R. Bruners. Par opozīciju, 1. daļa

stāsts saka:

Par Lučanski runājot, viņa ietekme uz Latviju ir bijusi daudz lielāka, nekā par to pieņemts runāt. Vispārējai orientācijai varu ieteikt palasīt http://www.grigoryluchansky.org/russian/index.html . Aivars Lembergs un droši vien arī citi zilie oligarhi ir Lučanska kreatūras. Latvijas iestādēm ir pretenzijas? Lūdzu, Lembergu, Meroni un pārējos variet tiesāt cik jums patīk, bet Lučanski aiztikt nedrīkst. Nav jūsu līmenis.

——————————-

Bet ja atmet puspatiesības un vērtē objektīvi, tad Grigorijs Lučanskis ir viens no labākajiem organizatoriem un mārketinga veidotājiem, kam daba pati iedeva šo spēju.

Grigorijam Lučanskim vienkārši sanāca piedzimt laikā un telpā, kur valdīja Padomju totalitārais režīms. Šis režīms, starp citu, pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrā pusē tiesneses Ināras Šteinertes personā viņu pašu notiesāja, kam zināmā mērā bija labvēlīgas sekas, ka no Latvijas uz visiem laikiem aizbrauca prom Augusts Voss (Arvīda Pelšes cilvēks) un dabūja aiziet prom no augstiem amatiem vismaz 80 augsta ranga nomenklatūras darbinieki. Godīgi un zinoši cilvēki, kas to paveica, strādā “nečivinot” un neatklājot savas darbības metodes. Viņi saprot, ka puspatiesība ir ļaunāka par meliem. Tāpēc jādod cilvēkiem vispusīga informācija, lai cilvēki var pieņemt pareizākos lēmumus.

Ekonomikas zinātņu doktors PĒTERIS LAUVA

VAI TAMDĒĻ BIJ’ PĒRKONAM
DAUGAVU RAKT?…

Citāti no nepublicētās grāmatas.

Lai mūžīga Daba un Cilvēks mūžos,
Šo Dabu izlolot var,
Vien laikmetu simti gadsimtos žūžos,
Tās vērtības, Garu, kas skar.

Ieva Priede,
dzejoļu krājums «Dvēseļu ceļojums»,
21.02.94.

Sacerējums ir veltīts manam tēvam − Rūdolfam Aleksandram Lauva, manai mātei Alisei Lauva (dzim. Zariņai), manai tantei − Otīlijai Zariņai, un citu man dārgu un tuvu cilvēku piemiņai. Veltīts cilvēkiem, kuri bija arī man tuvi un dārgi, veltīts Baltijas jūrai, Latvijas upēm un ezeriem, kur daudz gadus ir makšķerējis zivis mans tēvs, kuru krastos ir sēdējušas un priecājušās par brīnišķīgo Latvijas dabu mana māte, manas tantes, onkuļi un mani draugi.

Rīgā, 2002. gada augustā, Pēteris Lauva

Ar Grigoriju Lučanska kungu es iepazinos daudz agrāk, nekā rakstīja laikrakstos. Presē tie jauno laiku žipčiki sarakstīja ļoti daudz, bet lielākoties izkropļoti, nepatiesi, es pat teiktu, tur vairāk neķītrību, nekā jēgas.

Gan jau ar laiku iemācīsies rakstīt tāpat, kā raksta tie veco laiku žipčiki (es izmantoju vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa kunga iemīļoto terminoloģiju).
Ar Grigoriju Lučanska kungu pirmo reizi dzīvē satikos, darbojoties studentu celtniecības vienībās 1968. gadā Krievijā, tātad pirms trīsdesmit gadiem. Grigorijs Lučanska kungs tolaik bija rīdzinieks, viņa māte dzīvoja pieticīgā dzīvoklī Rīgā, Gogoļa ielā − Maskavas forštātē.
Iepazināmies Vissavienības studentu celtnieku vienību štābā Maskavā pēc kārtējās studentu darbu vasaras Kazahstānā, kur es strādāju Lietuvas studentu celtnieku vienībā Kokčetavas apgabalā, bet Grigorijs Lučanska kungs Maskavas studentu celtnieku vienībā Pavlodaras apgabalā Kazahstānas Republikā.
Grigorijs Lučanska kungs toreiz studēja Maskavas Metāla un sakausējumu institūtā, es mācījos Viļņas Augstākajā partijas skolā.
Grigorijs Lučanska kungs, tāpat kā es un vairums tā laika studentu, vasarās strādāja un pelnīja naudu studijām (galvenokārt apģērbam). Nopelnīt varēja apmierinoši, pārbraucot mājās varēja nopirkt kurpes, uzvalku, mēteli un kopā ar kolēģiem mazliet palīksmoties, kā jau tas visu laiku studentiem bija pieņemts.

