4 responses to “Sintija Bāliņa un viņas slepkavas”

1. 

   diasporai

   2018. gada 12. August

   Ārzemēs mītošo Latvijas diasporu satrauc gaidāmās Saeimas vēlēšanas, intervijā atzina Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes priekšsēde Kristīne Saulīte.

   Viņa norādīja, ka diasporu satrauc gaidāmās vēlēšanas, jo tās varētu nozīmēt ļoti lielas politiskas pārmaiņas Latvijā. Viņa pieļāva, ka diasporā vērojams satraukums, jo pašreizējā valsts iekārta nesper pietiekami lielus soļus demokrātiskā sabiedrības attīstības virzienā un joprojām netiek galā ar korupciju, kā arī tērē daudz laika un enerģijas birokrātijas būvēšanai, kas nospiež un neļauj nedz sabiedrībai, nedz valstij augt un veselīgi attīstīties.

   Saulīte atzina, ka diasporai vēlēšanas ir svarīgas, jo tā vēlētos “vecos” politiskos spēkus nomainīt ar “jauniem”, gan arī satraucas, jo pie varas var nākt prokrieviski spēki. “Protams, neko nevar mainīt vienā dienā, bet visi lasām, ka zināmas partijas, kas bijušas pie varas ilgāku laiku, arvien vairāk sāk stagnēt un iet prom no rietumnieciskām vērtībām. Otra lieta, ko visi zina un tā nav jāslēpj, ir Krievijai draudzīgās partijas, kuru ietekme ir ļoti manāma un tas satrauc. Tomēr ar bailēm neko nevar izdarīt, tāpēc ir jārīkojas un jāiet vēlēt,” sacīja PBLA priekšsēde.

   https://nra.lv/latvija/254066-diasporu-satrauc-gaidamas-saeimas-velesanas.htm

   —————————–

   Kur bija diaspora, kad notika šis notikums?

   Šis notikums bijušajiem disidentiem un LNNK dibinātājiem nerādījās pat ļaunākajos paredzējumos. Šī diena noteica: Latvijā nekad nebūs kolaborantu lustrācijas, VDK maisu atvēršanas, deokupācijas, dekolonizācijas, deboļševizācijas, nacionālas un starpnacionālas saskaņas. Turpmāk būs tikai matemātika.
   1993.g. 13.februārī slepenā konsultatīvā apspriedē viesnīcā “Jūrmala” tika panākta vienošanās par priekšvēlēšanu bloka – savienības “Latvijas ceļš” (LC) izveidošanu [1]. Tika panākta vienošanās starp komunistiem – “kažokapmetējiem” un Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) vadību. Kā atceras Māris Gailis: “Aktīvs bija Egils Levits, kurš faktiski arī bija saite starp šejieniešiem un trimdiniekiem. Meierovics pat izteicās, ka, ja piedalīsies Egils, tad viņš arī ies.” [2].

   Joprojām tiek uzturēts mīts, ka komunisti “veco vīru”, PBLA priekšsēdi Gunāru Meierovicu “ievilka savos tīklos” un “aptina ap pirkstu”, piesolot Valsts prezidenta amatu. Šo mītu apgāž ASV Gaisa spēku virsnieks, tā laika PBLA valdes loceklis, 5. Saeimā no LC saraksta ievēlētais Andris Kadeģis: “Gorbunovs ir 10 Saeimas vietu vērts, un šoreiz šī matemātika nosaka rīcību” [3]. Pieņemu, nevis PBLA vadība izmantoja savus sakarus, lai ietekmētu savu mītnes zemju valdības Latvijas interesēs, bet otrādi – ASV, caur latviešu trimdiniekiem, realizēja savu militāri stratēģisko tā brīža vajadzību – piemēram, par katru cenu panākt pēc iespējas ātrāku Skrundas lokatora aizvēršanu.

