Lasītājs. Tiešām biedējoši !

Tiešām, cik biedējoši, ja valstī tik daudz biedējoša.

Ir jau ir biedējoši tas, ko rakstītāja runā par biedējošo bezatbildību. Bet patiesībā jau arī pati rakstītāja ir biedējoša, jo runā pavirši un vienpusīgi par valstī tik dramatiskām lietām. Kā kopumā mēdz gadiem papļāpāt par tēmām bezmaz visi, kam pieder tribīnes. Ja reiz runa ir par valstiska mēroga bezatbildību, tad ir jārunā par kopējo bezatbildību. Un nu jau ne jārunā, bet jāceļ trauksmi. Un šausma jānovērš. Bet, ja runā par biedējošo kopumā, tad jārunā jau detaļās:


Monika Zīle

Pirmkārt – vīriešu (ja viņi nav vienīgi tēviņi apsēklošanai, bet vīrieši, kas atbild par ģimeni) bēguļošana no rūpēm par pamestajiem bērniem un viņu mātēm ir jau daudzu bezatbildību sekas. Tādu seku nebūtu, ja pārējās bezatbildības nebūtu pieļautas. Ja nepieļautu cēloņus:
– tikumības kā mācību priekšmeta trūkumu izglītības sistēmā;
– totālu abu dzimumu netikumību, izlaidību, aprobežotību;
– netikumības un izlaidības propagandu un sabiedrības degradēšanu visu veidu masu medijos, pat literatūrā – ne tikai lata, bet arī godalgotos romānos, teātru repertuāros, kino „mākslās„ ;
– izvirtību tā saucamo tautas priekšstāvju, pašu atbildīgo institūciju sabiedrības (?) aprindās – izvirtību ne tikai seksuālajā bezatbildībā, bet arī netikumībā taisnīguma, tiesiskuma un pat ētikas jomās.

Otrām kārtām – katra bezatbildība rada atkal un atkal kādu bezatbildību. Bezatbildīgi ir arī iestrādāt pantus, lai padarītu likumīgu jebkura īpašuma atņemšanu tam bezatbildīgajam (lasi – arī degradētajam) nemaksātājam (visticamāk – vienkārši nespējīgajam maksāt vairākiem sievišķiem par visiem bezatbildībā uzcirstajiem un pasaulē palaistajiem bērniem), lai „likumīgi„ atsavinātu pat vienīgo jumtu virs galvas.

Bet arī šis, ko rakstu, ir tikai teorija. Ir beidzot jāsauc konkrēti vārdi tiem, kuri šo biedējošo parādību, par kuru pavirši parunā rakstniece, ir veicinājuši. Ir jāprasa atbildība arī no konkrētajiem censoņiem – pirmkārt jau no „attiecību „ ekspertiem un ekspertēm no bezatbildīgā seksa šoviem un portāliem – ainām, dainām, binnijām, baibām ar svītām jau par paša termina „attiecības„ jēgas sagrozīšanu un nopietnības noņemšanu no tā, otrkārt – par netikumības, tātad – bezatbildības, vairošanu. Ir jāprasa atbildība no visu ministriju un valdības priekšstāvjiem par biedinošās situācijas cēloņu nepieļaušanu vai pat veicināšanu.

Ērti ir pabļaustīties – vilks! vilks!, – kad vilks jau ir aitās. Proti, kad bērni ir briesmās, bērnu uzcirtēji ir briesmās un vesela tauta ir briesmās. Briesmās, ko paši sev radījuši. Kā tiesājamie, tā tiesātāji. Bez kauna, bez goda.

https://www.la.lv/biedejoss-bezatbildibas-atspulgs

16.01.20

7 Komentāri “Lasītājs. Tiešām biedējoši !”

  1. tā ir sagt:

    Ja valsts kultūrpolitika ir tāda neoliberālistiska, tad valstij arī ir jāparūpējas par šiem bērniem, nav ko vaimanāt. Un labi vēl, ka tie bērni kaut nejaušības dēļ ir radīti, tā jau tauta izmirst.
    Mēs tacu dzīvojam modernā pasaulē, glancētos žurnālos (arī internetā) redzam, kā mūslaiku dievi – slavenības maina partnerus un pat mainās paši. :(

  2. info sagt:

    Kādreizējais Ministru prezidents un finanšu ministrs Einars Repše, Valsts kases pārvaldnieks Kaspars Āboliņš un vairāki augsti ierēdņi vēl nevar atviegloti nopūsties, – Valsts kontrole ir pārsūdzējusi lēmumu, ar kuru pagājušā gada decembrī Ērika Kalnmeiera vadītā Ģenerālprokuratūra paklusām bija izbeigusi pret piecām personām sākto kriminālprocesu, kas tai bija nodots kriminālvajāšanas sākšanai saistībā ar Liepājas metalurgā pazaudētajiem desmitiem miljonu nodokļu maksātāju naudas.

    Pagājušā gada jūnijā Kriminālpolicijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde šo kriminālprocesu nosūtīja prokuratūrai kriminālvajāšanas sākšanai pret piecām personām par iespējamu pieļautu nolaidību, kuras rezultātā iestājušās smagas sekas. Taču decembrī prokuratūra šo kriminālprocesu paklusām izbeidza „noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ”.

    Prokuratūras ieskatā amatpersonas nemaz neesot rīkojušās nolaidīgi, jo uzņēmuma finansiālās spējas 2009.gada nogalē tam esot ļāvušas uzņemties kredītsaistības modernizācijas īstenošanai, tāpēc arī tālaika valsts amatpersonas neko kriminālu neesot pastrādājušas.

    Tiesa, pilnīgi citās domās par notikušo bija Valsts kontrole, savā atzinumā skaidri norādot uz noziedzīgu nolaidību un šādi aprakstot notikumus liktenīgajā 2009. gada 30. decembrī:

    „Valsts kases pārvaldnieks Kaspars Āboliņš nosūta atzinumu finanšu ministram Einaram Repšem par galvojuma sniegšanu Liepājas metalurgam.

