Salīdzināsim latvieti Kārli Ulmani un žīdsātanistus, viņa mantojuma izlaupītājus !
Vienkārši, latviet, palasi šeit sacīto un pēc tam uzspļauj raksta beigās redzamajiem laupītātājiem,- žīdsātanistiem !!!
Es ne tikai ticu, bet zinu, ka pienāks reiz diena, kad mēs viņu “salaulāsim ar laternām” !
Tā būs ne tikai latviešu tautas gaviļu diena, bet visas CILVĒCES !
Linards Grantiņš LRTT & H- 86
„Liekas, Ulmanis piederēja tiem nedaudziem cilvēkiem, kuriem nepiemita tieksmes iegūt ko mantisku sev, ko varētu saukt tikai par savu un ar to lepoties. Viņa četru istabu dzīvoklis Tērbatas ielā 38 bija vienkāršāks par jebkura vidēja ierēdņa dzīvokli. Viesu istabā atradās krietni nolietots dīvāns, pāris atzveltnes krēsli, blakus darba istabā – pāris paprāvi, brūni krāsoti galdi, apkrauti laikrakstiem, grāmatām un piezīmēm. Pret neaprakstītu papīru Ulmanis juta tik lielu cienību, ka pat aploksnes neaizmeta. To uzmanīgi atverot, iekšpusi itin labi varēja izlietot rakstīšanai. Šo paradumu viņš paturēja arī kļūdams par valsts prezidentu.
Papīra taupīšanā nebūt neizpaudās Ulmaņa skopums. Viņa rokas bija stipri devīgas, ja kāds grūtā brīdī griezās pie palīdzības. Varbūt pat devīgākas nekā viņa līdzekļi to atļāva. Grūtus gadus vadīdams svešumā, viņš bija iemācījies taupīt pat sīkākās lietās.
Zinādami Ulmaņa lielo interesi par lauksaimniecību, aizsargi vēlējās viņam sagādāt prieku, uzdāvinot lauku īpašumu sešdesmitās dzimšanas dienas gadījumā. Bija pat izraudzīts piemērots objekts Juglas ezera tuvumā. Kad ieminējos par šo nodomu, Ulmanis to kategoriski noraidīja. Noraidot aizsargu sirsnīgi domāto lauksaimniecības dāvinājuma nodomu, prezidents paskaidroja kālab viņš to dara: – Ir taisnība, es mīlu Latvijas laukus; redzot labi koptus sējumus, glītas ēkas un skaistus ganāmpulkus, es no sirds priecājos. Bet man ne mirkli nenāk prātā, kaut tas piederētu man. Man pilnīgi pietiek ar to, ja zinu, ka tur dzīvo un saimnieko krietns latviešu zemnieks. Manas personīgās vajadzības nav lielas, ne vairāk par divi simts latiem mēnesī.
Es ceru, ka liktenis man tos līdz mūža galam vēlēs. Ne ģimenes, ne arī kāda cita cilvēka, kuram es būtu pateicību parādā un par ko man būtu jāgādā, man nav. Bet tā ka cilvēks nekad nevar zināt, kad pienāks pēdējā stunda, esmu savu dzīvību apdrošinājis, lai nevienam kādu neparedzētu apstākļu dēļ nevajadzētu manis dēļ ciest zaudējumus. Ja tomēr pastāv nodoms šo dienu kaut kādā veidā plašāk atzīmēt, tad domājiet par kaut ko tādu, kas būtu noderīgs valstij vai sabiedrībai.