1969. gada vasarā Maskavas, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas studentiem Vissavienības studentu celtnieku vienību štābs Maskavā piedāvāja darbu Kalnu Altaja autonomajā republikā, Altaja novadā. Te arī sākās mūsu kopdarbība. Strādājām Kalnu Altaja apvienotajā studentu štābā. Mūsu studentu vienību komandieris bija visādā ziņā talantīgs un inteliģents maskavietis Aleksandrs Koralova kungs, Maskavas Valsts celtniecības institūta diplomands, kura ģimene bija cietusi Staļina kulta laikos. Viņš 1969. gadā jau mācījās Maskavas Valsts inženier-ekonomiskā institūta aspirantūras trešajā kursā.
Mūsu studentu celtnieku vienība sastāvēja no diviem tūkstošiem Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Maskavas augstskolu studentiem. Cēlām mājlopu (maralbriežu, govju, jaku, zirgu) fermas (kūtis) un dzīvo­jamās mājas brīnišķīgajā, mežiem klātajā, kalnainajā, unikālas dabas apveltītajā Kalnu Altaja autonomajā republikā, kas izvietota kalnos pie Ķīnas, Mongolijas un Kazahstānas robežas.
Darbs bija ļoti intensīvs, smags, bet tajā pašā laikā interesants un aizraujošs. Iepazinām Sibīrijas dabu, Sibīrijas cilvēkus – altajiešu tautu, viņu dzīves problēmas lielajā komunālajā dzīvoklī, ko sauca par Padomju Savienību.
Starp citu, pagājušā gadsimta sākumā pēc Stolipina reformas šajā novadā izvietojās arī latviešu, lietuviešu un igauņu apmetnes, kas pajuka pēc 1917. gada lielinieku revolūcijas uzvaras un Krievijas cara Nikolaja Romanova impērijas sabrukuma.
Tur esot dzīvojuši arī daži Padomju Krievijas lielinieku varas represijās «deportētie» baltieši pirms un pēc Otrā pasaules kara, bet ne ar vienu no viņiem man tā arī neiznāca satikties. Šādu tikšanos es arī pats nemeklēju.
Grigorijs Lučanska kungs bija izglītots, vispusīgi attīstīts un neapšaubāmi talantīgs cilvēks. Viņa pārvaldīšanā bija studentu apvienotās vienības finanses, celtniecības materiāltehniskā nodrošināšana un darbu organizācija Maskavas studentu vienībās.
Grigorijs Lučanska kungs savā darbībā izcēlās ar organizētību, diplomātiju attiecībās ar vietējās, apgabala un novada varas pārstāvjiem. Tajā vasarā viņš noorganizēja cementa piegādi no Ķemerovas apgabala, metāla piegādi no Čerepovecas metalurģiskā kombināta, arī ķieģeļu un citu celtniecības materiālu piegādi no dažādiem Padomju Savienības reģioniem, tādējādi nodrošinot studentiem plānoto celtniecības darbu veiksmīgu izpildi.

