R. Bruners. Pret kovidu kā pārvaldes formu

R. Bruners. Pret kovidu kā pārvaldes formu

Ir tāds jēdziens “patiesības brīdis”, un tam nav laba skaņa. Tā mēdz dēvēt pēdējo zobena dūrienu, ar ko koridā nonāvē vērsi. Vispārīgi runājot, tas ir krīzes brīdis ar liktenīgu iznākumu. Saeimā konceptuāli atbalstītais likumprojekts par tiesībām atlaist darbiniekus bez Covid-19 sertifikāta liecina par to, ka patiesības brīdis ir pienācis Latvijā.

Tas nozīmē, ka visi strīdi un pretrunas, gan politiskie, gan saimnieciskie atkāpjas otrajā plānā. Cilvēki kļūst vienlīdzīgi, jo nav nozīmes ne ienākumu līmenim, ne sabiedriskajam statusam, ne orientācijai un tautībai. Par vakcīnām ir rakstīts pietiekoši, lai būtu skaidrs, ka latviešus ar tām nedrīkst durt vispār. Mēs tikai 2 miljoni vien esam palikuši.

Šis ir īss aicinājums, jo ceru, ka esmu palicis lasītājiem atmiņā ar rakstu sēriju par to, kā tapa un kas ir pašreizējā vara Latvijā. Varbūt viens otrs atceras, ka piedāvāju savu kandidatūru pagājušajās valsts prezidenta vēlēšanās. Patiesības brīdis atklāj arī to, kuram reāli ir iespēja uzņemties vadību kritiskā situācijā. Tāpēc gribētu aicināt visus sekot Alda Gobzema viedoklim un piedalīties viņa organizētajos pasākumos.

Nešaubos, ka kopā mums visiem izdosies pārvarēt esošās varas neprātu, un panākt cilvēcisku krīzes atrisinājumu. Vakcinēties vajadzētu tikai tiem, kuri paši to vēlas. Tāpat ir skaidrs, ka krīzes atrisinājums izvirzīs jaunu valsts vadītāju. Vai viņš būs tam piemērots, to rādīs laiks un lemsim mēs paši.

Patiesība iet dīvainus ceļus, un mums jāmācās tai sekot. Laiks apzināties savas iespējas, ietekmēt norises un sasniegt rezultātu. Mums ir iespēja ielikt savā valstī un vadībā arī kaut ko no sevis. Vismaz es tā darīšu un aicinu uz to visus pārējos, lai atrisinātu problēmas un veidotu tādu sabiedrību, kas atbilst mūsu interesēm.

07.08.21

LRTT pēcvārds

Viss jau ir pareizi, ko Gobzems saka, bet tikai kā uzdevumā ? Šodien, kad Latvijas valdības spicē ir iebīdīti izteikti kriminālelementi, ir viegli “sacīt patiesību”. A. Gobzems ir kopā ar visreakcionārākajiem sarkanajiem revanšistiem- Krievijas impērijas atjaunotājiem. Gobzems, kopā ar visasiņaināko čekistu Borovkovu centās panākt, lai Vācija izdotu L. Grantiņu tiesāšanai Latvijā. Apsūdzība: nacionāla naida kurināšanā un “likumīgās” valsts varas gāšanā !

You may also like...

19 Responses

  1. Antivakceris saka:

    Jaunākās ziņas no Bitchute.

    https://www.bitchute.com/channel/vtuED5Zr5BSA/

  2. Antroposofijas redzējums. saka:

    Antroposofijas redzējums.
    Nikanors Perlas “TAUREŅA EFEKTS” UN SABIEDRĪBAS PĀRVEIDOŠANA Piezīme: Nicanor Perlas ir Filipīnu civilās kustības aktīvists un antroposofs. Šis viņa raksts ir ticis publicēts internetā Truthforce lapā (www.truthforce.info/) un esot izraisījis ārkārtīgi lielu rezonansi Filipīnās. Tas tiekot nodots arvien tālāk no rokas rokā, un tas ir jāsaprot kontekstā ar valstī notiekošo, – civilās kustības aktivizēšanos un tās konfrontāciju ar valsts varas pārstāvjiem. Civilā sabiedrība jau kopš ilga laika pārmet prezidentei Gloria Arroyo manipulēšanu ar vēlēšanu rezultātiem un korupciju un pieprasa viņas atkāpšanos no amata. Atbildot uz šīm prasībām viņa februāra sākumā ir izziņojusi ārkārtas situāciju valstī, pamatojot to ar šķietamu sazvērestību. Tas ļāva apcietināt cilvēkus un bez jebkādas apsūdzības ilgu laiku turēt viņus ieslodzījumā. Lai arī šī situācija marta sākumā ir mainījusies, tomēr bažas turpina izraisīt situācija Filipīnu armijā. Tādēļ civilās sabiedrības aktīvistiem vairāk kā jebkad ir nepieciešama mūsu solidaritāte viņu cīņā par bezvardarbīgām pārmaiņām sabiedrībā. Pēcņūtona pasauli 21. gadsimtā arvien vairāk raksturo revolucionārie atklājumi dažādās zinātnes nozarēs. Modernās materiālistiskās pasaules koncepcijas par telpu, laiku, kauzalitāti un citām pamatkategorijām cita pēc citas brūk kopā. Tas liek mums meklēt jaunus orientierus un aktīvi domāt par to, kādu mēs gribam redzēt sabiedrību nākotnē un kā varam veidot jaunu pasauli. Aplūkosim taureņa pasauli, ņemot palīgā Norrie Huddle grāmatu, kurā viņa poētiskā valodā apraksta, kā kāpurs pārtop taurenī. „Jaunas taureņa šūnas (pēc tam, kad kāpurs ir iekūņojies) sauc par imaginālām šūnām. Tās vibrē citā frekvencē un tik ļoti atšķiras no kāpura šūnu frekvencēm, ka viņa imūnsistēma uztver tās kā naidīgas un iznīcina. Taču šīs jaunās šūnas turpina veidoties un to kļūst arvien vairāk! Drīz vien kāpura imūnsistēma vairs nespēj noārdīt tās pietiekami ātri. Arvien vairāk jauno šūnu izdzīvo. Un tad notiek kaut kas apbrīnojams! Mazītiņi atsevišķi šūnu pumpuri apvienojas, veidojot nelielas draudzīgas grupas, kas svārstās vienādā frekvencē un apmainās ar informāciju. Tad pēc kāda laika atkal notiek kaut kas apbrīnojams! Imago-šūnu grupas salīp kopā! Veidojas gara ķēde no taureņa šūnu grupām, visi vibrē vienādā „frekvencē”, visi piedalās savstarpējā informācijas apmaiņā kūniņas ietvaros. Tad kādā noteiktā brīdī, visa garā imago-šūnu ķēde pēkšņi it kā atskārš, ka tā ir kaut kas tāds, kas atšķiras no iekūņojušā kāpura, proti, kaut kas jauns un brīnišķīgs! Šajā mirklī burtiski var sadzirdēt taureņa dzemdību kliedzienu. Tagad katra jauna taureņa šūna var uzņemties atšķirīgu uzdevumu. Katrai ir ko darīt un katra ir svarīga. Katra šūna sāk darīt tieši to, kas to visvairāk saista, un citas šūnas iedrošina viņu to darīt. Lieliska metode veidot taureni! Un lielisks veids, kā var organizēt taureņu kustību!” Šis tēls – kāpura pārveidošanās taurenī – ir lielisks sabiedrības pārveidošanās tēls. Cilvēkus, kuri pamostas attiecībā uz jaunām iespējām, noteiktā ziņā var salīdzināt ar imaginālām sabiedrības šūnām. Sabiedrības transformācijas process sākas ar šādu individualitāšu parādīšanos; tās nes sev līdzi nākotnes sēklas. Viņas ir „imaginālas” tādēļ, ka nes sevī nākotnes sabiedrības tēlu. Šie inovatīvie indivīdi kļūst par t.s. „normu pārkāpējiem” savā sabiedrībā. Vispirms viņi netiek atpazīti kā tie, kuri ienes dzīvē kaut ko labu. Tā vietā viņiem uzbrūk par miera traucēšanu, viņus vajā par to, ka viņi graujot vecās sabiedrības (kūniņas) ierasto kārtību, kas ārēji šķiet esam „labā dzīve”, bet kurai īstenībā piemīt pašiznīcināšanas potenciāls. Ekstremālos gadījumos šie miera traucētāji tiek nogalināti. Kenedijs, Kings, Gandijs, Rizal, Bonifacio, Javier, Aquino un citi tika nogalināti, jo apdraudēja sistēmu. Vecās kārtības autoimūnā sistēma mēģina atbrīvoties no vizionāriem. Taču šī vardarbīgā reakcija nevar aizkavēt arvien vairāku „imaginālo” indivīdu rašanos sabiedrībā. Drīz vien viņi apvienojas grupās un veido visdažādākās kustības – vides aizsardzības kustību, kustību par ekoloģisku lauksaimniecību, jauniešu kustību, mazo tautu kustību, sieviešu kustību, pilsētu nabadzīgo iedzīvotāju kustību, kustību par jauno audzināšanu, spirituālās kustības utt. Bet ar šo stadiju vēl nepietiek. Dažādām kustībām, kuras pašlaik iemieso dažādas nākotnes iespējas, jāmācās sadarboties, atbalstot citu identitāti un papildinot viņu sniegumus. Sociālā atjaunošana var notikt tikai tad, ja dažādas identitātes iemācās savstarpēji radīt sinerģiju (Synergie (gr.) – sadarbība.), jo šādās sinerģiskās grupās bieži parādās nākotnes sabiedrības veidols, kas tiecas pēc īstenošanās. Tam visam ir vēl viens cits aspekts. Var ievērot, ka agrīnajā stadijā kūniņas pārvēršanās par taureni ārēji nav redzama. Tā vietā var redzēt, kā iekūņojies kāpurs „sagremo” sevi līdz sava veida šķidrumam. Iestājas bioloģiska haosa stāvoklis. Vienīgi šim haosam nav nekā kopīga ar mūsu moderno haosa koncepciju, kas ir pielīdzināms nekārtībai. Šīs ir grieķu haoss, kurā slēpjas jaunas kārtības potenciāls, kas gaida iespēju izpausties. No šī haosa rodas taurenis. Tā tas parasti ir arī sabiedrībā. Pašlaik mēs visur redzam haosu, un mēs varam uz to atbildēt divējādi. Mēs varam sūdzēties par to un bezcerībā nolaist rokas, vai arī mēs varam aplūkot to kā ārēju simptomu tam, ka vecā kārtība sabrūk un gaida, kad tā tiks pacelta augstākajā kārtības līmenī. Viens no iespaidīgākajiem veidiem izmantot haosa iespējas ir identificēt imaginālās personības, kuras nes sevī dažādus nākotnes aspektus. Bieži tās ir individualitātes, kuras ārkārtīgi grūtos apstākļos veic augstvērtīgu un iedvesmojošu darbu. Mums ir jāmācās saskatīt apslēptas kopsakarības, neredzamus musturus, kas saista kopā visas dažādās iniciatīvas un atklāj katram dalībniekam ceļu, kurā viņš var iemācīties redzēt veselumu. Šeit mēs ievērojam kaut ko svarīgu. Modernā materiālistiskā zinātne samulst, kad tai nākas izskaidrot plānveidīgo, mākslinieciski iedvesmojošo kāpura metamorfozi taurenī. Tā nevar izdibināt, kā no ģenētisko programmu saišķa var izaugt jauna līmeņa organizācija un parādība, un ka dažas no šīm programmām taureņa organizācijas formā kļūst liekas. Acīmredzot šajā procesā darbojas kāda augstāka inteliģences forma, kāds „morfisks” lauks”. Dabā šis apbrīnojamais pārvērtību process norisinās automātiski. Cilvēku pasaulē tas tā nenotiek. Cilvēku inteliģencei un cilvēku gribai ir jāsaprot sabiedrības kāpura pārvērtības process taurenī un aktīvi tas jāveicina. Pastāv virkne iespēju to darīt. Viena no efektīvākajām pastāv tajā, lai iepazītu inspirējošo ideju un inovāciju pamatlīnijas, kas piemīt pārejas situācijai. Šī „pasīvā kartogrāfija” sniedz tiem, kuri grib mainīt sabiedrību, pirmo pārskatu par to, kā darbojas šīs sabiedrības ģēnijs un pozitīvas dzīvības enerģijas. Ārēji neredzamā tēla uztvere un realitāte dotu imaginālām individualitātēm iespēju apvienot savus resursus un talantus stratēģiskā aliansē lielāka sabiedrība labuma vārdā. Tās saistās ar visu, kas sabiedrībā ir dzīvs un spējīgs uz pārvērtībām nevis ar to, kas atrodas miršanas procesā. Ir vēl kāds taureņa aspekts, kas aizved mūs no metaforu valstības zinātnes valstības jomā. Jaunā kompleksā zinātne, haosa teorija pazīst tā saukto taureņa efektu. Mēs bieži vien dzirdam, ka viens taureņa spārna vēziens varot ietekmēt laika apstākļus uz visas Zemeslodes. Mazas izmaiņas īstajā vietā var novest pie kaskādes un izraisīt liela mēroga sekas. 1969. gadā Margaret Mead teica: „Nekad nešaubieties, ka maza domājošu un ieinteresētu pilsoņu grupa var izmainīt pasauli. Īstenībā tas arī ir vienīgais, kas to jebkad ir izmainījis.” Toreiz viņa neiedomājās, ka viņas vēsturiska analīze piedzīvos empīrisku atbalstu no dabaszinātnes puses jaunas kompleksās zinātnes formā. Sabiedrības transformācijai 21. gadsimtā ir jābalstās uz šī gadsimta prasībām un iespējām. Sociālās kustības, kuras mēģina sasniegt pārmaiņas uz novecojušo 19. gadsimta materiālisma ideju pamata, sagādā sabiedrībai vairāk posta nekā labuma. Savukārt sociālām kustībām, kuras iet savu ceļu, orientējoties uz jauno un ciešā saistībā ar mūsdienām, ir lielākas izredzes risināt lielos spirituālos un sociālos uzdevumus, kuru priekšā cilvēce stāv šodien un tuvākajā nākotnē. __________________________________ Nicanor Perlas, “Der Effekt des Schmetterlings”, “Sozialimpulse” 1/06.

  3. AG saka:

    Bordāns toties tevi grib apbalvot! :)))

  4. kāpostu baltenis saka:

    Atroposofijai. Galvenais, dodiet mums labi daudz kāpostu, tad mēs parādīsim skaistas tauriņdejas.

  5. Anonīms saka:

    Nu ja! No kurienes jūs ņemat tos 2 miljonus latviešu? Nekādi nespēju saprast, ka vien pēdējo 30 gadu laikā iznīkst ļaudis un vēl jau paskatoties uz tiem latviešiem ir gauži ja nopūšas, kur jūs esat tie īstie zilacainie, zalacainie? Kur ir tā jūsu Saimnieka būtība, ja laukos dzīvības nava?

  6. cits taurenis saka:

    Kas ir pašreizējā vara Latvijā,tas ir skaidrs.Ir bažas par to, kāda tā var būt.Izredzes nav labas.Latviešiem.
    Arī nelieši var runāt patiesību.Piemēram Gobzems,izteikts nelietis,kura nekaunība liecina par tā inteliģences līmeni. Pārsvarā tā tiek veidotas pārmaiņas valstīs,kad jālauž vecais monolīts,un kopā sanāk raibs pūlis,bet režisori ir daži citi.
    Cerams,ka R.Bruners taisot šo kūleni ir padomājis par drošības jostu,lai arī tas ir arī viņa patiesības brīdis.
    Ps.Patiesības brīdis latviešiem-labāk zaudēt roku,nekā dzīvību.Kā tas ir šoreiz?

  7. Man visa dzīve ir bijusi viens patiesības brīdis, par to esmu rakstījis daudz. Patiesība atklājas tad, ja dzīvo saskaņā ar sirdsapziņu, bet par to klāstīt ir bezcerīgi. Tā dzīvo tikai nedaudzi no mums, un viņiem nekas nav jāskaidro. Lielais vairums meklē tikai aizsegu, patvērumu, saimnieku un attaisnojumu savai verga būtībai.

    Tas nav nekāds kūlenis, savus uzskatus par kovida afēru esmu rakstījis komentāros. Šoreiz iznāca tā skaļāk, tas arī viss.

    Ko tieši Jūs domājāt ar to rokas vai dzīvības zaudēšanu?

  8. :))) saka:

    R. Bruner , neizliecies , tas kūlenis ir Tavs atbalsts Gobzemim. Visi gobzemi stumj patiesību pa priekšu , bet uz viņu mugurām jāj kādi citi …

  9. RB - :))) saka:

    Parādi man vēl kādu, kurš spēj pacelt cilvēkus cīņai pret masu slepkavošanu. Es atbalstīšu arī to. Starp citu, kur ir Šlesers? Pirms kāda laika viņš pērkonīgos toņos paziņoja par partijas dibināšanu un savām ambīcijām. Vai viņam ir viedoklis vakcinēšanas likumprojekta sakarā? Droši vien, vienkārši bail, un gaida, kad varēs gludi nobraukt pa virsu.

  10. :)))-RB saka:

    Šleseram jau laikam vēl tiesa priekšā … . Par Gobzemi es tieši tāpat esmu prātojis, tikai neesmu atradis atbildi ,kas stāv aiz viņa un kāpēc viņam ļauj buntoties ? Tie sodi un valdošo reakcijas ir sīkumi .. piesegs … Tā es to redzu.

  11. RB - :))) saka:

    Apmēram vienādi redzam

  12. Domātājs saka:

    Kungi! Aiz Gobzena stāv Šlesers. Tur arī Šķēle, Kalvītis. Tāpēc Gobzems tāds varens.

  13. cits taurenis-atbilde RB saka:

    Rokas vai dīvības zaudēšana ir varas varianti Latvijā priekš latviešiem.

  14. Antivakceris saka:

    Ja aiz Gobija stāv Domātāja minētie kungi , tad virziens ir austrumi! :))) Mums ,diemžēl , ne austrumi ,ne rietumi (tas ko tagad redzam)neko labu nesola nākotnē. Faktiski ir tā ,ka visur ,kur notiek vakcinācija , tur visur valda noziedzīgais kults(sauciet kā gribat). Un šo faktu daudzi neredz ,vai negrib redzēt.

