Atis Priedītis. Cilvēku vajāšanas metode „Zersetzung”
Cilvēku vajāšanas metode „Zersetzung”
(publikācijas apkopojis Atis Priedītis)
Šis raksts ir veidots no vairākām publikācijām, kuras kļūst pieejamas Googles meklētājā ievadot atslēgas vārdu “Zersetzung”. Rakstu par šo tematu ir ļoti daudz, diemžēl, Latvijas masu mediji kategoriski atsakās šāda veida informāciju publicēt.
VDR slepenais dienests Stasi izmantoja Zersetzung metodi galvenokārt kā cilvēku psiholoģiskās apspiešanas un vajāšanas līdzekli. Jirgens Fukss bija Zersetzung upuris un rakstīja par savu pieredzi, Stasi rīcību raksturojot kā ” psihosociālu noziegumu” un “uzbrukumu cilvēka dvēselei”.
Zersetzung metode tika precīzi definēta 20. gadsimta 70. gadu vidū, un tikai tad to sāka sistemātiski izmantot 20. gadsimta 70. un 80. gados, Latvijā arī 90.tajos gados un ir ziņas, ka šī metode tiek lietota arī pašlaik, jo cilvēki par tās esamību gandrīz neko nezina.
„Zersetzung” mērķis bija slepeni iznīcināt cilvēku pašapziņu, piemēram, sabojājot viņu reputāciju, organizējot neveiksmes darbā un radot smagas problēmas viņu personiskajā dzīvē. Stasi nemēģināja arestēt katru disidentu. Tā vietā izvēlējās viņus vajāt izmantojot psiholoģisko teroru, un to varēja izdarīt, jo šim mērķim bija pieejams ļoti liels personīgās informācijas apjoms par upuri un bija ļoti daudz iestāžu, kuras varēja tikt iesaistītas vajāšanās.
Zersetzung metodes bija spiegošana – slēpta vai atklāta; vēstuļu atvēršana un tālruņa zvanu noklausīšanās; slepena iekļūšana cilvēka privātīpašumā; manipulācijas ar transportlīdzekļiem; un pat pārtikas saindēšana un viltus medikamentu lietošana.
Mērķis bija draudēt un iebiedēt vai arī izraisīt psihozes, daži vajātie pat izdarīja pašnāvību. Stasi pārliecinājās par iespēju piekļūt mērķa dzīves telpām un atstāja redzamas savas klātbūtnes pēdas. Pēdējie posmi bija saistīti ar psiholoģisku un fizisku uzmākšanos: lietu pārvietošana mājās (vienu rītu modinātājs ieslēdzas pulksten 5:00, nevis 7:00, un zeķes atrodas nepareizajā atvilktnē, kafijas vairs nav palicis, pēkšņi pazūd un pēc tam atkal atrodas dažādi priekšmeti, akvārijā vienas zelta zivtiņas vietā peld divas, mazgājamā bļoda pēkšņi atrodas nevis vannas istabā bet dzīvojamās istabas vidū.).
Cita prakse ietvēra īpašuma bojājumus, velosipēdu un automašīnu sabojāšanu, apzināti nepareizu ārstēšanu, cilvēka apmelošanas kampaņas, baumu izplatīšanu, tostarp viltotu kompromitējošu fotoattēlu vai dokumentu sūtīšanu upura ģimenei, denonsēšanu , provokācijas , psiholoģisko karu, psiholoģisku graujošu darbību , telefona sarunu noklausīšanos.
Tā kā Zersetzung mērogs un raksturs nebija zināms ne VDR iedzīvotājiem, ne cilvēkiem ārzemēs, cietušie pat nespēja noticēt Stasi ļaunprātīgās taktikas atklāsmēm. Daudzi cilvēki mūsdienās joprojām pauž neizpratni par to, kā Stasi līdzstrādnieki varēja piedalīties šādās necilvēcīgās darbībās.
Visbriesmīgākais ir tas, ka Stasi loma cietušā personiskajās likstās palika slēpta jo Stasi operācijas tika veiktas pilnīgā slepenībā. Dienests rīkojās kā neredzēts un ļaunprātīgs dievs, manipulējot ar savu upuru likteņiem.
