Igors Pimenovs: Lielais terors un Latvijas neērtā piemiņas diena

Grūti patekt, kādu apsvērumu dēļ I. Pimenovs ir šo informāciju publicējis. Nu ne jau aiz līdzcietības un mīlestības pret latviešu tautu. Bet tas šajā gadījumā nav svarīgākais. Svarīgs ir tas, ka šī informācija atbilst Patiesībai un tāpēc tā tiek arī pārpublicēta šajā vietnē. Šodien pie varas esošie šo jautājumu cenšās pēc iespējas mazāk pieminēt, jo visi viņi ir Visarionoviča Staļina politikas īstenotāji šodienas Latvijas Republikā. Pilnīgi visi prezidenti ir no Staļina komandas. Uzsveru- PILNĪGI VISI !

VVF ir viena no trim, kura saņēmusi Kalergi balvu, proti, par: nacionālo valstu iznīcināšanu. Šī noziedzniece, kura visu savu mūžu ir bijusi čekas darbiniece, būtu tiesājama un pakarama bez tiesas sprieduma, jo šis “augstais apbalvojums” ir tam pierādījums.

Kas tad ir šis Kalergi ?

https://www.epochtimes.de/politik/welt/eu-umsetzung-des-kalergi-plans-merkel-erhielt-2010-kalergi-preis-a2345441.html

Redzamais teksts pie vācu video: Im Kalergi-Plan wird seit 1922 die Abschaffung der europäischen Völkervielfalt angedacht, eine “Alternativlosigkeit” des Planes wurde herbeigeredet … und Bundeskanzlerin Angela Merkel wurde 2010 mit dem “Europapreis” der “Coudenhove-Kalergi Stiftung” ausgezeichnet.

( Kalergi plāns: Jau 1922 gadā tiek izskatīts jautājums par Eiropas tautu daudzveidības aizstāšanu ar multi- sabiedrību. 2010. gadā Merkelei piešķir šī plāna balvu !)

Ja noskatījāties un sapratāt vāciski, tad sapratāt, ka šai Eiropas MULTI sabiedrībai nav nekāds sakars ar demokrātiju. Tas ir slēpts jūdaisma TOTALITĀRISMS- NACISMS !

Prezidente saņem balvu par drosmi un principialitāti Eiropas un demokrātijas stiprināšanā

Kalegrī ir CIĀNAS GUDRO PROTOKOLU īstenotājs, sātaniskas ideoloģijas sludinātājs !

Pretēji jebkuras Eiropas tautas gribai, tiek iznīcināts viss nacionālais !

07.12.20

Igors Pimenovs: Lielais terors un Latvijas neērtā piemiņas diena 

Latvijas kalendārā ir trīs piemiņas dienas, kad atceramies netaisnīgi notiesātos, izsūtītos un nošautos. Divām piemiņas dienām – 25. martam un 14. jūnijam − tradicionāli tiek pievērsta sabiedrības uzmanība, ir izveidojusies piemiņas pasākumu tradīcija. Gatavošanās tiem notiek savlaicīgi, un tie norit svinīgi. Valdības locekļi un Saeimas Prezidijs noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Notiek konferences, tiek publicēti raksti medijos, notiekošo pārraida televīzija.

Turpretim decembra pirmajā svētdienā nekas tamlīdzīgs nenotiek. Tikai sēru lentītes pie karogu mastiem atgādina par kādu jau pasen notikušu nelaimi. Piemiņas diena norit klusi, nemanāmi.

Lai gan 1937. un 1938. gadā bojā gāja vairāk cilvēku nekā 1941. un 1949. gada izsūtījumu laikā un arī latviešu vajāšana tajā laikā bija lielāka, tagadējā vara klusē par tā laika decembra sākuma notikumiem. Nesagaidu piemiņas pasākumus arī šajā decembrī, kad aprit 82 gadi, kopš Staļina Padomju Savienībā sākās pret latviešiem vērstais terors.

