astoņkājis saka:

Bļugers un Plaude astoņkājis

Iveta Legzdiņa

Izglītība: 1992.gads Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte.
1995.-1996.gads studijas Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāte.

Vadījusi apmācības kursu maksātnespējas administratoriem.

Līdz 2005.gadam Maksātnespējas administrācijas direktors bija Aldis Gobzems.

Sakritība? Nejaušība? Maksātnespējas administratori uz citu rēķina k’iedzīvojušies miljonos. Bet Baibas Plaudes birojā strādājošā Iveta Legzdiņa maksātnespējas administratorus “apmācīja”, vai ne?

tā gan ! saka:

Palasījos Vikipēdijas krievu valodas variantu
par filmu “Šindlera saraksts”:

https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A1%D0%BF%D0%B8%D1%81%D0%BE%D0%BA_%D0%A8%D0%B8%D0%BD%D0%B4%D0%BB%D0%B5%D1%80%D0%B0

Varu ieteikt – NEAPROBEŽOJIETIES tikai ar Vikipēdijas
latviešu valodas variantu ! Tas ir tikai KONSPEKTS no
KONSPEKTA !
===================================
Variants vācu valodā satur daudz ko, kas nav
krievu valodā:

https://de.wikipedia.org/wiki/Schindlers_Liste#Handlung
====================================

Vēl var palasīties angļu valodas versiju ar
“Oskar Schindler, an ethnic German from
Czechoslovakia”…

Armands saka:

Dzīvoju sociālisma laikā pie Majoru skolas mājā, kurā priekš tiem laikiem bij lieli dzīvokli darba ļaudīm. Tagad darba ļaudis izklīduši pa visu pasauli i večuki apmirst, bet iemeties nr. 10 dzīvokli russu bidla tak izpērk apkārtējos dzīvokļus tā kļūs par visas daudzdzīvokļu ēkas īpašnieku. Kur naudas ņem, ja cilvēks nestrādā, tātad zog….

Pēterim saka:

Zagļu bandas turas kopā, neatkarīgi no tautības, vismaz Latvijā tā notiek. Un tad nav ko brīnīties, ka blēžiem nerūp, kas notiek ar latviešu tautu. Jo viņiem rūp tikai, kā vairāk sagrābties, un, lai neviens viņiem neko neatņemtu. Tāpēc ir jāapkaro šā laika disidenti visādām metodēm.

čekas maisi vaļā saka:

Jānis Domburs
Žurnālists

Viesturs Radovics
DELFI žurnālists

‘Maisi vaļā’: Aģents Štirlics ziņo par vēsturniekiem un pagrīdes porno seansiem; Grostiņš: ‘Ar VDK neesmu sadarbojies’

Aktīvs komjaunietis, Vēstures fakultātes students un vienlaicīgi arī Valsts drošības komitejas (VDK) aģents ar segvārdu Štirlics. Vairāku sīkpartiju līdera un “eiroskeptiķa” Normunda Grostiņa vārds parādās ne tikai pirms kārtējām velēšanām saistībā ar skaļiem paziņojumiem, bet arī VDK aģentu uzskaites žurnālos. Lai arī nav saglabājusies aģenta Štirlica kartīte, par viņa darbību aģenta statusā stāsta astoņi ziņojumu atreferējumi, kuros aģents ziņo gan par kursabiedriem augstskolā, gan trimdas latviešiem.

Avots: https://www.delfi.lv/delfi-tv-ar-jani-domburu/raksti/maisi-vala-agents-stirlics-zino-par-vesturniekiem-un-pagrides-porno-seansiem-grostins-ar-vdk-neesmu-sadarbojies.d?id=51861027

Pēc ilgstošiem portāla “Delfi” mēģinājumiem sazināties ar Grostiņu un noskaidrot viņa versiju par iespējamo saistību ar VDK Grostiņš īsziņā atbildēja, ka ar VDK nav sadarbojies.

Kartītes nav, ir ziņojumi
2018. gada decembrī pavērtajos čekas maisos jeb Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) mājaslapā
publicētais VDK izslēgto aģentu un rezidentu arhīva un darba lietu reģistrācijas un nenotikušo vervēšanu materiālu inventārais žurnāls liecina, ka Normunds Grostiņš ir bijis VDK aģents ar segvārdu Štirlics un personīgās lietas numuru “20197”. Viņa personīgā lieta arhīvā ir nodota 1989. gada februārī. Ieraksts žurnālā liecina, ka aģents ir vervēts VDK 5. daļā.

