LRTT. Kā atpazīt cionistu(krievžīdu), latviešu bendi ?

Latviet, mācies lasīt un atpazīt provokatoru, jo drīz būs ar viņiem “jāslēdz rēķini- jāizmaksā nopelnītā alga !”


Šeit īsumā es aprakstīšu, kā un cik izsmalcināti žīdsātaniskie propagandisti veic latviešu etnosa degradāciju- apziņas dezorganizāciju.

Tā ir vistiešākā latviešu tautas iznīcināšanas programma !

Trīs piemēri(kaut gan tādi ir bez sava gala): Lato Lapsa, Arturs Priedītis un kāds ļoti aktīvs- uzbāzīgs jefiņš no Daugavpils, Aivars Gedroics.

Viņi raksta garus rakstus, kuru saturs ir zināms mums katram, kas atbilst arī reālajai situācijai, bet tad bum; tiek iesprausta īsa, bet atmiņā paliekoša frāze, kas bija visas garās muldoņas MĒRĶIS.

Es publicēju visus šos garos PALAGUS un ar sarkanu marķēju to, kas bija visa šī “palaga” uzdevums- ATSLĒGAS TĒMAnonicināt latvieti- latviešu etnosu.

23/08/19                      L. Grantiņš

Ja vēlaties ietaupīt laiku garo rakstu lasīšanai, es „uztaisīju“ īsu kopsavilkumu:



Lato Lapsa:

Lato Lapsa. L. Grantiņš ir pusjucis

Es vēl varu saprast, kā jaunais valsts galva var, piemēram, savā runā līdz ar demokrātiski, likumīgi ievēlētiem valsts prezidentiem slavēt arī vienu ministru prezidentu, kurš Latvijas valsts vēsturē iegājis ar valsts apvērsumu un pēc tam šīs valsts atdošanu krieviem bez viena valstiski sankcionēta šāviena.“

“ Demokrātiski, likumīgi ievēlētiem valsts prezidentiem slavēt arī vienu ministru prezidentu..“
Viņš uzsver, ka tagadējie pēcAtmodas prezidenti ir ievēlēti DEMOKRĀTISKI un LIKUMĪGI !!! 
Zoodārzā un aizkulišu dīļos noziedznieku izraudzītos marionetes viņš pielīdzina LIKUMĪBAI un DEMOKRĀTIJAI, tā uzsvērti noniecinot Kārli Ulmani !!!
Lato Lapsa ir visīstākais „ICAKS“- žīds, kurš nevar pat pēc savas ģenētiskās būtības runāt Taisnību.
To pilnībā arī apstiprina kabalists Laitmans, ka visu nelaimju cēlonis ir žīdi.
Neaizmirsīsim, ka Kārlis Ulmanis darīja visu to labāko, kas bija iespējams, lai būtu mazāku upuru.
Nevienam pat murgos nerādījās ka žīdsātaniskie okupanti, Lato Lapsas ciltsbrāļi, var būt tik asinskāri slepkavas !


Arturs Priedītis:

„Vai Alfrēdam Rozenbergam nebija taisnība, ka latviešus vajag iznīcināt? Tādas odiozas izdarības ir spējīgi pastrādāt tikai kaut kādi briesmīgi atbaidoši izdzimteņi!“
Mēs viņa „esejās“ skaidri redzam, ka viņš pie latviešiem pieskaita savas sievas „tautībai“ piedrīgos- krievžīdus- komumunistus.
Un, kas tad bija komunisti ?
Vai ne jūdaisma ideoloģijas īstenotāji ?

Un, kas tad bija/ir pats Priedītis ?

Nožēlojams jūdaiskās ideoloģijas okšķeris- līdzcilvēku nodevējs, ar oficiālu KGB dokumerntu !
Tikai sātanists var teikt vārdus: latviešus vajag iznīcināt !
Pie mums šodien valda šī sātaniskā ideoloģija un tāpēc visi šeit pieminētie var veikt savus asins darbus.
Demokrātiskā un Tiesiskā valsti tāds Priedītis par šiem vārdiem dienas gaismu vairs neredzētu līdz mūža beigām vai pat, iespējams, tiktu „pielikts pie sienas !


Aivars Gedroics:

„Runājot par genocīda noziegumiem, nevar noliegt to, ka bija latvieši, kas slepkavoja žīdus, taču bija arī žīdi, kuri slepkavoja latviešus.“

Skat‘ tikai, šis krievžīdu kurkulis, veco ļauzu apkrāpējs, „no zila gaisa“ apgalvo, ka esot tomēr bijuši latvieši, kuri slepkavojuši žīdus.

Vēl neviens vēsturnieks nav atradis nevienu dokumentu, kur tas būtu apliecināts, bet Daugavpils hazāržīdelis to apliecina !!!

