A. Priedītis. Par kolaboracionisma nacionālo sērgu

Par kolaboracionisma nacionālo sērgu

   Latviešu inteliģences morālā portreta stabils elements ir kolaboracionisms. Latviešu inteliģence bez kolaboracionisma nav iedomājama. Vēsturiskajā atskatā jebkurš mēģinājums par latviešu inteliģenci noklusēt kolaboracionismu ir neattaisnojams mēģinājums. Latviešu inteliģences sadarbība ar okupantiem, inkorporācijas režīmu, ģeopolitiskajiem saimniekiem un konfederācijas priekšniecību vienmēr ir bijusi masveidīga un apzināta darbība, disidentiski neatsakoties no dzimtenes nodevības un morāli nekaunoties par savu dzimtenes nodevību. Kolaboracionisma nacionālā sērga vēsturiski acīmredzot sākās tajos senajos laikos, kad baltu cilšu virsaiši (šodien sakām – politiskā elite) nodeva savus ciltsbrāļus un sadarbojās ar slāvu, vācu iebrucējiem. Diemžēl to nevaram pierādīt ar konkrētiem dokumentiem, kaut gan atsevišķi viduslaiku materiāli un hronikas liecina par tā laika elites nodevību. XIX gadsimtā reizē ar latviešu jaunās tautas inteliģences masveidīgo izskološanos nekavējoties masveidīga kļūst arī kolaboracionisma sērga, ko var pierādīt ar konkrētu vēsturisko materiālu un kas profesionālo vēsturnieku darbos jau ir  plaši atspoguļots. Literāri slavenais Švauksts ir dzīvē noskatīts tēls.

   Kolaboracionisms nav vienkārša parādība. Šajā komplicētajā parādībā var saskatīt vairākus līmeņus. Kolaboracionismu vienmēr un visur nosaka tāds cilvēciski vitāls faktors kā fiziskās eksistences līdzekļu nodrošināšana. Lai iegūtu iztikas līdzekļus, cilvēks ir spiests kalpot attiecīgajai svešajai varai. To var uzkatīt par kolaboracionisma elementārāko, zemāko līmeni. Visaugstākais līmenis noteikti ir tad, ja sadarbība ir izteikti apzināta un idejiski pamatota, kā arī sadarbība notiek atklāti savtīgā nolūkā, karjeristiski tiecoties pastāvošās varas hierarhijā ieņemt pēc iespējas augstāku stāvokli vai alkātīgi tiecoties pēc materiālās labklājības – naudas un mantas. Visaugstākajā līmenī svešā vara parasti tiek publiski slavēta un propagandēta, pārliecinot līdzcilvēkus par svešās varas lietderību, perspektībām, vēsturisko taisnīgumu, pamatotību, leģitimitāti u.tml. Visaugstākajā līmenī sadarbību ar svešo varu pamatā diktē kolaboracionista griba, iniciatīva, idejiskā pārliecība par savas rīcības pareizību. Ja zemākajā līmenī visu izšķir eksistenciālais faktors, tad visaugstākajā līmenī visu izšķir morālais faktors.

   Kolaboracionisms ir dziļi amorāla izpausme. Tas nav jāatgādina un vēlreiz īpaši jāuzsver. Katrs saprātīgs cilvēks ir spējīgs aptvert nacionālās nodevības amorālo būtību. Taču nākas nepatīkami pievērst uzmanību latviešu inteliģences amoralitātes progresam. XX gadsimta nogalē un XXI gadsimta pirmajos gadu desmitos šis progress ir ļoti uzkrītošs.

   Latviešu inteliģences morālo pagrimumu un tā progresēšanu vispamatīgāk aizsāka “atmoda/perestroika”. Pēcpadomju perioda latviešu inteliģences kolaboracionisms ir daudz daudz pretīgāks nekā padomju perioda latviešu inteliģences kolaboracionisms. Negatīvo atšķirību izraisa padomju iekārtas un pēcpadomju iekārtas fundamentālā dažādība. Padomju valsts bija sociāli orientēta valsts. Par to liecina, piemēram, bezmaksas izglītība, bezmaksas veselības aizsardzība, darba garantēšana. Padomju valsts konceptuāli politiskais un ideoloģiskais pamats sociālisms joprojām neatbaida cilvēces lielāko daļu. Latvijas atrašanās PSRS sastāvā nebija vislielākā nelaime, salīdzinot ar vācu nacistu plāniem pēc uzvaras karā (LR valstiskās neatkarības kategorisku nepieļaušanu, kolonizāciju un latviešu tautas “nevērtīgākās” daļas iznīcināšanu).

