F. Bobinskis. Par H.Cukura aizstāvēšanos pret viltus liecībām

Filips Bobinskis.

Minētajā aizstāvības runā Cukurs norāda, ka liecinieki melojot. Bet, kā izrādās, dažs labs no viņiem nemaz šādas liecības neesot devis, tās tiem esot piedēvētas (skat. “Leģendu mednieku” sēriju par H. Cukuru)

http://www.youtube.com/watch?v=vvmXl_ntmXY&feature=player_embedded#

Kas attiecas uz Talmuda citēto tekstu angļu valodā, tad arī es varētu minēt vairākus šādus rakstus – bijušu un it kā bijušu notikumu apvienojumus.
Bet citē, lūdzu, kādu holokaustam veltītu nopietnu pētījumu ( kaut vai Ezergaiļa monogrāfiju). Cik daudz no nosauktajiem notikumiem tur būs minēti?

 =================================================

Herberts Cukurs
MANAS AIZSTĀVĪBAS PRET „ACU LIECINIEKIEM”.

Punkts 10 – Neesmu vainīgs noziegumos, kuros esot bijis „Acu liecinieks David Fiskin”.
1 – Davids Fiskins nevarēja mani redzēt Ghetto nedz 30. novembrī, nedz arī kādā citā dienā pēc tam. Ka Ghetto sargi bija Danzigas policisti, es jau rakstīju manā aizstāvībā, lietojot Max Kaufmann vārdus 3.punktā.

Foto: Mūsu Herberts Cukurs.

