Māris M. > A. Priedītim = L. Grantiņš

Esmu tik vecs, ka lieliski atceros tos laikus Latvijā, kad negodīgums, melošana, nelietība, zagšana, necenzētu vārdu lietošana nekādā ziņā nebija cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas norma – „jauna normālība“, kā tas ir pēcpadomju laikā un kā tas strauji progresē.

============================================================================

Artūr, Jūsu komentārs ir patiess, ja domājat Ulmaņlaikus, bet daļēji patiess, ja runājat par Padomju laikiem.

Arī es šo to atceros

Vienkāršie cilvēki padomju laikā liela daļa zaga. Zaga, lai izdzīvotu. Zaga masveidā – ko nu kurš. Cits zaga aiz naudas trūkuma, cits zaga tāpēc, ka vairumu dzīvē nepieciešamu lietu gluži vienkārši nebija iespējams nopirkt. Pie tām varēja tikt tikai zogot pašam vai pērkot no zagļiem. Piemēram – šīferis, naglas, kombinētā spēkbarība lopiem un daudz citu neskaitāmu vajadzīgu lietu. Bet ir viena nianse – latviešu vidū apzagt otru skaitījās zagšana un tas bija kauns. No valsts nezaga, bet „ņēma“ vai „dabūja“. Tas nebija kauns. Krievi toreiz zaga visu un visur, nešķirojot privāts vai valsts. Trakāk par čigāniem.
Komunisti, jeb kā tagad teiktu – elite (bez sķirošanas tautībās), zaga, jeb „ņēma“ masveidā milzīgos apjomos jebko, auto kravām, vilcienu sastāviem. Zagto bieži vien notirgoja caur bāzēm un veikalu tīkliem. Šīs „rebes“ notika arī starp dažādu padomju republiku komunistiem – vienā republikā zaga, citā salaupītos vilcienu sastāvus tirgoja veikalos. Zinu to pavisam 100% droši un man neviens neiestāstīs ka tā tas nebija.
„Elite“ masveidā zaga strādniekiem algas. Tās zaga izmantojot „mirušās dvēseles“ (algas rakstīja uz mirušu cilvēku vārda, bet saņēma paši).Tas, kas notiek Latvijā tagad algu smaukšanas un visu citu žuļicību jomā ir tiešs padomju režīma turpinājums bez kādām būtiskām izmaiņām. Toreiz apzaga arī mani – vēl bērnu, kas ar ieģipsētu kāju ganīja pa vasaru 70 govis. Dunduri, ūdens trūkums, aploku neesamība, labība un mazdārziņi blakus… Ko tas nozīmē bērnam, sapratīs tikai tas, kas pats ar to saskāries. Pusi manu algu priekšnieks izmaksāja savam dēlam, manam vienaudzim, kurš govis tikai caur tēva dienesta „bobika“ logu bija redzējis.
Viļņas partijas skolas absolventi zaga arī tā:
Apzināti pieņēma darbā būvinženieri, kam pa laikam uznāca pāris nedēļu dzeršanas liga. Tajā laikā viņš ieslēdzās dzīvoklī un nekur nerādījās. Tikmēr, par alkoholiķiem šķendējoties, viņa darbus darīja pats priekšnieks. Kad bija sarakstīta kārtīga papīru čupa, to aizveda jēgu nodzērušajam inženierim parakstīt, sakot vārdus: „Tu te dzersties, bet man tavā vietā jāstādā!“. Kad vēlāk aplūkoju inženiera parakstīto papīru mapi, sapratu, ka notiek grandioza līdzekļu izlaupīšana, kurā izlaupītās summas būvmateriālos grozās vismaz ap 100 000 (!) rubļu (80-tie gadi). Ja afērā kaut kas noietu greizi, visur papīriem apakšā būvinženiera paraksts…

