(Atceroties Arturu) A. Priedīts. Divas galaktikas

L.Grantiņš: Ļoti pareizi vārdi. Arī man mājās ir pietiekoši daudz grāmatu. Un tas bēdīgākais, ka arī man tuvi cilvēki saka: kam tev tā visa makulatūra ? To visu var atrast internetā ! Ziniet,- un tādiem ir grūti ieskaidrot- kas ir Kultūrvērtība un Garīgums. Tādam gribas sacīt: tu māki šodien apieties ar zinātnes sasniegumiem, elektroniku, internetu, bet Garīgi esi pieskaitāms pie akmens laikmeta iemītnieka, bet tad noteikti apvainosies…. Es, ieejot mājās, kurās nav grāmatu plaukti, jūtos kā cietumā. Nezinu, kāda būs Jaunā LAIKMETA “kārtība”, bet zinu to, ka es noteikti tajā būšu svešinieks. Bet droši vien, ka visam tā ir jābūt. Tā ir Dievišķās pasaules Evolūcija, kurā viss novecojušais tiek nomainīts ar Jauno. Es vienkārši netieku tam visam līdzi un tāpēc man jāaiziet pa Nebūtības ceļu uz SAVU PASAULI. Varbūt, ka Tur tikšos ar Arturu...

Divas galaktikas

   Sastopama tēlaina futuroloģiskā metafizika – pamatnosacījumu izvirzīšana nākotnes prognozē. Tā, piemēram, Rīgas medijā 2019.gada 12.septembrī bija lasāms bijušā Valsts prezidenta teiktais: “Kamēr ir Dievs debesīs, tikmēr eksistēs latviešu valsts un latviešu tauta”. Savukārt no cienījama ebreju profesora dzirdēju: “Kamēr pastāvēs grāmata, tikmēr pastāvēs ebreju tauta”.

   Abi tēlainie piemēri ir emocionāli valdzinoši. Var patikt abos piemēros izmantotie pamatnosacījumi. Tie ir aksiomātiski skaisti. Gan Dievu, gan grāmatu bez pierādījumiem nākas pieņemt par neapstrīdamu patiesību. Taču tas arī ir viss. Ar dzīvē eksistējošu patiesību dotā tēlainā futuroloģiskā metafizika pirmajā piemērā nav pilnīgi nemaz saistīta, bet otrajā piemērā stāvoklis ir ļoti kritisks, jo grāmatas liktenis ir apdraudēts ne tikai ebreju tautai. 2019.gadā Latvija kā neatkarīga valsts neeksistēja jau 15 gadus. Savukārt latviešu tauta arī bija pārstājusi eksistēt kā etniski vienots organisms. Valstiskās neatkarības trūkums ražīgi stimulēja etniskās konsolidācijas trūkumu.*

   Par grāmatas drūmo likteni Rietumu zinātnieki sāka spriest XX gs. 60.gados. Tas ir interesanti! Tātad sprieda jau demogrāfiskās pārejas sākumā. Kā zināms, demogrāfiskā pāreja sākās XX gs. 60.gados un turpināsies līdz 2050. gadam. 60.gados vēl nebija izstrādāta demogrāfiskās pārejas teorija. Sergejs Kapica (1928-2012) to izstrādāja 90.gadu beigās un pirmās publikācijas bija lasāmas XXI gs. sākumā.

   XX gs. 60. gados grāmatu pasaule tika atraktīvi nosaukta par “Gūtenberga galaktiku”. Tolaik nevajadzēja paskaidrot vārdu “Gūtenbergs”. Tagad XXI gs. 20.gados to nav grēks darīt. Daudzi var nezināt par Johana Gūtenberga izgudrojumu grāmatu izgatavošanā. Toties tagad nav vajadzīgs paskaidrot modernos vārdus “digitālā galaktika”. Aizvadītā gadsimta 60.gados tas bija ieteicams. Digitālās elektroniskās tehnoloģijas bija pazīstamas tikai šauram speciālistu lokam. Masu sabiedriskajā leksikā jēdziens “digitāls” nebija sastopams.

   Uz papīra tipogrāfijā iespiestās grāmatas nākotne ir apdraudēta. Grāmata tagad var tikt publicēta elektroniskā veidā. Turklāt “papīra grāmata” var tikt ieskanēta internetā. XXI gadsimtā ar grāmatu sāka pamatīgi konkurēt interneta sociālie tīkli.

   Abām galaktikām ir milzīga psiholoģiskā slodze. Abas galaktikas ļoti plaši un dziļi ietekmē sabiedrisko apziņu, sociālo vidi, valodu, garīgo un materiālo kultūru. Ietekme ir gan pozitīva, gan negatīva.

   Tehnoloģijas garīgi pārveido cilvēkus un izmaina viņu darbību, uzvedību un komunikāciju. Tas bija vienmēr zināms. Cilvēki rada jaunas tehnoloģijas un paši izjūt to transformējošo ietekmi. “Gūtenberga galaktikas” noriets sākās ar radio, kino, TV popularitātes pieaugumu. Cilvēki vairāk sāka lūkoties uz ekrānu nekā lasīt grāmatas.

   Taču ir viena smaga problēma. Rietumu civilizācijā grāmatas lomu ļoti nepatīkami mazina demogrāfiskā pāreja. Tā ir smaga problēma. Demogrāfiskās pārejas laikā “baltā” rase izmirst, noveco, zaudē pasionaritāti, zaudē interesi par kultūras pagātnes mantojumu, nejūt nekādu vajadzību rūpēties par nākotni. Demogrāfiskās pāreja laikā “baltie” cilvēki dzīvo tagadnei, savam ķermenim, patērēšanai un dažādu izpriecu baudīšanai. Tādos apstākļos grāmata nav vajadzīga. Grāmata var vienīgi kaitinoši atgādināt par “vecajiem labajiem laikiem”.

   Un vēl kas. Grāmatas vajadzību nekaunīgi izskauž izglītības bizness. Privātajās augstskolās var iegūt bakalaura grādu bez grāmatu zināšanām. Students studiju gados var neizlasīt nevienu grāmatu un viņam nemaz pašam mājās nav grāmatu. Tās nav arī ģimenē – vecākiem, brāļiem un māsām. Mūsdienu sabiedrībā noteikti ir biezs sociālais slānis, kurā pret grāmatu izturas skeptiski, ciniski un ņirdzīgi kā pret kaut ko smieklīgi arhaisku. “COVID-19” pandēmijas laikā Latvijas valdība pat aizliedza tirgot grāmatas, apmeklēt bibliotēkas.

09.08.22