A.Freimantāls. Manu brāli noslepkavoja specdienesti
LRTT pasts
Informēšu, ka manu brāli Edvīnu Freimantālu nogalināja 64 gadu vecumā Rīgā.
Viņš bija vienīgais žurnālists no Jūrmalas avīzes, kurš veica filmēšanu 1993.gada 18.februāra naktī , kad notika Rīgas Latviešu Biedrības prettiesiskā, BRUTĀLĀ likvidācija – amputācija no Latvijas sabiedriskās dzīves.
Viņš un Ilmārs Drullis bija vienīgie, kuri izlauzās cauri pārģērbto policistu / komunistu norīkotajiem pretlatviskajiem bandītiem/ bruņotajam kordonam Rīgas Latviešu Biedrības ieejas durvīs un iekļuva Māmuļā 1993.gada 19.februāra rītā, kur pats savām acīm redzēja sadragātās, uzlauztās Pilsoņu komitejas durvis, izlaupīto arhīva atlikumu! Par ko droši liecināja tiesā.
Viņa liecību tiesnese Cence apzināti ignorēja, kad taisīja apzināti netaisnu pasūtījuma spriedumu safabricētajā krimināllietā pret Rīgas Latviešu Biedrības priekšnieku Ilmāru Drulli un Rīgas Latviešu Biedrības apsardzes priekšnieku Vili Kalēju!
Sava brāļa nāvē vainoju Latvijas valsts specdienestus, kuru uzdevums ir slēpt Rīgas Latviešu Biedrības prettiesisko, brutālo L I K V I D Ā C I J U 1993.gada 18. februāra naktī. /valsts noslēpumu NR, 1/.
Par brāli.
Dzimis 1949.gadā Rīgā. Luterticīgs. Doma draudzē. Inženieris ekonomists, beidzis Rīgas politehnisko institūtu. Māte audēja Apolonija Freimantāle dz. 1911.gadā Salacgrīvā. Tēvs Voldemārs Freimantāls galdnieks, tapsētājs, dz. 1909.gadā Džūkstē.
Mans brālis vienmēr ir bijis sabiedriski aktīvs – antikomunists, fotožurnālists. Pazīstams filatēlists.
Sporta meistars. Divkārtējs Latvijas čempions vieglatlētikā – kārtslēkšanā. Daudzkārtējs PSRS sporta biedrības “Darba Rezerves” čempions. Latvijas izlases sportists un vēlāk stadiona “Jaunība” direktors Jūrmalā, Lielupē. Viens no Latvijas olimpiskās komitejas dibinātājiem.
Sieva Filoloģe Daina Freimantāle, žurnāliste. Dēls Ansis Freimantāls. Meita Ieva Freimantāle.
Edvīns Freimantāls aktīvi darbojās Latvijas Tautas Palīdzībā no tās sākumiem.
Spēlēja mūzikas ansamblī ģitāru, vēlāk ari bungas. Grupai nebija nosaukums. Ansamblis brauca uz pasūtījumu spēlēt.
Pēc brāļa nāves samaksāju par sekcijas veikšanu Gaiļezerā, lai noskaidrotu fiziski veselā 64 gadus vecā atlēta patiesos nāves cēloņus.
Rezultāts – kārtējā komunistu un čekistu visatļautība – ne sekcija ar slēdzienu par nāves cēloņiem, ne nauda.
Brālis apglabāts Jaunciema kapos blakus mūsu mīļotajai māmiņai un tētim.
Vēlos uzstādīt Brālim kapu pieminekli ar uzrakstu – Latvietis, kurš pirmais iekļuva Māmuļā pēc 1993.gada 18.februāra nakts nozieguma, Rīgas Latviešu Biedrības varmācīgās un prettiesiskās likvidācijas.
03.10.15
https://www.facebook.com/photo.php?fbid=761681580620662&set=a.115142458607914.16528.100003364805425&type=3&theater
Trūcīgie sociāldemokrāti.
Statistika. Nekas vairāk. Tu domā, ka te kāds tulīt apraudāsies? Neaizmirsti, kurā valstī dzīvo un kā maizi ēd.
