Laimonis Purs – Cienījamās lasītājas un godājamie lasītāji!

 

                      Cienījamās lasītājas un godājamie lasītāji!

Aicinu piedalīties Latvijas nākotnes veidošanā, būt zinošākiem un apdomīgākiem. Nebalsosim par partijām, kuras jo dāsni mētājas ar vispārējiem solījumiem: uzlabot, novērst, rūpēties, gādāt, investēt, palīdzēt vai kārdina ar piezemētāku viltniecību, apsolot 50 000 jaunas darbavietas, labklājību 3 bērnu ģimenēm, birokrātijas vai korupcijas izskaušanu. Mums ir tikai viena vienīga izvēle – nobalsot par partiju apvienību, kam cerība iegūt vismaz 51 procentu vēlētāju balsis, un kuras vienotā programmā izlasāmi ir konkrēti skaitļi un termiņi: ieviest tādus un tādus nodokļus no tāda un tāda datuma, atbrīvot no nodokļiem, kam ienākumi gadā ir zemāki par iztikas minimumu, valsts un pašvaldību ierēdņu un kalpotāju skaits nepārsniegs tik un tik štatu vietas, būs referendums par grozījumiem Satversmē tādos un tādos jautājumos. Jo konkrētības vairāk, jo labāk. Neuzķersimies uz politikāņu lētu piedāvājumu politiskās makšķeres. Naski lien, līdīs un ielīdīs kandidātu sarakstos 20 aizvadītajos gados pat pamatīgi sašmucējušies darboņi. Ko darīt? Būt vērīgiem. Izzināt pagātni. Noklusēšana – joprojām kā melu visnekrietnākais veids – mūsu plašsaziņas līdzekļu pērkamās (naudas) demokrātijas apstākļos ir tikpat kā nenovēršama. Tomēr pacentīsimies    izsvītrot katru vismazākās aizdomas raisošu un izvairīgu atklāti apliecināt savu nacionālu nostāju.

 Novēlu būt rosmīgiem 2010. gadā, izmantot dotās iespējas.

 Lai Latvijai un mums visiem veicas Jaunajā gadā!

2009. gada novembrī.

       Partijas „Latvietis Latvijā” nākotnes redzējums

          Kāds būtu Latviju glābjošs pavērsiens 2010. gadā pirms 10. Saeimas vēlēšanām?

 

„ …mūsu valstiskā pastāvēšana ir apdraudēta un to neapdraud ārvalstu karapūļi, bet gan pašu stulbums un muļķība” – raksta politiķis Artis Pabriks (Latv Av. 10.10.2009.). Abas vispārinātās īpašības – stulbums un muļķība –  Pabrikprāt izpaudīšoties arī, ja samazināsim ierēdņu skaitu. Mēdz sacīt – kāda tauta, tādi tās ierēdņi. Stulba tauta, stulbi ierēdņi. Bezizeja. Latvijas valstiskai pastāvēšanai paši pārvelkam svītru. Nevarējām iedomāties nepilnos divdesmit gados palikt – kā zēni teiktu – bez biksēm. Vēl ļaunāk, mums zūd cerība nopirkt pat visvienkāršākās padomju laika „bumbierenes”; visa pasaule pieskandināta, ka aizņemties miljardus protam, bet ar atdošanu tā būs, kā būs. Ir rūpnieciskās, agrārās un rūpnieciski-agrārās valstis, mēs esam aizdevējiem procentus maksājošā valsts. Cik ilgi vēl dīrās pliku tautu? Jābūt galīgam antiņam, lai apgalvotu, ka tās ir „pārejošas grūtības”, un Latvijas tuneļa galā saredzama gaisma. Lai politikāņi tā vaukšķ. Latviešiem jārīkojas.

Kas sargā valsti no pazušanas? Vara. Diktatoriska vai demokrātiska. Labāk tomēr demokrātiska, vismaz nepakārs ar kājām gaisā. Kas ir demokrātijas vismodrākie sargātāji? Partijas! Lūk, laikmets izvirza nepieciešamību dibināt jaunu partiju! Ne labēju, ne centrisku, ne kreilisku, tās visas vāvuļoja un vāvuļoja, līdz novāvuļoja tur, kur esam. Darītājai partijai jau nosaukumā nepārprotami jāpauž, kādam nolūkam tā dibināta.

„Latvietis Latvijā”!

Latviešu nācijas izdzīvošana savā vēsturiskajā teritorijā.