Savukārt VDK aģentūras reģistrācijas žurnālā lasāms, ka 1983. gada februārī savervēts aģents Štirlics un vervēšanu veicis VDK 5. daļas 7. nodaļas darbinieks Guntis Indriksons. Arī šeit parādās aģenta personiskās lietas numurs “20197”. Kā liecina LPSR VDK struktūra, 5. daļa bija paredzēta cīņai pret ideoloģisko diversiju, bet 7. nodaļa – darbam ar akadēmisko inteliģenci un studējošo jaunatni.

LNA norāda, ka VDK izslēgto aģentu un rezidentu arhīva un darba lietu reģistrācijas un nenotikušo vervēšanu materiālu inventārajā žurnālā ir fiksēts datums, kurā attiecīgā aģenta darba lieta tiek nodota arhīvā, aģenta arhīva un personas lietas numurs, VDK struktūrvienības nosaukums, kas nodeva arhīvā attiecīgos dokumentus, norādīta aģenta kategorija un pseidonīms, kā arī viņa īstais vārds. Te arī norādīts termiņš, līdz kuram attiecīgā aģenta dokumenti ir jāglabā arhīvā, kā arī atzīmes par šo dokumentu iznīcināšanu vai citām darbībām ar to. Žurnāla titullapā ir minēts, ka tas ir 13. sējums. Pēc arhīva rīcībā esošās informācijas, izslēgtās aģentūras žurnāli bija to dokumentu skaitā, kas 1980. un 1990. gadu mijā tika izvesti uz Krieviju, un šis 13. sējums Latvijā, visticamāk, palicis nejaušības dēļ.

Savukārt VDK aģentūras reģistrācijas žurnālos ir fiksēti tikai savervēto aģentu pseidonīmi un lietu numuri, taču tajos nav atrodami aģentu īstie vārdi. Tādēļ šajos žurnālos reģistrētos aģentus ir iespējams identificēt tikai ar citu dokumentu – piemēram, aģentūras kartotēku, izslēgtās aģentūras reģistrācijas žurnālu, operatīvo lietu dokumentu – palīdzību.

Aģenta Štirlica segvārds un personiskās lietas numurs parādās astoņos VDK pretizlūkošanas elektroniskās datubāzes “Delta Latvija” (“Delta”) ziņojumu atreferējumos. Portāls “Delfi” publicē dokumentus, kādi tie krievu valodā pieejami datubāzē “Delta”, to tulkojumus latviski, ko nodrošina tulkošanas firma “Skrivanek”, un arī ierakstus aģentu reģistrācijas žurnālos.

Aģenti stāsta par vēsturnieku ekskursijām
Viens no ziņojumu atreferējumiem, kas datēts ar 1985. gada jūniju, stāsta par Latvijas Valsts Universitātes (LVU) Vēstures un filozofijas fakultātes 5. kursa studentu Odiseju Kostandu, kurš šī paša gada pavasarī organizējis ekskursijas par vēsturiskām vietām Latvijā. “To laikā viņš centās parādīt latviešu strēlnieku cīņu vietas un, stāstot par viņu militāro darbību, uzsvēra to nacionālistisko raksturu, piemēram, uzmanību akcentēja uz “Ziemeļlatvijas armijas” cīņām,” teikts ziņojumā.

Par šīm pašām ekskursijām savos ziņojumos cītīgi stāsta VDK aģents Sergejs, kurš saskaņā ar LNA mājaslapā publicēto aģenta kartīti ir Jānis Gutbergs, kurš tika savervēts 1981. gadā. Aģenta personiskās lietas numurs ir “19968”, un gan tas, gan aģenta Sergeja vārds parādās vēl pie vairākiem ziņojumiem par Vēstures fakultātes studentiem. Ar Gutbergu portālam “Delfi” diemžēl neizdevās sazināties.

1985. gada oktobrī aģents Sergejs ziņo: “Vēstures fakultātes students Indulis Krēķis un bijušais šīs fakultātes students Odisejs Kostanda ekskursijas uz tā sauktā “Kurzemes katla” cīņu vietām aizsegā studentiem organizēja braucienu pa 1919. gada “atbrīvošanās” cīņu vietām; tostarp tika apskatīti Rudbārži, kur cīņas sāka baltgvardu pulkvedis Kalpaks, centās, piemēram, atrast vietu, kur buržuāziskajos laikos atradās viņa piemineklis. Ekskursijas laikā Kostanda detalizēti stāstīja par “atbrīvošanās” cīņām. Viņš arī, braucot garām piemineklim kritušajiem padomju karavīriem, izteicās, ka vāciešiem neizdevās aizstāvēt “Kurzemes katlu”, jo “pelēkā krievu masa faktiski viņus nospieda ar savu skaitlisko pārspēku”. Viens no ekskursijas dalībniekiem (konkrēti dati nav norādīti) Rudbāržu skolā uz tāfeles uzrakstīja datumu: “1919. gada 18. novembris”, vienlaikus paskaidrojot, ka šis datums ir īsti svētki un tas ir jānosvin.”