Celtniecības darbi, kas tika veikti tajā vasarā, naudas izteiksmē kopumā sastādīja vairāk kā 4 miljonus padomju rubļu jeb virs 2000 rubļu celtniecības un montāžas darbu uz vienu studentu divos mēnešos. Tā bija tiem laikiem un platuma grādiem iespaidīga darba ražība. Katrs students darba algā par diviem vasaras mēnešiem nopelnīja vidēji ap 400 rubļus.
Līdztekus visam labajam, kas bija raksturīgs Grigorijam Lučanska kungam, viņam, tāpat kā vairumam no mums, bija raksturīgs izteikts jaunības maksimālisms un neiedomājama neiecietība, kas bieži vien mūs noveda pie nesaudzīgiem komunāliem konfliktiem. Tos uzkurināja absolutizēts pašlepnums, savstarpējā konkurence un saasināta taisnīguma izjūta, kas bija raksturīga jauniem, dzīvē nepieredzējušiem cilvēkiem. Mūs saturēja kopā Aleksandrs Koralova kungs, jo viņš, neskatoties uz savu jaunību, stāvēja pāri šīm jaunības un izaugsmes «slimībām».
Privātajā dzīvē Grigorijs Lučanska kungs bija samērā godīgs, nesaudzēja, ne veselību, ne laiku, lai materiāli nodrošinātu savu toreiz tikko nodibināto ģimeni. Būdams ļoti noslogots darbā, viņš tomēr atrada laiku ik nedēļu piezvanīt uz Rīgu mātei, un uz Maskavu savai jaunajai un simpātiskajai sievai – Irīnai.
Mēs tajos gados pašaizliedzīgi strādājām, nežēlojot ne laiku, ne veselību. Cīnījāmies par savu eksistenci samērā smagajos ekonomiskajos apstākļos. Daudz diskutējām par dzīvi vispār, apskaudām tos cilvēkus, kas dzīvoja brīvā tirgus un brīvās uzņēmējdarbības apstākļos. Mēs visi vairāk vai mazāk izjutām nepieciešamību pēc reformām bijušajā padomju iekārtā. Un tādēļ man nav ne mazākā izbrīna, ka neviens no mums nav iestājies par bijušā padomju lielinieku noziedzīgā un melīgā PSKP režīma saglabāšanu un, jo vairāk, par tā restaurāciju,
neatkarīgi no tā, uz kurieni dzīve mūs tālāk bija aiznesusi: Maskavu, Lietuvu, Latviju, Igauniju, Izraēlu, Austriju, Austrāliju, ASV vai kur citur.
Mēs, dažādu tautību cilvēki − lietuvieši, latvieši, igauņi, krievi, ebreji, altajieši, poļi un citu tautību studenti cieši sadraudzējāmies un līdz pat šai dienai iespēju robežās uzturam šo draudzību.
Tās bija brīnišķīgas vasaras. Tādu manā dzīvē nebija daudz. Tajos gados pārsvarā beidzām savas studijas un sākām iekārtoties dzīvē.
Es pēc Viļņas partijas skolas beigšanas 1969. gadā atgriezos Tukumā un sāku strādāt par Tukuma rajona Latvijas KP (kompartijas) komitejas organi­zatoriskās nodaļas vadītāju un pēc gada patvarīgi iestājos Maskavas inženier-­ekono­mis­kā institūta aspirantūrā, kur par aspirantūras vadītāju jau strādāja Aleksandrs Koralova kungs.
Grigorijs Lučanska kungs pārgāja strādāt par Latvijas studentu celtniecības vienību komandieri pie Latvijas komjaunatnes Centrālās Komitejas. Toreiz par Latvijas komjaunatnes Centrālkomitejas sekretāru bija ievēlēts bijušais Rīgas politehniskā institūta absolvents, Boriss Pugo kungs, viņš arī atbalstīja Grigorija Lučanska kunga pieņemšanu šai darbā.
Domāju, ka viens no iemesliem darba izvēlei bija Grigorija Lučanska kunga vecā un jau slimā māte. Pēc četriem darba gadiem komjaunatnes centrālajā komitejā Grigorijs Lučanska kungs pārgāja strādāt uz Latvijas Universitāti par prorektoru saimniecības darbā.
Dauzi no mums pabeidza aspirantūras un augstskolas, kļuva par zinātņu kandidātiem un diplomētiem inženieriem. Es pabeidzu Maskavas inženier-ekonomiskā institūta aspirantūru politekonomijā, bet Grigorijs Lučanska kungs tā paša Maskavas institūta neklātienes aspirantūru finansēs un kredītā.
Kā jau es minēju, pēc aspirantūras beigšanas es sāku strādāt Maskavas inženier-ekonomiskajā institūtā, tagadējā Maskavas Valsts pārvaldes institūtā par aspirantūras vadītāju, kur nostrādāju līdz 1975. gada februārim, kad pārgāju darbā uz Maskavas pilsētas padomes Plāna komisiju par galveno speciālistu zinātnes, augstskolu un vidējo tehnisko mācību iestāžu plānošanas nodaļā.
Aspirantūras pirmos divus gadus es praktiski pavadīju Maskavas Ļeņina bibliotēkas zinātniskajās lasītavās, tajā skaitā arī reto izdevumu un rokrakstu glabātavas lasītavā. Es studēju ekonomiskās zinības, filozofiju, vēsturi, politekonomiju, galvenokārt izmantojot pirmavotus.