Bija, ir un būs politiķi un filozofi, kas latviešus mudināja būt internacionāliem, tagad ķīlē globalizācijas bluķī, kurā vispirms nonīks skaitliski mazās nācijas, it īpaši ātri, kas ārēja spiediena nomāktas tiecas sajūgt savu dilstošo etnisku grupu vienotā iejūgā ar otru desmitos miljonu skaitāmu etnisku daudzumu. Mums jākļūst piesardzīgākiem. Jāvelk tik, cik spējam pavilkt. Tāda valsts, kāda tā mums ir šodien, nav pavelkama. Ārējā parāda smagums vien jau salauzis visu četru riteņu asis.

Kravas atslogošana jāsāk no augšas, galvgalī.

Kalifornija štatā, latviski pavalstī, iedzīvotāju skaits pārsniedz 20 miljonus, Krasnodaras novadā dzīvo 5 miljoni Vai tur ir prezidenti? Nav! Iedzīvotāju skaita un teritorijas ziņā esam pret Kaliforniju un Krasnodaru tikai pagasts. Pagastam prezidents? Mazliet par lepnu. Labi, nesauksim par gubernatoru vai komisāru, sauksim par – Virsaiti! Sens un skanīgs vārds, tajā ir kaut kas no saites, sasaistes, pie tam virsējās saites. Virs-saitis! Virs-saite! Beigsim atdarināt lielvalstis ar to prezidentiem un parlamentāriešu simtiem. Tāda māžošanās izmaksā pārāk dārgi.

Demokrātijā bez tautas vēlētiem deputātiem tomēr neiztikt, vienalga, vai saucam tos par senatoriem, pārstāvniekiem vai lēmējiem. Saeimā ir jāvēl vesels simts! Kāda jēga bijusi šim skaitlim? Tik, cik visi piedalījušies dižbedres rakšanā, vienīgi nav neviena vainīgā. Pat ja uzrīkotu sēžamos uz adatām, lai godājamie tautas kalpi nesnaustu, Saeimas darbs neuzlabotos. Jātiek pie pārskatāmības! 5 vēlēšanu apgabali – Vidzemes, Kurzemes, Zemgales, Latgales, Rīgas. Katrā ievēl piecus, kopā divdesmit piecus Lēmējus. Visus pazīsim no izskata, zināsim vārdus un uzvārdus, radu rakstus. 25 arī nav maz, tomēr vērtējamāk, atbildīgāk gan vēlētājiem, gan ievēlamiem. Pirmsvēlēšanu mēnešos kandidātu tūkstoši nedrūzmēsies kā pie lielveikala, kad izsludināta „trako dienu” izpārdošana. Samazinātam daudzumam būs iespēja ilgāk pagrozīties TV ekrānos, atbildēt aptaujās latviski, un tas ļaus rūpīgāk izvērtēt nākamos lēmējus, vispirms gluži endzelīniski; latviešu valoda ir mūsu pirmā un vislielākā vērtība, saglabāta gadu tūkstošos, tādu otru neatrast valodu pasaulē.

 Līdzšinējā Saeimas barotava jāpārstrukturizē par pilsoņiem un valsti domājošu Lemtuvi.

Krietni jāapcērp pašvaldību kases tukšotāji. Lai saprastu, ka ar tik ačgārnu, štatos un budžetos uzpūstu pārvaldījumu nedrīkst samierināties, pietiek ieskatīties pirmskara Iekšlietu ministrijas pašvaldību departamenta 1937. gada izdevumā Vidzemes pagasta pašvaldības. Lielāko daļu budžeta līdzekļu izlietoti kulturāliem un labklājību veicinātājiem mērķiem, pagasta vecāko atalgojums – vairākumam līdz 40 latiem mēnesī, tikai 11 pagastos no 61-80 latiem mēnesī. Praktisko darbu paveica viens darbvedis, pie kam toreiz  datori un internets pat sapņos nevarēja rādīties, uz galda tikai no koka gatavoti skaitāmie kauliņi, bet iedzīvotāju skaits divreiz, trīsreiz lielāks nekā tagad.