Jurists- vēsturnieks A. Grūtups nepārprotami norādīja, ka: „Neviens latvietis nevienu „ebreju“ nav nošāvis, jo GESTAPO tādu patvaļu latviešiem neatļāva !!!“

Interesanti, kapēc L. Lapsa ir izdzēsis šo sava kolēģa iesniegunu Kalnmeieram:

http://pietiek.com/raksti/aivara_gedroica_iesniegums_erikam_kalnmeieram

Lūk, latviet, tā šodien strādā žīdsātaniskais latviešu tautas iznīcināšanas mehānisms !!!

Un, kā tu, LATVIET, domā, kādu sodu ir pelnījuši šie cilvēces padibenes(izkārnījumi) ?

Šeit video par šo krāpnieku:





Lato Lapsa
09.07.2019.
Komentāri (148)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Tā bija gandrīz vai sirdi plosoša aina – pirmdienas vakarā sociālajos tīklos vērot, kā pirmie lišķu armijas pārstāvji, vēl gavilējoša entuziasma pārpilni, dzeltenajos portālos pārskatījuši uz jaunā „visas tautas prezidenta” un „nācijas tēva” inaugurācijas pasākumu salūgto „maksimāli plašā visdažādāko jomu pārstāvju loka” fotogalerijas un nu neizpratnē bola acis, kaut kā mēģinot iekšējo jūsmu savienot ar jauno realitāti, kas pa visām spraugām spraucās no publicētajiem fotoattēliem.

Jaunais politkampšanas simbols Baiba Rubesa… čekas stukaču maisos svaigi uzietais vietējo pareizticīgo boss… viselitārākās „vai tu zini, kas es esmu?” elites pārstāvis Artuss Kaimiņš… Andris Ameriks, kura iesauku zina pat piecgadīgi bērni… aizdomās par smagiem noziegumiem tiesājamais Juris Jurašs… un tā tālāk, un tā tālāk – un visam kā kronis Latvijas slavenākais Andris. (Nē, ne Kivičs. Šķēle.)

Visus šos un daudzus desmitus viņiem līdzīgu ļaužu uz nevis savu personisko ballīti, bet valsts pasākumu, kas valsts objektā tika rīkots par valsts un mūsu visu naudu, nebija savilcis kāds politikas pirmziemnieks, kurš varētu attaisnoties, ka bija par daudz ierāvis vai nebija īsti noskaidrojis, kas viņš tāds ir.

Nē, realitāte ir pilnīgi cita: pirmoreiz kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas valsts prezidents ir cilvēks, kurš šajā amatā nav nonācis nejauši, apstākļu sakritības rezultātā.

Līdz ar to visām runām no sērijas „oi, kam nu kaut kas negadās, cilvēks tak pirmās dienas jaunajā amatā, viņam vēl daudz kas jāmācās un daudz kas jāsaprot” nav nekāda būtiska pamata.

Egils Levits uz šo posteni ir gājis ilgi un mērķtiecīgi, pēc pirmās neveiksmes izdarot vajadzīgos secinājumus, runājot pareizās lietas, slēdzot pareizās vienošanās un šī procesa laikā lielā mērķa vārdā apēdot gana daudz krupju.

Tagad mērķis ir sasniegts, zvēresti nodoti, apkaunojošie ordeņi ar visām ķēdēm saņemti, – vairs nav jāizliekas, jālaipo un jāmanevrē. Skaistu runu vietā var ķerties pie darbiem.

Lai kāds sīkums daudziem šķistu pirmdienas inaugurācijas pasākums, tas reāli ir pirmais prezidenta Egila Levita darbs, kas pietiekami daudz atklāj par jaunā valsts galvas patiesajiem uzskatiem par sevi, sabiedrību un valsti.

Daudzi vakar sajūsminājās par abām jaunā prezidenta runām – vairāk par Saeimā teikto, mazāk par runu pie Brīvības pieminekļa, taču nevar noliegt, ka pēc tās nožēlojamās tusnīšanas, ko no sevis spēja izspiest Raimonds Vējonis ar saviem anonīmajiem padomdevējiem, Levita runu saturs ir vismaz trīs galvastiesas pārāks.

Kopējais labums kā politikas fokuss… atbildība par nākamajām paaudzēm… Mēs esam lieli tik, cik mūsu griba… Latviskā identitāte ir atvērta, un tajā ir aicināts piedalīties ikviens Latvijas iedzīvotājs… Visiem kopā veidot ilgtermiņa solidaritātes politiku… Un tā tālāk, un tā tālāk. Nu smuki, ko lai saka.

Taču tie ir tikai vārdi – tāpat kā jaunā prezidenta iepriekšējie paziņojumi par to, kā viņš vēloties kļūt par visas tautas prezidentu.

Un tad ir pirmie darbi.

