Kur ?

8 responses to “J. Zīverts. Kur palikuši varoņi ?”

1. 

   atmiņa

   2011. gada 29. October

   Kāda izcila cilvēka atmiņas par Gunāru Astru.

   Kad es no avīzēm uzzināju, ka Gunārs Astras kungs ir miris tepat brīvajā Latvijā, es biju patiesi pārsteigts un no visas sirds sarūgtināts. Uzskatu, ka tas bija ļoti liels zaudējums gan Latvijas Republikai, gan latviešu tautai.

   Atceros, ka mūsu tikšanās reizē Gunārs Astra atklāti un principiāli formulēja savu attieksmi pret krieviem. Viņš apgalvoja, ka pret šo tautību viņam nekas pretī neesot, bet krieviem no Latvijas labāk būtu braukt atpakaļ uz mājām – uz Krieviju. Tad arī mēs varētu braukāt ciemos uz Krieviju pie saviem draugiem, bet viņi pie mums uz Latviju pie saviem. Viņš teica, ka arī apcietinājumā esot saticis godprātīgus un gudrus krievu cilvēkus, kas viņa uzskatus šai jautājumā atbalstot.

   Diemžēl Gunāra Astras kunga priekšlaicīgā, traģiskā nāve liecina par to, ka konstitūcija un specdienesti (vēlāk saukti – Latvijas Republikas Satversme un Satversmes aizsardzības birojs) tajos gados un vēlāk nepietiekoši rūpējās par mūsu tautas patiesajiem varoņiem. Gods un mūžīga slava Latvijas brīvības cīnītājiem un viņu tuviniekiem!

2. 

   latvietis

   2011. gada 29. October

   Gunāra Astras cīņu par mūsu tautas tiesībām pašreiz veic helsinkietis Linards Grantiņš, kas pats piedzīvoja arestu un izsūtīšanu.

3. 

   Miervaldis

   2011. gada 29. October

   Linard – es domāju, kad starp tiem kapa aizbērējiem bija ielidušas nejauki čekistu suņi (kā jau padomju laikā), bet toties tu tagad šos čekistu suņus vari atpazīt un iznīcināt!

4. 

   vēsture

   2011. gada 29. October

   Lūdzu nopublicēt to izmeklētāju, prokuroru un tiesnešu vārdus, kuri piedalījās pie Gunāra Astras spīdzināšanas un notiesāšanas?

5. 

   AG

   2011. gada 29. October

   Toreiz gan vēl nebija pat formāli brīva Latvija, kad Astra aizgāja bojā. Bet – jā, Zīvert, nav Astram cienīgu pēcteču varturos, arī tev tik mīļajā VL nav!

6. 

   informācija

   2011. gada 29. October

   http://webcache.googleusercontent.com/search?q=cache:r46bT_n8cuYJ:www.diena.lv/arhivs/nozelot-pagatni-pec-kaksisa-10009236+gvido+zemribo+vaj%C4%81ja+disidentus&cd=1&hl=lv&ct=clnk&gl=lv

