukumiem, bet karojošām pusēm tie vienmēr jārespektē un jāaizsargā.

Karojošo pušu valstīm jāapgādā visi civilie hospitāļi ar sertifikātiem, kas apliecina, ka tie ir civili hospitāļi un ka ēkas, ko tie aizņem, netiek izmantotas nekādiem mērķiem, kuru dēļ šiem hospitāļiem varētu atņemt aizsardzību saskaņā ar 19.pantu.

Civilie hospitāļi jāapzīmē ar 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijas par sauszemes bruņoto spēku ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu 38.pantā minētām emblēmām, bet tikai tad, ja tai ir valsts pilnvara.

Ja militārie apsvērumi to atļauj, karojošām pusēm jādara viss iespējamais, lai atšķirības emblēmas, kas norāda uz civiliem hospitāļiem, būtu labi redzamas ienaidnieka sauszemes, gaisa un jūras bruņotajiem spēkiem, lai novērstu jebkādas naidīgas darbības iespējamību.

Ņemot vērā briesmas, kurām hospitāļi var būt pakļauti, atrodoties tuvu militāriem objektiem, tiek ieteikts šādus hospitāļus izvietot cik iespējami tālu no šādiem objektiem.

19. pants

IV. Hospitāļu aizsardzības pārtraukšana

Civilo hospitāļu aizsardzību drīkst pārtraukt tikai tad, ja tie tiek izmantoti ne tikai humanitāriem mērķiem, bet arī izvērš ienaidniekam kaitīgas darbības. Tomēr aizsardzību drīkst pārtraukt tikai pēc brīdinājuma izteikšanas, visos attiecīgajos gadījumos nosakot saprātīgu laika periodu, un tikai tad, ja šis brīdinājums palicis neievērots.

Tas fakts, ka slimie un ievainotie bruņoto spēku locekļi ārstējas šajos hospitāļos, vai tas, ka hospitāļos atrodas rokas ieroči un munīcija, kas iegūta no kaujiniekiem un kura vēl nav nodota attiecīgajiem dienestiem, netiek uzskatīts par ienaidniekam kaitīgu darbību.

20. pants

V. Hospitāļu personāls

Personas, kas regulāri nodarbojas tikai ar civilo hospitāļu vadīšanu un pārvaldīšanu, kā arī personāls, kas meklē, savāc, transportē un ārstē ievainotos un slimos civiliedzīvotājus, invalīdus un dzemdētājas, jārespektē un jāaizsargā.

Okupētajā teritorijā un militāro operāciju zonās augstāk minētā personāla pazīšanai jāizmanto personības apliecība, kas apliecina tā statusu, uz kuras ir īpašnieka fotogrāfija un atbildīgās varas iestādes reljefais zīmogs; pildot savus pienākumus, uz kreisās piedurknes jānēsā arī apzīmogota ūdens izturīga lente. Šo lenti izsniedz valsts, un uz tās jābūt 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijas par sauszemes bruņoto spēku ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu 38.pantā minētai emblēmai.

Jebkuram citam personālam, kas nodarbojas ar civilo hospitāļu vadīšanu un pārvaldīšanu, ir tiesības uz respektēšanu un aizsardzību un tām ir tiesības nēsāt piedurknes lenti atbilstoši šajā pantā minētajiem nosacījumiem, kad tās pilda savus pienākumus. Personības apliecībā jābūt norādei par pienākumiem, kādus tās pilda.

Hospitāļu administrācijas rīcībā vienmēr jābūt pašreizējā personāla sarakstiem, kurus var uzrādīt kompetentām nacionālām vai okupācijas iestādēm.

21. pants

VI. Sauszemes un jūras transports

Transporta līdzekļu kolonnas vai sanitārie vilcieni uz sauszemes vai speciāli iekārtoti kuģi jūrā, kuri pārvadā ievainotos un slimos civiliedzīvotājus, invalīdus un dzemdētājas, jārespektē un jāaizsargā tāpat kā 18.pantā minētie hospitāļi; un ar valsts atļauju tiem jābūt apzīmētiem ar 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijas par sauszemes bruņoto spēku ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu 38.pantā minēto emblēmu.

22. pants

VII. Gaisa transports

Lidmašīnas, kuras izmanto vienīgi ievainoto un slimo civiliedzīvotāju, invalīdu un dzemdētāju pārvadāšanai vai medicīnas personāla un iekārtu transportam, nedrīkst pakļaut uzbrukumiem, bet tās ir jārespektē, ja tās lido augstumos, laikos un pa maršrutiem, kas speciāli saskaņoti starp visām ieinteresētajām karojošām pusēm.

Tās var apzīmēt ar 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijas par sauszemes bruņoto spēku ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu 38.pantā minēto atšķirības emblēmu.

Ja nav citas vienošanās, lidojumi virs ienaidnieka vai ienaidnieka okupētās teritorijas ir aizliegti.

Šīm lidmašīnām jāpaklausa katram pieprasījumam nolaisties uz zemes. Pieprasītas nolaišanās gadījumā lidmašīna ar pasažieriem var turpināt lidojumu pēc pārbaudes, ja tāda notiek.

23. pants

Medicīnas materiālu, pārtikas un apģērbu sūtījumi

Katrai Augstajai Līgumslēdzējai valstij jāatļauj brīvi transportēt visas kravas ar medicīnas vai sanitāriem materiāliem, reliģiskiem rituāliem nepieciešamiem priekšmetiem, kas domāti tikai citas Augstās Līgumslēdzējas valsts civiliedzīvotājiem, pat ja pēdējā ir ienaidnieks. Tām tāpat jāatļauj brīvi transportēt visas kravas ar nepieciešamajiem pārtikas produktiem, apģērbu un tonizējošiem līdzekļiem, kas domāti bērniem līdz piecpadsmit gadu vecumam, grūtniecēm un dzemdētājām.

Augstās Līgumslēdzējas valsts pienākums atļaut brīvi transportēt iepriekšējā rindkopā norādītās kravas ir atkarīgs no noteikuma, ka šī valsts ir pārliecināta, ka nav nopietna iemesla baidīties:

(a) ka kravas var novirzīties no sūtīšanas mērķa,

(b) ka kontrole var būt neefektīva vai,

(c) ka var rasties zināmas priekšrocības ienaidnieka militārajām spējām vai ekonomikai, aizvietojot ar augstāk minētajām kravām preces, kuras citādi vajadzētu sagādāt vai ražot, vai atbrīvojot ar šo materiālu palīdzību darba spēku un iespējas, kuras citādi būtu vajadzīgas šo preču ražošanai. Valsts, kas atļauj šī panta pirmajā rindkopā minēto kravu transportu, var izvirzīt noteikumu, lai krava tiktu sadalīta tās saņēmējiem aizbildņvalsts vietējā uzraudzībā.

Šādas kravas jānosūta cik iespējams ātri, un valstij, kura atļauj to brīvu transportu, jābūt tiesīgai noteikt tehniskos pasākumus, kuri pieļauj šādu transportu.

24. pants

Pasākumi bērnu labklājībai

Karojošām pusēm jāveic nepieciešamie pasākumi, lai pārliecinātos, ka bērniem līdz piecpadsmit gadu vecumam, kuri ir bāreņi vai kara rezultātā izšķirti no ģimenēm, nav pašiem sevi jāapgādā un ka viņu uzturēšana, viņu reliģiskā audzināšana un izglītība visādā veidā tiks atbalstīta. Viņu audzināšana, cik iespējams, jāuztic cilvēkiem ar līdzīgām kultūras tradīcijām.

Kara laikā karojošām pusēm jāveicina šo bērnu uzņemšana neitrālā valstī ar aizbildņvalsts atļauju, ja tāda notiek, un ar garantiju, ka tiks ievēroti pirmajā rindkopā noteiktie principi.

Turklāt tām jācenšas, lai visi bērni līdz divpadsmit gadu vecumam būtu apgādāti ar personības medaljoniem vai ar kādiem citiem pazīšanas līdzekļiem.

25. pants

Ziņas par ģimenēm

Visām personām karojošās puses teritorijā vai tās okupētā teritorijā jādod iespēja sniegt stingri personīga rakstura ziņas saviem ģimenes locekļiem, vienalga kur tie atrodas, un saņemt ziņas no viņiem. Šāda korespondence jānosūta steidzami bez nepamatotas aizkavēšanas.

Ja kaut kādu apstākļu dēļ kļūst grūti vai neiespējami nodrošināt ģimeņu saraksti ar parastā pasta palīdzību, ieinteresētajām karojošām pusēm jāgriežas pie neitrāla starpnieka, tāda kā 140.pantā minētā Centrālā aģentūra, un, konsultējoties ar to, jāizlemj, kā izpildīt savu pienākumu iespējami labāk, tai skaitā sadarbojoties ar nacionālajām Sarkanā Krusta (Sarkanā Pusmēness, Sarkanās Lauvas un Saules) biedrībām.