  15. Tas, ka “ne austrumi, ne rietumi” ir pareizi teikts. Vajadzēs uzrakstīt par šīm tēmām

  16. Artūrs Malta, VLT Valdes loceklis saka:

    Atklāsme par PSKP pārkārtošanos!
    Moto: Kas pagātni pētī, tas nākotni svētī!
    Ievadam.
    Atcerēsimies, kad komunisms Pasaules Revolūcijas vārdā ir utopija, jo nekur pasaulē tas nav piepildījis un nevar piepildīties, jo tās tautsaimniecības pamatos ir vergu un dzimtcilvēku darbs. Šajā nelielajā rakstā mēģināsim saprast, kas ir mūsu “lielie sasniegumi” un “veiksmes stāsts” Latvijas valsts tautsaimniecības atjaunošanā, kas balstās uz Padomju iekārts pamatiem. Kādas tam visam ir sekas?
    Neraugoties uz to, kad PSKP Ģenerālsekretārs Ņ. S. Hruščevs, 1960.gadā, PSKP partijas vārdā svinīgi zvērēja, ka tagadējā paaudze dzīvos komunismā, kur darbosies princips: Katram pēc vajadzības un no katra pēc spējām!
    Gala rezultāts izrādās, ka spējas ir mazas, bet vajadzības lielas! Pēc PSKP prognozēm, mums lielajai Padomju tautai vajadzēja jau 1980. gadā dzīvot komunismā!!!
    Daudzi mana laika biedri ticēja PSKP solījumiem, tikai man tēvs skaidroja, ka tādā veidā var nodzīvot līdz tam, kamēr pēdējais krekls būs no pleciem būs nost! Kā liekās tas ir piepildījies Latvijā, kur pie varas joprojām ir boļševiku kliķe un mums tautai nekas nepieder!
    Pasaules vēsturiskā pieredze rāda, ka sabiedrības labklājība ir tikai tad, kad vairāk ražo nepieciešamās preces. Lai pildītu un paceltu sabiedrības labklājību ir atkarīgs no augstvērtīga un ražena darba.
    Vai Padomju iekārta un Valsts pārvaldes sistēma, kas dibināta uz nepārtrauktiem meliem, vergu darbu “lēģeros” un dzimtcilvēku” darbu kolhozos ir spējīga pastāvēt, ja tai nav palīdzība no ārienes.
    Piemēram, lai lasītājs saprastu, kāpēc valsts, kurā pastāvēja padomju iekārtā, kā Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR) nīkuļoja un beigās sabruka kopā ar PSRS, bet Vācijas Federatīvā Republika (VFR) tautsaimniecība zēla un plauka. Piezīmēšu, ka VFR pārdeva graudus VDR, kaut gan 2/3 lauksaimniecības zemes palika VDR teritorijā. Kā tas varēja notikt?
    Vēl ļoti labi piemēri tiek izteikti pasakās. Lai saprastu šodien notiekošo Latvijā, iesaku izlasīt K. Andersena pasakas: “Sniegbaltīte”, lai pareizi saprastu, kā te notika pārkārtošanās, kopš PSKP izsludinātā atklātuma un pārkārtošanās jo Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas Ideoloģiskais sekretārs A.V.Gorbunovs apsolīja, ka komunisma zvēru pataisīs ar cilvēcīgu seju. Pasakā vilks arī apsēja lakatu, uz uzvilka kažoku un paziņoja, ka es esmu vecmamma! Vai nav līdzīgi?
    Par šo pārkārtošanos es uzdevu tieši biedram A.V. Gorbunovam jautājumu Rēzeknē Pasaules Latgaliešu konferencē. Atbildi protams nesaņēmu, jo viņa aktīvie miesassargi-komjaunieši ķērās pie manis un vilka projām no slavenā Valstsvīra.
    Par Latvijas Ekonomiskajiem diversantiem un Latvija atrašanos uz sliekšņa: “Parādu verdzības vai ekonomikas atveseļošanās” ir jābūt situācijas izpratnei pamatos. Iesaku izlasīt otru pasaku: “Brīnumu skroderi” vai “Karaļa jaunais uzvalks”. To izlasot, arī ir labi veidot izpratni par šodien notiekošo Latvijā. Daudz labāk būtu, ja varētu atrast PSKP pārkārtošanās direktīvas. Tālāk mēģināšu pēc atmiņas un sīkām atzīmēm raksturot lielo pārkārtošanos, kuru organizēja un vadīja un vada Politbirojs.
    Trešā pamācoša viela pārdomām ir A.Dallesa Doktrīna, kā arī Jura Lina grāmata “Zem skorpiona zīmes” un nobeiguma, lai nezaudētu cerību, iesaku izlasīt E.Finka pareģojumi, kurus var sameklēt internetā.
    Vēl lūgums, lai lasītājs nejauktu divus jēdzienus boļševiks un komunists. Latvijā uz 1987.gadu bija ap 187 000 PSKP biedri. Bet partijas nomenklatūra, LKP CK izredzētie, sauksim vienkārši par “boļševiki” (больше возможностей) – vairāk iepēju. Boļševiku bija tikai 2 158 biedri, kas izmantoja visas privilēģijas, ko deva padomju vara, tajā skaitā tikties ar ārzemniekiem, braukt uz ārzemēm, iepirkties specializētos veikalos un tā tālāk.
    Kas ir boļševiks? Pirmo reizi šo formulējumu es dzirdēju Maskavā un krieviski tas skanēja tā: «Человеко образный, без места, без времени, без роду, без племени, без начиональности, без души и совести, без отчизны и адреса…… Их адрес не дом и не улица, их адрес Советский Союз!»
    Latviski tas būtu: “Cilvēkveidīgi, bez vietas, bez laika, bez ģimenes, bez cilts, bez tautības, bez dvēseles un sirdsapziņas, bez tēvzemes un adreses … … Viņu adrese nav māja vai iela, viņu adrese ir Padomju Savienība! ”
    Savā rakstā, kad Latvija ir uz sliekšņa savā rakstā: “Parādu verdzība vai ekonomikas atveseļošana”, es jau mēģināju norādīt uz cēloņiem un sekām, kā arī kopīgi rast iespēju iziet no pašreizējās krīzes stāvokļa Latvijā.
    Lai mēs saglābtu savu Latvijas valsti, ir pareizi atcerēties Zemkopības ministra Jāņa Birznieka teikto Latvijas Lauksaimniecības Kameras (LLK) pilnsapulcē 1936.gadā:“Mūsu gruntniecība nav un nedrīkst būt kapitālistisks uzņēmums. Lauku mājas ir zemturu ģimenes mūža un paaudžu mītnes un tautas dzīvā spēka mūžīgais avots. Tāpēc jāaizkavē gruntniecības, zemes un māju pataisīšanu par tirgus preci un spekulācijas priekšmetu”. Cik ļoti pravietiski Vārdi!
    Tagad mēģināsim uz atmiņām un piezīmēm restaurēt PSKP pārkārtošanās direktīvas, kas tika plānota Politbirojā un pēc šīm vadlīnijām viss notiek arī šodienas Latvijā! Tāpēc, vispirms apkoposim datus par PSKP Direktīvu, lai varētu veikt secinājumus, kā mums tautai rīkoties tālāk.
    PSKP Direktīvas pēc atmiņām un piezīmēm.
    1. nodaļa .
    1.1. Boļševiku principi un programma. Boļševiki, kuru domas un pļāpāšanas pamatā ir meli, faktu sagrozīšana un laupīšana Pasaules revolūcijas vārdā, viņi katras domas nozīmi un stāvokli apgaismo caur salīdzinājumiem un saviem slēdzieniem. Šādā kārtā Boļševiki veido savu sistēmu, priekš tautas uztveres gaismā. Jāatzīmē, ka Boļševiki balstās uz ļaudīm, kas ir ar ļauniem instinktiem veltīti. Tādēļ valsts pārvaldē ar varmācību un teroru var tikt sasniegts daudz vairāk, nekā ar zinātniskiem paskaidrojumiem. Ikviens cilvēks, kas cenšas pēc varas, grib kļūt par “patvaldnieku”, diktatoru, ja viņš tikai to spētu, bet te ir boļševiki, kas visu palīdzēs organizēt. Tāpēc, ka zemnieks un lauksaimnieks ir brīvs un neatkarīgs, no Boļševikiem, tas tiek izsludināts par tautas ienaidnieku. Tāpēc 1940.gadā boļševiki zemi pasludināja par tautas īpašumu un saimniekus izsūtīja uz Sibīriju! Atgādināsim, ka uz šo dienu vēl zeme nav atdota 273 642 saimniekiem pašreizējā Latvijas teritorijā. Lauku sētas tiek postītas, skolas un pasta nodaļas slēdz, bet zemi iztirgo ārzemniekiem. Pie tam tikai retais saprot, kas notiek.
    1.2. Boļševiku tiesības ir spēkā. Kopš senseniem laikiem, kas ir savaldījis plēsīgus zvērus? Kas viņus līdz šim vadījis? Sabiedriskās iekārtas sākumā zvēri un cilvēki piekāpās rupjai varai. Sabiedrībā vēlāk ieviesa likumus, kas nav nekas cits, kā tā pati vara aizplīvurotā formā. No tā tie izdara slēdzienu: pēc dabas likumiem tiesības ir spēkā!
    1.3. Kas ir brīvība vai liberālisms? Boļševiki šo uzdevumu ievērojami sev atvieglo, kad tauta pati tiek saindēts ar viltus ideju “brīvība”, t.i., liberālismu un, aizraujoties ar to no šis idejas, krīt boļševiku varā. Te boļševiku mācība nonāk pie visiem redzamas atklātas uzvaras. Ja pārvaldes groži velkas gar zemi, tad viņus satver jauna roka un pievelk, jo aklā tautas masa nevienu dienu nevar palikt bez vadoņa. Jauna vara stājas vecās vietā, kuru liberālisms ir sagrāvis. Neaizmirsīsim, ka tautu par masu pirmais nosauca Ļeņins!
    1.4. Zelts, nauda un pašvaldība. Senos laikos zelta vara atvieto brīvību. Bija laiki, kad valdīja Dievticība. “Brīvības” jēdziens neļaujas realizēties, jo boļševikiem nav Dieva. Neviens nesaprot, kā brīvību saprātīgi pielietot. Ja tautai atstāj uz īsu brīdi pašvaldību, tad tā izvēršas neaprobežotā izlaidībā. No šī acumirkļa iestājas savstarpējas ķildas, kuras ļoti ātri top par saimnieciskām cīņām. Valsts nokļūst politiskos apvērsumos, un viņas gods sadeg.
    1.5. Naudas vara. Ja valsts caur iekšējiem nemieriem ir novājināta vai ņemto kredītu dēļ nonākusi ārzemnieku varā, tad viņa padodas iznīcībai. No šī laika Valsts ir boļševiku varā. Naudas spēks, kurš ir tikai viņu rīcībā, pasniedz valdībai kredītu, pie kura valdībai gribot vai negribot jāpieķeras, ja viņa negrib grimt dibenā
    1.6. Boļševikiem iekšējais ienaidnieks ir tauta. Boļševiku vadoņi teica: „Ka nav ar mums, tas ir pret mums – tas ir jāiznīcina”. Cīņā pret tautu, boļševiki uzskata, ka ir atļauts pielietot katru cīņas līdzekli. Piemēram, pašreiz tiek pielietots internets, kas tautai liedz darīt zināmus aizsargāšanās un uzbrukšanas plānus, naktī un pārspēkā uzbrukt. Tamdēļ šie paši līdzekļi der tautas apkarošanā – kuri iznīcina sabiedrisko kārtību un labklājību no boļševiku viedokļa.
    1.7. Tautas masa – anarhija.
    Vesels un konsekventi domājošs saprāts var cerēt sekmīgi valdīt pūli ar gudru mācību un draudzīgu pierunāšanu un tautai ir pretrunu iespēja, kura varētu izlikties absurda, pavirši spriedošai tautai rādās patīkama? Pūlis vienīgi ļaujas vadīties no tukšām kaislībām, māņticības paražām, tradīcijām un dogmām, nododas boļševiku interesēm, kas saprašanās iespējamību izslēdz, kad viņa uz vesela prāta slēdziena tiek ievadīta. Katrs masas lēmums ir atkarīgs no gadījuma vai mākslīgi savākto vairākuma, kurš, nezinot slepenos gājienus valdīšanas mākslā, noved pie vismuļķīgākajiem slēdzieniem un tā dod sākumu anarhijai valsts pārvaldē.
    1.8. Valsts vadīšanas māksla un morālais likums Valdīšanas mākslai nav nekā kopēja ar morālo likumu Valdnieks, kurš grib valdīt saskaņā ar morāliem likumiem, neko nesaprot no valsts zinātnes un tamdēļ nevienu acumirkli nav uz sava troņa drošs. Kas grib valdīt, tam jāstrādā ar viltību un liekulību! Augstas tautiskas īpašības — godīgums, vaļsirdība – priekš valdīšanas mākslas ir zemūdens klintis, kuras nogāž no troņa labāk un drošāk, nekā visstiprākais ienaidnieks, šīs īpašības ir no kurām boļševiki nedrīkst no viņām ļauties vadīties.
    1.9. Boļševiku tiesības. Boļševiku tiesības ir spēkā. Vārds “tiesības” ir mākslīgi radīts, ne ar ko nepierādīts jēdziens. Tas nenozīmē vairāk kā: “Dodat man, ko es vēlos, lai man būtu pierādījums, ka es esmu stiprāks par jums.” Kur iesākas tiesības? Kur viņas izbeidzas? Valstī, kurā vara slikti regulēta, kurā likumi un valdnieks caur daudzskaitlīgām liberālisma tiesībām ir kļuvusi bezspēcīgi, viņi smeļas jaunu tiesību: pēc stiprākā tiesībām mesties uz administrācijām, savu roku likt uz likumiem, visas iestādes pārveidot un tapt par kungu tiem, kuri savu varu labprātīgi aiz “liberālisma” boļševikiem ir atstājuši.
    1.10. Boļševiku neuzvaramība. Tā kā patlaban visas varas sāk šķobīties, boļševiku vara būs nepārvaramāka par jebkuru citu, jo viņa būs tik ilgi neredzama, kamēr viņa tiktāl nostiprināsies, ka viņu nekāda viltība vairs nevar aprakt.
    1.11. Mērķis attaisno līdzekļus. Ļaunums, kuru boļševiki ir spiesti nodarīt, dzims nesatricināma valdība, kura no boļševikiem sašķobīto, regulāro tautas eksistences gājienu atkal atjaunos. Mērķis attaisno līdzekļus. Tā savos plānos paredz griezt mazāku vērību uz labo un tikumīgo, nekā vajadzīgo un derīgo. Boļševiku priekšā atrodas plāns, uzbrukšanas līnija, kura apzīmēta pēc kara mākslas. No tās viņi nedrīkst nogriezties bez briesmām iznicināt daudzu gadu simteņu darbu.
    1.12. Tautas masa ir akla. Ja boļševiki grib izstrādāt priekš sevis darbības sekmīgu plānu, tad tiem jāmācās saprast masu zemiskā daba un nepastāvība. Boļševiki griež vērību uz masas nespējību saprast un novērtēt savas pašas dzīves un labklājības apstākļus. Tie ņem vērā, ka masas vara ir akla, nesaprātīga, bez spriešanas spējām, ka viņa klausa gan pa labi, gan pa kreisi. Akls aklus nevar vadīt, neievedot tos bezdibenī. Tātad pie masas piederīgie censoņi no tautas vidus, lai arī viņi būtu augsti apdāvināti, nevar, nesamaitājot tautu, valsts mākslā runāt līdzi vai nostāties kā vadoņi.
    1.13. Valsts mākslas ABC. Tikai viena personība, kas no jaunības uzaudzināta priekš patvaldības, var saprast vārdus, no kuriem sastādās politiskā ābece.
    1.14. Partiju ķildas. Tauta, kas atstāta pati sev, t.i., censoņiem no masas, iznīcina pati savus locekļus caur partiju cīņām, kuras izsauc cenšanās pēc varas, goda, un no tam ceļošiem nemieriem. Vai ir iespējams, lai masas kritizētu mierīgi, bez skaudības un vadību zemes likteņus, nepiejaucot tam personīgās intereses? Vai viņas var aizstāvēt zemi pret ārējiem ienaidniekiem? Tas nav domājams. Kara plāns, kurš sadalās tik daudz daļās, cik pūlis skaita galvu, zaudē savu vienību; caur to viņš top nesaprotams un neizvedams. Vispiemērotākā valdības forma ir patvaldība. Viena patvaldības personība var valsts vadības plānus pilnā skaidrībā un kārtībā izstrādāt, kas valsts mašīnas mehānismā visu kārtīgi sadala. No šejienes slēdzams, ka visnoderīgākā zemes valdības forma atrasta tur, kur vadība atrodas vienas atbildīgas personības rokās. Bez tiesiskas varas nekāda civilizācija nevar pastāvēt, ja šī nebalstās uz masām, bet uz viņu vadoni, lai viņš būtu, kas būdams. Masa sastāv no mežoņiem, kuri savu mežonību pie katras izdevības rāda. Tikko masa aizraujas no brīvības, viņa to pārvērš nelikumībā, kas ir augstākā mežonības pakāpe.
    1.15. Spirts, humānisms, izvirtība. Paskatoties uz piedzērušām masām, kas no vīna apreibināti. Tiesība uz nesātīgu vīna baudīšanu pazudis līdz ar brīvību. Neļauj iet mums tiktāl nokļūt. Tautas ir apmiglotas no alkohola, jaunatne caur klasiķu pārspīlētu pētīšanu ir tāpat apmuļķota kā caur agru izvirtību, uz ko viņa tiek pavedināta no boļševiku piekritējiem mājskolotājiem, kalpotājiem, audzinātājām bagātos namos, tirgotāju mācekļiem utt. Tālāk no mūsu sievietēm izpriecas vietās. Pie viņām es pieskaitu ari “sabiedrības dāmas”, kuras labprāt seko izvirtības un greznības piemēriem.
    1.16. Boļševiku principi. Viņu lozungs ir: spēks un liekulība! Tikai spēks izkaro uzvaru valsts tiesiskos jautājumos, sevišķi ja viņš paslēpts talantos, kuri nepieciešami, lai vadītu tautu. Spēks rada pamatu, bet viltība un noslēpumainība darbojas kā varas līdzekļi priekš tādām valdībām, kuras negrib savu kroni kaut kādas jaunas varas priekšstāvjiem likt pie kājām. Šis ļaunums ir vienīgais līdzeklis, lai sasniegtu labu mērķi. Tāpēc boļševiki nedrīkstam baidīties pielietot tādus līdzekļus kā kukuļošanu, krāpšana, nodevība, ja tikai tā noder boļševiku plānu sasniegšanai. Valdīšanas mākslā svešu īpašumu vajag ņemt bez vilcināšanās, ja caur to tiek sasniegta pakļaušana jūgam un varai.
    1.17. Terora kundzība Boļševiku valdība, kas iet mierīgas iegūšanas ceļu, drīkst kara briesmas atvietot caur mazāk manāmiem, bet toties īstenākiem nāves sodiem, ar kuriem jātiek pabalstītai terora kundzībai, lai piespiestu pie aklas un absolūtas paklausības. Taisna, bet nepielūdzama stingrība rada labāko valsts varas atbalstu. Ne tikai peļņas labad, bet par visu arī pienākuma vārdā, uzvaras dēļ, boļševikiem jālieto spēks un liekulība. Mācība, kura dibinās uz auksta aprēķina, ir tik stipra, kādi ir viņas pielietotie līdzekļi. Tāpēc boļševiki svinēs uzvaru ne tik daudz caur šiem līdzekļiem kā tādiem, bet caur to mācības nepielūdzamību, un ar to pakļaus visas valdības boļševiku virsvaldībai. Pietiek zināt, ka tie nav nepielūdzami, lai katru nepaklausību novērstu.
    1.18. Brīvība, vienlīdzība, brālība Franču revolūcijā bija lozungs: “Brīvība, vienlīdzība, brālība!” Šos vārdus muļķu papagaiļi, kuri no visām malām uz šo pielabināšanas saucienu salidoja, ir bieži atkārtojuši. Šie vārdi ir sagrāvuši pasaules labklājību, īsto personīgo brīvību, kura agrāk no masu spiediena bija pasargāta. Pat saprātīgākie un gudrākie šo vārdu īsto nozīmi nesaprata, viņi nenojauta to iekšējo pretrunību. Viņi sev neteica, ka daba nepazīst nekādu vienlīdzību, ka viņa nekādu brīvību nevar dot. Daba pati ir saprāta, rakstura, spēju nevienlīdzība un padotību viņas likumiem ierīkojusi. Masa nepadomā, ka ir akls spēks, kā ari no viņas izvēlētie censoņi ir tikpat akli kā pati masa; tā kā iesvētīts pat ja viņš ir muļķis, var valdīt, bet neiesvētīts, ja arī viņš būtu ģēnijs, no valsts mākslas nekā nesaprot, visas šīs lietas masa nav ievērojusi.
    1.19. Ķēnišķīgās valdības princips. Uz tā balstījās karaliskās valdības. Tēvs pārnesa savas zināšanas uz dēlu, tā kā viņas kļuva pieejamas tikai valdnieka nama locekļiem un viņas noslēpumi ne no viena nevarēja tikt atklāti valdāmai tautai. Ar laiku šādā veidā īstās valsts mākslas satura ideja gāja pazušanā, un tas veicināja boļševiku lietas sekmes.
    1.20. Aristokrātijas privilēģiju atcelšana. Ar boļševiku slepeno priekšstāvju palīdzību visās pasaules malās vārdi: “Brīvība, Vienlīdzība, Brālība” to rindām pieveduši milzīgas ļaužu masas, kuras ar iedvesmu nesa boļševiku karogu. Tai pašā laikā šie vārdi kā tārpi grauza tautas labklājību, traucēja viņu mieru un caur to iznicināja viņu kundzības pamatus. Redzat kungi, tos cēloņus, kas boļševikiem, devuši uzvaru! Tas deva boļševikiem iespēju satvert augstāko trumpi: iznicināt dižciltīgo priekšrocības un viņu kundzību. Šī kundzība bija vienīgais valsts un tautu aizsarglīdzeklis pret mums – boļševikiem.
    1.21. Jaunā boļševiku aristokrātija Uz vecās dzimuma aristokrātijas drupām boļševiki uzcēla savu izglītoto jeb naudas aristokrātiju. Šo jauno dižciltīgo šķiru tie ir radījuši pēc bagātības mēroga, kurš no tiem atkarīgs, un no zinātnes, kura tiek vadīta no to gudrajiem vīriem.
    1.22. Cilvēku vājību aprēķināšana. Boļševiku uzvara tika vēl caur to atvieglota, ka nākot sakaros ar tiem ļaudīm, kurus tie varēja lietot, vienmēr iedarbojās uz viņu dvēseles visjūtīgākajām stigām: naudas aprēķiniem, mantkārību, cilvēka vajadzību nesātību. Katra no šim cilvēcīgajām vājībām ir spējīga nonāvēt izšķirības spēku, jo tā nodod cilvēka gribu viņas darbības pircēja rīcībā.
    1.23. Brīvības ideja. Brīvības ideja deva iespēju pārliecināt masas, ka valdība nav nekas cits kā zemes īpašnieks, t.i., tautas pilnvarnieks, un ka šis pārvaldnieks var tikt mainīts, kā maina novalkātus cimdus.
    1.24. Tautas priekšstāvju – deputātu maiņa. Tautas priekšstāvju atcelšanas iespējamība nodeva šo funkciju boļševiku varā, tāpat darīja arī viņu iecelšanu atkarīgu no boļševikiem.
    2. nodaļa
    2.1. Saimnieciskie kari kā boļševiku priekškundzības pamats. Priekš boļševiku mērķiem ir katrā ziņā vajadzīgs, cik tas iespējams, lai kari nenestu nekādus teritoriālus ieguvumus; tad viņi tiks pārmesti saimnieciskā laukā, kur boļševiki tautām liksim just savas kundzības varu. Šāds stāvoklis izdod abas karojošās puses pa visu zemes lodi sadalītiem priekšstāvjiem, kuriem ir tūkstoš acu un kuri nav ierobežoti ne no kādām zemes robežām. Tad boļševiku tiesības noslaucis tautu tiesības un pārvaldīs viņas tāpat, kā valdību vara līdz šim regulēja pilsoņu attiecibas.
    2.2. Pārvaldes ierēdņi un slepenās boļševiku padomes. Pēc tautas verdziskām īpašībām no pilsonības izvēlētie pārvaldes ierēdņi nebūs sagatavoti tā, lai būtu spējīgi pārvaldei. Boļševiku šaha spēlē tādēļ viņi viegli noslīgs līdz zemniekiem un pavisam nonāks mūsu izglītoto un apdāvināto padomdevēju rokās, kuri jau no jaunības uzaudzināti priekš kundzības pār visu pasauli. Kā jums zināms, šie lietpratēji ir smēluši savu valdīšanas mākslu no mūsu valstsvīru plāniem, vēstures mācībām un novērojumiem no tagadnes. Tauta neprot izlietot bezkaislīgus, uz vēsturi dibinātus novērojumus, ļaujas vadīties no zinātnieku veiklības, kuri strādā bez salīdzinājuma ar rezultātiem. Tādēļ boļševikiem nav nekāda iemesla par tiem uztraukties, viņi dzīvo kamēr nāks laiks, cerībās uz jauniem priekiem vai atmiņās par veciem. Galvenais, lai viņi ticētu tam, ko viņiem kā zinātnes baušļus esam iešmugulējuši. Gudrās galvas leposies ar savu zināšanu un mēģinās no “zinātnes” smeltās dogmas realizēt, nepārbaudot un nenojēdzot, ka tās sastādītas deputātiem, lai uzaudzinātu cilvēkus ar tiem vajadzīgiem pasaules uzskatiem.
    2.3. Boļševiku mācību rezultāti. Vai neticat, ka boļševiku apgalvojumi ir tikai tukši vārdi? Paskatieties, kādas sekmes guvušas no to priekšteču uzbūvētās Darvina, Marksa un Ničes mācības. Viņu darbība uz masas galvām tiem vajadzētu būt, mazākais, skaidra.
    2.4. Pielāgošanās spējas valsts un kompromisa māksla. Boļševikiem ir jārēķinās ar laika garu, raksturiem un noskaņojumiem tautās, lai valsts mākslā un pārvaldē nepielaistu nekādas kļūdas. Boļševiku doktrīnai, ja viņa pielāgota tautu temperamentam, ar kurām nākas saskarties, ir ilgstošas sekmes tikai tad, ja pielietojot masas dzīvē, pagātnes mācības saistās ar tagadnes prasībām.
    2.5. Preses uzdevums. Pašreiz valdību rokās atrodas liela vara, kura vada tautu domu gājienu — prese. Tās uzdevums ir norādīt uz it kā svarīgām prasībām, izpaust tautas sūdzības, neapmierinātību izteikt un izsaukt. Presē iemiesojas tenku triumfs par brīvību. Bet valdības neprata šo varu izlietot, un tā viņa krita boļševiku rokās. Caur presi boļševiki nāca pie iespaida un palika tomēr ēnā. Pateicoties presei, boļševiki ir zelta kalnus sarausuši, nerūpējoties par to, ka tie viņiem bija jāsmeļ no asins un asaru straumēm.
    2.6. Naudas izdevumi un masas upuru vērtība. Tas boļševikiem maksāja daža viņu brāļu upurus. Bet katrs upuris no viņu puses Dieva priekšā ir tūkstoš tautas masas vērts.
    3. nodaļa 3.1. Čūskas simbols un viņa nozīme. Mērķis, kuru boļševiki sev nosprauduši, atrodas dažu soļu attālumā. Tiem vēl jānoiet tikai mazs ceļa gabals, tad ir simboliskās čūskas riņķis, viņu emblēma tiks slēgts. Kad šis riņķis reiz būs noslēgts, tad boļševiki spiedis visas eiropiskās valstis ar spēcīgām stangām kopā.
    3.2. Konstitūciju ignorēšana. Baiļu spoks, terors, pie galmiem. Šo laiku konstitūciju svaru kausi drīz apgāzīsies, jo boļševiki nepareizi viņus ir uzstādījuši, lai svari nonāktu miera stāvokli. Tie rūpēsimies par to, lai svari nepārtrauktu svārstītos, kamēr viņu stienis nav pārberzts. Lai gan tauta ticēja, ka svaru stieni esot nokaluši diezgan cietu un vienmēr gaida, ka svari nonāks līdzsvarā. Taču svaru stienis, kurš tur kausus, nemierā tiek turēts no tautas priekšstāvjiem – deputātiem, kuri savu neaprobežoto un neatlaidīgo varu ļaujas aizrauties līdz dažādām muļķībām. Šai varai viņiem jāpateicas bailēm, teroram, kurš iespiežas pilīs. Tā kā valdnieki nevarēja nokļūt pie tautas sirdīm, tad viņi nebija spējīgi ar to saprasties un apbruņoties pret varas kārotājiem, Tā kā mēs valdnieku redzamo varu un masu neredzamo varu ir nošķīruši, tad viņas abas pazaudējušas savu vērtību, jo katra par sevi ir bezspēcīga, kā aklais bez spieķa.
    3.3. Vara un godkārība. Lai pavedinātu valdniekus uz viņu varas nelietīgu lietošanu, boļševiki ir visus spēkus sarīdījuši vienus pret otriem, attīstot viņu liberālos centienus pēc neatkarības. Šinī virzienā boļševiki mēģina atdzīvināt visu uzņēmības enerģiju, apbruņo visas partijas, valdošo varu, pārvērtām par visu godkārību mērķi, valstis pārvērš par kaujas laukiem, uz kuriem norisinājās nemieri, sacelšanās un tā tālāk. Vēl tikai drusku pacietības un nemieri un sabrukumi būs vispārēja parādība.
    3.4. Tukša runas Saeimā, Parlamentos un tautu pārstāvniecībās. Nenogurstošas pļāpas tautas priekšstāvju un valsts pašvaldību sēdes pārvērtuši par skatuvēm priekš runu kaujām. Pārdroši avīžu rakstītāji, neapzinīgi lamu rakstnieki katru dienu uzbrūk valdības pārstāvjiem. Nelietīga varas lietošana galīgi sašķoba valsts pamatus un sagatavo viņu sabrukumu. Zem satrakotu masu sitieniem viss tiks iznicināts.
    3.5. Skrejlapas par tautas dzīvi. Caur nabadzību, kura iedarbojas stiprāk par verdzību un klaušu kārtību, tauta tiks spiestas pie smaga darba. Satversmē un Konstitūcijās boļševiki ieved tādas tiesības, kurām priekš masām ir fantastiska nozīme, bet kuras nav nekādas īstas tiesības. Visas tā saucamās “tautas tiesības” pastāv fantāzijā, nekad nevar tikt pārnestas īstenībā.
    3.6. Nelietīga varas lietošana. Kāds labums ir darbīgai strādniecībai, kura savu dzīvi pavada grūtā darbā, ka daži pļāpas ir ieguvuši tiesību runāt un ka avīžu rakstnieki blakus patiesām ziņām drīkst sarakstīt arī visādas muļķības. Patiesībā valsts pamatlikums masai nedod nekādas citas priekšrocības kā nožēlojamus kumosus, kurus boļševiki no saviem galdiem atmet, kad piekrīt viņiem un to priekšstāvjiem. Tiesības republikā priekš masas faktiski ir tikai rūgts izsmiekls. Viņi tās nemaz nevar kārtīgi izlietot, jo viņi katru dienu atrodas darbā, kurš viņiem dod tikko vajadzīgos eksistences līdzekļus. Neviens strādnieks ar drošību uz pastāvīgu algu nevar rēķināt, viņš ir atkarīgs no uzņēmēju kungiem.
    3.7. Aristokrātija un censoņi. Zem boļševiku iespaida tauta ir iznicinājusi aristokrātijas kundzību. Šī bija jau aiz personīgās intereses dabīgais tautas aizstāvis un barotājs. Ar aristokrātijas iznicināšanu tauta nokļuva zem, par bagātiem tapušu, censoņu kundzības, kuri strādniekiem uzliek nežēlīgas kalpības jūgu.
    3.8. Boļševiku armija. Tie ierodamies dažā ziņā kā strādnieku glābēji no verdzības, jo tie viņus uzaicina iestāties sociālistu, anarhistu un komunistu armijas rindās. Šos virzienus boļševiki aizstāv aiz principa, it kā uz mūsu brālības statūtu pamata, kuri atkarīgi no mūsu sociālās cilvēcīgas saistības. Aristokrātijai, kurai bija tiesības uz strādnieku darbu, bija dabīga interese, lai strādnieki būtu paēduši, veseli un spēcīgi.
    3.9. Tauta deģenerācija. Boļševiki grib taisni pretējo, proti – tautas deģenerāciju. Vara balstās uz strādnieku ilgstošu, nepietiekošu barošanu un strādnieku vājību. Šinī stāvokli masai jāpadodas varas gribai, jo viņam nav ne spēka, ne gribas izrādīt pretestību varai.
    3.10. Bads un kapitāla tiesības. Bads sagādā naudas spēkam drošāku varu pār strādniekiem, nekā aristokrātijai piešķīra ķēniņa likumīgā vara. Caur trūkumu un no viņa izrietošo naidu boļševiki izmanto masas, ar viņu palīdzību tie dabū pie malas katru, kas nostājies uz viņu ceļa.
    3.11. Masas un pasaules valdnieka kronēšana Tikko boļševiku pasaules valdnieka kronēšanas laiks būs pienācis, tās pašas masas noslaucis visu, kas varētu stāties uz boļševiku ceļa.
    3.12. Mācības pamati nākošās boļševiku tautskolās. Tauta ir aizmirsusi domāt bez to zinātniskā padoma. Tādēļ masa nepazīst tās spiedošu nepieciešamību, pie kā tie, kad viņu kundzība būs nodibināta, pieturēsies – tautskolās jātop sludinātai vienai vienīgai zinātnei, vissvarīgākais no visām, t.i., mācībai par sabiedriskās dzīves uzbūvi, kura paģēr darba dalīšanu un tātad arī ļaužu iedalīšanu klasēs un šķirās. Par katru ziņu ļaudīm jāsaprot, ka darba dažāda svarīguma dēļ cilvēku vienlīdzība ir izslēgta. Likuma priekšā jāpastāv dažādai atbildībai, jo nevar vienādu atbildību prasīt no cilvēka, kurš ar savu darbību apvaino veselu kārtu, kurš tikai apkauno savu labo vārdu.
    3.13. Mācības noslēpumi par dzīves sabiedrisko uzbūvi. Īstā mācība par dzīves sabiedrisko uzbūvi, kuru boļševiki no tautas tur slepenībā, rāda, ka garīgai darbībai un mierīgam darbam jāpaliek aprobežotiem uz ļaužu noteiktām aprindām, jo citādi disproporcija starp iepriekšējo izglītību un profesiju ir daudzu cilvēcīgu ciešanu avots. Ja tauta šo mācību piesavināsies, viņas labprātīgi padosies valstī ieviestai kartībai un varai. Pie patreizējā zinātnes stāvokļa un virziena, kuru boļševiki viņai devuši, tauta akli uzticas drukātam vārdam un ar viņu saistītām maldu mācībām, tāpēc savā aprobežotībā viņa iznicina katru šķiru, kuru viņa domā stāvam augstāk par sevi, jo tās nozīmi nezina.
    3.14. Vispārējā saimnieciskā krīze. Saimnieciskā spraiguma, kurš visus biržu un rūpniecību uzņēmumus paralizēs, šim naidam jātiek ievērojami paasinātam. Pa visiem aplinkus ceļiem un ar naudas palīdzību, kas pilnīgi atrodas boļševiku rokās, tie izsauks vispārēju saimniecisko krīzi. Tanī pat laikā visās Eiropas valstis izsviedīs uz ielas veselus strādnieku barus. Šis masas tad labprāt izlies to asinis, kurus savā vientiesībā tā no jaunības dienām apskauž un kuru mantu un labumu viņas tad var laupīt.
    3.15. Boļševiki ārpus briesmām. Tauta boļševikiem netiks klāt, jo tiem uzbrukuma moments būs zināms un tādēļ varēs savlaicīgi pieņemt mērus savējo aizsardzībai.
    3.16. Boļševiku despotisms ir prāta valsts Boļševiki ir pierādījuši, ka progress visus novedis pie saprāta. Viņu despotisms pratīs visas sacelšanās apspiest un brīvības garu izspiest no visām valsts dzīves nozarēm.
    3.17. Vadoņu krišana, ložas un lielās revolūcijas. Kad tauta ir manījusi, ka brīvības vārdā viņai doti daži atvieglojumi, viņai likās, ka viņa pati ir savs kungs un tvers pēc varas. Dabīgi, kā katrs aklais, tauta uzdūrās uz veselu rindu grūtību, no kurām viņa pati nevarēs tikt laukā. Padomājiet par Francijas revolūciju, kurai boļševiki ir devuši vārdu “lielā”. Tās izplatīšanās noslēpumi mums ir pilnīgi zināmi, jo tā bija boļševiku roku darbs.
    3.18. Ķēniņš no boļševiku asinīm No šī momenta sākot, boļševiki tautas vedīs no vienas cerības vilšanās otrā, lai tauta no boļševikiem novērstos un uzgavilētu valdniekam no boļševiku asinīm, kuru tie priekš pasaules sagatavoja.
    3.19. Boļševiku nepieejamais stāvoklis. Patlaban kā pasaules vara boļševiki ir neievainojami, jo tiklīdz viena valsts tiem uzbrūk, citas nostājas boļševiku pusē. To nepieejamais stāvoklis tiek stiprināts ar masas bezgalīgo zemiskumu, jo viņi rāpo varas priekšā, pret vājo ir nežēlīgi, kļūdas bez žēlastības nosoda, noziedzniekus, turpretim, tiesā ar indulgenci, brīvas sabiedriskās kārtības pretrunas negrib pieņemt, bet pacietīgi, līdz mocekļa nāvei panes no pārdrošas kundzības kāres – izrietošu vardarbību. Tauta cieš no varas nelietīgas lietošanas no tagadnes diktatoriem, ministriem un prezidentiem, par vismazāko no kurām viņas nocirstu galvu ķēniņiem.
    3.20. Boļševiku savienības uzdevumi. Šī ievērojamā parādība, nekonsekventā masu izturēšanās attiecībā, rādās, pret vienādiem notikumiem? Viņa izskaidrojama ar to, ka šie diktatori caur saviem priekšstāvjiem liek tautām iedvest, ka viņi valstīm kaitē ar nolūku un augstāka mērķa dēļ… Šis mērķis esot vispārēja tautu labklājība, viņu brāļošana, savstarpējās saistības un vienlīdzība. Saprotams, tai netiek teikts, ka apvienošana notiek tikai zem boļševiku kundzības! Tā tauta notiesā taisnos un vainīgos atstāj bez soda, viņa ļaujas sevi vairāk pārliecināt, ka viņa var izvest visu, ko vien grib. Tādos apstākļos tauta iznicina katru mierīgu attīstību un pie katra soļa izsauc tikai jaunas nekārtības.
    3.21. Brīvība. Vārds “Brīvība” sviež tautu cīņā pret visām varām, Dievu un dabas spēkiem. Tikko boļševiki būs nosēdušies uz troņa, šo vārdu tie no vārdnīcas izstrīpos, jo tā ir lopiska spēka substance, kura pārvērš masas asinskārīgos zvēros. Ir zināms, ka šie zvēri krīt miegā, tikko viņi baudījuši asinis, tad viņi viegli ļaujas ieslēgties ķēdēs. Bet ja viņiem nedod dzert asinis, viņi neguļ, bet cīnās tālāk.
    4. nodaļa
    4.1. Republikas attīstība. Katra republika iet cauri veselai rindai attīstības pakāpienu. Pirmais posms līdzinās aklā pirmās dienas darbībai, kurš grīļojas pa labi un pa kreisi. Otrais ir tautas rīdīšanas laikmets, no kura izceļas anarhija. Tā neizbēgami ved pie despotisma, kurš vairs atklāti un likumīgi netiek atzīts un tāpēc nenes nekādu atbildību. Pie tam lieta vairāk grozās ap neredzamu un nezināmu varu ap slepenu savienību, kura strādā apslēpti, un tādēļ līdzekļu izvēlē tai nav vajadzīgs sev uzlikt nekādus ierobežojumus, kura visur izbīda savus priekšstāvjus un no viņu biežās maiņas ne zaudējumus, bet peļņu iegūst; viņa izteicas, starp citu, ka viņai nav sava nauda jāiztērē ilggadīgas kalpošanas atalgošanai.
    4.2. Boļševiku darbība “neiesvētīto” pasaulē Kam gan būs pa spēkam gāzt šo neredzamo varu? Šī ir boļševiku varas raksturīgā pazīme! Ārējā darbība ir priekš tam, lai to vara un mērķus aizplīvurotu, kara plāns, to varas sēdeklis priekš tautām paliks vienmēr apslēpti.
    4.3. Brīvība un ticība. Brīvības ideja var būt nekaitīga valsts dzīvē, viņa var bez ļaunuma priekš tautu labklājības iedarboties, ja viņa balstītos uz ticību Dievam un tuvākā mīlestību, ja tā turētos tālu no visām domām par vienlīdzību, ar kuru stāv pretrunā uz padotības likumiem balstošie dabas spēki. Pie tādas Dievticības tauta ļautos vadīties no garīdzniekiem, mierīgi un pazemīgi viņa staigātu savu dvēseļu ganu vadībā un mierīgi padotos no Dieva noteiktai laimei mantu sadalīšanā. Aiz šī iemesla mums jāiznicina Dievticība, no to dvēselēm jāizrauj katra doma par Dievu un Svēto Garu un viņa jāatvieto ar daudziem aprēķiniem un miesas vajadzībām.
    4.4. Pasaules konkurence tirdzniecībā un amatos. Spekulācija. Lai tautai nedotu laiku pārdomām un novērojumiem, viņu domas mums jāvērš uz tirdzniecību un amatiem. Tad visas tautas meklēs peļņu un pie tam neredzēs savu kopējo ienaidnieku! Lai brīvība sabiedrību galīgi likvidētu, amatiem jātop dibinātiem uz spekulāciju. Tas novedis pie tā, ka bagātības, kuras industrija atkarojusi zemei, pāries no masas rokām spekulantu kabatās, tas ir, boļševiku kasē.
    4.5. Naudas pielūgšana. Cīņa par virskundzību saimnieciskajā dzīvē un tirgus satricinājumi radis piedzīvojušu, aukstu, bez jūtu sabiedrību, tas pat jau ir noticis. Šī sabiedrība jutis pilnīgu apātiju pret augsto valsts mākslu un reliģiju. Tās vienīgais padomdevējs būs aritmētika, tas ir, nauda! Ar to tie dzīs īstu elkdievību attiecībā uz baudu, kuru viņš var dot. Ja tik tālu ir nonācis, tad zemie slāņi nekrās vairs bagātības, bet aiz naida pret augstākām sabiedrības šķirām sekos boļševikiem pret to konkurentiem dēļ varas, tas ir, pret izglītotiem!
    5. nodaļa
    5.1. Lielāka vienība pārvaldē. Kādu valsts konstitūcijas formu var dot sabiedrība, kur visur valda korupcija, kur tikai caur veikliem, blēdīgiem paņēmieniem var tikt pie bagātības, kur valda izlaidība, kur tikumība var tikt uzturēta tikai caur stingriem likumiem, bet nekādā ziņā caur principiem, kuriem ļaudis labprātīgi sekotu, kur tēvijas mīlestība un Dievticība tiek noslāpēti no kosmopolītiskās pārliecības? Šādas sabiedrības konstitūcija var balstīties tikai uz despotismu, kuru es jums attēlošu vēlāk. Boļševiki radīs lielāku pārvaldes vienotību, lai ar tās palīdzību visu varu vienotu savās rokās. Visas mūsu padoto valsts dzīves nozares kā mašīnas gaitu tie regulēs ar jauniem likumiem. Šie likumi maz pamazām nobīdīs pie malas visus mīkstinājumus un brīvības, kuras masa ir pielaidusi. To vara izpaudīsies neaprobežotā despotismā, katrā laikā un visās vietās tām jābūt spējīgam neapmierinātu pretestību salauzt pašā sākumā. Varētu iebilst, ka despotisms, par kuru te runā, neļaujas apvienoties ar mūsu laika progresu. Te tomēr jāpierāda pretējais.
    5. 2. Kā Boļševiki tika pie varas ? Kamēr tauta vēl saviem prinčiem skatās kā uz Dieva gribas izteiksmi, tā labprāt liecas zem ķēniņu patvaldības. Bet kad tautai iedvesa ideju par tās pašu tiesībām, tauta sāka raudzīt ķēniņus tikai kā vienkāršus mirstīgos, “Caur Dieva žēlastību” pazaudēja tautas acis katru nozīmi. Kad tautai nolaupīja ticību uz Dievu, kroņa vara noslīga uz ielas. Tā viņus kā publisku īpašumu esam uztvēruši. Boļševiki ir meistari apstrādāt masas un atsevišķas personības vārdos un rakstos, ar veiklām manierēm un visādiem līdzeklīšiem, par kuriem tautai nav nekādas nojautas, vadīt pēc savas gribas. Tā pārvaldes māksla dibinājās uz visasāko novērošanu un sašķelšanu, analīzi, uz tādiem argumentācijas smalkumiem, ka neviens nevar ar boļševikiem sacensties. Arī to politisko plānu uzmetumā, slepeno apvienību noslēgtībā un varā neviens nevar ar tiem mēroties. Tikai boļševiki var savā starpā salīdzināties. Taču tie prot muļķīgo masu acīs viņus pazemināt, jo viņi sastāda redzamu korporāciju, bet mēs paši ar savu slepeno korporāciju palikām ēnā. Vai pasaulei nav vienalga, kas viņu pārvalda: katoļu baznīcas galva vai despots no boļševiku asinīm? Priekš boļševikiem, tas katrā ziņā nav vienalga.
    5. 3. Kāpēc kristīgās valstis nevar vienoties? Vispārējā savienība varētu uzvarēt. Bet pret šim briesmām boļševiki sargāti caur masas starpā iesakņojušos nepārvaramo šķelšanos. Divdesmit gadu simteņu laikā tie ir dedzīgi veicinājuši personīgos un tautiskos kontrastus, rasu un ticības naidu pie visiem. Pateicoties šim apstāklim, neviena kristīga valsts neatradis pabalstu, jo katra cita valsts domā, ka savienība pret mums priekš viņas nav izdevīga. Tāpēc tie ir stipri un ar to rēķinās! Patlaban valstis nevar nākt pat pie vismazākās konvencijas, bez kā slepenībā to roka nepiedalītos spēlē.
    5.4. Boļševiki — Dieva izredzētie. Pravieši boļševikiem mācījuši, ka tie no paša Dieva izredzēti kundzībai pa visu pasauli. Dievs pats tiem ir devis vajadzīgo apdāvinātību, lai priekš lielā uzdevuma tie ir spējīgi. Pat ja pretējo lēģerī paceltos gara varonis, kas ar viņiem ielaistos cīņā, tad viņam vajadzētu krist, jo jauniesācējs ar pārbaudītu karotāju nevar mēroties. Cīņa, tiem būs tik nežēlīga, pasaule jau redzējusi, gara varonis tad būs nācis par vēlu.
    5.5. Nauda — valsts mašīnas dzinējspēks. Visi valsts mašīnas riteņi tiek dzīti caur spēku, kurš gluži atrodas pie boļševikiem – naudu! No to mācītiem izdomātā tautsaimniecības mācība jau sen naudai ierādījusi augstāko vietu.
    5. 6. Boļševiku monopoli tirdzniecībā un amatos. Lai varētu valdīt, kapitālam jāiekaro monopoli tirdzniecībā un amatos. Neredzamas rokas jau ir pie darba, lai šo plānu visā pasaulē izvestu. Šī privilēģija dod rūpniekiem politisku varu, kas kalpo tautas apspiešanai. Patlaban ir svarīgāk tautas atbruņot, nekā vest karā: svarīgāk uzliesmojušas kaislības lietot boļševiku labā, nekā viņas dzēst. Ir svarīgāk ar svešām domām ieiet un izmantot, nekā viņas apkarot.
    5. 7 Boļševiku kritikas nozīme. Boļševiku valdības galvenais uzdevums sastāv: vājināt publiskās domas pretestības spēku par visu notikumu kritiku, atradināt ļaudis no patstāvīgas domāšanas un varētu tiem nākt par ļaunu, bet eksistējošos gara spēkus novadīt uz tukšu runu kauju.
    5. 8. Runātāju tribīnes Tautas un atsevišķas personas visos laikos vārdus ir turējušas ar darbiem, viņas apmierinājās ar ārišķībām, neievērojot, vai publiskā dzīvē solījumiem, seko viņu izpilde. Tādēļ tautai tiek sarīkosim izstādes, kur ar lielu daiļrunību top izskaidrots, ko priekš vispārēja progresa tiek darīts.
    5.9. Nogurdināšana ar skaistām runām. Boļševiki piesavināsies visu partiju un virzienu liberālo un tie dos runātājus, kuri runās tik daudz, līdz ļaudis ar skaistām runām būs nogurdinājuši un iedvesuši šausmas priekš visu virzienu oratoriem.
    5.10. Kā boļševiki valda par sabiedrisko domu. Lai pārvaldītu sabiedrisko domu, jāsēj šaubas un nesaskaņas, pat laikā no dažādām pusēm, liekot izteikt pretrunīgus uzskatus, kamēr no sarežģījuma tauta neatrod vairs izeju un nāk pie slēdziena, ka valsts tiesiskos jautājumos vislabāk būt bez kādiem ieskatiem, jo tautai šajā lietās trūkst vajadzīgā pārskata un tikai tas viņus var patiesi pārredzēt, kas pats tautu vada. Tas ir boļševiku pirmais noslēpums!
    Otrs, priekš to lietas sekmēs ne mazāk svarīgs noslēpums pastāv iekš tam, lai pēc iespējas pavairotu tautas kļūdas un trūkumus. Visām sliktām paražām, kaislībām, sabiedriskās satiksmes noteikumiem tādā kārtā jātiek novestiem līdz galējībai, tā ka neviens no trakā haosa vairs nevar atrast izeju un ļaudis viens otru vairs nesaprot. Tādā kārtā tiem ir viegli sēt nesaskaņas visās partijās, katru spēku apvienojumu, kas vēl negrib padoties, aizkavēt un katru personīgo enerģiju, kura šo lietu kaut kā varētu traucēt, jau pašā sākumā vājināt.
    5.11. Personīgās enerģijas nozīme. Nekas nav briesmīgāks, par personības varu. Ja apdāvināta radošām gara spējām, tā var izdarīt vairāk, nekā miljoni ļaužu, kuri savstarpēji sašķēlušies. Tamdēļ sabiedrības audzināšana jāvada tā, lai katra uzdevuma priekšā, kurš prasa enerģiju un izšķirību, bezcerības vājībā nolaistu rokas. Spraigums, kuru izsauc darbības brīvība, novājina spēkus, tikko viņš uzduras uz svešu brīvību. No tā attīstās smagas tikumiskas sadursmes, vilšanās cerības un neveiksmes.
    5.12. Virskundzība Ar visiem līdzekļiem, boļševiki tā nogurdināsim, ka viņi būs spiesti tiem piedāvāt pasaules kundzību. Pēc visas tā, boļševiki ir spējīgi visas pasaules valdības spēkus bez asas pārejas sevi uzsūkt un radīt virskundzību. Tagadējo valdnieku vietā liks šausmu tēlu, kurš sauksies par virsvaldības administrāciju. Kā knaibles tās rokas izstiepsies visos virzienos un iztaisīs no sevis tik varenu iestādi, ka visas tautas lieksies boļševiku kundzības priekšā.
    6. nodaļa 6.1. Tautas labklājība atkarība no monopoliem. Ļoti ātri boļševiki nodrošinās sev milzīgas monopoltiesības, kuras katru svešu konkurenci izslēdz un top par varenu bagātības avotu. No šiem monopoliem pat lielās bagātības būs tādā mērā atkarīgas, ka viņas pazudis pirmajā dienā pēc veco valdību lielā sabrukuma, ka valstu maksas un kredītu spējām dāvātā uzticība. Tautsaimniekus šīs domas nozīmi pareizi novērtēt. Ar visiem līdzekļiem mums jāattīsta boļševiku virskundzības vara, viņai visiem jārādās par to aizstāvi un labdari, kas mums labprātīgi padodas.
    6.2. Aristokrātijai tiks nolaupīti zemes īpašumi. Aristokrātija kā valsts vara ir izbeigta. Šinī ziņā ar boļševikiem vairs nav jārēķinās. Kā zemnieks, kā īpašnieks ir kaitīgs, ka pateicoties saviem eksistences avotiem, var palikt neatkarīga. Tādēļ ir no svara par katru cenu viņai nolaupīt zemes īpašumus. Vislabākais līdzeklis ir paaugstināt nodokļus uz zemi, lai zemes īpašnieki kristu parādos. Šis mērs noturēs zemes īpašumus neaprobežotā atkarībā. Pateicoties savām iedzimtām īpašībām, aristokrātija neprot iztikt ar mazumu, tādēļ tā iet drīz bojā.
    6.3. Tirdzniecība, amati un spekulācija. Vienā un tai pašā laikā tirdzniecībai un amatiem jādod pastiprināts atbalsts un par visu jāveicina spekulācija. Šī kalpo kā pretstats pieņemošai rūpniecības varai. Bez spekulācijas industrija pavairotu pilsonisko kapitālu un paceltu lauksaimniecību, tādā kārtā atsvabinot zemes īpašumus no zemes banku parādu verdzības. Mums ir jāsasniedz tas, lai industrija uzsūktu sevi darba spēku, kā ari naudu un caur spekulāciju visas pasaules bagātības izdotu boļševikiem. Tad tauta būs ubagi un, lai vilktu savu dzīvību, viņi lieksies boļševiku priekšā!
    6.4. Pavedināšana uz greznību. Sagrautu rūpniecību, blakus spekulācijai boļševiki lietos vēl citu līdzekli, tas ir stiprās tieksmes uz greznību, priekš visu aprijošiem izdevumiem.
    6.5. Darba algu paaugstināšana un pārtikas sadārdzināšana. Darba algu paaugstina, bet tas strādniekiem nedos nekādu labumu, jo vienā un tajā pat laikā paaugstina cenas uz visiem nepieciešamiem priekšmetiem. Kā atvainošanu boļševiki izlietos it kā zemkopības un lopkopības bēdīgo stāvokli.
    6.6. Nelikumība un žūpība. Rūpniecības un amatniecības ražošanas avotus boļševiki mākslīgi un dziļāk sašķobīs, ja pieradinās strādniekus pie nelikumības un žūpības un visus garīgi augsti stāvošos spēkus no zemes dabūsim prom.
    6.7.Mūsu tautsaimniecisko teoriju propagandas slepenā nozīme. Lai lietu īsto stāvokli tauta neuzzinātu iepriekš laika, boļševiki visas lietas rūpīgi aizplīvuros. Kā līdzeklis priekš tam ir viņu tautsaimnieciskās mācības, no kurām dveš it kā nopietna cenšanās uzstāties par strādnieku šķiru un pasaules saimniecības principiem.