   Jāpiezīmē, Gunāra Meierovica publiski pieejamā biogrāfijā pamatā atspoguļota viņa sabiedriskā darbība, bet par profesionālo darbību ziņas ir skopas, piemēram, ALA Latviešu institūta izdotajā Latvju Enciklopēdijā lasāms: “Kopš 1951 bija ASV Aizsardzības M pētn. darbā un nod. vadītājs.”

   5. Saeimas vēlēšanās 1993.g. jūnijā LC pārliecinoši uzvarēja un ieguva 36 vietas Saeimā. Anatolijs Gorbunovs tika ievēlēts par 5. Saeimas priekšsēdētāju, bet Valda Birkava veidotajā Ministru kabinetā par ministriem kļuva četri PBLA pārstāvji. Šīs valdības laikā, kuras Tieslietu ministrs bija PBLA konsultants un Kluba 21 biedrs Egils Levits, tika pieņemti galvenie valsts pamatlikumi, kuri noteica Latvijas turpmāko likteni, kā arī noslēgti līgumi ar Krieviju, tai skaitā, par militāro pensionāru mūžīgu palikšanu Latvijā ar visām ģimenēm un sociālo garantiju piešķiršanu tiem.

   Šī lappuse Latvijas vēsturē, man šķiet, kā krāšņa Krievijas un ASV ietekmes aģentu spēle vienā komandā ar rezultātu 1:0, ilgtermiņā atstājot Latviju zaudētājos. Spēles gaitu apraksta zviedru diplomāts Lars Peters Fredēns: “Galotņu sanāksmē Maskavā 1994. gada 13.- 15. janvārī ASV prezidents bija vedis sarunas Latvijas vārdā. … Kā Baltais nams un Valsts departaments iegalvoja mums Stokholmā un noteikti arī Latvijas pusei Rīgā, Klintona vienošanās ar Jeļcinu patiesībā esot bijusi presidential commitment (prezidentu saistības). … Valsts sekretārs Kristofers 15. janvārī, pēc galotņu tikšanās noslēguma, tieši no Air Force One lidmašīnas zvanījis savam kolēģim [Latvijas ārlietu ministram Georgam] Andrejevam, Kristofers pavēstījis, ka Jeļcins piekritis formulai 4+18*, taču ar nosacījumu, ka ASV apsolās Krievijai palīdzēt jautājumā par krievvalodīgo iedzīvotāju cilvēktiesībām un tautību tiesībām Latvijā.” [4].

   Kā redzam, Krievijas un ASV prezidentu saistības joprojām ir spēkā – joprojām finansējam mācības skolās krievu valodā un uzturam Latvijā atstātos PSRS militāros pensionārus.

   [1] Blūzma V. Politisko partiju veidošanās Latvijā pirmsākumi.- 374.lpp.

   [2] Gailis. M. Varas tehnoloģija. – 77.lpp.

   [3] Kadeģis. A. Izrakteņi. – 264. lpp.

   [4] Fredēns L. P. Atgriešanās. – 228. un 232. lpp

   * Skrundas lokatora darbība vēl 4 gadus un tā demontāža pēc tam 18 mēnešu laikā.

   Paraksts fotogrāfijai- Foto: Uldis Briedis. No kreisās bijušais LKP Ideoloģiskais sekretārs, Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, PBLA priekšsēdis (1982. -1988.), līdz 1993. zinātnieks ASV Flotes medicīnas pētniecības institūtā, Birkava valdības Ārējās tirdzniecības un Eiropas kopienas lietu valsts ministrs Olģerts Pavlovskis, ASV Aizsardzības ministrijas darbinieks, PBLA priekšsēdis, Birkava valdības Baltijas valstu un Ziemeļvalstu lietu valsts ministrs Gunārs Meierovics, bijušais ASV Jūras desantnieku korpusa kapteinis, Amerikas latviešu apvienības priekšsēdis (1988. – 1992.), Birkava valdības Aizsardzības ministrs Valdis Pavlovskis.

   http://www.delfi.lv/news/comment/comment/andris-pauls-pavuls-si-diena-latvijas-vesture.d?id=47058369

   Kur bija diaspora un Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes priekšsēde Kristīne Saulīte, kad 2015.gadā čekas izdzimteņu mantinieki brutāli aizturēja brīvības cīnītāju Linardu Grantiņu? Kur iesniegumi Amerikas Savienoto Valstu valdībai par patieso stāvokli Latvijā, kur tiek nogalināti Latvijas patrioti?