Parasti Zersetzunga mērķis bija nodrošināt, lai disidenti būtu nodarbināti ar savām personīgajām problēmām. Mērķis parasti nebija nogalināt cilvēkus, kaut gan daži no vajātajiem izdarīja pašnāvību.
Tāpat kā grupu gadījumā, arī indivīdu Zersetzung mērķis bija “izslēgt” šīs personas efektivitāti, graujot viņu pārliecību un pārliecību par savu darbību vērtību. Stasi parasti bija vienalga, vai indivīds tiek izslēgts vilšanās, baiļu, izdegšanas vai garīgu slimību dēļ: visi rezultāti bija pieņemami.
Pirmais Zersetzung posms bija visu valsts rīcībā esošo datu un informācijas, piemēram, medicīnisko dokumentu, skolas ziņojumu, policijas ierakstu, izlūkošanas ziņojumu, mērķa dzīvesvietas pārmeklēšanas novērtēšana. Šajā brīdī viņi meklēja vājās vietas (sociālas, emocionālas vai fiziskas), kuras varētu izmantot kā veidu, kā izdarīt spiedienu uz mērķi, piemēram, ārpuslaulības lietas, sodāmības reģistri, alkoholisms, narkotiku lietošana, atšķirības starp mērķi un mērķi. viņu grupa (piemēram, vecums, klase, apģērba stili), ko varētu izmantot, lai viņus sociāli izolētu.
Pēc tam tika izstrādāta Zersetzung stratēģija: kāds bija konkrētais mērķis? Kāda taktika būtu jālieto, lai izmantotu mērķa personisko situāciju un rakstura iezīmes? Kāds bija laika grafiks?
Nākamais posms bieži bija slēptās novērošanas papildināšana ar atklātu novērošanu, lai paziņotu mērķim, ka viņš interesē Stasi, un radītu nedrošības un paranojas sajūtu. Taktika tad ietvēra arī nopratināšanu un kratīšanu dzīvoklī, dīvainus trokšņus tālruņa līnijās, pamanāmus darba vietas apmeklējumus, tā lai priekšnieki un kolēģi apzinātos policijas un slepeno dienestu interesi utt.
Zersetzung metode atšķiras no citiem nežēlīgiem vajāšanas veidiem, piemēram, spīdzināšanas, ieslodzīšanas un slepkavības, ar to, ka tā nenotiek atklāti, bet gan tiek slēpti veikta pret cilvēkiem. Valsts drošības dienestam jāpaliek pilnībā slēptam kā negatīvu notikumu ierosinātājam.
18.02.21
LRTT pielikums
Šodienas Latvijas valdošā banda ir tie paši padomju laika sadisti. Nekas nav mainījies no tā laika ! Man tikko atslēdza Feisbuku uz 30 dienām par to, ka es sabiedrībai tālāk novirzīju tekstus, kurus rakstīja pie varas esošie sarkanie noziedznieki- demokrātijas grāvēji !
Your post goes against our Community Standards on hate speech and insultsOnly people who manage can see this post.We have these standards to protect against language commonly used as insults for certain groups of people.(Jūsu ziņa ir pretrunā ar mūsu Kopienas standartiem attiecībā uz naida runu un apvainojumiem Tikai cilvēki, kuri pārvalda, var redzēt šo ziņu. Mums ir šie standarti, lai aizsargātu pret valodu, ko parasti lieto kā apvainojumu noteiktām cilvēku grupām.)
Raksts ir par visiem latviski domājošiem maniem radiem un paziņām. Arī par mani.
Jā, tās metodes tika darbinātas gan padomju laikā gan arī vēl tagad tiek plaši pielietotas. Tikai daudzi upuri, nemitīgi cīnoties ar mākslīgi radītajām likstām, to nav sapratuši.
Bet, pateicoties šīm metodēm, biedru kungi ir izgaismojuši veselu virkni savu pakalpiņu. Daļa no viņiem pat neapzinās savu darbību patieso pasūtītāju un šo darbību mērķi.