    7. nodaļa
    7.1. Stiprās bruņošanās mērķis. Stiprā bruņošanās un policijas pavairošana kalpo tikai boļševiku plānu realizēšanai. Tāpēc jārūpējas par to, lai bez policijas un zaldātiem visās valstīs būtu nabagie un daži no boļševikiem atkarīgie miljonāri.
    7.2. Rūgšana, ķildas, naids visā pasaulē. Eiropā un no turienes ari citās pasaules malās ir jāsaceļ rūgšana, ķildas, ienaids. Ar to boļševiki sasniedz dubultu labumu. Pirmkārt, visas valstis no viņiem baidās, jo tās labi zina, ka pēc patikas katrā laikā tie spējīgi izsaukt nemierus vai atjaunot veco kārtību. Visas zemes ir radušas uz tiem skatīties kā uz neizbēgamu ļaunumu. Otrkārt, ar savām intrigām tie sajauc visus pavedienus, kurās ar valsts tiesisku vai saimniecisku līgumu un kredītu palīdzību tie ir sapinuši visas valsts pārvaldes. Lai šo mērķi pilnīgi sasniegtu, visās mutiskās pārrunās tie jāuzstājas ar lielu viltību, ārēji, tā saucamā oficiālās sarakstīšanās. Boļševiki izlietos arī citus paņēmienus un vienmēr izrādīsies godīgi un pretimnākoši. Ja seko šiem principiem, valsts pārvaldes un tautas pieradinās ārējībai, pieņemt par tīru monētu un vēl uzskatīs par cilvēces labdariem un glābējiem.
    7.3. Tautas pretestības salaušana caur kariem un vispārēju pasaules karu. Ja valsts iedrošinās boļševikiem izrādīt pretestību, tiem jābūt spējīgiem viņa kaimiņu pavedināt pret viņu uz karu. Bet ja ari kaimiņi ar viņu vienotos un uzstātos pret tiem, tad tiem ir jāizsauc pasaules karš.
    7.4. Valsts mākslas sekmes balstās uz nolūku turēšanu slepenībā. Sekmīgas valsts mākslas augstākais princips ir: visus uzņēmumus turēt visstingrākajā slepenībā. Ko valsts vīrs saka, tam nekādā ziņā nav jāsakrīt ar to, ko viņš dara.
    7.5. Prese un sabiedriskā doma. Valsts pārvalde jāspiež boļševiku plaši uzmesto plānu, kurš tuvojas vēlamai realizācijai, enerģiski pabalstīt. Kā līdzeklis priekš tam viņiem būs atrunāšanās ar sabiedrisko domu, kuru mēs slepeni būsim apstrādājuši ar tā saucamo astoto lielvalsti- Presi. Ar pavisam maziem izņēmumiem, kuri vispār nekrīt svarā, visa prese atrodas mūsu rokās.
    7.6. Amerika, Ķīna, Japāna – Boļševiku instrumenti Eiropas valstu iznicināšanas plānu mēs izteiksim maz vārdos: vienai no viņām mēs pierādīsim savu varu ar teroru. Ja lieta nonāktu līdz visu Eiropas valstu kopējai sacelšanai pret mums, tad mūsu vārdā viņām atbildēs amerikāņu, ķīniešu vai japāņu lielgabali.