Ziņojumu dēļ neļauj palikt augstskolā
Bijušais Saeimas deputāts Odisejs Kostanda sarunā ar portālu “Delfi” atzina, ka šādas ekskursijas studiju gados tiešām ir rīkojis. Tajās ir piedalījies gan Normunds Grostiņš, gan Jānis Gutbergs. “Jā, es universitātē noorganizēju studentu kopu, kuriem interesēja padziļināta vēstures izpēte. Ar profesora Heinriha Stroda atbalstu organizēju vairāku dienu ekskursijas pa Latviju. Protams, pieteikumā tika norādīts, ka ekskursija būs pa Sarkanās armijas cīņu vietām, bet īstenībā mēs apmeklējām muižas, baznīcas, Brīvības cīņu un 2. pasaules kara Kurzemes cietokšņa kauju vietas,” stāsta Kostanda.

Kostandam beidzot studijas, profesors Strods viņu uzaicinājis palikt universitātē par mācībspēku, bet augstskolas 1. daļas vadītājs VDK virsnieks Guntis Indriksons to aizliedzis darīt, jo par Kostandu “esot sakrājies ļoti daudz”. Jaunais vēsturnieks izkārtojis sev vietu Rīgas 69. vidusskolā, kuras direktors Jevgēnijs Arbidāns gan pēc tam rajona partijas komitejas sēdē pamatīgi sarāts, sakot, ka viņš, ņemot darbā Kostandu, iegāzīs gan sevi, gan skolu.

“1985. gada rudenī, kad es jau biju skolā, Strods man piezvanīja un aicināja uzrīkot vēl vienu ekskursiju, jo studentiem tās ļoti patīkot. Kas tad man, es labprāt to arī darīju. Pēc šīs ekskursijas jau pēc dažām dienām pie manis uz mājām atnāca čekists melnā mētelī, tāds kā filmās, un personīgi pateica, ka man jāierodas Stūra mājā. Čekā man pārmeta, ka esmu samaitājis nenobriedušus prātus, kā dēļ kāds no ekskursijas dalībniekiem skolā, kur mēs palikām pa nakti, uz sienas bija uzrakstījis saukli “Lai dzīvo 15. maija Latvija”. Skaidrs, ka tā bija stulba provokācija. Pieļauju, ka jūsu minētie VDK aģenti, kuri par mani rakstīja ziņojumus, arī paši saukli uzrakstīja un paši čekai noziņoja,” norāda Kostanda.

To, ka Grostiņš un Gutbergs bijuši VDK aģenti, Kostanda nav zinājis. Abi divi ir braukuši līdzi Kostandas rīkotajās ekskursijās, bet viņu patiesais mērķis acīmredzot nav bijis vēstures izpēte. “Grostiņš bija tāds kā karjerists, ļoti gribēja izsisties, bija arī aktīvs komjaunietis. Savukārt Gutbergs sevi pozicionēja kā apolitisku personu. Viņam patika iedzert un paplosīties,” atceras bijušais politiķis.

Studenti dzied leģionāru dziesmas
1984. gada februārī ir rakstīts ziņojums par LVU Vēstures un filozofijas fakultātes 1. kursa studentu Induli Krēķi. “Dežurējot Brīvprātīgo kārtības sargu vienībā (BKSV), Indulis Krēķis avotam piedāvāja latviešu tautības personas par sabiedriskās kārtības traucēšanu neaizturēt un BKSV štābā viņus nenogādāt. Avots fiksēja šādu konkrētu gadījumu: kādas dežūras laikā tika aizturēts cilvēks alkohola reibuma stāvoklī. I. Krēķis, uzzinot, ka aizturētais ir latvietis, avotam un saviem kursabiedriem, kuru vārdus avots neiegaumēja, piedāvāja aizturēto atbrīvot,” teikts aģenta Štirlica ziņojuma atreferējumā.