   Kolaboracionisma nacionālās sērgas izpratnē un novērtējumā ļoti svarīgs ir viens psiholoģiskais moments. Proti, latviešu inteliģences sadarbībā ar padomju varu neietilpa pašapmāna komplekss. Latviešu inteliģence nemānija sevi. Latviešu inteliģence klusi zināja, ka Latvijai ir atņemta neatkarība. Latviešu inteliģence klusi ticēja iespējai nākotnē atgūt valstisko suverenitāti. Turpretī latviešu inteliģences sadarbībā ar pēcpadomju varu gailē riebīgs pašapmāna komplekss. Latviešu inteliģence šo savu riebīgo pašapmāna komplesu ir ideoloģiski uzspiedusi visai tautai. Latviešu inteliģence māna sevi un visu tautu jau 30 un vairāk gadus. Galvenokārt tā ir amorāli iesaiņota pašapmānīšanās par PSRS/LPSR sagraušanas sekām – LR atjaunošanu un “otrās republikas” faktisko iedabu.

   PSRS (un reizē LPSR) tika apzināti sagrauta. PSRS sagraušanai grūti atrast precedentu cilvēces pagātnē. Izzudušas ir daudzas impērijas. Bet tas vienmēr notika ārējo spēku ietekmē. Turpretī PSRS sagrāva tās elite, realizējot fantasmagorisku futuroloģisko projektu un noorganizējot unikāli rafinētu specoperāciju – „perestroiku”. Patiesība par PSRS sagraušanu ir neticams un sirreālistisks sižets. Katrā ziņā tas ir nepārspējami amorāls sižets.

   Jau esmu rakstījis, ka patiesība par “atmodu/perestroiku” ļoti nepatīkama ir latviešu vecākās paaudzes inteliģencei, bet īpaši radošajai inteliģencei. Principā tas jau pirms laba laika tika saprasts, ka inteliģence mūs nodeva „atmodas/perestroikas” laikā un pēcpadomju gados, neaizstāvot ne suverenitāti, ne tautas cilvēcisko kapitālu, ne tautas mantu un tautas garīgo kultūru. Bija (un turpinās)  vienīgi pavēļu centīga izpildīšana, glumji pieglaimīga kalpošana varai, demagoģiska muldēšana par patriotiskumu, valstiskumu, suverenitāti, ar baudu ļaujot sevi izvarot neoliberālisma un postmodernisma satrapiem un ar baudu zogot tautas mantu un neizzagto atlikumu iztirgojot svešzemniekiem. Patiesība par „atmodu/perestroiku” var atklāt, ka dzīvojam melu un vēsturisko izkropļojumu sameistarotā valstī. Var atklāties Latvijas valstiskuma farizejiskā imitācija. Var atklāties, ka Latvijā neatkarība nekad netika atjaunota, jo „atmodas/perestroikas” rezultātā latviešu sētā varu saglabāja (un saglabā joprojām) LKP/VDK nomenklatūras “ekselences” un mainījās ģeopolitiskais saimnieks. Latvija nonāca ASV ģeopolitiskajā pārvaldījumā. Iepriekšējais saimnieks (“Maskava”) latviešus bez latviešu ziņas atdeva (pārdeva) jaunajam saimniekam. Latviešu inteliģence tādu lēmumu apsveica un aktīvi palīdzēja izpildīt. Latviešu inteliģence nemaz necentās aizstāvēt LR tiesības uz īstu neatkarību un valstisko suverenitāti. Latviešu inteliģence neorganizēja tautas cīņu neatkarības un suverenitātes atjaunošanai. Latviešu inteliģencei savas kabatas un godkārības intereses bija pirmajā vietā. Latviešu inteliģence neko nedarīja, lai Latvija būtu patiesi brīva un neatkarīga. Latvijā izveidotais kriminālais kapitālisms ar noziegumu brīvību ir latviešu inteliģences ģeniālākais panākums. Masveida organizētās noziedzības veicēji ir latviešu inteliģenti. Latviešu inteliģence noorganizēja brīvprātīgo (66,97%) atsacīšanos no neatkarības 2003.gada 20.septembra referendumā. Tas, ka latviešu sabiedrībā brīvībai, suverenitātei, valsts neatkarībai vairs nav nekāda vērtība, ir latviešu inteliģences otrs ģeniālākais panākums.

