E. Bule. Jāsaka Taisnība
Pēc darbiem mēs VIŅUS pazīsim.
Pirms lasām Evas Bules teikto par Uldi Freimani, atcerēsimies, ka LNF neielika savā laikrakstā Ulda Freimaņa nekrologu.
Foto: Līga Muzikante. Melu un kūdīšanas speciāliste.
Uldis Freimanis tika nelietīgi izmantots no šiem „brīvības cīnītājiem”, lai naidotu un šķeltu latviešu vienotību. LRTT i- vietnē šis gadījums jau tika izgaismots. Lūk: http://tautastribunals.eu/?p=9914 (Kad uzvarēs taisnība, viņi tiks pakārti) Tāds ir U. Freimaņa orģionālpaziņojums, bet tāds izskatās paziņojums http://tautastribunals.eu/?p=10003 pēc Līgas Muzikantes „apstrādes”. Tas ir ieguvis melnu, savstarpējo apvainojumu nokrāsu. Uldis Freimanis par to sacīja: „Ko viņi tur ir samurgojuši…” Jā, pēc tam Uldis tika noslepkavots un no lielām „sērām” Aivaram Gardam aizmirsās Uldim atdot pēdējo godu. Laikam jau tāpēc, ka Uldis oriģinālpaziņojumu atsūtīja arī LRTT, kurš to nopublicēja kopā ar LNF „sacerējumu”. Protams, neļaut citiem par Uldi rakstīt nebūtu prāta darbs, jo var zaudēt savus „ārštata žurnālistus”. Eva Bule ir viena no labākajām rakstītājām, bet zinot, kā tiek pārveidoti teksti no Līgas Muzikantes puses, ir jāsāk šaubīties, vai tie(teksti) atbilst oriģinālam. LRTT rakstīja arī, kā tika „saīsināti” (cenzēti) prāvesta Andreja Kavača teksti. Tika saīsināts pats būtiskākais, uz kā balstījās viss raksts, sacīja A. Kavacis. Un atkal, šī saīsinājuma kompasa spice rādīja Austrumu virzienā. LRTT nevienu par nodevēju pataisīt nevar, to dara pašu „patriotu” darbi. Var jau nosodīt LRTT vai Grantiņu, bet tas jau neatmazgās nelietību no nodevēja „miesas”. Aivars Garda ir un paliek nodevējs, kurš rakstāms ar lielo burtu, tāpat kā tie, kuri ir kopā ar viņu.
LNF arī atteicās publicēt HELSINKI-86 paziņojumu.
Jā, pēc DARBIEM mēs viņus pazīsim.
04.08.12
Papildinājums:
Šajā rakstā ir parādījies ļoti interesants komentārs, kurš jau kuro reizi skaidri izsaka LNF būtību.
Lāsma. saka:
Sarunā ar ASV latvieti-vēstures un politoloģijas profesoru ĒRIKU LIKUMU,intervētāja Līga Muzikante, avīzē DDD (2012.g 27.jūlijs-9.augusts,Nr14(268)saka:”Piedodiet,bet Vilis Vītols laikā,kad apdraudēta latviešu tauta,varēja naudu ieguldīt navis kaut kādā,manuprāt,muļķīgā dārzā,bet gan dekolonizācijas procesā.”Kā viņa,kas uzskata sevi par ,,patrioti,,spēja izteikties tik nievājoši par topošo Latvijas Likteņdārzu?
Šī simboliskā dārza veidošanā piedalās tūkstošiem Latviju mīloši cilvēki! Vai gan nebūs pacilājoši Latvijas simtgadē tautai vērot saulrietu caur Likteņvārtiem?
Un kā gan L.Muzikante iedomājas naudas ieguldīšanu dekolonizācijas procesā? To viņai vajadzēja tiešāk paskaidrot pie šāda apgalvojuma.
Jautājums ir labs. Vai tad ir nodibināts kāds dekolonizācijas FONDS ?
Vai nauda jāpārskaita uz pašas Muzikantes KONTU ?
================================
Eva Bule
Paldies Uldim Freimanim par vēstījumu pasaulei
Arī es esmu ļoti sašutusi par Ulda Freimaņa nāvi. Jau iepriekš vēlējos pateikties Uldim Freimanim par viņa gaišo, vērtīgo ideju akcentēt 1941. gada 1. jūlija notikumu patieso gaisotni. Izceļot šo datumu, lielāka varbūtība, ka pasaule sadzirdēs, jo par to neapzināti rūpēsies pat vēstures sagrozītāji – klaigādami pievērsīs uzmanību. Ar šā datuma saistīto notikumu pilnīgāku izskaidrošanu uzreiz tiek atšķetināti ļoti daudzi samudžinātie vēstures faktu pavedieni, uzreiz kļūst skaidrs, kāpēc sarkanarmiešu viennozīmīga pārdēvēšana par atbrīvotājiem ir sātanisks gājiens (tāpat kā okupācijas fakta noliegšana).
Izprotot ar 1941. gada 1. jūliju saistītos notikumus, kļūst skaidrs, kāpēc tika veidots Latviešu leģions, tad beidzot kļūst vieglāk saprotama gan vēsturiskā, gan pašreizējā draudīgā situācija. Nepaspēju Uldim Freimanim personīgi pateikties. Žēl, ka nebiju nevienā no viņa organizētajiem pasākumiem, bet turpmāk noteikti veltīšu lielākas pūles, lai rastu iespēju piedalīties šādās aktivitātēs. Visticamāk tūkstošu piedalīšanās būtu nodrošinājusi patiesības atgādinātājam iespēju palikt dzīvam.
Izmantojot iespēju, vēlos pateikties cilvēkiem, kas piedalījās Ulda Freimaņa organizētajos pasākumos. Pirms šī raksta tapšanas par viņa nāves faktu mēģināju uzzināt ko vairāk, jo nav viegli noticēt pāragrās nāves faktam, pat, ja Latviju uzskata par tiesisku valsti. Bet varbūt tā ir liecība par pretējo?
1941. gada 1. jūlijs – atelpas brīdis
FOTO: Uldis Freimanis un Edgars Dambītis
Joprojām Latvijā neklājas pieminēt atsevišķas patiesās vēstures lappuses – par to var draudēt problēmas. Pie varas esošajiem īpaši nepatīk, ja atgādina par sarkanarmiešu ļaunumu – vērojama valdošo raustīšanās pat no to datumu akcentēšanas, kuri vēsturiski saistās ar latviešu pretošanos iebrucējiem no Krievijas. Liek klusēt, kā zombēdami latviešu tautu, mēģina ieborēt, ka pasaule mūs nesapratīšot, ja runāsim, bet patiesībā pasaule mūs nesaprot, jo klusējam. Izmantojot iespēju, to vēlos atgādināt arī ārzemēs mītošajiem latviešiem, angliski runājošiem.