Jau iepriekš minētais aģents Sergejs ir ziņojis par Krēķa izdarībām Vēstures fakultātē, 1984. gada maijā rakstītā aģenta ziņojuma atreferējumā lasāms, ka LVU Vēstures un filozofijas fakultātes 1. kursa studenti Krēķis, Ēriks Jēkabsons un Gatis Rūtiņš, pēc aģenta ziņām, ir krasi pretkrieviski noskaņoti. “Dažādu pasākumu norises laikā no mācībām brīvajā laikā, kā arī nodarbību laikā viņi demonstrē savu negatīvo attieksmi pret krievu tautības personām. Regulāri paziņoja, ka buržuāziskās Latvijas laikā it kā dzīves apstākļi bija daudz labāki, ka tad bija “īsti” latvieši, kas cīnījās pret krieviem. Jēkabsons arī demonstrēja savas zināšanas par latviešu leģionāriem, slavinot viņus par prasmi “labi” karot. Visi trīs dziedāja leģionāru dziesmas, te īpaši izcēlās Krēķis. It kā šāds noskaņojums viņiem izveidojās, dienot armijā, kur viņiem nācās ciest, it kā par to, ka viņi ir latvieši. Turklāt viņi daudz lasīja buržuāziskās Latvijas perioda literatūru. Regulāri klausījās radiostaciju “Amerikas balss”. Savu negatīvo attieksmi pret krievu tautības personām minētie studenti izrāda arī dežūru laikā brīvprātīgo kārtības sargu vienībā (BKSV), kad cenšas aizturēt galvenokārt krievu tautības personas. Pēc aģenta ziņām, tajā ir vainojams arī BKSV priekšnieks Odisejs Kostanda, kas saviem kārtības sargiem dod šādus norādījumus,” teikts ziņojumā.

Indulis Krēķis šobrīd ir Militārās izlūkošanas un drošības dienesta priekšnieks. Ar Aizsardzības ministrijas Preses nodaļas starpniecību viņš portālam “Delfi” atbildēja, ka “čekas maisu” jautājumu nekomentēs.

Savukārt viņa studiju biedrs vēsturnieks Ērika Jēkabsons, kurš kopā ar Krēķi ir minēts aģenta Sergeja ziņojumos, portālam “Delfi” raksturoja vidi Vēstures fakultātē savu studiju laikā. “Grostiņu es atceros kā īpaši derdzīgu tipu, viņš bija liels komjaunatnes aktīvists, un man riebās tādi. Būtībā visas problēmas sākās brīdī, kad mēs smagi piekāvām kursabiedru Andri Gudakovski, viņš nejauši atzinās, ka ir VDK aģents. Viņa aģenta kartīte gan nav atrodama. Tad mani un Krēķi izsauca uz 1. daļu pie Indriksona. Krēķi pratināja pirmo, mani pēc tam. Indriksons bija tāds delikātais pratinātājs, viņš teica – vai nu mēs laižam tevi uz kriminālatbildību, bet tas tad nozīmē, ka arī es slikti strādāju… Varbūt tu vari parādīt savu labo gribu un visu uzrakstīt, Indriksons piedāvāja. Es saku – jā, jā, Gudakovskis ir lielākais nacionālists. Bet tad es parakstīju papīru, ka atteikšos no saviem nacionālistiskajiem uzskatiem. Neviens jau to nopietni tāpat neņēma,” stāsta Jēkabsons.

Raksturo kā fanātisku komjaunieti
Vēl kāds ziņojuma atreferējums ir rakstīts 1984. gada oktobrī, tajā aģents ziņo par LVU Vēstures fakultātes 3. kursa studentu Mārtiņu Lūsēnu, kurš izrāda pastiprinātu interesi par buržuāziskās Latvijas laika izdevumiem, regulāri apmeklē grāmatu “melno tirgu” un labi zina izdevumu cenas. “Daļu izdevumu, tostarp politiski kaitīga satura, piemēram, “Dvēseļu putenis”, Lūsēns krāj pie sevis mājās un pēc tam pārdod par augstāku cenu. Piemēram, grāmatu “Dvēseļu putenis” Lūsēns piedāvāja nopirkt LVU studentam Dainim Lemešonokam (vai viņš nopirka šo grāmatu, avotam nav zināms). Diskusijās par politiskām tēmām cenšas neiesaistīties, bet, ja sarunā kāds sāk aizstāvēt padomju propagandas līniju, Lūsēns viņu pārtrauc un liek beigt stāstījumu. Interesējas par Nīčes filozofiju, labi to pārzina. Uzskata, ka pie mums tā tiek traktēta vienpusēji un ka racionālais viņa filozofijā tiek noliegts,” lasāms ziņojumā.

“Grostiņš bija absolūtais karjeras komjaunietis. Viņa tēvs bija Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona Izpildu komitejas priekšsēdētājs. Grostiņam viss tas komunisma fanātisms bija pilnīgi patiess, viņš to netēloja. Viņam, manuprāt, tā bija dziļa traģēdija, ka PSRS sabruka,” sarunā ar portālu “Delfi” saka vēsturnieks, arheologs Mārtiņš Lūsēns. Iepriekš par šādu ziņojumu viņš nav zinājis.