    8. nodaļa
    8.1. Taisnas tiesas lokanība. Boļševikiem jāapbruņojas ar visiem līdzekļiem, kurus mūsu pretinieks varētu izlietot pret tiem. Tādēļ viņiem jāiepazīstas ar visiem likumu grāmatu smalkumiem un viltībām priekš gadījuma, kad būtu vajadzīgs, lai tiktu iznesti pārdroši un netaisni spriedumi, jo ir no svara šos spriedumus tā sastādīt, lai viņi izliekas kā tiesiskās iekārtas augstākā tikumiskā izteiksme.
    8.2. Boļševiku palīgspēki. Viņu vadībai jāieslēdz sevi no civilizētiem spēkiem, kuru vidū viņai jādarbojas. Te pieder galvenokārt žurnālisti, juristi, pārvaldes ierēdņi, valstsvīri un beidzot tās personības, kuras mūsu speciālās skolās baudījušas sevišķu izglītību.
    8.3. Boļševiku speciālās skolas un viņu mērķi. Šie ļaudis tiks no boļševikiem iesvētīti visos sabiedriskās dzīves noslēpumos. Viņi iemācās katru valodu, kura sastādīta no politiskiem burtiem un vārdiem. Viņi tiks iepazīstināti ar cilvēka dabas dziļāko būtību un visām viņas jūtīgām stigām, uz kurām tiem jāmācās spēlēt. Pie šīm stigām pieder sevišķais tautu pasaules uzskats, viņu centieni, trūkumi, tikumi un netikumi, kā arī atsevišķo šķiru sevišķās īpašības. Saprotams, galvenie tās valdības līdzstrādnieki, par kuriem es runāju, nedrīkst tikt ņemti no masas aprindām, kuras pieradušas izpildīt savus amata pienākumus, nedomājot pie tam, kas ar to gribēts sasniegt, kādēļ viņi vajadzīgi. Ierēdņi paraksta bieži rakstus, viņus nelasot. Valstis viņi dienē pa daļai aiz godkārības, pa daļai aiz pašlabuma, bet bez īsta mērķa.
    8.4. Tautsaimnieki un miljonāri Boļševiku vadībā mēs ieslēgsim no neskaitāmiem tautsaimniekiem. Gudro izglītībā, tautsaimnieciskā mācība ir galvenais priekšmets. Tie aicinās pie sevis lielu skaitu baņķieru, rūpnieku, finansistu un, galvenais, miljonāru, jo patiesībā taču visu izšķirs naudas vara.
    8.5. Kam lai uzticam atbildīgās valsts vietas? Boļševikiem vēl bailīgi atbildīgās valsts vietas nodot saviem brāļiem, mēs tās uzticēsim tādām personībām, kuru pagātne un raksturs par viņiem galvo. Te vajadzīgs, lai starp viņām un tautu būtu bezdibenis! Šis vietas mēs drīkstam uzticēt tikai tādām personībām, kurām jāsagaida nāvessods vai izsūtīšana gadījumā, ja viņas mūsu pavēlēm nepaklausītu. Valdībām jābūt gatavām aizstāvēt boļševiku intereses līdz pēdējam elpas vilcienam.
    9. nodala
    9.1. Boļševiku principu pielietošana tautu audzināšanas darbā. Pielietojot boļševiku principus, tiem jāņem vērā tās tautas īpatnības, kuras vidū tie darbosies. Vienādai to principu pielietošanai nevar būt nekādu sekmju, kamēr tauta pēc mūsu metodes nav uzaudzināta. Bet, ja jūs uzmanīgi stāsieties pie darba, var redzēt, ka pietiek jau gadu desmita, lai grozītu viscietāko raksturu. Tad mēs varam ierindot jaunu tautu to rindā, kuras mēs jau esam sev padevuši.
    9.2. Boļševiku lozungs. Boļševiki tiekot pie varas, brīvības lozungu: “Brīvība, Vienlīdzība, Brālība” – kas, patiesību sakot, no boļševikiem tika sviests pasaulē, – atvietosim ar vārdu grupām, kas izteic tikai domas. Teiksim: “Tiesība uz Brīvību, Vienlīdzības pienākums, Brālības piemērs” un ar to āzi saķers pie ragiem. Faktiski katru svešu kundzību tie ir jau nobīdījuši pie malas, lai gan tiesiski tās vēl eksistē. Ja tagad kaut kāda valsts ceļ pret tiem protestu, tad tikai formas pēc, pat ar viņu ziņu un gribu.
    9.3. Boļševiku despotisms. Priekš Boļševikiem nav šķēršļu. To kundzība izpaužas ārpus likumīgā formā, kuru mēdz apzīmēt ar vārdu diktatūra. Ar pilnu pārliecību var teikt, ka pašlaik tie ir likumdevēji, kas ir tiesātāji, spriedumu izpildītāji, tie soda un apžēlo, kā visu armiju vadoņi tie sēž augstu uz zirga. Tiem ir nevaldāma godkārība, dedzīga mantkārība, nežēlīga atriebības kāre un nepielūdzams naids.
    9. 4.Bubulis – terors! No boļševikiem iziet bubulis – visuvarenais terors.
    9. 5. Kas kalpo boļševikiem? To kalpībā stāv visu uzskatu un virzienu ļaudis. Vīri, kuri atkal grib ievest karaļa valdību, demagogi, sociālisti, komunisti un visādi utopisti. Visus viņus boļševiki ir iejūguši. Katrs no viņiem sašķoba beidzamos valsts varas balstus, mēģina pastāvošo tiesisko iekārtu gāzt. Visas valdības caur to tiek mocītas. Katrs ilgojas pēc miera un ir gatavs mīļā miera dēļ visu upurēt. Bet tie viņiem neliek mieru, kamēr viņi atklāti un absolūti ir to pasaules virskundzību nav pieņēmuši. Tauta vaid un paģēr sociālā jautājuma izšķiršanu visprējā starptautiskās saprašanās ceļā. Bet tā kā tautas sašķēlušās partijās un partiju cīņa prasa lielus līdzekļus, tad visas tautas un partijas ir atkarīgas, jo nauda ir tikai boļševikiem.
    9.6. “Redzošie” un “aklie” spēki. Boļševiki var baidīties, ka tautu redzošie spēki apvienojas ar tautu aklajiem spēkiem. Tomēr boļševiki ir pieņēmuši visus drošības mērus, lai šādu iespēju aizkavētu. Starp abiem spēkiem tie ir uzcēluši mūri savstarpēja terora formā. Šādā kartā aklais tautas spēks paliek to atbalsts. Tikai tie būs vadoņi no boļševikiem. Un beigās viņus pilnigi pievedīs pie boļševiku mērķiem.
    9.7. Boļševiku sakari ar tautu. Lai aklais neatrautos vadībai, laiku pa laikam tiem jāstājas visciešākos sakaros ar tautu. Ja personīgi tas nav iespējams, tam jānotiek caur uzticamākiem brāļiem. Ja esam kā vara atzīti, tad runāsim personīgi ar tautu uz ielām, laukumiem un mācīsim valsts tiesiskos jautājumos piesavināties, tos uzskatus, kādi boļševikiem vajadzīgi. Neviens nevar pārbaudīt, kas tautai lauku skolās tiek mācīts.
    9.8. Liberālā patvala. Lai priekšlaikus neiznīcinātu tautas iestādes, tad pie darba stājas ar vislielāko uzmanību un vispirms satveram tikai atsperu galus, caur kuriem viss tiek dzīts. Šīs atsperes agrāk atradās stingrā, bet taisnigā sadalījumā, bet mēs viņas aizvietojām ar liberāļu patvaļu. Tā pieskārās juridiskai vēlēšanu kārtībai, presei, personības brīvībai, bet galvenokārt izglītībai un audzināšanai, kā brivās dzīves stūra akmeņiem.
    9.9. Maldu teorijas. Jaunatne ir padarīta par muļķīgu, pavestu un samaitātu. Šis mērķis tiek sasniegts caur to, ka tās audzināšanu būvē uz neīstiem principiem un mācībām, kura boļševikiem labi zināma, bet tos tomēr liek pielietot.
    9.10. Likumu tulkošana, interpretācija. Pastāvošos likumus boļševiki nav grozījuši piepeši, bet to jēgu caur pretrunīgiem tulkojumiem ir pilnigi deformējuši. Ar šo tie negaidot sasniedz lielas sekmes. Vispirms caur daudz tulkojumiem likumi tiek aptumšoti un tad pamazām pārvērsti pretešķībās. Valsts vadība pazaudē katru pārskatu un beidzot no ārkārtīgi sarežģītas, pretrunīgas likumdošanas nevar atrast izeju.Tā attīstijās tiesāšana pēc sirdsapziņas, nevis likumkrājumiem.
    9.11. Apakšzemes ceļi galvaspilsētā. Varētu iebilst, ka tauta ar ieročiem rokās varētu uzbrukt tiem, ja pirms laika to plānus atklātu tauta. Priekš šī gadījuma to ricībā ir pēdējais briesmīgais līdzeklis, no kā jānodreb pat visvirišķigākajai sirdij. Visas pasaules galvaspilsētās drīz būs izbūvēti apakšzemes celi. Briesmu gadījumā no viņu galerijām tie uzspridzinās gaisā veselas galvaspilsētas ar visām iestādēm un dokumentiem.
    10. nodaļa
    10.1. Ārišķība politikā. Runāsim par boļševiku agrāko tēžu atkārtošanu. Lūdzu atcerēties, ka valdība un tauta politikā apmierinājas ar ārišķībām. Kā gan, lai uzzinātu lietu īsto stāvokli, ja viņu priekšstāvjiem izprieca stāv augstāk par visu? Priekš tiem šim apstāklim ir vislielākā nozīme. Tas noderēs pie valsts varas sadalīšanas, vārda, preses, ticības, sapulču brīvības, vienlīdzības likuma priekšā, īpašuma un dzīvokļa neaizskaramības, netiešu nodokļu un likumu atpakaļ ejošā spēka utt. jautājumu apspriešanas. Par šiem jautājumiem ar tautu nemaz nedrīkst taisni un atklāti runāt. Ja tiešām vajadzīgs viņus aizskart, tad nedrikst ielaisties sīkumos, bet tikai vispārējās frāzēs atzīt modernās likumdošanas principus.
    10.2. Boļševiku nelietības ģenialitāte. Tauta jūt sevišķu mīlestību un cienību pret politiskas varas ģēnijiem un atbild uz visām varmācīgām rīcībām apmēram tā: “Nelietīgi, saprotams nelietigi, bet veikli. Acu apmānīšana, bet kā izdarīta, cik lieliski bezkaunīgi!” Tie cer pievilkt visas tautas jaunās ēkas pamata likšanas darbam, ko tie ir projektējuši. Lūk, kādēļ vispirms iegūt, piesavināt bezbēdīgā drosme un gara spēks, kas to darbinieku personās salauzīs visus šķēršļus ceļā.
    10.3. Ko sola boļševiku valsts apvērsums? Savu projektēto valsts apvērsumu būs izveduši, Tad tautai teiks: “Viss ir gājis briesmigi slikti, visi esiet no ciešanām un bēdām nomociti. Redziet, jūsu ciešanu iemeslus izbeidzam: tautības, zemju robežas, dažādās naudas zimes. Dabīgi, varat mūs tiesāt, bet vai jūsu spriedums var būt pareizs, ja jūs viņu pasludiniet, iekams neesiet izmēģinājuši to, ko mēs jums gribam dot? Tad mums uzgavilēs un lielā apgarotībā nesās uz rokām… Nobalsošanas forma, ar kuras palīdzību, tikuši pie varas un pie kuras radinājuši viszemāko sabiedrisko locekli, jo rīkojām sapulces un pieņēmām rezolūcijas, tie izdaris beidzamos pakalpojumus.
    10.4. Vispārējā vēlēšanu tiesība. Lai šo mērķi sasniegtu, iepriekš jāieved vispārējā vēlēšanu tiesība, lai radītu vairākuma neaprobežotu varu, kuru no izglītotām sabiedrības šķirām vien nekad neiegūtu.
    10.5. Pašnoteikšanās. Kad visus būsim pieradinājuši pie pašnoteikšanās domas, tad nicināsim ģimeni un tās audzinošo nozīmi. Tad varēs aizkavēt augsti apdāvinātu personību rašanos, kuru izbīdīšanos, vadītā masa neatļaus. Tā pieradusi tikai sekot, jo pat tās paklausību un uzmanību labi maksā! Tādā kārtā būs radīts akli paklausīgs spēks, kurš pavisam nebūs spējigs pret priekšstāvju gribu kaut ko uzņemties. Tauta to kundzībai pilnīgi padosies, jo zin, ka no viņiem darbs un citi dažādi labumi atkarigi.
    10.6. Augsti apdāvinātie vadoņi. Vadības plāns jābūt gatavam no vienas galvas: jo viņš nekad nevarēs iegūt stipru iespaidu (autoritāti), ja pie tās strādās daudz galvu. Tādēļ ir atļauts zināt, kam jātop izvestam, bet priekšrakstus nekad nedrīkst kritizēt. Citādi varētu kopplāna majestātiskumu, viņa atsevišķu daļu sakarus, katra punkta efektu, kura ideja paliek apslēpta, iznicināt. Ja tamlīdzīgu ražojumu padodam kritikai un daudzu biedru nobalsošanai, tad neizbēgami slēps sevi daudzskaitligu pārpratumu pēdas, jo ne katrs ir spējīgs izdibināt dziļāko nozīmi un totālā sakarus. Plāniem jābūt stipri un mērķtiecīgi uzbūvētiem. Tādēļ nedrīkst šo vadoņa ģeniālo darbu mest cūkām priekšā, ne šaurākā sfērā ļaut nokritizēt. Plāns pastāvošās iestādes pagaidām negāzis. Tikai izmainīs viņu saimnieciskos pamatus, visa plāna attīstību, tādā kārtā ņems programmā paredzēto virzienu.
    10.7. Valsts iestādes un viņu uzdevumi. Tās iestādes pastāv visās valstīs, tikai ar dažādiem nosaukumiem: pārstāvniecība, ministrija, senāts, valsts dome, likumdevējs un izpildu korpuss. Nav jāpaskaidro šo iestāžu savstarpējās attiecības, jo tās ir labi zināmas. Piegrieziet vēribu tam, ka katra no šīm iestādēm atbilst kādai svarīgai valsts funkcijai, pie kam var ievērot, ka vārdu “svarīgs” neattiecina uz iestādi, bet uz funkciju, tātad ne iestādes ir svarīgas, bet to funkcijas. Iestādes ir sadalijušas savā starpā valdīšanas funkcijas: administratīvo, likumdevēju, izpildu funkciju. Tās ir sākušas darboties valsts organismā tāpat kā orgāni cilvēka miesā. Ja sabojās viena valsts mehānisma daļu, valsts, tāpat kā cilvēka miesa, sasirgs un nomirs.
    10.8. Brīvības gara (liberālisma) inde. Kad valsts ķermenim iedved liberālisma indi, visa valsts tiesiskā iekārta ir pārgrozījusies. Tagad visas valstis ir padotas nāvīgai slimibai -asins saindēšanai. Jāgaida tikai uz beidzamo agoniju.
    10.9. Prezidenta atbildība. Ieviešot principu, ka prezidents par savu darbību ir atbildīgi. Tad nolūks izvešanā vairs nav jāuzliek nekādi aprobežojumi, jo visa atbildība kritīs uz salmu lellēm. Tas var nākt tikai par labu, jo to rindas paliek retākas, kas cenšas pēc varas. Ir pat paredzams, ka daudzreiz būs neiespējami atrast piemērotu personu prezidenta amatam. No tā var izcelties tikai nemieri, kas valsti galīgi sagraus.
    10.10. Konstitūcija – partijas ķildu skola, republikas laikmets, prezidenti – boļševiku kreaturas.
    Liberālisms roda konstitucionālas valstis, kas aizvieto monarhiju, jo konstitūcija, kā tas ir labi zināms, nav nekas cits kā ķildu, nemieru, nesaprašanās, nesaderību, neauglīgu partiju aģitāciju, partij

  17. Artūrs Malta, VLT Valdes loceklis saka:

    10.10. Konstitucija – partijas ķildu skola, republikas laikmets, prezidenti – boļševiku kreaturas.
    Liberālisms roda konstitucionālas valstis, kas aizvieto monarhiju, jo konstitūcija, kā tas ir labi zināms, nav nekas cits kā ķildu, nemieru, nesaprašanās, nesaderību, neauglīgu partiju aģitāciju, partijas tendenču skola — ar vienu vārdu sakot, visa tā ļaunuma skola, kas padara nedzīvu valsts darbību. Tribīna ne sliktāk par presi ir nosodijusi valdniekus bezdarbībai un bezspēkam un ar to ir padarījusi viņus par nevajadzīgiem, liekiem, kādēļ viņus ari daudzās valstis nogāza. Tādējādi kļuva iespējama republiku laikmeta celšanās un tad nomainīt valdnieku ar valdības karikatūru – ar prezidentu, ņemtu no pūļa, no kreaturu vidus, no vergiem. Šī ir tā mīna, kuru palik tautas priekšā vai, pareizāk sakot, tautai apakšā.
    10.11. “Panama”. Deputātu nama un prezidenta lomas. Lai kāroto rezultātu sasniegtu, jārūpējas par tādu prezidentu ievēlēšanu, kura pagātnē būs kaut kāds tumšs punkts vai “panama”. Tad viņš taps par priekšrakstu uzticamu izpildītāju. Viņam pastāvīgi jābaidās, ka nāks atklājumi, kuri viņa stāvokli padara par neiespējamu: no otras puses, viņam piemīt, kā katram cilvēkam, saprotamā cenšanās vienreiz sasniegt varas stāvokli nostiprināt, lai prezidentam pienākošās privilēģijas un godu pēc iespējas ilgāk baudītu. Deputātu nams viņu vēlēs, segs un aizstāvēs, tomēr deputātu namam var atņemt tiesību likumus izdot, pārgrozīt. Šo tiesību var nodot atbildīgam prezidentam, kurš ir salmu lelle. Prezidenta vara taps par mērķi neskaitāmiem uzbrukumiem. Kā pašaizsardzības līdzekli dot tiesību deputātu namu atlaist un jaunu vēlēšanu formā tautu aicināt par jaunu izteikt savu lēmumu, to pašu tautu, kuras vairums akli seko pamācibām. Neatkarigi no tā dot prezidentam tiesību pasludināt kara stāvokli. Šo tiesību var pamatot ar to, ka prezidentam, kā visu zemes apsardzības spēku galvai katrā laikā jābūt stāvokli ar tiem rīkoties, jo viņš, kā atbildiga valsts priekšstāvja pienākums ir jauno konstitūciju un jaunās republikas brīvību sargāt no uzbrukumiem.
    10.12. Boļševiki kā likumdevēji. Tālāk ir skaidrs, ka zem šādiem apstākļiem svētnīcas atslēga atradīsies viņu rokās un, izņemot tos, likumdošanu neviens nevadīs.
    10.13. Republikas jaunā konstitūcija. Republikas konstitūcijas ievešana, it kā valsts noslēpumu aizsardzības labā, atņems deputātu namam tiesību uzstādīt valdībai pieprasījumus par valsts tiesiskiem mēriem. Bet tautas priekšstāvju skaitu jaunā konstitūcijā aprobežot uz mazāko. Ar to sasniegt ievērojamu politisko kaislību atdzišanu, mazināsies cenšanās nodarboties ar valsts mākslu. Ja negaidot izceltos pretestība no mazākuma puses, tos salauzīs ar uzsaukumu tautai. Valsts prezidents piekritīs uzdevumam nozīmēt deputātu nama un Senāta prezidentus, kā ari viņu atvietotājus. Sesijas atcelsim, viņu vietā prezidentam kā izpildvaras nesējam būs tiesības tautas priekšstāvjus iesaukt un atlaist. Atlaišanas gadījumā tas varēs jaunas sapulces sākumu pēc labpatikas atlikt. Lai prezidentu – kurš planu pildīšanas labā, ir ievilkts nelikumīgā darbībā – tomēr pasargāts no saukšanas pie atbildības, ministriem un citiem augstākiem pārvaldes ierēdņiem no apkārtnes liksim dot padomu ar pastāvīgiem rīkojumiem un mēriem apiet prezidenta pavēles, bet par to atbildību nest pašiem. Tādas pilnvaras ieteicam dot augstākai tiesu palātai, valsts domei un ministru padomei, bet ne atsevišķām personībām. Pastāvošos likumus, kuri pielaiž dažādu tulkošanu, prezidents pastāvīgi iztulkos boļševiku interesēs. Viņš tos neizpildīs, ja viņam uz šāda mēra nepieciešamību aizrādīs. Viņam būs tiesība · jaunus likumus uz īsu laiku un pat konstitūcijas grozījumus likt priekšā. Priekš pamatojuma viņam tikai jāsaka, ka šādi mēri nepieciešami priekš valsts labuma.
    10.14. Pāreja uz boļševiku patvaldību. Šādā kārtā var pamazām, soli pa solim, visu iznīcināt, kas iepriekš boļševiku kundzības sākuma bija republikas konstitūcijās. Nemanot katras konstitucionāltiesības beidzamās pēdas pazudis, kamēr beidzot būs pienācis laiks, kad patvaldības vārdā sagrābs visu valdības varu. 10.15. Pasaules valdnieka pasludināšana. Pasaules valdnieka atzīšana var notikt jau priekš galīgas konstitūciju nobīdīšanas pie malas. Visizdevīgākais mirklis priekš tam būs pienācis tad, kad no ilgiem nemieriem nomocitās tautas, ievērojot sagādāto viņu valdnieku nevarību, izgrūdīs saucienu:”Nobīdat viņus pie malas un dodat mums vienu pasaules valdnieku, kas visus apvieno un mūžīgā naida iemeslus – valsts robežas, relīģiju, valsts parādus – atceļ, dotu mieru un atpūtu, kurus gaidīja no valdnieka un pārstāvniecībām.”
    10.16. Epidēmiju izplatīšana un citas boļševiku intrigas Ir zināms, ka vajadzīgs ilgs un nenogurstošs darbs, lai visas tautas pamudinātu uz šādu saucienu. Bez mitēšanas visās zemēs jāsaindē tautu un valstu savstarpējās attiecības, tautas caur skaudību un naidu, strīdu un karu, pat trūkumiem, badu un epidēmiju izplatišanu tiktāl jāsapūdē, lai tauta neatrastu nekādas citas izejas kā padoties naudas varai un pilnīgai kundzībai. Tautām dosim pauzi atvilkt elpu, bet pašu kaislīgi iekārotais acumirklis nekad neizstāsies.