Es vēl varu saprast, kā jaunais valsts galva var, piemēram, savā runā līdz ar demokrātiski, likumīgi ievēlētiem valsts prezidentiem slavēt arī vienu ministru prezidentu, kurš Latvijas valsts vēsturē iegājis ar valsts apvērsumu un pēc tam šīs valsts atdošanu krieviem bez viena valstiski sankcionēta šāviena.

Politika, ziniet, tauta pieprasa, ko nu nabaga prezidents tur var darīt, lai kā arī viņam patiktu sevi dēvēt par konstitucionālo tiesību ekspertu.

Taču sitiet vai nost, bet pat man, kurš reālajā dzīvē ir redzējis vairāk, nekā to savos bestselleros varētu aprakstīt pieci Indriķi Latvieši, ir grūti saprast: kā cilvēks, kurš pie Brīvības pieminekļa – pie Brīvības pieminekļa! – ir klāstījis, kā viņš ticot Latvijai kā tiesiskai un taisnīgai valstij, kur cieņā ir solidaritāte un gatavība palīdzēt cits citam, dažas stundas vēlāk var spiest rokas cilvēkiem, kurus pats uzaicinājis uz valstiski simbolisku pasākumu un kuri ir uzskatāmi par simbolu kaut kam tieši pretējam – citu mīdīšanai kājām savas personiskās ieraušanas kāres vārdā.

Dievs ar visiem amerikiem un rubesām. Es šeit runāju konkrēti par Andri Šķēli, kurš ir valsts nozagšanas, sazagšanas un izzagšanas, melu, krāpšanas un manipulāciju etalons, kampšanas, kampšanas un vēlreiz kampšanas izcilnieks. Cilvēks, kurš noteikti ir ierindojams to ļaužu pirmajā piecniekā, kuru dēļ par Latviju runā kā par neizdevušos valsti. Kuru dēļ mēs esam viena no visnevienlīdzīgākajām sabiedrībām Eiropā.

Ja valsts prezidents uz simbolisku amatā stāšanās pasākumu – kas, atkārtošu vēlreiz, ir nevis viņa privātbaļļuks, bet valstisks pasākums par valsts naudu un nozīmīgā valsts objektā -, iepriekš īpaši izziņojot, ka uz to tiks aicināts viss nācijas zieds, ielūdz šādus ļaudis, tas ir ļoti skaidrs signāls par tālāk gaidāmo. Par darbiem, nevis skaistām runām. Diemžēl.