“Grostiņam acīmredzot ir bijis dots uzdevums apkopot informāciju par mani. Ziņojumā gandrīz viss atbilst patiesībai, vienīgi es nekad neesmu Lemešonokam piedāvājis pirkt grāmatu. Es šo cilvēku esmu tikai vienu reizi dzīvē redzējis. Nezinu, no kurienes ir izzīsts šāds fakts. Kopumā tas ziņojums izskatās diezgan draudīgi priekš 1984. gada,” uzsver Lūsēns.

Ar Grostiņu viņš ir mācījies vienā klasē, pēc tam studēja kopā universitātē. “Es ar viņu nerunāju principiāli. Man nebija ar tādiem cilvēkiem, par ko runāt. Mani neinteresēja visas viņa komjaunieša muļķības, kuras viņš, acis pārgriezis, klāstīja. Es domāju, ka informāciju ziņojumam viņš savāca no viena kursabiedra, no otra. Kaut ko paklausījās. Tiešā veidā mēs nekad nekontaktējāmies,” stāsta Lūsēns. Vēsturnieks pieļauj, ka VDK par viņu izrādījusi interesi viņa mātes dēļ, kura bija pazīstama ar vairākiem ievērojamiem latviešu disidentiem.

Pēc šī ziņojuma Lūsēns izsaukts pie augstskolas 1. daļas vadītāja Indriksona, kurš jauno studentu divarpus stundas pratinājis. “Indriksona galvenais mērķis bija mani savervēt kā vēl vienu ziņotāju. Man piedāvāja mācīties visādās čekas skolās, bet es liedzos, ka izlūka karjera man neinteresē, ka ir slikta veselība un jārūpējas par mammu. Beigās Indriksons teica, lai atnesu viņam visas savas antisovjetiskās grāmatas. Vairāk mani pie viņa neizsauca, un es nekādas grāmatas arī neatnesu,” atceras Lūsēns. Pēc šī incidenta viņš pārgājis uz neklātienes studijām: “Bija diezgan skaidrs, ka kāds no kursa ir par mani ziņojis. Man gan bija aizdomas uz pilnīgi citiem cilvēkiem, bet izrādās, ka tas ir bijis Štirlics.”

Bijušais VDK virsnieks un uzņēmējs Guntis Indriksons portālam “Delfi” nevēlējās plašāk komentēt VDK aģenta Štirlica darbību un viņa ziņojumos minētos faktus. “Es jums nevaru stāstīt, kas bija aģenti. Kā jūs to iedomājaties. Es zinu, ka dzīvē neesmu neko sliktu izdarījis. Es neesmu nevienu krimināllietu ierosinājis, manis dēļ neviens cietumā nesēdēja. Es tur [VDK] pavisam maz biju un esmu daudz aizmirsis arī. Par Grostiņu man ir grūti kaut ko pateikt, es neesmu ar viņu bijis tik tuvu pazīstams,” norādīja Indriksons.

Ar parapsiholoģiju pret rusifikāciju
1983. un 1984. gadā trīs ziņojumi ir rakstīti par Rīgas 52. vidusskolas matemātikas skolotāju Māri Spriņģi. Pirmais no tiem stāsta, ka sarunā ar aģentu Spriņģis, kurš iepriekš bija atļāvies izteikt pretpadomju un nacionālistiskus izteicienus, paziņoja, ka Latvijai ir jābūt un tā būs neatkarīga. “Nepieciešama nacionālistiska aktivizācija starp latviešiem, un kā propagandas līdzekli pieminēja folkloru, akcentējot buržuāziskās Latvijas laika kultūras mantojumu. Ieteica aģentam turpināt komjaunatnes darbu, norādīja, ka ir nepieciešama viņa izvirzīšanās vadošos amatos, kā arī ir jāveido atbilstoša nacionālistiska noskaņa latviešu jauniešu starpā un jāpalīdz viņiem iekārtoties atbildīgos amatos,” lasāms ziņojuma atreferējumā.

Otrā ziņojuma atreferējumā minēts, ka Spriņģis sarunā ar aģentu teicis, ka ir nepieciešams cīnīties ar “latviešu tautas rusifikāciju”. “Pēc viņa vārdiem, cīnīties vajag ar miermīlīgām metodēm. Par vienu no šādas cīņas metodēm uzskata iepazīstināšanu ar dažādu reliģisko literatūru, grāmatām par parapsiholoģiju, lai iegūtās zināšanas izmantotu “cīņai”. Pēc Spriņģa domām, viena no spēcīgākajām šādas cīņas metodēm ir parapsiholoģija. Par vienu no cīņas metodēm Spriņģis nosauca “savu cilvēku izvirzīšanu vadošos amatos”. Spriņģis uzskata, ka ir nokļuvis VDK redzeslokā. Telpās, īpaši viņa mājās, cenšas nerunāt,” teikts ziņojumā.