Valdības, baznīckungu un masas nesaprasts Uldis Freimanis vienalga pildīja Dieva gribu, atgādināja vēstures notikumus to patiesajā gaisotnē, protestējot pret Krievijas pieaugošajiem mēģinājumiem noliegt pat okupācijas faktu, kas nozīmē, ka mums ir asinskārs kaimiņš, kurš vēl joprojām nenožēlo pastrādāto. Uldis Freimanis atgādināja patiesību, riskēja ar savu drošību. Tagad viņš ir miris.
Pasaulei ir jāzina, ka 1941. gada 1. jūlijā no Latvijas aizbēga vairāk nekā gadu te zvērīgi slepkavojušie sarkanie. Akcentējot 1941. gada 1. jūlija notikumus tiek pievērsta uzmanība pasaulē maz zināmam, noklusētam faktam, ka tieši krievi pirmie iebruka plaukstošajā Latvijas Republikā; nekādu vāciešu te nebija. 1940. gadā iebrukušie, sātaniski noskaņotie sarkanarmieši spīdzināja, slepkavoja Latvijas mierīgos iedzīvotājus – Latvijas zeme mirka latviešu asarās un asinīs. Vēstures grāmatās, arī grāmatā “Baigais gads” ir atrodams plašs attiecīgu faktu apraksts, vēl dzīvi arī tā laika aculiecinieki. Manuprāt, nav jābaidās, ka pasaule mūs varētu nesaprast.
1941. gada 1. jūlijs latviešiem bija kā neliels atelpas brīdis, jo sarkanarmieši bēgot vairs nevarēja slepkavot, bet vācieši vēl nebija sākuši slepkavot. Tas bija laiks, kad, sarkanarmiešiem steigā atstājot valsti, čekas pagrabos daudzi latvieši beidzot atrada gan savus pazudušos ģimenei piederīgos, gan augstas valsts amatpersonas. Diemžēl ļoti daudzi noslepkavotie bija tik sakropļoti, ka viņus nevarēja pat pazīt, bet šajā laikā varēja viņus vismaz apbedīt. Radās iespēja atrast, atrakt čekistu nogalinātus un kopējās kaudzēs samestus nevainīgus upurus, tika mēģināts viņus identificēt, pārapbedīt.
Latvijā tikai viena gada laikā sarkanarmieši bija nogalinājuši simtus, tūkstošus latviešu, daudzi pazuda bez vēsts. Jāsaprot, ka attiecībās ar Krieviju jābūt ļoti uzmanīgiem, jo toreizējais Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis gļēvi uzticējās Krievijas skaidrojumiem, ticēja, ka padomju karaspēka ienākšana mūsu zemē ir saskaņā ar starp abām valstīm noslēgtā Starptautiskā palīdzības pakta īstenošanu. Krievijas puse meloja, tāpēc tagad nav zināma pat toreizējā Latvijas prezidenta kapa vieta. Pasaulei ir jāsaprot, ka normāls cilvēks nevar par to visu pateikties – tas būtu sātanisms.
Par latviešu leģiona veidošanas svarīgumu
1941. gada 1. jūlijā asinskārie sarkanarmieši bēga no Latvijas, bet jāzina, ka tie atgriezās. Pasaulei jāzina, ka daudzi drosmīgi latvieši pēc Baigā gada briesmām brīvprātīgi stājās vācu armijas rindās, lai glābtu izdzīvojušos tautiešus, lai glābtu atlikušās latviešu ģimenes no otrreizēja asiņainā Baigā gada atkārtošanās. Viņus mēs godinām par latviešu leģionāriem.
Latviešu leģionāru formas tērpus rotāja nacionālā simbolika. Viņi cīnījās par Latvijas brīvību, par to liecina arī viņu toreiz dziedātas dziesmas vārdi “Mēs sitīsim tos sarkanos, pēc tam tos zili pelēkos!”. Latviešiem pretīgi visi okupanti – gan sarkanie, gan zili pelēkie, bet pēc piedzīvotā Baigajā gada vācieši likās mazāk asinskāri.
Fakti par okupācijas sākumu
Pasaulei jāzina, ka pagājuši jau vairāk nekā 70 gadi, kopš sarkanarmieši nesodīti iebrukuši plaukstošajā Latvijas Republikā. 1940. gadā, naktī no 14. uz 15. jūniju sarkanarmieši slepkavoja latviešus Abrenē (pierobežā), okupanti nogalināja gan latviešu robežsargus, gan civiliedzīvotājus, dzīvības zaudēja arī nepilngadīgie. Šāds bija Kremļa komunistu sātaniskais mēģinājums izprovocēt, lai dažas dienas pirms tolaik jau paslepus ieplānotās Latvijas okupācijas latvieši ar kauju šķērsotu PSRS robežu, lai pasaulei varētu stāstīt melus, ka nākamo dienu notikumi – varmācīgais iebrukums Latvijas Republikā – bijis nepieciešamais pretsolis, mēģinājums novērst Latvijas agresiju pret PSRS.
Tieši šādus sātaniskus murgus jau 1940. gada naktī no 14. jūnija uz 15. jūniju vēstīja padomju ziņu aģentūra TĀSS – tonakt sarkanarmieši esot atsituši “latviešu fašistu iebrukumu viņu zemē”. Pēc dažām dienām – 17.jūnijā Latvijas robežu šķērsoja padomju armija, kuras vēlāk skaidri izprotamais mērķis tomēr nebūt nebija Savstarpējās palīdzības pakta izpilde, kā tas melīgi iepriekš bija izteikts padomju valsts prasībā Latvijas valdībai. Vēlāk kļuva skaidrs, ka Krievijas patiesais mērķis bija Latvijas asiņaina okupācija, kas salauza, izpostīja dzīves simtiem tūkstošu latviešu.
Pagājuši jau vairāk nekā 70 gadi, kopš sarkanarmieši nesodīti iebrukuši plaukstošajā Latvijas Republikā. Lai gan 1941. gada 1. jūlijā sarkanie okupanti uz laiku bija izvākušies, tie atgriezās un turpināja asiņaino okupāciju, 1945. gada 9. maijā svinot uzvaru arī pār mūsu tautu un te paliekot.
Melnais datums – 1945. gada 9. maijs
Lai sadzird pasaule, ka 1945. gada 9. maijā Latvijā varu nostiprināja tie paši padomju okupanti, kas bija iebrukuši jau 1940. gadā. Arī pēc 1945. gada 9. maija tie atkal turpināja latviešu arestus, spīdzināšanas, slepkavošanas. Daudziem jo daudziem tajā laikā nošautajiem nav pat kapa vietas, jo padomju okupanti neļāva aprakt – par to draudētu nošaušana. Latvijas īstenie saimnieki nevienam nevarēja sūdzēties, kad lopu vagonos uz Sibīriju izvestie simtiem tūkstoši latviešu mira no bada un sala, bet ar izdzīvojušiem it kā atjaunotā Latvijas valsts neveicina kontaktu atjaunošanu. Par latviešiem atņemtajiem īpašumiem nerunā, pat nepiemin, ka mūsējie vēl Sibīrijā… Nevar normāls cilvēks par atbrīvotājiem saukt tos, kas represēja, spīdzināja, slepkavoja.