   Kolaboracionisma nacionālā sērga nesastopas ne ar kādu pretestību. Tā nevar sastapties ar valdošās kliķes pretestību. Diemžēl nevar sastapties arī ar latviešu tautas pretestību, jo latviešu tauta tagad veģetē bez galvas – bez tautu konstruktīvi socializējošas inteliģences kā sistēmisku stratu. Tautai var rezultatīvi palīdzēt vienīgi nacionālā inteliģence kā sistēmisks spēks – sistēmisks sabiedrības slānis, sabiedrības grupa, šķira (svešvārdā – strats). Latviešu inteliģencē atsevišķi labestīgi izņēmumi var atstāt labestīgu ietekmi tikai uz kādu relatīvi nelielu lokālo cilvēku kopu. Tādā gadījumā labestīgo cilvēku paraugs parasti drīzāk stimulē attiecīgās kopas pašizolāciju no apkārtējās “slimās” sabiedrības, bet nevis “iešanu tautā”, lai palīdzētu visai sabiedrībai. Citiem vārdiem sakot, izņēmumi ir subkultūras ģenerētāji, bet nevis kultūras ģenerētāji.

   Pēc PSRS/LPSR sagraušanas padomju laika latviešu inteliģences kolaboracionistu visaugstākais slānis aktīvi turpina nacionāli nodevīgo darbību. Viņu darbība ir viens no lielākajiem amoralitātes progresēšanas iemesliem. Viņu darbība noteikti ir slikts paraugs jaunatnes morāli nestabilākai daļai. Latviešu inteliģences kolaboracionisma visaugstākā līmeņa avangardā ir “Nra.lv” galvenā redaktora vietniece Elita Veidemane. Viņas publikācijas (intervijas, raksti), salīdzinot ar pārējo Rīgas lielāko interneta mediju saturu, ir visreakcionārākās, visprovokatīvākās, visrusofobiskākās, vismelīgākās, vispseidonacionālistiskās. Ne velti viņas publikācijas nevar komentēt. Šī “atmodas” barvežu memuāros izslavētā seksuāli neizvēlīgā resnule labi apzinās, ka melus gribēs komentāros atspēkot un daudzi nesamierināsies ar viņas šausmīgi atbaidošajiem tekstiem.

   Internetā par Veidemani 2020.gada augusta sākumā bija šāda informācija: “Elita Veidemane dzimusi 1955. gadā Rīgā. 1980. gadā beigusi Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti latviešu valodas un literatūras specialitātē. 1980.—1981. gadā strādājusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju Jūrmalas 4. vidusskolā; no 1981 līdz 1988. gadam darbojusies laikrakstā “Padomju Jaunatne“. 1988. gadā Veidemane iesaistījās Latvijas Tautas frontes izveidošanā, no 1988. gada līdz tā slēgšanai 1992. gadā bija LTF izdevuma “Atmoda” galvenā redaktore. No 1991. līdz 1996. gadam viņa vadīja nedēļas laikrakstu “Atmoda Atpūtai”. 2001. gadā Elita Veidemane kļuva par laikraksta “Jūrmalas avīze” galveno redaktori, 2004. gadā īslaicīgi bija žurnāla “Septiņi” galvenā redaktore. 2007. gadā kļuvusi par žurnāla “Vakara Ziņas” redaktori, no 2008. gada jūnija ir laikraksta “Neatkarīgā Rīta Avīze” galvenās redaktores vietniece. Skandalozu slavu Veidemane ieguva pēc rakstu sērijas “Vīrieši manā mūžā” publicēšanas, kā arī intervijas žurnālam “Pantera” 1995.gadā. Elita Veidemane aktīvi darbojās Latvijas Tautas frontē, vadīja tās laikrakstu “Atmoda”, bija ievēlēta Tautas frontes otrajā un trešajā domē. 1995. gadā bijusi viena no Muļķu un bezzemnieku partijas veidošanas iniciatorēm. 6. Saeimas vēlēšanās kandidēja no DPS saraksta, bet netika ievēlēta. 2001. gada pašvaldību vēlēšanās kandidējusi no Latvijas Demokrātiskās partijas saraksta Jūrmalā, bet arī netika ievēlēta. 2000. gadā apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni”.

   Pirms gada (2019.gada augusta sākumā) internetā bija lasāms par seksuāli neizvēlīgās resnules piederību kolaboracionālisma visaugstākajam līmenim padomju laikā. Internetā ir izdzēsta šāda informācija: “Veidemane bijusi “Vissavienības Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes Savienības” (VLKJS) biedre un dažādu līmeņu komjaunatnes aktīviste no 1969. gada līdz 1983. gadam; centusies iestāties “Padomju Savienības Komunistiskajā Partijā” (PSKP) bet neveiksmīgi, jo nav varējusi iegūt tam nepieciešamās PSKP biedru rekomendācijas”.

