Juris Dzelme. Esejas

Kā (un kāpēc!) veidot dzīvi Latvijā ?

(Pārdomu apkopojums)

Juris Dzelme

Kāda “labklājība” mums vajadzīga?

(Valsts)

            (Ne)kārtība

            Cilvēka dabai piemīt pretrunīgas tieksmes – pēc brīvības un pēc kārtības, pēc iespēju, daudzveidības palielināšanas un pēc noteiktības, stabilitātes. Pilnīga brīvība (haoss) un ideāla kārtība (miers) nav iespējami, jo sevišķi vienlaicīgi, bet šīs tieksmes sacenšas un pasaule, sabiedrība svārstās starp galējībām. Jo mazāka svārstību amplitūda, jo vieglāk un veiksmīgāk pārdzīvot svārstības.

            No visai stingras (vismaz ārēji) un ļaunas “padomju” (PSRS) kārtības Latvijai izdevās atbrīvoties  pirms 28 gadiem un strauji palielināt brīvību, pirmkārt tirgus brīvību. Tomēr “brīvais tirgus” nenes gaidīto laimi nospiedošam vairākumam Latvijā.

            Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijas brīvās, demokrātiskās (it kā) varas pārstāvji mēģina tautai iestāstīt, ka nemitīgi rūpējas par labklājību. Tomēr te ir vismaz divas problēmas. Vispirms, ja ar labklājību mēģina saprast tikai pašu minimālāko, tas ir – fizioloģisko vajadzību apmierināšanu (pārtiku un pajumti), tad, atstājot novārtā pārējās pamatvajadzības, nekas neiznāk arī ar minimālo, kā to pieredze jau pierāda. Otrkārt, varas pārstāvji, rūpējoties par labklājību, pārsvarā sāk ar sevi, ar savu personīgo materiālo labklājību (daļēji savu garīgo vajadzību neapzināšanās rezultātā) un lielākā daļa pie tā arī apstājas, tālāk netiek.

            “Labklājības valsts”, par kuru runā Latvijas politiķi, sola dot tikai pašu vienkāršāko – valsts iedzīvotāju  materiālo labklājību. Solījumi tiek doti pirms vēlēšanām, bet pēc tām parasti tiek aizmirsti. Bet pasaule ir saistīta, viss ir sasaistīts – pēdējais laiks arī varai līdz tam aizdomāties. Bez izpratnes par savām un savas tautas garīgajām vajadzībām, nekas neiznāk ne ar savu, ne tautas, ne materiālo, ne garīgo labklājību, jo visas vajadzības ir nesaraujami saistītas.

Juris Dzelme  

Rīga, 04.04.19. – 04.05.19.

Vai dzīvei ir mērķis?

(“Jēga”)

(Sa)saistība

            Latvijas tautai un valstij, tāpat kā lielākajai daļai pasaules valstu, ir jārisina 3 galveno uzdevumu grupas savu iedzīvotāju pamatvajadzību apmierināšanai:

1) nodrošināt katram cilvēkam iespēju iegūt izpratni par savu vietu pasaulē, par dzīves jēgu un mērķi, par attiecībām ar savu apkārtni, ar saviem tuvākajiem (ģimeni, draugiem, paziņām) un ar savu tautu (pamatvajadzību pēc piederības, atzīšanas, pašrealizācijas un transcendences apmierināšana jeb garīgās labklājības nodrošināšana);

2) atbilstoši tradicionālajai katrā valstī izpratnei par attiecībām ar savu apkārtni, tuvākajiem cilvēkiem un savu tautu nodrošināt taisnīgumu cilvēku attiecībās, strīdu un domstarpību saprātīgu pārvarēšanu, ņemot vērā gan atsevišķu cilvēku, gan dažādu, lielāku un mazāku, stabilu un īslaicīgu grupu intereses, vajadzības un iespējas (pamatvajadzības pēc drošības apmierināšana);

3) katram tautas pārstāvim, katram valsts iedzīvotājam nodrošināt pārtiku un pajumti (materiālo labklājību, fizioloģisko pamatvajadzību apmierināšanu).

            Visas 6 pamatvajadzības, kuras konsekventi apspriestas A.Maslova darbos (“Maslova piramīda”) ir savstarpēji saistītas un to apmierināšanas uzdevumi jārisina kopā, saskaņoti, plānojot un īstenojot pakāpenisku, saskaņotu, evolucionāru (pēc iespējas vienmērīgu) pārvērtību kopu. Materiālā labklājība pie tam nav iespējama bez garīgās labklājības un otrādi. Nav iespējams apstāties un sastingt mūžīgas laimes stāvoklī, “nirvānā”, aizbēgt no materiālās pasaules, bet nevar arī iegrimt nepārtrauktu pārvērtību haosā, “sansarā”, cerot tur atrast mērķi, apmierinājumu. 

(Bez)atbildība

            Dabas noteiktā tiekšanās uz saglabāšanos, izdzīvošanu virza uz mieru, uz stabilitāti, uz materiālo labklājību. Laiku pa laikam tomēr neizbēgami rodas novirzes no līdzsvara, dažādu nekontrolējamu gadījuma procesu, tai skaitā pārvaldības nepilnību un kļūdu, dēļ. Ja novirzes un neatrisinātas problēmas uzkrājas, tad rodas vajadzība pēc atsevišķām, relatīvi straujākām izmaiņām, reformām un revolūcijām. Sabiedrības un tās pārstāvju uzdevums ir pēc iespējas samazināt izmaiņu negaidītību, straujumu un sāpīgumu, sagatavojoties pārvērtībām savlaicīgi un pakāpeniski, krājot zināšanas par apkārtni un sevi, apspriežot mērķus, iespējamās problēmas, uzdevumus un to risinājumus ar visiem ieinteresētajiem. Problēmas prioritāri jāizzina un jārisina vispirms ideju, zināšanu pasaulē, nevis jāgaida, kamēr kārtējās, parasti diezgan viegli prognozējamās nepatikšanas uzkrīt “kā sniegs uz galvas” un jāsāk steidzīgi taisīt reformas un/vai revolūcijas (ja relatīvi “nesāpīgāku” reformu iespējas izrādās jau palaistas garām, “nogulētas”). Jāprot savlaicīgi mācīties no kļūdām, vēlams svešām, nevis savām.

            Latvijas valsts pašlaik šos, it kā acīmredzami nepieciešamos, uzdevumus pildīt nespēj. No ārpuses uzspiestā brīvā tirgus kundzība, globalizācija, visatļautība, individuālisms un egoisms grauj valsts pastāvēšanas pamatus, virza uz visatļautību, izvirtību, alkatību un bezatbildību. Mantkārība apslāpē patriotismu un tieksmi uz zināšanām, nomāc tieksmi uz savu tradīciju, savas zemes un tautas saglabāšanu un uzplaukumu. Zinātne, māksla, kultūra atstātas novārtā, uzvar visprimitīvākā, piezemētā materiālās labklājības izpratne kā bagātības un varas negausīga vairošana.

            Rūpes par mākslu, kultūru, par patriotismu un Dzimtenes mīlestību daudziem politiķiem ir vāji saprotamas un kalpo tikai priekšvēlēšanu solījumu “buķetes” izskaistināšanai. Tomēr tieši zināšanas un idejas virza izmaiņas un valda pār pasauli. Kas to nesaprot, ātri zaudē, jo, ja nav intereses par idejām, par pasauli, nav motivācijas kopīgi, draudzīgi darboties, pārvarot grūtības, nav vēlēšanās meklēt risinājumus, tad dažādi apdraudējumi, strīdi un nesaskaņas ņem virsroku un labklājība, pat ja ir izdevies to uz īsu brīdi sasniegt, strauji zūd. “Pastāvēs, kas pārvērtīsies.” (Rainis) 

(Ne)valstiskums

            Spēju mācīties, spēju tikt galā ar sevi, ar savām problēmām var nodrošināt tikai nepārtraukta interese par notiekošo visapkārt, savās mājās un pasaulē, spēja izzināt notikumus un izprast to jēgu. Galvenie “instrumenti” dzīves izpratnei un virzīšanai labvēlīgā gultnē ir zināšanu iegūšana (mūsdienās galvenokārt ar vairāk vai mazāk formalizētas zinātnes palīdzību), to  sistēmisks apkopojums (abstrakts, loģisks ar filozofiju vai uzskatāms, tēlains ar mākslu), izplatīšana ar izglītības palīdzību un dalīšanās, apspriešana ar citiem, meklējot kopīgas atbildes uz arvien sarežģītākajiem jautājumiem. Vienatnē cilvēks nevar  veiksmīgi atrisināt arvien grūtākos pasaules izziņas un sabiedrības pilnveidošanas uzdevumus. “Ikvienam ir roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek.” (Rainis)

            Katrai tautai un arī tās nozīmīgākām daļām, grupām (pilsētās, ciemos, pašvaldībās, arodbiedrībās, nevalstiskās organizācijās u.tml. kopās apvienotiem iedzīvotājiem) jāatrod pārstāvji, eksperti, speciālisti, “gudrie” visu nozīmīgo uzdevumu risināšanai, starp kuriem svarīgākie ir apkārt notiekošā izpratne (izmantojot zinātni, mākslu, filozofiju) un pareizu, notikumus apsteidzošu lēmumu (politisku, organizatorisku un tehnoloģisku) pieņemšana un savlaicīga īstenošana (plaši informējot (diskutējot gan tieši, personīgi kontaktējoties, gan ar mediju palīdzību un virtuālajā telpā) un nopietni pārliecinot (ar mākslas palīdzību) par pasākumu vajadzību.    

Juris Dzelme  

Rīga, 20.01.20.

Kāpēc vajadzīga ideoloģija, māksla un filozofija?