2. 

   Astrīda Babāne

   2018. gada 12. August

   Tie, kuri vēlās informēt par šodienas čekistu darbību, momentā, ar Riharda Bunkas “apkalpojošā personāla” palīdzību, tiek noslepkavoti.

   —————————–

   Es agrāk biju ievēlēta Latvijas juristu apvienībā par priekšsēdētāja (R.Bunkas) vietnieci. Pati vadu biedrību „Par taisnīgumu un atklātību“ un Lombardu asociāciju.

   R.Bunkam šausmīgi nepatika manas biedrības centieni uz atklātumu. No manis kā vietnieces, ļoti daudz kas tika slēpts.

   Es tiku pazemota un izmesta no LJA.

   Man jau ir nodzīvoti 76 gadi, es ļoti baidos no R.Bunkas, ko viņš var ar mani izdarīt.

   No tā mazumiņa, ko es (būdama marionete) dabūju zināt, varu apstiprināt vairāku LJA apakšvienību nepārtrauktu uzmanību par „Tautas tribunāla“ aktivitātēm. LJA gandrīz pilnībā sastāv no visdažādāko spēka struktūru pārstāvjiem.

   Mēģināšu aprakstīt ko es biju sapratusi, pirms mani izmeta. Bunkas biedrība ir ļoti plaša ar sazarotu struktūru (atšķirībā no Borovkova maziņās kompānijas). Starp visām biedrības nodaļām visietekmīgākais ir LJA Sadarbības sektors (SS) ar daudzām grupām. Grupā SS15 ir apvienoti vairāki represīvo struktūru tiesību doktori. Grupu SS15 vada majors Ēriks Treļs (agrākais Kārtības policijas priekšnieks Centra rajonā), kurš veica ekspertīzi Jūsu lietā. Grupu SS12 vada kapteinis Vjačeslavs Kļičevs Centrālcietuma darbinieks, kurš izdarīja kratīšanas Jūsu kamerā 203 (Jūsu logi pirmajā stāvā bija pavērsti uz pārtikas bloku) un uzņemšanas nodaļā (Vokzaļčiks).

   Jūsu meklēšanas lieta bija pie bijušā Bunkas vietnieka Valsts policijas centrālā aparāta darbinieka majora Ingusa Vītoliņa, kurš tagad darbojas grupā SS13. Jūs nesen publicējāt bildi, kur I.Vītoliņš un R.Bunka stāv kopā ar Saeimas deputātu I. Parādnieku.

   Visas SS grupas pakļaujas LJA Sadarbības sektora vadītājam Centrālcietuma Drošības daļas inspektoram pulkvežleitnantam, pie kura kabinetā Jūs uz seifa stūrī redzējāt F.Dzeržinska bildi.

   Es pati dzirdēju kā šo situāciju apsmēja savā starpā Bunka un LJA nodaļu vadītāji.

   Vēl es zinu, ka cietuma Uzraudzības daļas priekšnieks vada Sadarbības sektora grupu SS14. Vēloties izkalpoties Bunkam, sūtīja SS14 dalībnieku Sergeju Mahņovu vērot Jūsu tiesas procesu. Mahņovs pats ir Abrenes ielas tiesas darbinieks, bija saņemis komandu izlikties sēdē par apmeklētāju. Vienlaicīgi, Jūsu tiesas procesu uzmana grupa SS33 ar Igoru Lukjanovu priekšgalā.