    Atzinumā ir sniegta informācija par finanšu rādītāju analīzi saskaņā ar procedūras aprakstā noteiktajiem kritērijiem, kā arī informācija par nozares krīzi un par uzņēmuma lomu Latvijas tautsaimniecībā saskaņā ar Ekonomikas ministrijas 2009. gada 12. janvāra vēstuli Finanšu ministrijai, bet nav sniegts kopsavilkuma vērtējums, vai Liepājas metalurgam nepastāvēs paaugstināts aizdevuma atmaksas risks, uz kā pamata sniegt ieteikumu finanšu ministram pieņemt lēmumu sniegt vai tomēr atteikt galvojumu uzņēmumam.

    Valsts kases pārvaldnieka Kaspara Āboliņa nosūtītajam atzinumam finanšu ministram Einaram Repšem par valsts galvojuma sniegšanu Liepājas metalurgam nav pievienots ziņojums par galvojuma nesniegšanu un motivēts atteikuma galvojumam vēstules projekts.

    Finanšu ministrs Einars Repše pēc Valsts kases atzinuma saņemšanas nolemj atbalstīt galvojuma sniegšanu un Latvijas Republikas vārdā noslēdz galvojuma līgumus ar Unicredit MedioCredito Centrale S.p.A par kopējo summu 85 597 300 jeb Ls 60 158 125 latiem pēc Latvijas Bankas kursa līguma parakstīšanas dienā.

    Līgumu 9. punkts nosaka, ka galvojuma līgumi stājas spēkā no dienas, kad galvotājs rakstiski apstiprina atbalsta saņēmējam, ka tas (galvotājs) ir saņēmis Eiropas Komisijas apstiprinājumu par grozītās finansējuma struktūras valsts atbalsta sniegšanu, un tad arī stājas spēkā aizdevuma līgumi.

    Tiek parakstīts komercķīlas līgums ar komercķīlas nodrošināto prasījumu par maksimālo summu 102 716 760 eiro, kas uz līguma parakstīšanas dienu saskaņā ar Latvijas Bankas noteikto valūtas kursu Ls 72 189 750 latu un sevī ietver gan galveno prasījumu, gan blakus prasījumus.

    Komercķīlas līgumā netiek noteikta rīcība gadījumos, ja aizņēmējam nav ķīlas, ko piedāvāt. Tāpat netiek iekļauti noteikumi papildu nodrošinājumam gadījumos, ja tiek konstatēta aizņēmēja finanšu rādītāju pasliktināšanās. Līgumā nav iekļauti nosacījumi noteikto saistību neizpildes gadījumos, piemēram, ka akcionāri sniedz personiskās garantijas galvojuma sniedzējam.“

    Tas nozīmē, ka vienas dienas laikā toreizējais finanšu ministrs Einars Repše saņem no Valsts kases apjomīgu vēstuli par valsts galvojuma sniegšanu vai nesniegšanu Liepājas metalurgam, šo dokumentu un visus tajā minētos faktus paspēj rūpīgi izvērtēt, tad vēl it kā – ja ticēt viņa vēlākajiem publiskajiem apgalvojumiem – vēl sazinās ar Valsts kases pārvaldnieku un pēc visa tā liek savu parakstu zem abiem būtiskajiem dokumentiem.

    Vēlāk E. Repše publiski skaidroja, ka noteikti un nekādā gadījumā nebūtu parakstījis nekādu galvojumu, taču, pirmkārt, Saeimas lēmums, otrkārt, likums par valsts budžetu, treškārt, pozitīvs Valsts kases atzinums, – viņš neesot varējis „vienpersoniski pārkāpt likumu“.

    Patiesībā gan neviens Saeimas lēmums E. Repšem neuzlika par pienākumu parakstīt galvojumu Liepājas metalurgam, to nelika arī valsts budžeta likums, un arī Valsts kases atzinums nebūt nebija tik pozitīvs.

    2008. gada 14. novembrī Saeima, lemjot par nākamā gada valsts budžeta projektu, atbalstīja valsts galvojumu 112 miljonu latu apmērā AS Liepājas metalurgs modernizācijas plāniem, – taču šis atbalsts nozīmēja tikai iespēju uzņēmumam ļoti censties, lai galvojumu saņemtu, bet ne valstij, finanšu ministram vai vēl kādam uzliktu pienākumu galvojumu noteikti izsniegt. Tieši otrādi – ministram bija atbildīgi jāizvērtē, vai galvojumu tiešām izsniegt, un tad jāpieņem galīgais lēmums.

    Savukārt saskaņā ar Likuma par budžetu un finanšu vadību 37. pantu finanšu ministram bija tiesības, bet ne pienākums sniegt valsts vārdā galvojumus saskaņā ar gadskārtējo valsts budžeta likumu, un tāpat likums noteic vienīgi to, ka šādus galvojumus, kuri iekļauti gadskārtējā valsts budžeta likumā, finanšu ministrs sniedz bez atsevišķa Ministru kabineta lēmuma.

    Savukārt tolaik sopēkā bijušie Ministru kabineta noteikumi Nr. 513 „Galvojumu sniegšanas un uzraudzības kārtība“ noteica: „Pēc dokumentu izvērtēšanas finanšu ministrs pieņem lēmumu sniegt vai nesniegt galvojumu.“ Kas nozīmē – tā ir tikai un vienīgi finanšu ministra izšķiršanās un atbildība.

    Einars Repše arī izšķīrās un pēc Valsts kases atzinuma saņemšanas, kā to norāda arī Valsts kontrole, „2009. gada 30. decembrī lēma atbalstīt galvojuma sniegšanu par kopējo summu EUR 85 597 300 jeb Ls 60 158 125 pēc Latvijas Bankas kursa līguma parakstīšanas dienā un parakstīja Valsts kases sagatavotos līguma projektus, neņemot vērā, ka kredītiestāde netika izvēlēta konkursa kārtībā, kā to nosaka normatīvais akts“.