Arturs Priedītis

09.07.2019. 08:14

No Sērojošās Latvijas annālēm.Sociālo procesu loģika.Levitžīda nonākšana Rīgas pilī ir sociāls process. Tas nav kāda indivīda vai dažu indivīdu organizēts process. Tas ir sociāls process – saistīts ar sabiedrību, cilvēku dzīvi un attiecībām sabiedrībā.Tas ir latviešu sabiedrības process. Un, lūk, tādiem sociālajiem procesiem ir sava loģika. Sastopama ir sociālo procesu loģika, kura, saprotams, funkcionē ne tikai tādā sociālajā kolektīvā kā latviešu sabiedrība. Sociālo procesu loģikai ir universāls raksturs. Šī loģika sastopama visu tautu sociālajos procesos. Šīs loģikas atsevišķa izpausme (likumsakarība) attiecas uz procesu organizatoriem. Proti, uz tiem sociālajiem spēkiem, kuri organizē attiecīgo sociālo procesu. Lieta ir tā, ka attiecīgā sociālā procesa organizatoriem ir jāstāv pāri savai idejai, savai darbībai un savas darbības rezultātam. Attiecīgā sociālā procesa organizatoriem ir jābūt labākiem vai sliktākiem par attiecīgo sociālo procesu un tā iznākumu. Viss ir atkarīgs no dotā sociālā procesa eventuālās kvalitātes. Ja kvalitāte ir paredzama ar “+” zīmi, tad organizatoriem ir jābūt pārākiem ar “+” zīmi. Ja kvalitāte ir paredzama ar “-“ zīmi, tad organizatoriem ir jābūt pārākiem ar “-“ zīmi; respektīvi, ir jābūt vēl sliktākiem nekā viņu organizētais proces un tā iznākums. Levitžīda nonākšana Rīgas pilī ir process ar “-“ zīmi. Tātad tas ir sociālais process, kuru organizēja daudz sliktāki sociālie spēki nekā pats levitžīds. Latviešu varas inteliģence, Saeimas deputāti, ebreju simulakra fani ir daudz sliktāki par Levitu. Tātad visi pārmetumi par Levita pretīgo būtību ievērojami lielākā negatīvajā koncentrācijā attiecas uz to latviešu sabiedrības daļu, kura organizēja minēto sociālo procesu. Šī latviešu sabiedrības daļa savā būtībā ir vēl pretīgāka nekā levitžīds. Spilgtākais piemērs tam ir latvieši, kuri izdalīja tādus šausmīgus apzīmējumus kā “pravietis”, “nācijas tēvs” un pilnā mērā tos atbalsta. Salīdzinot ar šīm totālajām cilvēciskajām nevērtībām, levitžīds var smakot Rīgas pilī kā balts nevainīgs auns.
No repertuāra par levitžīdu
Internetā vairāki cilvēki raksta par levitžīda dubulto pilsonību. Vai tiešām viņš nav atsacījies no Vācijas pilsonības? Kā par to pārliecināties? Satversmē teikts: „37. Par Valsts Prezidentu var ievēlēt pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš sasniedzis četrdesmit gadu vecumu. Par Valsts Prezidentu nevar ievēlēt pilsoni ar dubultpilsonību“. Noteiktais vecums izskaidro, kāpēc netika ievēlēts tautas garīgajam stāvoklim adekvātāks Valsts prezidents – Kaimiņa kungs. Viņš dzimis 1980.gadā. Tautai un daunim jāpaciešas līdz nākamajai reizei!
Gudri politiķi, valstsvīri zina par pārspīlētas retorikas un nelimitētas demagoģijas kaitīgumu. Viņi zina, ka pārspīlēta retorika un nelimitēta demagoģija var būt apvainojums – necienīga izturēšanās pret auditoriju. Saprātīgai auditorijai nepatīk pārspīlēta retorika un nelimitēta demagoģija. Taču auditorijas ir dažādas. Tajā skaitā tik aprobežotas, ka tām var adresēt vispārspīlētāko retoriku un pilnīgi neierobežotu demagoģiju. Tā tagad notiek ar levitžīda runām. Tajās ir tikai pārspīlēta retorika un nelimitēta demagoģija. Tā tas ir tāpēc, ka izcili aprobežotas ir abas puses – levitžīds un latviešu auditorija. Levitžīds nezina par nepieciešamību neapvainot auditoriju. Savukārt latviešu auditorija (levitžīdam par laimi) ir tik trula, ka tā sagremo jebkuru retoriku un demagoģiju. Latvieši gatavi klaisīties visu un acīmredzot valda princips: jo stulbāk, jo patīkamāk latviešu sirdīm un prātiņam.
Es to visu, ko saku par šo prasto cilvēku, zinu, tā teikt, no dzīves; biju pie viņa Minsterē mājās, kad nevarēja saprast, ko viņš saka, ko vēlas un visā viņa darbībā bija kaut kas dziļi jocīgs; tikos ar viņu tad, kad šis sēdēja ministra kabinetā; atkal bija sekluma, primitivitātes sajūta; klausījos viņa „referātus“ Rīgā vairākās konferencēs par nacionālo politiku; redzēju viņu „brokastojam“ Redisona viesnīcā (tā bija unikāla aina); „preambula“ atklāja šausmīgu teorētisko nekompetenci vairākās zinātnēs; bet tas vēl nav viss. Vēl var runāt no ebreju etniskās specifikas viedokļa, morāles kategorisko imperatīvu viedokļa, elementāras cilvēciskās dzīves pozīcijas viedokļa…
Levitu ievēlēja 29.maijā; 4.jūlijā bija Ebreju tautas genocīda upuru piemieņas diena. Levitžīds šīs dienas pasākumos neieradās. Vismaz Rīgas medijos nebija informācijas par to. Tātad mērglis zina savu vietu. Zina, ka ebreji viņu neciena, neatzīst. Interesanti, kas notiks pēc gada 4.jūlijā: vai levitžīds atkal nevarēs piedalīties jeb priekš viņa latviešu mēsli noorganizēs speciālu pasākumu, kurā savukārt nebūs ebreju.
Inaugurācijas fotoreportāžā ir redzams Jurašs, kura krimināllietu par valsts nodevību 8.VII nodeva tiesai. Tātad valsts noziedznieks piedalās valsts prezidenta gratulēšanā! Bagāta diena (8.VII) tautas kalpam Jurašam: par valsts nodevību krimināllieta nodota tiesai, bet vakarā piedalīšanās kopā ar „savējiem“ (citiem nacionālajiem noziedzniekiem) levitžīda inaugurācijā. Kur vēl tā var būt uz Zemes? Vai Alfrēdam Rozenbergam nebija taisnība, ka latviešus vajag iznīcināt? Tādas odiozas izdarības ir spējīgi pastrādāt tikai kaut kādi briesmīgi atbaidoši izdzimteņi!
Attieksme pret noziegumiem
Latvijas sabiedrībā attieksme pret noziegumiem ir vienaldzīga. Tā tas ir gan attieksmē pret organizēto noziedzību, gan attieksmē pret atsevišķu indivīdu veiktajiem noziegumiem. Tā, piemēram, 2019.g. 8.VII inaugurācijas fotoreportāžā ir redzams Jurašs, kura krimināllietu par valsts nodevību tajā dienā nodeva tiesai. Tātad valsts noziedznieks piedalījās valsts prezidenta gratulēšanā! Bagāta diena tautas kalpam (parlamenta deputātam) Jurašam: par valsts nodevību krimināllieta nodota tiesai, bet vakarā piedalīšanās kopā ar „savējiem“ (citiem nacionālajiem noziedzniekiem) levitžīda inaugurācijā. Tā tas ir iespējams tikai vienaldzības apstākļos. Jurašs ieradās pasākumā bez kauna un bailēm. Viņš lieliski zināja, ka visi viņam sniegs roku, pat paslavēs viņu, novēlēs izturību un aicinās daudz neuztraukties par gaidāmo tiesu, kā arī žurnālisti viņu nofotogrāfēs un publicēs fotoreportāžā. Vienaldzīgajai attieksmei pret noziegumiem ir stabils izskaidrojums. Latvijas sabiedrība, šīs sabiedrības “oficiālā” daļa (varas inteliģence) 100% sastāv no vidusmēra cilvēkiem (vēl drīkst teikt – masu cilvēkiem, mietpilsoņiem, filistriem, pelēcībām, viduvējībām). Labi ir zināma vidusmēra cilvēku cilvēciskā būtība. Šajā būtībā ietilpst vienīgi rūpes par savu bioloģisko esamību, materiālo labklājību, darbu, karjeru, varu, atalgojumu, slavu, publicitāti u.tml. Vidusmēra cilvēkā neeksistē ideālisms, idejiskā pārliecība, idejiskās intereses, garīgums, dzīves jēgas problemātika, garīgās vērtības. Neeksistē arī morāli tikumiskās prasības kā kategoriskais imperatīvs saskarsmē ar noziedzīgām vai amorālām izdarībām. Vidusmēra cilvēks saskarsmē ar noziedzīgām vai amorālām izdarībām nejūtas apdraudēts. Uz viņu tas tieši neattiecas. Tāpēc ir vienaldzība, un visbiežāk nemaskēta vienaldzība. Vidusmēra cilvēks nevienaldzīgi reaģēs tikai tad, ja saskatīs apdraudējumu sev, savai ģimenei.