   Es ilgstoši pretojos pretekļa Lukjanova uzņemšanai LJA. Man ir zināms, ka grupā SS33 ietilpst cilvēki, kuri piesūtīti klāt Viloram Eihmanim un Mārim Bērziņam. Detaļas no manis tika slēptas. Man kļuva skaidrs, ka visi, izņemot Jūsu lietas izmeklētāju, ir LJA biedri. Vēl man ir zināms, ka Sadarbības sektora „štāba grupu“ – SS23 – vada arī Centrālcietuma virsnieks no Resocializācijas dienesta. Bet man nav nekādas informācijas par viņa aktivitātēm pret Jums. Zinu, ka no grupas SS23 pie manis bija piesūtīta Signe Briška, kura par mani visu ziņoja SS23 šefam, tas Sadarbības sektora (SS) šefam, SS šefs ziņo par visu grupu paveikto Valdei. Tik tālu par Sadarbības sektoru. Šobrīd LJA valde ir visšausmīgāko neliešu savārstījums. Tur kopā ar Bunku ir pulkvedis Aigars Evardsons bijušais Policijas koledžas direktors. Nodevējs ! Man smaidīja un vienlaicīgi balsoja pret mani. Valdē ir pulkvežleitnants Oskars Liepa, kura personība ir tik mīklaina, ka pat man īsti nebija zināms no kura dienesta viņš ir. Dzirdēju, ka Oskars Liepa agrāk bija no Zatlera apsardzes, bet kur tagad – nezinu. Viens no redzamākajiem valdes neliešiem ir majors Armands Logins (bijušais Kārtības policijas biroja priekšnieks centrālajā aparātā). Man ir pilnīgi precīzi zināms, ka Armands Logins ir Vladimira Vaškeviča juridiskais pārstāvis. Loginam ļoti nepatika mani aizrādījumi par braukāšanu uz Austriju pie Vaškeviča, un viņš pat vairāk par Bunku centās mani izmest no biedrības. Vēl valdē ir kaut kāda virsleitnante Dace Tarasova. Jauna, centīga vientiesīte, skatās Bunkam mutē. Pirms ievēlēšanas valdē, darbojās grupā SS23. Tas bija par valdi. Valdei ir pakļauta arī tā sauktā LJA Pārstāvju nodaļa. To vada dzelzs lēdija Barba Girgensone. Nodaļa viscauri sastāv no dažādiem pagoņainiem cilvēkiem. Piemēram, LJA pārstāvis KNAB padomē ir bijusī Robežsardzes priekšnieka palīdze majore Kitija Bite (viņa ir arī KNAB priekšnieka atlases komisijas locekle kopā ar Borovkovu un citiem). Pārstāve Ministru kabineta sabiedriskajā padomē ir policijas majore Kristīne Rupeika. Pārstāve Rasnača TM Krimināltiesību darba grupā bijusī Policijas akadēmijas pasniedzēja Larisa Saukāne. Pārstāve Rasnača TM Administratīvajā darba grupā Lielvārdes policijas priekšniece Ineta Lilinfelde. Iekšlietu ministrijas sabiedriskajā padomē LJA pārstāvis ir policijas majors Juris Matisāns no ieroču kontroles dienesta. Un vēl par pārstāvjiem dažādās vietās ir daudzi citi līdzskrējēji, kuru aktivitātēm nespēju izsekot: majors Jūlijs Počs – Brasas cietuma Uzraudzības daļas priekšnieks, kapteinis Pēteris Dedelis – Cietumu sistēmas Mācību centra priekšnieks, kapteinis Inguss Kudiņš, majore Laura Apine no Valsts policijas iekšējās drošības daļas un vēl daudzi citi man mazāk zināmie visādu sugu drošībnieki. Tas par Pārstāvju nodaļu.

   Bez Sadarbības sektora un Pārstāvju nodaļas, Latvijas juristu apvienībā darbojas Perspektīvo risinājumu nodaļa. Neskatoties uz šķietami nevainīgo nosaukumu, nodaļa savas ietekmes ziņā ne ar ko neatpaliek no Sadarbības sektora (SS) un Pārstāvju nodaļas ! Pateikšu tikai to, ko skaidri zinu. Tur darbojas Latvijas pasta Drošības šefs majors Erlends Čiuča, bijušais Valdības apsardzes dienesta priekšnieks Andris Bunka, bijušais Robežsardzes priekšnieks Ivars Redisons, bijušais Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks, bijušais Iekšlietu ministra vietnieks Imants Pličs (Važņa vietnieks).