Kas noslepkavoja Heini (Heino) Lāmu ?
http://tautastribunals.eu/?p=802
Heini Lāmu noslepkavoja 4. maija kangaru režīms, kuram nav nekāda sakara ar demokrātiju un latviskumu. Slepkavības īstenotāji bija šī režīma “melnā roka”, tā sauktā DP, kuru vada bijušie KGBisti-slepkavas. Šis noziedznieku kantoris iezombē uz noziedzību jebkuru pret savu tautu, kurš tajā “pastrādājis”. Šie slepkavas saprot, ka tikai izaudzinot (iezombējot) jauno paaudzi, viņi var paglābt savas jūdasu dvēseles. Piemēram, šodienas Iekšlietu Ministre Linda Mūrniece, kādu laiku pabijusi par DP priekšnieka palīdzi, pārvērtās par īstu anti-latvisku “plintnieci”. Viņa uzstājas pret visu latvisko un ir pilnīgi “asimilējusies” krieviskajā “ģeržavismā” ! Ne tikai Heinis Lāma ir noslepkavots no šiem nezvēriem,piem., Godmaņa, Petera, Borovkova, Reinika…,bet vesela plejāde latviešu patriotu un latviešu biznesmeņu.
Šeit tikai daži no viņiem:
Juris Podnieks. (dokumentālā kino režisors)
Ita Kozakeviča. (atmodas aktīviste)
Kārlis Gailītis. (arhibīskaps, antikomunists)
Jānis Rība. (Aizsargu priekšnieks)
Uldis Duka. (Latvijas radio-2 vadītājs)
Andris Līgotnis. (vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs)
Atis Kramiņš. (vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs)
Armands Akmentiņš. (mācītājs, H-86 aktīvists)
Vilnis Lisments. (H-86 aktīvists)
Ernests Rigerts. (H-86 aktīvists)
Ēvalds Vilks. (rakstnieks)
Zenta Freimane-Jaunzeme. (žurnāliste)
Pēteris Dzalbe.(reabilitācijas prokuratūras vadītājs)
Jānis Laukroze.(tiesnesis)
Neizdevušās slepkavības, kuras tika veiktas LR DP vadībā:
Linards Grantiņš. (H-86 dibinātājs)
Kārlis Doropolskis.(H-86 aktīvists)
Šie, protams, nebūt nav visi ! Ekonomiski-politiski motivētās slepkavības šinī sarakstā nav iekļautas.
Vai ir notverts kaut viens no šo upuru slepkavām ? Protams, ka nav ! Un,- nav tāpēc, ka šīs slepkavības pasūtīja valdošā kliķe !!!
Kas noslepkavoja Juri Podnieku?
http://tautastribunals.eu/?p=30
Rakstnieks Jānis Mauliņš daudz zināja un bija palicis neērts saviem bijušajiem Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes kursa biedriem Aloizam Vaznim (bijušais Ivara Godmaņa “pirmās valdības” Iekšlietu ministrs, Barikāžu apšaudes laikā tiešā veidā bija paslēpies skapī, par ko viņam būtu vajadzējis paņemt pistoli un nošauties, pārņēmis pazudušā (aizdomas, ka noslēpkavots) zvērināta advokāta Aināra Platača juridisko biroju Rīgā, Duntes ielā 34), Augstākās tiesas senatoram Imantam Fridrihsonam (viens no vecākajiem Padomju Latvijas okupācijas tiesnešiem, kas Latvijas Universitātes Juridiskā fakultātē gatavoja jauno maiņu, t.i. varas grožu nodošanu saviem bērniņiem “nu jau bez uzraksta uz pieres par komunistisko pagātni un latviešu tautas rusifikāciju” utt.
http://www.diena.lv/izklaide/janis-maulins-1933-16-vi-2009-12-vi-676508
Jānis Mauliņš. 1933.16.VI—2009.12.VI
Autors: Jānis Čākurs, Latvijas Rakstnieku savienība. 2009. gada 6. jūlijs
Vidzemes ūdeņi šovasar prasījuši savu upuri. (Līdzīgi kā Itai Kozakevičai, Jurim Podniekam)Mūžībā devies Jānis Mauliņš, interesants cilvēks un savdabīgs rakstnieks, kurš gandrīz pusgadsimtu intensīvi darbojies latviešu prozā un publicistikā. Viņa pirmais stāsts publicēts 1964.gadā, bet šogad žurnālā Karogs lasījām romāna Satricinājums fragmentus. Šis romāns ir daļa no autobiogrāfiskās tetraloģijas Individuālists, kurā Viļņa Avota gaitās ieveidoti paša autora dzīves meti.