Aivars Gedrois

“PATRIOTA” EDVĪNA ŠŅORES PATIESĀ SEJA

Uzreiz teikšu godīgi, ka man, atšķirībā no vairuma sevi par patriotiem uzskatošo Latviešu, tāds tips kā E.Šņore nekad nav bijis simpātisks. Tam par iemeslu ir šādi fakti:

  • gadā E.Šņore uzvarēja nu jau nelaiķa A.Sluča organizētajā konkursā “Kāpēc nepieciešama Latvijas dekolonizācija?”, saņemot galveno balvu – tiem laikiem iespaidīgu naudas summu 500 latu apmērā. Tomēr drīz vien pēc tam šis puisis pārtrauca savu politisko darbību, nebija manāms pat “Klubā 415”, kas tika izveidots uz šī konkursa dalībnieku bāzes, nekādā veidā vairs necīnījās par paša sludināto ideju, arī pēc tam ne, kad tikai izvēlēts Saeimā no viltusnacionālās partijeles “VL-TB/LNNK”.
  • Vēlāk šis tips kļuva slavens ar filmu “Padomju stāsts”, kurā sorosiešu-liberastu labāko tradīciju garā centās sludināt vienlīdzību starp nacismu un komunismu, ignorējot faktu, ka sadarbojās šie režīmi vien nepilnus 2 gadus, toties cīnījās viens pret otru krietni ilgāku laiku, ieskaitot 2.pasaules kara posmu, kad tas skāra tieši Latvijas (Baltijas) teritoriju. Kā ir atzinuši daudzi progresīvi vēsturnieki (piemēram, no PSRS pārbēgušais GRU pulkvedis Vladimirs Rezuns (pseidonīms Viktors Suvorovs)), tieši Hitlera preventīvais uzbrukums PSRS 1941.gada 22.jūnijā izglāba Eiropu no pilnīgas nonākšanas PSRS kontrolē, kas neizbēgami būtu noticis, ja PSRS tiktu ļauts uzbrukt pirmajai tā paša gada 6.jūlijā, kā tas jau iepriekš tika izplānots no Staļina un viņa rokaspuišu puses. Par šo faktu “patriots” Šņore savā filmā nemin nevienu vārdu. Toties neaizmirst nosodīt tos, kas atļaujas publiski demonstrēt svastikas attēlu un sveicienu ar izstieptu roku – “no sirds uz Sauli”, neatkarīgi no tā, kādu valsti un kādu politisku virzienu pārstāv konkrētais cilvēks.
  • Šņore piekrita balotēties uz Saeimu no bēdīgi slavenās Raivīša kompānijas, izliekoties neredzam, ka tās dalībnieki ir nožēlojami viltusnacionāļi, kuriem nekas cits nav svēts, izņemot varu un naudu. Tā vietā, lai šos darboņus atmaskotu un aicinātu saprātīgus latviešus no viņiem novērsties, viņš tos tiešā un netiešā veidā atbalstīja, tādejādi liekot saprast, ka arī pats ir tieši tāds, kā viņi.
  • Būdams Saeimas deputāts, Edvīns neko nedarīja Latviešu tautas labā, protams, kā jau minēju, necīnījās arī par dekolonizāciju, ja vispār vēl atcerējās, ka kādreiz šo procesu ir sludinājis un atbalstījis. Līdz ar to viņš ne ar ko neatšķīrās no pārējiem 99 t.s. “tautas priekšstāvjiem”.