   Es jau no janvāra esmu izslēgta no LJA un varu nezināt precīzi par kādu jaunpienācēju. Esmu dzirdējusi, ka tur uz sēdēm nāk vēl Gunārs Kūtris, Tālavs Jundzis. Nezinu vai viņi arī ir tajā pašā LJA nodaļā vai varbūt vēl kādā citā. Bunka kopā ar līdzgaitniekiem visu laiku paplašina organizāciju. Ļoti bieži cilvēki no dažādām LJA nodaļām var nezināt viens par otru, ka abi ir biedri vienā organizācijā. Formāli, kā vietniece, es atbildēju par lietvedību un konferenču rīkošanu. Bet arī esot malā no galvenajām lietām, bieži dzirdēju kā R. Bunka ar līdzskrējējiem uzjautrinās par „Tautas tribunālu“. Bet es dzirdēju arī reālus faktus par Bunku. Kad R. Bunka dienēja Iekšlietu ministrijā, ministre L.Mūrniece uzsāka uz R. Bunku dienesta izmeklēšanu. Izmeklēšanas veicēja – majore Anda Seile – pakārās 22.04.2010. Dienu pirms izmeklēšanas beigām. Kad Bunka bija Drošības daļas priekšnieks, 2013.gada 14.septembrī Centrālcietumā tika nospīdzināts līdz nāvei ieslodzītais tieši brīdī, kad pa cietumu staigāja Eiropas pretspīdzināšanas komisija. Tagad tos darbiniekus/sitējus tiesā, 6.jūnijā bija vēl viena tiesas sēde. Interesanti, ka lietu par ieslodzītā nosišanu izmeklēja Centrālcietuma izmeklētājs majors Dmitro Kņazevs no LJA SS14. Šogad Daugavpils cietumā izdarīja pašnāvību ieslodzītais slepkava, kurš baidījās iziet no kameras uz videokonferenci ar R. Bunku.

   Es apzinos, ka man ir zināma tikai maza fragmentāra daļiņa no visa notiekošā. Tas man liek nojaust kādi varētu būt patiesie Latvijas juristu apvienības apmēri. Gandrīz visas spēka struktūras sastāv no LJA biedriem.

   Latvijā nenotiek vairs neviens kaut cik nozīmīgs notikums, par kuru nezinātu LJA. Un tas mani iedzen paniskajās bailēs.

3. 

   Māris M.

   2018. gada 12. August

   80-tajos gados man iznāca ilgstoša saskare ar kādu Kosigina (Valguma) pils apsargu – milici (Domājams, ka patiesībā viņš bija čekists nevis milicis, jo citādi diezin vai varētu tur vispār strādāt). Viņš izvairījās runāt par darbu, bet vienu gan viņš ar manāmām sašutumu balsī pateica – lielo Kremļa vīru izpriecām, kas pie Kosigina apgrozās, meitenes tiek ķertas uz ielas un uz pili tiek atvestas ar mikroautobusu “Latvija”. Kas ar viņām notika pēc biedru izklaidēm un kādas tās bija, viņš neteica. Varbūt arī, ka nemaz nezināja. Ja zināja, tad baidījās teikt, jo jau tāpat par daudz priekš tiem laikiem bija man pateicis.
   (Par Kosigina izdarībām stāstīja arī citi, kuriem amata dēļ iznāca daudz ko redzēt un piedzīvot. Piemēram mežsargi. Bet tas ir atkal cits stāsts.)