P.s.
Ati Priedīti jau sen gaidīju šajā vietnē.
Rakstā iet runa par galveno metodi, ar ko mūsdienu “specdienesti” iedarbojas uz cilvēkiem. Tā ir universāla metode, ko lieto visās valstīs. Lietošanas mērogi un specifika ir atkarīga no attiecīgās valsts sabiedriskās attīstības līmeņa.
Par šīm tēmām vajag rakstīt un runāt. Tas ir vienīgais veids, kā darboties pretī. Cilvēks spēj noturēties tikai tad, ja ir informēts par šo rīcību veicējiem un mērķiem.
Varētu dot arī norādes uz līdzīgiem materiāliem.
Kovid afēra cilvēkiem pamazām atver acis uz lietu patieso kārtību. Nekādu “valstu” patiesībā nav, tās visas pakļaujas vietotam centram (pasaules valdībai). Jāsaprot arī, ka atsevišķi “specdienesti” dabā nepastāv. Tā ir viena globāla kasta, kam uzdots vajāt un iznīcināt cilvēkus, pazeminot apziņas līmeni. Piemēram, ja padomju laikos cilvēku vajāja čeka, tad ir liela varbūtība, ka tagad to dara neatkarīgās Latvijas “čeka”. Vai arī, ja cilvēks emigrē, vajāšanu turpina jaunajā mītnes zemē.
Māris M. raksta – daudzi upuri…to nav sapratuši. Patiešām, es arī tikai nesenā pagātnē sapratu, kādas darbības veiktas jau sen. Piemēram – 77.gadā laulību reģistrācijas laikā runātāja aktrise Inta Tirole teica man apmēram tādus vārdus – ja arī tev ir kāds noslēpums, tad nevienam tas nav jāzina. Vai ne, Sniegbaltīt? Toreiz es tam nepievērsu tādu vērību, bet ar tagadējo zināšanu saprotu, ka kāds ir sekojis manai dzīvei un domā, ka esmu melojusi savam vīram. Bet es nebiju melojusi, bet mans vīrs gan reizēm mēdza šo to safantazēt. Un vēl – Sniegbaltīt – bērnībā biju skolas uzvedumā tēlojusi Sniegbaltīti, man jau tas bija piemirsies, bet laikam kādiem par mani bijušas smalkas ziņas, par visu dzīvi. Tāda nelaba sajūta.
Arī 10 gadu senos notikumos bija iesaistīti kultūras cilvēki, es jau reiz rakstīju par ielu teātriem, kad nāk klāt jocīgi cilvēki un ko runā. Varētu domāt – kas tur liels, bet sajūta riebīga, ka tev visu laiku seko. Turklāt uzzināju, ka vēl kāda sieviete tāpat “apstrādāta”, un tuvinieki viņu jau gribējuši vest pie psihiatra.
Bet tie aktieri varbūt tiešām neapzinājās, ko viņi dara, tā ejot klāt svešam cilvēkam, varbūt viņiem pateica, ka tas tiek darīts tā cilvēka labā.
Un ko es tādu jaunībā biju nodarījusi, ka pret mani tā? It kā neko, tikai mana skolas draudzene bija no reliģiozas ģimenes, un ne pārāk atbalstīja tā laika varu. Ir bijušas vēl nelāgas situācijas, pie zubnoja doktora un citur.
Ko raksta R.B. par tagadējiem dienestiem, domāju, te darbojas dažādu valstu specdienesti, un viņi droši vien izlūko viens otru un pat zin visu par visiem. Tak jau štirlici :)
Droši vien daudzi man neticēs, ja teikšu ka sistēmas ienaidniekus identificē jau bērnudārza un skolas pirmajās klasēs. Tad arī par viņiem pieņem lēmumu, kāda veida “zerzecungu” tiem piemērot. To sāk darīt jau skolā ar pazemošanu, ņirgāšanos, izstumšanu ..