(Enerģija un informācija evolūcijai)

(Paš)realizācija

            Kā pārvarēt  “alkatību un bezatbildību”, kas, pēc eksprezidenta Andra Bērziņa izteikumiem, draud Latvijai? Ko darīt, lai sabalansētu tieksmi pēc garīgās labklājības, pašrealizācijas un transcendences ar cenšanos sasniegt primitīvu materiālo labklājību? Vai ir izeja no pretrunām starp garīgo un materiālo? Vai ir risinājumi?

            Jāsāk ar idejām, jāturpina ar kārtību un pārvaldi, jānodrošina visu, nevis tikai primitīvāko,  pamatvajadzību apmierināšana, īpaši rūpējoties par zināšanām un garīgumu. Jāturpina 1. un 2. atmodas laikā uzsāktā un 3. atmodas laikā turpinātā tautas tradīciju valstiska kopšana, tomēr ar to vien nepietiek. Sarežģīti politiski un tehnoloģiski procesi prasa skaidrojumus, kurus nevar atrast vienatnē un kurus nespēj dot tradīcijas vai reliģija. Eksaktās zinātnes (fizika, ķīmija, bioloģija) dod pamatu vajadzīgo zināšanu iegūšanai, bet uz šīm zināšanām balstītu pasaules izpratni veido filozofija un  humanitārās zinātnes (vēsture, lingvistika, filoloģija) un padara saprotamu un subjektīvi pieņemamu māksla. Sabiedrībai ar valsts palīdzību jāatrod piemērotākais, ar tautas vajadzībām saskaņotais zinātnes sasniegumu iegūšanas, apkopošanas  un izmantošanas ceļš. Zināšanu pieejamība un izplatīšana jāatbalsta pietiekami efektīvi, nepaļaujoties uz vienīgo “pareizo” atbildi, rūpējoties par alternatīvu variantu meklēšanu, izskatīšanu,salīdzināšanu, īstajā brīdī koriģējot un uzlabojot pamatpieņēmumus. Jāņem vērā dabā, sabiedrībā un cilvēka apziņā notiekošo procesu daudzveidība, pretrunīgums, nejaušību nenovēršamā klātbūtne. 

(Ne)stabilitāte

            Visa dzīvā pastāvēšanas pamatā ir mainīgs (nepārtraukti oscilējošs) līdzsvars: 

starp enerģijas uzkrāšanu un informācijas meklēšanu un iegūšanu;

starp kārtību un haosu, mieru un kustību, stabilitāti un pārvērtībām;

starp diktatūru un demokrātiju, monarhiju un anarhiju;

starp individuālismu un kolektīvismu. 

            Stabilitāte, miers, resursu, pirmkārt, enerģijas, pasīva uzkrāšana vienlaicīgi noved pie pakāpeniskas informācijas zaudēšanas nekārtības (un entropijas kā nekārtības mēra) nepārtrauktas augšanas dēļ (2.termodinamikas likums)). Informācijas, zināšanu aktīva meklēšana, tērējot uzkrātos enerģijas un citus materiālos resursus dod iespēju atrast materiālo resursu atjaunošanas un nekārtības, entropijas lokālas samazināšanas ceļus.

            Subjektīvā laimes izpratne, atspoguļojot objektīvās pretrunas starp mieru un kustību,  ir pretrunīga, meklējot mainīgo līdzsvaru starp uz stabilitāti, mieru, pasivitāti, apstāšanos, enerģijas uzkrāšanu virzošo baudu un uz kustību, aktivitāti, sasniegumiem, uzvarām, informācijas iegūšanu virzošo prieku. Līdzsvars nekad nav precīzs, notiek svārstības starp pretpoliem (mieru un kustību, baudu un prieku), kuru amplitūdu jāregulē un jāierobežo ar gudru vadību, novēršot galējības – sastingumu un haosu.

            Par pasauli pieejamās informācijas pieaugošā sarežģītība arvien vairāk spiež ieviest informācijas un zināšanu iegūšanas “darba” dalīšanu, paļauties uz ekspertu, speciālistu viedokļiem, uzticēties citu, “svešiem” spriedumiem, jo tikai ļoti nelielu daļu objektīvi eksistējošās informācijas var pārbaudīt personīgi pirms pārvēršanas par “savām” subjektīvajām zināšanām, iekļaujot savā uzskatu sistēmā, savā pasaules un sabiedrības modelī. Sabiedrībai, valstij ir jāveido nepārtraukti, visu mūžu darbojošās zināšanu iegūšanas un uzkrāšanas sistēma, kura ļauj atsijāt kļūdaino, atļauj pārbaudīt šaubīgo, atrast “uzticamus” informācijas avotus un nemitīgi papildināt un atjaunot zināšanas. 

(Uz)ticība

            Uzticība, pieaugot darba dalīšanai, specializācijai, kļūst vadošais motīvs valstij un sabiedrībai, bet izpratne par šo arvien pieaugošo problēmu ir nepietiekama visā pasaulē. Zināšanu un uzticības (zināšanu avotiem) trūkums ir arī Latvijas valsts problēmu pamatā. Liberālisms piedāvā pašu primitīvāko risinājumu – katrs par sevi, katrs ir “brīvs”, ko atrod, to ņem par labu. Rezultātā – bezatbildība un alkatība, orientācija uz haotisku, “gadījuma” informāciju, kuru “gādīgi” piespēlē uz ārējās kontroles ieviešanu ieinteresēti pseido “cīnītāji” par brīvību un visatļautību un/vai peļņas (nešķirojot līdzekļus) tīkotāji. (Atsevišķa nopietna problēma ir dažādu pseidozinātnisku teoriju par enerģijas un informācijas  “laukiem”, jaunu reliģisku un kvazireliģisku sektu izplatība, kuras parazitē uz zinātniski pamatotu zināšanu trūkuma rēķina.) Aicinājumi atmest visus ierobežojumus, primitīvie saukļi, tādi kā:  “Nojaukt visus šķēršļus!”, “Brīvību tieksmēm izpausties!”, “Ļausim katram pašam izvēlēties – ticību, valodu, dzimteni, dzimumu utt.!”;  pārvēršas par kalpošanu anarhijai, haosam, no ārpuses vadītai “smadzeņu skalošanai”, jo pazaudējot spēju orientēties informācijas “jūrā”, pazaudējot uzticību un ticību, “brīvais” indivīds nonāk gadījuma ziņu, primitīvu aizspriedumu, saskaldītu, fragmentāru, “postmodernu” ideju un ārdošās postmodernisma mākslas verdzībā.

            Cilvēki meklē atbalstu, glābiņu no augošās nedrošības un bailēm, apvienojas dažādās grupās, sektās, “tusiņos”, mēģinot tikt galā ar pieaugošo nenoteiktību, neskaidrību, neizpratni par notiekošo. Daudzi griežas pie reliģijas, pie tradicionālajām (“vecajām”) konfesijām un baznīcām (katoļi, luterāņi, baptisti, pareizticīgie, budisti) vai pie “jaunajām” (19.gs. un vēlākām) sektām, kultiem (mormoņi, “Jaunā paaudze”, krišnaīti, saentologi utt.). Reliģijas, baznīcas, kulti un sektas ir ļoti daudzveidīgi, nepārtraukti mainās un svārstās starp liberālismu un konservatīvismu, bet vienojošais visiem reliģiskajiem un kvazireliģiskajiem, ticībā balstītajiem pasaules uzskata variantiem, ieskaitot komunismu, ir dogmatisms, nemainīgu, mūžīgu, absolūtu patiesību eksistences atzīšana un sekošana nemaldīgiem “mācītājiem” (no Mozus līdz Marksam). (Praksē gan visu reliģiju un kvazireliģisko ticību sekotāji ir spiesti koriģēt savas “mūžīgās” patiesības, pieskaņojot mainīgajiem apstākļiem, bet turpina savas dogmas saukt par absolūtām.)

(Bez)galīgums

            Faktiski jebkura absolūta, nemainīga, mūžīga, “ideāla” objekta eksistences atzīšana, tai skaitā reālas bezgalības, arī bezgalīgi mazu objektu (ideāls, bezgalīgi mazs punkts, bezgalīgi tieva taisne, bezgalīgi plāna plakne) atzīšana, ved uz nekritisku “mūžīgo” patiesību atzīšanu. Ticība pārdabiskajiem spēkiem ir loģiski vienota ar ticību bezgalīgi lielu un/vai bezgalīgi mazu objektu eksistencei. Visa mūsu pieredze ir galīga, ierobežota laikā un telpā gan lielajos, gan mazajos attālumos un laika intervālos, tādēļ ar loģiku un zinātniskiem eksperimentiem galīgā, telpā un laikā ierobežotā pasaulē pārdabisku spēku un “brīnumu” eksistenci nevar ne stingri pierādīt, ne stingri noliegt. “Absolūtās patiesības”, kuras nekad nav pierādāmas, tiek pieņemtas apriori, kā postulāti, bet bez tām var iztikt. Visa cilvēces vēsture rāda, ka dogmas, “absolūtās patiesības” tiek mainītas, sistēmas tiek pārskatītas daļēji vai pilnībā (ko kādreiz agrāk noliedza un par ko sodīja, to vēlāk atzīst par patiesu un otrādi).

            “Absolūto patiesību” apšaubīšana un noraidīšana rada tieksmi noliegt jebkuru patiesību. Atteikšanās no pieredzes, tradīcijām, no normām un kārtības, no loģikas rada cilvēku un sabiedrības eksistencei vēl lielākus draudus kā dogmatisms, sastingums, “stagnācija”. Haoss, sasteigtas, nepārdomātas reformas un, jo sevišķi, revolucionāras izmaiņas un īstas revolūcijas, kuras apšauba un mēģina gāzt visas autoritātes, mainīt kārtību, ir visbīstamākās pārejas brīdī, kad vecā kārtība vairs nedarbojas, bet jaunas vēl nav un būtiski palielinās atsevišķu cilvēku un grupu patvaļa. Pārejas posmā strauji pieaugošais individuālisms un visatļautība parasti rada lielākus draudus eksistencei, ilgtspējai kā konservatīvisms un dogmatisms. Bez izmaiņām un pārvērtībām pastāvēt tomēr nav iespējams, tāpēc sabiedrībai jārūpējas par izmaiņu pakāpeniskumu, nepārtrauktas evolūcijas nodrošināšanu gan gara, ideju, mākslas un zinātnes pasaulē, gan materiālajā, resursu, ražošanas un tehnoloģiju pasaulē.