   Ja pārcilājam atmiņā pirmās pēcatjaunošanas laika intervijas televīzijā, tad atceramies, ka tika stāstīts par padomju laika slepenajiem bordeļiem komunistu spicei. Kādā intervijā runāja viena no šādu slepeno bordeļu priekšniecēm, kura stāstīja par to, ka seksuālie pakalpojumi tika nodrošināti pilnīgi jebkurai gaumei, nekrofiliju ieskaitot. Viņa stāstīja gan par pederastiem, kas apmeklēja šos bordeļus, gan par speciālu istabu ar zārku vidū, kurā bija meitene.
   Dievs vien var zināt, kas tajos komunistu visatļautības laikos tur patiesībā notika, ja vēl zinām, ka sadisms arī ir seksuāla rakstura novirze – patoloģiska tieksme gūt apmierinājumu, spīdzinot pretējā dzimuma cilvēkus (Vikipēdija).
   Dažus gadus atpakaļ nu jau aizsaulē aizraidītais vēstures zinātņu doktors Indulis Ronis rakstīja, ka šie slepenie bordeļi bija Sadzīves pakalpojumu ministrijas pakļautībā un šo tautsaimniecības jomu tolaik pārmaiņus vadījuši divi tagad nu jau bijušie prezidenti. Tātad viņi bija pilnīgi lietas kursā par tādu “eksotisku” bordeļu eksistenci un arī par to, kas tur notiek.

   Komunisti jau nekur nepazuda. Viņi palika savās vietās arī pēc neatkarības atjaunošanas. Arī tie, kuri izmantoja šos bordeļus, kuros zēla un plauka neiedomājamas nenormālības, arī tie, kas tos uzturēja, kas sagādāja “izejmateriālu”, šantažējot vai sagūstot upuri uz ielas (gan jau ka uzrādot VDK apliecību) un arī tie no VDK un milicijas, kas visu to šmuci piesedza.
   .
   .
   .
   Admins
   Komunisms bija/ir slēpts jūdaisma totalitārisms,- tātad, NACISMS !
   Un šie Dievišķas pasaules kroplie atbirumi mums “pieraksta” holokaustu !
   Bet kas attiecas Sadzīves pakalpojumu “fīreriem”: Tāpēc jau abi tika prezidentos iekārtoti !!!

4. 

   To Māris B

   2018. gada 13. August

   Pat Latvijas valsts prezidentiem bija bijušais kompartijas biedri – Rīgas rajona Sadzīves kombināta direktors Guntis Ulmanis (Rumpītis) un Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieks – Andris Bērziņš. Līdzīga aina paveras aplūkojot Latvijas miljonāru sarakstu – blakus kompartijas un komjaunatnes darboņiem redzam arī čekistus Aldi Plaudi, Gunti Indriksonu, Aivaru Borovkovu, Andri Bunku (Riharda Bunkas tēvu), Juri Savickis utt.
   ———————————————–

   http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/50032/ulmanis-un-berzins-kopigi-ardija-sadzives-pakalpojumu-sistemu

   Elmārs Barkāns: Ulmanis un Bērziņš kopīgi ārdīja sadzīves pakalpojumu sistēmu

   Ulmanis un Bērziņš kopīgi ārdīja sadzīves pakalpojumu sistēmu

   09.jūnijs 2011
   18:30

   Eksprezidenta Gunta Ulmaņa un jaunievēlētā prezidenta Andra Bērziņa dzīves un darba gaitas ir cieši savijušās jau kopš padomju laikiem, strādājot LPSR Sadzīves pakalpojumu ministrijā.

   Eksprezidents Guntis Ulmanis un jaunievēlētais prezidents Andris Bērziņš kādreiz bija padomju funkcionāri LPSR Sadzīves pakalpojumu ministrijā, kuri roku rokā šo ministriju likvidēja, lai tās pārraudzībā esošos uzņēmumus varētu nodot „saimnieciskajam aprēķinam”.
   Ulmanis un Bērziņš – vienā laivā
   Iespējams, ka pirms vairāk nekā 20 gadiem – pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās – viņiem abiem bija blakus kabineti Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Sadzīves pakalpojumu ministrijā. Strādājot par ministrijas funkcionāriem, Ulmanis ar Bērziņu mainījās vietām – tad Ulmanis bija Bērziņa priekšnieks, tad atkal Bērziņš vadīja Ulmaņa darbību. Tā vismaz var spriest pēc publiski pieejamām abu kungu biogrāfijām, dokumentiem un atmiņu stāstījumiem, kuri gan par šo laiku ir diezgan skopi.