Darbojas pēc principa, ka vieglāk cilvēku ir nomaitāt jau bērnībā. Tad nebūs ar viņu jācīnās, kad tas būs pieaudzis un, iespējams, pratīs sevi labāk aizstāvēt.
Rids Bruners – Droši vien daudzi man neticēs, ja teikšu ka sistēmas ienaidniekus identificē jau bērnudārza un skolas pirmajās klasēs. Tad arī par viņiem pieņem lēmumu, kāda veida “zerzecungu” tiem piemērot.
Precīzi. Un tik tiešām – daudzi neticēs.
Pirmajās klasītēs (arī vēlāk – pēdējās klasēs) manu dzīvi par elli padarīja skolotājs, par kuru tagad zinu, ka viņš bija čekas virsnieks un darbs skolā bija vien aizsegs. Protams, manai mātei arī tas viss radīja pamatīgu elli zemes virsū. Varbūt tas viss bija tā tāpēc, ka viņa izvairījās no piedāvājuma sadarboties ar VDK, nomainot darbu un pazūdot no viņu acīm? Tas notika tā. Viņai priekšniecība pateica, ka noteiktā dienā un laikā jāierodas milicijā, neko sīkāk nepaskaidrojot. Kad viņa ieradās, četri vīri no čekas skaloja smadzenes par pienākumu pret padomju tautu, pieprasīja sadarbību un stučīšanu. Māte neko tajā reizē viņiem neatbildēja, bet pēc tam ļoti raudāja un nekavējoties aizgāja no darba. Neiesaistīties čekistu netīrajās spēlēs viņai silti ieteica arī viņas audžumāte (Mammas vecāki, mani vecvecāki, bija jau jauni mammas bērnībā miruši). Tāpēc tika pieņemts lēmums nekavējoties pazust no acīm.
Manam vectēvam no tēva puses piesprieda 25 gadus Sibīrijas nometnē (58. pants – Dzimtenes nodevējs) par to, ka, būdams grāmatvedis, necieta priekšnieku – komunistu, negausīgo zagšanu un sastrīdējās ar viņiem. Vienam no zaglīgajiem komunistiem bija dēls čekists. Arī strīda laikā komunists vectēvam to atgādināja un ilgi sekas nebija jāgaida. Vectēvu iesēdināja un palaida tautā pīli, ka par zagšanu sēž. Čekista uzvārds atrodams arī publiski pieejamos čekistu štata virsnieku sarakstos. Vectēvam piešuva patiesībā nebijušu sadarbību ar vācu fašistiem un gribēja vēl piešūt slepkavību, ko tomēr “tiesa” noraidīja. Tas viss notika 1951. gadā. Minētais čekists, komunista dēls, pats konvojēja vectēvu uz vagonu vešanai uz Sibīriju. Pat to zagļi noorganizēja.
Padomju laikos un arī tagad skolās piekopj tādu metodi – jāraksta pirmajās klasītēs domraksti par tēmām, kurās bērnu nenobriedušais prāts nodod bērna vecāku un bērna politiskos uzskatus, dzīves uztveri utt. Manā gadījumā tā bija “padomju cilvēku vienlīdzības” teorijas apgāšana ar apkārt pat maza bērna acīm redzamiem pilnīgi pretējiem faktiem – sistēmai pietuvinātie dzīvo ļoti labi, pārējie – no rokas mutē.
Domāju, ka tie arī bija tie kritēriji, dēļ kuriem visa mana turpmākā dzīve tika padarīta par elli.
Kā čekisti bojāja dzīvi interesanti savās atmiņu grāmatās apraksta Helēna Celmiņa:
https://www.you-books.com/book/H-Celmina/Ka-plika-pa-natram
http://lpra.vip.lv/celmina/saturs.htm
https://www.draugiem.lv/blogs/post/EK-ka-naves-nometnu-sindikats-Atkartoti-Ang_16775642
Tā jau “viš i“, ka dzīvojam vienlaikus pagātnē, tagadnē, nākotnē. Un pat “tā viš i“, ka – cik cilvēku, tik dzīvju.
