Pārmaiņas. Mankurtu būšana
Liene Rijkure. Iedziļināsimies šajā akmenī cirstajā teksta jēgā
Atgriežos vēlreiz pie iepriekš pievienotā video (iznāca noskatīties vēlreiz).
Izkristalizējās īsumā tāda mankurta definīcija – Tātad tie ir tāda tipa cilvēki, kuri aizmirsuši savu piederību un pagātni *, savu tēvu un māti. Pametuši vai piespiedu kārtā atrauti no savas tēvu zemes, aizmirsuši savu tautu un senču kapa vietas. Tieši priekš tādiem, bez piederības sajūtas, pēc otrā pasaules kara, likvidējot “Tautu savienību” tika izveidota Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), kura tad ganītu šādas nācijas bez etniskas piederības.
Tieši tāpēc arī visi šie mankurti tik ļoti ienīst dr.K. Ulmani, kad viņš pārņemot valsts vadību, sabāza šādus mankurtus cietumā, bet aizbēgušajiem uz ārvalstīm mankurtiem (sociāldemokrātiem) atņēma Latvijas pavalstniecību.
4.maija kliķe sagrābjot varu Latvijā, likvidēja pavalstniecības likumu, bet ar izpreparēto pilsonības likumu, atgrieza valstspiederību bijušajiem mankurtiem kā arī apveltīja ar Latvijas pilsonību okupācijas laikā ievestos mankurtus no PSRS teritorijas.
* pagātnes aizmiršanās iemesli un metodes aizmiršanai var būt ļoti dažādas. Sākot ar ekonomiskām svirām ģimeņu un dzimtu sašķelšanai un beidzot ar masveida bērnu izņemšanu no ģimenēm. Nododot tos centralizēti apstrādāt ar filozofiski izsmalcinātu surogātpropogandu, surogātmāšu uzraudzībā, tā saucamajos bērnu dārzos un vēlāk skolās, bet jaunākos laikos nonākot līdz pat ķīmiskām, elektroniskām uc. metodēm.
Ulmaņa laikā valdīja uzskats, ka zocialisti (meļi, slaisti, zaglīgie) izaug pie sliktām pamātēm. Tas šiem nelaimīgajiem bērniem bija izdzīvošanas jautājums, kurš atspoguļojās uz visu tālāko dzīvi. Viņiem nepiemita cēlsirdība un bruņinieku īpašības, tie nespēja domāt par citiem un upurēties valsts aizsardzībai, kur nu vēl par kaut kādu tautu domāt. Tie vienmēr bija gatavi uz nodevību, lai gūtu sev labumu, viņiem vienmēr ir bijis tūkstots iemeslu lai nedarītu un tādā veidā atbrīvotos no atbildības. Kā likums tie iekārtojās vieglākajos darbos, piemēram valsts nomenklatūrā, apdrošināšanas sfērā, komjaunatnes organizācijās, kontroles un represīvajās struktūrās, mākslinieki, dzejnieki saucamie pseido. Vienā vārdā plānā galdiņa urbēji (krieviski hitrožopije), bet gūt no visa tā pēc iespējas vairāk labuma.
Mankurtu būšana ļoti labi aplūkota A. Priedīša rakstā.
https://m.pietiek.com/raksti/parbuves_mantojums_mankurtizacija
06.12.20
Tīri cilvēciski man šos mankurtus ir žēl, bet dzīves pieredze ir pierādījusi, ka viņi sev izdevīgā brīdī nelaidīs garām izdevību pierādīt savu mankurta dabu. Tādēļ jautājumā par tiesisku okupācijas izbeigšanu kompromisu nevar būt, spriedums ir viennozīmīgs, negrozāms un nav apžēlojams.
Vaļas brīžos var noskatīties jaunu interviju par dižās kaimiņzemes 21gs. sasniegumiem arhitektūrā un mākslā (apčakarēt).
https://youtu.be/_X-wmamXE8w
Šeit CCCP nomenklatūras darbinieka pagrīdes kolekcija, kas tagad atrasta remonta laikā.
https://youtu.be/kHavlhGVu4M
Ja kādi “vēsturnieki” ir apzināti piedalījušies humanitātes noziegumos kā kolektīvās īstenības viltošanā organizēti melojot, kurus var kvalificēt kā virspretlikumīgas manipulācijas ar pamatdzīvotāju cilvēku, kā bērnu un attiecīgajā reāllaikā neapzinātu, kā arī apzinātu un vēl procesā cilvēku, vissaprotami pašsaprotamām veselīgām un laimīgām dzīvildzēm latviešu Latvijā kā ģeotelpiskajā vietnē dabā ar jēgu dzīvot, nevar būt ne runas par “morālu atbildību”, bet gan augstākais soda mērs, kā publiska pakāršana vai nošaušana, pirms tam sniedzot LRTT-lam detalizētu atskaiti par “valsts” mēroga komisiju pretlikumīgajām darbībām un to labojumiem kā vēršanai par labu pēc noilguma.
Par ko arī neieredz sociālistu, ka viņam ir visādas prasības svešu tautu saimē, kā piemērs ir man kaimiņš nr. 6. Viņam vajag vienlīdzību ar saimnieku tautas dēlu vārdos, bet realitātē vajag saimnieka dēlus apspiest, lai tie strādātu uz viņu. Tā tas ir visā žīdu kriminālajā būtībā un russkijos tas ir iesaucies ļoti dziļi. Viņš sēdes un domās, kā otram vecim uzkāpt uz kakla. Līšana cita vīra saimnieciskās lietās un saimes lietās tā ir viņu nekaunības īpatnība. Nomelnot saimnieka dēlus, kā asins sucejus un apspiedejus.