R. Bruners. Par opozīciju, 2. daļa

R. Bruners. Par opozīciju, 2. daļa

Cilvēki vēl nav spējīgi paši lemt savu likteni, bet valsts materiālās vērtības tie neuzskata par savām. Ja likteņu lēmēji un vērtību pārvaldnieki kaut kādu iemeslu dēļ nozūd, cilvēki nav spējīgi paņemt atbrīvojušos varu. Citiem vārdiem sakot, cilvēki vēl nespēj nodibināt cilvēcisku sabiedrību, par ko iet runa https://societyandnature.org/sarunas/galvenais/ .

Tā vietā cilvēki cenšas atrast sev iespējami labāku saimnieku, kurš būs labvēlīgi noskaņots un atvēlēs lielāku kumosu no sabiedriskā labuma. Tas notika arī Latvijā un to aplūkojām 1.daļā, tāpēc turpināsim par mūsu jaunajiem saimniekiem no Eiropas Savienības (ES). Runā, ka ES patiesībā ir butaforija, reālu varu nenes un tiek vadīta no ASV un Izraēlas. Tāpēc aprakstīšu konkrētu piemēru no savas pieredzes. Tas manuprāt parādīs esošās attiecības pietiekoši labi.

ES iestādes Briselē ir apmeklējuši daudzi, tāpēc gribētu jautāt, kādu iespaidu rada tur sastaptie ierēdņi? Varbūt man ir īpaši nelāga pieredze, bet esmu sastapis īpatņus, kuriem ir vai nu redzams fizisks defekts, vai arī izturēšanās liecina par kādu novirzi. Tie bezmērķīgi klīst pa gaiteņiem, vai arī aktīvi rosās, pulcējas kabinetos, kur sarunājas, bet nav iespējams saprast, par ko iet runa. Dzer kafiju, ēd cepumus un konfektes, mētājas ar konfekšu papīriņiem ..

Turpretim īstā dzīve un darbs kūsā ēkas pašā augšējā stāvā, tuvāk antenām, raidītājiem un citām tehniskām uzpariktēm. Darbinieki izmetušies kreklos, uzrotītām piedurknēm strādā cieši blakus viens otram, jo telpā nepietiek vietas, aparatūra nokrauta gandrīz līdz griestiem. Pēc ierēdņiem viņi neizskatās, drīzāk atgādina kādas austrumu zemes armijas vienību. Manā klātbūtnē valdīja klusums, bet iespaids bija tāds, ka uzruna angļu vai franču valodā tiem nebūtu saprotama.

* * *

Nokļuvu šajā vietā vienreiz, un tā nebija mana iniciatīva. Par to turpmāk, bet vispirms viena būtiska atruna. Iepriekšējās publikācijās https://tautastribunals.eu/?p=54254 , https://tautastribunals.eu/?p=54267#comment-67003 īsi pieminēju, ka man savulaik nācās atlaist no darba čekistus. Lieki teikt, ka tas nebija patīkami, un šķiršanās nenotika ar maigiem vārdiem. Cita starpā, man tika teikts, ka mani pašu turpmāk atlaidīs no jebkura darba, kur sākšu strādāt.

Nekāds jaunums tas man nebija, jo arī mani iepriekšējie kontakti ar čekistiem, kas droši vien bija vervēšanas mēģinājumi, beidzās ar līdzīgiem izteicieniem. Lai nu kā, bet savu vārdu viņi ir turējuši. Laikā no 1992. gada līdz 1997. gadam esmu mētājies pa dažādām valsts iestādēm, neatrodot sev jēdzīgu pielietojumu. Apzināti pret Latvijas interesēm strādāt nespēju, tāpēc jebkāda karjera man bija liegta. Privātajā sektorā un “uz zemes” visu kontrolēja čeka un bandīti, bet legāli emigrēt spēju tikai 2004. gadā.