Zaga arī miliči. Šajā sakarā sūri gāja dzērājiem. Ja kāds dēļ alkohola smakas nokļuva atskurbtuvē (ar smaku publiskā vietā pietika latvietim, bet bija nepietiekami okupantam), kabatas palika „sausas“ un arī labi ādas cimdi, dabīgas ādas „pižiks“ un dažkārt pat glauns mētelis tur nokļuvušam izgaisa.
Ja kāds aizmirsa mājās dokumentus un devās ar moci ceļā, tad lielāka nelaime par milici vairs būt nevarēja. Moci atņēma un līdz dienai, kad miličonkuļiem ir pieņemšanas laiks, tas glabājās milicijas šķūnī. Īpašnieks pavisam droši tādā situācijā varēja ne tikai sagatavot moča dokumentus atrādīšanai, bet arī jau sākt izpirkt kādā uzņēmumā kravas auto, lai atgūto moci dabūtu mājās. Kāpēc ne atbraukt ar moci mājās, bet vest ? Tāpēc, ka miličonkuļu šķūnī močiem dīvainā kārtā izgaisa lērums detaļu. Tolaik labi zināju par šādām anomālijām un spoku izdarībām miliču šķūnī virs vēsturiskā pagraba. Tādēļ tad, kad pats aizmirsu papīrus mājās un mani apturēja milicis, no izmisuma juku gandrīz prātā, jo sapratu, ka nozagto daļu dēļ ar moci nekad vairs nebraukšu, jo detaļas nebija veikalos nopērkamas.
Atsacījos milicim parakstīt aktu par motocikla stāvokli, kurā bija ierakstīts, ka degvielas bākā ir 0,5 litri benzīna, jo patiesībā bāka bija pilna līdz „lūpai“. Tas manai apziņai bija signāls, ka apzagšana jau sākusies. Atteikšanās parakstīties notika milicijas pagalmā zem tās logiem. Izmisis teicu ka neatstāšu moci, jo milicija močus apzog – tikko, pāris dienas iepriekš kaimiņš savu aplaupīto moci bija pārvedis mājās ar kravas auto. Tā bija briesmīga kļūda no manas puses. Pa logu izliecās labi barots milicis ar muzikālu uzvārdu un „pieklājīgi“, bez „rupjībām“ pārskaities kliedza tā, ka siekalas lidoja uz visām pusēm: „Šitam vajag sadot tā, ka padirst nevar!!!“.
Sadot nesadeva, bet milicis, arī ar muzikālu – Čikāgas piecīšu dziedoņa uzvārdu, kuram aicinājums man sadot tika veltīts, mani ielika būrī apdomāties. Pa laikam pienāca pajautāt, vai tomēr neesmu pārdomājis un neparakstīšu aplamo papīru. Draudēja iesēdināt pavisam. Beigās parakstīju un jau domās apraudāju savu grūti pelnīto, ilgi krāto, loloto, apčubināto smago darba un tirgus zirdziņu MT-9. Otrā dienā miličonkuļiem bija pieņemamā diena. Ierados pēc moča un, tavu pārsteigumu, mocis nebija ielikts visā rajonā labi zināmajā garu apsēstajā sķūnī, kur močiem izgaisa detaļas. Un nebija arī aplaupīts! Tas stāvēja piestumts pret logu, aiz kura sēdēja dežurants. Pirms gāju iekšā milicijā, paskatījos – pat degviela nebija nolieta! Dīvaini… Jau nobijos, vai tik mani atkal neiesēdinās un varbūt pat tomēr sados tā „ka padirst nevar“.
Dežurants lika iziet ārā un kārtīgi apskatīt moci, vai nekas nav noskrūvēts un lika zem saņemšanas papīra apakšā uzrakstīt: „Motociklu saņemu. Pretenziju nav.“ Un paraksts.
Tā nu man izdevās nedabūt „tā ka padirst nevar“ un arī moci neaptīrīja. Tādas lietas, ka neapzog, tolaik nemēdza milicijā notikt. Ka tā ir miličonkuļiem jau no padomju laikiem iestaigāta taciņa (bet ne tikai Ķenerāļa dzimtajā nodaļā), liecina arī neilgu laiciņu atpakaļ izskanējusī ziņa par satiksmes noteikumu pārkāpēja, dzērāja auto aplaupīšanu – radio piesavināšanos. Acīm redzot, īstenā padomju garā neaudzināta, pilnīgi greiza un nepareiza, nepieklājīga mūsdienu policiste bija kaut kā iekļuvusi srādāt policijā bez padomju miliču pieklājīgās, godīgās pieredzes un savā neaudzinātībā sataisījusi īstenam milicim, atvainojos, policistam sūdus, ja tā drīkst izteikties.