FOTO: Kamēr latvieši pie Brīvības Pieminekļa pazemīgi noliek ziedus upuriem, tikmēr šis Latgales krievžīds veic provokāciju ar nacistu sveicienu, tā apķēzījot visu to, kas latviešiem svēts !!!

Tomēr galīgi zaudēju ticību šim darbonim, izlasījis viņa interviju nu jau pat vairs patriotisma masku nenesošajā “Latvijas Avīzē”. (http://www.la.lv/nesausim-sev-kaja?fbclid=IwAR1X1KU6HDVdF6u2SfeMzOjDH8IlxnlnY6KghGUYW) Tajā viņš aizstāv noziedzīgo 1994.gadā valdības noslēgto un Saeimas ratificēto līgumu ar Krieviju, kas ļāva palikt Latvijā praktiski visiem demobilizētajiem PSRS okupācijas armijas virsniekiem un uzlika par pienākumu Latvijai kopt vēl okupantu radītos t.s. “piemiņas memoriālus”, jo tas ticis noslēgts “steigā un ļoti sarežģītos apstākļos”. Tiek slavēts parteigenosse A.Kiršteins (tāds pats viltusnacionāls nelietis un nodevējs kā intervijas varonis), kurš virzījis šī līguma apstiprināšanu Saeimā. Tas esot bijis pareizi darīts, jo šā līguma izpratnē t.s. “Pārdaugavas monstrs” neticis pieskaitīts memoriālajām būvēm, un tātad līgums esot bijis Latvijas interesēm atbilstošs, savukārt tie, kas to virzījuši un atbalstījuši (ar Ķiršteinu priekšgalā) esot pelnījuši pateicību un ordeņus (šāda atziņa zemtekstā izriet no intervijas satura). Interesanta loģika – likums esot labs, jo to atbalstīja Ķiršteins, lai gan normāls cilvēks secinātu pretējo – Ķiršteins ir pēdējais mēsls, ja viņš savulaik varēja tādu līgumu atbalstīt.

Es gan uzskatu, ka šāda līguma noslēgšana bija ļoti zemiska nodevība pret Latviju un Latviešu tautu, un tā īstenotāji dzīvē būtu pelnījuši publisku pakāršanu Uzvaras laukumā, līdzīgi kā vācu ģenerāļi 1946.gadā, kuru noziegumi, vismaz manā izpratnē, bija jūtami mazāki. Taču visvairāk mani apbēdināja Šņorītes pozīcija, ka visi sliktie līgumi esot jāievēro, jo tie taču esot starptautiski noslēgti, bet, ja izdodas pierādīt, ka kādā pozīcijā tie nedarbojas, nu tad varot rīkoties bez bailēm, konkrēti, demontēt t.s. “Pārdaugavas monstru”. Mans viedoklis ir stingrs un nelokāms – šis veidojums jālikvidē nekavējoties, neatkarīgi no tā, ir tas 1994.gadā noslēgtā noziedzīgā līguma objekts, vai nav, tāpat arī visi pārējie skulpturālie veidojumi, kas kaut kādā veidā slavina PSRS okupāciju un tās veicējus, neatkarīgi no tā, kāds ir to juridiskais statuss un kādam līgumam tie (ne)pakļaujas. NEVIENS STARPTAUTISKAIS LĪGUMS NAV JĀPILDA, KAS NEATBILST LATVIEŠU TAUTAS NACIONĀLAJĀM INTERESĒM !!! Pienāks laiks, kad varēsim uzspļaut arī neliešu un deģenerātu noslēgtajam Abrenes atdāvināšanas līgumam! Interesanti būtu uzprasīt Šņorītem, kas tad notiks, ja mēs kādu ar PaRašu noslēgto nodevīgo līgumu neievērosim – ieviesīs pret mums pilnīgu ekonomisku embargo vai varbūt pat okupēs, neskatoties uz dalību NATO ???

