Pārmaiņas. Ko saka Edvarts Lukass par Krieviju
Ievadraksts nākošajam “Pārmaiņas” rakstam
Edvards Lūkass: Laiks atspēkot mītus, ko izplata Krievija
Uzklausiet Somiju. Un Igauniju, Latviju, Lietuvu un Poliju; čehus un slovākus; baltkrievus, ungārus, ukraiņus, tatārus un citus. Tā rietumniekiem vajadzētu pieminēt nacistu kapitulācijas 70. gadskārtu. Šīs valstis – zemes, ko Jeilas universitātes vēstures profesors Timotijs Snaiders sauc par “asinszemēm”, – bija agresijas un masu slepkavību upuri. Dažas no tām cieta nacionālu izdzēšanu un desmitiem gadu ilgu ārvalstu okupāciju.
Šīs valstis un tautas nesāka karu. Tās neignorēja un nemierināja vācu revanšismu. Tās neievēlēja diktatorus, neslēdza darījumus ar Staļinu, taču tām nācās visvairāk ciest no sekām.
To balsis ir reti dzirdamas diskusijā par Otrā pasaules kara nozīmi mūsdienās. Stāstā par karu joprojām dominē lielo valstu viedoklis. Vācijā izvēršas diskusija par to, vai valsts cieta sakāvi vai tika atbrīvota 1945. gada maijā. Mūsdienu Krievija apgalvo, ka “padomju tautas” (dīvains apzīmējums) varonība un upuri Hitlera sagrāvē dod Kremlim īpašu lomu Eiropas apsargāšanā pret jebko, ko tas uzskata par “fašismu”.
Abi šie pieņēmumi ir apšaubāmi. Pret nacismu noskaņoto vāciešu mazākums patiešām tika atbrīvots. Vēlāk Rietumu okupācijas zonas Vācijā kļuva (ne bez deguna aizspiešanas sākumā) par parauga demokrātiju. Mūsdienu vācieši var būt priecīgi, ka tā notika. Taču vāciešu vairākums 1945. gadā nebija antinacisti. Pat ja viņi nezināja (vai nevēlējās zināt), cik zvērīgi īstenībā bija nacisti, viņi būtu vēlējušies Vācijas uzvaru karā. Šie vācieši tika sakauti. Jebkura nevēlēšanās to atzīt skaidri liecina par liekulību un izvairīšanos.
Krievijas mītu veidošana par karu ir pat vēl riebīgāka.
Padomijas vadība rīkojās pretīgi pirms kara, tā laikā un pēc tā.
Staļins bija sazvērestībā ar Hitleru un būtu labprāt turpinājis savienību, ja vien vācu vadonis nebūtu uzbrucis 1941. gadā. Kad sākās karš, Krievijai tika aiztaupīta lielākā ciešanu un zaudējumu cena, ko pārcieta nekrievu tautas. Pēc kara padomju režīms paverdzināja tautas, ko teicās atbrīvojis.
(Te man jāpiebilst, ka britu izlases atmiņa par karu joprojām ir apkaunojoši selektīva: starp daudzajiem noklusējumiem ir poļu virsnieku slaktiņš Katiņā un pēc kara veiktā kazaku un dienvidslāvu antikomunistu izdošana Staļina režīmam.)LRTT piezīme: par šo sātanisko kauna traipu jau ir sagatavots raksts !
Tā vietā, lai kara gadskārtā atkal nodotos apsēstībai ar pašu vēsturi, lielajām valstīm vajadzētu izmantot šo iespēju, lai apdomātu karu no to tautu skatpunkta, ko lielvaras nolēma mokām starp nacistu āmuru un padomju laktu. Šādas domas ir nomācošas. Stāsts par “labo karu” ir mierinošs un vienkāršs. Taču patiesībā Otrais pasaules karš nebija vienkārša cīņa starp labo un ļauno. Tajā bija daudz nostāju, un šajās nostājās daudz sarežģītību. Cik daudz mūsdienu britu spētu izskaidrot (nemaz nerunājot par attaisnošanu), kāpēc Apvienotā Karaliste pieteica karu Somijai 1941. gadā, bet ASV to nedarīja ?
Apjomīga kompensācija joprojām nav izmaksāta (piemēram, Vācijas izspiestais un nekad neatdotais aizdevums no okupētās Grieķijas un padomju kara laupījums, kas nekad nav ticis atdots tādām valstīm kā Igaunija). Taču vārdiem ir pat lielāka nozīme. Gadskārta ir iespēja apvienot pūliņus, lai atspēkotu mītus, ko izplata Krievija (ka ikviens, kas cīnījās pret Padomju Savienību, bija “fašists”), un izdomājums, ka vācu pārraudzītie cietumi un nāves nometnes okupētajā teritorijā bija “poļu nometnes”. Pirmām kārtām vāciešiem būtu jārunā par šīm lietām un jādara tas skaļi un skaidri.
(Tulkojis Valdis Bērziņš)
13.12.20
MIGLA SARKANĀ- NOLĀDĒTĀ !