    Tiesa, ikvienam interesentam, kurš būtu kaut ieskatījies tobrīd jau vairākus mēnešus publiski pieejamajā Liepājas metalurga 2008. gada pārskatā, rastos pietiekami skaidrs priekšstats – te gan ir uzņēmums, kurš acīmredzami pamazām vien iet uz leju, un par savas naudas ielikšanu tādā būtu krietni jāpadomā.

    Peļņa samazinās, izmaksas palielinās, kapitāla atdeve rūk divus gadus pēc kārtas, nepārdotu ražojumu ir vairāk, pircēju un pasūtītāju parādu – tāpat, palielinās aizņēmumi no kredītiestādēm un arī izmantotie kredītlīniju līdzekļi, piegādātājiem un darbiniekiem tiek maksāts vairāk, ražošanas izmaksās palielinās gan algas, gan materiālu izmaksas, parādās ievērojamas „ar akcionāriem saistītas izmaksas“.

    Tad vēl samazinās šaubīgo debitoru atgūtās summas, pieaug uzkrājumi šaubīgiem debitoriem, palielinās ar saimniecisko darbību nesaistītie izdevumi, uzņēmuma koeficients samazinās, realizācijas rentabilitāte samazinās no 8 līdz 2,9 procentiem, vairāk nekā dubulti sarūk pašu kapitāla rentabilitāte.

    Un tas viss ir tikai tas, ko uzņēmuma gada pārskatā var izlasīt jebkurš interesents. Savukārt potenciālam aizdevējam vai kredīta galvotājam ir nesalīdzināmi apjomīgākas iespējas – protams, ja ir vēlēšanās tādas izmantot.

    To, ko Einars Repše, ja vien viņam būtu bijusi kaut mazākā vēlēšanās pārliecināties par to, kam tiek milzīgais valsts galvojums, būtu varējis pieprasīt noskaidrot saistībā ar Liepājas metalurgu, uzskatāmi demonstrē auditoru Ernst & Young Baltic ziņojums jau Andra Vilka vadītajai Finanšu ministrijai vairāk nekā trīs gadus vēlāk, 2013. gada 15. martā par Liepājas metalurga un tā meitas sabiedrību īpašam nolūkam sagatavotā 2008. gada konsolidētā finanšu pārskata revīzija. Lūk, daži īpaši kliedzoši fragmenti un to „atšifrējums“ normāliem cilvēkiem saprotamā valodā.

    „Kā izklāstīts pievienotajā nozīmīgu grāmatvedības uzskaites principu kopsavilkumā, pamatlīdzekļi tiek uzskaitīti pārvērtētajā vērtībā. Koncerna mātes uzņēmuma pamatlīdzekļu kategoriju „Zemes gabali, ēkas, būves un ilggadīgie stādījumi“, „Iekārtas un mašīnas“ un „Pārējie pamatlīdzekļi un inventārs“ vērtība noteikta, pamatojoties uz 2007. gada vērtēšanas ziņojumu. Koncerna mātes uzņēmums ir veicis augstāk minēto pamatlīdzekļu kategorijas vērtības noteikšanu arī 2009. gada 6. janvārī un saskaņā ar saņemto vērtējumu šo pamatlīdzekļu vērtība būtu par 9,886 tūkstošiem latu mazāka nekā bilances vērtība. Koncerns nav atzinis šādu vērtības samazinājumu, kas mūsuprāt būtu jāveic.“

    Ko tas nozīmē latviski? Runājot pavisam vienkārši, – to, ka Liepājas metalurgam pirms galvojuma saņemšanas izdevies izrādīties par desmit miljoniem latu vērtīgākam, nekā tas patiesībā bijis, un neviens to nav vēlējies pamanīt.

    „Koncerns nav aprēķinājis un atzinis atlikto uzņēmumu ienākuma nodokli, kas radies saistībā ar atzīto bilances posteni „Ilgtermiņa ieguldījumu pārvērtēšanas rezerve“, saskaņā ar SGS Nr. 12 prasībām. Ja Koncerns būtu aprēķinājis un atzinis atlikto uzņēmumu ienākuma nodokli, tad bilances postenis „Ilgtermiņa ieguldījumu pārvērtēšanas rezerve“ būtu samazinājies un bilances postenis „Uzkrājumi paredzamajiem nodokļiem“ palielinājies par 9 452 tūkst. latu un 9 511 tūkst. latu attiecīgi 2008. un 2007. gada 31. decembrī. Atliktā uzņēmuma ienākuma nodokļa korekcijas apmēru ietekmētu arī 2., 3., un 5. punktā minētie apstākļi.“

    Un ko nozīmē tas? Pavisam vienkārši – vēl gandrīz desmit miljonus latu, kas tāpat „paslēpti“ pirms galvojuma saņemšanas.

    „Koncerns 2008. gadā un iepriekšējos pārskata gados nav atzinis bilances posteņa „Ilgtermiņa ieguldījumu pārvērtēšanas rezerve“ nolietojumu saskaņā ar SGS Nr. 16 prasībām. Ja Koncerns būtu atzinis nolietojumu saskaņā ar SGS Nr. 16 prasībām, tad 2008. gada 31. decembra bilances postenis „Ilgtermiņa ieguldījumu pārvērtēšanas rezerve“ samazinātos par 11 184 tūkst. latu, bilances postenis „Iepriekšējo gadu nesadalītā peļņa“ palielinātos par 6 709 tūkstošu latu un bilances postenis „Pārskata gada nesadalītā peļņa“ palielinātos par 4 475 tūkstošiem latu.“

    Un tas? Vēl vienkāršāk – uzņēmumam ļoti nav gribējies aizrauties ar nodokļu maksāšanu. Un tā tālāk, un tā tālāk – bet finanšu ministru Einaru Repši nekas tāds pirms izšķirošā lēmuma neinteresē. (Un viņam kā ilggadējam Latvijas Bankas prezidentam nu nekādi nav iespējams attaisnoties, ka tādas „sarežģītības“, kādas minētas auditoru analīzē, viņam nav bijušas saprotamas un aptveramas.)