Bet ar nodevīgā līguma un tā slēdzēju slavināšanu Šņorīte vien jau neaprobežojas. Labāko PSRS totalitārisma demagoģisko tradīciju garā viņš sludina tālāk – Rīgas Dome 1990.gadu beigās jau esot grasījusies šo monstru no Pārdaugavas izvākt, bet tad uzradušies “provokatori”, kas sākumā šo veidojumu apzīmējuši ar kāškrustiem, bet pēcāk veikuši spridzināšanas mēģinājumu. Tas esot sadusmojis Krieviju, un Rīgas Domei nekas cits neatlicis kā “mīļā miera labad” no demontāžas idejas atteikties. Interesanti būtu pajautāt šādiem gudriniekiem – un pēc pieminekļa nojaukšanas vai tad Krievija nebūtu dusmojusies? Vai varbūt ir brīži, kad Krievijas dusmas ir svarīgas un kad tās tādas nav? Atkal manāms ļoti neprofesionāls mēģinājums aizstāvēt savu parteigenosse gļēvo un nodevīgo rīcību, tā vietā, lai atklāti pateiktu – LNNK vīru vadītā Rīgas Dome bailēs kapitulēja pašmāju okupantu un viņu aizrobežu drauģeļu priekšā. Nē, Mārim Purgailim (Rīgas eks-mēram) un viņa kompānijai Šņorīte neveltīs neviena slikta vārdiņa! Toties nekautrēsies uzliet dubļu šalti “Pērkonkrustiešiem” un īpaši viņu vadonim Jurim Rečam, tas, lūk, esot atgājis no politikas un pašlaik Čehijā sūcot aliņu. Te nu gribas dusmās iesaukties: “Edvīn, kauns tev ir kaut vienā acī? Šis cilvēks savu izdarīja, viņš organizēja pieminekļa spridzināšanu, bet ko esi paveicis tu? Vai tava mīļā nacionālistu partijele organizēja vismaz kaut vienu mītiņu šī monstra pakājē ar prasību to nojaukt? Nē, slabo jums tas ir, kā krievi saka! Bet apd… par jums drosmīgākus un varošākus cilvēkus, kas REĀLI cīnījās, lai šī veidojuma nebūtu, tam jums ir gan laiks, gan drosme! Ja gribi redzēt īstu nelieti un provokatoru, tad pienāc pie spoguļa un apskaties tajā savējo purnu!”.

Tālāk Edvīniņš runā par absurdo prasību izmaksāt no Latvijas budžeta 40 miljonus eiriku t.s. “holokausta upuriem”, kuri patiesībā tādi nemaz nav. Te viņam, protams, ir taisnība, taču kārtējā divkosība parādās faktā, ka, kārtējo reizi nokritizējot izdzimteni-pederastu E.Rinkeviču (ne jau par viņa seksuālo orientāciju, protams), ar kuru Šņorītem esot domstarpības abos divos iepriekš minētajos jautājumos, viņš pat nedomā ieminēties par šī gara un miesas kropļa nomaiņu ar kādu puslīdz jēdzīgāku cilvēku. Nē, cik noprotams, viņš un viņa partijele gatavi ar Edgariņu arī turpmāk draudzīgi turpināt strādāt vienā valdībā. Viņš arī neuzskata par lietderīgu pieprasīt nomainīt sorosiešu “zelta gvardi” – partiju “Attīstībai- PAR” – ar ZZS, kurai ir gandrīz vienāds deputātu skaits, bet toties daudz jēdzīgāka pozīcija jautājumos par šiem “40 miljoniem” un rezervēta attieksme pret “viendzimuma partnerattiecībām”. Neko tādu Šņorītem nevajag, viņš kopā ar saviem drauģeļiem turpinās deldēt bikses Saeimā un tēlot no sevis “tautas aizstāvi”.

Runājot par genocīda noziegumiem, nevar noliegt to, ka bija latvieši, kas slepkavoja žīdus, taču bija arī žīdi, kuri slepkavoja latviešus. Nerunājot jau par “Baigo gadu”, jāpatur prātā kaut vai talantīgā Latviešu aviatora Herberta Cukura zvērīgā noslepkavošana Urugvajā, ko 1965.gadā paveica MOSSADa darbinieki. Jājautā, ko Šņore un viņa partijele darīja, lai pieprasītu saņemt no Izraēlas kompensāciju par šo noziedzīgo nodarījumu? Atbilde – neko, jo nedrīkst taču šūpot valdības stabilitāti. Viņi neko nedara arī, lai veicinātu Cukura pīšļu pārapbedīšanu Latvijā pat pēc tad, kad Ģenerālprokuratūru pēc skrupulozas gadu desmitiem ilgas izmeklēšanas beidzot nāca klajā ar paziņojumu, ka nav iespējams atrast pierādījumus šī cilvēka vainai genocīda noziegumos (un pat, ja tāda vaina arī būtu, kas devis MOSSADam linča tiesas rīkošanas tiesības?). Pirms pāris gadiem pats biju uzrakstījis Šņorem uz Saeimu vēstuli ar lūgumu paskaidrot, ko viņš ir darījis Cukura lietas labā, uz ko saņēmu cinisku, bet patiesu atbildi – neko, jo viņam visam nepietiekot laika un esot citas, svarīgākas prioritātes… Te nu, kā mēdz teikt, komentāri vispār lieki…