(Ideo)loģiskums

            Valstij un sabiedrībai aktīvi jāatbalsta pastāvošās kārtības un pieņemto principu ievērošanu, jānodrošina atbalstu varai, tās leģitimitātei, izmantojot vairāk vai mazāk formalizētu ideoloģiju. Ja kāda valsts pasludina neiejaukšanos ideoloģijā, tad tas ir tikai apmāns, izlikšanās, tāpat kā pilnīga personības brīvība darīt jebko (kas nekad nevar praktiski realizēties) ir tikai liberālās ideoloģijas radīts kaitīgs lozungs, brīvības galējais, radikālais, nepieļaujamais variants.

            Valsts Latvijā un daudz kur citur ir atdalīta no baznīcas, bet valsts nedrīkst būt atdalīta no morāles  kā noteiktu sabiedrības pastāvēšanai nepieciešamu uzvedības normu apkopojuma un, jo sevišķi, no tikumības kā šo morāles normu praktiskās īstenošanas. Latvijas Satversmē ir ietverta valsts atbildība par morāli un tikumību. Problēmas rada morāles pamatošana. Divi pamatvirzieni jāizmanto kopā, saskaņoti:

1) balstīšanās tradīcijās, vēsturiskajā pieredzē, uzticībā senču mantojumam, folkloras, mitoloģijas, tautas mākslas un kultūras tradīciju izmantošana;

2) zinātnisks, loģisks pamatojums, vēsturisko evolūcijas procesu zinātnisks skaidrojums, tagadnes notikumu saistības ar iepriekšējo paaudžu pieredzi izpratne.

            Sabiedrībai kopumā un valstij, pašvaldībām un visiem citiem sabiedrības pārstāvjiem jāveido sava ideoloģija, kuras sastāvdaļa ir morāle, balstoties uz dažiem vienkāršiem principiem.

Katram cilvēkam nepiecie­šama:

a)pasaules visā tās daudzveidībā izpratne un ar to saistītā pārliecība par savu drošību un savai dzīvei nepieciešamo materiālo resursu (pārtika un pajumte) pieejamību;

b)piederība kādai grupai, tautai (etnosam) ar tās valodu, kultūru, tradīcijām, ticējumiem un savstarpēja atzīšana no šīs grupas puses;

c)sava “es” apzināšanās, savu spēju īstenošana, pašrealizācija, savas vietas pasaulē, savu pienākumu un tiesību apzināšanās;

d)dzīves virzības, transcendences, sabiedrības, savu un savu tuvāko cilvēku, ģimenes, draugu un  kolēģu mērķu, uzdevumu izpratne, sadarbības, saistību, pienākumu un tiesību īstenošanas iespēju apzināšanās, “dzīves jēgas” izpratne.

            Dažādas reliģijas un tām līdzīgas mitoloģiskas, maģiskas un tradicionālu ticējumu sistēmas savu iespēju robežās dod visu šo vajadzību (pārtika un pajumte, drošība, piederība, atzīšana, pašrealizācija, transcendence) izpratni un atbilstošus līdzekļus vajadzību apmierināšanai, bet nekad neizdodas sasniegt pilnīgu atbilstību ne starp reālo pieredzi un ideoloģijas doto aprakstu, ne,vēl jo vairāk, starp vajadzībām un to apmierināšanu. Nesakritības, novirzes ir nesaraujami saistītas ar pretrunām starp mieru un kustību, enerģiju un informāciju un piemīt jebkurai dzīvības izpausmei.

(Iz)dzīvošana

            Dabas, evolūcijas procesa noteiktā galvenā prasība dzīvībai (visos tās veidos) ir spēja saglabāties, spēja “izdzīvot”. Atšķirības, pretrunīgums pastāv un pastāvēs vienmēr,

            pirmkārt, starp reālajām, vides un cilvēku darbības radītajām objektīvajām mainīgajām, konkrētajām, ļoti dažādajām  prasībām “rīcībai” un iespējām atrast subjektīvu, vairāk vai mazāk stabilu, pēc iespējas vispārīgu,  universālu atbildi, “uzvedības modeli” kurš, neskatoties uz savu relatīvo vienkāršību un stabilitāti, der daudzās mainīgās, bet līdzīgās situācijās.

            Otrkārt, vienmēr būs pretruna starp atsevišķu indivīdu mirstīgumu un grupas tieksmi uz nemirstību.

            Treškārt, kā sekas no divām pirmajām pretrunām, ir dzīvības tieksme uz stabilitāti, mieru, sevi maksimāli saglabājot tagadnē, un uz kustību, meklējumiem, savas stabilitātes un izdzīvošanas iespēju palielināšanu nākotnē.

            Objektīvi atsevišķu cilvēku un to grupu rīcība ir vērsta uz izdzīvošanu, kur prioritāra ir grupas (tautas, etnosa) pastāvēšana, augšana. Indivīds dabai ir svarīgs tikai kā nepārtrauktā kustībā, izmaiņu procesā esošas, pašatjaunojošās sistēmas (ģimenes, tautas, etnosa, biosfēras) daļa. Subjektīvi grupas un tajā ietilpstošo atsevišķo cilvēku izpratne par vēlamo un nevēlamo (subjektīvi rīcības modeļi psihē), labo un slikto ir noteiktu uzskatu, motīvu un emociju veidota un tikai vidēji, integrāli sakrīt ar objektīvo vajadzību kopu.

            Objektīvā izdzīvošanas vajadzību kopa ir pretrunīga savā pamatā, jo pamatvajadzības – materiālie un enerģijas resursi no vienas puses un zināšanu resursi no otras puses savai uzglabāšanai un palielināšanai prasa pretējas darbības. Lai uzkrātu enerģijas un materiālos resursus, nepieciešams miers un stabilitāte (tagadnē). Lai iegūtu un uzkrātu zināšanas (kā izvairīties no briesmām un palielināt materiālos resursus (nākotnē)), jāpēta apkārtne, tērējot materiālos un enerģijas resursus.

(Ne)mirstība

            Jāņem vērā, ka dabai galvenais ir “nemirstīga” grupa, sastāvoša no mirstīgiem indivīdiem, tādēļ evolūcija veido grupas izdzīvošanu nodrošinošus uzvedības mehānismus. Altruismam, patriotismam, tieksmei palīdzēt pēcnācējiem ir bioloģiskas saknes, ar ko jārēķinās. K.G.Junga pētītie arhetipi ir viens no veidiem, kā parādās grupas, etnosa darbības regulācija ar emocionālu, universālu, integrālu,  zemapziņā eksistējošu mehānismu palīdzību. Tomēr arhetipu realizācijai ir nepieciešama zināšanu konkretizācijas un apmaiņas sistēma, kura nodrošina zināšanu pārnesi, paaudžu saistību un sabiedrības saskaņotu darbību arhetipu izveidotā virzienā, “gultnē”, veidojot konkrētu, individuālu uzvedību.

(Sa)darbība

            Cilvēku sabiedrības rašanās laikā vienlaicīgi veidojās jauna sociālā struktūra un tās eksistenci uzturošie uzvedības modeļi, valoda, kura nodrošināja iespējas lielu grupu sadarbībai (efektīvi apmainoties ar informāciju), un reliģija, kura radīja iespējas vadīt un regulēt lielas grupas bez tiešas fiziska spēka lietošanas.  Ja ņemam vērā Boldvina efektu (uzvedības modeļu ģenētisku nostiprināšanu ar “mērķtiecīgu” mutāciju palīdzību), tad kļūst saprotama arhetipu kā ģenētiski determinētu sociālās struktūras modeļu veidošanās. Cilvēka arhetipu mehānisms ir izveidojies bioloģiskās evolūcijas ceļā pirms vismaz 20 000 gadu un nav būtiski izmainījies, tādēļ veidojot sabiedrības stratēģiju, jābalstās uz bioloģiskajiem pamatiem, starp kuriem ir sociālās struktūras hierarhizācija ar uzticības palīdzību, sākotnēji reliģiska, mitoloģiska tipa.

            Nomainīt reliģiju ar potenciāli daudz efektīvāko racionālo, zinātniski loģisko pamatojumu ir visai sarežģīts uzdevums, jo cilvēka psihes struktūra ir pielāgota “kvazireliģiskam”, mitoloģiskam varas un pakļaušanās attiecību pamatojumam. Psiholoģijas, socioloģijas un humanitāro zinātņu, pirmkārt, vēstures un lingvistikas loma šeit ir nozīmīga, tomēr gala rezultātu, zinātniska pasaules uzskata izveidošanu, var nodrošināt tikai filozofijas un mākslas mērķtiecīga, visu zinātņu sasniegumus apkopojoša un valsts atbalstīta darbība.

(Ne)mainība

            Dažādas ideoloģijas cenšas samierināt objektīvās pretrunas un dot pasaules ainu un uzvedības modeļus ar atbilstošiem pamatojumiem, bet nekad nespēj izveidot noslēgtu, nemainīgu, visām ārējām objektīvajām pretrunīgajām prasībām atbilstošu sistēmu, jo pati objektīvā realitāte ir mainīga un pretrunīga. Lai nodrošinātu sabiedrības un katra cilvēka vajadzības pēc ideoloģijas, valstij jārūpējas par zinātnes, filozofijas, mākslas un kultūras pielāgošanu mainīgajiem apstākļiem, par to izmantošanu sabiedrības vajadzībām, nodrošinot atbalstu un palīdzību pasaules izzināšanā un pārvaldīšanā.