Noteikti kādam nepatika Ulda Freimaņa atklātā, tiešā valoda vārdos, darbos, bet vajag prast atšķirt skarbumu no ļaunuma. Viņš miermīlīgā ceļā vēlējās atgādināt patiesību; neindēja, noslepkavoja. Manuprāt, stiprs, attīstīts, normāls cilvēks par vārdos pateikto nevienu nenogalinātu, pareizāk būtu pat neapvainoties, jo tas tikai pasliktinātu paša karmu, bet mūsu visu interesēs ir evolūcija. Jebkurā gadījumā Dievam ticīgs cilvēks aizstāv patiesību, bet, ja viņam par to kaitē, tad gribas atgādināt: “Tos, kurus nemīl cilvēki, – mīl Dievs!”
Situācijā, kāda ir Latvijā, svarīgi spēt saglabāt veselo saprātu, produktīvi darbojoties, krāt spēkus tiesiskuma atjaunošanai Latvijā, kam būtisks priekšnoteikums ir vēstures faktu pilnīga atspoguļošana, komunistiskā terora starptautiska nosodījuma panākšana.
lielisks, supper precizs un taisnigs raksts
Līga Muzikante ir redzēta pie Aivara Borovkova birojā.
Bijušais Drošības policijas priekšnieka vietnieks Didzis Šmitiņš, ja gribētu, varētu pastāstīt daudz interesanta, kas patiesībā par “spēlītēm” notiek. Un ne tikai Didzis Šmitiņš.
Ja Līga Muzikante ir redzēta pie Borovkova, tad arvien vairāk neskaidrības iegūst noteiktas aprises.Drīz varēsim šo drausmīgo sātanisma PUZLI precīzi sastellēt kopā, kurš vēstīs mums drausmīgas lietas- neskaitāmu cilvēku nāves.
Sarunā ar ASV latvieti-vēstures un politoloģijas profesoru ĒRIKU LIKUMU,intervētāja Līga Muzikante, avīzē DDD (2012.g 27.jūlijs-9.augusts,Nr14(268)saka:”Piedodiet,bet Vilis Vītols laikā,kad apdraudēta latviešu tauta,varēja naudu ieguldīt navis kaut kādā,manuprāt,muļķīgā dārzā,bet gan dekolonizācijas procesā.”Kā viņa,kas uzskata sevi par ,,patrioti,,spēja izteikties tik nievājoši par topošo Latvijas Likteņdārzu?
Šī simboliskā dārza veidošanā piedalās tūkstošiem Latviju mīloši cilvēki! Vai gan nebūs pacilājoši Latvijas simtgadē tautai vērot saulrietu caur Likteņvārtiem?
Un kā gan L.Muzikante iedomājas naudas ieguldīšanu dekolonizācijas procesā? To viņai vajadzēja tiešāk paskaidrot pie šāda apgalvojuma.
http://www.philos.lv/Patiba.html
Murgi „Viedas” izdevumā.
Garīgas Mācības tiek dotas tās tautas valodā – tai tautai, kurai tā ir jārealizē, kura ir spējīga to uztvert, saprast un pielietot dzīvē. Tas, kas netiek un nevar tikt pielietots dzīvē, ir kaitīgs. Pār(i) un garām ejoša ziņkāre ir postoša pašam ziņkārīgajam. Tāpēc Garīgās Mācības ir jālasa un jāapgūst tajā valodā un vidē, kurā tās ir dotas.
Garīgā Mācība ir centrs, kurš pulcina savējos. Ir jādodas uz centru. Centrs nav jādala. Apgūt Garīgo Mācību nozīmē apgūt tās valodu – piepulcēties tās tautai – tuvoties Magnētam. Tulkojums ir „ceļa segums”. Taciņa no Magnēta līdz Sirdij, bet Mācība tomēr būs jāapgūst tās valodā un Sirdī, kura ir savienojusies ar Magnētu.
Tulkojums ir glābšanas riņķis, bet kāpēc šķērsot Okeānu glābšanas riņķī, ja blakus ir kuģis pilnās burās?
Neviens tulkojums nevar tikt uzskatīts par pilnvērtīgu Mācības tekstu. Tulkotājs ir sevišķs cilvēks. Viņam ir vajadzīgas sevišķas īpašības. Dzīvā Ētika nav visiem. Tā ir Mācība intelektuāli, emocionāli, fiziski un Garīgi (enerģētiski) attīstītiem, veseliem un stipriem Cilvēkiem. Tāpēc tulkotājam ir jābūt Spēkpilnam starpniekam starp Ļoti spēcīgu Magnētu un Stipriem Cilvēkiem. Kāds būs tulkotājs, tādu saņems tulkojumu.
Tulkotājam jābūt ar Enerģētiski attīstītu (izsmalcināti vispusīgu un spēcīgu) smalko ķermeni, ļoti plašu zināšanu loku un tikpat plašu apziņu, kurā harmoniski savijas kā Krieviskais, tā Latviskais. Ar ļoti labu izglītību un poētisko izteiksmes spēju – Dzīvā Ētika ir Jūtziņas ceļvedis. Dzīvās Ētikas nesējs ir dvēseles noskaņojums – lidojuma ritms un tonalitāte – priekpilnais svinīgums, izsmalcināta uzmanība, zinoša uzticība, pārlaicīga saskaņa ar Skolotāju un daudzas citas dvēseles ugunīgās toņkārtas, kuras savijas vienā bezgala varenā un visaptverošā himnā. Tikai tādā dvēseles un teksta vibrācijā var tuvoties teksta vārdu izpratnei un intelektuālajam saturam. Tikai tāda sintēze nes Mācību.
Tulkotājam ar labu gribu vien nepietiek – vēl vairāk – ir jābūt ļoti uzmanīgiem pret tiem, kuriem, zūdot savu spēju un situācijas adekvātam novērtējumam, tādas tieksmes rodas – viņus uz to var virzīt arī tumšā puse, kura ir ieinteresēta nekvalitatīvos un kroplos tulkojumos. Atbildīgs Cilvēks bez tieša aicinājuma uz to – tīras vides, svētības un kontroles iespējām, pie tāda darba neķersies.
Īsts tulkotājs ir tam sagatavots – pievests, darbā sargāts un padomdevēju palīdzību saņemošs. Tas nenāk no viņa. To sūta Skolotājs. Tāda tulkotāja darbs neizkropļo un neierobežo tekstu – tāds nemazina, nesašaurina Mācības enerģiju plūsmu. Diemžēl to nevar teikt par Latviešu tulkojumu un „Viedas” izdevumu.