Ja karojošās puses uzskata par nepieciešamu ierobežot ģimeņu saraksti, tad šādiem ierobežojumiem jābūt saistītiem ar obligātu standartformu lietošanu, kas satur divdesmit piecus brīvi izvēlētus vārdus, un šo formu nosūtīšanas limitēšanu līdz vienai katru mēnesi.

26. pants

Izkliedētas ģimenes

Katrai karojošai pusei jācenšas atvieglot kara izkliedēto ģimeņu locekļu ziņu vākšanu ar mērķi atjaunot savstarpējos kontaktus un, ja iespējams, satikties. It īpaši tai jāveicina to organizāciju darbība, kas nodarbojas ar šo jautājumu, ja tās ir pieņemamas šai valstij un atbilst to drošības noteikumiem.

III daļa

Aizsargājamo personu statuss un izturēšanās pret tām

I sekcija

Noteikumi, kas ir kopīgi karojošo valstu teritorijās un okupētajās teritorijās

27. pants

Izturēšanās

I. Vispārīgas piezīmes

Aizsargājamām personām visos apstākļos ir tiesības uz cieņu pret personību, godu, ģimenes tiesībām, reliģisko pārliecību un rituāliem, paradumiem un tradīcijām. Pret tām vienmēr jāizturas humāni un tās jāaizsargā, it īpaši pret visa veida vardarbību un iebiedēšanu, pret apvainojumiem un publisku ziņkāri.

Īpaši jāaizsargā sievietes pret jebkādiem draudiem to godam, pret izvarošanu, piespiedu prostitūciju vai jebkāda veida nepiedienīgiem uzbrukumiem.

Neatsakoties no noteikumiem, kas attiecas uz aizsargājamo personu veselības stāvokli, vecumu un dzimumu, karojošai pusei, kuras varā tās atrodas, jāizturas pret tām visām ar vienādu uzmanību, nešķirojot pēc rases, reliģijas vai politiskajiem uzskatiem.

Tomēr karojošās puses attiecībā pret aizsargājamām personām var veikt kontroles un drošības pasākumus, kas nepieciešami kara apstākļu dēļ.

28. pants

II. Bīstamās zonas

Aizsargājamo personu klātbūtni noteiktos punktos vai rajonos nedrīkst izmantot, lai pasargātu tos no militārām operācijām.

29. pants

III. Atbildība

Karojošā puse, kuras varā var atrasties aizsargājamās personas, ir atbildīga par tās pārstāvju izturēšanos pret šīm personām neatkarīgi no katra pārstāvja individuālās atbildības.

30. pants

Griešanās pie aizbildņvalstīm un palīdzības organizācijām

Aizsargājamām personām jādod visas iespējas griezties pie aizbildņvalstīm, pie Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas, pie nacionālās Sarkanā Krusta (Sarkanā Pusmēness, Sarkanās Lauvas un Saules) biedrības valstī, kurā tās atrodas, kā arī pie jebkuras organizācijas, kura var tām palīdzēt.

Varas iestādēm militāro un drošības apsvērumu robežās jāsniedz visāda palīdzība šīm dažādām organizācijām.

Neatkarīgi no aizbildņvalstu un Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas delegātu vizītēm, kas minētas 143.pantā, gūstā turētājām vai okupētājām valstīm jāatbalsta, cik vien tas iespējams, citu organizāciju pārstāvju iespējas apmeklēt aizsargājamās personas ar mērķi sniegt garīgu atbalstu vai materiālu palīdzību šīm personām.

31. pants

Piespiešanas aizliegums

Pret aizsargājamām personām nedrīkst izmantot nekādas fiziskas vai morālas piespiešanas metodes, lai iegūtu no tām vai no trešām personām informāciju.

32. pants

Miesas sodu, spīdzināšanas utt. aizliegums

Augstās Līgumslēdzējas valstis speciāli vienojas par to, ka tām ir aizliegts veikt tāda veida pasākumus, kas izsauc fiziskas ciešanas vai iznīcina aizsargājamās personas, kas atrodas viņu varā. Šis aizliegums attiecas ne tikai uz slepkavībām, spīdzināšanu, miesas sodiem, sakropļošanu un medicīniskiem vai zinātniskiem eksperimentiem, kas nav nepieciešami aizsargājamo personu ārstēšanas nolūkā, bet arī uz visiem citiem brutālas apiešanās gadījumiem, par kuriem ir atbildīgi civilās vai militārās varas pārstāvji.

33. pants

Individuālā atbildība, kolektīvie sodi, laupīšana, atriebība

Nevienu aizsargājamo personu nedrīkst sodīt par darbībām, kuras viņš vai viņa personīgi nav izdarījusi. Kolektīvie sodi un visi citi līdzīgi iebiedēšanas vai terora pasākumi ir aizliegti.

Laupīšana ir aizliegta.

Atriebība pret aizsargājamām personām un to īpašumu ir aizliegta.

34. pants

Ķīlnieku ņemšana

Ķīlnieku ņemšana ir aizliegta.

II sekcija

Ārzemnieki karojošās puses teritorijā

35. pants

Tiesības atstāt teritoriju

Jebkurai aizsargājamai personai, kura var vēlēties atstāt teritoriju militāra konflikta sākumā vai tā laikā, jādod tiesības to darīt, ja vien tās aizbraukšana nav pretrunā ar valsts nacionālajām interesēm. Šo personu iesniegumi par aizbraukšanu jāizskata atbilstoši parastajai kārtībai un lēmums jāpieņem, cik ātri vien iespējams. Personas, kurām ir atļauts aizbraukt, var nodrošināt sevi ar braukšanai nepieciešamajiem līdzekļiem un ņemt līdzi saprātīgu daudzumu mantu un personīgās lietošanas priekšmetu.

Ja kādai personai tiek atteikta atļauja atstāt teritoriju, tai ir tiesības atteikumu pārsūdzēt, cik ātri vien iespējams, tiesā vai citā administratīvā iestādē, kuru šim nolūkam nozīmējusi gūstā turētāja valsts.

Ja drošības apsvērumi to neaizliedz un ja ieinteresētās personas neiebilst, pēc aizbildņvalsts pārstāvju lūguma tiem jāizsniedz atteikumu pamatojumi par katru lūgumu atļaujas saņemšanai atstāt teritoriju un, cik ātri vien iespējams, jāizsniedz visu to personu uzvārdi, kurām ir atteikta atļauja aizbraukt.

36. pants

Repatriācijas veids

Iepriekšējā pantā minētajām aizbraukšanām jānotiek apmierinošos apstākļos attiecībā uz drošību, higiēnu, sanitārajiem apstākļiem un pārtiku. Visi ar to saistītie izdevumi no gūstā turētājas valsts teritorijas izbraukšanas punkta jāsedz valstij, uz kuru izbrauc, vai, gadījumā, ja apmetas neitrālā valstī, tad valstij, kuras pilsoņi ir izbraucēji. Šādas pārvietošanās praktiskās detaļas, ja tas nepieciešams, var noteikt ar speciāliem līgumiem starp ieinteresētajām valstīm.

Augstāk minētais neattiecas uz speciāliem līgumiem, kādus karojošās puses var noslēgt par savu pilsoņu, kas atrodas ienaidnieka varā, apmaiņu vai repatriāciju.

37. pants

Personas, kas atrodas ieslodzījumā

Pret aizsargājamām personām, kuras ir ieslodzītas un gaida tiesu vai ir notiesātas ar brīvības atņemšanu, ieslodzījuma laikā jāizturas humāni.

Tūlīt pēc to atbrīvošanas tās var prasīt atļauju atstāt teritoriju, kā minēts iepriekšējos pantos.

38. pants

Personas, kas nav pakļautas repatriācijai

I. Vispārīgas piezīmes

Izņemot speciālus gadījumus, kas noteikti šajā Konvencijā, it īpaši tās 27. un 41.pantā, aizsargājamo personu stāvokli principā jāturpina regulēt atbilstoši noteikumiem, kas attiecas uz ārzemniekiem miera laikā. Jebkurā gadījumā tiem jāpiešķir šādas tiesības:

(1) Viņi varēs saņemt individuālo un kolektīvo palīdzību, kas viņiem tiek sūtīta.

(2) Ja veselības stāvoklis to prasa, viņi varēs saņemt medicīnisko palīdzību un ārstēties slimnīcās tāpat kā ieinteresētās valsts pilsoņi.

(3) Viņi varēs pildīt savus reliģiskos pienākumus un saņemt garīgo palīdzību no savas ticības mācītājiem.

(4) Ja viņi dzīvo rajonos, kuri īpaši pakļauti kara briesmām, viņiem jāatļauj aizbraukt no šiem rajoniem tāpat kā ieinteresētās valsts pilsoņiem.

(5) Bērni līdz piecpadsmit gadu vecumam, grūtnieces un mātes ar bērniem līdz septiņu gadu vecumam saņems tās pašas priekšrocības kā ieinteresētās valsts pilsoņi.