            Ideoloģiju ir jāveido, balstoties vēsturiski eksistējošās reliģiskajās, mitoloģiskajās, folkloras (“pagānisma”), mākslinieciskajās un svētku ieražās un tradīcijās. Ideoloģiju var daļēji saistīt arī ar dažādām reliģiskām tradīcijām, iekļaujot “kristīgās vērtības” (bet, pēc iespējas maksimāli, atsaistot no kristīgās ticības), dievturību un latviešu mitoloģiju. Perspektīvā tomēr jābalstās uz zinātnē sakņotu, ar filozofijas palīdzību izstrādātu ideoloģiju, kura veido zinātnisku pasaules uzskatu ar tā sastāvā esošu tikumību. No ideoloģijas izrietošo morāli veido ētikas zinātne (kā filozofijas sastāvdaļa), daļēji izmantojot vēsturiski izveidojušos principus un formulējumus, kā, piemēram kristiešu bībeles baušļus. Tomēr ir nopietni jāstrādā, lai ētika kā zinātne spētu pamatot latviešu kultūrai un vēsturei atbilstošu morāli un pielietot to tiesību pamatošanai, jo tiesības ir morāles minimums.

(Paš)saskaņošana

            Galvenie ceļi un līdzekļi, valsts un sabiedrības uzdevumi ideoloģijas veidošanā: 

1) Pašsaskaņotas, iekšēji nepretrunīgas pasaules ainas veidošana, balstoties galvenokārt uz fizikas un bioloģijas sasniegumiem un izmantojot matemātikas valodu. Būtiski ir ievērot papildināmības principu, kurš pamato pasaules dažādu modeļu sistēmu paralēlu veidošanu, vienlaicīgi izmantojot vairākus (bieži divus) alternatīvus īstenības, objektīvās realitātes aprakstus, modeļus.

2)  Izpratnes par evolūciju konsekventa izmantošana. Jebkuru objektu var izprast, tikai saprotot tā rašanos un attīstības ceļu, zinot tā vēsturi. Bioloģijas veidotais visa dzīvā evolūcijas apraksts dod pamatu izpratnei par dabā un sabiedrībā notiekošo. Dažādo sacensības un sadarbības veidu (starp indivīdiem, grupām, sugām) pētīšana un dabīgās izlases izpratne ļauj saprast arī cilvēka izcelšanos, valodas un reliģijas rašanos, altruisma un egoisma pamatus un sabiedrības eksistences likumības.

3) Filozofijas metožu izmantošana zinātnes sasniegumu apkopošanai un atbilstošu pasaules, sabiedrības un cilvēka modeļu veidošanai. Mīti un dažādi ticējumi, ieskaitot reliģiskos, bija pirmie uzkrātās pieredzes, zināšanu un tradīciju apkopošanas vienotā modelī mēģinājumi. Papildināmības principa ievērošana filozofijā ļauj izveidot vairākus paralēli lietojamus realitātes modeļus un saskaņot to izmantošanu, novēršot loģiskās pretrunas uzskatu sistēmā, tomēr pašlaik šis uzdevums ir nepietiekami izprasts. Filozofi joprojām mēģina veidot sistēmas, kuras katra pretendē uz visas objektīvās realitātes aprakstu, kas nav iespējams. Reliģijpētniecības un filozofijas pūļu apvienošana ar dabas zinātņu (fizikas, bioloģijas un psiholoģijas) un humanitāro zinātņu (vēstures, lingvistikas un filoloģijas) sasniegumiem ļautu sekmīgi risināt ideoloģijas un pasaules uzskata veidošanas uzdevumus. 

4) Mākslas izmantošana apkopoto zināšanu un dažādo pasaules un sabiedrības modeļu nodošanai cilvēkiem, pieskaņojoties dažādu sabiedrības grupu vajadzībām un iespējām, īpaši rūpējoties par jaunās paaudzes ievirzīšanu sabiedrības kopējā darbībā. Mākslai ir  jābūt vienojošai, integrējošai, veidojošai, jāsaved visus kopā, dodot katram viņa subjektīvai uztverei un izpratnei piemērotu, ar sabiedrības mērķiem saskaņotu, pieņemtajai kopējai ideoloģijai atbilstošu individuālo pasaules uzskatu. Jāizmanto visi mākslas veidi un virzieni (mūzika, dzeja, literatūra, arhitektūra, tēlniecība, glezniecība, profesionālā un tautas māksla), amatniecība un mākslinieciskā pašdarbība, dizains.

5) Valsts atbalstītajai kultūrai jāizmanto vēsturiski veidojušās, gadsimtos uzkrātās tradīcijas, piesaistot cilvēku grupas (ģimenes, dzimtas) konkrētām vietējām, senču veidotām ieražām un folklorai (dziesmas, teikas, svētku ieražas, amata prasmes utt.). Filozofijas izveidoto ideoloģiju jāsavieno ar vēsturiskajām, nacionālajām kultūras tradīcijām, tautas mākslu, darba un sadzīves kultūru.

6) Kultūru un ideoloģiju jāsasaista ar tautsaimniecības problēmu risināšanu, tai skaitā vietējo ražojumu, dažādu lokālu īpatnību atbalstīšanu. Ar dizaina (tas ir, rūpnieciskās mākslas) palīdzību jāpadara ražošanu individualizētu, jātuvina ģeogrāfiskajai un etnogrāfiskajai videi, stiprinot cilvēka saites ar savu apkārtni.

7) Pašpārvaldes dažādu formu atbalstīšana un veidošana, indivīdu iesaistīšana kolektīvu mērķu sasniegšanā ar kopīgu pasākumu (kultūras, politisku, ekonomisku, finansiālu utt.) palīdzību. Jāpanāk lēmumu pieņemšanas iespējami lielāka tuvināšana lēmumu izpildītājiem (subsidiaritātes principa ievērošana), cenšoties savietot lēmumu pieņemšanu un izpildīšanu, kur tikai tas iespējams, kaut vai daļēji. Līdzdalību sava likteņa lemšanā jāsāk mācīt ģimenē, jāturpina skolā, darbā un visu līmeņu “politikā”. Jebkurš lēmums jāsaista ar atbildību un ar rūpēm par vidi, apkārtni, par ģimenē, darba vietā, valstī, pasaulē notiekošo, tagad un nākotnē. Jāmācās saprast un izmantot visu lietu savstarpējās saistības, atkarības, mijiedarbības, sākot ar vistuvāko apkārtni.

Juris Dzelme  

Rīga, 20.01.20.

Kas ir tikumi, vērtības, principi, tiesības?

(Tauta un vara)

            (Zem)apziņa

            Vērtības, tikumi un to pamatojumi ir sabiedrības un valsts pastāvēšanas pamats, būtiskākā ideoloģijas un pasaules uzskata daļa, tādēļ svarīgākās vērtības ir nostiprinātas Latvijas Satversmes preambulā. Neskatoties uz palielinošos interesi par vērtībām un principiem, joprojām ir nepietiekama to izpratne un izmantošana izglītībā un valsts atbalstītā ideoloģijas veidošanā.

            Noteicošie ir tikumi – subjektīvi, ar emocijām un zemapziņu saistīti individuālie uzvedības modeļi attiecību apzinātai regulēšanai starp indivīdiem un to grupām. Vērtības parādās kā objektīvas, apzinātas salīdzināšanas rezultāts. Vērtības ir abstraktākas, vispārīgākas nekā tikumi, tās ir instruments attiecību regulēšanai starp indivīdiem, izvēles izdarīšanai saskaņā ar dažādu vērtību salīdzināšanā iegūto vietu hierarhijā. Vērtību un tikumu izpratne iespējama, izvērtējot to evolūciju un pētot apzinātas un neapzinātas konfliktu risināšanas mehānismus ar tikumības un morāles palīdzību. 

            Cilvēces vēstures sākotnējā periodā tikumi darbojas kā pašsaprotamas uzvedības normas,  kuru darbības mehānisms (“sirdsapziņa”) sakņojas zemapziņā. Dažādām grupām, ciltīm apvienojoties etnosos un valstīs, rodas dažādu uzvedības normu sadursmes un izveidojas subjektīvo (neapzināto) tikumu apzinātas, objektīvas salīdzināšanas un saskaņošanas mehānismi, izmantojot morāli un vērtības.

            Izglītības un tiesību sistēmas to dažādajās vēsturiskajās formās, veic tikumu un vērtību uzturēšanas un nostiprināšanas uzdevumu. Attīstoties globalizācijai un internacionalizācijai, modernā sabiedrība aiziet no tradicionālā, paaudžu saistībā balstītā dzīves veida, tādēļ lielāka uzmanība jāpievērš valsts atbalstītai tikumu veidošanai. Morāles pamati, galvenās vērtības un tiesību pamatprincipi (cilvēka un pilsoņa tiesības) tiek iekļauti ideoloģijā un valsts normatīvo aktu sistēmā, sākot ar  pamatlikumu (konstitūciju). Dažādu valstu tiesību sistēmu saskaņošana notiek, balstoties vispirms uz starptautiski atzītām deklarācijām (cilvēka tiesību deklarācija utml.).

(Pār)valde

            Valsts un tās veidotās izglītības sistēmas atbildība par tikumiem palielināšanās nav pietiekami apzināta, tādēļ vienotas izpratnes pilnveidošana par tikumiem, vērtībām, morāli un tiesībām kā morāles minimumu ir steidzams aktuāls uzdevums. No tikumiem un vērtībām izriet tiesību principi. No demokrātijas pamatnormas – vara pieder tautai, seko svarīgākie vispārējie tiesību principi. Galvenais, ar dzīvību kā augstāko vērtību saistītais caurviju princips ir izdzīvošana, sabiedrības ilgtspēja. Otrs caurviju princips ir samērīgums, kurš izriet no ilgtspējas un noraida tādas galējības kā straujas pārmaiņas, revolūcijas vai sastingums, diktatūra, totalitārisms. Evolucionāro izmaiņu pakāpeniskums un samērīgums ļauj neizbēgamo svārstību amplitūdu starp mieru un kustību, sastingumu un haosu samazināt līdz līmenim, kas neapdraud izdzīvošanu un ilgtspēju, bet joprojām nodrošina adaptāciju un stabilitāti.