Vai Ulmanim bija tuvi draugi… grūti pateikt. Liekas, viņš bija samierinājies ar vientulību, aizstājot draugu trūkumu ar darbu. Tas nenozīmē, ka viņš meklēja vientulību. Ulmanis mīlēja cilvēkus. Viņš labprāt pavadīja dažas stundas kopā saviem tuvākiem līdzstrādniekiem, runājot par jautājumiem, kas neattiecās tieši uz darbu.“
Viesturs Sprūde laikrakstā Latvijas Avīze 2012. g. 23. jūlija izdevuma rakstā Neapmētāt pagātni ar dubļiem publicējis izvilkumus no bij. Sabiedrisko lietu ministra Alfreda Bērziņa vēstulēm viņa draugam Sigurdam Rudzītim. Vienā no šīm vēstulēm, Bērziņš raksta: „Es domāju, ka nav laiks meklēt kļūdas un tās tiesāt. Tas neko negroza, bet tikai vairāk noskaņo vienu pret otru. Ja lasa tagad publicētās „atmiņu grāmatas“, paliek skumji. Pārmetumi, kritika, uzbrukumi Latvijas neatkarības īsam laikam. … Visiem, laikam lai sevi paaugstinātu, jācīnas ar Prezidentu Ulmani. Cik viņš (atmiņu grāmatu rakstītājs) bijis gudrs, labs, tālredzīgs, taisnīgs, demokrātisks, tikai (tas) Ulmanis. Gribējis slēgt korporācijas, bet nav slēdzis; bijis atriebīgs, bet nav nevienam atriebies; bijis varas kārs, bet nav varu velti lietojis; bijis mantkārīgs, bet palicis bez mantas. Nelabi kļūst to lasot.“
http://www.laikraksts.com/raksti/3467
Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, bijušais Vēstures institūta direktors, habilitēts vēstures doktors, grāmatas “Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā” autors, profesors Indulis Ronis:
– Kā jūs vērtējat Kārļa Ulmaņa rīcību 1940. gadā, par ko sabiedrībā ik pa laikam uzvirmo lielas diskusijas un vēsturnieki nosoda?
Kas attiecas uz vēsturniekiem, tad ir ļoti švaki ar kvalitāti.
Bet daži labi vēsturnieki ir.
Es kā profesionālis varu sacīt, ka tad, ja mēs apskatām notikumus sarežģītos vēsturiskos periodos, jāredz aina kopumā, ne tikai Latvijā, bet kaimiņzemēs, pasaulē.
Ulmanis un Munters bija ļoti kompetenti, ar labām zināšanām.
Domāju, ka daudzi mūsu tagadējie politiķi nav redzējuši tik daudz grāmatu, cik šie abi kungi izlasījuši…
Ulmanis un Munters labi redzēja, kāda ir situācija.
Par to liecina dokumenti.
Viņiem jau 1938. gadā bija skaidrs, ka būs slikti. Pēc Pirmā pasaules kara daudzi uzskatīja, ka Baltijas valstis nav spējīgas ilgi pastāvēt. Meierovics gadumijā vienmēr esot teicis tostu pateicībā Dievam, ka vēl viens gads aizvadīts un, ka Latvija vēl ir neatkarīga…
Ko patiesībā nozīmēja Ribentropa–Molotova pakts?
To, ka tiek atjaunotas divas – Vācijas un Krievijas – impērijas to sākotnējās robežās ar nelielām niansēm. Nekā cita tur nav.
Pārējais ir vēsturnieku fantāzijas.
Ulmanis zināja par šo slepeno paktu un par to ir arī pateicis 1939. gada “Valdības Vēstnesī”, kad vajadzēja komentēt, kāpēc Latvijā vajadzēja atļaut ierīkot PSRS armijas bāzes: ka notikusi jauna robežu un sfēru pārdale, mēs esam par mazu, lai to varētu ietekmēt, un mums jādomā, kā izdzīvot šādā reālā situācijā.
Ulmanis ar Munteru cerēja uz starptautiskajām tiesībām un suverenitātes saglabāšanu.
Amerikā ir publicēta scenogramma, ko Munters Kremlī ir runājis, – tur Staļins un Ribentrops izskatās vairāk nekā nožēlojami agresori.
Bet to noklusē – gan Kreituse, gan visi pārējie vēsturnieki.
Kāpēc?
Tāpēc, ka tas parāda lietas būtību un tad būtu smieklīgi Ulmani un Munteru apvainot valsts nodevībā.
Patiesībā viņi pamatā izstrādāja daļēju findlandizācijas politiku, kas paredzēja daļēju suverenitātes pašierobežošanu. Ulmanis jau vienubrīd gribēja karot, bet tad latviešus sagaidītu Krimas tatāru liktenis – visus izsūtītu!