39. pants

II. Eksistences līdzekļi

Aizsargājamām personām, kuras kara rezultātā ir zaudējušas ienesīgu nodarbošanos, jādod iespēja atrast apmaksātu darbu. Ievērojot drošības apsvērumus un 40. panta noteikumus, šai iespējai jābūt tādai pašai, kāda tiek dota tās valsts pilsoņiem, kuras teritorijā šīs personas atrodas.

Ja karojošā puse attiecībā pret aizsargājamām personām pielieto kontroles metodes, kuru rezultātā tās nevar sevi uzturēt un, it īpaši, ja šīs personas drošības nolūkos tiek kavētas atrast apmaksātu darbu uz viņām pieņemamiem noteikumiem, šai karojošai pusei jānodrošina viņu un viņu apgādājamo personu eksistence.

Aizsargājamās personas jebkurā gadījumā drīkst saņemt naudas pabalstus no dzimtenes, no aizbildņvalsts vai no 30. pantā minētajām palīdzības biedrībām.

40. pants

III. Nodarbošanās

Aizsargājamās personas drīkst piespiest strādāt tikai tādā pašā mērā kā karojošās puses, kuras teritorijā tās atrodas, pilsoņus.

Ja aizsargājamās personas ir ienaidnieka valsts pilsoņi, tās drīkst piespiest darīt tikai tādu darbu, kas parasti nepieciešams pārtikas, pajumtes, apģērba, transporta un veselības nodrošināšanai cilvēkiem, un kas nav tieši saistīts ar militāro operāciju izvešanu.

Divās iepriekšējās rindkopās minētajos gadījumos aizsargājamām personām, kas spiestas strādāt, jānodrošina tādi paši darba un darba drošības apstākļi, kādi ir strādājošiem pilsoņiem, tai skaitā attiecībā uz algām, darba laiku, apģērbu un darbarīkiem, iepriekšējo apmācību un kompensāciju par nelaimes gadījumiem darbā un par saslimšanu.

Ja augstāk minētie noteikumi tiek pārkāpti, aizsargājamām personām jāatļauj izmantot savas tiesības iesniegt sūdzības saskaņā ar 30. pantu.

41. pants

IV. Piespiedu nometināšana. Internēšana

Ja valsts, kuras varā atrodas aizsargājamās personas, uzskata, ka šajā Konvencijā minētie kontroles pasākumi nav pietiekoši, tā tomēr nedrīkst izmantot nekādus citus stingrākus kontroles pasākumus, kā tikai piespiedu nometināšanu vai internēšanu saskaņā ar 42. un 43. panta noteikumiem.

Pielietojot 39. panta otrās rindkopas noteikumus attiecībā uz personām, kurām pieprasa atstāt viņu ierastās dzīvesvietas, pamatojoties uz lēmumiem par to piespiedu nometināšanu citā vietā, gūstā turētājai valstij, cik stingri vien iespējams, jāvadās pēc sociālās aprūpes normām, kādas noteiktas šīs Konvencijas III daļas IV sekcijā.

42. pants

V. Internēšanas vai piespiedu nometināšanas iemesli

Brīvprātīga internēšana

Pavēli par aizsargājamo personu internēšanu vai piespiedu nometināšanu var dot tikai tad, ja tas ir absolūti nepieciešams gūstā turētājas valsts drošībai.

Ja kāda persona ar aizbildņvalsts pārstāvju starpniecību prasa brīvprātīgu internēšanu un ja šīs personas situācija pamato šādu nepieciešamību, tad valstij, kuras varā atrodas šī persona, tā jāinternē.

43. pants

VI. Procedūra

Jebkurai aizsargājamai personai, kas ir internēta vai piespiedu nometināta, ir tiesības uz lietas pārskatīšanu, cik ātri iespējams, atbilstošā tiesā vai administratīvā iestādē, kuru šim nolūkam nozīmējusi gūstā turētāja valsts. Ja internēšana vai piespiedu nometināšana paliek spēkā, tiesai vai administratīvajai iestādei periodiski, vismaz divas reizes gadā, jāpārskata šīs personas lieta ar mērķi labvēlīgi izmainīt sākotnējo lēmumu, ja apstākļi to atļauj.

Ja ieinteresētās aizsargājamās personas neiebilst, gūstā turētājai valstij, cik ātri iespējams, jāiesniedz aizbildņvalstij visu aizsargājamo personu uzvārdi, kuras ir internētas vai piespiedu kārtā nometinātas, vai kuras ir atbrīvotas no internēšanas vai piespiedu nometināšanas. Šī panta pirmajā rindkopā minēto tiesu vai iestāžu lēmumi arī jāpaziņo aizbildņvalstij, cik ātri iespējams, un ievērojot tos pašus noteikumus.

44. pants

VII. Bēgļi

Pielietojot šajā Konvencijā minētos kontroles pasākumus, gūstā turētāja valsts nedrīkst izturēties pret bēgļiem, kuri faktiski nesaņem nevienas valdības aizsardzību, kā pret ārzemniekiem no ienaidnieka valsts tikai tāpēc, ka bēgļi de jure ir ienaidnieka valsts pilsoņi.

45. pants

VIII. Pārvietošana uz citu valsti

Aizsargājamās personas nedrīkst pārvietot uz citu valsti, kura nav Konvencijas dalībvalsts.

Šis noteikums nekādā ziņā nevar būt par šķērsli aizsargājamo personu repatriācijai vai nosūtīšanai uz viņu dzīvesvietas valsti pēc karadarbības beigām.

Gūstā turētāja valsts var nosūtīt aizsargājamās personas tikai uz valsti, kas ir šīs Konvencijas dalībvalsts, un tikai pēc tam, kad gūstā turētāja valsts ir pārliecinājusies, ka valsts, uz kuru nosūta, vēlas un ir spējīga pielietot šo Konvenciju. Ja, ievērojot šos apstākļus, aizsargājamās personas ir nosūtītas, atbildība par šīs Konvencijas pielietošanu gulstas uz valsti, kas tās ir pieņēmusi, tik ilgi, kamēr tās atrodas šīs valsts aizbildnībā. Tomēr, ja šī valsts nepilda šīs Konvencijas noteikumus kādā svarīgā jautājumā, tad valstij, kura nosūtīja aizsargājamās personas pēc attiecīga aizbildņvalsts paziņojuma, jāveic efektīvi pasākumi, lai labotu situāciju, vai jāpieprasa aizsargājamo personu atgriešana atpakaļ. Šī prasība ir jāapmierina.

Nekādā gadījumā aizsargājamo personu nedrīkst nosūtīt uz valsti, kurā tā var baidīties no vajāšanām par tās politiskajiem uzskatiem vai reliģisko pārliecību.

Šī panta noteikumi nerada šķēršļus aizsargājamo personu izdošanai saskaņā ar izdošanas līgumu, kas noslēgts pirms karadarbības sākuma, ja šīs personas tiek apsūdzētas par pārkāpumiem pret krimināllikumiem.

46. pants

Ierobežojumu atcelšana

Ierobežojošie pasākumi attiecībā pret aizsargājamām personām, ja tie jau nav iepriekš atsaukti, jāatceļ, cik iespējams ātri pēc karadarbības beigām.

Ierobežojošie pasākumi attiecībā uz aizsargājamo personu īpašumu jāatceļ atbilstoši gūstā turētājas valsts likumiem, cik iespējams ātri pēc karadarbības beigām.

III sekcija

Okupētās teritorijas

47. pants

Tiesību neaizskaramība

Aizsargājamām personām, kas atrodas okupētā teritorijā, nekādā gadījumā un nekādā veidā nevar atņemt šīs Konvencijas priekšrocības, ne teritorijas okupācijas rezultātā šīs teritorijas iestādēs un pārvaldēs ievesto izmaiņu dēļ, ne arī kādu līgumu dēļ, kas noslēgti starp okupētās teritorijas varas iestādēm un okupētāju valsti, ne arī okupētājvalsts pilnīgas vai daļējas okupētās teritorijas aneksijas dēļ.

48. pants

Repatriācijas speciāli gadījumi

Aizsargājamās personas, kas nav tās valsts pilsoņi, kuras teritorija ir okupēta, var izmantot tiesības atstāt šo teritoriju, kas minētas 35. panta noteikumos, un lēmums par to jāpieņem atbilstoši procedūrai, kādu noteikusi okupētāja valsts saskaņā ar minēto pantu.

49. pants

Deportācijas, pārvietošanas, evakuācijas

Aizsargājamo personu individuālas vai masveidīgas piespiedu pārvietošanas kā arī deportācijas no okupētās teritorijas uz okupētājas valsts teritoriju vai uz kādas citas valsts teritoriju, kas ir vai nav okupēta, ir aizliegtas, neatkarīgi no to motīviem.