            Vēl pieci ilgtspējas nodrošināšanai kalpojošie vispārējie tiesību principi, darbojoties samērīgi un sabalansēti, papildina viens otru. Jaunu risinājumu meklēšanai nepieciešamo privātautonomiju, brīvību līdz sabiedrībai pieņemamam līmenim ierobežo tiesiskums un demokrātiska iekārta. Nacionāla valsts nodrošina nacionālo tradīciju, vērtību un tikumu sargāšanu, bet sociāli atbildīga valsts gādā par iecietību, nodrošinot visu pamatvajadzību apmierināšanu visiem, neskatoties uz etnisko (nacionālo) piederību. Pietiekami tuva, savstarpēji saskaņota izpratne par tikumiem, vērtībām, reliģiju un ideoloģiju nodrošina iespēju efektīvi vadīt tikumības veidošanu ar izglītības un tiesību sistēmu palīdzību. 

            Lēmumu decentralizācija ir būtiska evolucionāras attīstības nodrošināšanai. Jaunu iespēju meklēšana ar sekojošu atbilstošo uzvedības modeļu maiņu jāpieļauj visos līmeņos, sākot ar zemākajiem (ģimene, kaimiņi, biedrības, draudzes, kooperatīvi utt.), bet jābūt ārējai (arī savstarpējai) kontrolei par tiesiskuma principu ievērošanu. 

Juris Dzelme   Rīga, 20.01.20.

Kur ir robežas  brīvībai?

(Demokrātija un diktatūra)

(Vien)līdzība          

            Lielu popularitāti ir ieguvis lozungs “brīvība, vienlīdzība, brālība” – Francijas valsts trīs oficiālie principi, kuri ir ietverti arī daudzu citu valstu konstitūcijās un daudzu partiju programmās. Principu “brīvība, vienlīdzība, brālība” simboliskajai nozīmei ir liela ietekme, bet saturs joprojām tiek interpretēts ļoti dažādi, dažreiz pat pretēji. Tā piemēram, padomju, komunistiskās ideoloģijas propagandētāji, demagoģiski centās un cenšas joprojām izrādīt formālu atbalstu visiem trim principiem, bieži pārvēršot tos savā pretstatā. Vislielākā viedokļu dažādība ir par brīvību. Izmantojot G.V.Hēgeļa izpratni par “brīvību kā apzinātu nepieciešamību” un aizvietojot dabas likumu un evolūcijas radītu nepieciešamību ar dogmatiskiem tekstiem, tā saucamo marksismu-ļeņinismu, boļševiki faktiski iznīcināja brīvību, nomainīja to ar proletariāta diktatūru, no kuras drīz nācās atteikties, jo jebkura diktatūra  nav ilgtspējīga. Diktatūra var ātri atrisināt dažus konkrētus uzdevumus, bet tā nespēj atrast atbildes uz arvien jauniem apkārtnes “jautājumiem” un ir spiesta piekāpties brīvībai, ātrāk vai vēlāk, dažreiz labprātīgi, biežāk – zem iekšējiem (pirmkārt) un ārējiem triecieniem.

            Varas pastiprināšanās un atslābināšanās vēsturē ir vērojama cikliski, nepārtraukti risinot sabiedrības pastāvēšanas un pārvērtību uzdevumus, svārstoties starp brīvību un diktatūru, patvaļu un kārtību, mainību un sastingumu. Teorētisku periodisku svārstību modeli starp monarhiju un demokrātiju ir aprakstījis jau Grieķijas politiķis Polībijs (168.g.p.m.ē.). Daudz reālistiskāku, jauktu, līdzsvarotu starp monarhiju, oligarhiju un demokrātiju valsts pārvaldi piedāvāja romiešu filozofs Cicerons (106.-43.g.p.m.ē.). Sabiedrības virsuzdevums ir, balstoties uz zināšanām, noturēties starp šīm divām tendencēm, brīvību un kārtību, neiekrītot galējībās. Nedrīkst atdoties ne sirdij tik mīļajai, neierobežotajai brīvībai, kura tiecas kļūt par patvaļu “katram”, kurš paspēj šo “brīvību” sev iekarot, ne prātam tik saprotamajai kārtībai, kura, visu noliekot “savās” vietās, ātri kļūst par diktatūru  un patvaļu “izredzētajiem”, valdniekiem.

(Sa)biedrība

            Pasaules izpratnei, savas un svešas brīvības sabalansēšanai, vērtēšanai un svēršanai jāved uz varas un brīvības saprātīgu lietošanu, indivīda tiesības apzināti pakļaujot grupas izdzīvošanas interesēm un samazinot svārstību amplitūdu starp brīvību un kārtību, anarhiju un monarhiju, patvaļu un diktatūru. Faktiski demokrātija ir māksla noturēties starp galējībām, nepieļaujot ne diktatora, ne liberāļa patvaļu, savu tiesību un varas pārspīlēšanu ne no “brīva”, ar tikumiem un morāli nesaistīta liberāļa puses, ne no savu kārtību ieviest griboša diktatora puses, jo abi grib sekot tikai savām iegribām, savai izpratnei par tikumiem. Diktators, mēģinot izpatikt padotajiem, tos pakļaut un apvienot, bieži vien pie tam ir iecietīgāks pret citiem, nekā liberālis, kurš tiecas uz visatļautību sev, daudz neskatoties uz citiem cilvēkiem. Liberālis vairāk paļaujas uz naudas varu savu iegribu apmierināšanai un varas uzpirkšanai, diktators – uz tiešu vardarbību. Kā kompromiss pēc būtības, demokrātija var pastāvēt tikai kā saprātīga, uz zināšanām balstīta vienošanās, kura ievēro tradīcijas, vēsturi, subjektīvos viedokļus un objektīvos apstākļus. (Demokrātija šajā ziņā tuvojas Žana Žaka Ruso “sabiedriskā līguma” iedomātajām attiecībām, praktiski gan nerealizējamajām.)  Grupas, kolektīva interesēm jābūt pārākām gan pār atsevišķu personu virzību uz kopības izjaukšanu, ignorējot sadarbību savu tieksmju uz “citādību” un brīvību dēļ, gan pār citu personu virzību pārējos pakļaut, izmantot savā labā. Grupai, periodiski mainot atbalstu un sabalansējot intereses un vajadzības, jāsamierina un jāizmanto abi pretējie virzieni – uz atbrīvošanos, sava “es” izpaušanu un uz apvienošanos, pakļaujot savu individualitāti kopīgajam.

            Demokrātija nevar būt ideāla, absolūta, bet tikai konkrēta, katros apstākļos citādāka, konkrētai sabiedrībai piemērota, ar saviem konkrētiem uzdevumiem, trūkumiem un iespējām. Tikai zināšanas, to apkopojums  noteiktā ideoloģijā, var radīt priekšnoteikumus demokrātiskas sabiedrības sabalansētai darbībai. Vēsturiski un bioloģiskās evolūcijas gaitā ir radušies un izveidoti vairāki “autoritārie” (monarhistiskie) grupu organizācijas varianti, tādēļ pastiprināts atbalsts demokrātijai un brīvībai jaunākajos laikos (pēdējos pārsimt gados) ir saprotams, bet arī brīvība, vispirms jau “brīvais” tirgus ir nemitīgi jāierobežo, neļaujot aiziet uz galējībām.

(Iz)vēlēšanās

            Brīvība ir apzināta izvēle, bet par tās īstenošanai nepieciešamajiem apstākļiem ir jārūpējas, tie nerodas paši no sevis. Demokrātija kā vara (kura tiek saistīta ar brīvību, bet vienlaicīgi, kā jebkura vara, pieprasa pakļaušanos) nekur nav iespējama bez pretrunām un kompromisiem starp izslēdzošām prasībām. Divi pretpoli, starp kuriem norit reālā dzīve un eksistēt demokrātija, ir: a) kārtība, pakļaušanās varai, dogmatisms, sastingums un b) brīvība, mainīgums, zināšanu vairošana, pārvērtības, haoss.  

            Brīvība kā apzināta izvēle demokrātiskā politiskā sistēmā var praktiski visvieglāk īstenoties, ja vēlētājiem ir iespēja iepazīties ar savu pārstāvi “ikdienas” dzīvē. Vēlētāju ieinteresētības un informētības būtiska palielināšana iespējama, ja lēmumu pieņēmēji ir pietiekami tuvi tiem vēlētājiem, kuri izjūt pieņemto lēmumu sekas, un ja vēlētājiem ir iespējas uzzināt par savu pārstāvju darbību un to reāli ietekmēt, prasot atbildību par pieņemtajiem lēmumiem. 

            Trīs populārie principi (brīvība, vienlīdzība, brālība) tiek likti par pamatu arī tiesiskuma un drošības iedibināšanai, strīdu un konfliktu pārvarēšanai, izvirzot no vienlīdzības (likuma priekšā) atvasināto ļoti populāro un bieži piesaukto taisnīgumu par pamatu tiesiskai, demokrātiskai valstij. 

            Latvijas Satversmē ir uzskaitītas galvenās saliedētas sabiedrības pamatu veidojošās vērtības, kuras konkretizē un precizē Latvijai trīs Eiropas civilizācijas pamatprincipus: “latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene”. 

(Ne)taisnība

            Latvijā var uzskatīt par pabeigtu teorētisko diskusiju par pāreju no komunistiskās tiesību sistēmas uz demokrātisku, zinātnisku tiesību un taisnīguma izpratni. Sekošana likuma burtam padomju pozitīvo tiesību sistēmas ietvaros ir aizvietota ar likuma būtības, likuma gara, taisnīguma prioritāti. Latvijā tiek atzīta teorētiski un praktiski (tiesvedībā), vispārējo tiesību principu visaugstākā prioritāte, pār likumiem un arī pār Satversmi.  Vispārējie tiesību principi tiek piemēroti ar svēršanas un vērtēšanas metodi un ir balstīti demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskajā sistēmā un tradīcijās. 