Ulmanim un Munteram Latvija bija sirdī, viņi to bija veidojuši, katrs no viņiem individuāli būtu ar mieru arī atdot savas dzīvības Latvijas labā.
– Kāpēc tad Munteru publiski attēlo kā latviešu tautas nodevēju un krievu (padomju) spiegu?
Tas nāk no vācu laikiem. Vācu galvenā propagandas tēze latviešu tautai bija: jūs nodeva pašu valstsvīri, atdeva krievu rokās, jums vajadzēja cīnīties kopā ar mums pret krieviem, bet viņi, jūsu valstsvīri, to negribēja! Arī vācieši slēpa Ribentropa–Molotova paktu.
Kāpēc tagad to nepasaka?
Profesionālam vēsturniekam nav tiesību to nepateikt.
Bez informācijas cilvēks nespēj izveidot pareizus spriedumus.Ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs,pazemots cilvēks,manipulācijas objekts,rotaļlieta,vergs.
Nedaudz paskatījos ziņu oficiozus tv.. Nu nekādas rezonanses ar 1987.g.14.jūnija nozīmīgumu,jau nebija. Pat netiku manījis pieminam. Kad noslēpta tiek patiesa informācija,tas nozīmē,ka tiek pielietota dezinformācija.
Un; pareizi!: Kontrolējošais faktors iedarbojas uz masas apziņu.
“Ko domāja sveši ļaudis,to tu līdzi nedomā!
Ko runāja sveši ļaudis,to tu līdzi nerunā!
Ko darīja sveši ļaudis,to tu līdzi nedari!”
Tā vienkāršā tautas gudrība var pasargāt no nevajadzīgas klupšanas svešo interesēs.
—SALĪDZINĀSIM LATVIETI KĀRLI ULMANI AR ŠIEM, KURI LATVIJU IR IZLAUPĪJUŠI,TAUTU IZNĪCINĀJUŠI, IEDZINUŠI PARĀDOS !!!???DIENU AR MURGAINU NAKTI NEVAR SALI’DZINĀT!!!
JAU GADUS ATPAKAĻ ,VIENAM NO LATVIJAS BENDĒM-GODMAN-=VIENA KUNDZE TELEFONISKI JAUTĀJA-GODMAN,KRIEVS TEV ATSTĀJA LATVIJU,AR RŪPNĪCĀM ,AR CILVĒKIEM, BEZ PARĀDIEM AR DAŽĀDĀM RAŽOTNĒM UN MĒS VARĒJĀM DZĪVOT ,PLAUKT UN ATTĪSTĪTIES! BET KUR TAS VISS IR PALICIS!!!???
Varas kliķe nerunā un neatcerās 1987. gada 14. jūnija nozīmīgumu – jo tad ir jārunā par Helsinki 86!
Bet šodienas politiķu pataloģiskās bailes no Helsinku 86 atmaskojošās darbības pārņēmušas visu un visur!
Viņu uzdevums apkarot latviešu ģimenes un it sevišķi Latvijas patriotus.
Apkarot latviskumu.
Cik žīdiem K.U. deva patvērumu Latvijā 1930.gadu beigās?
.
.
.
Admins
Neviens nevarēja iedomāties, ka viņi nav piederīgi cilvēku rasei !!!
Par helsinku grupu nerādīja un nestāstīja. Ziņās rādīja un slavēja Šveices feministes,kuras 14.jūnijā demonstrēja pret vīrieša sūtību. Reklamēja “okupācijas muzeju” pārvaldošos žīdus. Parādīja Rīgā strādājošos žīdu ārstus. Pastāstīja par bitnieku nodarbošanos uz māju jumtiem,un ar to arī 14.jūnija tēma tika nobeigta.
—Atvainojos par neobjektīvu,Patiesībai neatbilstošo komentāru!