Kāds kungs, kurš strādā Saeimā par šā viltuspatriota palīgu, nesen vienā internetpārraidē mani visgudri pamācīja – tu nelamā Šņori, bet tā laipni, pieklājīgi viņam aizrādi, ka vajadzētu vairāk uzmanības pievērst Cukura lietai, tad varbūt viņš tevi uzklausīs un kaut ko darīs lietas labā. Šādam padomam es, protams, nedomāju klausīt. Pirmkārt, gods man neļauj pielabināties nelietim, saucot to par Patriotu. Otrkārt, ja viņš pats (atšķirībā, piemēram, no manis) nejūt vajadzību aizstāvēt godātā Latvieša Herberta Cukura godu un cieņu, neprasot, kas viņam par to būs (iespējams, ka Cukura radinieki nepateiks viņam pat publisku paldies, bet kas par to? Kārtīgs cilvēks jūt gandarījumu jau tāpēc vien, ka ir paveicis labu darbu, negaidot par to nekādu slavu), tad nekāda pielabināšanās un pierunāšana arī neliks viņam to darīt. Neaizstāvot H.Cukuru, Šņore un viņa parteigenosse kārtējo reizi parāda, ka nav pat šā Izcilā Cilvēka mazā pirkstiņa vērti.

Nobeigumā gribētos vēlreiz uzsvērt – Latvieši, iegaumējiet, nav mums Saeimā neviena jēdzīga cilvēka ne no vienas partijas! Un arī Šņore, Kiršteins, Dombrava, Iesalnieks, Dzintars u.c. viltuspatrioti nav nekāds izņēmums. Kaut kādā ziņā viņi ir pat vēl sliktāki par saskaņiešiem, jo tie vismaz neslēpj savu pretlatviskumu, bet šie mēģina tēlot no sevis Patriotus… Nekādā ziņā un veidā neatbalstīsim viņus, pat, ja tas mums ir finansiāli izdevīgi, turēsimies no šiem pa gabalu! Un gādāsim toties, lai būtu reiz parlamentā kaut viens Latvieša vārda cienīgs cilvēks!

NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

07.07.2019.                                                                                                    Aivars Gedroics

4 Komentāri “LRTT. Kā atpazīt cionistu(krievžīdu), latviešu bendi ?”

  1. kā boļševisms rullē sagt:

    krievu politiskajam emigrantam nav ilūziju:

    http://www.la.lv/parmainas-bus

    Sic !

  2. ar Ulmaņa nīdējiem ir tā - sagt:

    K.Ulmani nīst praktiski VISI starpkaru periodā iemigrējušo
    pēcteči !
    Pat tāds kuriozs – K.Ulmaņa „laiku“ periodā ar pauniņu uz
    rungas pār plecu ienācējs „savergoja“ pārticību(mājas,
    zemi, izglītību, izkalpināja savus tautas brāļus), vārdos
    lišķēja „ulmaņa režīmam“, bet piedzēries grieza zobus kā
    cērmains sivēns un lādēja „ekspluatātoru Ulmani“…
    Tā pat notiek tagad – jo vieglāk pie pārticības ticis personāžs,
    jo lielāks ienaidnieks viņam K.Ulmanis un latvieši…

  3. :: sagt:

    Tad redz kā… Gedroics par zzs – no tās kompānijas nāca arī I.Grigule, kas ar miljonāra Krūmiņa atbalstu un varenām reklāmām tika Eiroparlamentā. Par ģimeniskām vērtībām it kā… Kultūras darbiniece…

  4. to ar Ulmaņa nīdējiem ir tā sagt:

    Tautība – zobu griezējs….

    Tagad arī to zobu griezēju izkalpinātāji ir viņu pašu tautieši.
    Domā, ka griezīs zobus uz tiem „pašu tautiešiem“ ?
    Nekā nebij ! Gēnos ir iesēdies, ka „tie ir latvieši“ un viss.

    Pusžīds, puspolis, rusificējies polis – tagad saucas par latviešiem…
    Bet palasi viņu vārdus/uzvārdus… Vieni latviešu sugas uzlabotāji…

Atbildēt