Humanitātes noziedznieks Nr.1
Latvijā jau labu laiku humanitātes noziedznieks Nr.1 ir nācijas tēvs, kuru pēc Rīgas domes vēlēšanām 29.augustā dēvēju par pederastu nācijas tēvu, jo viņš lepojas ar pederastu varu Rīgā. Šī latviešu inteliģences smirdošākās daļas pravieša humanitātes noziegums ir profesionālās kompetences iznīcināšana valsts vadības visaugstākajā līmenī, lai pats kļūtu par viskompetentāko visās zināšanu sfērās.
Jau tūlīt pēc supernekaunīgās ielīšanas Rīgas pilī pederastu nācijas tēvs likvidēja Latvijas vēsturnieku komisiju, kā arī citas jau ierasti pie Latvijas Valsts prezidenta administrācijas pastāvējušās komisijas, tās vairs neatjaunojot tradicionālajā administratīvo struktūru formā, bet pārveidojot debilā “mobilākā formātā kā regulāru sadarbību”. Pederastu nācijas tēvs pats ir vēsturnieks un zina vēsturi vislabāk Saules galaktikā. Svešvārds “mobilitāte” nozīmē pārvietošanās spēja. Vārdi “sociālā mobilitāte” apzīmē spēju mainīt savu sociālo stāvokli. Nav ticams, ka svešvārdu “mobila” var attiecināt uz sadarbību vēstures jautājumos un starppersonālo komunikāciju vispār, jo komunikācija nav kustīgums, bet noteikta stabilitāte. Stabilitātei ir jābūt vēstures jautājumos. Vārdu sakot, pederastu nācijas tēvs ir izdalījis glamūrīgi bezjēdzīgu smirdoņu, jo acīmredzot gāzēm ir vajadzīga izeja, nepārtraukti uzpildoties pie bezmaksas ēdiena galda. Pederastu nācijas tēvs savā aizgaldā neielaiž nevienu attiecīgi profesionāli kompetentu cilvēku un ap sevi ir saaicinājis lappuķiski seklus ākstus-padomniekus. Vēsturnieku komisijā bija zinoši speciālisti, taču pederastu nācijas tēvam viņi nav vajadzīgi, jo šis nelietīgais un nekaunīgais pseidointelektuālis pats grib būt viszinošākais visās zināšanu sfērās.
A. Priedītis. Postcivilizācijas dienasgrāmata
28.09.20
LRTT
Tā ir tiesa, ka viņš ap sevi savācis zemiskus un stulbus radījumus. Tam mēslam ir tālejoši mērķi, par kuriem ir skaļi jārunā, pirms notiek nelabojama nelaime. Uzskatu, ka Priedīša kungs, kas attiecas tieši uz NĀCIJAS TĒVU, dara svētīgu darbu. Ir citi aktuāli jautājumi, par kuriem Priedīša kungs runā, bet kuri, pēc LRTT domām, varētu būt mazliet savādāk formulēti, kas attiecas uz “vēsturisko fonu”. Bet, kā jau reiz sacīju, mēs esam uzauguši dažādās sociālās vidēs un mūsu spriedumi tāpēc ne vienmēr var sakrist.