2 – Jā, Davids Fiskins izglābās no Ghetto iznīcināšanas, tad viņš droši atradās „mazā Ghetto”, atdalīts no lielā Ghetto ar dzeloņu drātīm un kas atradās otrā kvartālā. No turienes viņi nevarēja redzēt notikumus galvenajā ielā ghetto, nedz „Via Dolorosa”, tas ir Maskavas ielā. Davids Fishkins tamdēļ arī gribēdams nebija spējīgs saskaitīt upurus 500 žīdus un daudzos bērnus.
3 – Davids Fishkins apsūdz mani, ka es esot palīdzējis transportēt tos līdz mežam un pēc tam piedalījies šaušanā. Aizmugurē, kur viņš teica, ka es tos pavadot, nošāva tos, kas nespēja pietiekami ātri iet. Astoņas reizes es esot pavadījis transportus. Viņš liecina zvērot, ka tas esot patiesība. Ļoti labi. Tagad pielietosim mazliet aritmētiku.
„No ghetto līdz Rumbulas mežam, vietā kur notika nošaušana, mērot pēc Rīgas mapes; Rīgas plāna, ir 14 kilometri. Cukurs pavada nelaimīgo cilvēku transportēšanu, kas soļo apmēram 3 kilometri stundā. Katrā transportā tiek nelaimīgie noslepkavoti vienā minūtē. Kopā ejot un nākot nostaigāti 224 kilometri.
Lai atgrieztos un paņemtu citus transportus Cukurs pielieto sekojošo:
A – Pats savas kājas, skriedams atpakaļceļā 6 kilometri stundā.
B – Ar zirgu, kas skrien 20 kilometri stundā.
C – Palūdz, lai aizlienē helikopteru, kas lido 120 kilometri stundā.
Jautājums: CIK ILGU LAIKU VAJAG CUKURAM, LAI IZNĪCINĀTU ŽĪDUS PIEĻAUJOT METODI A, B VAI C???
Atbilde: Gadījums A – 56 stundas un 8 minūtes.
Gadījums B – 43 stundas un 4 minūtes.
Gadījums C – 38 stundas un 4 minūtes.
Man nekas vairāk nav sakāms.
APSŪDZĪBA IR MELI.
Punkts 11 – Neesmu vainīgs noziedzībās, kurās esot bijis „Acu liecinieks Abram Shapiro”.
Abram Shapiro mani apsūdz, ka es 2. jūlijā, kopā ar latviešu brīvprātīgajiem, sadalīju dzīvokļus, kur dzīvoja žīdi, apcietināju viņa tēvu, un citus žīdus, un tiem liku aiziet nezināmā liktenī. Ka nākošā dienā, 3. jūlijā, piesavinājos viņa dzīvokli, viņa mantas un sāku tur dzīvot. Ar punktiem 4 un 5, ko lietoju kā manu aizstāvību, jau no sākuma Abram Shapiro meli tiek pierādīti.
Patiesie notikumi bija šādi.
Pēc tam, kad atgriezos Rīgā 1941.gada 14. jūlijā, kur latviešu politiskās un militārās organizācijas centās organizēt latviešu valdību, vācieši sāka celt šķēršļus un vienkārši noslepkavoja latviešu pulkvedi Deglavu, man uz daudziem citiem latviešiem radās labi redzami patiesie vācu nolūki un, kad nāca pavēle atdot ieročus un partizānus sūtīt uz mājām, mēs nolēmām organizēt pretdarbību.
Pirmā lieta bija paturēt savus ieročus, kamēr politiķi centās vest sarunas ar Hitleristu valdību.
Tā kā mans bijušais dzīvoklis tika sagrauts un manas sievas dzīvokļu māju apdzīvoja vācieši, es pavadīju naktis draugu mājās.
25. jūlijā, kad es nolēmu pieņemt uzdevumu, transporta līdzekļu labošanu, jau biju drošs, ka palikšu Rīgā. Es biju uz Rīgas Komentatūru „Quartierant”(apmešanās sekciju??), un sev pieprasīju apmešanās vietu. Visi dzīvokļi jau bija pieteikti reģistrācijai pēc Rīgas komandanta pavēles.
Es tāpat kā citi militāri, lai dzīvoklī, kas bija piederējis žīdiem pārvaldnieks iedotu atslēgas. Man pienācās dzīvoklis Zaubes ielā 4 dz.4.
Kad es kopā ar pārvaldnieku tur iegāju, dzīvoklī atradās viena žīdu kundze. Pēc informācijas šai žīdienei jau bija jābūt atstājušai dzīvokli.
Ārieši, pēc Hitlera likumiem, nevarēja dzīvot kopā ar zemcilvēkiem (Untermenchen), žīdu. Kad es uzzināju, ka apakšstāvā dzīvo vēl viena žīdu ģimene, devu padomu Shapira kundzei dzīvot tur, jo šajā gadījumā divām ģimenes dzīvojot kopā nebūs jābaidās par jauna dzīvokļa atņemšanu, jo mājas pārvaldnieks tūliņ paziņos par šo jauno dzīvošanas stāvokli. Kopā ar māti atradās mazais Abrams Shapiro, kura tēvu un brāli jau bija apcietinājuši latvieši.
Nezinu, kādu noziegumu viņi bija pastrādājuši, bet zinu, ka godīgus žīdus latvieši neaizskāra un neapcietināja. To pierāda Max Kaufmann savā grāmatā 47. lapaspusē, kur raksta:
„Žīdi aizmuka ar sarkano armiju kājām vai sēžot uz sovietu tankiem, vai ar citiem transporta līdzekļiem. Daudzi žīdi tika sagūstīti kopā ar sovietu zaldātiem un latviešu vienības tos nodeva vācu iestādē.”
Pat tie žīdu bēgļi, kas brauca uz krievu tankiem, netika apcietināti, jo viņi netika atklāti kā komunisti vai noziedznieki.
Tā kā dzīvoklī inventārs netika sastādīts viss, kas piederēja Shapiriem jeb kādiem citiem žīdiem, pārgāja Reich īpašumā. Sakarā ar to, Shapira kundze varēja no dzīvokļa paņemt visu ko gribēja , es tur atgriezos tikai 27. vai 28. jūlijā un nevis 2. jūlijā kā saka A. Shapiro.
Sākot no pirmām okupācijas dienām žīdiem un žīdienēm bija jāstrādā. Kas nestrādāja, varēja tikt apcietināts, un tas pie vāciešiem nozīmēja nopietnu lietu.