Vēl nedaudz par to pieklājību un godīgumu.
No saviem vecvecākiem NEKAD nedzirdēju NEVIENU rupju vārdu līdz pat viņu mūža galam. No viņu paaudzes cilvēkiem arī nekad. To pašu var teikt par godīgumu. Viņi bija absolūti godīgi it visā. Tā bija ulmaņlaiku paaudze. Sibīrijā un lāgeros izmocīto paaudze.
Manu vecāku paaudze šad tad pa kādai rupjībai jau pateica. Bet tikai starp savējiem. Nekad svešiem dzirdot. Tā paaudze jau sāka stiept no darba mājās to, ko darbā varēja „dabūt“. Mana paaudze jau turēja līdzi „paraugtautai“, „laimes“ un „pārticības“ nesējiem no austrumiem tīri braši – nevar tak atpalikt no „lielā brāļa“.
„Lielo brāli“ kultūras ziņā vislabāk raksturo tolaik vēl tik pamatīgi nesamaitāto latviešu vidū stāstītā anekdote, kas bija precīzi no „saulainās dzīves“ un „kultūras“ nesēju leksikas ņemta, neko klāt nepieliekot: Ogļraktuvēs strādā ogļrači. Viens šķipelē ogles vagoniņā un vagoniņu „pārgruzī“. Otrs par to saskaities, jo viņam vagoniņš jāstumj. Viņš bļauj: „Nahuja dahuja zahujaril ?! Vihuvarivai!“

Jā kāds to nezin – lai sarunātos ar tā laika iebraucēju no „varen plašās“ PSRS, pilnībā pietika ar trīs, četru rupju vārdu zināšanu. Toreiz nācās dzirdēt tādus teikumus, kur figurēja tikai un vienīgi ar dzimumlietām saistīti vārdi runājot par jebkuru dzīves sfēru. Ausis vīta nost to dzirdot latvietim.

Kas vēl attiecas uz padomju cilvēka „godīgumu“, tad pat diženais miegapūznis un šļupsteklis ģenseks Brežņevs kādā vissavienības saietā (aizmirsu kurā) izteicās par studentu sūdzībām par finansiālajām grūtībām apmēram tā, ka pats bijis jauns un labi zinot studentu dzīvi. Piepelnoties, kraujot vagonus, esot darījuši tā – divas kastes pa labi, viena pa kreisi. Vārdu sakot – nav ko studentiem žēloties. Jāmācās dzīvot.

Lūk, tur tad arī dīgst kājas šodienas morālajam pagrimumam.

Man sirdij tuvs ir šāds no augstskolas pasniedzēju vides nācis Latvijas un PSRS salīdzinājums: Ja divus dažāda diametra un dažāda ūdens līmeņa traukus apakšā savstarpēji savieno ar caurulīti, līmeņi izlīdzinās. Pie tam lielā diametra traukam līmenis, kurš sākotnēji ir daudz zemāks nekā mazākā diametra traukam, savienojot paaugstinās nemanāmi, bet mazā diametra trauka līmenis noplok ievērojami.

L. Grantiņš

Pasaule nav tikai tā, ko mēs redzam. Redzamais ir tikai niecīga daļiņa no Patiesās REALITĀTES. Tas vismaz ir jāapjēdz, jo par pilnīgu izpratni mēs ne tikai runāt, bet pat iedomāties nevaram- KĀ TAS VISS DARBOJAS. Apjēgšana- tā arī ir tā robežšķirtne, kas nosaka: esi Cilvēks vai NE- cilvēks.(?)

Normāls cilvēks domā, ka kauninot nelieti mēs atmodināsim viņā SIRDSAPZIŅU. Tas ir loģiski un saprotams katram Cilvēkam, bet ne viņiem, NE– cilvēkiem. Mēs nevaram viņiem pamodināt to, kas viņos nemīt(Sirdsapziņa). Tas ir tas pats, kas kaunināt vilku, ka viņš aprijis jēru… .

Runājot par Garīgo pusi: es tieši šorīt agrā rīta stundā iedomājos, ka Māris M., V. Freimantāls vai “Pārmaiņas” varētu “novērtēt situāciju” par A. Priedīša atkal parādīšanos šajā i- vietnē. Un kāds brīnums, atverot LAPU ieraugu to, par ko biju tikko domājis. Novērtējums, protams, bija savdabīgā formā. Nebija runa par manis vai Priedīša nosodīšanu…, kā jau tas parādījies LL-pietiekkomā.

