Māris M. > A. Priedītim = L. Grantiņš

Esmu tik vecs, ka lieliski atceros tos laikus Latvijā, kad negodīgums, melošana, nelietība, zagšana, necenzētu vārdu lietošana nekādā ziņā nebija cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas norma – „jauna normālība“, kā tas ir pēcpadomju laikā un kā tas strauji progresē.

============================================================================

Artūr, Jūsu komentārs ir patiess, ja domājat Ulmaņlaikus, bet daļēji patiess, ja runājat par Padomju laikiem.

Arī es šo to atceros

Vienkāršie cilvēki padomju laikā liela daļa zaga. Zaga, lai izdzīvotu. Zaga masveidā – ko nu kurš. Cits zaga aiz naudas trūkuma, cits zaga tāpēc, ka vairumu dzīvē nepieciešamu lietu gluži vienkārši nebija iespējams nopirkt. Pie tām varēja tikt tikai zogot pašam vai pērkot no zagļiem. Piemēram – šīferis, naglas, kombinētā spēkbarība lopiem un daudz citu neskaitāmu vajadzīgu lietu. Bet ir viena nianse – latviešu vidū apzagt otru skaitījās zagšana un tas bija kauns. No valsts nezaga, bet „ņēma“ vai „dabūja“. Tas nebija kauns. Krievi toreiz zaga visu un visur, nešķirojot privāts vai valsts. Trakāk par čigāniem.
Komunisti, jeb kā tagad teiktu – elite (bez sķirošanas tautībās), zaga, jeb „ņēma“ masveidā milzīgos apjomos jebko, auto kravām, vilcienu sastāviem. Zagto bieži vien notirgoja caur bāzēm un veikalu tīkliem. Šīs „rebes“ notika arī starp dažādu padomju republiku komunistiem – vienā republikā zaga, citā salaupītos vilcienu sastāvus tirgoja veikalos. Zinu to pavisam 100% droši un man neviens neiestāstīs ka tā tas nebija.
„Elite“ masveidā zaga strādniekiem algas. Tās zaga izmantojot „mirušās dvēseles“ (algas rakstīja uz mirušu cilvēku vārda, bet saņēma paši).Tas, kas notiek Latvijā tagad algu smaukšanas un visu citu žuļicību jomā ir tiešs padomju režīma turpinājums bez kādām būtiskām izmaiņām. Toreiz apzaga arī mani – vēl bērnu, kas ar ieģipsētu kāju ganīja pa vasaru 70 govis. Dunduri, ūdens trūkums, aploku neesamība, labība un mazdārziņi blakus… Ko tas nozīmē bērnam, sapratīs tikai tas, kas pats ar to saskāries. Pusi manu algu priekšnieks izmaksāja savam dēlam, manam vienaudzim, kurš govis tikai caur tēva dienesta „bobika“ logu bija redzējis.
Viļņas partijas skolas absolventi zaga arī tā:
Apzināti pieņēma darbā būvinženieri, kam pa laikam uznāca pāris nedēļu dzeršanas liga. Tajā laikā viņš ieslēdzās dzīvoklī un nekur nerādījās. Tikmēr, par alkoholiķiem šķendējoties, viņa darbus darīja pats priekšnieks. Kad bija sarakstīta kārtīga papīru čupa, to aizveda jēgu nodzērušajam inženierim parakstīt, sakot vārdus: „Tu te dzersties, bet man tavā vietā jāstādā!“. Kad vēlāk aplūkoju inženiera parakstīto papīru mapi, sapratu, ka notiek grandioza līdzekļu izlaupīšana, kurā izlaupītās summas būvmateriālos grozās vismaz ap 100 000 (!) rubļu (80-tie gadi). Ja afērā kaut kas noietu greizi, visur papīriem apakšā būvinženiera paraksts…