Tomēr, okupētāja valsts var veikt vispārēju vai daļēju evakuāciju no tās noteikta rajona, ja to prasa iedzīvotāju drošība vai svarīgi militāra rakstura apsvērumi. Šādu evakuāciju gadījumā aizsargājamās personas nedrīkst pārvietot ārpus okupētās teritorijas robežām, izņemot gadījumus, kad praktiski nav iespējams izvairīties no šādas pārvietošanas materiālu apsvērumu dēļ. Šādi evakuētas personas jāpārvieto atpakaļ uz mājām, cik iespējams ātri pēc tam, kad karadarbība šajā rajonā beigusies.

Okupētājai valstij, uzsākot šādas pārvietošanas vai evakuācijas, maksimāli iespējamā veidā jāpārliecinās, ka aizsargājamās personas ir nodrošinātas ar piemērotām telpām dzīvošanai, ka pārvietošana notiek apmierinošos apstākļos no higiēnas, veselības, drošības un barošanas viedokļa un ka vienas ģimenes locekļi netiek izšķirti.

Par visām pārvietošanām un evakuācijām jāinformē aizbildņvalsts, tikko tās ir notikušas.

Okupētāja valsts nedrīkst aizturēt aizsargājamās personas rajonos, kas īpaši pakļauti kara briesmām, ja to neprasa iedzīvotāju drošība vai svarīgi militāri apsvērumi.

Okupētāja valsts nedrīkst deportēt vai pārvietot daļu tās civiliedzīvotāju uz teritoriju, ko tā ir okupējusi.

50. pants

Bērni

Okupētājai valstij, sadarbojoties ar nacionālām un vietējām varas iestādēm, jāatvieglo visu to iestāžu darbs, kurām uzticētas rūpes par bērniem un par viņu izglītību.

Okupētājai valstij jādara viss iespējamais, lai veicinātu bērnu personības noskaidrošanu un reģistrētu ziņas par vecākiem. Nekādā gadījumā tā nedrīkst mainīt viņu pilsonisko (personisko) statusu, ne arī ieskaitīt viņus valstij pakļautos formējumos vai organizācijās.

Ja vietējās iestādes nav spējīgas veikt šos uzdevumus, okupētājai valstij jāorganizē bāreņu un bērnu, kas kara rezultātā ir šķirti no vecākiem un par kuriem nevar pienācīgi rūpēties tuvi radinieki vai draugi, uzturēšana un izglītošana, vēlams, lai to dara, ja tas iespējams, bērnu tautības personas.

Atbilstoši 136. pantam nodibinātā biroja speciāla nodaļa ir atbildīga par visiem pasākumiem bērnu personības noskaidrošanā, ja par to ir šaubas. Visas pieejamās ziņas par bērnu vecākiem vai citiem tuviem radiniekiem vienmēr ir jāreģistrē.

Okupētāja valsts nedrīkst kavēt tos pasākumus, kas būtu pieņemti pirms okupācijas un kas dod priekšrocības attiecībā uz pārtiku, medicīnisko aprūpi un aizsardzību pret karadarbības sekām bērniem līdz piecpadsmit gadu vecumam, grūtniecēm un mātēm ar bērniem līdz septiņu gadu vecumam.

51. pants

Vervēšana. Darbs

Okupētāja valsts nedrīkst piespiest aizsargājamās personas kalpot tās bruņotajos spēkos vai palīgspēkos. Nav atļauta nekāda piespiešana vai propaganda ar mērķi savervēt brīvprātīgos.

Okupētāja valsts nedrīkst piespiest aizsargājamās personas strādāt, ja tās nav vecākas par astoņpadsmit gadiem, un arī tad tikai darbos, kas ir nepieciešami okupācijas armijas vajadzībām vai iedzīvotāju komunālajiem pakalpojumiem, vai arī darbos, kas saistīti ar rūpēm par okupētās valsts iedzīvotāju pārtiku, pajumti, apģērbu, transportu vai veselību. Aizsargājamās personas nedrīkst piespiest uzņemties jebkurus darbus, kas varētu uzlikt tiem par pienākumu piedalīties militārās operācijās. Okupētāja valsts nedrīkst piespiest aizsargājamās personas izmantot spēka līdzekļus, lai aizsargātu to iekārtu drošību, ar kurām viņi veic obligāto darbu.

Darbam jānotiek tikai okupētajā teritorijā, kurā atrodas personas, kuru pakalpojumi tiek prasīti. Katru šādu personu, cik iespējams, jāatstāj viņas parastajā darba vietā. Strādājošiem jāsaņem taisnīga samaksa un darbam jābūt atbilstošam viņu fiziskajām un intelektuālajām spējām. Okupētajā valstī spēkā esošā likumdošana attiecībā uz darba apstākļiem un drošības garantijām, it īpaši uz tādām lietām kā algas, darba laiks, darbarīki, iepriekšēja apmācība un kompensācijas par nelaimes gadījumiem darbā un saslimšanu, jāpiemēro aizsargājamām personām, kuras nozīmētas šajā pantā minētajā darbā.

Nekādā gadījumā darba pieprasījums nedrīkst novest pie strādājošo mobilizācijas militāra vai pusmilitāra rakstura organizācijā.

52. pants

Strādājošo aizsardzība

Nekādi kontrakti, līgumi vai noteikumi nedrīkst ierobežot brīvprātīgi vai piespiedu kārtā strādājošā, neatkarīgi no viņa atrašanās vietas, tiesības griezties pie aizbildņvalsts pārstāvjiem, lai prasītu aizbildņvalsts iejaukšanos.

Visi pasākumi, kuru mērķis ir radīt bezdarbu vai ierobežot darba piedāvājumu strādniekiem okupētajā teritorijā ar nolūku pamudināt tos strādāt okupētājai valstij, ir aizliegti.

53. pants

Aizliegta iznīcināšana (postīšana)

Aizliegta jebkāda okupētājas valsts veikta nekustamā vai kustamā īpašuma, kas pieder privātām personām individuāli vai kolektīvi, valstij vai citām valsts iestādēm, sabiedriskajām vai kooperatīvajām organizācijām, iznīcināšana, izņemot gadījumus, ja šāda iznīcināšana ir absolūti nepieciešama militārajām operācijām.

54. pants

Tiesneši un amatpersonas

Okupētāja valsts nedrīkst mainīt amatpersonu vai tiesnešu statusu okupētajā teritorijā, kā arī pielietot jebkāda veida sankcijas, piespiešanu vai diskrimināciju pret viņiem, ja viņi atteiktos pildīt savas funkcijas sirdsapziņas apsvērumu dēļ.

Šis aizliegums nekavē 51. panta otrās rindkopas pielietošanu. Tas nekavē okupētājas valsts tiesības atcelt amatpersonas no amatiem.

55. pants

Pārtika un medicīniskā palīdzība iedzīvotājiem

Okupētājai valstij ir pienākums ar visiem tās rīcībā esošiem līdzekļiem gādāt par iedzīvotāju nodrošināšanu ar pārtiku un medicīnisko palīdzību; it īpaši tai jāieved nepieciešamās pārtikas preces, medicīniskos materiālus un citas preces, ja okupētās teritorijas resursi ir nepietiekoši.

Okupētāja valsts nedrīkst rekvizēt pārtikas preces vai medicīniskās palīdzības priekšmetus, kas pieejami okupētajā teritorijā, izņemot gadījumus, kad tie nepieciešami okupācijas spēkiem un administrācijas personālam, un tikai tad, ja ņemtas vērā civiliedzīvotāju vajadzības. Saskaņā ar citu starptautisku konvenciju noteikumiem okupētājai valstij jāpārliecinās, ka par visām rekvizētajām precēm ir taisnīgi samaksāts.

Aizbildņvalstij jebkurā laikā jābūt iespējai brīvi pārbaudīt pārtikas un medicīniskās palīdzības stāvokli okupētajā teritorijā, izņemot gadījumus, kad ir ievesti pagaidu ierobežojumi svarīgu militāru apsvērumu dēļ.

56. pants

Higiēna un sabiedrības veselība

Ar visiem tās rīcībā esošiem līdzekļiem okupētājai valstij, sadarbojoties ar nacionālām un vietējām varas iestādēm, jānodrošina un jāuztur medicīnas un sanitārās iestādes un dienesti, sabiedrības veselība un higiēna okupētajā teritorijā, sevišķu uzmanību veltot profilaktisko un aizsardzības pasākumu izstrādāšanai un pielietošanai, kas nepieciešami, lai apkarotu infekcijas slimību un epidēmiju izplatīšanos. Visu kategoriju medicīniskajam personālam jāatļauj pildīt savus pienākumus.

Ja okupētajā teritorijā nodibina jaunas slimnīcas un ja okupētās valsts kompetentie varas orgāni tur nedarbojas, okupētājas varas iestādēm jāsniedz tām, ja tas nepieciešams, 18. pantā paredzētā atzīšana. Līdzīgos apstākļos okupētājas varas iestādēm jādod atzīšana slimnīcas personālam un transporta līdzekļiem, kā tas paredzēts 20. un 21. pantā.

Izstrādājot veselības aizsardzības un higiēnas pasākumus un tos īstenojot, okupētājai valstij jāņem vērā okupētās teritorijas iedzīvotāju morāles un ētikas prasības.