Latvijas Virsaitis (-te). Saeimā 25 lēmēji. Valsts un pašvaldību iestādes reāli jāpārstrukturizē, pamatos jāieliek ierēdņu desmitkārtīgs samazinājums – no vairāk nekā 200 000 tagad līdz 20 000 turpmāk. Algu samērīgums. Un – deficīts Latvijas budžetā likvidēts! Vēl vairāk – Latvija sāk aizdot citiem un saņem treknos procentus bez fiziskas un garīgas piepūles. Mūsējie brauc pamācīt krīzē iekritušu valstu vadītājus, kā to dara Starptautiskais valūtas fonds. Sensenos laikos kļuvām slaveni ar 1905. gada revolūciju, ar latviešu strēlniekiem. Kāpēc lai nekļūtu slaveni kā dāsni aizdevēji un pamācītāji? Tikai jāprot darīt, nevis tukši vaimanāt un vēlēšanās vienmēr nobalsot par kampējiem un tumšo spēku darboņiem, viņu līdzpaņemtiem piesedzējiem vientiešiem.

Darījumu pasaulē vadošās firmas „Microsoft” Centrālās un Austrumu Eiropas izglītības sektora direktors latvietis Sandis Kolomenskis nesen pateica godīgi mums tieši acīs – Latvijā skolās „mācību metodes ir tādas pašas kā pirms divsimt gadiem.” Kā ar zināšanām? Gauži bēdīgi. Jo toreiz, ja nemācījies, lika tupēt uz zirņiem. Tagad? Tagad bērnu aizsardzības biedrības rūpējas, lai skolnieki neienes pat pagalīti malkas, ja skolā krāsns apkure. Cēsīs grāmatveikalā pircējs pavaicā pārdevējai, vai nav kāda grāmata par dramaturģiju, uzrunātā apmulsusi, un, piesteigusies pie gados vecākas pārdevējas, čukstējusi – kas tā dramaturģija tāda ir? Atnāk datorspeciālists un divu stundu laikā ar mokām pieslēdz datoru internetam, trīs reizes pa mobilo tālruni konsultējoties.

Augstskolu mums ir daudz, profesoru aizvien vairāk, vienīgi zināšanu līmenis pazeminās kā ūdens caurā mucā.

Izglītībā nav otrreiz jāatklāj Amerika. Rietumu pieredze rāda, ka tur ir zinoši, pat ļoti zinoši zinātnieki, inženieri, humanitāro zinātņu pārstāvji, bet turpat blakus, pie tam vairumā, tādi, kas mirkšķina acis, ja pavaicā, kāds sakars Ņūtonam ar gravitāciju, un visa pasaules ģeogrāfija tiem ir no kloķa vai pogas nospiešanas rūpnīcā līdz tuvākam alus krodziņam un gultai naktī. Cilvēce strikti sadalījusies pārēdušos un neēdušos, un aizvien vairāk un vairāk zinātājos un nezinīšos, gudros un glupiķos. Ar varu mīļš nekļūsi, tas pats ar izglītību: zināšanas nav ielejamas ar karoti kā zupa.

Pašmācība – lūk, gājums nākotnes virzienā!

Latvijā vidusskolas absolventam jāprot trīs valodas: latviešu un divas svešvalodas. Brīvi jādarbojas ar datoru un internetā. Viss pārējais – paša centība un vēlme. Sliņķiem jāatsijājas, nevis par nodokļu maksātāju naudu dzīšus jādzen no klases uz klasi, tā pasargājot skolotājus no bezdarba. Izglītībā apvienojošiem jābūt diviem priekšmetiem – latviešu valodai un Latvijas vēsturei. Pirmajā jāuzlabo gala rezultāts, otrajā klupšanas akmens ir pati vēsture: padomju laikā tā bija gauži sagreizota. Atgūstot neatkarību, mēs to centāmies iztaisnot, bet tas neizdodas un neizdodas. Pirmkārt, ne katrs skolotājs grib un prot mācīt šo priekšmetu, otrkārt, uzrodas pārgudrie, kas apgalvo, ka sūkstīšanās par 700 gadu verdzību esot muļķības, 1905.gada revolūcija bijusi teroristu rokudarbs, latviešu strēlnieki ir gandrīz vai rīkļurāvēji, okupācija nav bijusi, bet gan plānveidīga un draudzīga rūpniecības attīstība, un tas, ka pirmskara Latvija izvirzījusies Eiropā pirmrindniekos, turpretī padomju gados noslīdējusi pat aiz Baltkrievijas, – esot tikai un vienīgi pašu latviešu vaina. Latvijas sašķeltai vēsturei pietrūkst idejiski patriotiskais pamats. Izeju nemeklēsim pasniedzējos, palīgā jānāk TV, radio, datoru CD, internetā un pašu jauniešu vēlmē uzzināt kaut ko vairāk par savu zemi un tautu. Atsakoties no zemas kvalitātes un dārgas izglītības, varēsim simtiem miljonus latus novirzīt zinātnei.