Noziegums

“Latviešu operācija” kļuva par vienu no tām Lielā terora laika “nacionālajām operācijām” kara priekšvakarā, kuru īstenošanas mērķis bija likvidēt “spiegu un diversantu bāzi”, kuru PSRS teritorijā bija izveidojušas “kapitālistiskā” aplenkuma valstis. “Nacionālās” operācijas tika īstenotas pret ārzemju kolonijām un citām jebkādā veidā ar ārzemēm saistītām kopienām. Visas tās līdzinājās pirmajai, “poļu operācijai”. Nākamie bija vācieši, harbinieši un rumāņi, un tad, 1937. gada novembra beigās, pienāca rinda latviešiem. Vēl bija represijas pret somiem, igauņiem, ķīniešiem, afgāņiem, irāņiem, grieķiem, bulgāriem. 1937. un 1938. gadā “latviešu operācijas” laikā Iekšlietu tautas komisariāts (NKVD) arestēja apmēram 25 tūkstošus latviešu, “sevišķās trijotnes” notiesāja 22 360 cilvēkus, t.sk. nošaujot 16 573 cilvēkus.

Raksts turpinās pēc reklāmas.

Maskavā dzimušais latvietis, izcilais laikraksta “Izvestija” žurnālists Oto Lācis man stāstīja par savu tēvu, pagrīdnieku Rūdolfu Lāci. Latvijas Komunistiskā partija viņu bija nelegāli nosūtījusi uz Maskavu mācīties Kominternes universitātē. Pēc studiju pabeigšanas Rūdolfam Lācim tika piedāvāts kā brīvprātīgajam doties uz Spāniju cīnīties republikāņu pusē. 1939. gada pavasarī atgriezies Maskavā, viņš nesastapa nevienu no tiem, ar ko bija mācījies un pēc tam strādājis. Arestēti bija visi. Kā stāstīja Oto Lācis, karš Spānijā komunistam latvietim bija izrādījies drošāka vieta nekā padomju Maskava.

Austrumu latvieši

20. gadu vidū PSRS dzīvoja 150 000 latviešu, galvenokārt Ļeņingradas, Maskavas, Novosibirskas un Smoļenskas apgabalā, Baltkrievijas PSR, Ukrainas PSR un Sibīrijas ciemos. Latviešus, kuri dzīvoja, izkaisīti šādos plašumos, tomēr saturēja kopā sabiedriskās un kultūras organizācijas. Piemēram, tādas kā kultūrizglītības biedrība “Prometejs”, kas PSRS dzīvojošo latviešu un latgaļu starpā izplatīja zinātnisko literatūru un daiļliteratūru galvenokārt latviešu valodā. Latviešu valodā tika izdoti žurnāli “Celtne” un “Cīņas Biedrs”, avīzes “Komunāru Cīņa” un “Darba Bērni”. Maskavā darbojās latviešu teātris “Skatuve”.

Kaut gan pirmskara PSRS dzīvojošo latviešu skaits bija salīdzinoši neliels, viņu loma sabiedrības dzīvē bija liela. Daudzi no viņiem strādāja augstos militāros amatos, aizsardzības rūpniecībā, NKVD, bija revolūcijas veterāni, tā veco boļševiku kategorija, kuru Staļins sevišķi ienīda.

Operācija”

Mākoņi pār viņu galvām savilkās 1937. gada pavasarī. 25. jūnijā arestēja PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieku Jāni Rudzutaku. Vienlaicīgi no apgrozības tika izņemtas “tautas ienaidnieku” Linarda Laicena un Roberta Eidemaņa grāmatas. Tika slēgta kultūrizglītības biedrība “Prometejs” un arestēts tās valdes priekšsēdētājs Jūlijs Daniševskis, redzams latviešu revolucionārs un pilsoņu kara dalībnieks Krievijā. Novembra beigās tika arestēti ievērojamie latviešu padomju valstsvīri Jēkabs Alksnis, Jānis Bērziņš, Jēkabs Peterss, Mārtiņš Lācis, Jukums Vācietis. Viņus nošāva 1938. gadā.