Faktiski , aizejot no Latvijas, okupanti atstāja ēkas, kuras jau ir sabrukšanas stadijā, piekto kolonu, kura esot pie varas ,ir novedui pie triju karu posta, parādu verdzības, noziegumu brīvības , cilvēku bēgšanas no Dzimtenes ,no valsts bez parādiem uz vienu no visnabadzīgākajām valstīm ar neatmaksājamu 11 miljardu parādu!? Un žīdi, kuri pamatā ir pie tā vainīgi, vēl prasano viņu pašu izlaupītās valsts miljonus!?
ULMANĻAIKĀ VISS BIJA OTRĀDI …!
Pārlapojot vēstures avotu krājumā „Apvērsums” ievietoto un iemetot acis savās piezīmēs, nākas secināt, ka Ulmanis ir bijis krietns valstsvīrs, kuram sekoja nospiedošais vairums latviešu. Lai gan arī krājuma sastādītāji centušies aizrādīt uz viņa pret tautvaldiskām (antidemokrātiskām) tieksmēm, tomēr, tas diez vai atbildīs patiesībai. Šai gadījumā šie vēsturnieki izcēlušies drīzāk, kā vienvirziena(tendencioza) viedokļa paudēji, lai gan sevi uzdod par lietpratējiem. Krājumā ievietotie dokumenti klaji parāda sperto soļu atbilstību tā brīža notikumiem pasaulē un to ietekmi Latvijā. Pievienojot paša atmiņas par svešas varas laikā skandētām dziesmā, tādām kā ”lai dzīvo Kārlis Ulmanis un viņa palīgs Balodis” vai „Dieviņ paver lūciņ , nolaid Ulmani ar cūciņ”. Pievienojot vecāku stāstījums par labajiem Ulmaņlaikiem, nākas atzīt, pat iekarotāji baidījās aizskart šo vīru godīgumu un viņu nopelnus valsts labā, kaut tanī pat laikā izplatītas anekdotes jeb smieklīgi pastāsti par krievu un to līdzskrējēju politiķiem bija bez gala un par to pārstāstīšanu varēja it viegli nonākt „čomiņu” rokās. Taču šodienas viltvārži, uzdodamies par viedajiem un vienīgās īstās patiesības zinātājiem, cenšas nomelnot pirmās brīvvalsts vadītājus. Apkopojot, šie vīri bija diži valstsvīri, kuru darbība palīdzēja Latviešiem pārdzīvot drūmos laiku, un kādiem tas patīk vai ne, viņi pieskaitāmi tiem senlatviešu vadoņiem, kuru vārdi nonākuši līdz mūsdienām. Tomēr no visa tā mostas jautājums. Vai kādu mūsdienu „reālpolitiķi” var nosaukt par valstsvīru?
Atgādinājumam:
Mūsdienu „reālpolitiķi” sastāv no starpkaru periodā iemigrējušamiem civilokupantiem !
Ulmanis bija slikts tādēļ, ka lika strādāt…
Neiztika arī bez kremļa boļševiku propagandas palīdzības, analogi, kā mūsdienās ar āfrikas “bēgļiem” – “būs piena upes ķīseļa krastos un… bez kādas strādāšanas !”
Tad nu „reālpolitiķi” pilnā sparā zog, augļo, melo, melo, melo… kā čigāni, acīs skatīdamies.
Tikai darbam tautas labā nekādi neiznāk laiks :)))
Nav arī nekādas motivācijas – gadījumam, ja kas, ir rēķini ofšoros un villas kanārijās, plus tūkstošu jevriku mēnešalgas no nabadzīgāko slāņiem nodīrātajiem nodokļiem, plus ārzemnieku kukuļi par rūpniecības iznīcināšanu Latvijā…
Kas lika Munteram rakstit melu memuārus 40.gadu beigās?
.
.
.
Admins
Uz to jautājumu ir atbildējis I. Ronis.
Jā, šiziķa Roņa murgi ir taisnība pēdējā instancē! :)))
.
.
.
Admins
Tātad, tikai tu esi taisnīgs visās “instancēs”… .
Kas notiks, ja tu to tāda veidā pasniegsi savam psihiatram/ psihologam ?
Lūk, tā tad arī ir atbilde:kas tu esi… .
Redzi, man tāds speciālists nav vajadzīgs – atšķirībā no tevis !!! Nemēri visus ar savu mērauklu, šiziķi!