Abrama māte man lūdza, lai dodu viņas dēlam aizsardzību un lai viņam dodu kādu darbu, kur nedraudētu briesmas. Tobrīd es neko vairāk nevarēju teikt, tikai, ka padomāšu par to. Ka es arī inspekcionēju braukšanas līdzekļus no latviešu politiskās policijas Valdemāra ielā, kas nodarbojas ar komunistu pratināšanu, ar tā priekšnieka atļauju, kas bija apakšvirsnieks, bet ar augstāko juridisko izglītību, un kādu laiku bija neatkarīgas Latvijas policijā – Arajs, tā otrā dienā es aizvedu mazo Shapiro uz garāžu, lai viņš palīdz mehāniķiem un iztīrīt garāžu.
Abrams ar to saņēma atļauju, lai varētu cirkulēt pa Rīgas ielām un varēja dzīvot ar savu māti tajā pašā mājā līdz pienāca pavēle viņiem pārvākties uz ghetto. Vairāk kā trīs mēnešus viņš strādāja politiskā policijā atnākdams katru otro dienu ar otru žīdu Lutrin jau iepriekš pieminēto no ghetto un vakarā tur atgriezdamies.
Šajā laikā kādas divas reizes Abrams un Lutrins ar manu palīdzību netika nodoti vācu iestādēm kā darba nederīgi, kas šajā gadījumā būtu nozīmējis beigas, morāli atbildīgs Abrama mātes priekšā, es par viņu rūpējos kā par dēlu. Ir jābūt žīdam lai tādā veidā vērstos pret cilvēku, kam vienīgam bija iespējas viņam palīdzēt.
Vienīgo lietu, ko es varu pielikt, ka politiskā policija pat šoferi nebija zem militārās komandas. Es viņiem izsniedzu benzīnu un eļļu no vairākām noliktavām atstatām no sovietiem un tikai latviešu ziņā noslēptas pat no vāciešiem sagādu daļas izmontētas no citiem automobiļiem un pārraudzīju mehānisko darbnīcu kur strādāja kā palīgi Lutrins un Shapiro.
Shapiro melo sākot jau ar pirmajiem viņa vārdiem, viss, ko viņš saka ir nepatiesība.
Nav taisnība, ka es būtu darījis pāri vai varētu ko ļaunu nodarīt kādam žīdam un vēl noslepkavot divus žīdus no tiem četrus, kas atradās latviešu politiskajā policijā un kas bija viņiem tik svarīgi, kuri, kā es vēlāk uzzināju bija piedalījušies latviešu neatkarības karā, un kas tanī laikā bija vērtīgi kā informēti, parādīdami latviešu iestādēm noziedzniekus sovietu okupācijas laikā un parādot žīdu komunistus.
Tā kā mana funkcija bija pilnīgi tehniska es tur ierados tikai dažas dienas nedēļā un nevarēju komandēt nevienu, nedz piedalīties akcijā.
Kad latvieši dabūja zināt, ka no 13.516 pazudušiem latviešiem vairāki tika atrasti visdažādākajās vietās nošauti,
tad vienmēr, kad tika atrasta kāda vieta ar beigtiem upuriem, tad paši slepkavas – apcietinātie žīdi un komunisti tika tur aizvesti, lai izraktu, notīrītu un identificētu, kas nebija patīkams darbs, tamdēļ, ka nelaimīgie upuri jau gandrīz gadu bija bijuši aprakti. No daudzajām pazudušajām kapu vietām latvieši atrada tikai vienu mazu daļu, jo lielākā daļa kapu vietas bija labi nomaskētas.
Saprotams, ka pie šī darba vajadzēja lietot šķipeles.
Ir pilnīgs absurds teikt, ka šinī laikmetā viens žīds varēja iet vai neiet uz savu darba vietu jeb, ka četri žīdi varēja noslēpties un neatsaukties kontroles laikā un vēl noslēpties trijos box priekš automobiļiem ar vaļējām durvīm uz sanāksmes pagalmu.
Tikai gadījuma pēc es biju atnācis tieši tajā stundā kad visi žīdi jau bija gatavi izvešanai lai tos nodotu vācu iestādēm un varēju izglābt Abram Shapira un Moises Lutrina dzīvības. Ar lielām grūtībām es paspēju viņus izņemt ārā, teikdams, ka man viņus steidzīgi vajag darbā, kaut gan tanī brīdī nekāds darbs darāms nebija un tieši tamdēļ tika projām vesti nevajadzīgie cilvēki. Pēc tam vēl vienu reizi, pateicoties man, viņi netika aizvesti projām, Lutrins tiešām bija kļuvis par lielisku mehāniķi, ļoti vērtīgu automobiļu salabošanā un, latvieši zinādami, ka viņi ir no manis pasargātie, un, kamdēļ es viņus pasargāju, centos viņus pasargāt līdz pēdējai iespējai, līdz tika aizvesti ghettos, kad neviens vairāk nevarēja iziet uz darbu.
Liekas, ka Abrams Shapiro tika aizvests uz mazo ghetto, bet Lutrins ar savu sievu, pateicoties latviešu politiskās policijas šefa ierosinājumam, ar vāciešu atļauju kā neaizvietojams speciālists, tika izvests no ghetto kopā ar sievu, kā jau iepriekš pieminēju. Nezinu, kas ar viņiem notika vēlāk, jo es tur reti biju.
Tāpat bija meli, ka latvieši izvaroja vienu žīdieti, kas slēpās manā dzīvoklī. Būtu pietiekami ar vismazāko informācija vācu iestādēm par tādu notikumu un visi jau būtu nošauti, jo likums teica, ka kontrakts ar „Untermenchem”, zemcilvēkiem; žīdiem tika sodīts ar nāvi, un to izvarot viens pēc otra …Tikai netīra fantāzija, viena ļauna žīda galva var gūt baudu ar šādiem darījumiem un vēl tad tā žīda priekšā, par kuru rūpējos, lai vēlāk viņš liecinātu par šo notikumu. Varu vēl pielikt, ka nesmēķēju, nedzeru un nevienu žīdieti neesmu noslepkavojis.
APSŪDZĪBA IR MELI.
Punkts 12 – Neesmu vainīgs noziedzībās, kurās par acu liecinieku esot bijis Max Tukacier.
 