Taču masveidīga “latviešu operācija” kļuva pēc tam, kad NKVD pārvaldes saņēma tautas komisāra Ježova 1937. gada 23. novembrī telegrafēto pavēli. Saskaņā ar šo pavēli tika uzdots 48 stundu laikā savākt ziņas par visām latviešu iestādēm, organizācijām, kolhoziem, arteļiem, pulciņiem, “latviešu grupējumiem” – neatkarīgi no to atrašanās vietas. Pavēles izpildītājiem vajadzēja sagatavoties šo iestādījumu vadītāju un aktīvistu arestam. Jau pēc nedēļas, 1937. gada 3. decembrī, tas pats Ježovs pavēlēja arestēt viņus visus, kā arī politiskos emigrantus un pārbēdzējus no Latvijas un visus tur dzīvojošos Latvijas Republikas pavalstniekus. Likvidēja visas latviešu ciemu padomes, visus latviešu kolhozus, slēdza visas avīzes un žurnālus.

Jānorāda, ka latvietība kā etniskā piederība bija tikai formāls iegansts “operācijas” organizētājiem. Taču ar to bija pietiekami, lai operatīvi atsijātu arestantus. Šādā veidā par “latviešu spiegiem” kļuva gan krievi, gan vācieši, gan ebreji.

Vienlaikus latviešu vajāšanai, arestiem un nāvessodiem bija izlases un masveida raksturs. Tas padarīja “latviešu operāciju” par genocīdu. Par “visbriesmīgākajām un asiņainākajām represijām, kādas jebkad pasaulē tikušas vērstas pret latviešu tautu”, – ar tādu Staļina terora vērtējumu Austrumu latviešu biedrība 1997. gadā vērsās Saeimā un lūdza izsludināt 3. decembri par sēru dienu. Kopš 1998. gada pirmā decembra svētdiena ir Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena.

Kāpēc par “latviešu operāciju” varas gaiteņos klusē?

Tāpēc ka šis piemiņas datums mūsu elitei sagādā neērtības. Šie notikumi ir norisinājušies pirms 1940. gada 17. jūnija, no kura varas vīri ir pieraduši atskaitīt nelaimju hroniku. Turklāt decembra piemiņas diena attiecas arī uz to valsti, par kuru mūsu varas elitei nemaz negribas prātot.

Pieminēt Lielā terora upurus atceres dienā nozīmētu pieminēt tos, kuri apzināti bija izvēlējušies Padomju Savienību par savu mītnes zemi. Šie latvieši, iespējams, būtu varējuši atgriezties Latvijā, un tomēr viņi palika PSRS. Daudzi no viņiem bija Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas biedri, viņi piedalījās jaunās valsts tapšanā. Ja viņi būtu jāsauc vārdā, tad būtu jāstāsta par to, kāpēc viņi dzīvoja Padomju Savienībā, ar ko nodarbojās un kāpēc viņu darbība bija tik nozīmīga padomju sabiedrībā. Tie būtu likteņstāsti par rūpnīcu direktoriem, inženieriem, ekonomistiem, politiķiem, karavadoņiem. Tas būtu likteņstāsts arī par tiem, kuri bija devuši savu asiņaino ieguldījumu revolucionārās nepieciešamības morāles tapšanā un par to samaksājuši ar pašu radīto “sevišķo trijotņu” notiesājošiem spriedumiem.

Domājot par Lielā terora upuriem latviešiem, neizbēgami būtu jāizdara plaši secinājumi, kas nesader ar pašreizējām Latvijas Republikā valdošajām ideoloģiskajām un politiskajām klišejām.

Taču vienlaikus, domājot par šiem upuriem, mūsu sēras būtu attiecināmas arī uz tiem, kas noticēja, ka lielinieku Krievija ir patiesi bijusi strādnieku un zemnieku valsts, uzskatīja to par savu, tādu, kurā tikusi īstenota augstākā taisnība, un tāpēc daži pat emigrēja uz Padomju Savienību, meklēja tur glābiņu, uzticējās tai un tika nodoti. Pirmā pēcrevolūcijas laika, padomju latviešu traģēdija – tā ir uzticēšanās nodevības traģēdija. Šāda nodevība var izrādīties rūgtāka, skaudrāka par jebkuru noziegumu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar “Delfi” redakcijas nostāju.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

You may also like...