            Tomēr Latvijas iedzīvotāju lielākās daļas informētība un izpratne par tiesiskumu un tiesu sistēmas darbību ir nepietiekama, jo cilvēki joprojām jūtas neaizsargāti pret varas patvaļu, tāpat, kā tas bija “padomju laikos”. Ne daudzās partijas, ne nevalstiskās, sabiedriskās organizācijas nespēj efektīvi aizsargāt vienkāršos cilvēkus. Naudas vara ir stājusies agrākās padomju “čekas” varas vietā un netaisnība turpina nesodīti pastāvēt, tāpēc, ka taisnīgums, tautas iekarotās tiesības, demokrātija praktiski nestrādā. Nestrādā cilvēku pasivitātes dēļ, dēļ nespējas vienoties, organizēties savu interešu aizsardzībai. Jāsāk saprast demokrātijas idejas un jāsāk izmantot demokrātijas dotās iespējas sevi aizstāvēt. Daudz vairāk jāizmanto iedzīvotāju pašorganizācija drošības palielināšanai, iesaistot zemessardzi un jaunsardzi. Jāveido kaimiņu sadarbība drošības un dažādu sadzīves problēmu risināšanai, balstoties brālības, solidaritātes un taisnīguma principos.

(Ilgt)spēja

            Demokrātija kā tautas gribas izpausme var realizēties tikai tad, ja šai tautas gribai ir iespēja izveidoties un nepārtraukti atjaunoties un izpausties. Jābūt iespējai un vajadzībai atsevišķiem indivīdiem apmainīties ar informāciju, viedokļiem, veidot saskaņotu atbildi uz apkārtējām izmaiņām un pašiem gatavot vienotu, saskaņotu rīcību, negaidot apkārtnes “uzbrukumus”, apsteidzoši veidojot savu kā grupas rīcību. Cilvēces evolūcijas gaitā izdzīvoja tie, tās grupas, etnosi, kam labāk, efektīvāk izdevās ar valodas, uzvedības normu un ideoloģijas palīdzību apvienoties kopīgai, tālredzīgai, veiksmīgai, ilgtspējīgai rīcībai. (Te atkal parādās ideoloģijas izšķirošā loma!)

            Tautai (etnosam, valstij, civilizācijai) vienotības veidošanai vajadzīgs kopīgs mērķis, kopīgs priekšstats par nākotni, vienota misija, nākotnes vīzija (brīvība, neatkarība, “atjaunošanās”, iekļaušanās (vai “atkal” iekļaušanās) līdzīgo saimē, “cieņas” iegūšana (vai “atjaunošana”), taisnīguma (“tiesiskuma”) iedibināšana utml.). Mērķi (vīziju, ideālu) formulē “gudrie”, elite (garīgie vadoņi, ideālisti, dziesminieki, dzejnieki (Rainis, A.Pumpurs, I.Ziedonis, …)), uz mērķi ceļu rāda varoņi, valdnieki, karavadoņi, valstsvīri (Namejs, Kr.Valdemārs, J.Čakste, …).

            Elitei, vadoņiem jāspēj formulēt  pārmaiņu virzienu, mērķus, kuri atbilst pārmaiņu iespējām (pretējā gadījumā sekotāju nebūs). Vadoņiem (varoņiem, pasionārijiem) pašiem jānotic savām idejām, lai “aizrautu” sekotājus. (Šāds “pūļa” darbības modelis ir ilgajā cilvēces evolūcijā izveidots kopīgas efektīvas darbības, vienotības radīšanai.) No vadoņa (varoņa), kurš spējis atrast un skaidri izteikt pārmaiņu iespējas, mērķi, “jēgu” tautas dzīvei, savukārt tālāk stipri atkarīga konkrēto notikumu gaita – veiksmes, novirzes, kļūdas.

Juris Dzelme  

Rīga, 20.01.20.

Kā izmantot demokrātiju? 

(Vārda un sapulču brīvība)

(No)maiņa 

            Demokrātija dod visvairāk iespēju mainīt varas struktūru, piemērojoties apstākļiem, bet ne vienmēr iespējas izdodas izmantot. Jo vairāk sabiedrībā uzkrāts zināšanu, jo vieglāk izdodas atrast piemērotu variantu varas realizācijai un vieglāk to laikus nomainīt, mainoties apstākļiem. Tieši savas elastības, spējas mācīties un mainīties dēļ demokrātija, neskatoties uz visām problēmām, ir vislabākā no varas īstenošanas formām. (Šeit slēpjas iespēja saprast V.Čerčila apgalvojumu: “Demokrātija ir vissliktākā no visām pārvaldes formām – ja neskaita visas citas formas, kas laiku pa laikam ir izmēģinātas” (no runas 11.11.1947.).) (Demokrātija vienmēr ir nepilnīga, bet visvairāk piemērota nepilnības novērst bez smagiem satricinājumiem, bez revolūcijām un vardarbības.)

            Optimālu sistēmas stāvokli gan dabā, gan daudzās tehniskās sistēmās vislabāk nodrošina svārstības ap aptuveno līdzsvaru. Līdzīgi kā cilvēkam mainās aktīva darbība, atbildīga rīcība dienā ar miegu, sastingumu un sapņiem naktī, sabiedrībai aktīva sacensība, dažādu grupu konkurence mainās ar stabilitāti, stagnāciju, kuras laikā bieži rodas iespēja (pirmkārt, dažām priviliģētām grupām) nodarboties ar mūziku, mākslu, zinātni, “sapņiem”, atrast jaunas iespējas, jaunas tehnoloģijas, kuras ļauj pāriet uz jaunu aktivitātes un izmaiņu periodu.  Pārvaldes formas, valsts varas struktūra periodiski mainās, radot iespēju atrast sabiedrībai piemērotāko, efektīvāko variantu.

            Neskatoties uz demokrātijas īstenošanas formu dažādību var izdalīt divus galvenos ar demokrātijas  īstenošanu saistītos nosacījumus:

1) Reāla iespēja katram, arī mazākumam piederošajiem, saņemt informāciju, pietiekamu zināšanu apjomu par sabiedrības kopīgo uzdevumu risināšanai vajadzīgajiem lēmumiem un viņu realizāciju, lai varētu kompetenti spriest par aktuālajiem un potenciāli iespējamajiem sabiedrības uzdevumu risinājumiem. Šī nosacījuma izpildei nepieciešama vismaz: a) pietiekama izglītotība (“skolas”, izglītības sistēmas uzdevums izplatīt medijpratību u.tml.); b) iespēja iegūt aktuālo informācija (“ceturtās” varas (masu mediju), sociālo tīklu u.t.t. efektīvas darbības uzdevums).

2) Reāla iespēja nepārtraukti piedalīties lemšanā (tieši vai netieši), arī dažādu mazākumu pārstāvjiem un arī pēc viņu priekšlikumu noraidīšanas. Šādas iespējas garantē (kaut gan ne pilnībā) varu dalīšana (likumdošanas, izpild un tiesu varās) un mazākumu aizsardzība pret dažādām sankcijām, pirmkārt, pret informācijas (nepieciešamas un pietiekamas situācijas atbilstošai vērtēšanai) atņemšanu (vārda brīvība).

(Ap)maiņa

            Demokrātija var tikt veiksmīgi izmantota, ja ir nodrošināta informācijas apmaiņa starp visiem politisko procesu dalībniekiem. Vēlētāju spēja atpazīt lēmumu pieņēmēju atbilstību saviem uzdevumiem un izvēlēto pārstāvju spēja lemt atbilstoši situācijai un vajadzībām var veidoties kopējā, praktiskā dažādu aktuālu uzdevumu risināšanas procesā. Jo vairāk dažādu savstarpēju saišu, kontaktu, kopēju interešu ir grupā (kolektīvā), kura veido savu pārvaldi, jo vieglāk veikt pārstāvju izvēli. Jānodrošina ikdienas uzdevumu kopējas apspriešanas un risinājumu saskaņošanas iespējas, gan mākslas, gan zinātnes, gan sociālajā, gan tautsaimniecības jomās. Jo vairāk dažādu problēmu grupai ir iespēja kopīgi apspriest, jo vieglāk iedibināt grupas interesēm atbilstošu kārtību un  īstenot  pārstāvju izvēli.

            Kontaktu veidošana un uzturēšana iespējama trīs galvenajos veidos. 

            Pirmā iespēja. Tieši, ikdienišķi kontakti, kurus uztur, no vienas puses – politisku lēmumu pieņemšanu nelielās, bieži kontaktējošās draugu un paziņu grupās un, no tā izrietoši – no otras puses vajadzīgo tiešo kontaktu, sadarbības un draudzības “dabīgas” veidošanās iespēju nodrošināšana, saimniecisku, kultūras, “ideoloģisku”, māksliniecisku utml. pasākumu ietvaros. Šāda iespēja ir nelielām (līdz aptuveni 300 cilvēku) grupām, kurām ir tiesības uz pašpārvaldi (kaut vai ierobežotu) un kopēja “dzīve”, ielikta daļēji formālos, daļēji brīvprātīgos “rāmjos” (kooperatīvs, artelis (arī kolhozs vai kibuci), koris, orķestris, draudze utt.).

            Otrā iespēja  – radīt ieinteresētību vēlētāja un viņa pārstāvja (ikdienā viens no otra attālinātiem) regulāriem, “speciāliem” kontaktiem, nodrošinot:

1)pārstāvim iespēju izpildīt “saprātīgas” vēlētāja personīgas vēlmes, “pasūtījumus” (tai skaitā izmantojot pārstāvja tiešā rīcībā esošas resursu (finansiālu, materiālo, informācijas) “kvotas”);

2)vēlētājam iespējas ērti kontaktēties ar savu pārstāvi un izteikt savas vēlmes.