    11. nodaļa
    11.1. Jaunās konstitūcijas programma. Valsts dome valdnieka varu atbalstīs. Kā likumdevējas varas redzamai daļai viņai piekrīt uzdevums izstrādāt likumu pareizos tekstus un priekšrakstus visos sīkumos. Jaunās konstitūcijas programma pastāvēs iekš tam,kā radām likumus un spriežam tiesu. Tas notiks: 1. Ar likumdevēju korporcāciju slēdzieniem, kurām (korporācijām) “priekšlikumu” formā dos vajadzīgās direktīvas. 2. Ar prezidenta vispārējām pavēlēm, Senāta un Valsts domes lēmumiem (pēdējie — ministru dekrētu formā). 3. Ar valsts apvērsumam izdevīga momenta izvēli.
    11.2. Nākošā apvērsuma daži sīkumi. Kad boļševiku darbības veidi lielos vilcienos ir uzmesti, nepieciešams vēl iedziļināties dažos sevišķos apstākļos, kuriem jāpiepalīdz nākt pie pilnas uzvaras. Zem sevišķiem apstākļiem saprot preses, biedrošanās, sirdsapziņas brīvību, vispārējo, vienlīdzīgo vēlēšanu tiesību un daudz ko citu, kas tūliņ pēc valsts apvērsuma no cilvēces garīgā arsenāla nozudis vai pašos pamatos pārgrozīts. Valsts apvērsums dod vienīgo iespēju ar vienu rāvienu ievest vēlamo konstitūciju. Katrs vēlākais grozījums slēpj sevī lielas briesmas. Ja viņš nes jaunus ierobežojumus un tiek ar lielu stingrību izvests dzīvē aiz bailēm pret stāvokļa pasliktināšanos, ļaudis var nonākt izmisumā. Tur pretī, paturot nolikumu mīkstinājumus, tad teiks, ka savu nepatiesību atzinuši, tad arī uzticība un nemaldīgums zudis uz visiem laikiem, runās, ka baidās izrādīt pretimnākšanu. Pateicīgs nebūs neviens, jo katrs turēs mīkstinājumus par pašu par sevi saprotamu, pienākumu. Katrs jaunās konstitūcijas grozījums var tikai kaitēt. Taisni otrādi, kā sevī kaut ko noslēgtu, pilnīgu, perfektu viņa jāuzspiež tautām tai acumirkli, kad no izvestā valsts apvērsuma viņas vēl ir apdullušas un viņu spēki vēl nav savākti. Ir jāatzīst, būt tik stipri, neievainojami, vareni, ka nav jāķimērējas, ka neievērosim tautas vēlēšanos, bet jābūt gataviem un spējīgiem jūtu izlaušanos acumirklī un katrā vietā ar nesatricināmu varu apspiest. Tikko tauta nākusi pie atziņas, ka visu varu boļševiki sagrābuši savās rokās un atsakāmies tanī ar tautu dalīties, aiz bailēm viņi aizdarīs acis un bezdarbīgi nogaidīs lietas, kurām jānāk.
    11.3. Tauta ir aitas. Tauta ir aitu bars, bet boļševiki ir vilki. Lai zinātu, kas ar aitām notiek, kad vilki ielaužas viņu barā! Tās aizmiegs acis un tādēļ stāvēs klusu, ka tie apsolīs viņu laupītās brīvības atdot atpakaļ, kad miera ienaidnieki būs uzvarēti un visas partijas pārspētas. Vai ir jāsaka, cik ilgi tauta uz savu tiesību restaurāciju gaidīs?
    11.4. Slepenie boļševiku atklātie meli. Boļševiki ir izdomājuši neīstu valsts mācību un nenogurstoši viņu iedvesuši tautā, nedodot tai laiku apdomāties. Tas notika tādēļ, ka savus mērķus var sasniegt tikai pa aplinkus ceļiem, jo taisnais ceļš iet pāri to izkaisītās cilts spēkiem. Priekš šī mērķa tie dibinājuši slepenas Boļševiku struktūras. Neviens tos un viņu mērķus nezina un vismazāk gan tautas vērši, kurus dabūjuši pie līdzdalības atklātās struktūrās, lai viņu ciltsbrāļiem kaisītu smiltis acīs. Caur Dieva žēlastību boļševiki izkaisīti pa visu pasauli. Šinī tās cilts it kā vājībā ir to spēks, kurš jau novedis pie pasaules kundzības sliekšņa. Pamatakmens ir jau likts, atliek tikai vēl būvi nobeigt.
    12. nodala 12.1. Kas ir “brīvība” boļševiku izpratnē. Vārds “Brīvība”, kuru dažādi var izskaidrot, iztulkojams šādi: “Brīvība ir tiesības darīt to, ko atļauj likums”. Jēdziena šāda formulēšana dod brīvību pilnīgi to rokās, jo likumi izārda vai uzceļ to, ko tie pēc augstāk nospraustās programmas vēlās.
    12.2. Prese zem nākamās boļševiku pasaules kundzības. Ar presi tie apiesies sekojoši. Kādu lomu spēlē prese? Tā dienu pirms tautas kaislību iededzināšanas to vēlamā virzienā vai partiju par mīlīgo centienu veicināšanas. Viņa ir tukša, netaisnīga, melīga. Lielākā daļa ļaužu nemaz nezina, kam prese patiesībā kalpo? Boļševiki viņai uzliks iemauktus un stingri pievilks pavadu. Līdzīgā kārtā apiesies ar citiem drukas ražojumiem, jo tas līdzēs, kad preses uzbrukumus pārtraucam, bet polemiskos rakstos caur meliem tiekam diskreditēti. Sabiedriskās domas audzināšanu, kura maksā daudz naudas, ievedot cenzūru, pārkārtosim par valsts ienākumu avotu. Ieviesīsim zīmognodokli uz avīzēm un pie avīžu un drukātavu nodibināšanas pieprasīsim ķīlu iemaksu, kurai to valdībā jānodrošina pret visiem preses uzbrukumiem. Ja tie tomēr sekotu, negriežot ne uz ko vērību, tad piespriedīs naudas sodus. Tādi mēri, kā zīmognodeva, ķīlas iemaksas un naudas sodi valdībai sagādās lielus ienākumus. Partiju lapas varbūt no naudas sodiem nebaidīsies, bet pie otrā uzbrukuma boļševiki tās aizliegs. Neviens nedrīkst valdības nemaldīguma oreolam nesodīti piedurties. Lai atrastu iemeslu avīzes vai žurnāla apturēšanai, vienmēr apgalvos, ka tā bez pamata esot uztraukusi sabiedrisko domu. Jāievēro, ka uzbrukums sekos no tādām avīzēm, kuras tie paši ir dibinājuši. Uzbrukumi vienmēr aprobežosies ar tiem punktiem, kurus paši nodomājuši pārgrozīt.
    12.3. Avīžu, žurnālu, grāmatu iepriekšēja pārbaude. Ziņu biroji. Neviena ziņa nenāks atklātībā bez tās pārbaudes. Mērķi sasniegsim caur to, ka jaunās ziņas no visas pasaules sanāk tikai dažos ziņu birojos, kur tās tiek apstrādātas un tad pasniegtas laikrakstu vadībām, iestādēm utt. Ziņu birojiem pamazām pilnīgi jāpāriet boļševiku rokās un jāziņo atklātībai tikai tas, ko tie viņiem raksta priekšā. Jau tagad ir izdevies sabiedrības domu pasauli tādā kārtā pārvaldīt, ka gandrīz visi pasaules notikumus uzskata caur brillēm, kuras tiem ir uzliktas. Jau tagad visā pasaulē neviena valsts nav spējīga sevi pasargāt no tā, lai netaptu viss zināms, ko tie savā muļķībā sauc par valsts noslēpumu. Neviena atslēga, neviens aizbīdnis nav diezgan stiprs, lai tiem aizliegtu pieeju, neviena slepena nozare nav pret to meklējumiem droša. Kas notiks pēc tam, kad pasaules valdnieka personā būs to kundzība, kas tiks atzīta pa visu pasauli? Tie gribēs vēlreiz atgriezties pie preses nākotnes. Lai nodarbotos ar savu profesiju, katrs izdevējs, drukātājs vai grāmatu tirgotājs būs spiests izņemt sevišķu atļaujas apliecību, kuru pēc mazākā pārkāpuma pret to pavēlēm tūliņ atņemsim. Tādā kārtā drukātais vārds top par audzināšanas līdzekli valdības rokās vairs nepielaidis tautu nodoties neauglīgiem sapņiem par progresa labumiem.
    12.4. Kas ir “Progress” Boļševiku izpratnē? Katrs zina, ka ar liberālisma miglainiem solījumiem tiek bruģēts ceļš uz neprātīgiem sapņiem, kuri katru disciplinu un kārtību laužu attiecību starpā un pret valsti grib iznīcināt. Progress, pareizāk sakot, progresa ideja ir novedusi pie dažādām vienlīdzīgu tiesību (emancipācijas) formām, kurām vairs netiek vilktas nekādas robežas. Tā saucamie progresīvie ir grāvēji — ja arī ne vienmēr, savos darbos, tad mazākais savos uzskatos. Katrs no viņiem dzenas pakal kaut kādam “brīvības sapnim” un beidzot krit patvaļā, t.i., pastāvošās iekārtas pilnigā noliegšanā tikai mīļās noliegšanas labā.
    12.5. Vēlreiz prese. Atgriežamies vēlreiz pie preses. Avīzes un visāda veida drukas darbus vispār blakus ķīļu iemaksām apliksim ar zīmognodevu, skatoties pēc lappušu skaita. Priekš rakstiem zem 30 lpp. Nodeva tiks divkāršota un ievedīs sevišķu sarakstu. Caur to tiks ierobežots periodisko izdevumu skaits, kuri no visiem drukas darbiem izplata vissliktāko indi, un autori būs spiesti rakstīt tik plašus rakstus, ka tie augsto cenu dēļ varēs atrast ļoti maz lasītāju. Paši izdosim, lai uzaudzinātu ļaudis mums vēlamā garā, tas būs tik lēts, ka tiks ātri izpārdots. Nodokļi samazinās ļaužu rakstīšanas trakumu, bet rakstnieki ar sodiem tiks novesti to atkarībā. Neskatoties uz to, daži gribēs rakstīt pret tiem, viņi neatradis saviem darbiem izdevējus, jo izdevējs būs spiests pirms darba pieņemšanas no iestādēm izņemt drukas atļauju. Tādā kārtā par gatavotiem pret to uzbrukumiem boļševiki varēs uzzināt priekšlaikus un viņus paralizēt, pasteidzoties ar publikācijām par to pašu priekšmetu.
    Grāmatas un avīzes ir divi ievērojamākie audzināšanas līdzekļi. Uz šī pamata mūsu valdība iegūs īpašumtiesibas uz lielāko daļu avižu un citu periodisko rakstu. Caur to izslēgs neoficiālās preses kaitigo iespaidu un enerģiskā kārtā iespaidos tautas garu un noskaņojumu. Uz katrām 10 avizēm vai žurnāliem, kuri stāv tālu, nāks 30, kurus esam dibinājuši. Dabiski, atklātibā par to nedrīkst būt zināms. Lai iemantotu neko nenojautošo masu uzticību, ievilinātu lamatās, padarītu nekaitīgus, ārēji avizes un žurnāli piederēs pie visdažādākiem novirzieniem.
    Pirmā vietā stāvēs oficiālie periodiskie izdevumi un avizes, kurām piekrīt uzdevums visos gadījumos un katrā laikā aizstāvēt to intereses, tādēļ to iespaids būs samērā mazs.
    Otrā vietā nāks pusoficiālās lapas, kurām priekš tiem jāiegūst vienaldzīgie un remdenie.
    Trešā vietā liksim savus fiktīvos pretiniekus, kuriem jāizdod, mazākais, viena lapa, kura ārēji atrodas ar mums visasākā kontrastā. Patiesie ienaidnieki šo neīsto pretestību turēs par īstu, ļaudis, no kuriem viņa izriet, redzēs savus domu biedrus un tiem atklās savas kārtis.
    Pabalstīs visdažādāko virzienu avīzes: aristokrātiskas, republikāniskas, pat anarhistiskas, dabiski — tik ilgi, kamēr pastāv konstitūcija. Kā indiešu elku dievam Višnu, būs simts rokas, no kurām katra uztvers kaut kādas kustības pulsāciju. Tikko kaut kāda pulsācija iet ātrāk, neredzama roka šī virziena piekritējus novirzīs uz to mērķiem, jo nekas nav vieglāk iespaidojams kā uztraukts cilvēks. Tie, kuri domā, ka viņi aizstāv savas partijas lapas uzskatus, patiesībā tikai atkārtos to idejas, kuras taisni tiem noder. Tie iedomājas, ka seko savas partijas programmai un nenojauš, ka viņi maršē pakaļ karogam, kuram tie viņu priekšā liekam plandīties.
    Lai avīžu armiju vadītu šai garā, šim uzņēmumam jāpiegriež sevišķa rūpība. Vārda “galvenā preses biedrība” apvienosim daudzskaitlīgas, pa lielākai daļai dibinātas rakstnieku biedrības, kurās to ļaudis nemanot izbīdis savus lozungus. To centienu kritikā lapas būs vienmēr paviršas, nekad neskarot lietu būtību. Oficiālās lapās vedīs vienkāršu vārdu kauju, lai dotu iemeslu nākt ar tuvākiem paskaidrojumiem, kuru tūlītēja paziņošana pirmā oficiālā publikācijā būtu neērta. Dabīgi, tam jānotiek tikai tad, kad tas priekš tiem būs izdevīgi.
    Fiktīviem uzbrukumiem pret tiem, būs vēl blakus mērķis – tautu pārliecināt, ka viņai pieder pilnīga vārda brīvība. Ja brīvā vārda apspiešanas dēļ, naidīgā prese patiesi uzbruktu, uzticības ļaužu stāvoklis būs viegls. Tie teiks, ka šīs lapas uzstāda muļķīgus apgalvojumus, jo lietišķu pamatu viņiem pret šo darbību trūks.
    Īstie notikumi nenonāks līdz atklātībai, tad caur šādu darbību iegūsim tautas uzticību. Balstoties uz šo uzticību, visos valsts tiesiskos jautājumos, pēc vajadzības sabiedrisko domu aizkustināsim vai arī nomierināsim, pārliecināsim vai sajauksim. Drukāsim te patiesību, te melus, te faktus, te pārlabojumus, skatoties pēc tā, kā ziņa uzņemta. Tas pieder pie principiem – katrreiz zemi uzmanigi aptaustīt, iekams liekam uz tās savu kāju. Pateicoties šādiem paņēmieniem pret presi, droši uzvarēsim savus ienaidniekus, jo to rīcībā nebūs nevienas lapas, kurā viņi pilnigi varētu izteikt savus uzskatus. Beigu beigās pat būsim atsvabināti no pūlēm viņus atspēkot.
    Taustošu uzbrukuma gājienus trešā vietā stāvošās avizēs (fiktivie pretinieki)un oficiālās lapas vajadzības gadījumā enerģiski atspēkosim.
    12.6. Boļševiku solidaritāte tagadējā presē. Starp dienas laikrakstu līdzstrādniekiem pastāv cieša apvienība. Viņa paceļas līdz lozungam: visu preses locekļu pienākums ir savstarpēji sargāt preses noslēpumus. Kā pie vecajiem auguriem arī te neviens loceklis nedrīkst izdot savas profesijas noslēpumus, kamēr nav vispārēja lēmuma par publikāciju. Neviens dienas līdzstrādnieks neuzdrošināsies pret šo nolikumu apgrēkoties, jo profesijā tikai tādas personas tiek pielaistas, kuru pagātne uzrāda kaut kādu tumšu punktu. Šī kauna zīme visas sabiedrības priekšā tiktu atklāta, tikko nāktu priekšā gadījums par profesionālā noslēpuma izdošanu. Kamēr kauna traips zināms tikai dažiem līdzdalībniekiem, rakstnieka mirdzošai slavai ar sajūsmu sekos zemes vairākums.
    12.7. Provinču prasības. Stipri viss saistīts ar provinču palīdzību un sadarbību. Ir jāmodina cerība un centieni, kurus pastāvīgi varētu pielietot pret galvaspilsētu, jo viņus izdosim kā provinces gribu un cerības uz neatkarību. Avots ir viens un tas pats – aģitācija. Kamēr nav vēl sasniegts vajadzīgais varas pilnība, dažreiz vajadzīgs stāvoklis, pie kura galvaspilsētas būtu iespaidotas no provincēm, kurās priekšstāvji ir saviļņojuši tautu. Ja izšķirošais acumirklis būs pienācis, galvaspilsētas nedrīkstēs kritizēt notikušos faktus tādēļ, ka vairums provincēs viņiem piekrīt.
    12.8. Jaunās kundzības nemaldība. Pirms kronēšanas, vajadzēs aizkavēt, lai prese sabiedriskā dienestā bezgodību nenosodītu. Jātiek modinātai ticībai, ka jaunā kundzība visus tā ir apmierinājusi, ka nav motīva jauniem noziegumiem. Kur noziegumi notiktu, tur jātop zināmiem tikai upuriem un gadījuma lieciniekiem, bet citādi nevienam.
    13. nodaļa
    13.1. Rūpes dēļ ikdienišķās maizes. Rūpes dēļ dienišķās maizes spiež tautu ciest klusu un būt paklausīgiem kalpiem. No viņu skaita izmeklēs presei piemērotus ļaudis. To uzdevums – apskatīt no interešu viedokļa visu to, ko mēs taisni savās oficiālās lapās nevaram ievest. Ja jautājums ir pacelts, vēlamos mērus mierīgi var izvest un tautai stādīt priekšā kā notikušu faktu. Neviens nedrīkstēs prasīt šo mēru atcelšanu vai grozīšanu, jo viņi tiek attēloti kā līdzšinējā stāvokļa uzlabojums. Prese sabiedrisko domu drīz novērsis uz jauniem jautājumiem. Boļševiki, taču ir ļaudis mācījuši sevi novājināt mūžīgās slāpēs pēc kaut kā jauna.
    13.2. Valststiesību jautājumi. Uz šo jautājumu apspriešanu metīsies dumjie tautas likteņu vadītāji. Viņi nevar saprast, ka tiem nav nekādas jēgas par to, ko grib izšķirt. Valsts mākslas jautājums ir saprotams tikai tiem, kuri kopš gadu simteņiem viņus ir pacēluši un ar tiem nodarbojušies. No teiktā var redzēt, ka boļševiki dzenamies pēc tautas uzticības, lai valsts mašīnu vieglāk laistu vaļā. Ievērojiet, ka sabiedriskās domas piekrišanu tikai tad meklē, ja lieta grozās ap tukšiem vārdiem, ap jautājumu, kurus pašu ierēdņi ienesuši pasaulē. Faktiski tie dara to, ko no tiem grib. Saprotams, ka jā pastāvīgi izkliedz, ka visā darbība tiek vadīta no cerības un pārliecības, pēc iespējas kalpot vispārējam labumam.
    13.3. Saimnieciskie jautājumi. Pārāk nemierīgo laužu uzmanību var novērst no valsts mākslas jautājumu apspriešanas, priekšplānā izbīdot it kā jaunu valsts mākslas jautājumus – jautājumus par industriju. Lai tie varētu šajā darba nozarē iztrakoties. Masas ir ar mieru palikt bezdarbībā, no “politiskās” darbības atpūsties (priekš kuras ir uzaudzināti, lai ar viņu palīdzību apkarotu tautas valdību) tikai ar noteikumu, ja būs jauna nodarbošanās, kurā viņiem it kā norādīsim uz viņas politisko virzienu.
    13.4. Izpriecas un publiskie nami. Masas pašas nenāks uz lietu pēdām, jo tās tiks izklaidētas ar dažādām izpriecām, spēlēm, kaislībām un tautas namiem. Drīz presē parādīsies prēmiju sērijas visdažādākās mākslas un sporta nozarēs. Tādu izpriecu pārpilnība masu domas galīgi novērsis no jautājumiem, par kuru izvešanu dzīvē citādi ar viņām vajadzētu cīnīties. Ļaudis pamazām arvien vairāk zaudē spējas patstāvīgi domāt, viņi skatīsies uz visu ar boļševiku acīm. Tad tie ienesīs jaunus domu virzienus, tikai caur tādām personībām, kuras nestāv aizdomās, ka ir sakaros ar boļševikiem.
    13.5. Ir tikai viena patiesība. Kad kundzība ir atzīta, brīvdomīgā sapņotāju loma būs galīgi izbeigta. Līdz tam masa darīs vislielākos pakalpojumus. Tādēļ arī turpmāk vajag masu domas vērst uz visādām dēkainām mācībām, kuras ir jaunas un it kā progresīvas. Taču caur “progresu” ar pilnām sekmēm dumjās masu galvas tiek sagrozītas. Starp tām nav prāta, kurš būtu spējīgs uztvert, ka šis vārds visos gadījumos aptumšo patiesību, kur lieta negrozās ap saimnieciskiem atradumiem, jo ir tikai viena patiesība, kura nedod vietu nekādam progresam. Kā katra viltus doma, tā ari progress kalpo tikai patiesības aptumšošanai, lai viņa ne no viena, izņemot boļševikus, Dieva izredzētos, patiesības glābējus, netiktu pazīta.
    13.6. Cilvēces lielie jautājumi. Vara ir boļševiku rokās, to oratori runās par cilvēces jautājumiem, kuri pasauli ir saviļņojuši, kamēr tie beidzot nāk zem labdarīgās vadības. Kas nāks uz aizdomām, ka visi jautājumi radās pēc politiska plāna, ko neviens no pūļa nav uzminējis daudzu gadu simteņu laikā?
    14. nodaļa
    14.1. Nākotnes reliģija. Tikko būs sasnieguši pasaules kundzību, tie necietīs nevienu citu ticību, kā vienīgi boļševiku ticību savam Dievam, ar kuru tie būs vienoti kā viņa izredzētie un caur kuru to liktenis saistīts ar visas pasaules likteni. Aiz šī iemesla katra cita dievticība tiks iznīcināta. Ja bezdievju skaits caur to pieņemtos, tad viņu mērķis nevar kaitēt, bet ātrāk būt par brīdinošu piemēru paaudzēm, kuras grib dzirdēt to mācību, kuras stiprā un dziļi pārdomātā uzbūve vedis visas tautas zem to kundzības. Mūsu sekmes mēs pamatojam uz mūsu mācības noslēpumaino spēku, no kura, kā mēs teiksim, izriet viss audzinošais iespaids uz cilvēci.
    14.2. Nākotnes dzimtbūšana. Katrā gadījumā tiks publicēti raksti, kuros salīdzinās viņu kundzības labumus un pagātnes ļaunumus. Labumi, kaut arī tiks iekaroti pēc gadu simteņiem, pilniem nemiera, pierādīs to likumizdevēju svētīgo garu. Valdību kļūdas attēlos visspilgtākās krāsās un pret viņām radītu tādu riebumu, ka tautas tūkstošreiz labāk pacietis dzimtbūšanu, kura viņiem nes mieru un kārtību, nekā ilgāk kāros daudz slavēto brīvību, kura viņas bezgalīgi mocījusi un iznicinājusi visus cilvēcīgos eksistences avotus, jo tā tika izmantotas no avantūristu bara, kuri nezināja, ko tie dara. Bezmērķīgie valsts apvērsumi, uz kuriem tauta ir pavedināta, lai satracinātu tās valsts dzīves pamatus, līdz tam laikam visām tautā būs tā apriebušās, ka viņas pacietis katru verdzību, lai tikai no jauna nenonāktu kara un nemiera briesmās. Tad sevišķi pasvītrosim valdību vēsturiskās kļūdas un norādīsim uz to, ka viņas tautas gadu simteņiem ilgi ir mocījušas, jo tām trūka jēgas, kas ļaudīm ir derīgs un kas kalpo viņu īstam labumam. Tās ir dzinušās pakaļ izlīdzinošai sabiedriskai taisnībai, visādiem avantūristiskiem plāniem, turklāt pilnīgi izlaidušas no redzesloka, kā tautas slāņu savstarpējās attiecibas ar to tapa ne labākas, bet sliktākas. Principu un paņēmienu spēks iegūst sevišķu vērtību, ja to nostādīt kā asu kontrastu izirušai sabiedriskai iekārtai.
    14.3. Nākotnes reliģijas noslēpumi. Boļševiku domātāji visus ticības simbolu trūkumus atsegs, bet neviens nevar reliģiju īstajos pamatvilcienos kritizēt, jo viņš to nav mācījies pazīt; turpretim ļaudis, kuri viņas dziļumos iespiedušies, nopietni sargās savus noslēpumus atklāt!
    14.4. Netikumīgi raksti un nākotnes rakstniecība.
    “Progresējušās” zemēs radījuši muļķīgu, netīru, riebīgu literatūru. Šo virzienu pabalstīs kādu laiku pēc pasaules kundzības sasniegšanas. Jo asāk tad izcelsies dižciltīgo valsts tiesisko plānu un runu pretstats. Boļševiku vīri, kurus priekš masas vadīšanas ir izglītoti, sagatavos runas un brošūras, ar kurām to prātus novirzīs uz zinātni un domām, kuras priekš tiem ir paredzētas.
    15. nodala 15.1. Vienlaicīgs apvērsums visā pasaulē. Vēl aizies liels laiks, varbūt pat vesels gadu simtenis, kamēr uz vienu un to pašu dienu visās valstis sagatavotais apvērsums vedis pie mērķa un vispārīgi tiks atzīta pilnīga pastāvošo valdību nespējība. Tad būs iegūta pilnīga kundzība un boļševiki zinās rūpēties par to, lai pret tiem nekādas sazvērestības nenotiktu.
    15.2. Sodi. Bez žēlastības sodīs ar nāvi katru, kurš ar ieroci rokā sacelsies pret boļševikiem un to kundzību. Katra slepenas biedrības dibināšana tāpat tiks sodīta ar nāvi. Pastāvošās slepenās biedrības, kuras labi zināmas, sniegušas labus pakalpojumus un vēl tagad sniedz. Visas tad slēgsim. Viņu biedriem jātop izdzītiem uz tālu no Eiropas atrodošām zemēm.
    15.3. Ziņkārīgās tautas liktenis. Tā boļševiki apiesies ar tiem, kuri par daudz dziļi ir iespiedušies to noslēpumos. Bet kurš kaut kādu iemeslu dēļ ir apžēlots, tam jādzīvo pastāvīgās bailēs no izsūtīšanas. Viņi izdos likumu, pēc kura visi agrākie slepeno biedrību locekļi no Eiropas – valdības galvenā sēdekļa – tiks izsūtīti. Visi Valdības lēmumi būs galīgi. Apelācija netiks pielaista.
    15.4. Katras varas noslēpums. Sabiedrībā, kurā ir ieaudzinātas pretrunas un šķelšanās gar, tikai ar nežēlīgiem līdzekļiem atkal varēs ievests mieru un kārtību. Nevar būt nekādu šaubu par to, ka valdība katrā laikā ir spējīga ar dzelzs roku īstenot savu gribu. Upuri, kurus prasa nākotnes labums, vispār nekrīt svarā. Tieši otrādi, katras valdības pienākums ir vispārējo labklājību nodrošinās caur upuriem. Jo ne uz privilēģijām, bet pienākumiem dibinās katras valdības eksistences tiesības. Jo vairāk valdība prot sevi ar pilnīgi nostiprinātu varas stāvokļa oreolu ieslēgt, jo nesatricināmāks viņas stāvoklis. Nesatricināmas varas apziņas mērs var tikai tad tikt sasniegts, kad viņas princips tiek dibināts uz noslēpumu, no paša Dieva izredzētu spēku eksistences. Šādu varu reprezentēja līdz pašam pēdējam laikam Krievu Caru Patvaldība, kura, izņemot Pāvesta varu, kas bija vienīgais nopietnais boļševiku ienaidnieks pasaulē. Piemēram, kaut kāda Sullas piemērs, kuram noasiņojošā Itālija neaizskāra ne matu, lai gan viņš bija vainīgs šausmīgā noziegumā. Sulla tika dievināts no tās pašas tautas, kuru viņš visstiprāk bija mocījis, jo viņš prata sasniegt nesalīdzināmu varas perfekciju. Viņa atgriešanās Itālijā padarīja viņu par neaizskaramu. Neviena tauta neuzliek rokas tam, kurš caur savu drošsirdību un garīgo spēku prot viņai uzlikt savu jūgu.
    15.5. Slepeno un pusslepeno struktūru pavairošana. Kamēr boļševiki pilnu kundzību sasnieguši, pretēji augstāk attīstītiem principiem, pēc iespējas tiem jāpavairo klubu skaits. Klubu iespaidu ar to tie pastiprinās, ka tie pievedīs viņiem visas personības, kuras sabiedrībā spēlē kaut kādu izcilu lomu vai, mazākais, varētu spēlēt, jo šie klubi būs galvenais ziņu birojs un tiem būs liels iespaids.
    15.6. Boļševiku galvenā vadība. Visus klubus apvienosim zem vienas vadības, kura zināma tikai tiem, bet citiem paliek noslēpta, zem boļševiku galvenās vadības. Klubam būs priekšsēdētājs, kuram jāprot galvenās vadības pavēles segt ar savu personu. Klubos satecēs visi apvērsumu un liberālisma pavedieni. Klubu locekļi piederēs pie visdažādākajām sabiedrības aprindām. Visslepenākie valsts mākslas plāni viņu sastādīšanas dienā taps boļševikiem zināmi un tūliņ nonāks vadības zināšanā.
    15.7. Spiegošana. Pie klubu biedriem piederēs gandrīz visi pasaules policijas spiegi, kuru darbība ir gluži nepieciešama. Policija ne tikai daudzkārt ir spējīga pret tiem uzstāties, kuri negrib padoties, viņa var arī izdzēst mūsu darbības pēdas, būt par iemeslu neapmierinātībai utt.
    15.8. Boļševiki, kā visu slepeno struktūru vadītāji. Slepenās biedrībās ar sevišķu kaislību iestājas avantūristi, blēži, karjeristi un vispār no dabas vieglprātīgi ļaudis. Nav grūti šis aprindas dabūt savā pusē un likt kalpot boļševiku mērķiem. Ja pasaule tiek mocīta ar nemieriem, tas nozīmē, ka mums šos nemierus vajadzēja radīt, lai sagrautu valstu par daudz stipro uzbūvi. Ja nāk līdzi sazvērestība, tad tās priekšgalā droši vien stāv neviens cits kā viens no boļševiku visuzticamākajiem kalpiem. Tas saprotams, ka tikai viņi un cits neviens vada slepeno struktūru darbību, jo tie zina, uz kādu mērķi tos vadīt, tie vien saprot katras darbības galamērķi. Masām, par šīm lietām nav nekādas nojautas, viņi pat neredz vistuvāko, tiešo un parasti ir mierā ar patmīlības acumirklīgu apmierinājumu, kaut kāda nolūka īstenošanā. Par sekām, pa lielākai daļai, viņi nebēdā. Tāpat maz viņi nojauš, ka ideja ne no viņiem pašiem izriet, bet ir iedvesta no boļševikiem.
    15.9. Publisko sekmju nozīme. Ļaudis iestājas klubos parasti aiz ziņkārības. Daudzi cer ar klubu palīdzību iegūt iespaidīgas situācijas. Šādas sekmes, lai viņu augstprātību izmantotu boļševiku mērķiem. Tad ļaudis, neko nenojaušot, bez pārbaudes uzņem iedvesmojumus, ja viņi ļoti stipri vēl pārliecināti, ka viņi paši producējuši vadošās domas. Grūti sev stādīties priekšā, cik viegli ir pat visgudrākos ļaudis vazāt aiz deguna, kad viņi atrodas augstprātības stāvoklī. Tad viņi ir tik bērnišķīgi vientiesīgi, ka pat mazākās neveiksmes, varbūt pat aplausu pārtraukšana ir pietiekoša, lai viņus pavedinātu uz verdzisku paklausību katram, kas viņiem apsola jaunas sekmes. Ja boļševiki, ārējas sekmes nicina un visas mūsu domas un centienus virza uz to, lai realizētu savus plānus, masa turpretim ir gatavi visus plānus upurēt, lai tikai iegūtu kaut mazākās ārējās sekmes. Šāda masas dvēseles noskaņa apbrīnojami atvieglo uzdevumu virzīt tos uz mērķi. Šiem tīģeriem no izskata ir jēra dvēseles. Viņu galvās pūš caurvējš. Tāpēc viņi ir es uzsēdināti uz sapņošanas zirdziņa muguras un tiem parādījuši, ka atsevišķai personībai vajag sakust kolektīvā, t.s., komunismā.
    15.10. Komunisms. Tautai, acīmredzot trūkst spēju saprast, ka vispārējās vienlīdzības sapnis ir pretīgs augstākiem dabas likumiem, ka daba no pasaules radīšanas dažādas sugas būtnes laiž pasaulē un izšķirošo lomu piešķir personībai. Ja ir izdevies masu tiktāl apstulbot, tad tas taču pārsteidzoši skaidri rāda, ka viņu saprāts nekādā ziņā nevar mēroties ar boļševiku, tā ir vislabākā viņu sekmju garantija.
    15.11. Upuri Pareizs ir teiciens, ka liels mērķis tikai tad var tikt sasniegts, ja līdzekļu ziņā cilvēks nav izvēlīgs un neskaita upurus, kuri jānes. Upurus no masas lopiskās sēklas nekad nav skaitīti, bija jāupurē arī daudzi no savējiem. Tāpēc saviem ļaudīm pasaulē ir dots stāvokli, uz kuru viņi neiedrošinājās cerēt pat vispārdrošākajos sapņos. Ar samērā maz upuriem no savējo vidus ir boļševikus paglābuši no bojā ejas.
    15.12. Sodi nodevējiem. Nāve ir neizbēgams visu cilvēku gals. Tādēļ ir labāk šo galu paātrināt tiem, kuri kaitē lietai, nekā gaidīt, kamēr gals ķer to darba radītājus. Nāvessodu izpilda tādā formā, ka nevienam nav aizdomu, pat nāves upuriem ne. Viņi mirst tikko tas vajadzīgs, it kā dabīgā nāvē. Tā kā brāļiem tas zināms, tad viņi neuzdrošinās celt kaut kādus protestus. Ar šādiem nepielūdzamiem sodiem tiek apspiesta katra pretruna iekārtai pašā sākumā. Kamēr masā sludinām brīvības garu, mūsu vadoņi un uzticības vīri tanī pat laikā turam masas visstingrākā paklausībā. 15.13. Tautas likums un vara zaudē cieņu. Boļševiki ir pratuši tautas likumu izpildīšanu ierobežot līdz minimumam. Pateicoties likumu liberālai tulkošanai, tie ir zaudējuši savu prestižu. Svarīgākos valsts tiesiskos jautājumus un citu principiālu strīdu gadījumos, tiesas izšķir tā, kā viņām rakstām priekšā. Viņas lietas redz tanī pat apgaismojumā, kādā tie masa administrācijai attēlojam, caur vidutājiem, ar kuriem, rādās, nav nekādu sakaru, caur presi un citādā ceļā. Pat senāta locekļi un augstākie administrācijas ierēdņi akli seko boļševiku padomiem. Masas lopiskais saprāts jēdzienu analīzei un novērošanai nav spējīgs, viņi redz, cik tālejoši rezultāti saistās ar dažādiem slēdzieniem.