To ir veicis cilvēks bez pietiekamām zināšanām un spējām. „Tulkojumam” pilnīgi atņemta tā poētiskā daļa – iztrūkst Mācības nesēja. Tulkotājam trūkst izpratnes un zināšanu par tulkojamo Mācību un filosofiskās, kā arī vispārējas izglītības. Pamatskolnieks nevar tulkot zinātnisku darbu.
Diemžēl te mēs redzam pretenziju bez spējām un bīstamu ļaušanos bezatbildīgiem impulsiem. Aizrautība ir dvēseles stāvoklis, kuru var izprovocēt tumši pavadoņi. Mēs neiesakām izmantot „Viedas” izdoto tulkojumu. Tas ir maldinošs un rada neizpratni tieši tulkojuma zemās kvalitātes dēļ. Tas rada nepareizu priekšstatu kā par pašu Mācību, tā par tajā esošo.
Mēs izmantojam Samaras 1992.gada Toljati pilsētas Rēriha biedrības izdevumu, kuru rediģējis Kagans G.I. un Rodičevs J.E..
Neiesakām to iegūt no interneta. Tīklā ievietotājs tekstu ir piesārņojis ar patvaļīgiem nelegāliem iespraudumiem, kuri kropļo Mācību. Jāsaka, ka tumšie darboņi Mācību un citu okulto literatūru nežēlīgi kropļo un falsificē.
„Viedas” izdevums nav uzskatāms par tulkojumu, bet par Dzīvās Ētikas kropļojumu. Tulkotājai ir viņas izglītības un apziņas stāvokļa veidots viedoklis par to, kas ir Dzīvā Ētika un, vadoties no tā, notiek viedokļa izklāsts, caur mācības tekstu, bet ne Dzīvās Ētikas Mācības tulkojums. Tas ir veca cilvēka pasīvas dvēseles vērojumu pozīcijas izklāsts. Te nav nekā no Jaunās Pasaules Ugunīgā prieka, lidojuma un traukšanās Ugunīgās Pasaules viļņos. Krievi par tādu tulkojumu saka: „Der kā govij segli”.
Tieši niansēs, kuras tiek nepatiesi tulkotas, slēpjas Ugunīgās Mācības būtība. Tas, kas te ir publicēts, neatbilst ne tās Garam, ne burtam, ne Saturam. Filosofijā un dzejā nav sinonīmu. Katram vārdam ir tā savdabīgā nozīme. Nezinot šo nozīmi, nevar pārtulkot filosofisku un reizē poētisku darbu. Zemnieku sarunvaloda un domāšana der tirgus laukumam, bet ne filosofiska darba tulkojumam.
„Tulkotāja” neatšķir darītāju no darbības. Dezinfekcija(masāža) un dezinficētāja (masiere) viņai ir viens un tas pats. Šajā mazajā (443.) fragmentā ir 16 tulkojumu un 4 nopietni jēgas kropļojumi.
Lai tos visus paskaidrotu, vajadzētu uzrakstīt nelielu grāmatiņu. Bet 4 nopietnās jēgas kļūdas tomēr paskaidrošu.
Tagad tur ir – „ .. sevis disciplinēšana .. darbošanās..”.
Oriģinālā ir – „ .. необходимая дисциплина заключается в действии..”, ar ko tā laika Cilvēki apzīmē mācību priekšmetu (дисциплина), un tāpēc,
tulkojumā jābūt – „nepieciešamā mācība ir .. darbībā”. Tulkotāja vienkārši nezin to, kā lietoja vārdus Krievijā tā laika izglītotie Cilvēki.
Tagad tur ir –„ Patība raksturīga zemes valstībai” (самость свойственна земному царству).
Oriģinālā ir – „Самость есть земное царство”, tātad,
tulkojums skan – „Patība ir zemes valstība”. Te man komentāru nav, jo ir jāzina, ko nozīmē „Debesu valstība ir Sirdī”, un tālāk tas noved pie „patības Sirdī nav” – viss tas, kas neietilpst un nevar tikt ietilpināts Sirdī – Sirds pasaulei pretējais. Ar tādu „tulkojumu” visas šīs un arī citas durvis tiek „aizmūrētas”.
Tagad tur ir – „Ugunīgās pasaules izpratne..”(постижение Огненного Мира).
Oriģinālā ir – „Явление сознания Огненного Мира..”. „Явление сознания” burtiski ir „apziņas parādīšana”, bet pēc nozīmes – „Ugunīgās Pasaules apziņas izpaušana” – šajā gadījumā ar parādīšanas, atklāšanas (atvēršanas) nozīmi.
Tas ir briesmīgi, ko ar jums melnie dara!
Un vēl.
Tagad tur ir – „ .. tuvošanās šim varenajam spēkam .. ” (приближение к этой могучей силе).
Oriģinālā ir – „ .. приближение к этой мощи .. ”.
„Varenajam spēkam” ir norāde uz spēka lielumu – tad ir runa par spēku, bet „к этой мощи” runā par dvēseli, apziņai piemītošo kvalitāti, stāvokli un dvēseles īpatnību, kura, tāpat kā „slava” ir metafiziska parādība – auras veidojums, kurš iegūts ilgstošā darbā un enerģiju mijiedarbībā.
Tulkojumam jābūt – „tuvošanās šai varenībai”, un jāsaprot gribas lietošanas spēju, bet ne atklātas varas darbības (kas ir могущество), spējas nozīmē.
Te ir jāzin tas, ko izdomāt nevar. Te ir jāzin metafizika un jābūt praksei tādu parādību pasaulē. To nezinot, notiek maldināšana un vešana prom no Dzīvās Ētikas ceļa.
„Tuvošanās šai varenībai” ir runa par mūsu auras izmaiņām (izmaiņām mūsos), bet ne tuvošanos kādam ārējam spēkam, kas (tulkojumā) liek domāt par tā ietekmi uz mums. Tā ir pašas Agni Jogas būtības nomaiņa uz pseidokristietībā esošas apziņas verdzisko stāvokli. Ar tādu sašaurinātu apziņu Kosmisko Telpu nevar redzēt. Caur sīku caurumiņu „camera obscura” parāda apgrieztu pasaules ainu.
Jūs rakstāt, ka nesaprotat šī jēdziena „patība” nozīmi, bet man liekas – būtiskāks ir jautājums par visu to, ko Jūs uzskatāt par saprastu un esat pieņēmusi kā Dzīvajā Ētikā esošu.
Patība ir egocentrisma uzturēts dvēseles stāvoklis un tā diktēta darbība. Tas, ko Jūs darāt savtīgu mērķu sasniegšanai, kas galarezultātā nes labumu jums pašiem. Patība ir egocentrisma (dvēseles stāvokļa) izpausme darbībā.
Murgi „Viedas” izdevumā.
Garīgas Mācības tiek dotas tās tautas valodā – tai tautai, kurai tā ir jārealizē, kura ir spējīga to uztvert, saprast un pielietot dzīvē. Tas, kas netiek un nevar tikt pielietots dzīvē, ir kaitīgs. Pār(i) un garām ejoša ziņkāre ir postoša pašam ziņkārīgajam. Tāpēc Garīgās Mācības ir jālasa un jāapgūst tajā valodā un vidē, kurā tās ir dotas.