Taču par Bībeli saka, ka tajā ir apsolījumi (!? kaut kā nāk atkal prātā Matīsa Barkovska saruna ar Jēzu čenelingā, kurā Jēzus sakot: “Es to Bībeli neuzrakstīju“) priekš visiem kopā.
Jāņa Parādīšanās grāmata 9. nodaļa:
1. Un tas piektais eņģelis bazūnēja. Un es redzēju zvaigzni, kritušu uz zemi, un tam tapa dota bezdibeņa akas atslēga.
2. Un tas atvēra bezdibeņa aku. Un dūmi uzkāpa no tās akas, kā liela cepļa dūmi. Un saule tika aptumšota un gaiss no tās akas dūmiem.
3. Un no tiem dūmiem siseņi nāca uz zemi, un tiem vara tapa dota, it kā skarpijiem vara ir virs zemes.
4. Un tiem tika sacīts, lai tie nemaitātu zemes zāli nedz zaļumu, nedz kādu koku, BET VIEN TOS CILVĒKUS, KAM TAS DIEVA ZIEĢELIS NAV PIE VIŅU PIERĒM.
5. Un viņiem tapa dots, ka tie tos nenokautu, bet mocītu pieci mēņešus, un viņu mocīšana bija it kā skarpiju mocīšana, kad tas cilvēkam ir iedzēlis.
6. Un tanīs dienās cilvēki nāvi meklēs un to neatradīs, un tie kāros mirt, bet nāve no viņiem bēgs.
7. Un tie siseņi bija līdzīgi zirgiem, kas ir sataisīti uz karu, un uz viņu galvām bija kā kroņi, zeltam līdzīgi, un viņu vaigi kā cilvēku vaigi.
9. Un tiem bija mati kā sievu mati, un viņu zobi bija kā lauvu zobi.
Un seko stāsts par to, ka trešdaļu cilvēces tie briesmoņi iznīcinājuši, bet atlikušie:
21. .. nav atgriezušies no savām slepkavībām, nedz no savām burvībām, nedz no savas maucības, nedz no savām zādzībām.
Lūk, tieši tik nežēlīgi, tik sadistiski apsolījumi. A priekš kam, ja palikušie paliek pie maucības.
Do čego pohoži! mums apsolītajiem droniem, robotiem, adatām, g- stariem. Kopija – tā sacīt jāsaka.
Piedāvātajā vietnē, ceru, vismaz kāds ievēros dokumentu, kas varētu glābt no apsolītajiem skarpijiem un pusgadu agonijas, vai vismaz vielu pārdomām, kāpēc mēs nevaram un nevaram runāt un darboties kopā, bet raujam tos vienīgos ratus kā gulbji, vēži un līdakas fabulā katrs uz savu debess pusi.
A zersetzungs rukā. Nosvīdis. Mans viedoklis ekrānā lēkā kā popkorns uz pannas.
-> ‘apsolījumi’
Kāpēc mēs nevaram darboties kopā – laikam jau katrai grupai ir savas intereses, ko bīdīt. Bet tauta pa to laiku iet mazumā, izmirst. Ir tādi, kam kopējais tautas labums nav svarīgs, globālisti, ja es teikšu, ka baltā rase izmirst, tie mani nolamās par rasistu. Bet, ja grib runāt par mūsu, latviešu tautas izdzīvošanu, tad jāsaprot, kas ir mums kaitīgas lietas, kas turklāt masu medijos tiek slavinātas – tur ir gan veca cilvēka kopdzīve ar jaunu, kā Pugačovas piemērs, gan jaunu cilvēku samaitāšana – modeļu aģentūru nejaucības, utt. Un nav mums vairs ne jēdzīgas tv, ne radio.
Radio Krustpunktu vadītājs Tomsons teica – viņa sieva ir krieviete, bet viņai ir pareiza domāšana. Ar to laikam bija domāts pseidoliberālisms. Pseido – viltus liberālisms – iecietīgi pret savējiem, bet neiecietīgi, pat agresīvi pret citādi domājošiem. Tagad Tomsons satraucies, ka adventisti vairs negrib pieņemt viņu mācītāju. Nu lai tak dibina savu baznīcu, varbūt kādu sātanistu sektu, tas jau tagad modē. Adventisti darbojas jau sen, varbūt viņiem tie modernismi nav pieņemami.