    15.14. Izredzētie. Dziļa starpība starp boļševiku un masu garīgām īpašībām skaidri rāda, ka boļševiki ir izredzētie un īstie cilvēki. No mūsu pierēm izstaro augsts garīgs spēks, bet masai ir tikai instinktīvs, lopisks saprāts. Viņi redz gan, bet nevar paredzēt. Viņi nav spējīgi kaut ko izgudrot, izņemot tīri ķermeniskas lietas. Redzams, ka pati daba boļševikus izredzējusi priekš kundzības pār visu pasauli.
    15.15. Nākotnes valsts likumi būs īsi un skaidri. Tikko būs pienācis laiks, kad varēs sagrābt pasaules virskundzību, tad valdības labvēlīgo iespaidu pierādīsim caur likumu pilnīgu reformu. Likumi būs īsi, skaidri un negrozāmi, nekādus tulkojumus nepielaidīsim, tā katrs būs spējīgs viņus cieti iespiest savā atmiņā.
    15.16. Paklausība priekšniecībai. Visizcilākā likumu īpašība: absolūta paklausība priekšniecībai, kāpināsim līdz vis augstākam grādam. Visas nelikumības izbeigsies, pateicoties, ka visi būs atbildīgi valsts augstākās varas reprezentanta priekšā.
    15.17. Līdzekļi pret amatvaras nelietībām. Vidējo un zemāko ierēdņu amatvaras pārkāpumi tiks sodīti ar tik nežēlīgu stingrību, ka katram pāries griba pārkāpt savas varas robežas. Pārvaldes ierēdņu darbībai, kuras nolūks uzturēt valsts mašīnās regulāru gaitu, sekos ar vislielāko uzmanību. Ja izceļas nolaidība, tad drīz jātop par vispārēju parādību. Katru pretlikumību un amatvaras nelietības gadījumu sodīsim ar priekšzīmīgu stingrību.
    15.18. Sodu stingrums. Katra amatpārkāpumu noslēpšana, katra savstarpēja paciešana tiks tūliņ pārtraukta, tiklīdz nāks priekšā piemēri, ka vainīgie tiek stingri sodīti. Varas autoritāte paģēr mērķim atbilstošus, t.i., viscietākos sodus par vismazāko amatpārkāpumu, kuru motīvi ir personīgs labums. Ja arī atsevišķs indivīds varbūt cietāki tiks sodīts, nekā viņš to pelnījis, tad taču viņš pielīdzināms zaldātam, kurš kritis uz iekšējās pārvaldes lauka par likuma un varas autoritāti. Jo no valsts rata vadītājiem, ierēdņiem, abi (t.i. likuma un varas autoritāte) nevar ciest ne mazāko nogriešanos no sabiedriskā labuma taisnā ceļa, personīgo priekšrocību līkajās blakus ielās. Piemērs: tiesneši zinās, ka viņi pārkāpj augstāko taisnības principu, ja savos spriedumos viņi pielaiž par daudz lielu mīkstību. Par katru pārkāpumu, kā atbaidošu piemēru, atrodot vajadzīgo sodu, tiesai ļaudis jāmāca palikt uz taisnā ceļa. Viņa nav priekš tam, lai atklātu tiesneša mīksto sirdi. Šīs īpašības varētu būt mājas dzīvē, bet ne sabiedriskā dienesta izpildīšanā, tā nedrīkst tikt izceltas, citādi sabiedriskā dzīve audzinošais iespaids iet pilnīgi pazušanā.
    15.19. Tiesnešu vecuma robeža. Tiesneši paliks amatā tikai līdz 55. dzīvības gadam un pēc tam tiks laisti pie miera. To gribam izvest aiz diviem iemesliem: pirmkārt tādēļ, ka veci ļaudis neatlaidīgāk turas pie agrākiem aizspriedumiem un mazāk spējīgi padoties jaunai kārtībai, nekā jauni ļaudis; otrkārt, tādēļ, ka caur šādiem līdzekļiem ieņemsim stāvokli vietās biežāk par jaunu iesēdināt, un tiesnešus turēt no mums lielākā atkarībā; kas grib palikt uz sava posteņa, tam mums akli jāpaklausa.
    15.20. Tiesnešu un citu augstāko ierēdņu liberālisms. Par tiesnešiem pielaidīsim tikai tos, kuri skaidri zina, ka viņu uzdevums ir piemērot likumus un sodīt, bet nepiemērot, uz valsts suverenitātes audzinošā iespaida rēķina, savus liberālos pasaules uzskatus, kā tagad to daudzi tiesneši dara. Ierēdņu biežā vietu maiņa nāks par labu tanī ziņā, ka caur to tiks salauzta ierēdniecības solidaritāte. Nākotnes ierēdnis vairāk jutīsies kā valsts, nekā noteiktas kārtas priekšstāvis, jo viņa liktenis būs pilnīgi atkarīgs no valsts vadības. Jaunai tiesnešu paaudzei jātiek uzaudzinātai tādos uzskatos, ka nelikumības, kuras varētu traucēt starp mūsu padotiem nodibinājušās atkarības attiecibas, nedrīkst tikt ciestas. Tagadējie masu tiesneši lielāko daļu noziegumu tiesā par daudz mīksti, jo viņiem nav nekādas īstas jēgas par saviem pienākumiem.
    Valsts vadītāji pie tiesnešu nozīmēšanas vietās necenšas viņiem iedvest pienākuma un atbildības sajūtu un neiepazīstina viņus ar uzdevumiem, kuri faktiski tiem jāizpilda. Kā zvērs savus mazos izsūta meklēt laupījumu, tā masa saviem piekritējiem dod ienesīgus posteņus, nepaskaidrojot, kam šie īsti ir radīti. Tādēļ masas valdību stāvoklis tiek sagrauts caur viņu pašu ierēdņu darbību. Šādas uzvešanās sekas neaizmirsīsim kā brīdinošu piemēru priekš pašu valdības!
    No brīvdomības liberālisma, pamatīgi iztīrīsim visas ievērojamākās pārvaldes vietas, kuru ierēdņiem masas jāaudzina paklausībā boļševikiem un mūsu sabiedriskajai kārtībai. Šādās vietās nozīmēsim tikai uzticamākos piekritējus, kurus priekš augstākā pārvaldes dienesta būsim izglītojuši.
    15.21. Pasaules nauda. Iebildumu, ka veco ierēdņu novietošana miera stāvokli valstij radis pārliecīgi lielus izdevumus, atbilde ir divējāda. Pirmkārt, jāmēģina viņiem kā balvu par zaudēto amatu darīt pieejamu kaut kādu nesabiedrisku darbību. Otrkārt, mūsu rīcībā būs visas pasaules nauda, tamdēļ valdībai nav jābaidās ne no kādiem izdevumiem, ja lieta grozās ap svarīgu plānu izvešanu dzīvē, kas tuvina galvenam mērķim.
    15.22. Boļševiku patvaldīgā vara. Vara būs absolūta patvaldīga, kurai visas savas izteiksmes formas jāuzrāda pilnīgi stingrā konsekvencē. Tādēļ izšķirīgā griba atsevišķā gadījumā tiks cienīta un bez mazākās pretrunas izvesta. Uz katru kurnēšanu, katru neapmierinātību var mierīgi negriezt vērību. Bet kas pret mums ļaujas aizrauties līdz darbībai, to ir jātrāpa likumu stingrībai.
    15.23. Nozīmēšanas tiesība. Nozīmēšanas tiesības atteiksim, lai viņu nodotu vienīgi mūsu valdnieka rīcībā, jo tauta nedrīkst nākt uz domām, ka ieliktie tiesneši spriestu nepareizu tiesu. Ja kas tamlīdzīgs nāktu priekšā, tad paši spriedumu atcelsim, pašu tiesnesi par savu amatpienākumu pārkāpšanu tā sodīsim, ka gadījums vairs neatkārtosies. Uzraudzīsim katra ierēdņa soli, lai tauta ar pārvaldi būtu mierā, jo viņai taču pieder tiesība no labas pārvaldes prasīt labus ierēdņus.
    15.24. Mūsu pasaules valdnieka varas tēvišķīgā āriene. Valdība boļševiku nākamā pasaules valdnieka personā pieņems tādu ārēju formu, it kā par savu pavalstnieku labklājību un nelaimi viņa atrodas tēvišķās rūpēs. Mūsu tauta un pavalstnieki viņā redzēs nācijas tēvu, kas par visu bēdājas, par visu ir informēts, katru nelaimīgu situāciju mēģina izlabot, pavalstnieku attiecibām savā starpā un pret sevi, augstāko valdnieku, seko ar mīlestības pilnu uzmanību.
    15.25. Pasaules valdnieka dievināšana. Tad masa tiks piesātināti ar domām, ka bez šīs tēvišķīgās gādības un rūpēm nevar iztikt, ja tie grib dzīvot mierā un klusumā, patvaldnieka neaprobežoto varu viņi atzīs un uzskatīs viņu ar godbijību, kura tuvojas dievināšanai, ja viņi manīs, ka ierēdņi savu varu nevar izlietot nelietīgi, bet akli viņiem jāklausa viņa pavēlēm. Viņi būs priecīgi, ka viņu dzīvi tā iekārtojuši, kā dara gudri vecāki, kas bērnus uzaudzina paklausībā un pienākuma apziņā. Tautas un viņu valdības attiecibā pret mūsu valsts mākslas noslēpumiem mūžīgi taču paliek nepieaugušu bērnu lomā. 15.26. Stiprākā tiesība, kā vienīgā tiesība. Kā redzat, neaprobežoto varu dibinu uz pienākumu un tiesību pamata. Šī tiesība, piespiest pildīt pienākumu ir valdības galvenais uzdevums, kura (valdība) attiecibā pret saviem pavalstniekiem ieņem stāvokli, kā tēvs pret saviem bērniem. Viņai tika dotas stiprākā tiesības, lai viņa vestu cilvēci pretim viņas pašas labumam, no dabas gribētam savstarpējas padotības stāvoklim. Viss pasaulē ir no kaut kā atkarīgs, ja ne no cilvēkiem, tad taču no apstākļiem, vai paša kaislībām, bet katrā ziņā no stiprākā. Visu labā gribam būt tie stiprākie. Pienākums ir atsevišķas personības, kuras ievesto kārtību traucē, nekavējoši upurēt. Ļaunā priekšzīmīgai nosodīšana ir liels audzinošs uzdevums, kuru katrā ziņā jāizpilda.
    15.27. Boļševiku ķēniņš kā pasaules pirmtēvs (patriarhs).
    Kad boļševiku ķēniņš uz savas svētītās galvas liks kroni, kuru Eiropa viņam piedāvā, tad viņš būs visas pasaules pirmtēvs, patriarhs. Tas, dabiski, prasīs upurus, bet viņu skaits nekad nesasniegs tos smagos asins upurus, kurus valdību lielummānija un sacenšanās daudzu gadsimtu laikā cilvēcei ir uzlikušas.
    Ķēniņš atradīsies pastāvīgā kontaktā ar tautu. Viņš pie tās pieies un turēs viņai runas, kuru slavai zibens ātrumā no mutes mutē jāizplatās pa visu pasauli.
    16. nodaļa 16.1. Kā augstskolas padarīt nekaitīgas. Boļševiki, katru spēku apvienošanos ārpus viņu gribas, liks iznicināt, tad pirmā kārtā augstskolas, šīs apvienošanās pirmais pakāpiens, tiem ir jāpadara neiespējams, norādot viņām uz jauniem principiem. Pārvalde un profesori priekš viņu darbības tiks sagatavoti pēc sīkiem, slepeniem priekšrakstiem, no kuriem viņi zem soda draudiem nevar atkāpties. Pie augstskolas skolotāju nozīmēšanas boļševiki liks ievērot vislielāko uzmanību, kuru tie turēs viņus pilnīgā atkarībā no valdības.
    No mācību plāna tiks izslēgts valsts tiesības un vispār visu, kas attiecas uz politiskiem jautājumiem. Šim zinātnēm jātop pasniegtām no maza skaita sevišķi sagatavotu personu, kuras mēs izmeklēsim no iesvētīto vidus. Augstskolām nav jāizlaiž piena puikas, kuri sabrūvē konstitūciju kā traģēdiju vai komēdiju, un kuri nodarbojas ar valsts mākslas jautājumiem, no kuriem jau viņu tēvi nekā nesaprata.
    Liela klausītāju skaita nodarbošanās ar politiskiem jautājumiem var dot tikai gaisa piļu būvētājus un sliktus pavalstniekus. Sliktās sekas var redzēt pie masas, kuri šajā virzienā tikuši uzaudzināti. Šie apvērsumu dīgļi tiem bija jāienes studentu audzināšanā un līdz ar to būs sasnieguši spīdošus panākumus. Bet tikko būs nākuši pie varas, no mācību plāna tie strīpos visu, kas kaut kā var iedarboties dekompozējoši. Jaunatne tiks uzaudzināta par priekšniecībai padevīgiem bērniem, kuri valdošos mīlēs kā ķīlu un cerību uz mieru un klusumu.
    16.2. Humanitārās izglītības aizvietošana. Humānisma un senlaiku vēstures iemācīšanās dod daudz vairāk slikta nekā labu piemēru, uz priekšplāna boļševiki izbīdīs nodarbošanos ar nākotnes programmu. No cilvēces atmiņas strīpos visus vēstures faktus, kuri priekš boļševikiem neērti un paturēs tikai tos, no kuriem masas valdību trūkumi sevišķi izceļas. Mācību plāna priekšgalā stāvēs jautājumi par ikdienišķo dzīvi, sabiedrisko iekārtu, tautu savstarpējām attiecibām, kaitīga egoisma apkarošanu, kas ir daudzu ļaunumu sakne, un tamlīdzīgi audzināšanas jautājumi. Priekš katras profesijas šis plāns būs dažāds, jo apmācībai nekādā ziņā nav jābūt priekš visiem vienādai (ģeneralizētai). Šādas apmācības lietas regulēšana ir no sevišķa svara.
    16.3. Audzināšanas un šķiru jautājums. Katrai šķirai atkarībā no viņas nozīmes un profesionāla darba ir jāiegūst gluži atsevišķa audzināšana un izglītība. Izcili apdāvināti ļaudis ir vienmēr pratuši un pratis ari nākotnē pacelties augstākā šķirā vai profesijā, bet ir muļķība šo dažu izņēmumu dēl augstākos amatus ļaut pārpludināt ar mazāk apdāvinātām personām, atņemot tiem vietas, kuriem uz tām ir tiesības pēc viņu dzimuma un izglītības. Ir jāzina, cik sliktas sekas ir bijušas šai uz debesīm brēcošai muļķībai priekš masas.
    16.4. Propaganda skolās par labu boļševiku pasaules valdniekam.
    Lai pasaules valdnieks iemantotu savu pavalstnieku sirdis un prātus, viņa darbības laikā skolās un atklātībā mums jāsprediķo kā par viņa nozīmi un veikto darbu, tā ari par viņa labdarību.
    16.5. Mācības pasniegšanas brīvības iznīcināšana.
    Katru mācības pasniegšanas brīvību boļševiki nobīdīs pie malas. Skolēniem ir jābūt tiesībām sapulcēties ar saviem radiem skolās kā publiskās vietās. Šo sapulču laikā, kuras mērķveidīgi notiek svētku dienās, skolotāji turēs it kā brīvus priekšlasījumus par likumiem, priekšzīmes sekām, par traucējumiem, kas ceļas no neapzinīgām attiecībām, beidzot par jaunās mācības filozofiju, kura pasaulē vēl nav tapusi pasludināta.
    Dažus dzen vēlēšanās lielāka klausītāju pulka priekšā izteikt savus tukšos sapņus. Viņi alkst pēc piekrišanas un aplausiem, ar ko mēs, dabīgi, esam ļoti devīgi. Mēs priecājamies un labprāt sagādājam tiem.
    16.6. Jaunās mācības. Pamazām priekšlasījumi pāries uz savu īsto mērķi – lielām, līdz šim vēl cilvēcei neatklātām jaunlaiku mācībām. Šīs mācības boļševiki pacels līdz dogmām, kurām jābūt par pārejas pakāpieniem uz to jauno reliģiju. Pie sava izklāsta beigām par viņu tagadnes un nākotnes programmu, jums tiks darīts zināms šo dogmu pamatojumus.
    16.7. Uzskatu neatkarība. Gadu simteņu ilgi piedzīvojumi ir mācījuši, ka cilvēki savā darbībā ļaujas vadīties no zināmiem principiem un idejām, kuri tiem iepotēti caur audzināšanu. Tālāk, varam nākt pie slēdziena, ka šī audzināšana var tikt īstenota katrā vecuma pakāpē, ja tikai prot izlietot katram vecumam piemērotu metodi. No šiem bagātiem dzīves piedzīvojumiem vadoties, ir izdevies arī beidzamo patstāvīga pasaules uzskata uzliesmojumu apslāpēt pēc tam, kad jau sen sabiedrisko domu boļševiki ir uzaudzinājuši tiem vajadzīgā virzienā.
    16.8. Uzskatāmības mācība. Domāšanas spēju apspiešana — tiranizēšana – notiek jau pie uzskatāmības mācības pielietošanas. Viņas galvenais uzdevums ir masas pārvērst domāt slinku, paklausīgu lopu barā, kuri kaut kādu lietu var saprast tikai tad, kad viņiem to stāda priekšā kā bildi. Viens no boļševiku vislabākajiem uzticības vīriem, Buržua, Francijā, visenerģiskākā kārtā ir uzstājies par uzskatāmības mācību, uz kuras viņš grib uzbūvēt pavisam jaunu mācību plānu.
    17. nodaļa
    17.1. Advokāti. Advokātu profesija rada nejūtīgus, cietsirdīgus, stūrgalvīgus ļaudis, kuriem nav nekādu principu. Visos jautājumos viņi nostājas uz nepersonīga, tīri lietišķa redzes punkta. Viņi ir mācījušies visu padot aizstāvēšanas interesēm, nedomājot, kādu iespaidu viņa aizstāvēšana atstāj uz sabiedrības interesēm. Parasti viņi nenoraida nevienu uzdevumu, cenšas par katru cenu panākt attaisnošanu un cīnās ar mazām tieslietu zinātnes niansēm. Ar to viņi satricina tiesu iestāžu cieņu. Advokātu darbību boļševiki iespiedīs visšaurākajos rāmjos, viņiem jābūt tikai vairs izpildošiem valsts ierēdņiem. Lai viņi zaudētu tiesību stāties sakaros ar pusēm, advokātiem jātop pielīdzinātiem tiesnešiem. Uzdevums viņiem jāsaņem no tiesas, tās jāapstrādā pēc dokumentiem un liecībām un jāaizstāv attiecīgā persona pēc tiem rezultātiem, kuri pie nopratināšanas tiesas priekšā ir konstatēti. Advokāti saņems savus honorāru neatkarīgi no viņu aizstāvēšanas sekmēm. Tādā kārtā viņu darbība ir vienīgi likumīgā tiesas reprezentācijā un kā pretstats prokuroram, kurš reprezentē apsūdzību. Tādā kārtā tiesas process tiks saīsināts, un vesta godīga aizstāvība, kura dibinās uz pārliecību, bet ne dzišanos pēc naudas. Līdz ar to izbeigsies patlaban parastā advokātu piekukuļošana, pie kam līdz šim tā puse vinnēja, kura vairāk maksāja.
    17.2. Masas garīdzniecība. Pēc boļševiku iniciatīvas masas garīdzniecība tautas acis tiks pazemota, un viņai laupīts katrs iespaids uz masām. Ja aiz viņas stāvētu vēl masas, tad mūsu plānu realizācijai tas būtu par nopietnu šķērsli. Bet viņas iespaids uz masām acīmredzot ar katru dienu iet mazumā.
    17.3. Sirdsapziņas brīvība. Sirdsapziņas brīvība tagad ir visur atklāti atzīta, protams jā sirdsapziņa ir. No tā var secināt, ka vēl tikai daži gadi šķir no momenta, kur kristīgie pasaules uzskati pilnīgi sabruks. Ar citām ticības mācībām boļševiki tiks vēl ātrāk galā, taču ir par agru tagad par to runāt. Reiz būs nonākuši pie varas, tie masas garīdzniecību tā iešņorēs, ka viņas iespaids būs pretēji proporcionāls viņu agrākai varai.
    17.4. Pāvesta vara. Kad pienāks laiks, pāvesta varu galīgi sagraut, neredzamas rokas pirksts norādīs tautām uz pāvesta galmu. Kad viņas turp metīsies, lai novērstu lielāku asinsizliešanu, boļševiki uzstāsies kā pāvesta aizstāvji. Ar šo paņēmienu tie nokļūs viņa intīmos apartamentos un tos neatstāsim, kamēr pāvesta varu nebūsim pilnīgi aprakuši.
    17.5. Ķēniņš kā īstais pāvests un pasaules baznīcas pirmtēvs (patriarhs).
    Boļševiku ķēniņš būs īstais pāvests un pasaules baznīcas pirmtēvs (patriarhs). Kamēr tiem tomēr vēl jaunatni vajadzēs audzināt pārejas pakāpes principos, kuri tikai maz pamazām var pāriet boļševiku reliģijā, pastāvošos masas ticības simbolus atklāti apkarot nevaram, bet turēsim viņus zem asas kritikas un caur to veicināsim viņu dekompoziciju!
    17.6 Boļševiku preses uzdevums. Šis dienas presei ir uzdevums pierādīt masa nespējību visās valsts un reliģiozās dzīves nozarēs. Prese to darīs visbezkaunīgākos izteicienos, lai viņus tiktāl pazemotu, cik vien viltīgā rase to prot.
    17.7. Polcijas organizācija. Boļševiku kundzība liks atcerēties par dievu Višnu, kurš no viņas tiek uzstādīts kā uzskatāmības piemērs, simts rokas tur sociālās mašīnas atsperes. Viss tiks zināms bez administratīvas policijas palīdzības, jo to ir ierīkojuši priekš masām un juridiski tā nostādījuši, lai tā valdības traucētu redzēšanā. Pēc mūsu programmas viena mūsu pavalstnieku trešdaļa aiz pienākuma sajūtas, pēc brivprātīgā valsts dienesta principa uzraudzis pārējās divas trešdaļas. Tad tas vairs nebūs kauns un apvainojums, bet taisni otrādi. Augstākā mērā uzslavas vērts darbs — kalpot valstij ar spiega un denunciatora dienestu. Viltus apvainojumiem tomēr jātiek stingri sodītiem, lai ar organizācijas palīdzību netiktu dzītas nekādas nelietības.
    Boļševiku līdzdalībnieki piederēs pie visaugstākiem un viszemākiem sabiedrības slāņiem. Starp viņiem atradīsies izpriecas kāri pārvaldes ierēdņi, izdevēji, drukātavu īpašnieki, grāmatu tirgotāji, tirgotāji, strādnieki, kučieri, apkalpotāji u.c. Šī beztiesību un bezvaras policija nekādā ziņā nedrīkst izvest oficiālus aktus, kuri attiecas uz kaut kādu pavēļu izpildīšanu, viņai jātiek izmantotai vienīgi spiegu un ziņotāju dienestam, bet jānes pilna atbildība, ja sakarā ar to tiek izvesti apcietinājumi. Istā izpildvara tiek nodota žandarmērijai un pilsētu policijai. Bet, kas tīši nenodod politiskā nozarē svarīgu ziņojumu, par morālu slēpšanu tiks saukts pie atbildības.
    17.8. Priekšzīmīgs spiegošanas dienests. Boļševiku ticības brāļu pienākums ir par katru apgrēkošanos pret ticības vai paražu priekšrakstiem, katru atkrišanu no kopējas lietas ziņot, tas tiks uzskatīts par uzticamo pavalstnieka goda lietu arī nākamā pasaules impērijā -izpildīt valsts dienesta pienākumus šinī nozarē.
    17.9. Amatvaras nelietīga izlietošana. Ar šo spiegu un ziņotāju dienesta palīdzību tiks nobīdīti pie malas amatvaras nelietības, kukuļņemšanu, īsi sakot, visus tos trūkumus, kurus paši tīši izaudzinājuši lielus starp masām. Tie bija un ir boļševiku viss īstenākie līdzekli, lai radītu nemierus starp tautām. Viens no vis svarīgākajiem līdzekļiem ir kārtības sargi, jo viņiem ir dota iespējamība pie savas dekomporējošās darbības izpildīšanas kalpot savām ļaunām tieksmēm: patvaļai, patvarībai un par visu viņu uzpērkamībai (koruptibilitātei).
    18. nodaļa
    18.1. Apsardzības līdzekļu regulēšana. Stingri apsardzības līdzekļi iedarbojās uz valdības cieņu kā kodīga inde. Ja būs jāķeras pie šādiem līdzekļiem, tad mākslīgi radīsim nemierus un liksim sacelt tautā neapmierinātību caur skolotiem runātājiem. Pie šiem runātājiem saskries tauta, tā kā sacelšanās un revolūcijas iespaids pilnīgi ir sasniegts. Tas dos iemeslu sākt dzīvokļu kratīšanas un nepatīkamas personas nolikt uzticības ļaužu uzraudzībā, kurus būsim ielikuši starp policiju.
    18.2. Apvērsumnieku uzraudzība. Tā kā lielākā daļa apvērsumnieku darbojās aiz piedzīvojumu un lielības kāres, tad viņus atstās mierā tik ilgi, kamēr viņi nepāriet uz noziedzīgiem darbiem. Lai tomēr par visiem notikumiem būtu informēti, visās slepenās biedrībās pratīsim ielikt spiegus, kuri mums visu ziņotu. Viņi nedrīkst aizmirst, ka valdības cieņa mazinās, ja viņa par daudz bieži atklāj pret sevi sazvērestības. Tas var vest pie aizdomām, ka tā atzīst savu bezspēcību, vai vēl sliktāk, nelikumību. Zināt, ka kronēto galvu cieņu caur to esam aprakuši, ka bieži caur saviem palīgiem likām pret viņiem izvest slepkavības mēģinājumus. Vainīgie bija akli auni no mūsu rīcībā esošā ganāmpulka, kurus ar dažām liberālām frāzēm viegli var pavedināt uz noziegumiem, ja pēdējiem piedod tiesību formu. Vēl var spriest masas valdības atzīt savu bezspēcību, kas ieved priekš sevis atklātus apsardzības mērus. Tad viņu cieņa ir galīgi pagalam.
    18.3. Boļševiku ķēniņa apsardzība. Boļševiku ķēniņš tiks sargāts gluži neuzkrītošā kārtā. Nedrīkst pat ļaut rasties domai, ka viņš nebūtu spējīgs ātri novērst intrigas, un ka viņam no tām vajadzētu slēpties. Ja, pēc masu piemēra, pielaistu šo domu, ja nu ne pašam ķēniņam, tad taču droši viņa pēcnācējiem paziņotu nāves spriedumu.
    Mūsu ķēniņš stingri pratis sargāt ārišķību, ka viņš savu varu izmanto tikai tautas labā, bet ne savās personīgās vai sava nama interesēs. Tādēļ viņa vara no tautas tiks cienīta un sargāta! Tauta viņu dievinās, jo viņa cieši iekš tam būs pārliecināta, ka ķēniņa vara ir garantija par mieru un kārtību zemē un līdz ar to arī par katra atsevišķa valsts pilsoņa labklājību. Kas ķēniņu ar ārējiem varas līdzekļiem grib sargāt, tas atzīst ķēniņa vājību.
    Ķēniņš, tikko viņš parādīsies atklātībā, tiks ieslēgts it kā no ziņkārīgu vīriešu un sieviešu bara. Gadījuma pēc viņi ieņems ap viņu arvien pirmās rindas, lai virsū spiedošos, it kā kārtības labā atturētu no liela tuvuma. Labs piemērs atgādinās par mieru un apdomību. Ja kāds no tautas izspiežas priekšā, lai ķēniņam nodotu kaut kādu sūtījumu, tad pirmo rindu pienākums ir viņu pieņemt un visas tautas acu priekšā nodot ķēniņam. Tad visi zinās, ka lūgumraksti patiešām nonāk ķēniņa rokās un no viņa paša tiek pārbaudīti. Varas cieņa tikai tad var tikt uzturēta, ja tauta ar pārliecību var teikt: “Ja ķēniņš par to zinātu” vai “Ķēniņš par to uzzinās”.
    18.4. Varas cieņas noslēpumainais princips. Apsardzības līdzekļu ievešanu varas cieņas noslēpumainais princips iet pazušanā. Katrs, kam ir pietiekoši daudz bezkaunības, ieskata par savu tiesību visas sabiedrības priekšā tai pieskarties; apvērsumnieks sāk atzīt savu paša spēku un meklē izdevīgu acumirkli priekš slepkavības mēģinājuma. Masa šai ziņā ir apmuļķota, tad varam redzēt, cik atklāti apsardzības mēri priekš viņiem bijušas sliktas sekas.
    18.5. Apcietināšana pie pirmām aizdomām. Zem boļševiku kundzības vairāk vai mazāk aizdomās esošie noziedznieki tūliņ tiks apcietināti. Ir pilnīgi nepareizi aiz bailēm neizdarīt kļūdu, atvieglot to bēgšanu, kuri stāv aizdomās politiskā pārkāpumā vai noziegumā. Šinī nozarē rīkojas ar ārkārtīgu stingrību. Jau pie parasta pārkāpuma pieder zināms iepriekšēja nolūka mērs priekš apvainotā, lai vispār atrastu par pielaižamu apstāties pie darbības motīviem. Priekš noziegumiem politiskā nozarē, kuri pieskaras jautājumiem, kas uz viņiem neattiecas un kuros neviens nav kompetents, izņemot valdību, vispār nav nekāda attaisnojuma. Pat valdības ne vienmēr gluži labi saprot īstu valsts mākslu.
    19. nodaļa 19.1. Tiesību uz petīcijām un priekšlikumiem . Maz cietīsim, ka masa nodarbojas ar politiku, tik ļoti apsveiksim, ja tauta iesniegs valdībai visādas petīcijas un priekšlikumus, kuru nolūks ir uzlabot saimniecisko stāvokli. Tādā kārtā var nonākt līdz mūsu ausim īsti ļaunumi, kuru novēršanai, mums pašiem jābūt vēlamai. Bet ja lieta grozās ap tukšiem fantomiem, tad mēs viņus lietišķi apgāzīsim un lūdzēja īsredzību objektīvi pierādīsim.
    19.2. Nemieri. Valdība, kura ne tikai palaižas uz policiju, bet sava spēka saknes ir noenkurojusi tautā, nemieri un sacelšanās nav nekas cits kā mopša riešana elefanta priekšā. Mopsis rej uz elefantu, jo viņš nepazīst viņa lielumu un spēku. Ar pamācošu piemēru parādīt viņu dažādo nozīmi, tad mopši pārtrauks riešanu un luncinās ar asti, kad ieraudzīs elefantu.
    19.3. Politiskie noziedznieki. Lai politiskam noziedzniekam atņemtu varoņa kroni, kurš priekš citiem uzupurējas, viņu nosēdinās uz viena sola ar vienkāršiem zagļiem, slepkavām un citiem parastiem noziedzniekiem. Sabiedriskā doma abus nozieguma veidus metis vienā podā un politisko noziedznieku sodīs ar to pašu nicināšanu, kuru jau tagad izjūt pret parasto noziedznieku.
    19.4. Politisko noziedznieku uzslava. Boļševiki ir pūlējušies, lai masa no šādas apiešanās ar politiskiem noziedzniekiem atturētu. Avīžu rakstos, atklātās runās, gudri sastādītās grāmatās šādu apvērsumnieku fiktīvu varonību esam uzslavējuši, jo viņi ir uzupurējušies par to, ko mēs saucam par vispārējo labumu. Tādā kārtā ir izdevies pievērst liberālismam daudzskaitlīgus piekritējus un tūkstošiem tautas ierindot uz dzīvību un nāvi padotā aitu barā.
    20. nodala
    20.1. Naudas un nodokļu saimniecības principi.
    Te runa par boļševiku principu naudas un nodokļu saimniecības nozarē. Šos ārkārtīgi grūtos jautājumus, ar nolūku nolikti šī atklāsmes beigās, jo tā ir visa plāna kodols un izšķir tās izdošanos. Pirms iedziļināties sīkumos, vajag atcerēties to, par ko jau agrāk minēts. Par lietas sekmēm, jo boļševikiem pieder gandrīz visi naudas līdzekļi.
    Kad boļševiki nonāks pie kundzības, tā patvaldīgā valdība izvairīsies apgrūtināt tautas masas ar par daudz jūtamiem nodokļiem, jo iepretim tautai, jāglabā tēvišķa padomdevēja un aizsarga reputācija. Patiesībā valsts pārvalde maksā daudz naudas, kura kaut kā jāsagādā, tādēļ no sevišķa svara atrast metodi, kura pēc iespējas sadala nodokļus pēc darba spējām.
    20.2. Progresīvi kāpjošais mantas nodoklis. Likumiem jāizriet no tēzes, ka karalim pieder viss, kas atrodas iekšpus valsts robežām. Valdība tādēļ būs spējīga aizsniegt katru īpašuma veidu (ar atsavināšanu, ko viegli realizēt). Vajadzības gadījumā viņa var pat ievilkt visus apgrozības līdzekļus, lai uzņemtos jaunu viņu sadalīšanu. Vislabākais līdzeklis valsts vajadzību segšanai ir progresīvi kāpjošais mantas nodoklis. Pie tādas regulēšanas nodokli var tikt samaksāti īpašuma lielumam atbilstošos procentos. Īpašnieks ir spējīgs maksāt nodokli, neuzliekot sev ierobežojumus vai nekaitējot savam saimnieciskajam stāvoklim. Bagātiem vajag saprast, ka viņu pienākums ir daļu sava pārpalikuma nodot valsts rīcībā, jo valsts viņiem garantē viņu pārējā īpašuma netraucētu pārvaldīšanu un tiesību godīgai iegūšanai. Tas ir prihvatizētai un godīgai iegūšanai, jo īpašuma izcelšanās uzraudzība aizkavē laupīšanu zem tiesības segas. Sociālai transformācijai jānāk no augšas, jo ir laika nepieciešama prasība, kuras izpildīšana garantē mieru un kārtību. Nabagu aplikšana ar nodokļiem turpretim izsauc nemieru un sacelšanos; viņa kaitē valstij, jo, dzenoties pēc dažiem santīmiem, viņa zaudē tautas masu uzticību un piekrišanu. Neatkarīgi no tā,