    Turklāt pat Valsts kases 2009. gada 30. decembra atzinumā par Liepājas metalurgu atrodams pietiekami daudz biedējošas informācijas.

    Pirmkārt, pat tad, kad Saeima nobalsoja par valsts galvojuma piešķiršanu Liepājas metalurga modernizācijas projektam, neviena kredītiestāde ne Latvijā, ne pasaulē nav pieteikusies uz kredīta izsniegšanu. Tikai tad, kad Liepājas metalurgs ar sev vien zināmām metodēm veicis „individuālu banku finansējuma piesaistes procesu“, ir pieteikusies viena banka no tālās Itālijas.

    Otrkārt, pat šī banka nedēļu pirms gada beigām, līdz kurām Latvijas valstij bija jāparaksta galvojuma līgums vai arī viss process jāsāk no sākuma, ir pēkšņi paziņojusi, ka tās risks, izsniedzot kredītu Liepājas metalurgam, ir pārāk liels un tas jāsamazina, cita starpā mainot finansējuma struktūru un paaugstinot procentu likmju pievienotās likmes.

    Treškārt, Valsts kase, kurai it kā pāri visam vajadzētu būt Latvijas valsts interešu ievērošanai, pēc šī negaidītā itāļu bankas jaunuma pavēsta, ka galvojums noteikti „izsniedzams līdz gada beigām“, tāpēc „laika trūkuma dēļ“ atkārtota iepirkuma procedūra finansētāja izvēlei nav veikta, jo „ir pamats uzskatīt, ka šāds konkurss jebkurā gadījumā beigtos bez rezultātiem“.

    Ceturtkārt, Valsts kase skaidri pasaka: uzņēmuma ražošanas izmaksas jau 2009. gadā ir bijušas tādas, ka izdevīgāk bijis tērauda sagataves iegādāties tirgū nekā sagatavot tas rūpnīcā, turklāt uzņēmums nav spējis sniegt apliecinājumu par piegādātāju spēju nodrošināt ar Baltijas valstu tirgus un importēto metāllūžņu apjoma pieaugumu iecerētās jaunās krāsns pilnas jaudas izmantošanai.

    Piektkārt, vēstulē tiek norādīts, ka iespaidīgā modernizācija neko nedos produkcijas dažādošanai: tās dēļ nākamajā posmā vajadzētu modernizēt velmētavas, taču šī posma „investīciju izmaksas šobrīd nav aprēķinātas un uzņēmums pagaidām neprognozē to īstenošanas laiku“.

    Sestkārt, Valsts kase arī skaidri pasaka, ka konstatējusi biznesa plāna finanšu prognozēs tuvākajos gados prognozētās situācijas neatbilstību ar aktuālajām uzņēmuma un nozares darbības tendencēm. Piemēram, esot „maz ticams būtisks plānotās pamatdarbības pieaugums līdz 2011. gadam uz produkcijas realizācijas ieņēmumu pieauguma rēķina“. (Jau 2009. gada pirmajā pusgadā, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, uzņēmuma apgrozījums ir samazinājies par 48,2 miljoniem latu un bijis 84,9 miljoni latu.)

    Septītkārt, Valsts kase bez īpašām problēmām ir aprēķinājusi, ka kopš 2008. gada līdz galvojuma izsniegšanas brīdim velmējumu realizācijas un metāllūžņu izmaksu peļņas starpība ir sarukusi dubulti – no 320 līdz 166 eiro par tonnu, un ar šādu starpību Liepājas metalurgs vairs nespēj segt visus saimnieciskās darbības izdevumus. Tātad – strādā ar zaudējumiem.

    Astotkārt, Valsts kase paredz vēl drūmāku nākotni, jo „ir pietiekams pamats uzskatīt, ka metāllūžņu iepirkuma cenas nākamajā gadā varētu pieaugt straujāk par tērauda velmējumu (armatūras) realizācijas cenu pieaugumu, vēl vairāk samazinot Liepājas metalurga pelnītspēju, ņemot vērā prognozēto celtniecības apjomu turpmāku kritumu ES valstīs 2010.gadā“.

    Devītkārt, cita starpā pavīd arī uzņēmuma saimnieku neafišētie, maigi izsakoties, iespaidīgas darbinieku skaita samazināšanas plāni – „līdz 2012.gadam mainīgās materiālu izmaksas tiek plānots samazināt par 12%, darbaspēka izmaksas tiek plānots samazināt par 47%“.

    Visbeidzot, desmitkārt, vienkāršs un skaidrs, kaut vārdos iemudžināts gala brīdinājums: „Turpmākā Liepājas metalurga pastāvēšana varētu būt neiespējama.“ Bet pretējā svaru kausā faktiski tikai un vienīgi brīdinājums – „Liepājas metalurga slēgšanas gadījuma tiktu likvidētas vairāk kā 2 tūkstoši darbavietas Liepājā“.

    Vai ministrs to visu tāpat kā Valsts kontroles jau pēc Liepājas metalurga kraha uzskaitītos pārkāpumus gluži vienkārši „nepamana“ – vai varbūt negrib pamanīt? Katrā gadījumā skaidrs ir viens: Einara Repšes stāstiņš par šo Valsts kases atzinumu, kas vienā brīdī apgriezis pretējā virzienā viņa noraidošo skatu uz galvojumu, ir vairāk nekā nenopietns.

    Kas un kādā formā bija spējis efektīvi motivēt Einaru Repši uz šādu „viedokļa maiņu“, nez vai kādreiz būs pilnīgi skaidrs. Taču viens gan ir skaidrs: Einars Repše galvojumu paraksta drudžainā steigā – vienas vienīgas dienas laikā viņš saņem apjomīgo Valsts kases atzinumu, to izlasa, izvērtē, rezultātā maina savu līdzšinējo negatīvo nostāju Liepājas metalurga galvojuma lietā un tai pašā 2009. gada 30. decembrī paraksta uzņēmuma tik kāroto dokumentu.