Garīgā Mācība ir centrs, kurš pulcina savējos. Ir jādodas uz centru. Centrs nav jādala. Apgūt Garīgo Mācību nozīmē apgūt tās valodu – piepulcēties tās tautai – tuvoties Magnētam. Tulkojums ir „ceļa segums”. Taciņa no Magnēta līdz Sirdij, bet Mācība tomēr būs jāapgūst tās valodā un Sirdī, kura ir savienojusies ar Magnētu.
Tulkojums ir glābšanas riņķis, bet kāpēc šķērsot Okeānu glābšanas riņķī, ja blakus ir kuģis pilnās burās?
Neviens tulkojums nevar tikt uzskatīts par pilnvērtīgu Mācības tekstu. Tulkotājs ir sevišķs cilvēks. Viņam ir vajadzīgas sevišķas īpašības. Dzīvā Ētika nav visiem. Tā ir Mācība intelektuāli, emocionāli, fiziski un Garīgi (enerģētiski) attīstītiem, veseliem un stipriem Cilvēkiem. Tāpēc tulkotājam ir jābūt Spēkpilnam starpniekam starp Ļoti spēcīgu Magnētu un Stipriem Cilvēkiem. Kāds būs tulkotājs, tādu saņems tulkojumu.
Tulkotājam jābūt ar Enerģētiski attīstītu (izsmalcināti vispusīgu un spēcīgu) smalko ķermeni, ļoti plašu zināšanu loku un tikpat plašu apziņu, kurā harmoniski savijas kā Krieviskais, tā Latviskais. Ar ļoti labu izglītību un poētisko izteiksmes spēju – Dzīvā Ētika ir Jūtziņas ceļvedis. Dzīvās Ētikas nesējs ir dvēseles noskaņojums – lidojuma ritms un tonalitāte – priekpilnais svinīgums, izsmalcināta uzmanība, zinoša uzticība, pārlaicīga saskaņa ar Skolotāju un daudzas citas dvēseles ugunīgās toņkārtas, kuras savijas vienā bezgala varenā un visaptverošā himnā. Tikai tādā dvēseles un teksta vibrācijā var tuvoties teksta vārdu izpratnei un intelektuālajam saturam. Tikai tāda sintēze nes Mācību.
Tulkotājam ar labu gribu vien nepietiek – vēl vairāk – ir jābūt ļoti uzmanīgiem pret tiem, kuriem, zūdot savu spēju un situācijas adekvātam novērtējumam, tādas tieksmes rodas – viņus uz to var virzīt arī tumšā puse, kura ir ieinteresēta nekvalitatīvos un kroplos tulkojumos. Atbildīgs Cilvēks bez tieša aicinājuma uz to – tīras vides, svētības un kontroles iespējām, pie tāda darba neķersies.
Īsts tulkotājs ir tam sagatavots – pievests, darbā sargāts un padomdevēju palīdzību saņemošs. Tas nenāk no viņa. To sūta Skolotājs. Tāda tulkotāja darbs neizkropļo un neierobežo tekstu – tāds nemazina, nesašaurina Mācības enerģiju plūsmu. Diemžēl to nevar teikt par Latviešu tulkojumu un „Viedas” izdevumu.
To ir veicis cilvēks bez pietiekamām zināšanām un spējām. „Tulkojumam” pilnīgi atņemta tā poētiskā daļa – iztrūkst Mācības nesēja. Tulkotājam trūkst izpratnes un zināšanu par tulkojamo Mācību un filosofiskās, kā arī vispārējas izglītības. Pamatskolnieks nevar tulkot zinātnisku darbu.
Diemžēl te mēs redzam pretenziju bez spējām un bīstamu ļaušanos bezatbildīgiem impulsiem. Aizrautība ir dvēseles stāvoklis, kuru var izprovocēt tumši pavadoņi. Mēs neiesakām izmantot „Viedas” izdoto tulkojumu. Tas ir maldinošs un rada neizpratni tieši tulkojuma zemās kvalitātes dēļ. Tas rada nepareizu priekšstatu kā par pašu Mācību, tā par tajā esošo.
Mēs izmantojam Samaras 1992.gada Toljati pilsētas Rēriha biedrības izdevumu, kuru rediģējis Kagans G.I. un Rodičevs J.E..
Neiesakām to iegūt no interneta. Tīklā ievietotājs tekstu ir piesārņojis ar patvaļīgiem nelegāliem iespraudumiem, kuri kropļo Mācību. Jāsaka, ka tumšie darboņi Mācību un citu okulto literatūru nežēlīgi kropļo un falsificē.
„Viedas” izdevums nav uzskatāms par tulkojumu, bet par Dzīvās Ētikas kropļojumu. Tulkotājai ir viņas izglītības un apziņas stāvokļa veidots viedoklis par to, kas ir Dzīvā Ētika un, vadoties no tā, notiek viedokļa izklāsts, caur mācības tekstu, bet ne Dzīvās Ētikas Mācības tulkojums. Tas ir veca cilvēka pasīvas dvēseles vērojumu pozīcijas izklāsts. Te nav nekā no Jaunās Pasaules Ugunīgā prieka, lidojuma un traukšanās Ugunīgās Pasaules viļņos. Krievi par tādu tulkojumu saka: „Der kā govij segli”.
Tieši niansēs, kuras tiek nepatiesi tulkotas, slēpjas Ugunīgās Mācības būtība. Tas, kas te ir publicēts, neatbilst ne tās Garam, ne burtam, ne Saturam. Filosofijā un dzejā nav sinonīmu. Katram vārdam ir tā savdabīgā nozīme. Nezinot šo nozīmi, nevar pārtulkot filosofisku un reizē poētisku darbu. Zemnieku sarunvaloda un domāšana der tirgus laukumam, bet ne filosofiska darba tulkojumam.
„Tulkotāja” neatšķir darītāju no darbības. Dezinfekcija(masāža) un dezinficētāja (masiere) viņai ir viens un tas pats. Šajā mazajā (443.) fragmentā ir 16 tulkojumu un 4 nopietni jēgas kropļojumi.
Lai tos visus paskaidrotu, vajadzētu uzrakstīt nelielu grāmatiņu. Bet 4 nopietnās jēgas kļūdas tomēr paskaidrošu.
Tagad tur ir – „ .. sevis disciplinēšana .. darbošanās..”.
Oriģinālā ir – „ .. необходимая дисциплина заключается в действии..”, ar ko tā laika Cilvēki apzīmē mācību priekšmetu (дисциплина), un tāpēc,
tulkojumā jābūt – „nepieciešamā mācība ir .. darbībā”. Tulkotāja vienkārši nezin to, kā lietoja vārdus Krievijā tā laika izglītotie Cilvēki.