            Trešā iespēja ir indivīda (vēlētāja) netieša saistība ar savu pārstāvi caur kopīgu draugu, radinieku, domu un ticības biedru loku, paplašināti izmantojot vienu vai abus pirmos variantus.

(At)saukšana

            Mažoritāras  vēlēšanas, kopā ar vēlētāju tiesībām pieprasīt ievēlēto pārstāvju atskaites un vēlētāju tiesībām operatīvi nomainīt savu pārstāvi (neapmierinošas atskaites gadījumā), ir viena no reālajām un praktiski visvieglāk realizējamā organizatoriskā (“tehniskā”) iespēja veidot pārstāvju atbildību un vēlētāju uzticību (ar darbiem apstiprinātu, “pelnītu”!) saviem pārstāvjiem. Vēlēšanu procedūras izmaiņām jārada katra politiķa konkrētu atbildību savu vēlētāju priekšā, vispirms pašvaldībās, kopā ar pašvaldību pilnvaru un atbildības būtisku palielināšanu.  

            Jāatbalsta visi iespējamie soļi mažoritāru vēlēšanu un  ievēlēto pārstāvju atbildības palielināšanas virzienā. Tādi varētu būt:

• procentu barjeru samazināšana un/vai atcelšana vēlēšanu sarakstiem, Saeimas un pašvaldību vēlēšanās;
• “ārēji” grozāmi saraksti (izmantojot arī kandidātus no citiem sarakstiem);
• ierobežojumi (vai aizliegums) ievēlētam pārstāvim mainīt savu saistību ar vēlētājiem (pāriet uz citu frakciju, citu politisku virzienu);
• paplašināti pienākumi pārstāvjiem atskaitīties saviem vēlētājiem;
• iespējas vēlētājiem ietekmēt savu pārstāvi arī starp vēlēšanām (līdz pat atsaukšanai); 
• atvieglota kandidātu izvirzīšana vēlēšanās un dažādu  organizāciju un apvienību iesaistīšana (paralēli un/vai papildus partijām);
• referendumu lomas palielināšana valsts un pašvaldību līmenī, pazeminot barjeras referendumu ierosināšanai un paplašinot referendumos izlemjamo jautājumu loku;
• vēlēto amatu spektra paplašināšana (tiesnešu, kārtības uzturētāju (“šerifu”), “kontrolieru” u.tml. vēlēšanas), ieceltos ierēdņus nomainot ar vēlētiem; 
• ierēdņu pilnvaru, atbildības (klientu priekšā) un atalgojuma palielināšana;
• ievēlēto pārstāvju un iecelto ierēdņu rotācija;   
• informācijas par kandidātiem pieejamības palielināšana;
• dažādu ar politiku saistītas informācijas apmaiņas veidu paplašināšana utt. 

(Līdz)svars

            Demokrātijas galvenā problēma, pretrunas starp indivīda un grupas interesēm, sadalās vismaz divos uzdevumos – jau apskatītais uzdevums ievērot līdzsvaru starp katra atsevišķa indivīda brīvību un indivīda pakļaušanos grupas interesēm un, tālāk,  uzdevums grupas izvirzītajiem pārstāvjiem ievērot līdzsvaru starp savas grupas interesēm un citu grupu, ar kurām nākas kontaktēties, interesēm. Abu savstarpēji bieži konfliktējošo uzdevumu risināšanu sarežģī jebkuram cilvēkam piemītošā domāšanas dažādība – emocionālā un loģiskā, ātrā un lēnā domāšana, intuitīvā, uz agrāko pieredzi balstītā un apzinātā, konkrētajai situācijai pielāgotā risinājumu meklēšana. Par indivīda ātrās (emocionālās) un lēnās (loģiskās) domāšanas atšķirību lielās nozīmes ekonomikā izpratni psihologs Daniels Kānemans saņēma Nobeļa prēmiju ekonomikā.

            Emociju un vispārējās pieredzes pretrunas ar konkrētiem aprēķiniem un loģiku attiecībās starp grupām (pašvaldībām, valstīm, valstu savienībām) ir vēl sarežģītākas un mazāk pētītas, bet vēl nozīmīgākas nekā individuālo attiecību pretrunas un problēmas. Paļaušanās uz sirdsapziņas balsi un emocijām ekonomikā bieži neļauj pieņemt izsvērtus, racionālus individuālos lēmumus. Vēl vairāk problēmu rodas politikā, pieņemot lēmumus grupas interesēs un grupas vārdā.  Attēlojot emociju un loģikas sadursmes mākslā, filozofijā, izglītībā bieži tiek izplatīts iespaids par grupu attiecību loģisku regulēšanu (ignorējot indivīdu emocijas) kā par kaut ko nosodāmu, jo tas ir neatbilstošs indivīda morālei, lai gan šāda pilnīga atbilstība principā nav iespējama (grupas un indivīda intereses daudzviet atšķiras). (Visai izplatītais uzskats par politikas amorālumu, “netīrību” lielā mērā ir balstīts indivīda un grupas, tagadnes un nākotnes interešu dažādības sliktas izpratnes dēļ.)

            Dubultās pretrunas – starp emocijām un loģiku, un starp indivīdiem un grupām, tai skaitā indivīdiem pārstāvot savu grupu attiecībās ar citām grupām, rada nopietnas vajadzības meklēt piemērotas uzdevumu risināšanas metodes. Emociju nenovērtēšana ekonomikā un, jo sevišķi, politikā, rada daudzas problēmas cilvēku attiecību izpratnē un veidošanā.

Juris Dzelme  

Rīga, 20.01.20.

Kurp ved tehnoloģijas?

(Tautsaimniecība un “dzīve”)

(Lab)prātīgums    

            Tehnoloģiju attīstība dod arvien lielākas iespējas izvēlēties ļoti dažādus veidus, kā nodrošināt materiālo (fizioloģisko) vajadzību apmierināšanu, bet neizbēgami ir vajadzīga sadarbība ar citiem cilvēkiem, mājsaimniecību un visas tautsaimniecības organizēšana, kuru regulē un nosaka ideoloģija un politika. Demokrātija nodrošina līdzekļus plaša apjoma izvēlēm, bet visur jāiegulda resursi, lai iespējas izmantotu. Jo vairāk garīgo un materiālo resursu (naudas, zināšanu, draugu, paziņu utml.), jo lielākas iespējas. Savukārt izvēlētais tautsaimniecības modelis ļauj dažādi veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, risināt garīgo vajadzību apmierināšanas uzdevumus atkarībā no rezultātiem šajā, materiālajā (ekonomiskajā) darbības jomā.

            Kapitālisma un brīvā tirgus galvenais mērķis ir peļņa. Demokrātija dod iespēju arī tiem, kuriem nav kapitāla, piedalīties lemšanā par kapitāla izmantošanu, bet lielākā daļa kapitāla īpašnieku, pirmkārt finansisti un baņķieri, labprātīgi varu neatdod. Par labvēlīgu tautsaimniecības modeli ir jācīnās, bet vispirms ir jāsaprot – par ko cīnīties, ko vajag, kādā veidā var panākt iespējami augstu visu vajadzību, ne tikai minimālo (fizioloģisko), apmierināšanas līmeni. Tautsaimniecības organizācija, veidojot vietējo ražošanu maksimāli tuvu vietējiem patērētājiem, atvieglo arī visu pārējo kontaktu veidošanu starp ražošanā iesaistītajiem,  ļauj veikt pārstāvju izvēli, organizēt pārvaldi, izglītību, sociālo problēmu risināšanu un garīgo vajadzību apmierināšanu.

            Ražošanu un visu ar to saistīto uzdevumu risināšanu jāveido, vienlaicīgi plānojot visu vajadzību apmierināšanu. Šī uzdevuma izpratne joprojām ir nepietiekama, jo kapitāla īpašnieki un ar viņu interesēm saistītie pirmkārt skatās uz peļņu un pretojas naudas varas samazināšanai. Jo lielāka nauda, jo lielāka vara, bet zināšanas, cilvēku sabiedrības un varas mehānismu izpratne var sekmīgi stāties pretī naudas varai. Ņemot vērā to, ka arī kapitāla īpašnieki ir iekļauti cilvēciskās attiecībās, pakļaujas emocijām un tiecas pēc vispārcilvēcisko, tai skaitā, garīgo vajadzību apmierināšanas, var atrast daudzus veidus, kā īstenot visas sabiedrības mērķus, neskatoties uz pretrunām starp indivīdiem, kuriem ir atšķirīgas intereses, pirmkārt materiālās. Kopīgs pasaules uzskats (vismaz daļēji), līdzīga ideoloģiskā ievirze ļauj panākt vienošanos (starp darba devējiem un darba ņēmējiem, strādniekiem un kapitālistiem) un otrādi. Jo dažādāki ir pasaules uzskati, ideoloģijas cilvēkiem, kuriem nākas kopīgi risināt materiālās, tautsaimniecības problēmas, jo grūtāk.

(Sa)prātīgums

            Modernās tehnoloģijas ļauj gan palielināt cilvēku savstarpējo saprašanos, kopīgi risinot visdažādākos uzdevumus, gan rada atsvešināšanos, ar attiecību formalizāciju, standartizāciju pārvēršot citus cilvēkus par instrumentiem savu mērķu sasniegšanai. Jo valdošie mērķi ir primitīvāki, vairāk piezemēti, materializēti, jo bīstamāka ir tendence dehumanizēt sabiedrību. Naudas vara, materiālās intereses mazina cilvēcību, kļūst bīstama, destruktīva visiem, arī varas nesējiem, lielo īpašumu saimniekiem, tādēļ gala rezultātā garīguma atbalstīšana ir pilnīgi visu interesēs, bet ne visi to saprot un atzīst.