    Tas notiek pašā pēdējā brīdī – vēl tikai viena diena, un astoņdesmit pieci miljoni Latvijas valsts un tās nodokļu maksātāju naudas Liepājas metalurgam un tā saimniekiem šādas totālās bezatbildības un droši vien jau arī visprastākās korupcijas ķēdes rezultātā, visticamākais, nekad netiktu. Bet – pateicoties personiski Einaram Repšem, tiek.

    Kāpēc Einars Repše atzinumu saņem tikai 30. decembrī? Valsts kase to skaidro šādi: „Galvojuma dokumentācijas izvērtēšanas process tika uzsākts 2009. gada janvārī un norisinājās visa gada garumā. Valsts kases atzinums par AS Liepājas metalurgs saistībām sniedzamo valsts galvojumu finanšu ministram sniegts tikai 2009. gada 30. decembrī, jo AS Liepājas metalurgs finansējuma piesaistes process globālās finanšu krīzes ietekmē bija ievērojami apgrūtināts, savu galējo finansējuma piedāvājumu aizdevēja banka iesniedza novēloti un tādējādi līdz pēdējam brīdim notika līgumu projektu skaņošana ar aizdevēja banku.“

    Kad nu atzinums saņemts, to, ja ticēt pašam Einaram Repšem, dažās stundās esot spējis izlasīt ne tikai viņš viens pats. „Pēc tam to, ko bija sagatavojusi Valsts kase, es lūdzu pārbaudīt Finanšu ministrijai, kas izstrādātajā dokumentu paketē neatrada neko peļamu. Un tad es vēl papildus palūdzu ieskatīties dokumentos saviem padomniekiem. Viņi arī atzina, ka viss izskatās pietiekami labi un valsts intereses ir pietiekami nodrošinātas. Un, lai arī taisnība, ka Valsts kases galējā atzinumā bija ierakstītas dažas piesardzīgas frāzes, bet gala slēdziens taču bija šo garantiju izsniegt. Tātad Valsts kases slēdziens bija pozitīvs – garantiju,“ jau pēc uzņēmuma kraha taisnojas galvojuma izsniedzējs…

    Ja kādam nepietiek ar šiem faktiem, te ir vēl viens – jau pilnīgi neapstrīdams. Tātad – Einars Repše apgalvo, ka „viņš līdz pat pēdējam brīdim nav bijis noskaņots pozitīvi par valsts galvojuma izsniegšanu Liepājas metalurgam, līdz nebija saņēmis pozitīvo Valsts kases atzinumu“. Ir dokuments, kas jau atkal skaidri rāda – Einars Repše vienkārši un primitīvi melo.

    Valsts kases atzinums, kā zināms, datēts ar 2009. gada 30. decembri. Tieši pēc tā saņemšanas Einars Repše arī esot mainījis savu līdz tam noraidošo nostāju un tai pašā 30. decembrī galvojumu parakstījis.

    Taču… Finanšu ministrijas dokumentos atrodama arī Einara Repšes vēstule, kurā viņš, runājot par sevi trešajā personā, UniCredit apliecina: „Galvojuma līgumu Galvotāja vārdā parakstīs Einars Repše, Latvijas Republikas finanšu ministrs.“

    Kā izrādās, šī vēstule ir datēta jau ar 29. decembri, tā skaidri apliecinot – viss, ko Einars Repše jau pēc Liepājas metalurga kraha stāsta par savu negatīvo nostāju pret galvojuma izsniegšanu, ko mainījis tikai Valsts kases pozitīvais slēdziens, ir nekas cits kā meli.

    Patiesībā jau dienu pirms Valsts kases slēdziena saņemšanas Einars Repše itāliešiem ir oficiāli, ar savu parakstu apsolījis – galvojums tiks parakstīts, to izdarīs viņš pats, un viss būs labākajā kārtībā.

    Visbeidzot, Valsts kases pārvaldnieks Kaspars Āboliņš oficiālā skaidrojumā diplomātiskā un pieklājīgā formā apliecina – Einars Repše melo, arī apgalvojot, ka pirms galvojuma parakstīšanas esot viņam zvanījis un lūdzu apstiprinājumu tam, ka projekts ir dzīvotspējīgs, ko Valsts kases pārvaldnieks ministram arī esot sniedzis:

    „Valsts kase bija pārbaudījusi projekta dzīvotspēju pēc stresa scenārija un secināja, ka, AS Liepājas metalurgs saimnieciskās darbības izmaksām pēc projekta realizācijas ilgstoši saglabājoties 2009. gada izmaksu līmenī, varētu tikt apdraudēta uzņēmuma dzīvotspēja. Telefonsarunu ar Valsts kases pārvaldnieku nevaram apstiprināt. 2009. gada 30. decembrī finanšu ministrs zvanīja Valsts kases Finanšu risku vadības departamenta direktoram, kurš savukārt apstiprināja vienīgi to, kas bija aprakstīts sagatavotajā Valsts kases atzinumā vai konstatēts projekta kredītriska izvērtēšanas gaitā…“

    Jāņem vērā, ka tai pašā 30. decembrī Einars Repše paraksta arī komercķīlas līgumu, kura parakstītāji no Liepājas metalurga puses ir Sergejs Zaharjins un Iļja Segals, – un šajā līgumā nav ne vārda par to, ka kredīta saņēmēji ieķīlātu savu personisko mantu vai kaut vai savas akcijas.