Tagad tur ir –„ Patība raksturīga zemes valstībai” (самость свойственна земному царству).
Oriģinālā ir – „Самость есть земное царство”, tātad,
tulkojums skan – „Patība ir zemes valstība”. Te man komentāru nav, jo ir jāzina, ko nozīmē „Debesu valstība ir Sirdī”, un tālāk tas noved pie „patības Sirdī nav” – viss tas, kas neietilpst un nevar tikt ietilpināts Sirdī – Sirds pasaulei pretējais. Ar tādu „tulkojumu” visas šīs un arī citas durvis tiek „aizmūrētas”.
Tagad tur ir – „Ugunīgās pasaules izpratne..”(постижение Огненного Мира).
Oriģinālā ir – „Явление сознания Огненного Мира..”. „Явление сознания” burtiski ir „apziņas parādīšana”, bet pēc nozīmes – „Ugunīgās Pasaules apziņas izpaušana” – šajā gadījumā ar parādīšanas, atklāšanas (atvēršanas) nozīmi.
Tas ir briesmīgi, ko ar jums melnie dara!
Un vēl.
Tagad tur ir – „ .. tuvošanās šim varenajam spēkam .. ” (приближение к этой могучей силе).
Oriģinālā ir – „ .. приближение к этой мощи .. ”.
„Varenajam spēkam” ir norāde uz spēka lielumu – tad ir runa par spēku, bet „к этой мощи” runā par dvēseli, apziņai piemītošo kvalitāti, stāvokli un dvēseles īpatnību, kura, tāpat kā „slava” ir metafiziska parādība – auras veidojums, kurš iegūts ilgstošā darbā un enerģiju mijiedarbībā.
Tulkojumam jābūt – „tuvošanās šai varenībai”, un jāsaprot gribas lietošanas spēju, bet ne atklātas varas darbības (kas ir могущество), spējas nozīmē.
Te ir jāzin tas, ko izdomāt nevar. Te ir jāzin metafizika un jābūt praksei tādu parādību pasaulē. To nezinot, notiek maldināšana un vešana prom no Dzīvās Ētikas ceļa.
„Tuvošanās šai varenībai” ir runa par mūsu auras izmaiņām (izmaiņām mūsos), bet ne tuvošanos kādam ārējam spēkam, kas (tulkojumā) liek domāt par tā ietekmi uz mums. Tā ir pašas Agni Jogas būtības nomaiņa uz pseidokristietībā esošas apziņas verdzisko stāvokli. Ar tādu sašaurinātu apziņu Kosmisko Telpu nevar redzēt. Caur sīku caurumiņu „camera obscura” parāda apgrieztu pasaules ainu.
Jūs rakstāt, ka nesaprotat šī jēdziena „patība” nozīmi, bet man liekas – būtiskāks ir jautājums par visu to, ko Jūs uzskatāt par saprastu un esat pieņēmusi kā Dzīvajā Ētikā esošu.
Patība ir egocentrisma uzturēts dvēseles stāvoklis un tā diktēta darbība. Tas, ko Jūs darāt savtīgu mērķu sasniegšanai, kas galarezultātā nes labumu jums pašiem. Patība ir egocentrisma (dvēseles stāvokļa) izpausme darbībā.
Pauls Stelps
Sociopsiholoģijas asociācija
Aivars Garda, Līga Muzikante un Liene Apine ir viltus latviešu draugi. Katrs kas viņus vērtējis ne tikai pēc vārdiem, bet arī darbiem par to ir pārliecinājies. Viņi nav patiesi cīnītāji par tiesiskumu. Viņi, tāpat kā Krievijā Vladimirs Žirinovskis, ir klauni, kas vēl kā prostitūtas diedelē no Viļa Vītola naudu, piesedzoties ar skaistiem vārdiem. Muļķi nav tie, kas bija viņiem noticējuši. Muļķi ir tie, kas, saņēmuši jaunu informāciju, turpinās viņiem ticēt, praktiski palīdzēs degradēt jebkuru svētu lietu.
Ko tik visu nevar redzēt, kad paceļ paladziņu. Mēslainē nav svarīgi cik mēslu tur ir. Latvijā gandrīz viss nedabiskais ir kā lielā miskastē – skaries klāt kam gribi, visur nelabi ož! Būtu jābrīnās, ka Latvijas Nacionālā Fronte nesmirdētu, ja pat Aivara Gardas protezē Aivars Gedroics no Daugavpils smirdina un sasmirdis. Bet kādi viltus patrioti! Un, galvenais, latviski runājoši!
Nu jau tas ir vispārzināms fakts, ka lai gan vārdos Latvijas Nacionālās Frontes biedre Līga Muzikante, kura sevi dēvē arī par Aivara Gardas vietnieci iestājas pret cenzūru, tad darbos priekš cīnītājiem pret šo Latvijas mafiozo sistēmu laikraksta “DDD” slejās vieta neatrodas, vai raksti tiek “apstrādāti” līdz murgojumam. Toties LNF laikrakstā “DDD” un portālā http://www.fronte.lv atrodas vieta priekš izvirtuļa un pašlabuma meklētāja Imanta Parādnieka. Kā saka, tāds tādu atraduši. Visi viņi izrādījušies nelieši un liekuļi.
Meliem īsas kājas. Agrāk vai vēlāk viss nāk gaismā. Žēl tikai cilvēku, kas šo viltus patriotu dēļ zaudējuši savu dārgo laiku un, iespējams, pat veselību un dzīvību. Bet Visaugstākais Soģis nav mazais bērns. Saņems Dieva sodu arī Aivars Garda.
Nu jau Grantins kluvis pavisam shizofrenisks. Var tikai izteikt liidzjuutiibu taam nabaga dveeseleem, kas vinja murgiem tic. Kaads sakars “DDD” veidotaajiem – Liigai Muzikantei, Aivaram Gardam un Lienei Apinei ar Freimanja naavi??? Cik zinu, “DDD” publiceja Gedroica rakstu Freimanja pieminai. Ari sho E.Bules rakstu Grantinjsh panjeemis no “DDD” lapas.
Noveelu cilveekiem aatraak saprast,ka Grantinjsh nedraudzeejas ar veselo sapraatu, tachu ko gan gaidiit no taada, kursh parakstiijis papiiru par sadarboshanos ar cheku.
2012. gada 5. augusts 12.15Nu jau Grantins kluvis pavisam shizofrenisks. Var tikai izteikt liidzjuutiibu taam nabaga dveeseleem, kas vinja murgiem tic. Kaads sakars “DDD” veidotaajiem – Liigai Muzikantei, Aivaram Gardam un Lienei Apinei ar Freimanja naavi??? Cik zinu, “DDD” publiceja Gedroica rakstu Freimanja pieminai. Ari sho E.Bules rakstu Grantinjsh panjeemis no “DDD” lapas.
Noveelu cilveekiem aatraak saprast,ka Grantinjsh nedraudzeejas ar veselo sapraatu, tachu ko gan gaidiit no taada, kursh parakstiijis papiiru par sadarboshanos ar cheku.