Toreiz es iepazinos ar tādu samērā plašu sociālu parādību Maskavas sabiedrībā, kā «samoizdātu» − nelegālo grāmatu izdevniecību.
Tādējādi, Maskavas «samoizdāta» nelegālās literatūras izplatīšanas tehnoloģija, kas lieliski darbojās Ļeņina bibliotēkas zinātniskajās lasītavās, mani ieinteresēja un nodrošināja gan ar Ādolfa Hitlera Mein Kampf tulkojumu krievu valodā, gan ar Solžeņicina, Pasternaka un Būņina izcilajiem sacerējumiem, kā arī daudzu citu padomju un ārzemju autoru darbu tulkojumiem krievu valodā, kas padomju laikos bija aizliegti.
rotams, tādu iespēju Latvijā nebija. Maskavā šī darbība bija pa pusei legāla. Latvijas padomju lielinieki šai ziņā bija konsekventāki par saviem Maskavas kolēģiem. Latvijā pat par augstāk nosaukto sacerējumu lasīšanu viennozīmīgi draudēja cietumsods.
Šo iespieddarbu izplatīšanas un lasīšanas tehnoloģija Maskavā bija ļoti vienkārša. Bibliotēkas smēķētavā vai bufetē vajadzēja pārliecināt cilvēku, kam attiecīgais sacerējums bija, un, izejot no bibliotēkas, saņemt to uz vienu nakti lasīšanai, kādreiz uz vairākām naktīm. Ja bija vēlēšanās nelegālās izdevniecības pakalpojumus izmantot arī turpmāk, tad ar informāciju bija jārīkojas ļoti piesardzīgi un godprātīgi.
Sevišķi vēlos pasvītrot, ka Maskavas nelegālas izdevniecības produkcijas sistemātiska izmantošana būtiski paplašināja manu personisko redzesloku. Tas veidojās demokrātiskāks, iecietīgāks attiecībā uz citādi domājošajiem, arī attiecībā uz padomju lielinieku laiku disidentiem. Tie cilvēki, kas Latvijā tika dēvēti par disidentiem un tiesāti, priekš manis personīgi sen bija vienkārši citādi domājošie cilvēki, kam bija tiesības citādi domāt, kam bija tiesības arī uz citu izvēli. Es šai sakarībā nesaskatīju neko kriminālu.
Valsts Maskavas Pārvaldes institūta rektore bija ekonomikas zinātņu doktore profesore Olimpiāde Kozlova, Padomju Savienībā samērā pazīstama pārvaldes teorijas zinātniece. Viņas uzskati par uzņemšanu aspirantūrā bija savdabīgi. Viņa uzskatīja, ka, piemēram, aspirantūrā gadā var uzņemt trīs Baltijas republiku aspirantus, sešus ebreju tautības aspirantus un tā tālāk, no katras tautības tik, cik procentus šī tautība sastāda kopējā PSRS iedzīvotāju skaitliskajā struktūrā. Ebreju iedzīvotāju skaitlisko sastāvu profesore rēķināja no Birobidžānā dzīvojošajiem. Protams, ar tikai viņai pašai zināmām un saprotamām korekcijām.
Katru gadu pirms iestājeksāmenu uzsākšanas aspirantūrā man vajadzēja iesniegt rektorei profesorei Olimpiādei Kozlovai kandidātu sarakstu pēc tautībām, lai gan PSRS augstskolās uzņemšana aspirantūrā tautību «griezumā» oficiāli reglamentēta netika. Vislielākās grūtības pie iestāšanās aspirantūrā bija ebrejiem un Kaukāza tautību cilvēkiem, kurus rektore uzskatīja par maskētajiem žīdiem. Manā izpratnē žīdi Padomju Savienībā tika vajāti tāpat kā cara laikos, tikai ļoti gudri maskēti, jo žīdu vajāšanu padomju lielinieku likumi formāli aizliedza, par atklātu antisemītismu draudēja pat cietuma sods.
Iestāšanās aspirantūrā kļuva sarežģīta arī «krievam» Grigorijam Emmanuīla dēlam Lučanska kungam, bet viņu paglāba tikai pilnīgi visi uz teicami noliktie iestājeksāmeni. Par zinātnisko vadītāju Lučanska kungam rektorāts nozīmēja PSRS Zinātņu Akadēmijas korespondētājlocekli finansu un kredīta katedras vadītāju Kirilu Plotņikovu, kurš pēc rektores uzskatiem bija pietiekami principiāls un antisemītiski noskaņots.
Īstenībā Kirils Plotņikovs bija inteliģents un tolerants cilvēks, kurš no saviem aspirantiem prasīja priekšzīmīgas zināšanas un godprātīgu attieksmi pret savu zinātnes nozari. Tautība un politiskās ambīcijas viņu, kā arī vairumu Maskavas zinātnieku, – neinteresēja.
Ar zinātnisko vadītāju Grigorijam Lučanska kungam paveicās. Kirils Plotņikovs bija strādājis par PSRS finansu ministra Zvereva kunga vietnieku Josifa Staļina laikos. Viņš lieliski pārvaldīja PSRS finanses un kredītu gan no sabiedriskās prakses viedokļa, gan no teorētiskā, zinātniskā viedokļa. Viņš perfekti orientējās spēles noteikumos, kas nosacīja inansu un kredīta funkcionēšanu šai milzīgajā un no Eiropas civilizācijas viedokļa nesakārtotajā valstī.