Es A. Priedīti par nodevēju nekad neesmu uzskatījis, jo viņš tieši tāpat kā es raksta par šodienas ārprāta nebūšanām un piemin tos pašus neliešus, par kuriem runāju arī es. Mūs konflikts sākās ar to, ka viņš visu vainu noveļ uz pašiem latviešiem, kaut gan “no malas skatoties” tas tā arī izliekas. Mēs nākam no dažādām vidēm un dažādiem sociālajiem slāņiem, un tāpēc situācijas galējais vērtējums mums ir dažāds. Bet pats galvenais, ka mēs esam palikuši pie Cilvēkiem. Es Priedīša kungu esmu brīdinājis par briesmām, kas viņam draud, ja viņš kontaktēsies ar mani…vienalga neizturēja un atsūtīja savu vērtējumu par NECILVĒKU.

Jau iepriekšējā rakstā pieminēju I. Roni: “Atceros: Reiz arī Indulis Ronis man “pārmeta vienā jautājumā”, bet es to pilnībā nopublicēju. Pēc laika es viņam pajautāju: “Jūs mani kādreiz par to nosodījāt, bet šodien pats par to rakstāt !” “Ja es redzu, ka manu tautu grib iznīcināt un aizstāt ar citu, tad metu visas kārtis galdā”, viņš atbildēja !” Ar I. Roni šie NE– cilvēki drausmīgi izrēķinājās… .

Domāju, ka arī Priedīša kungam Māra M. sacītais bija pieņemams.

PATIESĪBA ir zemes “sāls” un uz Tās balstās ESĪBA. Tie, kuri to nesaprot, agrāk vai vēlāk, bet tiek iemesti šīs ESĪBAS atkritumu bedrē… . Nekur jau nepaliks tā diena, kad tādiem lapsām, levitiem, kariņiem, urbanovičiem, godmaņiem, borovkoviem & co būs jāsaņem sava alga !

Šis laiks(laikmets), lai arī cik briesmīgs tas mums liekas, ir ļoti vērtīgs, jo atsijā GRAUDUS NO SĒNALĀM !

Un, tas jau laikam arī ir tas DIEVA PLĀNS.

05.08.20

You may also like...

15 Responses

  1. Armands saka:

    Pirms ieiet šai tribunālā paskatījos īsu ziņu savilkumu. Nu kārtējais murgs! Jelgavā kāda sieviete no mazmeitas pieņēma mājās bērna dzemdības un bērnu pašrocīgi nogalināja. Kādas sugas ģīmis ir tai sievietei? Tak smird šeit tā apkartne kopš te ienāca viņu senči tai Kurzemes hercogistes laikā. Tās raganu būšanas vien, bet vajag taču čalim padomāt, kad drāžas ar beibi. Vai tik tai beibei nav rados izredzetibas zīmes?

  2. Es nekad neatbildu tiem, kuri kaut ko komentē saistībā ar mani, nenosaucot savu vārdu, uzvārdu. Es tādus saucu par mēsliem. Gļēvuļi man ir mēsli. Tik assi saku tāpēc, ka šodien cilvēciski vissvarīgākais ir nebūt gļēvulim, runāt patiesību un katrā ziņā runāt patiesību savā vārdā, nevis anonīmi, kā rīkojas ne tikai mūsu dārgais Necilvēks savā portālā un citos portālos. Atbildu tikai Grantiņa kungam. Un atbildu tikai par vienu faktu. Pret padomju laiku katrs izturas atkarībā no viņa dzīves pieredzes un attieksmes pret viņa dzīves pieredzi. Taču kopumā ir aplami, negodīgi, nelietīgi, tendenciozi noliegt vienu lietu padomju laikā. Proti, neatzīt to, ka latviešu kultūra 70.gados sasniedza kulmināciju savā tautas vēsturiskās pastāvēšanas laikā. To noliegt ir liela muļķība, kas, protams, pēcpadomju laika deģenerātu aprindās ir sastopama ļoti plaši. Par pēcpadomju laika latviešu kultūru (garīgo + materiālo kultūru) vispār nav vērts runāt. Tāds straujš un neapturams pagrimums pat sapņos nevarēja rādīties. Šī pagrimuma izpausme katrā ziņā ir arī gļēvums nosaukt savu vārdu un uzvārdu.