Veclaicenes zemniekdēla Jāņa Mauliņa garīgā tapšana iekrīt Staļina un Hruščova gados. Pēc Alūksnes vidusskolas viņš iestājas Fizkultūras institūtā, taču jau drīzumā kolhoza talkā zaudē roku. Seko studijas Juridiskajā fakultātē, bet atkal neveiksme — viņu izslēdz no universitātes par dogmatiskās domāšanas kritiku. Jurisprudenci gan Mauliņš vēlāk apgūst, taču dzīves pamatlīniju ar to nesaista. Savā mūžā viņš pieredzējis tuvu pie 20 darbavietām, bijis arī VI Saeimas deputāts. Tomēr galvenais veikums un guvums ir rakstniecība.
Mauliņš sarakstījis vairākus stāstu krājumus, bet smagumcentru literārajā mantojumā veido viņa romāni. Mauliņš netiecas pēc gleznieciski spilgtām ainām vai asiem sižeta pavērsieniem, bet cieši turas pie ikdienišķās dzīves. (Liekas, nav nejaušība, ka divu grāmatu nosaukumā likta pelēkā krāsa.) Sadzīves norises, stabilas ģimenes attiecības, cilvēka stiprums šauros eksistences apstākļos, kur gaišās puses nav tik viegli ieraugāmas, — tā ir Mauliņa joma pirmajā romānā Kājāmgājējs (1974), kas piesaista lasītāju uzmanību, vienlaikus izraisot nepatiku toreizējos “vadošajos biedros”. Jo Mauliņš ir nācis ar savu vērtību sistēmu, kurā liela loma ir cilvēku savstarpējām attiecībām, ne t.s. ražošanas problemātikai vai kādreiz populārajai cīņai par gaišo nākotni.
Mauliņa romānos biedrojas prozas rakstnieks ar publicistu, ar ieinteresēta zinātnieka tipu. Pats būdams kuplas saimes galva, viņš savulaik daudz rakstījis par ģimenes problēmām, bērnu audzināšanu, par demogrāfijas jautājumiem. Racionālās un pilsoniskās domāšanas sakņojums jūtams romānos Spriegums (1973—1974) un Ragana (1981).
Pētnieka zinātniskā urdoņa atklājas arī Mauliņa vēsturiskajos romānos Pēdas (1980) un Tālava (1990). Romāns Pēdas piedzīvojis ekranizējumu filmā Vilkatis Toms. Daži prozas darbi adresēti jaunatnei.
Jānis Mauliņš bija stipra rakstura un netrafaretas domāšanas cilvēks. Bet viņš nebaidījās atstāt naivuļa vai pat vientiesīša iespaidu, jo tas likās saistoši: varēja uzzināt ko jaunu, varēja arī polemizēt.
“Tā literatūra, kas nesakņojas dzīves īstenībā, izputina literatūru,” — tāda bija Jāņa Mauliņa atziņa. Šā vadmotīva ievērošana sagādājusi rakstniekam paliekošu vietu latviešu literatūrā.
Izvadīšana otrdien, 7.jūlijā, plkst.13 no Dzērbenes baznīcas.
Par Jāni Mauliņu.
Pēc Rīgas Latviešu Biedrības BRUTĀLĀS un nežēlīgās iznīcināšanas, Saeimā tikos ar Mauliņu, izstāstīju deputātam par visu notikušo. Viņa reakcija bija izsmejoša.
Šis cilvēks, tāpat kā Jānis Straume, Leopolds Ozoliņš un visi citi “nacionāļi”, ar savu gļēvo un nodevīgo klusēšanu saglabāja komunistu un čekistu bijušās un esošās privilēģijas! / domāju, ka apzināti, kaut ari pielaižu iespēju – viņu sapratne par Rīgas Latviešu Biedrības nozīmi, par latviešu biedrību nozīmi vispār bija nepietiekoša. Viņi nestājās Rīgas Latviešu Biedrībā, jo nekad nebija lasījuši un izpratuši Rīgas Latviešu Biedrības 1938.gada statūtus!/
Freimantāla kungs, kur ir iespēja tikt pie 1938.gada RLB statūtiem? Labprāt ar tiem iepazītos.
Kāpēc gan vajag LATVIJĀ tāda latviešu biedrība… Māteru Jura – viņa kritiku par Rīgas latviešu biedrību un tās vadoņiem.Kad Māters dzīvoja,TIEM,kas gribēja patiesību redzēt…
Atbilde Ernestam.
Vajag 1938. gada RLB statūtus pieprasīt Tieslietu Ministrijā. Viņiem ir tie jāizsniedz , jo nopirkt tos nevar nekur!
Viens eksemplārs ir nokupēts Jānim Puntulim! Viņa tel. ir 2632 5986. J P ir vides aktīvists – krietns latvietis.