Dabā darbojas savi likumi – citi tos sauc arī par Dieva likumiem – gan augi, gan dzīvnieki sevi atražo, reproducē, rada pēcnācējus, tas viņiem gēnos ierakstīts. Kādreiz ticēja, ka Dieva likumi ir pareizi, labi, bet tad iejaucās Velns, radīja slimības un citas nejaucības. Ticīgie vēl tagad saka – vajag dzīvot pēc Dieva likumiem, bet tas Vells arī nesnauž…
Tomēr baznīcas, klosteru mūķenes, žēlsirdīgās māsas kādreiz rūpējās par slimniekiem…
Prieks, Aelit, ka vismaz reaģē uz kāda viedokli. A to brīžiem liekas, ka tu cilvēks vari viedokļot kaut simts vietās, bet tu paliec kā tuksnesī. Ej ar kādu viedokli gribi – visi izčūkst tukšumā. Un tā ar visiem – ir viedokli un autori. Bet ne kādam interesē otrs autors vai otra autora viedoklis. Ieņem jogas pozu un skatā uz nabu – tas ir, uz savu viedokli. Tas ir tas traģiskākais.
Ar viedokli par `apsolījumiem` gribējās kādu izaicināt vismaz uz domu apmaiņu, ko darīt, lai cits citu sadzirdētu un saprastu, ka jārīkojas, jāatbalsta tie, kuri jau piedāvā, ko darīt. Jo mēs jau esam `apsolījumam` gandrīz rīklē. Un daudzi j a u pa skuju taku uz to sauli aiztiek tieši tā – pieci mēneši nāves mocībās.
Bet neredz neviena reaģējam cilvēcīgi – ne satraukuma, ne līdzjutības, pat ne intereses. Par netīkamu kaimiņu gadiem pačalo, kamēr simtiem pieci mēneši beidz dzīvi agonijā, par čekistiem, par sumpurņiem grāmatas uzraksta un papozē dokumentālās filmās, pa simpozijiem pabraukā, par deputātiem pasmejas, viens par otru paķiķinās. Bez mazākās nopietnības, škiet, pat bez pieauguša cilvēka sapratnes par stāvokļa bīstamību, bez vēlmes rīkoties. Kopīgi rīkoties. Jo tikai kopībā vēl kaut ko var.
Konkrēti ar šo viedokli domāju konkrētas personas. Visi it kā grib labu, grib pastāvēt. Bet izklausās, ka visiem galvenā doma ir – ka tikai kāds nepadomā, ka es ar Dittu, vai – ka tikai kāds nepadomā, ka es ar Andri, vai – ka tikai kāds nepadomā, ka es ar Linardu, vai – ka tikai kāds nepadomā, ka es ar Jāni, vai – ka tikai kāds nepadomā, ka es ar Aldi, vai – ka tikai kāds nepadomā, ka es ar Ridu utt., utt. Un tā – sēra smaka degungalā, bet doma viena – ka tikai kāds nepadomā, ka es ar ko.
Skaidrs, ka ikvienam “gaišajam” būs sava ideja, tur nekā nevar darīt. Es to saucu par personisko pozīciju. Katram ir jābūt savai pozīcijai, vienalga kādai.
Problēma ir tajā, ka “gaišie” (pagaidām) nespēj vienoties par to (pēc apjoma niecīgo) sadarbības pamatu, kas visiem ir kopīgs. Es šim nolūkam esmu radījis standartu RB-01. Ideja tāda, ka tur apkopotas prasības sabiedriskajai iekārtai, KAS KOPĪGAS (PIEŅEMAMAS) PĒC IESPĒJAS LIELĀKAM SKAITAM CILVĒKU.
Ar līdzīgu mērķi ir izstrādāts mans “Dzīva cilvēka apliecinājums” RB-04.
Vēl paskaidrošu ar dažiem piemēriem.