Novirzīt nanotehnoloģijām, automātikai, jauniem medikamentiem. Lieki nekavējoties jaunumus ieviest rūpnieciskā ražošanā. Valdībā nedrīkst iespraukties tāds ekonomikas ministrs, kas jautājumam – kāpēc sērkociņus ievedam no Indijas? – atbild: tur lētāks darbaspēks. Tādam ministram pat neienāk prātā doma, ka viens cilvēks apkalpo sērkociņu ražošanas automātisko līniju, kā tas notiek Ieriķos firmā „Dore”, izgatavojot pat guļbūves.  

Lauksaimniecība jāstabilizē: 50, 100, 500 un pat 1000 hektāru apsaimniekotājiem zemniekiem līdzās savu dienišķo maizīti gādā vienas govs īpašnieks. Saglabāsim latvisko viensētu, dažādojot saimniekošanu, atbilstoši apstākļiem un prasmei, un apzinoties, ka zeme bija, ir un būs latvieša patvērums un izdzīvošanas iespēja; pasaules ekonomiskā krīze, tiešāk izsakoties, preču pārprodukcija ir virve, ka sasien kājas visiem un visam. Drošāk jutīsies tie, kuri pratīs un centīsies savu ikdienu apvienot ar mītni laukos un darbu tuvāk vai tālāk, jo galējas krīzes apstākļos tomēr spēs nodrošināt sevi vismaz ar pārtiku.

 Globālā mērogā pasaule mīņāsimies uz vietas, aizvien nežēlīgāk izmīņājot dabas resursus, pietuvosimies civilizāciju sadursmei.

Kādam jābūt mūsu mērķim? Novērst Latvijas pirmstermiņa pazušanu uz planētas, kuru saucam par Zemi. Mūsu lauksaimniecība cieši saistīta ar gadalaiku maiņām, mērenu klimatu, ar klusumu un gaisa tīrību. Nepārslogota vide, viesu mājas pašiem un aizrobežu tūristiem. Labi ceļi, kam pirmā finansējuma straume sāk plūst no kravas un vieglām automašīnām, kas, iebraucot mūsu teritorijā, maksā nodevu ceļu būvei un uzturēšanai, nevis par velti gandē tos, pie kam visiem sūrojoties par slikto segumu un putekļiem.

Valsts budžeta sabalansētības pamats – pašpietiekamība. Vispirms izvērsīsim ražošanu un audzēšanu tām precēm, kuras līdzšinējo valdību bezdarbības dēļ sākām un turpinām ievest no aizrobežas. Ir jāizveido īpašs ierosinājumu saraksts, kas mums jādara un ko varam izdarīt. Paraugam daži priekšlikumi par sīkiem, tomēr ikdienai nepieciešamiem ražojumiem:

1.  Skārda rīves taču varam izgatavot paši, lai nav jāved no Ķīnas?

2.  Audzējam un pārstrādājam mārrutkus, izspiežot no „brīvā tirgus” poļu zemniekus un mūsu naskās importfirmiņas, kam varbūt ēdiena piedeva ir tikai aizmaskojums citu preču ievešanai.

3.  Atsākt audzēt vietējos bāli violetos ķiplokus, tie labi uzglabājas līdz pavasarim, atšķirībā no Ķīnā un Polijā izaugušiem koši baltajiem.

4.  Ievesto dienvidaugļu sulu patēriņu samazināt, atverot sulu spiedes vietējo ābolu un ogu pārstrādei tik pieejami kā senāk pienotavas.

5.  Verdzības laikos latviešus no bada paglābējas kaņepes ēst pašiem un eksportēt.

6.  Izlietoto plastmasu, petpudeles, papīru, vēl daudz ko atdodam ugunskura liesmām. Otrreizējo izejvielu savākšana un pārstrāde mums joprojām ir tizla, klibo uz abām kājām.

Saraksts būs ļoti, ļoti garš, miljoniem latu vieglu peļņu nesološs, tomēr nepieciešams, tūkstošiem darbu dodošs. Pašvaldībām, katram novadam, katram pagastam jāiesniedz savi ierosinājumi. Izvēlēto priekšlikumu realizāciju uzņemsies konkrēti cilvēki konkrētā laika sprīdī. Mazāk līdzekļu pārgudrām lekcijām, vairāk – darbībā.