57. pants

Slimnīcu rekvizīcija

Okupētāja valsts drīkst rekvizēt civiliedzīvotāju slimnīcas tikai uz laiku un tikai neatliekamas vajadzības gadījumos, lai rūpētos par ievainotām un slimām militārpersonām, un ar nosacījumu, ka noteiktā laikā tiks veikti piemēroti pasākumi pacientu aprūpē un ārstēšanā un, ja nepieciešams, civiliedzīvotāju hospitalizēšanā.

Civiliedzīvotāju slimnīcu materiālus un to uzkrājumus nedrīkst rekvizēt tik ilgi, kamēr tie ir nepieciešami civiliedzīvotājiem.

58. pants

Garīgā palīdzība

Okupētājai valstij jāatļauj garīdzniekiem sniegt garīgu palīdzību viņu reliģisko draudžu locekļiem.

Okupētājai valstij tāpat jāpieņem grāmatu un priekšmetu sūtījumi, kas domāti reliģiskām vajadzībām, un jāveicina to izdalīšana okupētajā teritorijā.

59. pants

Palīdzība.

I. Kolektīvā palīdzība

Ja okupētās teritorijas visu iedzīvotāju vai to daļas apgāde ir nepietiekama, okupētājai valstij jāatbalsta palīdzības plāni iedzīvotāju interesēs un jāsekmē tie ar visiem tās rīcībā esošiem līdzekļiem.

Šādos plānos, kurus var īstenot valstis vai neieinteresētas humanitāras organizācijas, tādas kā Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja, jāiekļauj noteikumi par pārtikas preču, medikamentu un apģērbu sūtījumiem.

Visām Līgumslēdzējām valstīm jāatļauj brīva šo sūtījumu pārvadāšana un jāgarantē to aizsardzība.

Valstij, kura atļauj brīvi transportēt sūtījumus ceļā uz pretējās karojošās puses okupēto teritoriju, tomēr ir tiesības pārbaudīt kravas, regulēt to pārvadāšanu atbilstoši noteiktiem laikiem un maršrutiem un saņemt aizbildņvalsts pamatotu apliecinājumu, ka šīs kravas tiks izlietotas palīdzībai trūcīgajiem iedzīvotājiem un netiks izlietotas okupētājas valsts interesēs.

60. pants

II. Okupētājas valsts atbildība

Palīdzības sūtījumi nekādā ziņā neatbrīvo okupētāju valsti no jebkuras atbildības, ko uzliek 55., 56. un 59. pants. Okupētāja valsts nekādā ziņā nevar novirzīt palīdzības sūtījumus no mērķa, kam tie domāti, izņemot neatliekamas nepieciešamības gadījumus okupētās teritorijas iedzīvotāju interesēs un ar aizbildņvalsts piekrišanu.

61. pants

III. Sadalīšana

Iepriekšējos pantos minēto palīdzības sūtījumu sadalīšanai jānotiek sadarbībā ar aizbildņvalsti un tās uzraudzībā. Šo pienākumu ar okupētājas valsts un aizbildņvalsts piekrišanu var arī deleģēt neitrālai valstij, Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai vai kādai citai neieinteresētai humanitārai organizācijai.

Šādi sūtījumi okupētajā teritorijā jāatbrīvo no visām maksām, nodokļiem vai muitas nodevām, ja tas nav nepieciešams teritorijas ekonomiskajām interesēm. Okupētājai valstij jāveicina šo sūtījumu ātra sadalīšana.

Visām dalībvalstīm jācenšas atļaut šo palīdzības sūtījumu beznodokļu tranzītu un transportu uz okupētajām teritorijām.

62. pants

IV. Individuālā palīdzība

Ievērojot svarīgus drošības apsvērumus, aizsargājamās personas okupētajās teritorijās var saņemt individuālos viņām sūtītos palīdzības sūtījumus.

63. pants

Nacionālais Sarkanais Krusts un citas palīdzības biedrības

Ievērojot pagaidu un ārkārtas pasākumus, kurus izved okupētāja valsts neatliekamu drošības apsvērumu vārdā:

(a) atzītās Nacionālās Sarkanā Krusta (Sarkanā Pusmēness, Sarkanās Lauvas un Saules) biedrības varēs turpināt savu darbību atbilstoši Sarkanā Krusta principiem, kādi ir definēti Starptautiskā Sarkanā Krusta konferencēs. Citām palīdzības biedrībām jāatļauj turpināt to humanitārās aktivitātes uz tādiem pašiem noteikumiem,

(b) okupētāja valsts nedrīkst pieprasīt nekādas izmaiņas šo biedrību personālsastāvā vai struktūrā, kuras varētu traucēt iepriekš minētās aktivitātes.

Tie paši principi jāpielieto attiecībā uz nemilitāra rakstura speciālu organizāciju darbību un personālu, kuras jau pastāv vai kuras var nodibināt ar mērķi nodrošināt civiliedzīvotāju dzīves apstākļus, uzturot galvenos sabiedriski derīgos dienestus, sadalot palīdzību un organizējot glābšanas dienestus.

64. pants

Sodu likumdošana

I. Vispārīgas piezīmes

Okupētās teritorijas krimināllikumi paliek spēkā, izņemot gadījumus, kad tos var atcelt vai apturēt okupētāja valsts, ja šie likumi rada draudus tās drošībai vai traucē šīs Konvencijas pielietošanu. Ņemot vērā minētos apsvērumus un nepieciešamību nodrošināt efektīvu tiesas darbību, okupēto teritoriju tribunāli turpina darboties attiecībā uz visiem pārkāpumiem, kuriem piemērojami minētie likumi.

Tomēr okupētāja valsts drīkst pakļaut okupētās teritorijas iedzīvotājus noteikumiem, kas ir svarīgi, lai okupētāja valsts varētu pildīt savus pienākumus, kādus tai uzliek šī Konvencija, uzturēt kārtībā teritorijas pārvaldīšanu un nodrošināt okupētājas valsts drošību, okupācijas bruņoto spēku un administrācijas locekļu un īpašuma drošību un arī to izmantojamo objektu un komunikāciju līniju drošību.

65. pants

II. Publicēšana

Okupētājas valsts izdotie noteikumi, kuri uzliek kriminālatbildību, nevar stāties spēkā pirms tie nav publicēti un novesti līdz iedzīvotāju zināšanai viņu dzimtajā valodā. Šie noteikumi nevar darboties ar atpakaļejošu datumu.

66. pants

III. Kompetentas tiesas

Gadījumā, kad tiek pārkāpti likumi, kuri uzliek kriminālatbildību, un kurus izsludinājusi okupētāja valsts, pamatojoties uz 64. panta otro rindkopu,

okupētāja valsts var nodot apsūdzētos pienācīgi konstituētām nepolitiskām militārām tiesām ar noteikumu, ka tiesas process notiek okupētajā valstī. Apelācijas tiesas vēlams noturēt okupētajā valstī.

67. pants

IV. Pielietojamie noteikumi

Tiesām jāpiemēro tikai tie likuma panti, kuri bija spēkā pirms pārkāpuma izdarīšanas un kuri atbilst likumdošanas vispārīgiem principiem, it īpaši principam, ka sodam jābūt samērojamam ar pārkāpumu. Tām jāņem vērā fakts, ka apsūdzētais nav okupētājas valsts pilsonis.

68. pants

V. Sodi. Nāves sods

Ja aizsargājamās personas izdara pārkāpumus vienīgi ar nolūku kaitēt okupētājai valstij, bet tie nav atentāti pret okupācijas spēku vai administrācijas locekļiem, nerada smagus kolektīvus draudus, nopietnus okupācijas spēku vai administrācijas īpašuma vai to izmantojamo objektu postījumus, tad tās jāpakļauj internēšanai vai ieslodzījumam, un šīs internēšanas vai ieslodzījuma ilgumam jābūt samērojamam ar izdarīto pārkāpumu. Turklāt internēšanai vai ieslodzījumam jābūt vienīgajiem brīvības atņemšanas sodiem par šādiem pārkāpumiem attiecībā uz aizsargājamām personām. Šīs Konvencijas 66. pantā minētās tiesas pēc sava ieskata drīkst spriedumu par ieslodzījumu nomainīt pret kādu no internēšanām uz to pašu laika periodu.

Okupētājas valsts izdotie kriminālatbildības likumi atbilstoši 64. un 65. pantam var paredzēt nāves sodu aizsargājamajai personai tikai gadījumos, ja persona ir vainīga spiegošanā, nopietnos sabotāžas aktos pret okupētājas valsts militāriem objektiem vai tiešos likumpārkāpumos, kuri izsaukuši vienas vai vairāku personu nāvi, ja šādi pārkāpumi ir sodāmi ar nāves sodu pēc okupētās teritorijas likumiem, kādi bija spēkā pirms okupācijas.