  3. Anonīms saka:

    Patiesībai un Jēgai nav vārda un uzvārda.

  4. Otto Kacs saka:

    A. god. Artur Priedīt ! Esiet tik laipns , un pasakiet…
    .
    .
    .
    Admins
    Uzdodiet šo jautājumu Priedīša kungam ar savu īsto vārdu un e- pastu… Šī i- vietne nekļūs par Pietiek.com filiāli ar debīlo komentāru gūzmu…

  5. Lielisks redakcijas paskaidrojums kungam “Otto Kacs”! Anonimitāte ir laba lieta perversā vidē, pederastu vidē. Sociāli politiskā vidē (un tāda vide noteikti ir Grantiņa kunga portāls) ir jāparāda drosme, skaidri un gaiši norādot savu vārdu un uzvārdu. Mums ir laime dzīvot vēl antihumānākā, noziedzīgākā, amorālākā iekārtā nekā padomju iekārtā. Mūsu anonimitāte tikai palīdz valdošajai kliķei, nostiprinot tās pašapziņā “leģitimitāti”. Tiekoties ar anonimitāti, valdošā kliķe lepni paceļ galvu un kļūst vēl ciniskāka, pašpārliecinātāka, nekaunīgāka. Tā redz, ka “tauta” baidās no valdošās kliķes. Neapšaubāmi, viena cilvēka drosme vērsties pret kriminālā kapitālisma sistēmu ir jāatbalsta, nevis vienaldzīgi jāpaiet malā vai, nedod Dievs, varai laizoši izpatīkot, kaut kā jānosoda. Ja viens pateiks ar savu vārdu patiesību, vara saviebsies; ja divi, trīs, četri pateiks ar savu vārdu patiesību, vara sāks bailīgi raustīties; ja ar savu vārdu patiesību pateiks daudzi cilvēki un viņus atbalstīs pārējie arī ar savu vārdu, gudrākie valdošajā kliķē sapratīs, ka drīz viņu varai pienāks gals un vispareizāk ir jau savlaicīgi padomāt par turpmāko dzīvi it sevišķi tad, ja ir nopelnīta ķermeņa atdzesēšana uz mūžīgiem laikiem.

  6. Otto Kacs saka:

    Grantiņa k-gs, jautājums nebūt nebija debils. Dīvaina rīcība no Jūsu puses.

  7. atmaskojam divkošus saka:

    Lasām Zemes dienesta mājaslapā: „Atbilstoši Nekustamā īpašuma valsts kadastra likumam, Tieslietu ministrija (TM) un Valsts zemes dienests ir izstrādājis projektētās kadastrālās vērtības, kuras stāsies spēkā 2022. gada 1. janvārī.” Valsts zemes dienests (VZD), ja atmiņa neviļ, ir pakļauts Tieslietu ministrijai, kuras minitrs ir Jānis Bordāns (JKP), bet viņš nezin kāpēc izliekas, ka VZD šīs kadastrālās vērtības ir izstrādājis nu galīgi bez TM ziņas un kontroles.

  8. raksts saka:

    Ārsta un medicīnas profesora Uģa Gruntmaņa ģimene pēc vairāk nekā 20 ASV pavadītiem gadiem nolēma atgriezties Latvijā, taču pēc dzimtenē pavadīta gada ģimene atkal krāmē koferus, lai atgrieztos Amerikā, vēstīts Evijas Kalnbērzas materiālā “Sapnis par dzīvi Latvijā beidzies” izdevumā “Privātā Dzīve”.

    Kā saka Uģis – diemžēl nepiepildījās viņa patriotiskā vēlēšanās dabūt viņa kvalifikācijai (endokrinoloģija) un pieredzei atbilstošu darbu dzimtenē. Latvijā viņš cerēja mainīt un attīstīt veselības sistēmu valstī.
    Kā skaidro, Gruntmanis, viņam bija cerība vadīt P. Stradiņa Klīniskās universitātes Endokrinoloģijas centru. Četrus gadus centrs bija bez vadības, un profesors Valdis Pīrāgs pildīja divus amatus.