    „Komerclikums nosaka, kāda ir uzņēmumu dalībnieku un akcionāru atbildība par uzņēmuma darbību un radītajiem zaudējumiem. Līgumos nav nosacījuma, kas paredz, ka uzņēmuma akcionāri neatbild ar saviem īpašumiem (t.i., atbrīvojuma no personīgās atbildības),“ – tā tagad līgumā ierakstīto skaidro Valsts kase, atbildot uz jautājumu, ar kādu pamatojumu tajā tika iekļauts nosacījums, ka uzņēmuma akcionāri neuzņemas atbildību ar saviem īpašumiem.

    Ir vai nav nosacījums, taču vismaz Einara Repšes un abu uzņēmuma saimnieku parakstītajā komercķīlas līgumā skaidri un gaiši paliek ierakstīts: „2.1. komercķīlas priekšmetā ietilpst komercķīlas devējam uz īpašuma tiesību pamata piederošie ķermeniskie pamatlīdzekļi kā lietu kopība uz ieķīlāšanas bridi, kuru uzskaitījums dots Līguma Pielikumā Nr. 1, kas ir Līguma neatņemama sastāvdaļa.“

    Un – viss. 2011. gada 11. martā finanšu ministrs Andris Vilks un Iļja Segals paraksta vienošanos par grozījumiem komercķīlas līgumā, bet neko tādu, kas attiektos uz pārējo akcionāru mantu – un pat ne uz viņu akcijām. Faktiski tiek turpināts tas pats Einara Repšes, Sergeja Zaharjina un Iļjas Segala parakstītais līgums.

    Kurš par to atbildīgs? Valsts kases skaidrojums ir tiešs un skaidrs: „Minētie ķīlas un hipotēku līgumi tika sagatavoti, par pamatu izmantojot apstiprinātos standartlīguma paraugus. Minētie līgumi tika slēgti saskaņā ar normatīvo aktu regulējumu un pilnvarojumu, kas bija spēkā līgumu slēgšanas brīdī.

    Saskaņā ar Ministru kabineta 2005. gada 12. jūlija noteikumu Nr. 513 „Galvojumu sniegšanas un apkalpošanas kārtība“ 7.punktu finanšu ministrs pieņem lēmumu sniegt vai nesniegt galvojumu pēc dokumentu izvērtēšanas.

    Saskaņā ar minēto noteikumu 8.punktu, ja pieņemts lēmums sniegt galvojumu, finanšu ministrs paraksta galvojuma līgumu, līgumu par saistību nodrošinājumu, kā arī galvojuma apkalpošanas un uzraudzības līgumu.

    Atbilstoši Dokumentu juridiskā spēka likumam dokumenta saskaņošana (vizēšana) neietekmē dokumenta juridisko spēku. Līdz ar to galīgās līgumu redakcijas akceptēja finanšu ministrs, šos līgumus parakstot.“

    Visbeidzot, tiešām interesanti, ka vēl 2010. gada janvāra beigās UniCredit, saņēmis visus līgumus un galvojumus, vienalga bažīgi apjautājas Finanšu ministrijai – vai tiešām viss ir kārtībā un vai gadījumā nav vajadzīga jauna Eiropas Komisijas atļauja. Un jau 15. februārī Einars Repše steigšus raksta vēl vienu vēstuli – esiet mierīgi, priecājieties par saņemto naudu un galvojumu, viss ir labākajā kārtībā…

  3. Bordāns sagt:

    Vēlēšanās tauta ir devusi 16 jaunās 13. Saeimas mandātus Jaunajai Konservatīvajai partijai (JKP). Ja šo ciparu apgriež otrādi, iznāk 61. Tas ir pārliecinoši pietiekami, lai JKP līderis Jānis Bordāns kļūtu par premjeru. Vismaz Bordāns pats tā domā.

    Vēlēšanu rezultāti rāda, ka tauta grib pārmaiņas. Kādas pārmaiņas? Atbildi uz to var atrast JKP priekšvēlēšanu īsajā programmā CVK mājaslapā internetā. Laikam jau nav pat apspriežams, ka JKP griba ir tautas griba un tautas griba ir JKP griba. Par valsts pārvaldi tur sacīts: «Efektīvas un kompaktas, uz iedzīvotāju orientētas valsts pārvaldes ieviešana. Valsts un pašvaldību sektorā strādājošo skaita samazināšana par 30%. Ministriju apvienošana, 13 ministriju vietā astoņas spēcīgas ministrijas.»

    Šie ir pirmie vārdi svētajā dokumentā, kas ir JKP 4000 zīmju programma un ko mācīsies no galvas daudzu nākamo paaudžu pamatskolēni. Tas ir pamatu pamats, jo viss sākas no valsts pārvaldes. Līdz šim, kā zināms, valsts pārvalde ir bijusi greizi nepareiza, un tādēļ ceļas visas nelaimes un degvielas cenas.

    Te mazliet tā kā var izcelties nedaudz neizpratnes. Ko mēs redzējām pirmajās divās nedēļās pēc vēlēšanām? Jānis Bordāns uzņēmās iniciatīvu veidot valdību, bet nemaz vairs nerunāja par astoņu ministriju ieviešanu līdzšinējo 13 ministriju vietā. Viņš piedāvāja tās pašas vecās 12 ministrijas sadalīt starp piecām partijām, par ārlietu ministru iecelt bezpartijisku diplomātu un atstāt aiz valdības veidošanas borta Saskaņu un ZZS.

    Bet, paga, kur tad palika astoņu ministriju modelis? Izčibēja, kā nebijis.

    Tad jau mēs tomēr nedzīvosim kā Šveicē, kur ir septiņi ministri un premjerministrs? Kamdēļ Bordāns uzreiz pēc vēlēšanām ir piemirsis programmā solīto? JKP tuvākais nākamās valdības draugs, partija KPV LV, tieši tāpat pirms vēlēšanām solīja samazināt birokrātisko, satrunējušo veco sistēmu un izveidot valdību no sešiem ministriem un premjerministra. Tur taču nav pretrunu starp partijām. Atliek vien tehniski vienoties par sešām, septiņām vai astoņām ministrijām, un jaunie spēki savu solījumu pēc būtības būs izpildījuši.