Nāves spriedumu nedrīkst pasludināt aizsargājamajai personai, kamēr tiesas uzmanība nav īpaši pievērsta faktam, ka, par cik apsūdzētais nav okupētājas valsts pilsonis, viņš nav saistīts ar to ne ar kādiem lojalitātes pienākumiem.

Nekādā gadījumā nāves spriedumu nedrīkst pasludināt aizsargājamajai personai, kas nozieguma izdarīšanas brīdī ir bijusi jaunāka par astoņpadsmit gadiem.

69. pants

VI. Apcietinājumā pavadītā laika atskaitīšana

no piespriestā soda ilguma

Visos gadījumos laika periods, kuru apsūdzētā aizsargājamā persona pavadījusi apcietinājumā, gaidot uz tiesas spriedumu, jāatskaita no piespriestā soda ilguma.

70. pants

VII. Noziegumi, kas izdarīti pirms okupācijas

Okupētāja valsts nevar apcietināt, ierosināt lietu vai notiesāt aizsargājamās personas par pārkāpumiem, kas izdarīti, vai par uzskatiem, kas izteikti pirms okupācijas vai okupācijas pārtraukuma laikā, izņemot gadījumus, kad tiek pārkāpti kara laika likumi un tradīcijas.

Okupētājas valsts pilsoņi, kuri pirms karadarbības sākuma ir meklējuši patvērumu okupētās valsts teritorijā, nevar tikt apcietināti, nodoti tiesai, notiesāti vai deportēti ārpus okupētās teritorijas, izņemot gadījumus, kad pārkāpumi izdarīti pēc karadarbības sākuma, vai par vispārējo tiesību pārkāpumiem, kas izdarīti pirms karadarbības sākuma un par kuriem atbilstoši okupētās valsts likumiem varētu izdot tiesāšanai arī miera laikā.

71. pants

Kriminālprocess

I. Vispārējas piezīmes

Okupētājas valsts kompetentas tiesas nevar pasludināt nevienu spriedumu, ja nav noticis taisnīgas tiesas process.

Apsūdzētās personas, pret kurām okupētāja valsts ierosina lietu, nekavējoties rakstiski jāinformē valodā, kuru tās saprot, par izvirzītās apsūdzības detaļām, un lieta jāizskata tiesā, cik iespējams ātri. Aizbildņvalstis jāinformē par visām okupētājas valsts ierosinātām lietām pret aizsargājamām personām, kas attiecas uz apsūdzībām, par kurām draud nāves sods vai cietumsods uz diviem un vairāk gadiem; tām jebkurā laikā jādod iespēja iegūt informāciju par šo procesu stāvokli. Turklāt aizbildņvalstij ir tiesības pēc pieprasījuma saņemt ziņas par šiem un par citiem tiesu procesiem, kādus ierosina okupētāja valsts pret aizsargājamām personām.

Paziņojums aizbildņvalstij, kā augstāk norādīts otrajā rindkopā, jānosūta nekavējoties, un tam visos gadījumos jāsasniedz aizbildņvalsts trīs nedēļas pirms pirmās lietas noklausīšanās dienas tiesā. Ja, uzsākot tiesas procesu, nav iesniegti pierādījumi par to, ka šī panta noteikumi ir pilnībā izpildīti, tiesas process nevar notikt. Paziņojumā jābūt šādām ziņām:

(a) ziņas par apsūdzēto;

(b) dzīvesvieta vai ieslodzījuma vieta;

(c) apsūdzības vai apsūdzību apraksts (norādot krimināllikumus, uz kuriem balstās apsūdzība);

(d) tiesas nosaukums, kura izskatīs lietu;

(e) pirmās lietas izskatīšanas dienas datums un vieta.

72. pants

II. Aizstāvības tiesības

Apsūdzētajām personām ir tiesības iesniegt pierādījumus, kādi nepieciešami to aizstāvībai, tai skaitā, tās drīkst pieaicināt lieciniekus. Tām ir tiesības pēc pašu izvēles saņemt kvalificēta advokāta vai juriskonsulta palīdzību, kuram jādod iespēja brīvi tās apmeklēt un saņemt nepieciešamos atvieglojumus, lai sagatavotu aizstāvību.

Ja apsūdzētais to nav pats izvēlējies, tad aizbildņvalsts var piedāvāt viņam advokātu vai juriskonsultu. Ja apsūdzēto personu apvaino nopietnā noziegumā un aizbildņvalsts nedarbojas, okupētājai valstij ar apsūdzētā piekrišanu jāsagādā advokāts vai juriskonsults.

Apsūdzētajām personām jānodrošina tulka palīdzība gan iepriekšējas izmeklēšanas, gan tiesas procesa laikā, izņemot gadījumus, kad tās brīvprātīgi atsakās no tulka palīdzības. Tām jādod tiesības jebkurā laikā iebilst pret tulku un prasīt tā nomaiņu.

73. pants

III. Tiesības uz apelāciju

Notiesātai personai ir tiesības uz apelāciju, kādu paredz likumi, kurus izmanto tiesa. Tai jābūt pilnībā informētai par tās tiesībām uz apelāciju un par laika periodu, kurā šīs tiesības var izmantot.

Kriminālprocess, kāds paredzēts šajā sekcijā, jāpielieto, cik vien tas ir iespējams, apelācijām. Ja likumi, kurus izmanto tiesa, neparedz apelāciju, notiesātajai personai jādod tiesības iesniegt lūgumu pret lēmumu un spriedumu okupētājas valsts kompetentām varas iestādēm.

74. pants

IV. Aizbildņvalsts palīdzība

Aizbildņvalsts pārstāvjiem ir tiesības apmeklēt jebkuras aizsargājamās personas tiesas procesu, ja vien izņēmuma gadījumā tiesas process nenotiek in camera (slēgtā sēdē) okupētājas valsts drošības interesēs, par ko tai jāpaziņo aizbildņvalstij. Aizbildņvalstij jānosūta paziņojums par tiesas procesa laiku un vietu.

Par jebkuru tiesas lēmumu, tai skaitā par nāves spriedumu vai ieslodzījumu cietumā uz diviem vai vairāk gadiem, cik ātri vien iespējams, jāpaziņo aizbildņvalstij, norādot pamatojumu lēmuma pieņemšanai. Paziņojumā jābūt atsaucei uz 71. pantā minēto paziņojumu un ieslodzījuma gadījumā jānorāda ieslodzījuma vietas nosaukums un atrašanās vieta. Protokolam par citiem tiesas lēmumiem nekā augstāk minētie jāglabājas tiesā un tam jābūt piejamam pārbaudei aizbildņvalstu pārstāvjiem. Laika periods, kāds paredzēts nāves soda vai ieslodzījuma uz diviem un vairāk gadiem gadījumā, nevar sākties pirms aizbildņvalsts nav saņēmusi paziņojumu par tiesas lēmumu.

75. pants

V. Nāves spriedums

Nekādā gadījumā uz nāvi notiesātām personām nevar atņemt tiesības iesniegt lūgumu par apžēlošanu vai sprieduma atcelšanu.

Nevienu nāves spriedumu nevar izpildīt pirms vismaz sešu mēnešu perioda notecēšanas, pēc tam, kad aizbildņvalsts saņēmusi paziņojumu par galīgo tiesas lēmumu attiecībā uz nāves spriedumu vai lēmumu, kas noraida apžēlošanu vai sprieduma atcelšanu.

Nāves sprieduma izpildīšanas sešu mēnešu novilcināšanas (apturēšanas) periodu var saīsināt atsevišķos gadījumos tādos smagos ārkārtējos apstākļos kā organizēti draudi okupētājvalsts drošībai vai tās bruņotajiem spēkiem, ja aizbildņvalsts ir brīdināta par laika saīsināšanu un ir bijis dots saprātīgs laiks un iespēja griezties pie kompetentām okupētājas valsts varas iestādēm sakarā ar šiem nāves spriedumiem.

76. pants

Attieksme pret ieslodzītajiem

Aizsargājamās personas, kas apsūdzētas par pārkāpumiem, jāatstāj okupētajā valstī un, ja tās notiesā, tām jāizcieš sods šajā valstī. Ja iespējams, tās jāatšķir no citiem ieslodzītajiem un tām jāsaņem pārtika un tādi higiēnas apstākļi, kādi nepieciešami, lai uzturētu tās pie labas veselības, un kuri būtu vismaz tādi paši, kādi ir okupētās valsts cietumos.

Tām jāsaņem medicīniskā aprūpe, kādu prasa to veselības stāvoklis.

Tām ir arī tiesības saņemt jebkādu garīgo palīdzību, kādu tie var prasīt.

Sievietēm jābūt ieslodzītām atsevišķās telpās un jāatrodas tiešā sieviešu uzraudzībā. Pienācīga uzmanība jāpievērš īpašai attieksmei, kāda pienākas nepilngadīgajiem.

Ieslodzītajām aizsargājamām personām ir tiesības uz aizbildņvalsts un Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas delegātu apmeklējumiem atbilstoši 143. panta noteikumiem.