Turpmāk aprakstītie notikumi attiecas uz 1996. līdz 1997. gadu, kad atrados kādā pilnīgi bezjēdzīgā Eiropas lietu amatā pie Ārlietu ministrijas. Saņēmu tur valsts algu, par ko man ir kauns un es atvainojos.

Varētu teikt, ka es tāds nebiju vienīgais. Lai gan attaisnojums tas nav, bet atgādināt der. Tāpēc notikumu aprakstu sākšu ar vēl vienu piemēru par šo tēmu.

* * *

Bija tāds komjaunietis vārdā Andrejs Panteļejevs, Saeimas deputāts no Latvijas Ceļa (LC). Andrejs cīnījās ar zaļo pūķi un vienreiz viņam sanāca izraisīt negadījumu, esot pillā pie stūres. Detaļās es kļūdīšos, bet tas bija pietiekoši nopietns pārkāpums, lai viņam, tā sakot, norautu uzplečus un goda zīmes. Atņēma regālijas un amatus, kas noteica viņa augsto sabiedrisko statusu. To, kas bija palicis pāri no Andreja, kanalizēja uz SAB.

Minēto gadījumu atspoguļoja mēdijos, bet iepriekš līdzīgs liktenis esot piemeklējis citu LC līderi Jāni Vaivadu. Viņu uz specdienestiem nepārcēla, tomēr puspelēkajā jomā nācās darboties arī viņam. Droši vien LC bija slēgta tipa partija, ko veidoja ļaudis ar piederību visai specifiskām aprindām.

Konkrēti, iet runa par Vaivadu kā Eiropas integrācijas biroja (EIB) vadītāju. Formāli EIB bija papīru pārsūtīšanas un izpildes kontroles kantoris, bet normatīvu saskaņošanu veica speciālisti ministrijās un citur. EIB atgādināja iestādi, kas izvēlas un gatavo kadrus darbam ES iestādēs, politiķus, pašmāju priekšniekus .. Man ir zināma viena augsta līmeņa vadītāja, kura izvirzījās amatā Latvijā. Pārējās dāmiņas vai nu saņēma kārotos amatus Briselē, kur pildīja specifiskos ieteikumus no Latvijas, vai arī papildināja liberālo partiju rindas, vai arī nokļuva valsts prezidenta tuvumā ..

Tiktāl viss būtu skaidrs un saprotams, ja vien šajā nosēdumu dīķī nesēdētu arī Gints Freimanis. Ko tur darīja cilvēks ar Maskavas augsta līmeņa kara augstskolas izglītību, speciālists franču un vjetnamiešu valodās? Kurš bija apmeklējis mācību iestādi, ko beiguši gandrīz visi Francijas Republikas prezidenti?

Patiesībā Gints skaitījās darbā Valsts kancelejā, bet būtisku iemeslu dēļ tur atrasties nevarēja. Tāpēc viņš iekārtoja savu rezidenci EIB, kas atradās Elizabetes ielas namā pāri ielai.

Droši vien es pārāk uzbāzīgi centos noskaidrot Ginta nodarbošanos. EIB izvietojās vienā lielā telpā, un viņš bija atdalījis savu darba vietu ar starpsienu, tomēr es iebāzu degunu arī tur. Man radās iespaids, ka Gints darbam un komunikācijai izmanto speciālu aparatūru. Tas arī bija galvenais iemesls kāpēc viņš nevarēja sēdēt Ministru Kabineta ēkā. Tur tādas lietas neiet cauri, bet namā iepretim varēja darīt visu, kas ienāk prātā.

Sagadījās tā, ka nākamā Briseles apmeklējuma laikā man paziņoja, ka kāds vēlas mani satikt. Kopā ar pavadoni liftā uzbraucām pašā augšā. Mani ieveda telpā, ko aprakstīju iepriekš. Pavadonis pazuda, bet manā priekšā drīz nostājās kāds vīrs, cik sapratu, šī iestādījuma priekšnieks. Viņš lūkojās manī ar iznīcinošu skatienu un klusēja, tomēr skatienā ietvertais vēstījums bija skaidri saprotams. Ja atmetam necenzūru, tas jautāja tieši un nepārprotami – ko tev vajag?