Lūk viņi, deģenerātu kodla:
Taa Delfos par ziidu cekistiem:
Šim un citiem meļiem
07.12.2020 01:36:56
@lielinieks 5.kolonnas draņķiem, kas attaisno psrs sadistu latviesu masveida slepkavosanu, muldot par lāci, petersu, vācieti utt., bet uzskata par normu, ka no gandrīz 22 000 represēto, pari 16 000 nošauto latviešu bija vienk. darba darītāji. Tie bija strreļķu vecāki, bērni, kultūras darbinieki un inzenieri, lauksaimnieki utt., no kuriem čekisti bija mazākā daļa! Un tieši šo čekistu lielākā daļa, par latviešiem komisāru nosauktiem latviski runāja slikti, ar briesmīgu “r r r” burta akcentu un publiski sevi dēvēja par krievu komunistiem, starp citu, kuru vārdi tiem tikai bija kā latviešiem, vai pseidonīmi. Un bez īpaši apmācīto teroristu soda ekspedīcijas, ap1917 gadu, ievedot no ASV treniņometnēm apm.180 000 ebreju tautības komisārus, tērptus ādas mēteļos, šis boļševiku apvērsums noteikti nebūtu izdevies. Bet ar melīgiem lozungiem vienlaikus ar sadistisko slepkavošanu, izvēršot baismīgo sarkano teroru pret krievu aristrokratiju, ieredniecību, inteliģenci un pret visu videjo krievu tautas slani, turīgāko zemniecību, pat skolniekus, ģimnazistus neželojot tie to panāca. Un nevis ar ilgstošajiem propagandas meliem par mistisko krievu proleteriāta šķiru cīņu! E.P.
DALLESA DOKTRĪNA
Kad beigsies karš… mēs izmantosim visu, kas mums pieder, – visu zeltu, visu materiālo varenību uz stulbuma kultivēšanu un ļaužu apmuļķošanu!
Cilvēka smadzenes, ļaužu apziņa ir viegli ietekmējama un pakļaujas izmaiņām. Iesējot haosu, mēs nemanot samainīsim garīgās vērtības uz viltotām un liksim šīm viltotām vērtībām ticēt.
Kā?
Mēs atradīsim savējos domubiedrus, savējos sabiedrotos pašā valstī (A.Eiropā).
Soli pa solim tiks izspēlēta grandioza veselas tautas bojāejas traģēdija, kura novedīs pie tās pašapziņas galīgas un neatgriezeniskas pazušanas. No literatūras un mākslas mēs pakāpeniski izstumsim sociālo būtību, atradināsim gleznotājus un rakstniekus nodarboties ar attēlošanu un pētījumu veikšanu par procesiem, kuri notiek tautas kolektīvajā apziņā.
Literatūra, teātri, kino – tiks slavinātas pašas zemiskākās cilvēciskās dziņas. Mēs atbalstīsim un pacelsim tā saucamos māksliniekus, kuri iesēs cilvēciskā apziņā seksa kultu, varmācības, sadisma, nodevības propagandu – ar vārdu sakot, atvērs sabiedrības apziņu jebkurai netikumībai.
Valsts pārvaldē mēs radīsim haosu un saputrojumu.
Nemanot, bet aktīvi un pastāvīgi tiks sekmēta ierēdņu muļķība, kukuļņemšana un bezprincipialitāte. Birokrātisms un gausa lēmumu pieņemšana kļūs par tikumu. Godīgums un krietnība būs apsmejami un nevienam nekļūs vajadzīgi. Bezkaunība un cinisms, meli un apmānīšana, žūpība un narkomānija, dzīvnieciskas bailes vienam no otra, nodevība, agresīvs nepamatots nacionālisms un tautu ienaids, veikli un nemanot kultivēts, atplauks viskuplākajās krāsās.
Un tikai nedaudzi, ļoti nedaudzi nopratīs vai pat sapratīs, kas notiek. Bet tādus ļaudis mēs noliksim bezpalīdzīgā stāvoklī, pārvērtīsim par izsmiekla objektiem, atradīsim veidu tos apmelot un pasludināt par sabiedrības atkritumiem. Izrausim tautas garīgās saknes, deformējot un iznīcinot tautiskas tikumības pamatus. Mēs izļodzīsim tādējādi paaudzi aiz paaudzes. Ķersimies pie ļaudīm no bērnu, jaunības gadiem,
Ķersimies pie ļaudīm no bērnu, jaunības gadiem, galveno likmi vienmēr liekot uz jaunatni. Mēs izaudzināsim no tiem ciniķu, neliešu un kosmopolītu paaudzi.
Lūk tā mēs to arī izdarīsim.
A.Dalles. Pārdomas par Amerikas pēckara doktrīnas realizāciju pret PSRS, 1945. Tas viss attiecas arī uz Latviju!!!
Par šo doktrīnu un PSKP Politbiroja pārkārtošanos, laikam Gorbočovs un Reigans vienojās Maltā!!!
Visi viņi ir vienas rases bērni! Nu diemžēl tie latvieši tai zhidu revolūcija arī ir sasmerejusies, bet priekš kam tiem nozelojamiem ģenerāļiem Putniem bij vajadzīgas tās zhidu ligzdas? Nu saka, ka Merkele ir mākslīgās apaugļošanas produkts! Vispār jau tautas to runā par izredzētajiem, ka viņi ar pirkstu taisīti. Tad nu arī viņiem ir savas garīgās kroplības savienības, lai kāda pasaules malā viņi būtu nonākuši, tad pulcējās parasti teātros. Latviešu teātra dibinātājs bij kaut kāds maza auguma Alunāns. Vispār jau maza auguma bij lielākā daļa ļaundaru. Tas pats cars bij karliks un dižais kurzemnieks Jukums Vācietis bij karliks kurš izkalpojas komunistiem.