Vai konkrēti es “esmu ar Dittu”? Protams, jo viņas pozīcija ir beznosacījuma mīlestība. Tas ir, viņai vienlīdz mīļi ir gan normāli cilvēki, gan arī pašreizējie valsts vadoņi, čekisti un citi pēkas. Šajā ziņā viņa veiksmīgi papildina mani, jo man ir iebildumi pret dažām “cilvēku” kategorijām. Es ar tiem dzīvot kopā un veidot attiecības nevēlos. Turpretim Dittai brunčos varēs ieķerties visa varza, un atrast tur patvērumu. Viņa parūpēsies arī par tiem, kā jau ķēniņienei pienākas.
Vai konkrēti es “esmu ar Linardu”? Protams, jo viņš iestājas par nacionālo pašapziņu un nacionālu valsti. Vairumam cilvēku ir tuva tieši nacionālā ideja, kas ir viena no cilvēka pašapziņas izpausmēm. Ja cilvēcisku sabiedrību var izveidot kā nacionālu valsti, tad tikai uz priekšu.
Nevajag pārlieku bēdāties, ja cilvēki ignorē tavu viedokli. Mūsu uzdevums ir panākt, lai cilvēki formulē savu personisko viedokli un ietur savu personisko pozīciju. Tādi cilvēki vienmēr atradīs kopīgu valodu. Problēmas rodas tamdēļ, ka vairumam “cilvēku” nav sava viedokļa. Tie būs “jāvada”, neko citu ar viņiem iesākt nevar.
.
.
.
Admins
Mēs neesam vienādi, mēs esam dažādi un tā tam jābūt, bet ir vēl viena SUGA: parazīti.
Tie šodien GANDRĪZ ir sevi izgaismojuši.
Mūsu ienaidnieks ir jebkurš, kurš nevēlas demontēt okupācijas atstāto čekistu varu, kuriem mūžīgi uz mēles ir nevis LATVIEŠU TAUTA, bet LATVIJAS TAUTA un arī tie, kuri mūžigi bāžas virsū ar savu “dievišķo mīlestību”.
->vēlreiz
Man būtu vienalga, “kurš ar kuru” un kāpēc, ja tas netiktu pacelts propagandas līmenī, kā īstenākā patiesība. Piemēram, aicināt nevalkāt maskas pandēmijas laikā. Un paskatieties medijos, kas tur tiek publicēts – visādas klačas, kurš ar kuru, partneru maiņa, bagāto izvirtīgais dzīves veids, mantu kults, utt. Ko jaunatnei no tā mācīties? Kādreiz tā nebija, vairāk tika slavināts darbs.
Es negribētu moralizēt, kā kāda zināma dāma, kas aprakstījusi vīriešus savā dzīvē un tagad māca citus pareizi dzīvot. Bet amoralitātei ir savas sekas tautas dzīvē.
Un, ja intīmās lietas nepaceltu visu apskatei… Galu galā, katram ir kāds trūkums, kā teica kāds vīriņš kinofilmā “Džezā tikai meitenes” :)))
.
.
.
Admins
Tā “zināmā dāma” ar saviem vīriešim ir šī sistēmas balsts,- algota čekas sterva ar nelatvisku izcelsmi(hazāržīdene), kura likvidēja savu “piegulētāju”- civilvīru A.Brīzi, kurš tikko, tikko vēlājās laist klajā latviešu jauniešiem veltītu patriotisku MJŪZIKLU. Viņa nepieder civēku rasai….
https://www.youtube.com/watch?v=BOPj3X_antY
Paldies – bija jauki parunāties. Un atcerēties: “Kamēr māte viesus vada, tikmēr bērni gaļu cep,- iztek tauki ugunī vidžu vidžu čirks!“
Tikai vienu nesaprotu – viņa var atļauties vērsties gan pret krieviem, gan liberāļiem, un nekas, viņu neviens nevajā, bet es dabūju vajāšanu gan no latviešiem, gan krieviem, gan liberāļiem par daudz maigākiem izteicieniem internetā. Vajadzētu varbūt man likties mierā, bet to visu nevar aizmirst…