_________________
Šis komentārs pats ir uzrakstīts chekas garā. Vai tad Valdis skatījās pa durvju caurumu, kad viņa piesauktais “tāds” parakstīja papīru par sadarbošanos ar čeku? Bet varbūt Valdis spriež pēc savas samaitātības pakāpes un pats strādā čekai? Komentārs gan neko jaunu neatklāj, jo uzrakstīts tā, kā agrāk strādāja čekisti – nosaukt nevēlamo personu par psihisku slimu, lai sakompromitētu citu acīs. Ja neizdodas iebiedēt un aizbaidīt no cilvēkiem, tad tālāk zemiski sakompromitē un izolē. Ja vēl neizdodas tikt galā, tad sagandē veselību un pat fiziski iznīcina. Te nu gan par laimi L.Grantiņam un par nelaimi Valdim, šiem čekistiem rokas ir pa īsām, lai tā vienkārši un nemanot tiktu klāt L.Grantiņam. Vācijas specdienesti cilvēkus sargā. Tāpēc jau Valdis “vicina savas dūrītes” un melo, nesaprazdams, ka patiesības vārdu neizdosies apslāpēt.
Jā, izlasot par Viedas tulkojumu saprotu, cik ļoti visu jēgu var izmainīt slikts tulkotājs. Tas pats, kā kad morga darbinieks sadomātu veikt neiroķirurģisku operāciju pacienta smadzenēs.
urlu ķēmi,jums jau te civēki teica nemocīties velti ar savām jēlībām, jo tikai augs vienalga nacionālais gars augumā!
Es bieži esmu iemetis acis šajā vietnē, bet ļoti nepatīk latviešu nacionāļu riešanās un viņu aplikšana arī no jūsu vietnes.
Aivars Garda jau noveco un paliek vecs. Jo vairāk viņš noveco jo vairāk kļūst acīmredzamas viņa sejas līdzība ar Mavrika Vulfsona seju. Aivars Garda nemaz neizskatās līdzīgs savam juridiskajam tēvam Konstantīnam Gardam.
Vai šitiem veciem večiem nav jau jānoiet no skatuves un nemuldēt,pietiek ka viņi paplivina audeklu kur ir tāda iespēja. http;//pandoraopen.ru ir video Starikova un Ponomareva diskusija,saruna notiek brīvā dabā,klausītāji ir ļoti daudz bet tikai jaunieši,kas cenšās izprast pasaulē virzību.Veči, būtu jādomā par kapu kalniņu,bet jaunos esat izaudzinājuši sexam un uzdzīvei.
Kamēr mūsu senču svēts mantojums – Latvija nav brīva un kamēr gļēvi nelieši un nodevēji kopā ar nekaunīgajiem civilokupantiem darbojas nesodīti un nelikvidēti, tikmēr likumīgajiem pilsoņiem-veciem un jauniem ir jādara viss, kas viņu spēkos lai šī situācija mainītos uz labo pusi!
To saku tam ciniskajam naivulim vai dumiķim, ar niku -jautā.
Lietuvā norisinās informatīvais karš
06.08.2012
Juris Ciganovs, vēsturnieks
Lietuvā norisinās nežēlīgs un amorāls karš – tā raksta Lietuvas interneta ziņu portāls “obzor.lt”. “Iekarotāji savus mērķus nerealizē ar automātiskajiem ieročiem. Krievijas propagandas mašīna cenšas traumēt Lietuvas iedzīvotāju smadzenes un transformēt viņu identitāti,” – tā raksta “obzor.lt”. Starp citu, šis ir Lietuvas krieviski rakstošais ziņu kanāls. Lai arī runa ir par mūsu kaimiņzemes situāciju un iedzīvotājiem, tomēr daudzas atziņas ir kā no mūsu valsts ikdienas norakstītas. Varbūt šajās atziņās ir vērts ieklausīties?
Informatīvais karš – tas ir karš, kurā ieroču vietā tiek izmantota informācija. Mērķis – svešā valstī panākt sev vēlamo politisko vai ekonomisko uzdevumu izpildi, cīnīties par cilvēku apziņu, ar moderno tehnoloģiju palīdzību manipulēt ar sabiedrības domām un sajūtām.
Rakstā “Krievijas propagandas leģioni iekaro lietuviešu prātus” citēts Viļņas universitātes Komunikāciju fakultātes Žurnālistikas institūta pasniedzējs doktors Mants Martišjus uzsver, ka pēdējā laikā ir acīmredzams, ka pastiprinājusies Lietuvai naidīgas informācijas plūsma. Lietuvu bombardē ar negatīvu, lietuviešu pašidentitāti graujošu informāciju. Pētnieks šo faktu saista ar Krievijas specdienestu plānveidīgu darbību. Talkā tiek ņemta gan vēsture, gan mūsdienas. “Piemēram, ja runā par Grīnvaldes kauju, tad obligāti uzsver, ka lietuvieši tajā gandrīz nav piedalījušies. Tā nav taisnība, jo lietuviešu karavīri bija puse no karaspēka, tomēr tāds vēstures skaidrojums tiek iepotēts sabiedrībai. Vai cits piemērs – ja salīdzina Lietuvu ar citām valstīm, tad jebkurā aspektā mūsu valsts tiek rādīta kā sliktāka. Vai pat ne viena no sliktākajām, bet tieši – pati sliktākā. Tiek proponēta doma, ka lietuvieši – tā ir neveiksminieku nācija. Ja Lietuvai kaut kas neizdodas, tad šis fakts tiek uzpūsts līdz nemaņai.”
Savukārt kāds vārdā nenosaukts Lietuvas aizsardzības ministrijas analītiķis izsaka savas domas par situāciju valstī: “Ir spēki, kas cenšas padarīt Lietuvas sabiedrību vāju, sašķeltu, vīlušos, lai daudz cilvēku emigrētu, lai valsts vara un armija paliktu nespējīgas… Tā tiek sagatavota augsne, lai valstī šādā atmosfērā naidīgie spēki varētu realizēt jebkurus mērķus.”
Kā uzskata aizsardzības ministrijas analītiķis, tad viens no vislētākajiem un vienkāršākajiem veidiem, kā Krievija cenšas ietekmēt sabiedrisko domu Lietuvā, ir – lasītāju komentāri zem rakstiem interneta vietnēs. Speciālas sabiedrisko attiecību kompānijas vai nolīgti rakstītāji sistemātiski komentē dažādus rakstus. Viņu mērķis ir pēc iespējas negatīvāk izteikties par Lietuvas valsti. “Nav noslēpums, ka daudzi lasa šos komentārus pie rakstiem internetā. Kāds gan šiem cilvēkiem var rasties viedoklis? Pirmkārt, tāds, ka lietuvieši ir ļoti negatīvi noskaņoti paši pret savu valsti un paši pret sevi kā nāciju. Otrkārt – ka lietuvieši ir analfabētiski muļķi. Tāds ir profesionālo komentētāju mērķis – radīt priekšstatu, ka lielākā daļa iedzīvotāju Lietuvu neatbalsta un no šejienes nepieciešams emigrēt. Sabiedrībā rodas negatīva, nihilistiska atmosfēra,” tā situāciju vērtē aizsardzības ministrijas eksperts.