Foto: Latviešu slavenais aviators, Herberts Cukurs.

A – Max Tukacier apgalvo, ka Cukurs sākot ar 1941. gada 1. jūliju bija Miroņgalvas – Pērkonkrusta vadītājs, kas darīja briesmu darbus pret žīdiem un arī tos apzaga. Pēc tam esot sākušās apcietināšanas.
Aizstāvoties punkta 4 un 5 es jau pierādīju, ka tajā laikā neatrados Rīgā. Jau no paša sākuma Max Tukacier melo.
B – Max Tukacier stāsta par varudarbiem un slepkavībām, ko Cukurs esot izdarījis 1941. gada 15. un 16. jūlijā Galvas kausa bataljonā Valdemāra ielā 19.
„Pieņemsim, ka hipotēze, ka visu ko Max Tukacier saka ir tīra patiesība un sekosim notikumiem kas sastāda Max liecību.
1 – Viss notiek zem Cukura un 20 kolēģu komandas.
2 – Pagrabā atrodas 200 ieslodzīto – vīrieši un sievietes.
3 – Cukurs izvēlējās 10 vīriešus un ar 15 – 20 minūšu starplaiku uzveda tos augšējā stāvā, briesmīgi piekāva un nošāva.
4 – Divas ar pusi stundu laikā sešas reizes tiek vesti pa 60 vīriešiem.
5 – Septītajā reizē jau ved Max Tukacier, jau gājiena laikā visi tiek briesmīgi piekauti. Augšējā telpa jau bija pilna ar drēbēm un kurpēm, izmētātām pa grīdu. Viņš neredzēja asinis no iepriekšējiem 60 upuriem, nedz arī viņu mirstīgās atliekas – līķus.
6 – Cukurs un citi sāk viņus briesmīgi kaut, sitot ar revolveriem viņiem pa galvu un citām ķermeņa daļām.
7 – Max Tukacier saņem briesmīgos sitienus no Cukura ar revolvera palīdzību un viņam izkrīt gandrīz visi priekšējie zobi.
Max Tukacier paliek stāvot kājās, kaut arī tik drausmīgi ar revolveri sasists, tātad nešauboties arī ar šausmīgi sasistu visu seju vai vismaz asiņainu muti.
8 – Cukurs liek viņam izģērbties.
9 – Cukurs liek viņam pagriezties pret sienu.
10 – Tagad Cukurs skaitot žīdus redz, ka tur ir 11 nevis 10 žīdi, kāda būtu bijusi starpība nošaut 10 vai 11?
11 – Cukurs dod pavēli to no jauna vest uz pagrabu. Tā kā Max Tukacier atrodas pie ārējās sienas, tuvāk pagrabam, jāatgādina, ka visi atrodas kādā augstākā stāvā, mājai ir 3 stāvi, 4 latvieši sagrābj Max jau izģērbušos, sitot to noved pagrabā no turienes viņš dzird daudz šāvienus.
12 – Pēc pus stundas Cukurs atgriežas ar vēl 20 vīriešiem, kuru vidū atkal ir Max Tukacier, kas pēc viņa liecības bija ar asiņainu seju, briesmīgi piekauts, izģērbts pliks un ar visu to nolikts pirmā rindā starp 130 žīdiem, kas jau atradās pagrabā.
13 – Visi tiek vesti uz jau pieminēto augšējo stāvu, kur 20 žīdi tiek piespiesti uzģērbt drēbes un kurpes no iepriekš no nosauktiem upuriem, visi ierindā kā nākas.
14 – Latvieši atnes dažus spaiņus ūdeni (lai tā pavieglinātu žīdu darbu) un visi 20 žīdi, starp kuriem M. Tukacier piekauts, sadauzīs un pliks ir piespiesti notīrīt 70 nošauto asinis no grīdas un sienām.
Ja rēķināsim, ka no katra nelaimīgā nošautā un jau iepriekš spīdzināta žīda būtu izlijis tikai viens litrs asinis, tad ir bijusi liela problēma ar dažiem spaiņiem ūdens nomazgāt 70 litrus asinis. Bet uzdevums tika izpildīts.
15 – Deviņpadsmit veselie žīdi un viens M. Tukacier sadauzīts un briesmīgi piekauts, ar sadauzītu visu seju un pliks, pēc tam, kad nomazgā asinis, tika novests lejā pagrabā.
16 – Gājienā satiek jauno grupu žīdu, kas tiek vesti uz pagrabu.
17 – Cukurs liek tiem 20 iet pa priekšu un tur Tukacier redz šausmīgu skatu – lielu kaudzi nošautus, plikus līķus, pusplikus un arī apģērbtus, vīrieši un sievietes, kas tika izvesti no pagraba, piekauti un pēc tam nošauti.
18 – Cukurs paliek dusmīgs, ka šī 20 žīdu grupa ir redzējusi nošautos, un liek tiem pagriezt muguru.