Trešajā ziņojumā lasāms, ka papildu operatīvās pārbaudes objekts Spriņģis avotam iedevis lasīšanai divas grāmatas latviešu valodā, kuru saturs, pēc aģenta vērtējuma, ir antisemītisks un pretvalstisks.

“Kur tad viņam bija tik daudz laika rakstīt ziņojumus, bija arī jāmācas, jāsporto, jātaisa karjera,” ironiski jautā ekonomists, fizikas un matemātikas pasniedzējs Māris Spriņģis. Viņš sevi šajos ziņojumus atpazīst un atzīst, ka šādas sarunas tiešām ir bijušas. Spriņģis ar Grostiņu iepazinies studiju laikā, kopā sportojuši un bieži vien diskutējuši par filozofiju un mākslu. Spriņģis vēl pirms šiem ziņojumiem ir ticis vervēts, kā arī Latvijas VDK 5. daļas priekšnieks Frīdrihs Straube-Strauss viņu aicinājis strādāt pretizlūkošanas nodaļā, tomēr Spriņģis atteicies.

“Čeka zināja manu nostāju, un, iespējams, tāpēc aģenti bija sūtīti mani pieskatīt. Bet es nebaidījos, es neaicināju uz valsts varas gāšanu, nekūdīju uz nemieriem. Tās bija tādas virtuves sarunas, un Grostiņš tajās man piesardzīgi piebalsoja,” portālam “Delfi” stāsta Spriņģis. Pēc šiem ziņojumiem nekādu seku no VDK puses nav bijis. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Spriņģa ceļi ar Grostiņu krustojušies vairākkārt, tomēr ne reizi Grostiņš nav par šīm lietām runājis vai arī atvainojies.

Ziņojumi arī par skolēniem
Jaunākais no aģenta Štirlica ziņojumiem rakstīts 1987. gada februārī. Tajā stāstīts, ka Rīgas 1. vidusskolas 11. klases skolnieki Valdis Vēveris un Andris Romanovskis nodarbojas ar ideoloģiski kaitīga un pornogrāfiska satura videofilmu kolektīvas skatīšanās organizēšanu. “Par seansu no skatītājiem tiek ņemta samaksa 5 rubļu apmērā. Par šo faktu tika informēta skolas administrācija un Kirova rajona Iekšlietu daļa, kur ar Vēveri un Romanovski tika veiktas brīdinoša un profilaktiska rakstura pārrunas,” teikts ziņojuma atreferējumā.

Andris Romanovskis atzīst, ka šāds gadījums ir bijis – tas noticis 1986.–1987. gada skolas ziemas brīvlaikā. “Droši zinu, ka “ziņoja” divu manu klasesbiedru vecāki. Vienā no pirmajām skolas dienām pēc brīvlaika mūs ar Valdi Vēveri izsauca direktors un izskaidroja drošas uzvedības līniju. Ar to arī mana darbošanās videofilmu rādīšanā beidzās. Neko vairāk par šo lietu nezināju līdz jūsu atsūtītā dokumenta izlasīšanai. Dokumentā mani izbrīnīja datums – 02.1987., jo tad tā lieta jau sen bija noklususi. Ar šodienas aci pārskatot to lietu, es redzu, ka pareizi vien ir, ka mūs nobremzēja. Vai tie bija klasesbiedru vecāki, kas to izdarīja, vai Normunds Grostiņš mēnesi vēlāk, man ir gluži vienalga,” saka Romanovskis, kurš par Grostiņu var teikt tika labu.

ASV latviete aicina pilināt asinis uz PSRS karoga
Divos no aģenta Štirlica ziņojumu atreferējumiem ir stāstīts par kontaktiem ar trimdas latviešiem. Viens no tiem ir rakstīts par ASV dzīvojošo latvieti Tiju Kārklis, kura, tiekoties ar aģentu, interesējās, vai viņš klausās radiostacijas “Amerikas balss” raidījumus. Tikšanās esot notikusi pēc ārzemnieces iniciatīvas. “Viņa lūdza uzzināt, ko gribētu klausīties Latvijas jaunatne. Pēc tam, kad aģents pasūdzējās par to, ka šī radiostacija republikas teritorijā ir slikti dzirdama, un izrādīja savu interesi par emigrācijas pasākumiem attiecībā par LPSR, ārzemniece paziņoja, ka, lai radītu vēlamo efektu uz sabiedrisko viedokli ārzemēs, ir nepieciešams izdarīt “kaut ko ārpus likuma rāmjiem – dedzināt padomju karogus vai, piemēram, kā izdarīja kāds mācītājs, – pārgriezt vēnas un publiski pilināt asinis uz Padomju Savienības karoga, lai parādītu, kāds tas ir asiņains”,” teikts ziņojumā.