6 Responses

  1. reņģēdājs nelepnais saka:

    Uzticības nodevības traģēdija-skaisti pateikts. Arī tagad ; ļoti daudzi,faktiski, domājošā daļa,tā jūtas.
    Un kā gan nē,ja lielākā diversante un noziedzniece Vaira Freiberga ir latviešu muļķu karaliene.

  2. Anonīms saka:

    Kādu rudens dienu ejot uz pilsētu vietējā ciemā izgāja paveca večiņa sniedzot man ābolu. Voizmike mojo jabloko! Ja sama v com to latishka! Tad nu šī večiņa dažreiz ataicinaja pie sevis uzcienajot ar cajoku! Sēdot viņu klausoties un skatoties uz sejas vaibstiem sit jau arī cauri tās senču uzacs īpatnības. Viņas tēvu nošāva 1937. gada un vietējie viņai uzvārdu piedēvēja Bogdanova, kā bez tēva palikuse. Par latviešiem viņai patikas stāstīt, ka viņi vienmēr ir skaisti dzīvojuši salīdzinājumā ar russkijiem. Cita šiltes būtība, bet pienāca tas laiks un palikušie bērni sajaucas ar russkijiem. Pašai Dievs bij izdomājis viņu atsviest dzīvei uz Jelgavu. Pirmo reizi vācieši viņu atveda, tad sarkanie aizveda atkal uz padomiju, bet pēc kara atveda atpakaļ uz Latviju. Pati jau protams runa po russki, bet mīlestība pret ziediem viņa bij no latviešiem!

  3. Anta saka:

    Tā jau vienmēr tiek darīts – taisīta politika uz veciem kauliem. Patiesībā daudzi dara tā- paskatās, no kuras puses vējš pūš un tad pievienojas. Ja internetā paskatos, piemēram, Zabrošennaja Rossija, tad katrā mājiņā var redzēt pie sienām svētbildes. Tie, kas agrāk bijuši pārliecināti komjaunieši, nu tapuši par īsteni reliģioziem. Pie mums, Latvijā, tas nav tik izplatīts, Atmodas laikā gan bija tāda mode kristīties, bet tagad nav gadījies redzēt paziņu mājās svētbildes, kas gan nenozīmē, ka Dievam neticētu, vienkārši nav tāda izrādīšanās.
    Es jau arī varētu stāstīt par saviem vectēviem, ka viens no viņiem karojis tajā pareizajā pusē Brīvības cīņās, bet otra pulku cara armija sūtīja uz Pēterburgu, kamēr viņi tur nonāca, Ļeņins bija iztaisījis apvērsumu, unpaņēma mūsu strēlniekus pie sevis. Mans vectēvs gan pēc laba laika no turienes atbēga atpakaļ uz Latviju un izglābās no vēlākām represijām.
    Bet visas tās piemiņas dienas – manuprāt to ir par daudz. Pietiktu jau ar vieniem kārtīgiem Kapu Svētkiem.

  4. Ō jā, Anta! saka:

    Kopā ar kārtīgu zaļumballi. Vecais Sprūds ar ermoņiku, jaunkundzes spoži baltās, ar zobu pulveri nopūderētās lupata čībiņās, baltās zeķītēs, puiši baltos kreklos, iekš galifē un puķi pogcaurumā un danči zem klaja debess līdz rīta ausmai. Pēckara gados izcilākie svētki gada garumā. Ikdienā – padomju kino kaut kādos šķūņos un zaldātu dejas. Zaldātiņš ar zaldātiņu lika vaļā. Jaunkundžu jau nepietika. Tās – pa Sībīriju.

    Kapusvētkos dancoja retās šeit atstātās. Ar bāliņiem. Nākamās paaudzes jau piejaucēja. Pie zaldātiem.

  5. Anta saka:

    -> 22.49
    Jūs tak esiet senāks par mani, laikam ilgdzīvotājs? Jāpabrīnās, kāda atmiņa saglabājusies. Tad jūs bijāt no tiem zaldātiņiem?

  6. Pārmaiņas saka:

    “Русские всё вокруг себя называют славянским, чтобы потом всё славянское назвать русским.”
    Карел Чапек (Karel Čapek)

    Vellers perfekti apraksta esošo situāciju un kādēļ esam tajā iekļuvuši.
    https://youtu.be/R9r2TST1ilA

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.