   2020.gada 5.augustā Veidemane atkal ir pastrādājusi kārtējo neģēlību, publicējot “Nra.lv” interviju ar vēsturnieci Dainu Bleieri. Intervijas nosaukums “Kolaboranti bija Lācis, Kalniņš, Ulmanis, Kirhenšteins…”.

   Principā Veidemanes izdarībā nekā jauna nav. Tāpat kā agrāk, resnule ir aizmirsusi pati savu kolaboracionista praksi padomju laikā. Viņa izliekas nezinām, kas patiesībā organizēja un slepeni vadīja “atmodu/perestroiku”. Viņa klusē par to, ka “atmodas/perestroikas” rezultātā varu sagrāba LKP/VDK nomenklatūras “ekselences”. Viņa pilnā mērā iekļaujas tradicionālajā latviešu inteliģences pašapmānīšanās kompleksā. Jaunums vienīgi ir valodas kropļošanā. Veidemane acīmredzot nezina, ka literārajā valodā ir vārdi “kolaboracionisms” un “kolaboracionists”, bet nevis viņas lietotās kroplības “kolaboranti” un “kolaborācija”.

Pārpublikācija ar autora atļauju

08.08.20

You may also like...

5 Responses

  1. M saka:

    https://jauns.lv/raksts/9viri/398810-latvijas-noslepumi-atmoda-kas-sakas-liepaja
    .
    .
    .
    Admins
    Par šo Andra Bernāta(kārtējais ne-cilvēks uzpeldējis, kā sūds pēc palu straumēm…) melu žļurgu būs nākošais raksts

  2. Armands saka:

    Piemērs, ka Aivars Brīze pinaas ar to resnuli i gala rezultāts viņam? Pēc sava ārējā izskata viņa jau ir trula un valoda trula. Kaut kur pēc izskata atgādina pa vecāko sievieti, kura saka, ka Vilis Lācis bij gļēvs cilvēks un nodevējs. Tikai pati Egilu Levitu sauc par savu disidentu. Tā sieviete arī izceļ, ka Tes viņai bij zinātnieks. Tā teikt sevi par patrioti mālē. Pirms daudziem gadiem iegāju ofisa pie Padomju Jaunatnes. Apsēdies mīksta dīvāna ieraugu uz sienas viņam virs galvas savdabīgu rāmīti. Tas tieši, kā nimbs viņam bij virs galvas. Tanī rāmīti bij rakstīts, ka valsts iestāde apliecina ar šo rāmīti, ka Padomju Jaunatne nav sadarbojies ar KGB. Pavaicāju Padomju Jaunatnei, kam tev tāds nožēlojams rāmītis virs galvas, kā svētā nimbs? Vien atbildēja, ka man nesaprast, jo esmu jauns. Vien viņam norādīju, ja jau arī neesi sadarbojies, tad nafig tev tāds sūds virs galvas sev jāliek, lai cilvēki ieejot pie tevis ofisa no tā gribētu iziet ārā? Tā nu šim cilvēkam bij īpatnība melot ikdienā sīkumos. Tie meli tādi maziņi, bet pats bieži nepamanīja, ka ir sapinies savā būtībā. Vien šis cilvēks ar izcēla, ka viņam ir trīs augstākās izglītības un es uzdrošinos viņam norādīt, kā jāstrādā ar cilvēkiem? Pagāja laiks un satiku pēdējo reizi viņu Rīgas stacija. Pirms viņš bij parādījies sapni kaut kāda rozigi sarkanā krāsā. Kad satikāmies, tad aiz muguras viņam bij siena tieši tāda krāsā. Pats drūms un6sacabejis un viņam noteicu par sapni redzēto, ka tev vajadzēja turpināt nodarboties ar T-lietu, bet viņš izlēca teatrāli un savā inteligentaja izredzetiba vien nonicinaja manu teiktu. Nekas nebij mainījies viņa iedomība un aizgāja noslucis garā iz bijušais tautas liders. Kaut tautai viņš nafig nav vajadzīgs bijis un pašam vien rūpe, ka saglabāt savu prestižā stāvokli. Pats nožēlojams nabags, bet vajag apmaksāt bez vajadzīgi ofisu Rīgas centrā. Ikviens sakarīgs cilvēks no viņa sadarbības atteicās. Pašam dēls aizgāja negadījuma. Pats ieklausīties ārsta teiktā arī ne ieklausījās, bet naudu gribēja pelnīt lielu. Tie sīkie ikdienas meli viņu aizveda līdz skumjam galam. Tā nu noskatījos klipinu You tube par Allu Pugocovu, kas ir tā Sovietu skatuves galvenā ragana. Nu visa tak Latvijas Psr skatuve bij zem pieskata un dziedāja Dimiters, Lusens, Zivere, Līvi pēc viņu norādījumiem. Lielais vairums dzērāji tie skatuves nacionālie mākslinieki, tad nu arī caur tādiem tie ziduleni spēlē savas spēles. Palīdzi Jahve visai latviešu tautai dziesmas dziedātājas sejā var redzēt viņas būtību. Kaimiņš nr. 6 pieminēja, ka viņa zem Kgb pieskata bij. A viņš zin daudzas lietas iz Latvijas vēstures vairāk nekā paši latvieši.
    .
    .
    .
    Admins
    Par kuru personu, Armand, Tu runā ?