Zaga arī miliči. Šajā sakarā sūri gāja dzērājiem. Ja kāds dēļ alkohola smakas nokļuva atskurbtuvē (ar smaku publiskā vietā pietika latvietim, bet bija nepietiekami okupantam), kabatas palika „sausas“ un arī labi ādas cimdi, dabīgas ādas „pižiks“ un dažkārt pat glauns mētelis tur nokļuvušam izgaisa.
Ja kāds aizmirsa mājās dokumentus un devās ar moci ceļā, tad lielāka nelaime par milici vairs būt nevarēja. Moci atņēma un līdz dienai, kad miličonkuļiem ir pieņemšanas laiks, tas glabājās milicijas šķūnī. Īpašnieks pavisam droši tādā situācijā varēja ne tikai sagatavot moča dokumentus atrādīšanai, bet arī jau sākt izpirkt kādā uzņēmumā kravas auto, lai atgūto moci dabūtu mājās. Kāpēc ne atbraukt ar moci mājās, bet vest ? Tāpēc, ka miličonkuļu šķūnī močiem dīvainā kārtā izgaisa lērums detaļu. Tolaik labi zināju par šādām anomālijām un spoku izdarībām miliču šķūnī virs vēsturiskā pagraba. Tādēļ tad, kad pats aizmirsu papīrus mājās un mani apturēja milicis, no izmisuma juku gandrīz prātā, jo sapratu, ka nozagto daļu dēļ ar moci nekad vairs nebraukšu, jo detaļas nebija veikalos nopērkamas.
Atsacījos milicim parakstīt aktu par motocikla stāvokli, kurā bija ierakstīts, ka degvielas bākā ir 0,5 litri benzīna, jo patiesībā bāka bija pilna līdz „lūpai“. Tas manai apziņai bija signāls, ka apzagšana jau sākusies. Atteikšanās parakstīties notika milicijas pagalmā zem tās logiem. Izmisis teicu ka neatstāšu moci, jo milicija močus apzog – tikko, pāris dienas iepriekš kaimiņš savu aplaupīto moci bija pārvedis mājās ar kravas auto. Tā bija briesmīga kļūda no manas puses. Pa logu izliecās labi barots milicis ar muzikālu uzvārdu un „pieklājīgi“, bez „rupjībām“ pārskaities kliedza tā, ka siekalas lidoja uz visām pusēm: „Šitam vajag sadot tā, ka padirst nevar!!!“.
Sadot nesadeva, bet milicis, arī ar muzikālu – Čikāgas piecīšu dziedoņa uzvārdu, kuram aicinājums man sadot tika veltīts, mani ielika būrī apdomāties. Pa laikam pienāca pajautāt, vai tomēr neesmu pārdomājis un neparakstīšu aplamo papīru. Draudēja iesēdināt pavisam. Beigās parakstīju un jau domās apraudāju savu grūti pelnīto, ilgi krāto, loloto, apčubināto smago darba un tirgus zirdziņu MT-9. Otrā dienā miličonkuļiem bija pieņemamā diena. Ierados pēc moča un, tavu pārsteigumu, mocis nebija ielikts visā rajonā labi zināmajā garu apsēstajā sķūnī, kur močiem izgaisa detaļas. Un nebija arī aplaupīts! Tas stāvēja piestumts pret logu, aiz kura sēdēja dežurants. Pirms gāju iekšā milicijā, paskatījos – pat degviela nebija nolieta! Dīvaini… Jau nobijos, vai tik mani atkal neiesēdinās un varbūt pat tomēr sados tā „ka padirst nevar“.
Dežurants lika iziet ārā un kārtīgi apskatīt moci, vai nekas nav noskrūvēts un lika zem saņemšanas papīra apakšā uzrakstīt: „Motociklu saņemu. Pretenziju nav.“ Un paraksts.
Tā nu man izdevās nedabūt „tā ka padirst nevar“ un arī moci neaptīrīja. Tādas lietas, ka neapzog, tolaik nemēdza milicijā notikt. Ka tā ir miličonkuļiem jau no padomju laikiem iestaigāta taciņa (bet ne tikai Ķenerāļa dzimtajā nodaļā), liecina arī neilgu laiciņu atpakaļ izskanējusī ziņa par satiksmes noteikumu pārkāpēja, dzērāja auto aplaupīšanu – radio piesavināšanos. Acīm redzot, īstenā padomju garā neaudzināta, pilnīgi greiza un nepareiza, nepieklājīga mūsdienu policiste bija kaut kā iekļuvusi srādāt policijā bez padomju miliču pieklājīgās, godīgās pieredzes un savā neaudzinātībā sataisījusi īstenam milicim, atvainojos, policistam sūdus, ja tā drīkst izteikties.

Vēl nedaudz par to pieklājību un godīgumu.
No saviem vecvecākiem NEKAD nedzirdēju NEVIENU rupju vārdu līdz pat viņu mūža galam. No viņu paaudzes cilvēkiem arī nekad. To pašu var teikt par godīgumu. Viņi bija absolūti godīgi it visā. Tā bija ulmaņlaiku paaudze. Sibīrijā un lāgeros izmocīto paaudze.
Manu vecāku paaudze šad tad pa kādai rupjībai jau pateica. Bet tikai starp savējiem. Nekad svešiem dzirdot. Tā paaudze jau sāka stiept no darba mājās to, ko darbā varēja „dabūt“. Mana paaudze jau turēja līdzi „paraugtautai“, „laimes“ un „pārticības“ nesējiem no austrumiem tīri braši – nevar tak atpalikt no „lielā brāļa“.
„Lielo brāli“ kultūras ziņā vislabāk raksturo tolaik vēl tik pamatīgi nesamaitāto latviešu vidū stāstītā anekdote, kas bija precīzi no „saulainās dzīves“ un „kultūras“ nesēju leksikas ņemta, neko klāt nepieliekot: Ogļraktuvēs strādā ogļrači. Viens šķipelē ogles vagoniņā un vagoniņu „pārgruzī“. Otrs par to saskaities, jo viņam vagoniņš jāstumj. Viņš bļauj: „Nahuja dahuja zahujaril ?! Vihuvarivai!“

Jā kāds to nezin – lai sarunātos ar tā laika iebraucēju no „varen plašās“ PSRS, pilnībā pietika ar trīs, četru rupju vārdu zināšanu. Toreiz nācās dzirdēt tādus teikumus, kur figurēja tikai un vienīgi ar dzimumlietām saistīti vārdi runājot par jebkuru dzīves sfēru. Ausis vīta nost to dzirdot latvietim.