19 – Liekas, ka nošautie tika izsviesti pa logiem ( Tā kā pagalmam no Elizabetes ielas un daļai no Valdemāra ielas apkārt ir no dzelzs izstrādāts žogs, tad viss no pagalma bija labi redzams garāmgājējiem – H.C.).
20 – Cukurs, 20 žīdi un līdzdalībnieki tā paliek stāvot vienu stundu, neko nedarot, ar muguru pret līķiem, ar seju pret pagalma ieeju.
21 – Cukurs tagad komandē, ka tas, kas atgriezīsies, tiks nošauts (atgriezīsies kur?).
22 – Divi žīdi atgriežas un tiek nošauti. Tagad atgriežas tikai 18.
23 – Kad iznāca uz pagalmu, jau bija vakars un tā kā bija pagājusi vairāk kā stunda, tad jau bija jābūt melnai naktij.
24 – Cukurs sarunājas ar saviem kolēģiem un nolemj vest tos pašus 18 žīdus, starp viņiem arī M. Tukacier, pliku, sasistu, sadauzītu seju, bez priekšējiem zobiem, piekautu vēl vienu reizi augšējās telpās.
25 – Tur priekšā jau atrodas sievietes un vīrieši, kas, vietu trūkuma dēļ pagrabā, tagad tika tur uzvesti, kaut gan Cukura dēļ no turienes jau bija tikuši izvesti 90 žīdi.
26 – Max dzird, kā izbrauc mašīnas??? Un Cukurs no jauna sāk mežonīgi sist un mocīt visos iespējamos veidos, un Max Tukacier tiek piekauts vēl vienu reizi.
27 – Cukurs pasauc vēl vienu žīdu un liek viņam izģērbties.
28 – 28 – Cukurs izmeklē vienu jaunu žīdieti no 20 gadiem un liek viņai izģērbties, sieviete paklausa un izģērbjas.
29 – Cukurs pagrūž pliko sievieti pie plika veča un pavēl lai viņi kopojas.
30 – Vecais cilvēks nevar un negrib.
31 – Cukurs ir grūtībās un tā iesper vecajam ar kāju zem vidukļa.
32 – Cukura biedrs kaut ko iečukst Cukuram ausī un Cukurs liek vecim skūpstīt visas sievietes ķermeņa daļas, kas ir plikas – uz krūtīm, zem vidukļa, uz dibena, zem rokām, kājas un tā tālāk un darīt vienu un to pašu ilgu laiku. Meiča kolaborē.
33 – Tas ir Cukuram bauda.
34 – Latvieši smejas.
35 – Tas, kas uzliek rokas uz acīm tiek piekauts ar revolveri Tās sievietes, kas raud vai paģībst Cukurs personīgi noslepkavo, tā Cukurs noslepkavo 10 – 15 cilvēkus.
36 – Tā tika noslepkavoti 60+10+2+15=87 žīdi un žīdienes.
37 – Pēc Cukura komandas žīdi izsviež beigtos pa logu, Cukurs aiziet.
38 – Palikušos žīdus aizved uz pagalmu un kamēr tos tur ved daudzi tiek noslepkavoti ar ieroču sitieniem. Max Tukacier briesmīgi piekauts, pliks, ar sadauzītu seju, izglābās vēl vienu reizi un tāpat kā pagājušo reizi, aukstā Latvijas naktī pavada visu nakti stāvot kājās militārajā policijā.
39 – Nākošajā dienā vēl ir dzīvi 40 žīdi un kaudze līķu sievietes un vīrieši pliki, puspliki un apģērbti un Max Tukacier viss sadauzīts ar sadragātu seju bez zobiem, netīrs ar asinīm pliks, bet ar paceltu galvu stāv kājās! Un tas viss vietā, ko labi var redzēt no ielas. Pārējie visi bija vīrieši. ( Tā tad visas sievietes tika iznīcinātas arī vecais un jaunā žīdiene. H.C.).
40 – Latvieši paprasīja, kas grib brīvprātīgi strādāt, pieteicās 30 žīdi starp viņiem arī Max Tukacier un tā 1941. gada 16. jūlijā viņi gāja iztīrīt pagrabus un spīdzināšanas kambarus no NKVD bijusī latviešu iekšlietu ministrija
Šeit viņš nelika viņiem iet dziedot „Internacionale” ko dziedāja komunisti vai nacistu „Horst Wessel lie”.
Cukuram viss ir tumsībā tīts un sāk pat griezt galvā. Kad Cukurs esot pēdējo reizi bijis augšējās telpās ar saviem komandētiem bija palikuši pāri 18 žīdi. Cik žīdi bija jau tur priekšā gaidījuši ja pēc to 15 iepriekšējo noslepkavošanas tur augšā un daudzi apakšā vēl bija palikuši pāri 40 dzīvi un viņu vidū „vienmēr laimīgais Max Tukacier”.
ĪSUMĀ – CUKURS IR IZVIRTULIS UN MAX TUKACIER SUPERMAN.
Sakarā ar manu iepriekšējo liecību, es nodevos pulkveža Kliberga rīcībā 1941.g. 14. jūlijā un man nebija uzdevumu līdz 25. jūlijam.