    Ja jau valsts pārvaldē nekā jauna nebūs, tad jau ar maisu jāgaida arī pārējie JKP solījumi
    Bet nekā… Žēl. Sāja vilšanās sajūta. Mēs taču domājām, ka JKP programmu rakstījusi nopietni. UnKPV LV savu programmu tāpat. Tagad iznāk, ka programmas bijušas joks, tukši vārdi priekš naiva elektorāta.

    Nevar taču būt, ka viens un tas pats Bordāns līdz vēlēšanām runāja vienu, bet uzreiz pēc tām kaut ko citu! Varbūt tas nemaz nav Bordāns, bet viņam līdzīgs viltvārdis, kas parādās televīzijas ekrānā, lai īsto Bordānu diskreditētu? Tikmēr īstais Bordāns ir nolaupīts, sasiets un ar aizbāztu muti šausmās skatās LSM ziņas, kur notiek sazin kas?

    Un vai tad īstais Bordāns būtu spējīgs pilnīgi vecajā stilā pat bez kādas priekšspēles ķerties klāt labumu siles kumosu dalīšanai? It kā valsts būtu kāds kautķermenis. Ādu, gaļu, iekšas – sev, nagus, ragus un iekšu iekšas – topošās koalīcijas partneriem. BetSaskaņai un ZZS pigu, jo tās ir liekas rīkles dzīrēs. Dabiski, ka topošās koalīcijas partneri te sāk kaut ko nesaprast.

    Kādiem vajadzētu būt darāmajiem darbiem, kas vislabāk varētu tos veikt? Un tikai tad krēsli. Tā laikam būtu loģiskā secība, tā būtu rīkojies īstais Bordāns, kurš iestājas par jaunām, pozitīvām pārmaiņām.

    Ja jau valsts pārvaldē nekā jauna nebūs, tad jau ar maisu jāgaida arī pārējie JKP solījumi. Valsts netiks vaļā no 30% liekēžu valsts un pašvaldību darbā. Bet tauta taču ticēja JKP solījumam padzīt 75 tūkstošus ierēdņu, sociālo darbinieku, skolotāju, sanitārtehniķu, kurinātāju, šoferu, policistu un citu neliešu.

    JKP solīja lielās ostas pārņemt pilnīgā valsts kontrolē, dzelzceļa elektrifikācijas pusmiljardu eiro novirzīt zinātnei, izveidot spēcīgu Nacionālās drošības biroju, apvienojot KNAB, SAB un DP. Tauta, vai vismaz tā daļa, kas uzticas JKP, ir pārliecināta, ka, lai labāk dzīvotu, valdībai jāpazemo pašvaldības, jāiznīcina uz visiem laikiem Latvijas tranzīta nozares konkurētspēja un jāizveido tāds kā VDK un OBHSS apvienojums – megačeka, kur vienās rokās būs koncentrēta gan spiegošana, gan koruptantu ķeršana. Nu tad uz priekšu, JKP! Iedzīviniet šos mērķus!

    Vai arī no tā visa nekā nebūs? Un nebūs arī JKP solīto neapliekamo maksiminimumu, lielo algu un pensiju? Tāds uzmetiens! Mēs taču domājām, ka priekš sociālām lietām valstij kasē naudas pietiek, tikai riebīgais kleptokrātu režīms ir skops un naudu civēkiem nedod.

    Latvju tauta! Tu esi ievēlējusi sev priekšstāvjus, kas tev visu ko solīja līdz vēlēšanām. Ir jāprasa, lai solījumi tiktu pildīti. Un tautas priekšstāvju pienākums ir solījumus izpildīt un klausīt savam kungam, jo viņi ir tautas kalpi.

    Ja tautas kalpi sola, bet solījumus nepilda, meklējot visādus aizbildinājumus kā dejotāji, kam traucē Faberžē, tad viņi nav godīgi, drosmīgi un gudri. Cerēsim, ka policija un specdienesti veiks īstā Bordāna atbrīvošanas operāciju un sarunās par valdības veidošanu piedalīsies tā JKP, kuras darbi saskan ar JKP programmu.
    .
    .
    .
    Admins
    Demagoģijas parauggabals… Šodien Bordāns ir pilnīgi nobloķēts no vecajiem parazītiem un tāpēc pirmāk ir jānostiprinās, lai ko panāktu. Ar kādu melīgu naidu pret viņu šodien uzstājas Ģirģens un citi no Latvijas izzadzēju varzas…. ?! Protams, tie 10- 12% parazīti, kuri šodien dzīvo labai- pa blatu(arī šī teksta autors), tādu Bordānu būtu ar mieru iesviest krokodilu dīķī ! Tikai stulbenis vai apzināts ienaidnieks to neredz… .

  4. facebook sagt:

    Sandis Ģirdens par Jāni Bordānu

    Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš (KPV LV) jau sen strādā Jaunās konservatīvās partijas (JKP) interesēs un principā tagad ir atgriezies tur, kur viņam ir jāstrādā, šorīt intervijā TV3 raidījumā “900 sekundes” izteicās iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (KPV LV).

    “Kaimiņa kungs nav cietušais KPV LV. Viņš jau sen strādā JKP labā. Faktiski nenāca uz frakcijas sēdēm, bet visu informāciju piegādāja Strīķes kundzei,” norādīja Ģirģens.

    Pēc viņa sacītā, principā šis aktieris ir atgriezies tur, kur viņa ir jāstrādā – pie Strīķes. “Strīķe, visticamāk, ir apsolījusi Kaimiņam, ka viņam neiestāsies kriminālatbildība,” pieļāva ministrs.

    Viņš norādīja, ka “Kaimiņa kungs ir aktieris, kuram vienmēr ir ticis rakstīts scenārijs un to rakstīja Gobzema kungs.” Tā kā tagad neesot, kas viņam raksta scenāriju, viņš ir aizgājis no KPV LV.