    “Šī centra ārsti bija par, viņi rakstīja vēstuli vadībai, lai mani pieņemtu darbā. Lai rīkotu konkursu, kurā es varētu pieteikties,” sacīja Gruntmanis, atklājot – uzzinot, ka top šāda vēstule, vakance tika slēgta.

    Pirms tam viņš bija pieteicies uz Stradiņa slimnīcas valdes vadītāja un padomes locekļu amatiem, taču nedabūja nevienu no tiem.

    Gruntmanis ir pārliecināts, ka ir jāmaina sistēma, kurā ir daži cilvēki, kas saņem superalgas, ir labi iekārtojušies un neko nevēlas mainīt.

    ASV Uģis jau ir atradis labu darbu savā profesijā Dārmutas Universitātē un atklāja – universitātes vadība ir ļoti apmierināta, ka profesors pieņēmis šādu lēmumu.

  9. Anonīms saka:

    Krišjānis Feldmans posted a video to playlist Cīņa par mājokli bez nodokļa — jūtas apņēmīgi kopā ar Krišjānis Feldmans.
    52 min. ·
    🏡 Atklāju faktus par Jauno konservatīvo cīņu par nodokļa atcelšanu mājokļiem. Uztveriet to kā kopsavilkumus visam, kas noticis līdz šim brīdim!
    ℹ Daudzi ir jau aizmirsuši, kā Latvijā radās nekustamā īpašuma nodoklis mājokļiem, kad pieauga nodoklis zemei Rīgā par 50%, par to, ka 2017. gadā sabiedrība sagadīšanās pēc izbēga no nekustamā īpašuma nodokļa sloga celšanās, un, ka šobrīd faktiski no Jāņa Bordāna izturības atkarīgs, lai tas ne tikai beigu beigās nenotiek, bet arī turpinātos cīņa par mājokli bez nodokļa.
    https://www.facebook.com/731540813660862/videos/696983157699455

  10. Arí rídzinieki saka:

    Butu labi. ja Gruntmanis atklatu konkretos uzvardus tiem, kas viñam atteica un ka tie motiveja atteikumu? Vienígi varb. Gruntmana k-gam nevajadzeja tik atri mest plinti krumos. bet pacinities, atklatibai nodod savu so situaciju, kad LV jau pamatigi trukst labi specialisti mediciná un daudz kur ari citás profesijás!

  11. Māris M. saka:

    Biedri Priedīti, kultūras uzplaukumam Latvijā 70-tajos padomju varai bija tikai tik daudz nopelns, ka latviešu tauta vēl dzīvoja svaigās slepkavību, represiju un terora izjūtās. Tas bija laiks, kad no Sibīrijas lāgeriem nesenā pagātnē bija atgriezušies dzīvi palikušie – apmēram katrs divdesmitais (Starp tiem arī mans vectēvs). Cita nopelna padomju varai kultūras uzplaukumā NAV.
    Patiesībā jau tas (kultūras uzplaukums) bija kultūras tautas izmisuma kliedziens. Savā ziņā arī spīts. Dziesmas un kultūra bija viss, kas vēl bija palicis pāri no latviešu tautas cerībām. Tas bija vienīgais veids, kā tautai legāli vēl uzturēt pazemoto, apspļaudīto, noņirgto un apspiesto garu, kā alegorijās pateikt kopīgo sāpi un kā kaut cik vēl noturēt paceltu asinīs, dubļos un okupantu izkārnījumos iemīto galvu.

    Atbalstīt kultūru bija ne jau padomju varas vēlme bet tai netīkams piespiedu pasākums, tā laika varas pielāgošanās pasaules politiskajai situācijai. Varai pasaules acīs bija jānotēlo, ka te viss notiek brīvprātīgi, ka turpinās 1940. gadā “tautas izvēlētā” laimes valstība.