Tija Kārklis, kura šobrīd dzīvo ASV, portālam “Delfi” atzina, ka atceras tikšanos ar šo cilvēku, tomēr neatminas, kādēļ nolēmusi tikties tieši ar Grostiņu un kā viņa ir atradusi šī cilvēka kontaktus. Sarunas detaļas viņa vairs neatceras.

Otrā ziņojuma atreferējums ir par Austrālijas latvieti Arni Līdumu, kurš 1984. gada jūlijā Rīgā uzturējās kā tūrists. Sarunās ar aģentu Līdums esot veicis ideoloģiski kaitīgu avota apstrādi: “Viņš aģentam iedeva grāmatu “Baltijas republikas Lielā tēvijas kara priekšvakarā”. Grāmatas vāks un titullapa izveidoti tā, it kā tā būtu drukāta izdevniecībā “Zvaigzne”. Ieteica avotam iedot šo grāmatu palasīt citiem, tomēr vienlaikus rīkoties uzmanīgi. Teica aģentam, ka viņa brālis ir “Latviešu tautas Austrālijas apvienības” rīcības komitejas loceklis, bet šai organizācijai ir cieša saikne ar “Pasaules Brīvo latviešu apvienību”. Jautāja “par pretestību, ko latviešu tauta izrāda krieviem”, interesējās par gadījumiem, kad 18. novembrī tiek pacelti buržuāziskās Latvijas karogi.”

Arnis Līdums šobrīd dzīvo Austrālijā, Adelaidā. Diemžēl uz “Delfi” e-pasta vēstulēm viņš neatbildēja.

Grostiņš atbild īsi
Portāls “Delfi” vairāku nedēļu garumā mēģināja telefoniski un ar īsziņu starpniecību sazināties ar Normundu Grostiņu, līdz beidzot viņš atbildēja ar lakonisku īsziņu: “Lūdzu, pievienojiet publikācijai manu komentāru: Ar VDK neesmu sadarbojies.” Arī iepriekš publiski savu saistību ar VDK viņš nav skaidrojis.

1964. gadā dzimušais Grostiņš studiju laikā Latvijas Valsts universitātē bija Miera aizstāvēšanas komitejas priekšsēdētājs, kā arī šīs pašas universitātes Ateistu kluba priekšsēdētājs. Savā politiķa karjerā ir pārstāvējis dažādas sīkpartijas un lielākas partijas, no kurām vairākas izcēlušās ar dažādiem radikāliem lozungiem. Savu politisko karjeru viņš sāka Demokrātiskajā partijā, kas vēlāk pārtapa par demokrātisko partiju “Saimnieks”. 1996. gadā Grostiņš minēts kā viens no kandidātiem uz finanšu ministra amatu. Politiķis vairākkārt kandidējis Saeimas vēlēšanās, bet ne reizi nav ievēlēts.

No 1998. līdz 2016. gadam viņš vadīja partiju “Eiroskeptiķi”, kas 2008. gadā tika pārdēvēta ar Rīcības partiju. 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās viņš piedalījās no Latvijas Sociālistiskās partijas saraksta kā neatkarīgs kandidāts. Šī saraksta līderis 2014. gadā bija Alfrēds Rubiks. 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās un 13. Saeimas vēlēšanās Grostiņš kandidēja “No sirds Latvijai” (NSL) sarakstā. Savukārt pērn viņš bija Centra partijas saraksta līderis 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, bet, līdzīgi kā citās vēlēšanās, Grostiņš neieguva vēlētāju atbalstu. Vēl pagājušā gada novembrī Centra partija kopā ar citām marginālām partijām iniciēja parakstu vākšanu tautas nobalsošanas ierosināšanai par Saeimas atsaukšanu.

Kā zināms, saskaņā ar likumu 2018. gada decembrī ikvienam interesentam tīmekļvietnē https://kgb.arhivi.lv kļuva pieejama daļa no tautā vispārināti dēvētajiem “čekas maisiem” – aģentu kartotēka un daļa citu LPSR VDK dokumentu. Taču tas radīja jaunus jautājumus par to, kā sabiedrībai vērtēt kartotēkā atrodamās personas, ja nav zināmi nekādi citi fakti par viņu sadarbības būtību. Vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki jau steidza skaidrot savas sadarbības formālo – tātad nevainīgo – dabu.

Esam aicinājuši un aicināsim tos cilvēkus, kuru vārdi jau ir publicētajās VDK aģentu kartītēs, bet segvārdi un personas lietu numuri atrodami “Delta Latvija” datubāzes ziņojumos, komentēt šos ziņojumus, skaidrot un vērtēt savu tālaika rīcību. Tāpat aicinām ikvienu, kuram ir informācija par šajā rakstā minētajiem notikumiem, informēt redakciju.