  18. Artūrs Malta, VLT Valdes loceklis saka:

    20.2. Progresīvi kāpjošais mantas nodoklis. Likumiem jāizriet no tēzes, ka karalim pieder viss, kas atrodas iekšpus valsts robežām. Valdība tādēļ būs spējīga aizsniegt katru īpašuma veidu (ar atsavināšanu, ko viegli realizēt). Vajadzības gadījumā viņa var pat ievilkt visus apgrozības līdzekļus, lai uzņemtos jaunu viņu sadalīšanu. Vislabākais līdzeklis valsts vajadzību segšanai ir progresīvi kāpjošais mantas nodoklis. Pie tādas regulēšanas nodokli var tikt samaksāti īpašuma lielumam atbilstošos procentos. Īpašnieks ir spējīgs maksāt nodokli, neuzliekot sev ierobežojumus vai nekaitējot savam saimnieciskajam stāvoklim. Bagātiem vajag saprast, ka viņu pienākums ir daļu sava pārpalikuma nodot valsts rīcībā, jo valsts viņiem garantē viņu pārējā īpašuma netraucētu pārvaldīšanu un tiesību godīgai iegūšanai. Tas ir prihvatizētai un godīgai iegūšanai, jo īpašuma izcelšanās uzraudzība aizkavē laupīšanu zem tiesības segas. Sociālai transformācijai jānāk no augšas, jo ir laika nepieciešama prasība, kuras izpildīšana garantē mieru un kārtību. Nabagu aplikšana ar nodokļiem turpretim izsauc nemieru un sacelšanos; viņa kaitē valstij, jo, dzenoties pēc dažiem santīmiem, viņa zaudē tautas masu uzticību un piekrišanu. Neatkarīgi no tā, mantas nodoklis veicina to, ka īpašuma augšana vienas personas rokās tiek mazināta. Acumirkli gandrīz visus lielos īpašumus var apvienot boļševiku rokās, lai tautas valstu lielajai varai varētu dot pretsvaru valsts naudas saimniecības vissvarīgākajā nozarē.
    Nodoklis, kurš pagarina īpašuma lielumu, dod lielākus ienākumus, nekā parastais galvas vai zemes nodoklis, kurš tikai noder, lai izsauktu nemierus starp masām.
    Vara, uz kuras balstīsies boļševiku ķēniņš, pastāv līdzsvara un miera garantijās, kuru dēļ ir vajadzīgs, lai turīgie nodotu valstij daļu viņu ienākumu, nodrošinot valsts mašīnas gājienu. Valsts naudas vajadzība jānes tiem, kuri dzīvo pārpilnībā un no kuriem ir ko ņemt. Šāda nodokļu nastas sadalīšana nabaga skaudību pret bagāto nobīdīs pie malas, jo viņš redz, ka turīgie nes gandrīz visu valsts nastu un caur to veicina mieru un labklājību. Ja nemantīgās šķiras redz, ka gandrīz visas valsts nastas ne mantīgie, kuri caur to dara iespējamu organizēta stāvokļa paturēšanu un katram atsevišķi izdara pakalpojumu, viņi tiem nenoliegs eksistences tiesību.
    Lai nodokļu maksātāji no izglītotām aprindām daudz nesūdzētos par jaunām nodokļu nastām, par šo valsts naudas izlietošanu, viņiem izdos sīku norēķinu. Izslēgtas, dabīgi, tās summas, kuras lietos priekš karaļa un boļševiku pārvaldes posteņiem.
    Ķēniņam nebūs nekāda personīga īpašuma, jo principiāli visiem, kas atrodas valstī, viņam jāpieder; citādi izceltos pretrunas. Personīga īpašuma eksistence nobīdītu pie malas pretenziju uz tautas īpašumu.
    No ķēnišķīgas dzimtas tikai troņa mantinieks tiks uzturēts uz valsts rēķina. Visiem pārējiem vai nu jāiestājas valsts dienestā, vai jāizvēlas cita profesija. Karaliskās dzimtas asinis nedod nekādu tiesību uz valsts kases aplaupīšanu.
    20.3. Pakāpeniskais zīmognodoklis. Katrs pirkums, katra kvīts par saņemtām naudas summām, katrs mantojums tiks aplikts ar progresīvi kāpjošo zīmognodokli. Kas neuzrāda īpašumtiesības pāreju naudā vai citās vērtībās no viena vārda uz otra, tiek aplikts ar sevišķu naudassodu nepieteiktās summas konkrētos procentos, kuri tiek aprēķināti par laiku no īpašuma pārejas līdz nodokļa nemaksāšanas atklāšanai. Pie īpašumtiesības pārejas no vārda uz vārdu tiek ievestas sevišķas grāmatas, kurās jātiek ievestiem vecā un jaunā īpašnieka vārdam un dzīvoklim un kuras vietējai nodokļu iestādei katru nedēļu stādāmas priekšā.
    Saprotams, pircēja konstatēšana tiek prasīta tikai sākot no zināmās pirkšanas summas. Parastie ikdienas vajadzību pirkuma darījumi padoti zīmognodoklim noteiktos procentos.
    Aprēķiniet, par cik daudz šādu nodokļu ienākumi pārsniegs tautas valstu ieņēmumus!
    20.4. Valsts kase. Valsts kasē vajag atrasties zināmam rezerves summas komplektam. Viss, kas ir pārāk par šo komplektu, tiks atkal laists apgrozībā. Par šim liekām summām liks izvest sabiedriskus darbus. Caur faktu, ka valsts no sevis uzņemas šādus darbus, viņa un valdošie iegūs strādnieku šķiras piekrišanu. No šim summām izmaksās arī prēmijas par izgudrojumiem un sevišķiem nopelniem rūpniecības laukā.
    Izņemot tieši noteiktas un tālredzīgi aprēķinātas summas, valsts kasē nedrīkstētu tikt aizturēts nelietderīgi neviens centiņš. Nauda ir nolemta apgrozībai: katrs naudas kustības sastrēgums var valstij jūtami kaitēt. Nauda ir valsts eļļa: ja eļļošana izpaliek, mašīna apstājas.
    20.5. Procentu papīri un naudas apgrozības sastrēgumi(krīzes). Viena daļa apgrozības līdzekļu aizvietošana caur procentu papīriem ir izsaukusi šādas naudas apgrozības krīzes. Šī apstākļa sekas ir pietiekoši pazīstamas.
    20.6. Norēķināšanās. Boļševiki paredz dibināt norēķināšanās palātu, kur valdnieks katrā laikā atradis pilnīgu pārskatu par valsts ienākumiem un izdevumiem. Izņemtam jātiek tikai tekošam mēnesim, priekš kura vēl nevar būt noslēguma, un iepriekšējam mēnesim, priekš kura norēķini vēl nav pilnīgi ienākuši.
    Vienīgā persona, kurai nebūs nekāda labuma no valsts kases aplaupīšanas, ir pats valsts galva (kases īpašnieks), kuram principiāli visam jāpieder. Tādēļ taisni viņa personīgā uzraudzība pār norēķināšanos izslēgs valsts līdzekļu noslēpšanas vai iztērēšanas iespējamību.
    20.7.Galma pieņemšanas un reprezentācijas pienākumu atcelšana. Galma paražas uzliek valdniekam bezgalīgu daudzumu pieņemšanas un reprezentācijas pienākumu, kuros zūd dārgais laiks. Šis galma saistības pavisam atcels, lai valdniekam atliktu pietiekoši laika, viņa tiešo uzdevumu izpildīšanai, valsts pārvaldes uzraudzībai, jaunu jautājumu apsvēršanai un realizēšanai. Tad valdnieks vairs nebūs ieslēgts no mīluļiem, kuri pie viņa tikai tādēļ spiežas, lai ņemtu dalību galma spožumā un greznībā un meklētu pašu labumus, bet priekš valsts labklājības nekas nepaliek pāri.
    20.8. Saimnieciskās dzīves sastrēgums. Lai kaitētu masām saimnieciskā dzīvē, boļševiki izsauc plašus sastrēgumus (krīzes). Viņi izlieto vienkāršo līdzekli, visu sasniedzamo naudu izņemot no apgrozības. Milzīgas summas tiek uzkrātas viņu rokās tanī laikā, kad tautas valstis sēd bez līdzekļiem un beidzot ir spiestas no boļševikiem lūgt aizdevumu. Ar šiem aizdevumiem, valstis uzņēmās ievērojamas procentu maksas, kuras viņu valsts saimniecību jūtami apgrūtināja un viņus beidzot nodod pilnīgā atkarībā no lielajiem naudas devējiem. Mehānisko un vidējo ekspluatācijas iestāžu pāreja lielindustrijā izsūca visus veselos tautas un beidzot arī valsts spēkus.
    20.9. Naudas apgrozība. Valsts banka šinī laikā laiž tik maz naudas apgrozībā, ka pēc galvu skaita vajadzībai nepietiek, un tādēļ visām strādājošo šķiru prasībām neatbilst. Jaunai naudas emisijai jāiet vienā soli ar iedzīvotāju skaita pieaugumu, kam pieskaitāmi ari bērni, jo no savas dzimšanas dienas viņi ir par iemeslu ievērojamai naudas kustībai. Naudas apgrozības pārregulēšana ir svarīgs jautājums visai pasaulei.
    20.10. Zelta valūta. Atceramies, ka ar zeltu ekvivalentu bija segts Latvijas lats. Tas bija pie normālas tautsaimniecības. Boļševiki uzskata, ka ar zeltu segta valūta ir posts visām valstīm, kuras viņu pieņēmušas. Tautu lielo naudas trūkumu viņa jo mazāk varēja apmierināt tādēļ, ka mēs visu zeltu pēc iespējas bijām izņēmuši no apgrozības.
    20.11. Nākotnes valūta. Boļševiki uzskata, ka valsti jātiek ievestai valūtai, kura balstās uz darba spēka vērtību, apgrozības līdzekli, pie tam varētu būt no papīra vai koka. Naudas vajadzību priekš visiem valsts pilsoņiem, aprēķinās, pavairojot apgrozības līdzekļus priekš katra jaundzimušā un samazinot priekš katra mirušā. Katrai provincei un katram apgabalam jāuzņemas aprēķināšana.
    20.12. Valsts saimniecība. Lai naudas saistības valsts vajadzībām neciestu no nokavējumiem, summas un viņu izdošanas laiks tiek noteikti ar valdnieka pavēli; šādā kārtā tiek nobīdīta pie malas priekšrocību došana no ministra puses vienai iestādei par jaunu otrai. Ienākumu un izdevumu budžetus vadīs paralēli, lai viņi neaptumšotu viens otru.
    Valsts naudas saimniecība boļševikiem radikāli jāpārgroza un pie tam jārīkojas tā, lai nevienam nedotu iemeslu kaut kādām bažām. Ievērojot valsts pilnīgi sabrukušās finanses, jaunievedumu nebūs grūti attaisnot. Aizrādīs galvenokārt uz valstu saimniecības galveno ļaunumu, katru rēķina gadu uzsāk ar metodiska budžeta uzstādīšanu, lai gan gadu no gada viņš ārkārtīgā mērā pieņemas. Dabīgi, tam ir sevišķs iemesls. Uz visu gadu attiecošas budžeta summas pietiek tikai līdz rēķina gada pusei, pēc tam prasa pārlabotu budžetu, kuru iztērē trīs mēnešos, pēc tam lūdz papildu budžetu, un viss tas beidzas ar likvidācijas budžetu. Tā kā nākamā gada budžetu regulē saskaņā ar kopējo aprēķina summu, tad kā likumu var pieņemt, ka katra atkāpšanās no normas sniedzas līdz 50%, kādēļ gada budžets tiek regulēts tikai pēc 10 gadiem. Pateicoties šādai paražai, no kuras vieglprātīgi ļāvušās aizrauties masu valstis, viņu kases ir vienmēr tukšas. Sekojošais pēc tam aizņēmumu periods atņem atlikumus un noved valsti pie bankrota. Patlaban visas valstis ir tiktāl kritušas parādos, kā mierīgi var runāt par viņu naudas saimniecību vispārēju sabrukumu.
    Pilnīgi saprotams, ka sargāt tādu saimniecību, kādu esam masai iemācījuši, ievest pie sevis.
    20.13. Tagadējie valsts aizņēmumi. Katrs valsts aizņēmums dod skaidru pierādījumu tam, ka attiecīga valsts tiek slikti pārvaldīta un savas suverēnās tiesības neprot pareizi izlietot. Aizņēmumi karājas kā Damokla zobens pār tautas valdnieku galvām. Tā vietā, lai savu vajadzību segtu ar saviem pavalstniekiem uzliktu pagaidu nodokli, viņi ar lūgšanām uz augšu izstieptām rokām ubago pie naudas devējiem. Ārējie aizņēmumi ir kā dēles pie valsts miesas, kuras nevar dabūt nost, kamēr viņas atkrīt vai kamēr valsts ar varu viņas atņem. Bet priekš tam tautas valstīm trūkst vajadzīgā spēka; viņas liek turpretim arvien vairāk dēles pie savas · slimās miesas klāt, tā ka viņām beigās aiz brīvprātīgi izsauktās asins zaudēšanas jāiet bojā.
    Valsts aizņēmums, un vēl pie tam ārējs, faktiski nav nekas cits, kā brīvprātīga asins nolaišana no valsts ķermeņa. Aizņēmums sastāv no valsts parādu saistībām, kuras satur procentu solījumu. Procenti svārstās atkarībā no vajadzīgās summas lieluma. Ja par aizņēmumu jāmaksā 5%, tad 20 gadu laikā procentu formā valstij nevajadzīgi jāiztērē aizņemtā summa; 40 gados procentos vien viņa ir nomaksājusi divkārtīgu un 60 gados trīskārtīgu parāda summu, bet neskatoties uz to, atbild par visu pirmatnējo parādu.
    No šī aprēķina redzams, ka valsts, ar no katras galvas iekasēto nodokli, ar nabaga beidzamiem grašiem samaksā ārzemju bagātniekiem, no kuriem viņa aizņēmusies naudu tā vietā, lai šos grašus priekš savām vajadzībām saraustu bez procentiem.
    Kamēr aizņēmumi aprobežojas ar iekšzemi, lētticīgie ar savu aizņēmumu saimniecību ļauj naudai no nabagu kabatām plūst bagāto kabatās. Pēc tam, kad iespaidīgās personības bijām piekukuļojuši, lai dabūtu piekrišanu uz ārēju uzņēmumu, visas valsts bagātības absolūti plūda mūsu kabatās. No tā laika visas valstis mums ir parādā procentus un pašus kapitālus.
    Tautas valdnieku vieglprātība un īsredzība visos valsts naudas un nodokļu saimniecības jautājumos, pērkamība un augstāko valsts ierēdņu nespējība ir visas masu valstis attiecībā pret mums iegrūdušas tādā parādu verdzībā, ka viņas nekad no tiem nevar atsvabināties. Bet nedrīkst aizmirst, cik pūļu un naudas upuru tas ir maksājis.
    20.14. Nākotnes valsts aizņēmumi. Boļševiki necietīs nekādus naudas apgrozības sastrēgumus un tādēļ atsvabināsimies no visiem ilgtermiņa valsts aizņēmumiem uz noteiktiem procentiem. Valsts aizņēmumu vienīgi pielaižamā forma būs īstermiņa 1% parādu saistības (Sērijas). Tik niecīgi procenti nenodos vairs valsts spēkus asinssūcējiem, t.i., lielajiem naudas devējiem. Procentu papīru izlaišanas tiesības būs vienīgi lielajām rūpnieku kompānijām. Viņas var procentus viegli samaksāt no peļņas. Valsts turpretim ar aizņemto naudu parasti neiegūst nekādu pelņu, jo to iztērē nepieciešamiem izdevumiem, bet ne saimniecisku vērtību radīšanai.
    20.15. Industrijas papīri Zem boļševiku kundzības valsts valdība pirks arī industrijas papīrus. Ar to tā piedalīsies viņu peļņā, tanī laikā, kad agrāk no parādu saistību nastas gandrīz tika nospiesta. Šie mēri nobīdīs pie malas sastrēgumus naudas apgrozībā, parazītismu un kapitālisma slinkumu. Šie ļaunumi būs derīgi, kamēr pie stūres ir masa. Zem boļševiku kundzības vairs ilgāk nevarēsim ciest.
    20.16.Masas nespējība naudas un nodokļu saimniecības nozarēs. Masu valdnieku apspriešanās caur uzticības vīriem.
    Tas ir labākais pierādījums par masas tīri kustoniskā saprāta nespējību, kā tas fakts, ka viņi pret augstiem procentiem pie boļševikiem izdarījuši aizņēmumus, neapdomājot, ka viņiem tās pašas summas ar augstu procentu uzrēķinu vajadzēs atdot atpakal? Vai nebūtu bijis daudz vienkāršāk vajadziīgās summas ņemt taisni no pašu pavalstniekiem un taupīt procentus?
    Līdzīgā kārtā parādās izvēlētas valdības izcils gara asums, valsts aizņēmuma jautājumu masas prātam nostādīt tādā gaismā, ka viņi tā pieņemšanā pat saskatīja priekš sevis profitu. Kad laiks būs pienācis, kurā mēs paši valsts saimniecībai taisīsim budžetu, tad mēs varēsim balstīties uz gadusimteņu ilgiem piedzivojumiem, kurus boļševiki ir ieguvuši pie tautas valstīm. Boļševiku priekšlikumi ir skaidri un noteikti, un to reformas priekšrocības būs ārpus šaubām. Tās iznicina ļaunumu, ar kuru palīdzību masas ir savaldītas, bet tos boļševiku karaļvalstī nevar ciest.
    Norēķināšanās un pārbaudes paņēmienus organizēs tā, ka ne valdnieks, ne visniecīgākais ierēdnis nevarēs ne vis mazākās summas no valsts kases izlietot citiem mērķiem vai novadīt uz citiem kanāliem, nekā tie nav paredzējuši savā saimniecības plānā. Bez noteikta plāna nevar valdīt. Šādos apstākļos pat varoņi iet bojā.
    Masu valdniekus ar nolūku ir pratuši ar galma, pieņemšanas un reprezentācijas pienākumiem un spožām dzīrēm, novērst no nopietnākas nodarbošanās ar valsts pārvaldīšanu, viņi ir tikai plīvurs to kundzībai. Viņu mīluļi, kuru rokās bija īstā valsts pārvalde, arī no lietas nekā nesaprast, savus ziņojumus viņi liek sagatavot mūsu uzticības vīriem. Šajos ziņojumos tie prot masu prātu savaldzināt ar solījumiem uz nākošiem ietaupījumiem. No kurienes vajadzētu celties šiem ietaupījumiem? Vai no jauniem nodokļiem? Tā būtu katrs jautājis, kurš lasīja aprēķinus un uzmetumus. Bet no masas neviens nenāca uz šim domām.
    Šī bezrūpība masu ir novedusi, neskatoties uz apbrīnojamo tautu čaklību, to valstis stāv savu naudas un nodokļu saimniecību sabrukuma priekšā.
    21. nodaļa
    21.1. lekšējie aizņēmumi. Pēdējo ziņojumu par iekšējiem aizņēmumiem šodien jāpapildina ar sīkākiem paskaidrojumiem. Pie ārējo aizņēmumu jautājuma vairs neatgriezties, jo viņi ir barojuši ar tautas bagātībām. Turpretim valsti nebūs vairs neviena ārzemnieka, ne ienācēja.
    Līdz šim ir izmantots augstāko ierēdņu pērkamību un valdnieku bezrūpību tam, lai valdībām uzspiestu naudu, kura viņām nebija vajadzīga un kura divkāršojās, trīskāršojās un pat dažreiz daudzkāršojās. Ir izslēgts, ka kāds varētu izvilkt kaut ko tam līdzīgu. Tādēļ tālākos paskaidrojumos aprobežosimies ar iekšējo aizņēmumu sīkumiem.
    Izsludinot šādus aizņēmumus, valstis atklāj parakstīšanos uz saviem vekseļiem un procentu papīriem. Lai tie visiem būtu pieejami, viņu nominālvērtību noteic no 100 līdz 1000. Pirmiem parakstītājiem pa lielākai daļai dod cenas nolaidumus. Pēc kāda laika mākslīgi tiek paceltas papīru cenas it kā pārliecīgi liela pieprasījuma dēļ. Pēc dažām dienām kases būs pilnas un naudu nebūs kur likt. Kāpēc nauda tika pieņemta? Parakstīšanās it kā vairākkārt pārsniedz aizņēmuma izlaidumu. Šādā apstākli slēpjas visas sekmes, lūk kāda uzticība valdības vekseļiem.
    21.2. Valsts parādi un nodokļi. Aizņēmuma spēle ir garām, valsts stāv sava parāda pavairošanās fakta priekšā. Lai priekš šī parāda savāktu procentus, tā meklē patvērumu pa lielākai daļai pie aizņēmumiem. Parādu un arī procentu nasta caur to aug vienmēr lielāka. Ja tauta valdībai dāvāto uzticību līdz galam ir izmantojusi, caur jauniem nodokļiem viņai jāsedz nevis parāds, bet procenti. Šie nodokļi tātad ir parādi, ar kuriem tiek samaksāti citi parādi.(refinansēšana, kuras rezultātā parādu procenti pieaug aritmētiskā progresijā)
    21.3. Valsts aizņēmuma procentu samazināšana (Konversija). Šādā stāvokli valdība mēdz sava aizņēmuma procentus samazināt. Bet ar to viņa samazina tikai procentu nastu, nevis parādu. Turklāt šādi mēri var tikt pieņemti tikai ar valsts kreditoru piekrišanu. Kas nav ar to mierā, tam valstij viņa aizdevuma daļas nominālā vērtība jāatmaksā atpakaļ. Ja visi celtu iebildumus un prasītu savu naudu atpakaļ, tad valdības būtu uzķērušās uz pašu makšķeres āķa. Viņas nav spējīgas paģērētās summas atmaksāt. Bet tā kā masas valstu lielākā daļa pavalstnieku naudas lietās par laimi ir pilnīgi nepiedzīvojuši, tad viņi pastāvīgi dod priekšroku kursa zaudējumiem un procentu samazinājumiem pret jauna ieguldījuma risku. Caur to viņi dod valdībai iespēju gads kārtīgo parādu summu atvieglot par vairākiem miljoniem.
    Pie tagadējā valsts parādu augstuma, kurš galvenokārt cēlies caur ārējiem aizņēmumiem, valdības uz šādu riskantu soli vairs nevar ielaisties. Valdības to zina ļoti labi, ka procentu pazemināšanas gadījumā, aizdevēji visu naudu pieprasītu atpakaļ.
    21.4. Valsts maksāt nespēja. Maksātnespējas pasludināšana visās valstis dos vislabāko pierādījumu tam, ka starp valdībām un viņu tautām pastāv dziļš bezdibenis.
    lekšējo aizņēmumu kopsavilkums. Mūžīgās rentes
    Te jāgriež uzmanība kā uz šo faktu, tā uz sekojošo, visi iekšējie aizņēmumi tiek pārvērsti flottantos parādos, kuru maksāšanas termiņi bija tuvāki un tālāki. Šie parādi sastāv no naudas summām, kuras noguldītas valsts bankās vai krājkasēs. Kad šis summas diezgan ilgi ir atradušās valdības rīcībā, viņas pazūd pie procentu nomaksas par ārējiem aizņēmumiem. Viņu vietā tiek depozētas valdības obligācijas. Ar šādām renšu iemaksām tiek segtas iztrūkstošās summas valsts kasēs.
    21.5. Vērtspapīru biržu iznīcināšana. Tikko boļševiki nāks pie pasaules kundzības, visas mahinācijas naudas saimniecības nozarēs bez pēdām pazudis, jo viņas tiem nav izdevīgas. Arī vērtspapīru biržas tiks iznīcinātas, jo nevar pielaist, ka varas cieņa tiek satricināta caur pašu vērtspapīru svārstīšanos. Tie nozīmēs likumīgu piespiedu kursu, nominālo vērtību, un katru par tā pazeminājumu vai paaugstinājumu sodīs. Arī paaugstināšana nevar tikt ciesta, jo viņā ir vēlākas pazemināšanas asns. Augsts vērtspapīru kurss dod iemeslu uz cenu nospiešanu, ar ko sāk pie masas vērtībām.
    21.6. Industrijas papīru vērtība. Vērtspapīru biržas aizvietos ar varenām valsts kredītiestādēm, kuru uzdevums būs atbilstoši valsts interesēm industrijas papīrus novērtēt un sadalīt. Šis iestādes būs spējīgas vienā pašā dienā sviest tirgū industrijas papīru par pieci simti miljoniem, vai tikpat daudz uzpirkt. Tādā kārtā no mums būs atkarīgi visi aroduzņēmumi. Jūs varat iedomāties, cik milzīgu varu caur to mūsu valsts iegūs saimnieciskā dzīvē.