    Loti labi atceros šo laiku un tautas kluso, sāpju pilno vienotību, kuru laika gaitā padomju varai pamazām izdevās mazināt, tautu sašķelt.
    Biju tajā laikā vēl mazs bērns. Tiku vests uz teātriem, koncertiem, operām, operetēm. Tiku vests uz ciema kultūras un svētku pasākumiem. Organiski sajutu tautas vienotību, kopīgo sāpi, kaut tolaik par represijām neko vēl nezināju. Cilvēki priecājās, dejoja rokās sadevušies, bet acīs bija sāpes. Toreiz vēl latvieši cits pret citu izturējās kā pret ģimenes locekļiem un saprata cits citu tikai ar skatienu vien. Es labi atceros šos skatienus, šos vērdos neizteiktos sāpju kliedzienus.

    Par anonimitāti.

    Esmu anonīms tikai lasītājiem, bet ne vietnes uzturētājam un padomju okupācijas varas iestādēm, kas arvien pārvalda Latviju.
    Anonimitāte saistīta ar manām personīgajām īpašībām nevis slēpšanos. Es nealkstu publicitātes, jo esmu tipisks lauku un meža cilvēks. Vienīgais ko es vēlos, šeit rakstot, ir manas tautas brīvība un neatkarība. Patiesības uzvara. Es nevaru vienkārši stāvēt malā un atstāt visu tikai uz viena cilvēka pleciem. Savu iespēju robežās cenšos palīdzēt.

    Anonimitātes sakarā ļoti trāpīgs ir Anonīmā komentārs:

    PATIESĪBAI UN JĒGAI NAV VĀRDA UN UZVĀRDA

    Tā lūk, biedri Priedīti.

  12. Māris M. saka:

    Reiz, pāris gadus atpakaļ kādā ziņu portālā komentāros iesaistījos diskusijā par Padomju laiku. Oponējot kādam komentētājam, kas slavināja padomju sasniegumus un tehniskās attīstības līmeni un cik tas labi esot bijis Latvijai, uzrakstīju šo to no savām atmiņām. Proti – šoferi un traktoristi padomju laikā, tiklīdz saņēma JAUNU kravas auto, traktoru vai piekabi, to dzina iekšā darbnīcā, svarīgākos mezglus izjauca, SALABOJA, pārtaisīja, uzlaboja konstrukciju, saeļļoja, kravas auto kravas kastes un visa veida piekabes pārmetināja. Tikai tad tie bija lietojami darbā.

    Oponenta reakcija bija: “Kaut tu nomirtu!”

    Ar anonimitāti tur nav nekāda sakara.

  13. salīdzināsana saka:

    A.Priedīša un M.Māra strīdā taisnība ir abiem,bet ar to starpību,ka Priedītim ir taisnība,ja teikto salīdzina ar šiem laikiem,un Mārim,ja salīdzina ar tiem laikiem.Viņi runā par dažādiem laikiem,bet visu labo šos laikos mums nozog tagad.
    .
    .
    .
    Admins
    Pārnācu vēlu no nedēļas darbiem, bet Māra M. komentāru apstiprināju jau ceļā uz mājām. Tieši domāju, ko man par abiem pasacīt, jo bez Admina komentāra neklātos to tā atstāt….un skatos, kāds lakoniski pasacījis to, ko es vēlējos pasacīt… ! Es nevēlos,ka šie autori savā starpā saplēstos… Abi pieskaitāmi pie Augstākās raudzes personībām, bet nākuši no dažādām sociālajām vidēm. Domāju un arī ceru, ka šodienas nelieši ar savām nelietībām mūs apvienos un lielākās nesaskaņas nogludināsies… . Nākošais A. Priedīša raksts ir ne tikai labs, bet arī interesants… Tikai Patiesības paušana šos neliešus var aizvest tur, kur viņiem vieta.

  14. novērotājs saka:

    Viens komunists. Viens savdabīgs ideālists,kurš ticēja,ka sociālismam ir jākalpo tautai – Lukašenko. Viņa sarkanā daļa šobrīd,lai pastāv stūrī. Ja Lukašenko degradēs (nosviedīs) tad Baltkrieviju saplosīs žīdu lielkapitālisti un oligarhi. Visādi mītiņu mirlas tur tagad veic to pašu funkciju,kādu Latvijā veica “Tautas Fronte” (fronte pret tautu). Un,tad visi vēlreiz varēs noskatīties to pašu scenāriju pēc kāda tika izpostīta Latvija.
    .
    .
    .
    Admins
    Tieši tā, šakāļi visapkārt jau glūn !!!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.