Tāpat meklējam ziņojumos, iespējams, minētos un jautājam viņiem, kā tālaika notikumi ietekmēja viņu dzīvi. Gan vieniem, gan otriem, gan viņu laikabiedriem tolaik un tagad jautāsim, kādām jābūt notikušā konsekvencēm šobrīd, iegūto informāciju publicējot gan rakstu veidā, gan aicinot personas piedalīties raidījumā “DELFI TV ar Jāni Domburu”.

“Delfi” 2019. gadā ir pavadījuši daudzas dienas, lai dažādos aspektos pētītu VDK “mantojumu” informācijas sistēmā “Delta Latvija” – restaurētajā VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas automatizētajā datubāzē, kas gan, atšķirībā no kartotēkas, kuru ierasti dēvējam par “maisiem”, nav publicēta internetā, tomēr ir pieejama pētniekiem.

“Delta” ietver 9141 aģenta ziņojumu atreferējumus (7765 ziņojumu un 1376 signālu) un VDK darbinieku sagatavotas izziņas vai citu informāciju par personām vai notikumiem un ar to saistīto VDK rīcību.

Atbilstoši aģentu kartotēkā publicētajiem datiem – segvārdiem un personas lietu numuriem – “Delfi” pārbaudīja, vai datubāzē atrodami ziņojumi saistībā ar vairākiem simtiem aģentu, kuru dati atbilst Latvijā agrāk vai šobrīd plašāk pazīstamu vai ar valstij un sabiedrībai būtiskām tēmām vai nozarēm saistītu personu vārdiem.

Lielākajā daļā gadījumu saistībā ar minētajiem aģentiem datubāzē nav nekādas informācijas, tomēr daudzu desmitu aģentu ziņojumi datubāzē ir – visbiežāk saistībā ar vienu aģentu ir viens vai daži, taču atsevišķos gadījumos – arī ap desmit vai vairāk nekā desmit ziņojumiem.

Jāuzsver, ka konkrētu aģentu ziņojumu atrašanās VDK datubāzē nenozīmē, ka šie ziņojumi raksturo konkrēto aģentu darbību pilnībā vai ka šo aģentu sadarbība bijusi aktīvāka nekā citu, jo “Delta Latvija” datubāzē atreferēta tikai neliela daļa no visiem ziņojumiem, kas tapuši VDK darbības laikā. Ziņojumu atrašanās datubāzē rada papildu pamatu plašākam vērtējumam par konkrētu personu sadarbības ar VDK konkrētiem apstākļiem.

Datubāze “Delta Latvija” Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) līdz 2019. gada 1. maijam bija pieejama ar daļēji slēptu informāciju, jo Satversmes aizsardzības birojs, balstoties uz likumu “Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”, 2018. gada vidū to šādā redakcijā nodeva VDK zinātniskās izpētes komisijas darba vajadzībām.

Pērnā gada nogalē veiktie likuma grozījumi paredz, ka LPSR VDK dokumenti tagad vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām pieejami, iekļaujot visus dokumentos minētos personas datus. “Delta Latvija” nerediģētā versija ir pieejama no 2019. gada maija sākuma.

Atis Priedītis saka:

Kaut kad jau sāksies arī publikācijas par to, kā tika izmantoti “stukaču ziņojumi” un ko konkrēti darīja VDK speciālie aģenti. Pēc 1986.gada pratināšanas un fiziskas spīdzināšanas tika aizstātas ar psiholoģisko teroru. Pagaidām neviens lielais masu medijs par to atklāti nav rakstījis. Esmu ar pseidonīmu Andris Marts nu jau divas reizes izdevis savu atmiņu grāmatu “Kristaps – slepenie protokoli”. Grāmata ir brīvi nopērkama un atrodama arī dažās bibliotēkās. To var arī brīvi lejupielādēt. Grāmata rakstīta izmantojot fantastikas žanru, jo paši VDK darbinieki šādas vajāšanas, ticamākais, ka neatzīs nekad. Patiesībā gandrīz visiem grāmatā aprakstītajiem vajāšanu gadījumiem ir liecinieki, kuri visu notikušo var apstiprināt.

LV saka:

Pēc patiesas Latvijas tiesiskuma atjaunošanas tādus aldus plaužus un baibas plaudes tiesās Tribunālā. Spriedums un tā izpilde būs kā Čaučesku.

daudz saka:

Ir daudz dzeltenā rase balto rasi nositusi ,apzagusi,aplaupījusi……Tagad būtu jāsit cik rokai spēka,nenolaidiet dūres….Ceļš uz Romu ir brīvs…..