    22. nodaļa
    22.1. Nākotnes noslēpums. Līdzšinējā paskaidrojuma mērķis bija vienīgi atklāt to noslēpumu, kas notiek un ir noticis, rādīts, ka iet pretīm vareniem, tuviem notikumiem. Vajadzētu zināt, kādiem slepeniem likumiem padotas boļšviku attiecības pret masām un to paņēmieni naudas saimniecības nozarē. Bet vēl kaut kas jāpiebilst.
    Boļševiku rokās atrodas tagadnes vislielākais spēks – zelts. No slepenām uzglabāšanas vietām, varam piegādāt divās dienās jebkurā daudzumā.
    22.2.Gadsimtu ilgais ļaunums kā nākamības labklājības pamats. Vai patiešām vēl jāpierāda, ka boļševiku kundzība ir paredzēta no paša Dieva? Ar bagātības palīdzību vai faktiski nebūtu spējīgi konstatēt, ka viss ļaunums, kuram daudzu gadsimtu laikā esam bijuši par cēloni, beidzot taču vedis pie īstas labklājības un vispusīgas kārtības? Šo kārtību ievedīsim, kaut arī gluži neiztiktu bez varas darbiem. Pierādīs, ka esam īstie cilvēces labdari, kuri saplosītai zemei atdevuši īsto laimi un personības brīvību. Katrs, kas likumus ciena, var baudīt miera un kārtības svētību. Vienlaicīgi paskaidrot, ka brīvība nepastāv atsevišķas personības neaprobežotā patvaļā, ka cilvēka spēks un cieņa nekad nevar tikt meklēti revolucionāros principos, piemēram, sirdsapziņas brīvībā, vispārējā vienlīdzībā, ka personības brīvība nevienam nedod tiesības ar mežonīgām runām saskrējušo ļaužu priekšā sevi un citus novest nemieru stāvokli. Īsta brīvība pastāv personas neaizskaramībā, bet tikai ar noteikumu, ka viņa godīgi un no sirds izpilda visus cilvēcīgos kopdzīves likumus. Patiesībā cilvēka cieņa pastāv savu tiesību pazīšanā un šo tiesību robežās, bet ne sapņošanā par mīļo Es.
    22.3. Tautas godbijība varas priekšā. Boļševiku varai jātop majestātiskai, jo tā būs stipra. Tā valdīs un vadīs, bet neluncināsies partijas līderu un oratoru priekšā, kuras ar muļķīgiem vārdiem, kurus sauc par saviem lielajiem principiem, sludina nesasniedzamus fantomus. Viņu varas oreola priekšā tauta slīdēs uz ceļiem un bailīgā godbijībā viņā noraudzīsies. Īsta kundzība nerēķinās ne ar kādām tiesībām, pat Dieva likumiem ne, neviens neuzdrošināsies viņai tuvu nākt un kaut vai par mata platumu sašaurināt viņas varas pilnību.
    23. nodaļa
    23.1. Greznumlietu ražošanas ierobežošana. Tauta jāuzaudzina pazemībā, lai viņa pierastu paklausīt. Tādēļ greznumlietu rūpniecisko ražošanu pēc iespējas ierobežot. Tikumiem, kuri patlaban zem greznuma kāres un cenšanās ar pēc liela spožuma vienam otru pārspēt, ir stipri cietuši, līdz ar to vajadzētu uzlaboties.
    23.2. Mājrūpniecības restaurācija. Mājrūpniecību atjaunosim un ar to lielrūpniecības varu satricināsim. Tas tādēļ ir vajadzīgs, ka fabriku kungi, bieži neapzinīgi, masas kūda pret valdību.
    23.3. Bezdarbs. Mājstrādnieks nepazīst nekādu bezdarbu. Tādēļ ar pastāvošo sabiedrisko iekārtu viņš ir saaudzis un nevēlas vājināt valdību.
    Pie valdošās lielrūpniecības valdība atrodas augoša bezdarba un no tam izceļošos nemieru briesmās. Tikko vara pāries boļševiku rokās, pazudis arī bezdarbs.
    23.4. Žūpības aizliegšana. Zem boļševiku kundzības žūpība tiks likumīgi aizliegta un stingri sodīta. Tā ir noziegums pret cilvēka cieņu, kurš reibinošu dzērienu iespaida pārvēršas mežonīgā lopā.
    Atkārtoju: masa paklausa tikai stiprai, no viņas neatkarīgai varai, uz kuru viņa var noraudzīties ar aklu uzticību un kurā viņa jūt aizsargu un glābiņu pret sociālām likstām. Ko viņai liedz valdnieka eņģeļa labā dvēsele? Tai jāatrod stipras gribas un nelokāmas varas iemiesojums.
    23.5. Vecās sabiedrības iznīcināšana un viņas augšāmcelšanās jaunā formā. Masu valdības tikai ar pūlēm var noturēties pie stūres. Tās ir ieslēgtas no sabiedrības, kura tiktāl demoralizēta, ka viņa pazaudējusi katru ticību uz Dievu un no viņas vidus pastāvīgi paceļas nemieru liesmas. Pasaules valdnieks, kurš nomainīs tagad pastāvošo valdības, vispirms vajadzēs dzēst šo vareni ap sevi izplatošos uguni. Viņa pienākums tādēļ ir šādu sabiedrību iznicināt, pat ja viņam to vajadzētu noslīcināt viņas pašas asinis, lai viņai liktu atjaunoties pareizi organizētas armijas formā, kura katru valsts ķermeni apdraudošo infekciju apzinīgi apkaro.
    23.6. Dieva izredzētais. Dieva izredzētais pasaules valdnieka uzdevums ir salauzt absurdos apvērsuma spēkus, kuri tiek vadīti ne no cilvēcīga saprāta, bet kustoniskiem instinktiem. Šie spēki tagad svin savu uzvaru, zem tiesības un brīvības plīvura izdarot laupīšanu un varas darbus. Tie iznicinājuši katru sabiedrisko kārtību, lai uz viņas drupām uzceltu savu karaļa troni. Bet uzdevums ir izpildīts, tikko sagrābj varu karalis. Tad viņiem jātiek no ceļa noslaucītiem, lai varai nebūtu ne mazākā šķēršļa.
    Tad mēs varēsim tautām teikt: Slavējiet visi Dievu un lokat ceļus Dieva izredzētā priekšā, no kura augstā vaiga izstaro cilvēces likteņa noteikšana. Dievs pats viņam deva vadošo pavedienu, lai neviens, izņemot viņu, nevarētu atsvabināt cilvēci no posta.
    24. nodala
    24.1. Ķēniņa no Boļševiku cilts kundzības nodrošināšana. No šīs dienas jādod jēdziens par to, ar kādiem līdzekļiem mēs karaļa no boļševiku cilts kundzību uz visiem laikiem stipri noenkurosies pa visu pasauli. Tie izlietos tos pašus līdzekļus, kuri boļševikiem jau garantējuši pasaules vadību, plānveidīga cilvēces audzināšana vēlamā virzienā.
    24.2. Ķēniņa sagatavošana. Boļševiki cilts locekļi Ķēniņu un viņa mantinieku uz amatu sagatavos. Izvēli viņi izdarīs ne uz mantošanas tiesību, bet atsevišķas personas sevišķu spēju pamata. Izredzētiem jātop iesvētītiem visos valsts mākslas un pārvaldes noslēpumos. Pamatnoteikums, ka neviens, izņemot viņus, nekā neuzzinātu no šiem noslēpumiem. Zem šādiem noteikumiem iesakņosies uzskats, ka valdība tikai tādiem var tikt uzticēta, kuri valsts mākslā iesvētīti.
    Tikai šiem izredzētiem jārealizē to principi. Viņu rīcībā pie tam būs gadu simteņiem ilgi novērojumi un piedzīvojumi, kurus esam sakrājuši valsts tiesiskā un tautsaimnieciskā nozarē. Viņi ieelpos to likumu garu, kuru pati daba priekš cilvēku savstarpējām attiecībām ir izdevusi.
    24.3. Dabiskās mantošanas atcelšana. Karaļa tiešie pēcnācēji no troņa mantošanas bieži tiks izslēgti, ja mācības laikā viņi izrādīs vieglprātību, mīkstumu un citas īpašības, kuras pierāda ne tikai nespējību uz valdīšanu, bet kaitē valdības cieņai.
    Valdības grožus boļševiki uzticēs tikai tiem, kuri ir absolūti spējīgi personificēt cietu kundzību, pat zem briesmām, kas pārvērsta nežēlībā.
    Kad karalis saslimst ar gribas vājību, vai izrāda citas nespējības pazīmes ir saistīts valdības grožus nodot citās enerģiskās rokās.
    Karaļa tuvākie plāni un sevišķi viņa nākotnes mērķi nebūs zināmi pat viņa tuvākie padomdevējiem.
    24.4. Ķēniņš un trīs boļševiku Gudrie. Nākotne būs zināma tikai karaļiem un trīs boļševiku Gudrajiem, kuri viņu visos noslēpumos iesvētījuši.
    24.5. Ķēniņš – likteņa personifikācija. Ķēniņā, kurš cilvēci vada ar nesatricināmu gribasspēku, visi redzēs likteni ar viņa nezināmiem pavedieniem — iemiesojumiem. Neviens nezinās, kādus mērķus karalis ar savām pavēlēm grib sasniegt. Tāpēc ari neviens neiedrošināsies celt ierunas un nostāties viņam ceļā. Pats par sevi saprotams, ka karaļa garīgam augstumam jāatbilst tiem lielajiem mērķiem, kuru realizācijas viņi aicināti. Tādēļ neviens karalis neuzkāps troni, iekams boļševiku Gudrie nebūs viņa garīgās spējas pārbaudījuši.
    Lai tauta savu karali pazītu un mīlētu, tam bieži jārādās tautā un publiskos laukumos ar viņu jārunā. Tam jānoved līdz abu spēku apvienošanai, kurus mēs tagad caur briesmu valdību, teroru, esam šķīruši. Līdz šim šis terors bija vajadzīgs, lai izšķirtos tautas un karaļa spēkus katru par sevi padotu boļševiku kundzībai.
    24.6. Boļševiku ķēniņa tikumiskais augstums. Boļševiku ķēniņš nedrīkst ļaut aizrauties ar savām kaislībām. Sevišķi tam jākaro ar seksuālo kaisli (seksualitāti). Pār viņa prātu un sirdi nekad nedrīkst ņem virsroku kustoniski instinkti. Seksuālās kaislības ir ļaunākais garīgo spēju ienaidnieks; viņas aptumšo visgaišāko skatu un vislielāko gara varoni pazemo lopa kārtā, kura eksistencei nav cita mērķa kā visbrutālāko dabisko dzenuļu apmierināšana.
    Pasaules valdniekam no boļševiku svētītās sēklas jāupurē visi personīgie prieki savas tautas un cilvēces labā.
    Tikumiskā ziņā boļševiku pasaules valdnieks nedrīkst padoties nekādām vājībām, viņam jābūt spīdošam piemēram priekš visiem.
    Epilogs.
    Nobeigumā gribās atgādināt, ka tas, kas notiek Latvijā ir boļševiku programmas īstenošana. PSKP ģenerālsekretārs M. Gorbočovs šo Programmu un Dallesa doktrīnu saskaņoja ar ASV prezidentu R. Reiganu, tikšanās laikā, Maltas salā Vidusjūrā. Cerams, ka kādreiz būs pieejams arī atklātībā, ko pasaules valdnieki tur lēma.
    E ceru, ka šajā atmiņu rakstā par PSKP pārkārtošanos lasītājs sapratīs pareizi, jo protokolu kopija, kas nejauši nokļuva manās rokās, no manis izmānīja viens no Aizsargu organizācijas un no laikraksta redakcijas, kur tika tulkoti latviešu valodā izlaupīja tie, kas uzdodas par Latvijas patriotiem.
    Pilnīgāku sapratni par notiekošo iesaku izlasīt sekojošas grāmatas: 1) “Kā savilkās mākoņi pār Baltijas zemēm”, Rīgā 1908 gadā. Jānis Kroders (Apcerējums par 1905.gada bruņotu sacelšanos un kas viņu izsauca). Jāpiebilst, ka Jānis Kroderis bija ievēlēts par Latvijas vadītāju un sāka veidot Latvijas brīvvalsti pēc Polijas un Somijas parauga cariskajā Krievijā. Pamats šai rīcībai bija 1866 gada likums par zemniekiem un pagastiem. Grūtības un šķēršļi likuma īstenošanā. Palika jautājums, kas bija tie svešie cilvēki, kas jaucās iekšā pagastos, veica šaušanas, laupīšanas, radīja nekārtības. Kas tie svešie bija? Tie ir vienā vārdā apvienoti jezuīti, ilumināti, cionisti, jakubīņi, masoņi, sociālisti un citi bezdievji, kurus sauksim vienā vārdā par boļševikiem.
    2) Atbildi uz to, kas ir “svešie”, Jānis Kroders (Apcerējums par 1905.gada bruņotu sacelšanos un kas viņu izsauca) Jūs atradīsiet izlasot Juri Lina “ZEM SKORPIONA ZĪMES” par Padomju varas triumfu un agoniju. Tas dos izpratni tam, kas un kāpēc sagrāva carisko Krieviju. Ko veica boļševiki un ko dara pašreizējie viņu pēcteči, kas pašreiz valda Latvijā. Pētot un salīdzinot notiekošo Latvijā, Jūs lasītāji, sapratīsiet, kāpēc netika atjaunota Latvijas Valsts! Kāpēc netiek atdoti nolaupītie īpašumi? Kāpēc pārkāpjot Latvijas valsts Satversmi valdošā kliķi veic teritoriālās reformas, ņem kredītus, iztirgo zemi un īpašumus, kā arī dzen parādu jūgā?
    Būšu pateicīgs, jā kāds atsauksies, kuram ir saglabājusies eksemplārs no PSKP pārkārtošanās direktīvām un varēsim vien otru papildināt.
    Galvenais , lai lasītājs saprastu, kas ir komunists un kas ir boļševiks. Tāpat jāsaprot, kas ir Pilsonis un Pavalstnieks, tāpat zinātu atšķirību starp Valsti un Valdību, starp milici un policistu.
    Šie jautājumi kļūst saprotami tad, kad zināsiet Latvijas Valsts Valodas likumu, bet akli ticēsiet, ka pašreiz spēkā esošais Latvijas PSR valodas likums ar grozījumiem 1993.gadā ir tas pats, kas bija spēkā līdz 1940.gada 17. jūnijam.
    Būdams lauku cilvēks, pēc profesijas un aicinājuma esmu zemnieks, tāpēc saprotu boļševiku attieksmi pret zemniekiem.
    Vēl viens svarīgs moments ir jāņem vērā, ka boļševiks no ASV un Krievijas ir tāds pats, kā no Latvijas vai no citas zemes. Boļševiku galvenais sapnis ir Pasaules kundzība! Lai iegūtu kundzību ir vajadzīgs vergi, kas pakļautos bez ierunām.
    Boļševiku naidu pret zemniekiem var saprast, paskatoties vēsturiski un atceroties labus padomus.
    Lai saglabātu valsts neatkarību, Žans Žaks Ruso ir teicis:
    “Vienīgais veids, kā noturēt valsti neatkarīgā stāvoklī no jebkura, ir lauksaimniecība. Pat, ja jums ir visas pasaules bagātības, bet jums nav ko ēst – jūs esat atkarīgs no citiem … Tirdzniecība rada bagātību, bet lauksaimniecība nodrošina brīvību – neatkarību. ”
    To, ka zemnieks grib būt brīvs, neatkarīgs un būt saimnieks savā sētā, nesakrīt ar boļševiku viedokli!
    Tāpēc gan Krievijā un pēc Padomju varas atjaunošanas Latvijā 1940.gada 17.jūnija represijas tika, pirmām kārtām, vērstas pret zemniekiem, no kuriem lielākā daļa bija sabiedriskās organizācijas „Latvijas Lauksaimniecības Kameras(LLK)“ un “Latvijas Aizsargu Organizācijas(LAO)” biedri.
    To parāda A. Kirhenšteina Valdības pirmie rīkojumi, jo Nacionalizācija nav bijusi! Tā tik ir uz papira. Nejauksim vārdus nacionalizāija ar laupīšanu! Nacionalizāija bija līdz 1940.gada 17.jūnijam, pēc tam bija laupīšana, deportācijas, zemnieku likvidācija.
    Ar pirmo okupācijas dienu mēs saprotam, ka viss turpinās kā Politbiroja direktīvās ir norādīts, ka pamatā visam ir meli.
    To, ka tautas ienaidniekiem ir zeme jāatņem,liecina Zemkopības ministra rīkojums pagastiem:
    Zemkopības ministra rīkojums visām pagastu valdēm.
    Pec izstrādājamā likuma par zemí valsts zemes fondā ieskaitamas visā platībā zemes, kas pieder tautas ienaidniekiem un zemes spekulantiem. Sakara ar to uzdodu lidz 1940.gada 3.augustam paziņot Zemkopības ministrijai, kadu saimniecību īpašniekus pagasta valde uzskata par tādiem, kam visa zeme būtu atņemama, sniedzot par viņiem šadas ziņas: 1) Uzvārds Un Vārds, 2) saimniecības nosaukums, 3) zemes kopplatība, 4) iemesli, kadēļ zemes īpašnieks uzkatīts par tautas ienaidnieku vai zemes spekulantu.
    1940.gada 27.jūlijā. J.Vanags, Zemkopības ministrs
    P.S. visi zemnieki kuriem bija 20 un vairāk hektrāru , bija tautas ienaidnieki. Amatnieks, piemēram kalējs, ja bija pieņēmis palīgu, tad tas bija ekspluatators – tātad arī Tautas ienaidnieks!
    Kabiles pagastā 1940.gada 3.augustā bija 92% tautas ienaidnieku! Kas tad ir tauta?
    Par šo varonīgo rīkojumu, pašreizejā valdošā kliķe ir ierīkojusi bijušājās Latvijas Lauksaimniecības Akademijas (LLA), tagad jau Lauksaimniecības Universitātes Svētes ielā 18, Ekonomikas fakultātes telpās, 307 auditorija nosaukta Jāņa Vanaga vārdā.
    Lai glābtu tautu, Dr. Kārlis Ulmanis vairākkārt atzīmēja: „Mūsu gruntniecība nav un nedrīkst būt kapitālistisks uzņēmums. Lauku mājas ir zemturu ģimenes mūža un paaudžu mītnes, un tautas dzīvā spēka mūžīgais avots. Tāpēc jāaizkavē gruntniecības, zemes un māju pataisīšana par tirgus preci un spekulācijas priekšmetu”.
    Tas bija Latvijas valsts izveidošanas pamats un lauku sēta ir Latviešu tautas saglabāšan un izdzīvošanas gadu tūkstošos.
    Lai atjaunotu Valsts neatkarību sakārtotu tautsaimniecību, kā rīkoties mūsdienās prof. O. Krastiņš iesaka: „ Tirgus ekonomikas asinis, kas dod dzīvību visiem saimnieciskiem procesiem, ir dažādi maksāšanas līdzekļi, kurus likums pieļauj apgrozībai. (nacionālā nauda, ārzemju valūta, vekseļi, vērtspapīri u. c.) Ja valdība grib kontrolēt stāvokli valstī, tai vispirms jākontrolē šis galvenais makroekonomiskais dzinējspēks, Ja valdība to nedara, viņa labprātīgi atsakās no saimnieciskās varas, kas agrāk vai vēlāk nozīmē arī nacionālās politiskās varas un neatkarības zaudēšanu”.
    Izlasot šo atzinumu, rodas jautājums: Vai ministru Prezidents un valdība vada valsti? Vai Saeimas deputāti pilda savu zvērestu? Lai Valdība atgūtu Latvijas valsts neatkarību, Valdība varētu vadīt valsti ir jāsakārto naudas lietas! Te derētu atgādināt Latvijas Bankas darbību finanšu sistēmas sagraušanā, Bankas Baltijas izlaupīšanā, Tautas aplaupīšanā izvedot naudu ar vagoniem, kā Krājbankas izlaupīšana ir Valdības necieņa pret Latvijas tautu.
    Lai tiktu laukā no saimnieciskā pagrimuma mums jāatcerā pagātne, lai ar skatiem varētu iet nākotnē un atjaunot tautsaimniecību. Mums ir bagātīga Tausaimniecības pieredze, tās atjaunošanai ir pēdējais laiks. Ar lamāšanos mēs neko nepanāksim, ar lamāšanos mēs nepiespiedīsim valdību domāt par tautas labklājību. Te jāpiemin, ka Latvijas pamatlikums Satversme vēl oficiāli nav atcelta, tāpēc mums ir tiesības ievēlēt tautas Saeimu atbilstoši Satversmei.
    Tad mēs atbrīvosimies no noslēpumu valsts, jo tas, kā zog, ir komercnoslēpums, tas, kā apzog mūs, ir valsts noslēpums!
    Tas kā glābt Latviju un iziet no saimnieciskās krīzes ir jātceras sens teiciens, ja mētelim sapogā nepreizi pirmo pogu, tad visas nākamas pogas tiek sapogotas greizi.
    Lai kaut ko veiktu šajā jomā mēs gatavojam rakstu sēriju par neatliekamiem uzdevumiem jaunajai Saeimai un to izpildes secību:
    1) parakstīsimies par Saeimas atsaukšanu;
    2) gatavosimies Deputātu kandidātu sarakstu atbilstoši Satversmei;
    3) gatavosim rīcības programmu tautsaimniecības atjaumošanai;
    4) apturēsim nekavējoties maksāt kredīta procentus par Valdības ņemtajiem kredītiem, kas dienā jau sasniedz ap 6 miljoni, bet mēnesī tas sastāda ap 180 miljoni, bet gadā 2,16 miljardi;
    5) jāatjauno pagasti, aprinķi, zemesgrāmatas, īpašumi saimniekiem;
    6) Stingri jāievēro Valsts pamatlikums Satversme.
    VIENS LIKUMS – VIENA TAISNĪBA VISIEM!
    Parakstu vākšana notiek par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu.
    Pašreiz Parakstu Vākšanas Sistēmā(PVS) ir parakstījušies: 7 800 vēlētājs.
    No iepriekšējās parakstu vākšanas pieredzes zinām, ka PVS nedarbojās, tāpēc nav īsti zināms cik no parakstījušiem ir reģistrēti un uzskaitīti. Tāpēc mums vēlētājiem ir aktīvi jākontrolē uz vietas ierēdņu un birokrātu darbs, kas saistīts ar parakstu vākānu. Tas atiecās arī ar balsu skaitīšanu Saeimas vēlēšanās, lai novērstu „dižā tautu tēva“norādījumu: Nav svarīgikā balso, bet kā balss skaita!
    Dīvojot pēc boļševiku principiem, mēs nekad nevarēsim tikt vaļā no boļševiku jūga!!!
    Savas pārdomas par to, ka netiek atjaunota neatkarīga Latvijas valsts es izteicu laikrakstā „Latvijas Laiks“ 1993. Gada 27.maijs-2.jūnijs 3 lappusē , rakstā „Kādi ir spēles noteikumi?“ latviešu un krievu valodā. Gribas piezīmēt ka uz šo dienu nekas nemainās!
    Viss turpinās iet savu ceļu, kā paredzēts PSKP Politbiroja Pārkārtošanās Direktīvās! No 2021. gada 1. jūlija no mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja darbinieku darba algām turpmāk ir jāmaksā darbaspēka nodokļi vispārējā kārtībā, proti, iedzīvotāju ienākuma nodoklis un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) pilnā apmērā.
    Kārtejais OIK! Maksā ragā!
    Kā tikt vaļā no boļševikiem un to iedibinātās kārtības?
    Kā atjaunot Tiesisku valsti?
    Priekšlikumus un ierosinājumus sūtiet uz adresi:
    Gaugavas ielā 28. Mārupe, Mārupes novads, LV-2167. E-pasts: zemnieks@latnet.lv Zvanīt: 26 34 77 83
    Artūrs Malta, biedrības „VLT“ valdes loceklis, LLK un LZS priekšsēdētājs, LAO – Viļānu nodaļas biedrs. Rīgā, 2021.08.07.

  19. mazs kukainīts saka:

    Pēkšņi sapratu, kāpēc Lapsa neieredz Bordānu…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.