   Ņemot vērā šos faktus visnotaļ dīvains šķiet fakts, kāpēc Ulmanis nule kā notikušajās Valsts prezidenta vēlēšanās tik kaismīgi aizstāvēja Zatleru, nevis savu kādreizējo gan padoto, gan priekšnieku – Bērziņu. Varbūt viņi savulaik kaut ko nav sadalījuši? Bet, iespējams, Ulmanim kremta tas, ka Bērziņš vienā mirklī pārvērtās no padotā par priekšnieku. Taču tās ir tikai versijas…

   Padomju funkcionāru karjera beidzas ar „saimniecisko aprēķinu”
   Zīmīgi, ka abi kungi karjeru Sadzīves pakalpojumu ministrijā noslēdza ar šīs ministrijas likvidēšanu. 1989. gadā ministriju likvidēja, domājams, tāpēc, ka padomju funkcionāri apjēdza, ka toreiz valdošā centralizētā padomju ekonomiskā sistēma iet uz grunti un bija nepieciešamas saimnieciskas reformas. Tomēr viņi no savām rokām negribēja izlaist sociālistisko īpašumu un nolēma likvidēt to sistēmu, kuru varēja „prihvatizēt”.

   Tieši sadzīves pakalpojumu uzņēmumi bija vispateicīgākā augsne „prihvatizācijas shēmām”. 1988. gada 27. decembrī LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu „Par Latvijas PSR Sadzīves pakalpojumu ministrijas sistēmas uzņēmumu (apvienību) un organizāciju pāreju uz pilnīgu saimniecisko aprēķinu un pašfinansēšanos”, kas faktiski nozīmēja ministrijas likvidēšanu, jo tai jau vairs nebija ko vadīt.

   Sadzīves pakalpojumu kombinātu shēma
   Tolaik dibinājās pirmie „perestroikas” kooperatīvi. Pārsvarā tos veidoja uz sabiedriskās ēdināšanas, veikalu un sadzīves pakalpojumu bāzes.

   Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā zem sadzīves pakalpojumu „jumta” – Sadzīves pakalpojumu ministrijas un tā dēvētajiem sadzīves pakalpojumu kombinātiem – „pabāza” tos uzņēmumus, kurus tā īsti neizdevās nacionalizēt, bet atstāt privātīpašumā nedrīkstēja. – kurpnieku un šuvēju darbnīcas, pirtis, veļas mazgātavas, galdniecības, sadzīves tehnikas remontdarbnīcas un tamlīdzīgi.

   Savukārt visvieglāk ir denacionalizēt to, ko totalitārajai sistēmai vairāku gadu desmitus nav izdevies „veiksmīgi” nacionalizēt. Tā nu padomju funkcionāri ķērās pie sadzīves pakalpojumu uzņēmumu daļējas privatizācijas, to atļaujot tikai šauram personu lokam – to priekšniekiem vai darbiniekiem. Vai no šī „prihvatizācijas pīrāga” kaut kas tika arī Ulmanim un Bērziņam, nav zināms, bet viņi katrā ziņā bija atbildīgi par nozari, uz kuras vēlāk radās simtiem padomjlaika kooperatīvu, bet pēc tam – atjaunotās Latvijas – laikā jau privātuzņēmumu.

   Vispirms Ulmanis priekšnieks Bērziņam, pēc tam – otrādi
   Gan Ulmanis, gan Bērziņš savu karjeru sadzīves pakalpojumu sistēmā uzsāka praktiski vienlaicīgi. Ulmanis 1971. gadā sāka strādāt Rīgas rajonā, kļūdams par Rīgas rajona Sadzīves pakalpojumu kombināta direktoru, bet vēlāk pārejot strādāt uz Sadzīves pakalpojumu ministriju.