Foto: Šajā “Žīdu murgā” mēs skaidri redzam un izjūtam žīdu, kā tautas, mentalitāti. Asinskāri sadiski zvēri. Cukurs tika sacirsts un “iemests”, priekš viņa jau iepriekš sagatavotajā, “līķu kastē”.Tas viss notika pettiesiski. Latviešu slavenā lidotāja vainu neviena Pasaules Tiesa nav apstiprinājusi. Vaina par šo drausmīgo noziegumu ir jāuzņemas žīdu tautai. Un pienāks DIENA, kad žīdi bargi par to atbildēs visas Pasules priekšā !!! Karmas Likums nepazīst žēlastību.

Dievs nav Mīlestība !

Dievs ir nepielūdzams auksts Kosmiskais Likums !

Man nebija tiesības nevienu arestēt, nedz piedalījos noziedznieku vai komunistu meklēšanā Rīgā. nezinu neko par to, ka Valdemāra ielās 19 kāds būtu ticis nošauts pirms vai pēc 15./16. jūlija 1941.gadā. Pieminētā māja ir dzīvojamā māja, veclaicīga stila, visvairāk apdzīvota centrālā pilsētas kvartālā, ar žogu ar dzelzs iestrādājumiem, kas ļāva visu redzēt no ielas ar ieejas pagalmu, kur bija garāža priekš 3 automobiļiem, kas tajā laikā nebija sevišķi lieli. Ja kaut kas, uzmanību izsaucošs, būtu noticis, saprotams, ka es būtu redzams garāmgājējiem, un visi pilsētas iedzīvotāji par to būtu zinājuši.
Kur nu vēl tādas slepkavības, tik daudz cilvēku mājas iekšienē, ar tik daudz briesmīgi sasistiem cilvēkiem, kas nevarēja notikt bez šausmu kliedzieniem, noteikti būtu piesaukuši liela pūļa klātbūtni.
Augšā minētā māja, Latvijas politiskās policijas apmešanās vieta, ko komandēja apakšvirsnieks Arājs, kam bija augstākā juridiskā izglītība un viņam padoti lielākā daļa jauni studenti, kuru radinieki, tēvi, brāļi, mātes un māsas, tika apcietināti sovietu valdības laikā un spīdzināti, izmocīti un komunistu deportēti.
Tajā laikā komunisti tika meklēti pa visām vietām, neņemot vērā nedz rases, nedz dzimšanas vietu vai reliģisko piederību.
Lielākā daļa noziedznieku bija žīdi un tā ir bēdīga patiesība. Kā es dzirdēju, gūstekņu pagātne tika izmeklēta, nevainīgie palaisti vaļā, bet vainīgie kā vīrieši tā sievietes ar izmeklēšanas protokolu nodoti vācu iestādēm.
Vēlreiz atgādinu, ka mana nodarbošanās līdz manai darbībai „Ostenfronte” bija tikai tehniska un manas vienīgās rūpes bija kā palīdzēt nelaimīgiem un pašam neiekrist nacistu rokās par nacistu Goebels likumu nerespektēšanu pret žīdu.
Vēlāk, visas manas ģimenes liktenis bija briesmās. Pietiktu, ka viņi būtu atraduši Miriam Kaizner mūsu mājās.
Max Tukacier apsūdzības par notikumiem, laikā kad ghetto tika iznīcināts, es jau pierādīju, ka tā nav patiesība punktā 2, ņemot vērā David Fiskin liecību.
Vēl reizi apgalvoju, ka latvieši nevarēja ieiet ghetto, kura iekšējā sardze bija formēta no Danzigas policistiem un, ka tikai viņi tur varēja dot pavēles – kā ir rakstīts Max Kaufmann grāmatā 81. un 121. lapaspusē.
ĪSUMĀ, VISA APSŪDZĪBA IR TIKAI IDIOTISKI MELI.
Punkts 13 – Neesmu vainīgs noziegumos, kuros par aculiecinieku bijis Rafael Schub.
Rafael Schub jau no paša sākuma mani apsūdz, ka esmu žīdu iznīcināšanas iesācējs, komandēts kā „Palkavnik Weiss”. Palkavnik krieviski nozīmē pulkvedis. Schub mani ieceļ kā militārā komandanta adjutantu, kas jau skan labāk, bet tā nelaime ir, ka ne es, nedz pulkvežleitnants neatradāmies Rīgā.
Es līdz 1941. gada 14. jūlijam kopā ar saviem partizāniem atradāmies 85 km attālumā no Rīgas dienvidiem un pulkvedis Weiss līdz 1941. gada 13. jūlijam – Berlīnē, kur izpildot komandu no toreizējā valsts ministra „Reichminister Rozemberg” dibināja tā saucamo pagaidvaldību, kuras prezidents būtu ģenerālis Dankers, pulkvežleitnants Freimanis, pulkvežleitnants Weiss, luterāņu mācītājs Sanders un Pērkonkrusta biedrs – Andersons, un tā formēto, Latvijas Vispārējo Direktoriju (Generaldirektorium Lettland), kas bija latviešu neatzīta un nepieņemta, kuri jau bija izvēlējuši paši savu jauno valdību, vēlēdamies par prezidentu Valdmani – savukārt, neatzītu no vāciešiem.
Kā pierādījums tam ir Borisa Zemgaļa grāmata „Dienas baltas nebaltas” 70. lapaspusē ar pulkveža Ozolupes paskaidrojumiem.
Tātad Rafael Schub, tāpat kā visi citi melo jau no paša sākuma.
Kapsētu apgānīšana, uguns pielaišana Gogol ielas Sinagogai, Bauskā izdarītās sterilizācijas un slīcināšanas Kuldīgā – es jau pierādīju savu nevainību punktos 3,4,5,6,7.
TĀPĒC APSŪDZĪBAS IR MELI.
Punkts 14 – Neesmu vainīgs noziegumos, kuros kā aculiecinieks esot bijis Salomon Gersteina.
Salomon Garsteina apsūdzības nav patiesas. Es nekad neesmu bijis nedz Pērkonkrusta biedrs, nedz priekšnieks organizācijā ar fašistisku tendenci un kuru Latvijas valdība jau bija slēgusi 1934. gadā.
Latvijas armija bija apolitiska. Neviens ģenerālis vai jaunkareivis nevarēja piedalīties kaut kādās organizācijās vai apolitiskās partijās.
Mans kara dienests Latvijā, laikā no 1919. gada 22.marta līdz 1940. gada 30. jūnijam, un ārpus armijas man nav atļauts mācīties Latvijas Universitātes mehānikas fakultātē Rīgā.
Runāsim par tik briesmīgi žīdu ienīsto organizāciju Pērkonkrusts, varu teikt, ka pēc tam, kad vācu armija ienāca Latvijā, viņā sāka politiski darboties, lai varētu ņemt daļu Latvijas jaunās valdības, kas sāka organizēties, bet bez panākumiem. Pat vāciešiem nepatika Pērkonkrusta organizācija, jo arī viņi vēlējās brīvu Latviju. Daudzi tika apcietināti no Gestapo kā arī pats galva Gustavs Celmiņš, kas tika aizvests uz Vāciju un ielikts koncentrācijas nometnē Flosemburg – Mordslager (iznīcināšanas nometne) Dachau, tik labi pazīstamā visā pasaulē Niederdorf un galu galā Altbakasen, no kurienes tika atbrīvots ar 7 amerikāņu armiju. Par notikumu Pērkonkrusta priekšnieks sarakstīja grāmatu, izdotu Eslingen Vācijā „Eiropas krustcelēs”. Salamons Gersteins atkal atkārtoja „Stāstus 2” par pirmajām vāciešu okupācijas dienām, kur Cukurs tika apzīmēts par bandītu priekšnieku, kas slepkavoja, spīdzināja un pat slīcināja duna (šis ir jauns, vēl nedzirdēts fakts)nelaimīgos žīdus.