Tajos gados, kad Grigorijs Lučanska kungs mācījās aspirantūrā, Kirils Plotņikova kungs bija viens no pieciem Krievijas akadēmiķiem, kas strādāja Maskavas Inženier-ekonomiskajā institūtā jeb, kā to pārdēvēja 1975. gadā, – Valsts Maskavas pārvaldes institūtā. Nedz līdz tam, nedz vēlākajos gados nedz man, nedz Grigorijam Lučanska kungam vispār nekāda sakara ar PSRS un Latvijas VDK nebija un arī nevarēja būt. Protams, viņš un es kā jebkurš vidējā līmeņa vadītājs, bija pakļauts Latvijas VDK pārraudzībai vai tās teritoriālo iestāžu totalitārajai pārraudzībai. Totalitārā izsekošana bija vispārēja un neizbēgama PSKP drošības orgānu prakse. PSKP vadīja arī VDK un LKP vadīja arī Latvijas VDK un tādejādi līdz pat zemākajam hierarhijas līmenim un otrādāk. Totalitārā izsekošanas un pārraudzības prakse ir bijusi raksturīga jebkurai diktatūrai, tajā skaitā arī publisku totalitāro partiju diktatūrai.
Grigorijam Lučanska kungam mācības aspirantūrā pie akadēmiķa Kirila Plotņikova daudz deva profesionālajā un teorētiskajā izaugsmē.
Mūsdienās Latvijā, tāpat kā Krievijā un citur ārvalstīs, ar Valsts Drošības Komiteju mēģina saistīt tikai tos cilvēkus un tās personības, kas kaut kādu iemeslu dēļ bija vai arī ir kļuvušas neērtas jaunajām varām vai to funkcionējošajiem ierēdņiem. Citiem vārdiem sakot – pēc būtības tā ir cīņa par ekonomisko varu un ekonomisko varēšanu. Manuprāt, ļoti neauglīgs, bet dažiem pilsoņiem ienesīgs process.
Tieši ar šiem procesiem ir saistītas Krievijas, Austrijas, un Latvijas masu saziņas līdzekļu aktivitātes, Austrijas miljonāra Grigorija Lučanska kunga un sarkanā barona Alberta Kaula kunga sakarībās. Es ceru, ka Grigorijs Lučanska kungs un Alberts Kaula kungs nav saistīti ar bijušās KGB (Valsts Drošības Komitejas) un PSKP noslēptajiem miljardiem. Par to, ka atsevišķu valstu, tajā skaitā arī Latvijas specdienesti meklē šo naudu, liecina Latvijas presē publicētais.
Grigorija Lučanska kunga teiktais, vismaz attiecībā uz mani, kas bija atreferēts Latvijas presē, nav nekas cits: kā insinuācija vai nu no Grigorija Lučanska kunga puses, vai no dažu Latvijas preses cilvēku puses, kuri neķītri izmantoja atsevišķas «druskas» no mana personiskā dzīves gājuma konteksta.
Dodot interviju laikrakstiem «SM Segodņa» un «Diena», Grigorijs Lučanska kungs gan blēdījās, kas viņam dažkārt bija raksturīgi, gan apzināti «pūta pīlītes», citējot mākslas filmas «Septiņpadsmit pavasara mirkļi» personāža superčekista Štirlica spriedelējumus par nodevības būtību un tās sociāli ­psiholo­ģis­kajiem cēloņiem pirms pašrocīgas šī «nodevēja» noslepkavošanas, no mugurpuses raidot tam lodi pakausī.
Ko Grigorijs Lučanska kungs ar to domāja, man atliek tikai minēt. Varbūt tas bija saistīts ar manas sievas un viņas tēva varmācīgu noslepkavošanu Maskavā 1996. gada martā?… Nezinu…
Meklēt kaut kādu vienīgo taisnību samērā netaisnā lietā jebkuram no šīs lietas varoņiem būtu vieglprātīgi. Tajā “taisnībā” visi bija vienlīdz sasmērējušies.
Lielinieku PSKP funkcionāru vidū (pie kuriem pieskaitu arī sevi) meklēt kristāltīros būtu veltīga laika un naudas tērēšana.
Protams, ja Grigorijam Lučanska kungam vai kādam citam kungam ir vajadzīga mana publicitāte VDK sakarā un ja tas palīdz šiem cilvēkiem dzīvot, tad lai tas tā arī būtu. Neiebilstu, manu imidžu VDK nekad nav bojājusi un arī nesabojās, jo par VDK “stukaču” es nekad neesmu bijis un arī VDK štatos neesmu strādājis.
Bet es − Pēteris Lauva − vēlreiz personiski un kategoriski norobežojos no Krievijas un Latvijas lielinieku kompartijas noziedzīgā, totalitārā režīma melu ideoloģijas un melu prakses. Tā kopš 1989. gada novembra man ir nepieņemama jebkurā formā, jebkurā veidā.
Man ir neizsakāmi žēl, ka ilgus gadus es esmu veltīgi maldījies un iztērējis savu dzīvi šīs ļaunuma impērijas noziedzīgā, melīgā režīma propagandēšanai un stiprināšanai.