Kas vēl attiecas uz padomju cilvēka „godīgumu“, tad pat diženais miegapūznis un šļupsteklis ģenseks Brežņevs kādā vissavienības saietā (aizmirsu kurā) izteicās par studentu sūdzībām par finansiālajām grūtībām apmēram tā, ka pats bijis jauns un labi zinot studentu dzīvi. Piepelnoties, kraujot vagonus, esot darījuši tā – divas kastes pa labi, viena pa kreisi. Vārdu sakot – nav ko studentiem žēloties. Jāmācās dzīvot.

Lūk, tur tad arī dīgst kājas šodienas morālajam pagrimumam.

Man sirdij tuvs ir šāds no augstskolas pasniedzēju vides nācis Latvijas un PSRS salīdzinājums: Ja divus dažāda diametra un dažāda ūdens līmeņa traukus apakšā savstarpēji savieno ar caurulīti, līmeņi izlīdzinās. Pie tam lielā diametra traukam līmenis, kurš sākotnēji ir daudz zemāks nekā mazākā diametra traukam, savienojot paaugstinās nemanāmi, bet mazā diametra trauka līmenis noplok ievērojami.

L. Grantiņš

Pasaule nav tikai tā, ko mēs redzam. Redzamais ir tikai niecīga daļiņa no Patiesās REALITĀTES. Tas vismaz ir jāapjēdz, jo par pilnīgu izpratni mēs ne tikai runāt, bet pat iedomāties nevaram- KĀ TAS VISS DARBOJAS. Apjēgšana- tā arī ir tā robežšķirtne, kas nosaka: esi Cilvēks vai NE- cilvēks.(?)

Normāls cilvēks domā, ka kauninot nelieti mēs atmodināsim viņā SIRDSAPZIŅU. Tas ir loģiski un saprotams katram Cilvēkam, bet ne viņiem, NE– cilvēkiem. Mēs nevaram viņiem pamodināt to, kas viņos nemīt(Sirdsapziņa). Tas ir tas pats, kas kaunināt vilku, ka viņš aprijis jēru… .

Runājot par Garīgo pusi: es tieši šorīt agrā rīta stundā iedomājos, ka Māris M., V. Freimantāls vai “Pārmaiņas” varētu “novērtēt situāciju” par A. Priedīša atkal parādīšanos šajā i- vietnē. Un kāds brīnums, atverot LAPU ieraugu to, par ko biju tikko domājis. Novērtējums, protams, bija savdabīgā formā. Nebija runa par manis vai Priedīša nosodīšanu…, kā jau tas parādījies LL-pietiekkomā.

Es A. Priedīti par nodevēju nekad neesmu uzskatījis, jo viņš tieši tāpat kā es raksta par šodienas ārprāta nebūšanām un piemin tos pašus neliešus, par kuriem runāju arī es. Mūs konflikts sākās ar to, ka viņš visu vainu noveļ uz pašiem latviešiem, kaut gan “no malas skatoties” tas tā arī izliekas. Mēs nākam no dažādām vidēm un dažādiem sociālajiem slāņiem, un tāpēc situācijas galējais vērtējums mums ir dažāds. Bet pats galvenais, ka mēs esam palikuši pie Cilvēkiem. Es Priedīša kungu esmu brīdinājis par briesmām, kas viņam draud, ja viņš kontaktēsies ar mani…vienalga neizturēja un atsūtīja savu vērtējumu par NECILVĒKU.

Jau iepriekšējā rakstā pieminēju I. Roni: “Atceros: Reiz arī Indulis Ronis man “pārmeta vienā jautājumā”, bet es to pilnībā nopublicēju. Pēc laika es viņam pajautāju: “Jūs mani kādreiz par to nosodījāt, bet šodien pats par to rakstāt !” “Ja es redzu, ka manu tautu grib iznīcināt un aizstāt ar citu, tad metu visas kārtis galdā”, viņš atbildēja !” Ar I. Roni šie NE– cilvēki drausmīgi izrēķinājās… .

Domāju, ka arī Priedīša kungam Māra M. sacītais bija pieņemams.

PATIESĪBA ir zemes “sāls” un uz Tās balstās ESĪBA. Tie, kuri to nesaprot, agrāk vai vēlāk, bet tiek iemesti šīs ESĪBAS atkritumu bedrē… . Nekur jau nepaliks tā diena, kad tādiem lapsām, levitiem, kariņiem, urbanovičiem, godmaņiem, borovkoviem & co būs jāsaņem sava alga !

Šis laiks(laikmets), lai arī cik briesmīgs tas mums liekas, ir ļoti vērtīgs, jo atsijā GRAUDUS NO SĒNALĀM !

Un, tas jau laikam arī ir tas DIEVA PLĀNS.

05.08.20