    Kā zināms, partijas KPV LV Saeimas frakcija nolēmusi no tās sastāva izslēgt Saeimas deputātus Artusu Kaimiņu un Aldi Blumbergu.

    Lēmums pieņemts pēc abu deputātu ilgstošu Saeimas frakcijas darba ignorēšanu. “Viņi ar savu balsojumu Saeimā ir uzticīgi valdības koalīcijai, bet ne partijai un tās darbam Saeimas frakcijā,” paziņojis frakcijas vadītāja vietnieks Ēriks Pucens.

    ———-

    Jānis Bordāns par Sandi Ģirdenu

    Iekšlietu ministrs Sandris Ģirģens (KPV LV) mēģina destabilizēt valdību, šādu viedokli intervijā TV3 raidījumā „900 sekundes“ pauda tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP).

    Lūgts komentēt Ģirģena iepriekš pausto, ka partijas „KPV LV“ kādreizējais līderis Artuss Kaimiņš šobrīd faktiski darbojas Jaunās konservatīvās partijas (JKP) aizgādībā, un vaicāts, cik saskanīgi ir JKP un Kaimiņa uzskati un nākotnes plāni, Bordāns norādīja, ka šajā gadījumā ir jārunā „pilnīgi par citu lietu“.

    „Ģirģena kunga rīcība, gan melojot par Tieslietu ministrijas darbību, gan manu darbību, gan Jaunās konservatīvās partijas lietām, – viņš pauž savu saimnieku interesi destabilizēt darbu valdībā,“ tā izteicās Bordāns.

    „Neapšaubāmi atgriežas [Aināra] Šlesera ietekme „KPV LV“, iespējams, ka vēl kāda cita. Ģirģena kungs ir šī izpausme, un ir mazāk jāpievērš uzmanība tam blefam, ko viņš stāsta, bet vairāk tam faktam un formai, kā viņš šobrīd mēģina destabilizēt valdību, kas ir ļoti nepatīkama [Ventspils mēram Aivaram] Lembergam, Šleseram un tamlīdzīgi,“ tā uzskata Bordāns.

    Vaicāts, vai redz potenciālu sadarbību ar Kaimiņu, ministrs norādīja, ka tas vispirms ir jāprasa Kaimiņam. Tomēr, viņaprāt, Kaimiņš un arī Aldis Blumbergs ir deputāti „ar sirdsapziņu, kuri nav pārdevušies“.

    LETA jau vēstīja, ka šā gada 8.janvārī „KPV LV“ Saeimas frakcija nolēma no tās sastāva izslēgt divus Saeimas deputātus – partijas „KPV LV“ līdzpriekšsēdētāju Kaimiņu un Blumbergu.

    Kā skaidroja „KPV LV“ frakcijas vadītāja vietnieks Ēriks Pucens, šāds lēmums pieņemts, ņemot vērā abu deputātu „ilgstošu attieksmi“ pret partijas Saeimas frakcijas darbu.

    „Mēs jau sen nejūtam šos deputātus kā komandas spēlētājus un biedrus,“ paziņoja Pucens, pēc kura vārdiem, Kaimiņš un Blumbergs balsojumos ir uzticīgi valdības koalīcijai, bet ne partijai un tās darbam Saeimas frakcijā.

    Kaimiņš aģentūrai LETA sacīja, ka lēmums par viņa izslēgšanu pieņemts „aiz muguras“, tomēr viņš nevēloties par to spriest personāliju līmenī. Pašreizējo situāciju esot izraisījusi nepietiekama aktīvistu vērtēšana partijas veidošanas laikā.

    Kaimiņš pieļāva, ka viņa izslēgšana no „KPV LV“ frakcijas varētu būt saistīta ar diametrāli pretējiem uzskatiem un balsojumu jautājumā par Rīgas domes atlaišanas likumprojekta virzību. Politiķis esot priecīgs, ka šajā jautājumā droši „var skatīties acīs“ savam elektorātam, jo nav balsojis kopā ar „Saskaņu“ un Zaļo un zemnieku savienību.

    Viņš arī teica, ka Saeimā turpinās savu darbību koordinēt kopā ar koalīciju, bet par nākotni kopā ar domubiedriem spriedīšot vēlāk, jo pastāvot „visādas iespējas“, tostarp izlemt nesaistīt savu politisko nākotni ar paša dibināto partiju „KPV LV“

    ———

    Aivara Lemberga video ieraksts par Jāni Bordānu

    https://www.facebook.com/lembergs.aivars/videos/578447846327586/?t=293

    ————————–

    Jāņa Bordāna video ieraksts par Aivaru Lembergu

    https://www.facebook.com/konservativie/videos/459905534942288/?t=2

  5. vēl viena ``politiskā.. sagt:

    ..impotence„. Un tā – impotence impotences galā, bet politiķi paši tikai skandē „latvieši Latvijā nekad vēsturē tik labi nav dzīvojuši„. Un vēl vienas šausmas: vai ar tik polārām vīzijām pie jelkādas potences vairs iespējams tikt?
    Varbūt šeit ir kādam vīzija, kā TOMĒR?

    https://nra.lv/viedokli/baiba-lulle/302296-digitala-nodokla-ienakumus-paldies-vel-ne.htm?utm_source=inboxlv&utm_campaign=inboxlvNews&utm_medium=button

  6. ``blieziet augšā.. sagt:

    .. citus bērnus!„
    un uzturlīdzekļus maksāt nespējīgiem konfiscējiet visu (ja kādam kas ir)?
    Vai tas tā kaut kā?
    Vai tas ir – rokas nost no bliezējiem! Jo valstij nepieciešami bērni. Kuriem savukārt vajadzīgas no valsts +- 100 naudiņas, lai valsts var konfiscēt bliezējtēviem ko piederošu?

    Vai tas ir – zēni, uzmanīgi ar bliezšanu!

    https://www.youtube.com/watch?v=4m0kmeNhLr0

Atbildēt