Juris saka:

Par Emanuēla dēlu ir pamācoši,un tipiski.Domāju,ne bez galiem ūdenī.
Lauva-latvietis bez augstākiem ideāliem,un,ja viņam tiešām ir žēli par sadarīto,tad tas ir paša nopelnīts,un pamācoši citiem latviešiem.
Gadās vilties ideālos,var sabrukt dzīve.Pacelsim latiņu pēc iespējas augstāk,vai kādu turēsim neaizsniedzamu.

RB - Avots saka:

Par apdraudētības sajūtu un bailēm piekrītu. Tomēr līdz šim nevienam vēl nav izdevies tikt ar viņiem galā. Kā to izdarīt?

Mana pieeja ir tāda. Ja arī mēs tiktu ar viņiem galā, ir jābūt ko likt vietā. Tāpēc es piedāvāju cilvēku sabiedrību (vai uzvedību), kas aprakstīts RB-01 un RB-02. Cilvēka pozīcija pārejas periodā (attiecības ar esošo varu) ir cilvēka apliecinājumā RB-04, paziņojumā varai RB-05 un sekojošajos lēmumos RB-06.

Necīnamies ar tumsu, bet iededzam gaismu, nekas jauns tas nav.

tik gudrs saka:

Tas anonymous ir tik gudrs, varētu rakstīt ;veselus palagus;…..

Anonīms saka:

It kā “labie žīdi” apkaro “sliktos žīdus”, tikai…
tie visi ir žīdi un vajadzīgajā momentā iesaistās
vieni vai otri lai citas tautības netiek pie vārda !
Hameleoni.

RB - to RB saka:

Es to nesauktu par neveiksmi, no prezidenta kandidāta pozīcijas uzstājos joprojām. Ar pirmo reizi nekas nenotiek.

Par trumpi ir pārprasts, bet vienu otru pārsteigumu es apsolu. Patiesībā, pārsteigumi jau ir sākušies, bet ne vienmēr pastāv tieša saikne ar mani. Atbildes meklējamas manās publikācijās, kas veido sistēmisku pieeju. Būs jāsāk virzīties dotajā virzienā, izvairitīes neizdosies, arī jaunas atklāsmes nāks, ne visai patīkamas ..