   Nožēlot pagātni – pēc Kaksīša Dita Arāja,
   1997. gada 23. maijs 00:00

   Astoņdesmito gadu sākumā Latvijas PSR Augstākā tiesa izskatīja vairākas tā sauktās disidentu lietas. Tika tiesāti cilvēki, kas nespēja akceptēt faktu par Latvijas okupāciju, tādēļ nebija mainījuši savus uzskatus par to, ka Latvijai jākļūst par brīvu, demokrātisku valsti. Viņi septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, savus uzskatus paužot ar uzsaukumu un aizliegtās literatūras izplatīšanu, izteica protestu pret Latvijas okupāciju. Augstākā tiesa disidentus sodīja ar brīvības atņemšanu, un viņi tika nosūtīti uz Sibīrijas lēģeriem. Diena pirms kāda laika rakstīja par dažu disidentu dzīvesstāstiem. Tolaik disidenti izteica viedokli, ka bijušajām amatpersonām, kas padomju laikā ieņēma augstus amatus Valsts drošības komitejā (VDK), kompartijā un tiesu sistēmā, vajāja un tiesāja citādi domājošos, tagad būtu jāpārvērtē sava pagātne un jāpārdomā, vai viņi drīkstētu atrasties augstos amatos arī patlaban. Taču toreizējie tiesneši uzskata, ka viņi ir sava laika upuri, kas, nevēloties zaudēt darbu un upurēt veiksmīgi sākto karjeru, godprātīgi pildījuši darba pienākumus. Lai Kaksītis grēkus nožēlo pirmais! Uz Dienas piedāvājumu pastāstīt par padomju laika politiskajām prāvām un tiesu sistēmu daži toreizējie tiesneši atteicās. Viņi teica, lai tagadējais Ministru prezidenta biedrs un toreizējais Augstākās tiesas (AT) tiesnesis Juris Kaksītis, kurš 1986.gadā notiesāja Rolandu Silaraupu, pirmais nožēlojot savus grēkus. Daudzi no šiem tiesnešiem vēl tagad strādā diezgan atbildīgos valsts amatos. Tiesnesi Birutu Puķi, kura 1983.gadā Intam Cālītim piesprieda brīvības atņemšanu uz sešiem gadiem, 1990.gadā Augstākā padome minētās prāvas dēļ vairs neapstiprināja par tiesnesi. B.Puķe patlaban strādā AT par politiski represēto lietu pārzini. Bijušais tiesnesis Aivars Dudars, kurš 1983.gadā lēma Lidijas Doroņinas-Lasmanes likteni, piespriezdams viņai 5 gadus ieslodzījumā un 3 – nometinājumā, tagad ir prokurors Ģenerālprokuratūras Tiesās izskatāmo krimināllietu nodaļā. Zaiga Raupa, kas 1981.gadā tiesāja Jāni Barkānu, piespriežot viņam ieslodzījumu uz 1 gadu un 6 mēnešiem, arī tagad ir tiesnese AT Senāta Krimināllietu departamentā. Dienai neizdevās uzzināt, kur tagad atrodams bijušais tiesnesis Aivars Krūmiņš, kurš 1983.gadā Gunāru Astru sodīja ar brīvības atņemšanu uz 7 gadiem un nometinājumu uz 5 gadiem. Nebiju dzirdējis pat Astras vārdu Ilgu laiku AT ir strādājis arī pašreizējais Latvijas vēstnieks Dānijā Gvido Zemribo, taču viņš AT priekšsēdētāja pienākumus sācis pildīt tikai no 1985.gada, tādēļ, kā viņš pats Dienai apgalvoja, «viņa laikā» bijusi tikai viena politiskā prāva – Silaraupa prāva. G.Zemribo Dienai stāstīja, ka viņš, pirms kļuvis par AT priekšsēdētāju, strādājis AT par Civillietu kolēģijas priekšsēdētāju. «Es uz Augstāko tiesu strādāt gāju tikai ar vienu priekšnoteikumu – ka strādāšu tikai Civillietu kolēģijā. Es apzinājos – ja strādāšu Krimināllietu kolēģijā, man neizbēgami būs jāizskata politiskās prāvas,» telefonsarunā Dienai sacīja G.Zemribo. Viņš apgalvoja, ka, jau ieņemdams AT priekšsēdētāja amatu, tomēr neesot bijis informēts par politiskajām prāvām un nezinājis, ka AT esot izskatīta R.Silaraupa lieta. Lietas tiesnešiem izskatīšanai esot sadalījis Krimināllietu kolēģijas priekšsēdētājs, un AT priekšsēdētājs par kādu konkrētu lietu uzzinājis tikai tad, ja lieta nonākusi AT senātā vai prezidijā. G.Zemribo apgalvoja, ka viņš Gunāra Astras vārdu pirmoreiz izdzirdējis tikai pēc tam, kad pēc lekcijas Zinību namā pie viņa pienākusi kāda sieviete, stāstījusi, ka viņas vīrs Astra notiesāts un lūgusi G.Zemribo palīdzību. G.Zemribo paskaidrojis, ka viņai jāraksta lūgums izskatīt šo lietu atkārtoti, taču ar to viss arī beidzies, jo G.Astras sieva lūgumu neesot uzrakstījusi. G.Zemribo uzskata, ka pagātni nav nemaz tik vienkārši izvērtēt un cilvēki jāvērtē pēc katra konkrētajām īpašībām. «Nevaru teikt, ka esmu bijis eņģelis, bet, ja es būtu aizgājis un aizcirtis durvis, vai Latvijai būtu labāk? Arī deviņdesmitajā gadā Augstākā padome par mani nobalsoja vēlreiz. Laikam jau zināja, par ko balso.» Neviens neatsakās no paaugstinājuma amatā Bijušais tiesnesis, tagad – Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesiskās katedras vadītājs Uldis Krastiņš 1983.gadā tiesāja Latvijas neatkarības kustības vadītāju Jāni Rožkalnu, piespriežot