Valdību un mūsu pašu nevarība ir apbrīnas cienīga – gaidīt labklājību atnesam no ārpuse! Investori nopelnīto pārskaita savos kontos. Lielais bizness nepazīst nacionalitāti, tas pazīst tikai pircēju.

Vispārējā, kopīgajā darbošanās gaisotnē kāds vietējais zinātnīgāks censonis vai grupa var radīt produktu, kas tikpat ejošs pasaules tirgū kā somu „Nokia”. Slava un gods! Tādiem veikumiem nekavējoties tiek dota zaļā gaisma.

Patriotisks pircējs izvēlas Latvijas preci.

Ar likumiem aizliegt norēķinus veikt caur bankām ārzonās, tur noguldīt peļņu, brīvos finansu līdzekļus.

Ieviest Eiropā pielietotos nodokļus; mazāk pelnošos aizstāvot, bagātākos apcērpot. Izmantot Latvijas neatkarības pirmā perioda pieredzi, kad ienākuma nodokli nemaksāja „fiziskās un juridiskās personas, kuru apliekamie ienākumi nepārsniedz 2000 latu gadā”, tātad Valsts ieņēmuma dienests nenodarbojās ar santīmu skaitīšanu, toties uzmanīja lielos nemaksātājus.

Dzimstību veicinoši nodokļi!

Darbs dara darītāju – māca latviešu izteika. Tas pats notiks, 25 Lēmējiem sargājot un virzot mūsu likteņus, mums kopībā saglabājot valstiskumu, latviešu valodu.

Neticamais īstenosies, ja vien sāksim ticēt labākai rītdienai.

Pašpietiekamība tautsaimniecībā, pašierosme politiskas partijas izveidē. Partija sākas ne ar biedra karti un naudu, partija sākas ar to, kas mums katram sirdī. Vai vēlamies latvieti dzīvojam Latvijā? Un lai viņš būtu saimnieks, kas prot saimniekot? Tad sākam katrs pats ar sevi. Pulcējamies, sakļaujamies. Vārds „demokrātija” nozīmē „tautvaldība”, ne atsevišķu naudīgu veiklmaņu iesēšanos vadības krēslos. Lai atsijātos pašlabuma meklētāji, noteikt atalgojuma griestus. Plašs sabiedriskais darbs. Atbildes meklēt referendumos, piemēram, vai atjaunot nāvessodus un, ja atjaunot, par kādiem noziegumiem. Iedzīvotāju aptaujai laba paraugmācība – mazā Šveice.

 Nobriedīsim Latvijas jaunai Atmodai! Kopā virzīsimies. Nopietnam apdraudējumam kā pretspēks – tautas kopsaiets! Sadosimies rokai ar roku apkārt valsts robežai, krusteniski no dienvidiem un ziemeļiem, no rietumiem uz austrumiem. Mēs to varam!

Pamatnostādnes partijai „Latvietis Latvijā” ir skaidras un nepārprotamas: latviska centība un pieticība, pilsonisks patriotisms, neatkarīga stāja. Savās sirdīs un rīcībā ieliekam Brāļu draudzes apņēmību:

„Mazais pulciņ, nebaidies!”

                                                                                                       Laimonis Purs 

————————————————————————————————————————————

LRTT pielikums.

Jā,- cik ilgi vēl dīrās pliku tautu ??? !!!

 Dīrās un kā vēl dīrās, kamēr nodīrās. Un tikai tad tauta sapratīs, kad stāvēs pie “sasistas siles”. Tikai tad kaut kas mainīsies. Visi šie izdzimteņi tiks sadurti uz dakšām. Un,- šīs dakšas nebūs filozofiski – alegoriskas, bet gan īstās mēslu dakšas. Šie bendes, šie latviešu tautas bendes, tiks kapāti ar šīm dakšām visur, kur vien viņi tiks noķerti, jo tik daudz asaras un ciešanas latviešiem nav sagādājuši Staļins ar Hitleru kopā ņemot. Un nebūs šiem izdzimteņiem, godmaņiem, borovkoviem, peteriem, kalvīšiem, vvf-gām, dripēm, zālītem, šleseriem, maizīšiem, reinikiem, kažociņiem, g. ulmaņiem u. d. c. kangariem nekādas žēlastības….pat starptautiskie eksperti ar baudu noskatīsies uz šo paraugtiesu !!!

Par LRTT pielikumu atbild L. Grantiņš.

29.11.2009