Viņš runā to pašu, jau dzirdēto par ghetto likvidāciju novembra un decembra naktīs. Manus iepriekšējos paskaidrojumus es jau pierādīju, kas bija atbildīgs par žīdu iznīcināšanu un ka es pirmās divas okupācijas nedēļas nemaz neatrados Rīgā.
APSŪDZĪBAS IR VIENKĀRŠI MELI.
Vēlreiz, kas aizstāv manu godu pret David Fiskin, Abram Shapiro, Max Tukacier, Rafael Schub un Solomon Gersteina apsūdzībām ir Max Kaufmann savā grāmatā „Churbn Lettland” 106. lapaspusē raksta:
„Pat šajā asiņainajā svētdienā 30. novembrī agrā rītā vēl bija tumšs lika mums iet no mūsu mazās nometnes (Mazais Ghetto) uz darbu. Tā kā mūsu nometne atradās lielā Ghetto aizmugurē mēs nezinājām kas tur priekšā notiek. Pa žogu varējām redzēt kolonās, kas sāk kustēties mēs varējām dzirdēt raudas kliedzienus un sviedienus bet kas tiešām tur notika mēs nevarējām saprast nedz zināt. „Aber nahreres konnten wir nichts erfahren.”
Tikai Fiskins, Shapiro, Tukacier, Shub un Garsteins varēja redzēt un saskaitīt Cukura noslepkavoto skaitu.
Punkts 15 – Max Kaufmann savā grāmatā „Churbn Lettland”, 56. lapaspusē raksta:
„Augstāko Pērkonkrusta valdību latvieši bija pārcēluši uz baņķiera Schmuljam dzīvokli Valdemāra ielā. Mēs zinām, ka augstākā Pērkonkrusta valdība un tās labi pazīstamie biedri kā lidotājs Arājs, Cukurs, Teidemann, Razumsun, Freimanis tur dzīvoja.”
Kā es jau iepriekš minēju, baņķiera Schmuljam dzīvoklī bija provizoriski ierīkotā Latviešu Politiskā Policija un nekad nebija augstākā Pērkonkrusta valdība. Tur neviens nedzīvoja.
Punktā 15 es jau pierādīju, ka nebiju un nevarēju būt Pērkonkrusta biedrs. Pieminēto biedru sarakstā vienīgais lidotājs biju es un vienīgais, ko es pazinu bija Arājs. Man nav zināms, ka kāds no viņiem būtu Pērkonkrusta biedrs, kuras atrašanās vieta bija Merķeļu iela 13 agrākajā Latvijas biedrībā.
Tajā pašā mājā atradās „Pagaidu Latvijas biedrība un Generaldirektorium Lettland” vāciešu neatbalstīta un latviešu neatzīta. Max Kaufmann nebija labi informēts. Grāmatā „Dienas baltas nebaltas” 70. lapaspusē ir rakstīts: „Stabs Major, kas bija pelnījis rex Reichministra Rozemberga uzticību, kura štābs atradās Merķeļu ielā Latvijas Biedrības mājā un kā viņu stāvoklis (Pērkonkrusta) pasliktinājās no dienas uz dienu.”
Max Kaufmann savā grāmatā „Chubrn Lettland” otro un pēdējo reizi piemin manu vārdu 99. lapaspusē un saka: „Izkāpa no viena automobiļa, ģērbies ādas mētelī ar lielu pistoli Nagan pie sāniem, latviešu slepkava Cukurs. Viņš pameklēja latviešu sardzi, lai viņiem dotu dažas instrukcijas. Viņš, Cukurs, droši tika informēts par lielām briesmām, kas mūs sagaidīja.”
Ir iespējams, ka Kaufmann mani redzēja izkāpjot no automobiļa Cadillack Roadster, gaiši zilā krāsā, modelis no 1935. pirkts no rokas 1937. gadā. Ģērbtu ādas mētelī un pistoli Mauzer un nevis Naganu un ka es griežos pie latviešu sardzes.
Kā militārs es vienmēr nēsāju ieročus, bet būt apbruņotam nenozīmē būt slepkavam. Ārējā latviešu ghetto sardze atbildēja Rīgas Prefektam, kurš bija arī policijas priekšnieks šajā pilsētā.
Es šajā laikā biju atbildīgs par transporta veidiem vairākām latviešu iestādēm, kas sāka organizēties tātad es nevarēju dot un arī nedevu nekādas instrukcijas latviešu sardzei.
Tieši otrādi, es centos iegūt informāciju. Tā kā es biju arī žurnālists un klīda dažādas baumas par ghetto iznīcināšanu, kurām pat Max Kaufmann neticēja, un, redzēdams daudz žīdu pie ārējām ghetto durvīm, izkāpu no auto, lai ievāktu informāciju.