Tiek veidoti speciāli interneta portāli, kuros ievieto propagandas rakstura informāciju par Krieviju, kuros kritizē Lietuvu, tās kultūru un vēsturi. Ar informāciju “karo” arī Lietuvā retranslētā Krievijas televīzija un krievvalodīgas raidstacijas. To mērķis – lai sabiedriskajā telpā pastāvīgi skanētu krievu valoda. Savs mērķis ir arī Krievijas mūziķu koncertiem Lietuvā. Tas ir mēģinājums noturēt Lietuvu Krievijas kultūras sfēras ietekmē.
Tas esot ļoti svarīgi rietumvalstu attieksmē pret Lietuvu – ja valstī ir cieņā krievu popkultūra, tas nozīmē, ka Lietuva nav tālu tikusi prom no Krievijas kulturālās ietekmes zonas. Rietumi izdara secinājumus, ka Lietuva ne pārāk atšķiras no Krievijas.
Doktors M. Martišjus tāpat uzskata, ka ievērojams Krievijas propagandas ierocis ir grāmatas par vēsturi. “Daudzi autori raksta izsmējīgi par Lietuvas vēsturi, publicējot tikai negatīvo un lietuviešiem aizvainojošo informāciju. Negribētu apgalvot, ka šie autori ir nopirkti, varbūt viņi vienkārši ļoti kritiski izturas pret Lietuvas vēsturi. Taču aizdomīgi ir tas, ka daži no viņiem visiem spēkiem cenšas neteikt neko labu par mūsu valsti,” uzsver Viļņas universitātes mācībspēks.
Īstenībā šī aprakstītā situācija tik ļoti atgādina Latviju, ka iespējams tikai samainīt valstu nosaukumus un viss būtu kā par mums rakstīts. Ir mums tādi, kas raksta par Latviju tikai slikto, kas uzsver, ka latvieši vieni paši neko nekad nav panākuši, ka valstij nav jēgas, ka no tās vajag tik laisties prom. Ir arī tādi, kas ar putām uz lūpām aizstāv visādus Krievijas rīkotos dziesmu konkursus Jūrmalā, šīs valsts sponsorētos “tautas klubus” dažādos sporta veidos un citas aktivitātes, par kuru mērķiem mēs varam tikai nojaust.
–JĀSAKA — TAISNĪBA !BET VISAPKĀRT IR TIK ŠAUSMĪGI DAUDZ MELU UN MEĻU!
mANI VISVAIRĀK PĀRSTEIDZ TIE NOŽĒLOJAMIE CILVĒKVEIDĪGIE,KURI APZINĀTI MELO!VAI TIEŠĀM NESAPROT, KA TAS ATSTĀJ VESELĪBU UN SAPRĀTU GRAUJOŠU IESPAIDU UZ VIŅIEM PAŠIEM!?
Kāda evolūcija?!Vai Dieva dēls Jānis mums ir mācijis, ka mums kādreiz jāsamierinās, ja tundru lopi ieklīdīs mūsu tēvzemē?Nedomāju gan!Ar tādu evolūciju mēs sen būtu būtu izmirusi tauta, jo laizītu visādiem ieklīdeņiem kurpes un pastalas!Nu un ko es vēl gribu teikt?Krievi ir paši lielākie, no okupantiem, un protams Jāņi sen pagājuši, un mēs uz nākošo gadu, Jāņos varēsim mācīties no Dieva dēla Jāņa, kā izmēst tundru sūdus no māmuļas Latvijas, takā raksta autors galīgi izgāzies raksta beigās, un noteikti neko nesaprot no Latviešu lietas, jo Latviets nekad, un nemūžam nelaizītu kurpes okupantiem, vismazāk jau nu krievu okupantiem, Dieva dēls Jānis Latviešiem ir mācijis, kā uzkalpoties karavīram Mēnesstiņam, un dabūt zvaigžņu segu, ar kuru karā var cīnīties kā pie dienas saulītē!Un Latviešus Dieva dēls Jānis ir mācijis nepadoties, un cīnīties! (kā pats Dieviņš)Un Latvietim to visu ir jāatgūst, jo Latviets taču ir zemnieks, vai ne?
Nu un ko es vēl gribētu teikt?Mums Jāņos būtu jāmācās no Dieva dēla Jāņa, kā padzīt tos krievus,un nākošgad mums tas noteikti jādara, (kamēr nav par vēlu) jo galu galā, krievi patreiz ir visriebīgākie okupanti, un vispār citu nav, ir palikuši vien šie trulie, atpalikušie sibīrijas ieklīdeņi, un tādēļ mācības no Dieva dēla Jāņa patreiz ir ļoti no svara!
Par TAISNĪBU …! Kurš no AIDS – Anonīmo Interneta DRĀZĒJU Shodņaka iekš LRTT [ izņemot Aivaru Andersonu ] ir SPĒJĪGS atbildēt uz JAUTĀJUMU – kurš no Latvijas ,it kā POLITIĶIEM , savas karjeras sākumā par dažādiem projektiem Latvijā ir uzdevis jautājumu – KO TAS DOS LATVIJAI …???
Zinam – atbildam , ja nē , TAD ŽAUNAS CIET…!!!
–NU AIVARIŅ,ŠO ŠEDEVRU JAU NU TU PATS NEVARĒJI ,,IZCEPT,,!?dRAUSMĪGI NOŽĒLOJAMI ! PILNĪGI NEPIEŅEMAMI UN NEATBILSTOŠI ELEMENTĀRAI LOĢIKAI!
tu nespried par visiem pēc sevis un sava tukšā paura!
ko ta antiņglobālist-kremļa padauza te muld, ko tu sesks vari pikstet
Sigurd Grautiņ – tā ir tava atbilde, un protams tādēļ ka esi rūdīts Putina tupeļu laizītājs, to pieņem par galīgi atbildi!
Neliela piebilde Viļa Vītola sakarā.
Likteņdārzs ir svētīga iecere. Tomēr ieteiktu būt uzmanīgiem.
Kas, personīgi, man to liek darīt? – Šodien Latvijas Radio dzirdētā intervija Venecuēlas un Čavesa sakarā: mms://ier-w.latvijasradio.lv/pppy?20130312A123000130000
Proti – V.V. izsaka izbrīnu par to kamdēļ gan Čavesam ir bijis tāds naids pret ASV (cionisms laikam ir tikai mīts, tāpat kā fakts, ka Venecuēlā atrodas pasaules lielākās naftas iegulas).
Naivums, nezināšana vai apzināta maldināšana?
Привет!