Šīm personām ir tiesības saņemt vismaz vienu palīdzības sūtījumu mēnesī.

77. pants

Ieslodzīto nodošana atbrīvotās teritorijas varas iestādēm,

okupācijai beidzoties

Aizsargājamās personas, kas ir bijušas apsūdzētas par pārkāpumiem vai notiesātas okupētās teritorijas tiesā, okupācijai beidzoties, kopā ar viņu apsūdzības lietām jānodod atbrīvotās teritorijas varas iestādēm.

78. pants

Drošības pasākumi. Internēšana

un piespiedu nometināšana. Tiesības uz apelāciju

Ja okupētāja valsts svarīgu drošības apsvērumu dēļ uzskata par nepieciešamu veikt drošības pasākumus attiecībā pret aizsargājamām personām, tās var, vislielākais, pakļaut piespiedu nometināšanai vai internēšanai.

Lēmumi par piespiedu nometināšanu vai internēšanu jāpieņem atbilstoši oficiālai procedūrai, kādu paredzējusi okupētāja valsts un kura atbilst šīs Konvencijas noteikumiem. Šajā procedūrā jābūt paredzētām ieinteresēto pušu apelācijas tiesībām. Lēmumi par apelācijām jāpieņem iespējami īsākā laikā. Gadījumā, ja lēmums paliek spēkā, tas ir periodiski jāpārskata, ja iespējams ik pa sešiem mēnešiem, kompetentam orgānam, kuru nodibinājusi minētā valsts.

Aizsargājamās personas, kuras ir pakļautas piespiedu nometināšanai un tāpēc spiestas atstāt savas mājas, ir tiesīgas saņemt visas priekšrocības, kādas paredzētas šīs Konvencijas 39. pantā.

IV sekcija

Noteikumi par attieksmi pret internētajiem

I nodaļa

Vispārīgie noteikumi

79. pants

Internēšanas gadījumi un tajos pielietojamie noteikumi

Karojošās puses nevar internēt aizsargājamās personas, izņemot vienīgi gadījumos, kas atbilst 41., 42., 43., 68. un 78. pantu noteikumiem.

80. pants

Civiltiesības

Internētie saglabā pilnībā savas civiltiesības un var izmantot šīs tiesības, ja tas ir savienojams ar viņu statusu.

81. pants

Uzturēšana

Karojošām pusēm, kuras internē aizsargājamās personas, jānodrošina to bezmaksas uzturēšana un jāsniedz tām medicīniskā palīdzība, kādu prasa to veselības stāvoklis.

Nedrīkst izdarīt nekādus atskaitījumus no pabalstiem, algām vai kredītiem, kas pienākas internētajiem, lai apmaksātu viņu uzturēšanas izdevumus.

Gūstā turētājai valstij jāapgādā ar iztiku personas, kas ir internēto apgādībā, ja tās ir bez iztikas līdzekļiem vai nav spējīgas nopelnīt sev iztiku.

82. pants

Internēto grupēšana

Gūstā turētājai valstij jāizvieto internētie pēc iespējas atbilstoši to tautībai, valodai un tradīcijām. Internētos, kas ir vienas valsts pilsoņi, nevar izvietot atdalīti tikai tādēļ, ka tie runā dažādās valodās.

Visā internēšanas laikā vienas ģimenes locekļus un it īpaši vecākus un bērnus jāizvieto kopā vienā internēšanas vietā, izņemot gadījumus, kad īslaicīga atdalīšana ir nepieciešama nodarbinātības vai veselības vai šīs sekcijas IX nodaļā minēto noteikumu dēļ. Internētie drīkst prasīt, lai viņu bērni, kuri ir atstāti brīvībā bez vecāku aprūpes, ti

(turpinājums iepriekšējam un nobeigums)

158. pants

Denonsēšana

Katrai Augstajai Līgumslēdzējai valstij jābūt iespējai denonsēt šo Konvenciju.

Denonsēšana rakstiski jāpaziņo Šveices Federālajai padomei, kura par to paziņo tālāk visu Augsto Līgumslēdzēju valstu valdībām.

Denonsēšanai jāstājas spēkā vienu gadu pēc tam, kad par to ir paziņots Šveices Federālajai padomei. Tomēr denonsēšana, par kuru ir paziņots laikā, kad denonsējošā valsts piedalās karadarbībā, nestājas spēkā līdz miera noslēgšanai un līdz brīdim, kamēr nebūs pabeigtas operācijas, kas saistītas ar šīs Konvencijas aizsargāto personu atbrīvošanu un repatriāciju.

Denonsēšana stājas spēkā tikai attiecībā pret denonsējošo valsti. Tai nekādā ziņā nav jāietekmē saistības, kuras karojošām pusēm jāturpina pildīt saskaņā ar starptautisko tiesību principiem, kuri izriet no tradīcijām, kas izveidojušās starp civilizētām tautām, no cilvēcības likumiem un no sabiedrības sirdsapziņas balss.

159. pants

Reģistrēšana Apvienoto Nāciju organizācijā

Šveices Federālajai padomei šī Konvencija jāreģistrē Apvienoto Nāciju organizācijas sekretariātā. Šveices Federālajai padomei arī jāinformē Apvienoto nāciju organizācijas sekretariāts par visiem ratifikācijas, pievienošanās un denonsēšanas rakstiem, ko tā saņem sakarā ar šo konvenciju.

TO APLIECINOT apakšā parakstījušies, kuriem piešķirtas attiecīgas pilnvaras, ir parakstījuši šo Konvenciju.

SASTĀDĪTS Ženēvā 1949.gada 12.augustā angļu un franču valodās. Konvencijas oriģināltekstam jāglabājas Šveices Konfederācijas arhīvos. Šveices Federālajai padomei jānosūta apliecinātas teksta kopijas katrai valstij, kas parakstījusi vai pievienojusies šai Konvencijai.

I pielikums

Līguma projekts par sanitārajām

un drošības zonām un vietām

1. pants

Sanitārās un drošības zonas tiek rezervētas tikai 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijas par sauszemes bruņoto spēku ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu 23.pantā minētajām personām un 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijas par civilpersonu aizsardzību kara laikā 14.pantā minētajām personām un personālam, kas iesaistīts šo zonu un vietu organizēšanā un pārvaldīšanā un tajās sakoncentrēto personu aprūpē.

Turklāt, personām, kuru pastāvīgā dzīves vieta ir šīs zonas, ir tiesības palikt tajās.

2. pants

Neviena persona, kas atrodas jebkādā postenī sanitārajā un drošības zonā, nedrīkst izpildīt nekādu darbu zonas iekšpusē vai ārpus tās, kas tieši saistīts ar militārām operācijām vai ar kara materiālu ražošanu.

3. pants

Valstij, kas izveidojusi sanitāro un drošības zonu, jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai aizliegtu iekļūt šai zonā visām personām, kurām nav tiesību uzturēties tajā vai ieiet tajā.

4. pants

Sanitārajām un drošības zonām jābūt atbilstošām šādiem noteikumiem:

(a) tās var aptvert tikai nelielu daļu no teritorijas, kuru kontrolē valsts, kas to izveidojusi,

(b) tām jābūt samērā reti apdzīvotām, salīdzinot ar iespējamo apdzīvotību,

(c) tām jāatrodas tālu un jābūt brīvām no visiem militāriem objektiem vai lielām rūpnieciskām vai administratīvām iestādēm,

(d) tās nedrīkst atrasties rajonos, kuri ļoti iespējami var kļūt svarīgi karadarbībai.

5. pants

Sanitārajām un drošības zonām tiek uzstādītas šādas prasības:

(a) satiksmes ceļus un transporta līdzekļus, kas tām pieder, nedrīkst izmantot militārā personāla vai materiālu pārvadāšanai, ne arī to tranzītam,

(b) nekādos apstākļos tās netiks aizsargātas ar militāriem līdzekļiem.

6. pants

Sanitārajām un drošības zonām jābūt apzīmētām ar slīpām sarkanām joslām uz balta pamata, apzīmējumiem jābūt uz ēkām un uz zonu ārējā iežogojuma.

Zonas, kas rezervētas vienīgi ievainotajiem un slimajiem, var apzīmēt ar Sarkanā Krusta (Sarkanā Pusmēness vai Sarkanās Lauvas un Saules) emblēmu uz balta pamata.

Tās var būt tāpat apzīmētas naktī ar attiecīga apgaismojuma palīdzību.

7. pants

Miera laikā vai karadarbības sākumā valstīm jāpaziņo visām Augstajām Līgumslēdzējām valstīm saraksti par to teritorijā esošām sanitārajām un drošības zonām. Tāpat jāpaziņo par katru jaunu zonu, kas izveidota karadarbības laikā.

Tikko pretējā puse ir saņēmusi augstāk minēto paziņojumu, zona ir likumīgi radīta.

Taču, ja pretējā puse uzskata, ka šī līguma noteikumi nav izpildīti, tā var atteikties atzīt zonu, nekavējoties paziņojot par to pusei, kas atbildīga par šo zonu, vai var zonas atzīšanu pakļaut kontroles institūcijai, kāda paredzēta 8.pantā.