Neviens nekā nezināja. Un Max Kaufmann raksta 100. lapaspusē: „Ka viena daļa no žīdu kolonām tika sūtīta uz mājām un otra daļa uz darbu.”
Cukurs, saprotams, ar savu pistoli un ādas mēteli, iekāpa mašīnā un aizbrauca, jo Max Kaufmann vairāk par mani neko nesaka.
Lai arī kā tas nebūtu es, Herberts Cukurs, esmu ļoti pateicīgs Max Kaufmann par viņa sīki iztirzāto darbu, grāmatu „Churbn Lettland”, pateicoties kurai neviens mani nevar uzdrīkstēties nosaukt par ghetto komandieri un daudzo koncentrācijas nometņu un apmetņu priekšnieku, no kuriem ar diviem es iepazinos pateicoties Max Kaufmann grāmatai, jo nezināju, ka tādi eksistē.
Max Kaufmann mani neapsūdz, ka esmu atbildīgs par žīdu iznīcināšanu nedz ghetto, ne tā ārienē. Nepiemin arī nevienu gadījumu, kur es kādam žīdam vai žīdienei būtu pāri darījis vai sitis.
Tā kā viņam bija tāda pati informācija, kuru Max Kaufmann nekad nevarētu zināt personīgi par traģiskajiem notikumiem Rīgā un Latvijā droši vien tad Max Kaufmann zinātu pat vismazāko noziegumu, ko Cukurs pastrādājis, zinādams, ka Herberts Cukurs ir tik populārs cilvēks Latvijā.
Nezinu, ko Max Kaufmann darīja sovietu okupācijas laikā, bet šo informāciju un faktus, ka pēc aizbraukšanas uz Vāciju viņš atkal atgriezies Latvijā un pēc tam pavisam viegli atkal caur „Dzelzs aizkaru” atpakaļ Vācijā, publicē savu grāmatu ar kaut kur iegūto naudu. Fakts ir, ka Max Kaufmann grāmatu Sabiedrotie aizliedz un tas pierāda, ka Max Kaufmann ir sovietu valdībai vērtīgs.
Savā grāmatā 520. lapaspusē Max Kaufmann saka, ka latviešu iedzīvotāji ar šausmām acīs skatījās uz tik daudziem dzīvi palikušajiem žīdiem, kas gāja uz Rīgas Sinagogu. 522. lapaspusē raksta: „Ka daudzi vīrieši un sievietes nesa uniformas ar lielām armijas pakāpēm.”
Bez šaubām latvieši lūdza slepkavas caur NKVD vienībām atgriezās pēc atbrīvošanas, lai turpinātu savu veiksmīgo darbu. Tādēļ arī tādas latviešu bailes. 524.lapaspusē Max Kaufmann raksta: „Vienkārši ir netīkami, ka latvieši, pie kuriem uzaugām, skatījās ar vienaldzību uz mūsu ciešanām un vēl tās palielināja.”
Max Kaufmann kungs, paskatieties un palasiet „BAIGAIS GADS”, „WE ACCUSE EAST – WE WARN THE WEST”, „APSŪDZĪBAS PIERĀDĪJUMS”, kā seku mocekļi runā un tad jums būs vajadzīgā atbilde.
Tagad es pajautāšu divus jautājumus Max Kaufmann kungam:
1 – Kā var izskaidrot, ka žīdu tauta Latvijā, ar ko augam, ar ko sadzīvojam, ko saņemam kā brāļus, kam palīdzējām kā lielākais brālis palīdz mazākajiem, jūs ar tādu priekus saņēmāt mūs nelaimē, kad pazaudējām mūsu brīvību, pazaudējām mūsu tēviju un, vēl vairāk, ar tādu zvērību apcietinājāt, spīdzinājāt, sabendējāt un deportējāt mūsu tautu, par kuru jums, žīdiem, tiešām nebija ko sūdzēties?
2 – Kā izskaidrot faktu (44.lapaspusē jūsu grāmatā), ka sovietu okupācijas gadā, kad Latvijas iedzīvotāji bija pazaudējuši visu un bija laimīgi, ka varēja izglābt savu ādu, žīdu iedzīvotāji ieguva tādas bagātības, ka pat nauda jums vairs neinteresēja, tik daudz bija iegūts, ka viņi tagad tikai novērtēja vērtslietas un dārgakmeņus?
Kā izskaidrot šo faktu un jūsu vārdus, ka žīdiem šinī laikmetā bija tāda bagātība kā vēl nekad iepriekš?
“Riviera Paulista, Sao Paulo, Brasil, 20. jūnijā 1960. gadā.”

Tulkojusi no portugāļu valodas Antinea Dolores Cukurs Rizzotto.

15.02.11