Es viņam būtu pastāstījis ko man vajag, bet toreiz mans apziņas līmenis nebija pietiekošs. Manas darbības mērķi un līdzekļi vēl nebija formulēti, kā tas ir pašreiz, skatiet https://tautastribunals.eu/?cat=11 un https://societyandnature.org/sarunas/ . Turklāt viss notiekošais man nāca pārāk negaidīti,  biju nedaudz šokēts. Tāpēc saruna beidzās nesākusies, ar dažām nesakarīgām frāzēm. Pēc tam es no turienes aizgāju, lai vairāk nekad neatgrieztos.

* * *

Vēlāk Latvijā man kāds paskaidroja, ka Gintu Freimani traucēt nevajag, jo viņš darbojas augstā līmenī. Patlaban viņš, figurāli izsakoties, ir paņēmis nobarot ruksi un izturas pret saviem pienākumiem ar atbildības sajūtu. Kad jautāju par rukša parametriem, saņēmu izvairīgu atbildi. Par īstu ruksi to vēl nevarot saukt, jo no malas tas izskatās pēc jauna, daudzsološa grāmatveža vārdā Valdis. Par ruksi viņš kļūs smalka, psiholoģiski niansēta procesa rezutātā, pamazām radinoties pie varas, naudas .. un bailēm.

Valda tapšana par ruksi minētā procesa rezultātā Latvijas sabiedrībai nekāds noslēpums nav. Tas ir pamatīgi aprakstīts romānos par varu, naudu un bailēm, kas vienmēr iet roka rokā. Kāpēc bailes? Tāpēc, ka Valdi smagi iegāza ar paņemto kredītu, ko vēlāk pārdeva kopā ar pašu Valdi kādai Latvijas ebreju bankai. Visas bankas pieder ebrejiem, bet šī izceļas kā lepna ebreju banka, kas cenšas uzsvērt savu noteicošo stāvokli sabiedrībā. Bailes rada apziņa, ka būs jāatbild par noziegumiem pret Latviju, kas pastrādāti izpildot savu daudzo saimnieku prasības.

Attiecībā uz pašu Valdi viss iepriekš minētais droši vien izraisīja nervu sabrukumu, kam sekojot sabruka kuslā “personība”, ieskaitot gribu, sirdsapziņu, pašcieņu un visu pārējo, kas sastāda cilvēka būtību. Kad ruksis bija ienācies, to apprecināja ar gados stipri vecāku, stingru tanti un sāka virzīt augstākajos Latvijas un ES amatos. Ezoteriski izsakoties, Valda organismu tagad iluminē kāda astrāli ruksīga būtne, kurai ar cilvēciskumu nav nekā kopīga.

Kā interesēs darbojas Gints Freimanis, to lai lasītājs spriež pats, bet tās nav Latvijas intereses. Mācību laikā Francijas administrācijas skolā Gintu esot “uzrunājis” SAB, bet viņš uzrunu esot ignorējis. Nav brīnums, ar līdzīgiem panākumiem tukšās taras pieņemšanas punkts varētu uzrunāt alkohola lieltirgotāju.

* * *

Ja Latvijas sabiedrībai viss ir desmitreiz skaidrs, tad kāpēc mēs joprojām nespējam saukt savus rukšus īstajos vārdos? Kāpēc mēs nespējam saukt viņus pie atbildības par sastrādāto, un ierādīt tiem attiecīgos aizgaldus? Tāpēc, ka vara nepieder mums. Nespējot to paņemt, mēs joprojām aicinām savus saimniekus apžēloties, lai tie zogot un laupot atstātu mums vismaz iztikas līdzekļus.

Turpinājums sekos. Atgādinu, ka manām publikācijām var sekot ar Twitter palīdzību https://twitter.com/R_Bruners .

23.01.20