            Valsts uzdevums ir ievirzīt visu sabiedrību savstarpējas sadarbības, kopējas materiālās un garīgās dzīves veidošanas gaisotnē. Ja, turpretī, valsts negrib vai nespēj izveidot demokrātiskus, kopīgus uzdevumu risināšanas mehānismus, tad no malas pieaicināti vai pat neaicināti “eksperti”, nelūgti svešu interešu paudēji, “ārēji” kapitāla, finanšu pārstāvji (“ investīciju baņķieri”) ar lielu varbūtību centīsies mūs, mūsu valsti izmantot savu mērķu sasniegšanai, kā līdzekli savas varas, naudas un ietekmes vairošanai. Pret brīvību ekonomikā, liberālismu un brīvo tirgu tādēļ jāizturas ne mazāk, bet pat vairāk aizdomīgi, kā pret svešu ideoloģiju un reliģiju uzspiešanu. Īslaicīgi un šaubīgi ekonomiski, materiāli ieguvumi nevar atsvērt ideoloģiskus, garīgus zaudējumus. (Garīgā prioritāti pār materiālo ietver praktiski visas reliģijas, tomēr, piemēram, protestantisms ar savu “darbā” gūtu panākumu atbalstīšanu mazākā mērā, nekā pareizticība, katolicisms un citas, kuras aicina uz askēzi.) 

(Ne)atkarība   

            Ievirzei uz tautsaimniecības sabalansētu attīstību jāatvieglo visu sabiedrības vajadzību apmierināšanu, ņemot vērā nepieciešamās pastiprinātās rūpes par garīgo sfēru. Politiskās neatkarības saglabāšanai noteikti jārūpējas  par neatkarīgu nacionālo ekonomiku, jāizmanto protekcionisms. Uzdevumi šajā virzienā ir sekojošie.

            – Valsts atbalstītas ideoloģijas veidota patriotisma un tieksmes pēc zināšanām virzīta tautsaimniecības lokalizācija un modernizācija, ideoloģisko, politisko un ekonomisko lēmumu sasaiste.

            – Emigrācijas apturēšana, atbalstot patriotismu un aktīvu visu iedzīvotāju līdzdalību vietējās ražošanas veidošanā un paplašināšanā Latvijā.

            – Modernu tehnoloģiju, ieskaitot informāciju un komunikāciju tehnoloģijas (IKT) un blokķēdes (blockchain), pielietošanas paplašināšana Latvijā, izmantojot valsts, pašvaldību un sabiedrības atbalstu zinātnei, izglītībai, inovācijām. 

            – Maksimāls atbalsts lokālai ekonomikai un kultūrai, krājaizdevu sabiedrībām, lokālu maiņas līdzekļu izmantošanai (pēc iespējas atdalot kapitāla uzkrāšanas problēmu no naudas kā maiņas līdzekļa funkcijām), pašvaldību pilnvaru un atbildības par saviem resursiem palielināšana.

– Koplietošanas un aprites ekonomikas attīstība, kombinējot tiešus klātienes kontaktus ar kontaktiem sociālajos tīklos. Pašvaldību un valsts īpaša uzmanība jāvelta sociālās struktūras pilnveidošanai kopīgu saimniecisku uzdevumu risināšanas gaitā. Cilvēku kooperācija, iegādājoties un kopīgi izmantojot transporta līdzekļus, relatīvi dārgas un/vai sarežģītas iekārtas, pašiem rūpējoties par savu apkārtni un infrastruktūru (ceļiem, sakariem utt.) palielina iespējas atjaunot brīvā tirgus un konkurences izjauktos cilvēciskos kontaktus, pretoties postmodernismam, fragmentācijai, dehumanizācijai. Jāpanāk, lai pašvaldības un valsts ar atbilstošiem normatīviem aktiem un materiālo palīdzību atbalsta koplietošanas ekonomikas, kooperācijas, sadarbības paplašināšanos.

Juris Dzelme  

Rīga, 20.01.20.

Kurp ved politika?

(Valsts politikas uzdevumu ieteicamo risinājumu īsi formulējumi)

            Īsā kopsavilkumā konspektīvi apvienoti svarīgākie priekšlikumi dzīves pārveidošanai Latvijā. Trīs galvenie virzieni ir:

            1) cilvēka aprūpe, garīgās un fiziskās veselības uzlabošana, pasaules izpratnes veidošanu liekot par pamatu;

            2) savstarpējo attiecību kārtošana, politisko (pārvaldes) uzdevumu risināšana;

            3) savas ražošanas (vietējās, lokālās) būtiska paplašināšana, orientējoties uz sadarbību Latvijas iedzīvotāju starpā (“pašapkalpošanās”).

            Papildus iezīmētas dažas pasaules “problēmas” un tendences, kurām vajadzētu pievērst uzmanību pirmkārt, veidojot dzīvi Latvijā. 

1. Cilvēks (personība)

1.1.Garīgums:

1) Ideoloģijas, orientētas uz latvisko dzīvesziņu un patriotismu, aktīva veidošana (izmantojot valsts atbalstītu “lietišķo”, uz plašiem iedzīvotāju slāņiem orientētu (populāru) mākslu un filozofiju);

2) Valsts atbalstīta inovācijas, zinātnes un augstākās izglītības sasaiste ar vietējo “ražošanu”, amatniecību, tautas mākslu un pakalpojumiem;

3) Individualizēta, pašvaldību kontrolē nododama skolu (ieskaitot profesionālo), interešu izglītības,  mūžizglītības  un kultūras centru sistēma; 

4) Integrēti kultūras, sporta, veselības aprūpes un sociālās palīdzības centri pašvaldību pārziņā, sasaistot ar izglītību.

1.2.Zināšanas:

1) Katra cilvēka līdzdalība dzīves izpratni un pasaules uzskatu veidojošos procesos;

2) Garantētas zināšanas un palīdzība to apgūšanā un pielietošanā (informācija, konsultācijas, izglītība) par kultūru, mākslu, tautsaimniecību, politiku, tiesībām, medicīnu;

3) Iespējas katram izmantot kvalifikācijas maiņu un/vai pilnveidi, pirmkārt,  ar tālmācību;

4)Garantēta pieeja un drošība informācijas apmaiņas tīklos (izmantojot blokķēžu un līdzīgas tehnoloģijas).

1.3.Veselības aprūpe:

1) Veselīga dzīves veida un tradīciju nostiprināšana kā pašvaldību uzdevums;

2) Prioritāra profilaktisku pasākumu īstenošana (ieskaitot monitoringu un vakcināciju).

3) “Personalizēta” medicīnas zinātnes un ārstniecības sistēma, balstīta uz informācijas un komunikācijas tehnoloģijām (IKT), bioloģiju un fiziku.

2. Sabiedrība (politika)

2.1.Pārvalde: 

1) Mažoritāras hierarhiskas vēlēšanas ar tiesībām vēlētājiem atsaukt savus pārstāvjus;

2) Pašvaldību pilnvaru būtiska palielināšana;

3) 2 līmeņu pašpārvaldes organizēšana;

4) Prezidentāla republika;

5) Referendumu par valsts un pašvaldību politikas jautājumiem lomas un īstenošanas iespēju būtiska palielināšana.

6) Zināšanu par pārvaldi un politiku izplatīšana pārvaldē “iesaistītajiem”.

2.2.Tiesības:

1) Vispārējo tiesību principu konsekventa pielietošana un atteikšanās no pozitīvo tiesību principa (“tiesības kā morāles minimums”);

2) Tiesnešu tiešas vēlēšanas.

2.3.Drošība:

1) Pašaizsardzība un pašorganizēšanās kārtības uzturēšanai ikdienā (“kaimiņu drošība”);

2) Vēlēti atbildīgie par “vietējo” kārtību (“šerifi”);

3) Zemessardze un jaunsardze kā aizsardzības sistēmas pamats.

4) Pastiprināta “virtuālās” telpas aizsardzība.

5) Patriotisma atbalstīšana kā drošības  pamats un prioritāra joma līdzekļu ieguldīšanai.

3. Tautsaimniecība (ekonomika)    

1) Sociālās un komunikāciju struktūras pārveidošana uz sadarbību un kooperāciju orientētas tautsaimniecības radīšanai (koplietošanas un aprites ekonomika, IKT un blokķēžu izmantošana (personīgu kontaktu attīstīšanai));

2) Protekcionisms pašvaldībām amatniecības, sīkražošanas un personalizētu (“lokālu”) pakalpojumu organizēšanai;

3) Vietējā tirgus protekcionistiska aizsardzība un infrastruktūras (enerģija, transports, sakari) nodrošināšana uz tehnoloģijām un inovāciju balstītai modernai “vietējai” “lielražošanai”.

4. Valsts politikas veidošanai aktuālākās “pasaules” tendences un problēmas

            Pasaules ekonomikas tendences, kuras pirmkārt jāņem vērā, veidojot Latvijas politiku un stratēģiju:

0) Postmodernisma un liberālisma agresīva uzspiešanas mēģinājumi  ar globalizācijas, standartizācijas un brīvā tirgus palīdzību, izmantojot naudas un finanšu kapitāla varu, egoismu un individuālismu.

1) Ražošanas robotizācija un (kā sekas) sociālo attiecību struktūras būtiska pārorientācija uz apkalpošanu un savstarpēju komunikāciju.

2) Atkarības palielināšanās no globālā finanšu kapitāla (“investoriem”) un informācijas sistēmu pārvaldītājiem (“tehnokrātiem”)

3) Garantēta beznosacījuma ienākuma ieviešanas visiem (pabalstu vietā) projekts. (Nav izstrādāta ideoloģija iedzīvotāju (ienākuma saņēmēju) motivācijas veidošanai, papildus, ar nopelniem saistītu ienākumu un pilnvaru noteikšanai (balstoties uz “taisnīgumu” un meritokrātisku pieeju).

Juris Dzelme  

Rīga, 20.01.20.