  3. Atmiņas saka:

    Toreiz, kad Latvijas psr universitāte atbrīvojās no “nepareizi domājošiem” studentiem, citas mācību iestādes viņus tomēr pieņēma, piemēram, politehniskais institūts, kas tagad RTU. Mūsu kursā bija viens gadījums, kad pie mums atnāca talantīgs matemātiķis no LVU. Mūsu dekāns A.Kalme bija jauks cilvēks, visādi atbalstīja studentus.
    Par jauns.lv rakstu – šis portāls ir cieši saistīts ar nra.lv, viņi reklamē viens otru. Tātad, ja rakstīsiet sliktu par Veidemani…
    Ja V. rakstus varētu komentēt, pajautātu, kāda saistība viņai bija ar pirms 10 gadiem sākto akciju pret nevēlamiem interneta komentētājiem, zinot viņas sakarus preses, teātra aprindās, ar kuru palīdzību apstrādāja savai grupai nevēlamos. Bija psiholoģiski uzbraucieni gan masu medijos, gan uz ielas (t.s. ielu teātri). Sākās viss portālā apollo.lv, kam savukārt bija sakars ar swh grupu. Tika doti mājieni, ka šajā akcijā viens no galvenajiem darbojies producents J.Millers ( nezinu, vai tā taisnība). Iespējams, no šādas akcijas cietis arī Uldis Freimanis, kurš arī pirms 10 gadiem aktīvi komentēja. Tā bija psiholoģiski graujoša akcija, vai var teikt, ka čekas tradīcijās?
    A.P. pārmet, ka nerakstām ar savu īsto vārdu. Viņš laikam nedzīvo Rīgā…

  4. Armands saka:

    Viņš nebij bīstams cilvēks pasaulei bet pēc paša vārdiem teic, ka alkohols vilka viņu pagrabā. Kad cilvēki viņam palīdzēja līst ārā, tad viņam bij īpatnība liet virsa inteliģentās samazgas. Sevi nespēja vairs redzēt vienkārša cilvēka būtībā, jo nacionālā 80 gadu galvenā redaktora slava pataisīja viņu par iedomātu gaismas simbolu tautai. Plauktos stāvēja grāmatas – Tas bij tautas laiks. Tikai kādas tautas? Te nu man uz dienām uzradies bēdu brālis ar telefona zvanu. Vien norādīju viņam, ka nevienam neinteresē tavas bēdas un no tādiem pasaule no šķiras. Pirms vairākiem gadiem šis pie mīnus 25 ziemā nakti gulēja šķūnī, kur viņam vēl kādi ļaudis palīdzēja. Tagad viena dula sieviete viņu izedusi no šķūņa ārā un atcerējies, ka pirms gadiem es viņam pie tiem mīnusiem piedāvāju karstu zupu un suņa vietu, lai nenosaltu tais mīnusos. Tad atteicās, bet tagad lūdz palīdzību, jo menti kasās klāt, ka autiņš nav nolikts pareizā vietā kurā viņš guļ. Tā nu vien tā laika žurnālisti rakstīja tikai to, ko viņiem nolika priekšā. Tā pie kādas sarunas ar jaunu dāmu izteicās pats Jaunatnes redaktors AunC. Tomēr tas tautas valodas viņam uz smadzenēm spieda, ka viņš it kā esot kalpojis Kgbeshnikiem. Pats jau nekas īpašs, bet deputāts jau bij Maskavā un arī Saeima laikam.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.