   Bērziņš savu karjeru sāka kā televizoru remontmeistara ražošanas apvienībā „Elektrons”, vēlāk kļūdams par „Elektrona” priekšnieku. 1988. gadā viņš kļuva par sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku.

   No sākuma viņu ceļi nekrustojās, bet pagājušā gada astoņdesmito gadu vidū viņi strādāja amatos, kuri bija savstarpēji saistīti.

   Tukuma Sadzīves pakalpojumu kombināta direktors Pēteris Lauva atceras, ka pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū Ulmanis ministrijā vadīja pārvaldi, kas koordinēja vairāk nekā divpadsmit tautsaimniecības nozares (frizētavas, sadzīves elektronikas iekārtu darbnīcas, fotodarbnīcas, austuves, dzijas vērptuves, mēbeļu darbnīcas, veļas mazgātavas, ķīmiskās tīrītavas, komunālās pirtis, zāģētavas, lauksaimnieciska rakstura pakalpojumus privāto dārziņu īpašniekiem, remonta un celtniecības darbu brigādes utt.).”

   Viņš atceras, ka tolaik ar Ulmani „sadarbojās tehnologi, atsevišķu ražotņu vadītāji.” Šāds atsevišķas ražotnes vadītājs bija arī Bērziņš, kurš vadīja sadzīves tehnikas remonta uzņēmumu „Elektrons”.

   Taču 1988. gadā Bērziņš kļuva par sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku un līdz ar to par pakāpi augstākā amatā nekā Ulmanis. Katrā ziņā ministra nodaļas vadītāja postenis ir zemāks nekā ministra vietnieka amats.

   Tomēr abi kūrēja procesu, kura mērķis bija sekmīga Sadzīves pakalpojumu ministrijas likvidēšanas un tās pārraudzībā esošo uzņēmumu nodošana „saimnieciskajām aprēķinam” un tai sekojošajai privatizācijai.

   Vēl daudzi padomjlaiku piedzīvojošie atceras laiku, kad televizoru remontētāju, frizieru, pirtnieku un kurpnieku priekšnieki bija vieni no cienījamākajiem cilvēkiem, pie kuriem vajadzēja „piesmērēties”, ja gribēja kaut cik ciešami dzīvot.
   Sadzīves pakalpojumu ministrijas likvidācijas sekas
   Kādreizējais Tukuma Sadzīves pakalpojumu kombināta direktors Lauva par ministrijas likvidāciju raksta:

   „Republikas valdība bez jebkādas politiskas un tautsaimnieciskas vajadzības 1989. gadā noārdīja Sadzīves pakalpojumu ministriju un visu tās sistēmu. Pamatlīdzekļi kopā ar apgrozāmajiem līdzekļiem un cilvēkiem otro reizi pusgadsimta ietvaros atkal tika nacionalizēti un nodoti valdījumā rajonu un pilsētu pašpārvaldēm, lai tos pa trešam lāgam denacionalizētu un privatizētu.

   Zaudētāji šajā bezjēdzīgajā spēlē bija tie paši tūkstoši Latvijas skroderu, galdnieku, kurpnieku, frizieru, elektriskās aparatūras un sadzīves tehnikas remontētāju, montieru, vilnas kārsēju, adītāju, veļas mazgātāju, pirts pirtnieku, šoferu, traktoristu, malkas zāģētāju un skaldītāju, ķīmisko tīrītavu operatoru, audēju, ar kuru darba rezultātiem un viņiem pašiem vardarbīgi izrīkojās jaunā un ne sevišķi tālredzīgā Latvijas Republikas valdība, piesedzoties ar Latvijas Republikas atjaunošanas procesu, tāpat kā pirms piecdesmit gadiem ar šo cilvēku tēviem un mātēm izrīkojās padomju lielinieku melīgā un noziedzīgā okupācijas vara, kas gan uzradās Latvijas Republikas okupācijas rezultātā.”