viņam brīvības atņemšanu uz 5 un nometinājumu uz 3 gadiem. «Ja esi izvēlējies tiesneša darbu, tad jāskata lietas, kas tiesai piekritīgas. Izvēloties amatu, neviens tiesnesis nerēķinājās ar to, ka viņam būs jāskata politiskās lietas,» Dienai sacīja U.Krastiņš. Pēc viņa vārdiem, kad tiesnesis, strādājot tautas tiesā, parādījis, ka viņa kvalifikācija ir pietiekami augsta, viņš ticis aicināts darbā AT. «Kurš tad atsakās no paaugstinājuma amatā?» jautā U.Krastiņš. Viņš stāsta, ka pēckara gados bijuši īpaši tiesneši, kas skatījuši tā sauktās mežabrāļu lietas, bet astoņdesmitajos gados, pēc viņa domām, tiesneši politiskajām lietām īpaši izvēlēti netika. «Bija konkrēti termiņi, kuros lieta jāizskata. Kurš tiesnesis tobrīd bija brīvs, tam arī konkrēto lietu iedeva. Nevienam jau nepatika šīs lietas skatīt, jo tie bija panti, kādiem nevajadzētu būt Kriminālkodeksā un pēc kuriem sodu nevajadzētu piemērot. Tolaik padomju vara nebija tik vārga, ka tās pamatus varētu graut atsevišķi ekscesi,» uzskata U.Krastiņš. Viņš domā, ka tolaik «par daudz būtu prasīts no tiesneša», saņemot politisko lietu, atteikties no tās un iet prom no darba. U.Krastiņa laikā neesot bijis neviena atteikšanās gadījuma. Politiskajās prāvās advokātam bijusi samērā formāla loma un «piesēdētāji, kā visos laikos, bija neaktīva publika». Arī B.Puķe intervijā 29.aprīļa Lauku Avīzē atzīst, ka «vienā jaukā dienā Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētājs Vilders nolika Cālīša lietu uz mana galda. Nekādu piekrišanu jau neprasīja. Tādas lietas sadalīja, un viss. Es nezinu, kā izraudzījās tiesnešus. Nebiju jau vienīgā, kam tādas trāpījās. (..) Varbūt varēju aiziet no darba, iet strādāt uz rajona tiesu, kur, protams, tādas lietas neskata. Varbūt es tiešām varēju iet pie priekšnieka un teikt – es neskatīšu šo lietu, rēķinoties ar to, ka nākamreiz mani tiesneses amatā neapstiprinās.» Tiesnesim neviens neesot teicis priekšā, kā prāva jāizspriež, taču tiesnesis labi zinājis un sapratis, ka lieta «nāk no VDK un kāda būs reakcija, ja spriedums VDK nebūs patīkams». Parasti cilvēki bijuši iebaidīti no VDK, kam izmeklēšanā bijusi noteicošā loma, tādēļ tiesājamie savu vainu atzinuši. «Kur tad tiesnesim bija izeja? Cits jautājums – kādu sodu viņš piemēroja. Var pārmest, ka nevajadzēja tik bargu. Bet arī tur jau bija zināma prakse, un ne uz vienu vai otru pusi izlēkt nevarēja. Bargumu nepārmestu, bet mīkstumu… Tāpēc bija jādod gadi, lai VDK būtu apmierināta un nebūtu protestu.» «Ne cietumu, ne koloniju apskatīt neesmu bijis, tāpēc pilnīga priekšstata par apstākļiem ieslodzījumā man nebija. Zināju, ka soda izciešana notiesātajiem, kas bija inteliģenti cilvēki, nevis sabiedrības padibenes, būs nepatīkama,» stāsta U.Krastiņš. Viņš domā, ka AT priekšsēdētājam tomēr bijis jābūt informētam par politiskajām lietām, kas tika izskatītas, jo parasti AT priekšsēdētājs gājis uz Centrālkomitejas sēdēm, un viņam tur droši vien par to bijis jāatskaitās. Pašreizējais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, tolaik Latvijas kompartijas augsta līmeņa vadītājs Anatolijs Gorbunovs intervijā Dienai 21.martā stāstīja, ka parastajās sapulcēs Centrālkomitejā nekad nav runāts par politiskajām prāvām, jo «tur darbojās pavisam cits trijstūris – Valsts drošības komiteja, pirmais sekretārs, pēc tam tiesa». B.Puķe Lauku Avīzei atzīst, ka «es ļāvos tam laikam, kas mūs pa straumei nesa uz priekšu. Bet, ja man būtu bijusi šī patstāvīgā domāšana un es būtu augusi ar tādu brīvās Latvijas apziņu, laikam nekad nebūtu varējusi strādāt tās sistēmas represīvajās iestādēs. (..) Es nenoņemu no sevis atbildību.» «Tiesnesim jāvadās pēc spēkā esošajiem likumiem. Tomēr morālam iekšējam vērtējumam par savu darbību vajadzēja būt. Varu nožēlot tikai to, ka esmu dzīvojis tajā laikā un izvēlējies tādu amatu. Protams, raugoties no šodienas viedokļa, tas periods manā dzīvē ir vērtējams negatīvi. Ja man vēlreiz būtu jādzīvo, varbūt neietu projām no Tautas tiesas Talsos. Bet vilka mani uz Rīgu.»

7. 

   tiesa

   2011. gada 29. October

   Kas patiesi grib cīnīties par taisnību un sevi kaut vai uz īsu laiku saglabāt,tam jādzīvo noslēgti un nav jāpiedalās sabiedriskajā dzīvē.Pašas vienkāršākās lietas uzzināmas ar vislielāko darbu.Nav reliģijas augstākas par patiesību.

8. 

   Miervaldis

   2011. gada 31. October

   Lai nu veļu māmiņa viņu (Gunāru Astru), cieti glabā savos palagos, jo viņš ir to pelnijis!