8. pants

Katra valsts, kas atzinusi vienu vai vairākas sanitārās un drošības zonas, kuras iekārtojusi pretējā puse, ir tiesīga prasīt, lai viena vai vairākas speciālas komisijas pārbaudītu vai zonas atbilst noteikumiem un prasībām, kādas tām izvirzītas šajā līgumā.

Tāpēc speciālas komisijas locekļiem jebkurā laikā jāatļauj brīvi iekļūt dažādās zonās un pat pastāvīgi dzīvot tajās. Jādod visas iespējas pildīt viņu pienākumus veikt kontroli.

9. pants

Ja speciālas komisijas konstatē faktus, kurus tās uzskata par neatbilstošiem šī līguma noteikumiem, tām tūlīt jāpaziņo par to valstij, kuras pārziņā ir šī zona, un jādod tai piecu dienu termiņš, lai stāvokli koriģētu; komisijām jāziņo valstij, kas atzinusi zonu.

Ja noliktā termiņa beigās zonu pārvaldošā valsts nav ņēmusi vērā brīdinājumu, pretējā puse var paziņot, ka esošais līgums attiecībā par šo zonu tai vairs nav saistošs.

10. pants

Katrai valstij, kas organizē vienu vai vairākas sanitārās un drošības zonas, un pretinieka valstīm, kurām ir paziņots par to eksistenci, ir jānozīmē savas personas vai aizbildņvalstu vai neitrālo valstu personas, kurām jābūt 8.un 9.pantā minētās speciālās komisijas locekļiem.

11. pants

Sanitārās un drošības zonas nekādos apstākļos nedrīkst būt uzbrukumu objekti. Karojošām valstīm vienmēr tās jāaizsargā un jārespektē.

12. pants

Ja teritorija tiek okupēta, tad tajā esošās sanitārās un drošības zonas jāturpina respektēt un jāizmanto kā tādas.

Tomēr okupācijas vara var izmainīt to pielietošanas mērķi ar noteikumu, ka tiek veikti visi pasākumi, lai garantētu tajās izvietoto personu drošību.

13. pants

Esošais līgums attiecas arī uz vietām, kuras valstis izmanto tiem pašiem mērķiem, kādiem izmanto sanitārās un drošības zonas.

II pielikums

Nolikuma projekts par kolektīvo palīdzību

1. pants

Internēto komitejām jāatļauj sadalīt kolektīvās palīdzības sūtījumus, par kuriem tās ir atbildīgas, visiem internētajiem vietās, kuras administratīvi skaitās šo komiteju internēšanas vietas, ieskaitot tos internētos, kuri atrodas hospitāļos, cietumos vai citās labošanas iestādēs.

2. pants

Kolektīvās palīdzības sūtījumu sadalīšanai jānotiek atbilstoši ziedotāju instrukcijai un pēc plāna, ko sastādījušas Internēto komitejas. Tomēr medicīnas materiālu izsniegšanu labāk saskaņot ar vecākiem medicīnas virsniekiem (galveniem ārstiem), un hospitāļos un slimnīcās (lazaretēs) pēdējie var atteikties no minētām instrukcijām, ja to prasa pacientu intereses. Iepriekš minēto prasību ietvaros sadalei vienmēr jābūt taisnīgai.

3. pants

Internēto komiteju locekļiem jāatļauj doties uz dzelzceļa stacijām vai citām palīdzības sūtījumu saņemšanas vietām internēšanas vietu tuvumā, lai viņi varētu pārbaudīt saņemto preču kvalitāti un kvantitāti un sniegt par to precīzu ziņojumu ziedotājiem.

4. pants

Jādod visas iespējas Internēto komitejām pārbaudīt, vai kolektīvo palīdzības sūtījumu sadale viņu internēšanas vietu visās nodaļās un filiālēs notiek atbilstoši viņu instrukcijām.

5. pants

Jāatļauj Internēto komitejām aizpildīt un prasīt, lai Internēto komiteju locekļi darba grupās vai vecākie medicīnas virsnieki (galvenie ārsti) lazaretēs un hospitāļos aizpilda blankas vai anketas, kas domātas ziedotājiem par kolektīvās palīdzības sūtījumiem (sadali, pieprasījumu, kvantitāti utt.). Šīs blankas un anketas, pienācīgi aizpildītas, nekavējoties jānosūta ziedotājiem.

6. pants

Lai nodrošinātu kolektīvo palīdzības sūtījumu regulāru sadalīšanu internētajiem to internēšanas vietās un lai apmierinātu vajadzības, kādas var rasties ierodoties jaunam internēto kontingentam, jāatļauj Internēto komitejām uzkrāt pietiekošas palīdzības sūtījumu rezerves. Šim nolūkam viņu rīcībā jābūt piemērotām noliktavām; katrai noliktavai jābūt aizslēgtai ar divām slēdzenēm, pie Internēto komitejas jābūt atslēgai no vienas slēdzenes, pie internēšanas vietas komandanta – atslēgai no otras slēdzenes.

7. pants

Augstās Līgumslēdzējas valstis un it īpaši valsts, kuras pārziņā ir internētie, cik tas jebkurā veidā ir iespējams, un ievērojot noteikumus, kuri regulē iedzīvotāju apgādi ar pārtiku, atļaus izdarīt preču iepirkumus savā teritorijā, lai izdalītu tās internētajiem kā kolektīvo palīdzību. Līdzīgā veidā tās atvieglos naudas līdzekļu nosūtīšanu un citus tehniska vai administratīva rakstura finansiālus pasākumus, kuru mērķis ir izdarīt šādus iepirkumus.

8. pants

Augstāk minētie noteikumi nedrīkst būt par šķērsli internēto tiesībām saņemt kolektīvās palīdzības sūtījumus pirms ierašanās internēšanas vietā vai pārvietošanās laikā, ne arī kavēt aizbildņvalstu, Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas vai jebkuras citas humanitāras organizācijas, kas sniedz palīdzību internētajiem, un kura ir atbildīga par šīs palīdzības nosūtīšanu, pārstāvju iespējas nodrošināt to sadali starp adresātiem ar jebkuriem citiem līdzekļiem, kādus tie varētu uzskatīt par lietderīgiem.

III pielikums

I. Internēšanas apliecība

1. Priekšpuse

CIVILINTERNĒTĀ PASTS Bezmaksas

PASTKARTE

Uzmanību!

Šo apliecību jāaizpilda internētajam AIZSARGĀJAMO PERSONU

tūlīt pēc tā internēšanas un katru reizi CENTRĀLĀ INFORMĀCIJAS

pēc pārvešanas uz citu internēšanas AĢENTŪRA

vietu vai uz hospitāli.

Šī apliecība atšķiras no speciālās STARPTAUTISKĀ

kartes, kuru internētais var nosūtīt SARKANĀ KRUSTA KOMITEJA

radiniekiem

2. Mugurpuse

Rakstīt salasāmi un ar lielajiem burtiem – 1. Tautība

2. Uzvārds

3. Vārdi (pilni)

4. Tēva vārds

5. Dzimšanas datums

6. Dzimšanas vieta

7. Nodarbošanās

8. Adrese pirms aizturēšanas

9. Tuvāko radinieku adrese

* 10.Internēšanas datums:

(vai)

Ierašanās (no hospitāļa utt.) datums:

* 11.Veselības stāvoklis

12. Pašreizējā adrese

13. Datums

14.Paraksts

* Nevajadzīgo izsvītrot – Nepievienot nekādas piezīmes – Skatīt paskaidrojumus otrā pusē

(Internēšanas apliecības izmēri – 10 reiz 15 cm)

II. Vēstule

Civilinternēto dienests

Bezmaksas

Kam

Iela un numurs

Uz kurieni (ar lielajiem burtiem)

Rajons vai apgabals

Valsts (ar lielajiem burtiem)

Nosūtītājs:

Uzvārds un vārdi

Dzimšanas datums un vieta

Internēšanas adrese

(Vēstules izmēri – 29 reiz 15 cm)

III. Korespondences karte

CIVILINTERNĒTĀ PASTS

Bezmaksas

1. Priekšpuse

PASTKARTE

Nosūtītājs:

Kam

Rajons vai apgabals

Iela un numurs

Valsts (ar lielajiem burtiem)

Uz kurieni (ar lielajiem burtiem)

Uzvārds un vārdi

Dzimšanas vieta un datums

Internēšanas vietas adrese

2. Mugurpuse

Datums…………………..

…………………………………………………………………………………………………

…………………………………………………………………………………………………

Rakstīt tikai uz punktētām līnijām un pēc iespējas skaidrāk

(Korespondences kartes izmēri – 10 reiz 15 cm)

Konvencija stājās spēkā 1992. gada 24. jūnijā. Ārlietu ministrijas informācija par spēkā stāšanos publicēta laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” 1999. gada 30. jūlijā, Nr. 243 (1703).