Neaizmirsīsim savas tautas dižgarus !

Zaļš-tautastribunals.eu4

Pēc dižā “insektu”(Par insektiem Sandra Veinberga nosauca visus tos, kuri nepiekrīt Izraēlas viedoklim) uzbrukuma Evai Mārtužai un arī man, kad FB tika ievietota Jankas Rožkalna lūgums izceļot no Latvijas, es regulāri iegriežos E. Mārtužas FB profilā.

Sandra Veinberga. Insekti !

Cik saprotams no insektuālo uzbrucēju viedokļa, tad šim dokumentam bija jāpaliek noslepenotam tāpat kā “čekas maisiem”.

Patīkami, ka atradu ievietotu viņas interviju ar Andreju Kavaci.

E. Mārtuža ir latviskās dzīvesdziņas un dzīvesziņas piekopēja, bet tas nenozīmē, ka viņa būtu noskaņota pret kristiešiem… . Pamats jau mums ir viens- Sirdsapziņa. Atšķirības ir tikai tajā, kā mēs šo Sirdsapziņu traktējam.

Ievietoju šo interviju arī LRTT vietnē, kā Goda un cieņas izrādīšanu mūsu tautas pēckara un pēcAtmodas DIŽGARAM, kurš tika noslepkavots no cionistiem pakļautās 4. maija kliķes DP. Uz foto redzami vēl divi mūsu tautas dižgari, kuri krita par upuri cionistu komunistu bandai, kura izlaupa mūsu Dzimteni un nīdē mūsu tautu.

Aizlūgsim, latviet, par šiem Dižgariem !

Tas būs svētīgs darījums mūsu dvēselei un tautai… .

Dievs svētī Latviju !

08.02.17     L. Grantiņš

Tribunāls jau nebūs tribunāls, ja tas kādam “neiespļaus dvēselē” !

Izlasiet ko “secināja” dižais “kristietis” Lapšans, kad izlasīja Grantiņa rakstīto: http://tautastribunals.eu/?p=36604

Aivars Lapšāns
29. janvāris plkst. 19:50
Izlasīju šitā debīlā cilvēka draudus. Labi, cilvēks debīls, bet , kad tāds draud , tad es protams viņam parādīšu ciānas protokolu zem deguna . Lai tikai parādās man acu priekšā. Vienreiz jau viņš te Latvijā ieradās. Norāvās un aizbega. Kaut bravurīgi pieteica , ka sāks izrēķināties :D Šmurguls. Mīzals pie datora. Pie tam tam švalim ir tendence draudēt visiem , kuri ir cīnījušies par Latvijas neatkarību. Bijuši nopratināti, sēdējuši cietumos, nometnēs. Arī es esmu bijis uz nopratināšanām armijas čekā. Atmodas laikos aicināju tautu uz neatkarību, rakstīju par to dziesmas, dzeju. Un tagad viens švalis, komunistu padibene mums draud , ka ieradīsies latvijā un ar mums izrēķināsies. Lai tikai atbrauc :D Un tam švalim būs darīšana ar ciānas gudro :D

Laimonis-Purs-Andrejs-Kavacis-Indulis-Ronis-L.-Grantiņš.LRTT1Laiks izvēlēties patieso ceļu

E. Mārtužas intervija:

No 1940. gada līdz pat 1990. gadam mēs

Latvijas iedzīvotāji iepazinām, apzinājāmies, bet bijām spiesti klusēt par triju veidu trimdas gruzdošu līdzāspastāvēšanu: trimda Rietumzemēs, trimda Austrumos un trimda pašu mājās. Par pirmajām divām esam izdevuši bagātīgu atmiņu, dokumentu bibliotēku, bet trešo — savās mājās piedzīvoto — mēģinam izsvītrot no zināšanu krātuves. Vai tā būtu jārīkojas, jautā Andrejs Kavacis, bijušais LELB Valmieras iecirkņa prāvests, tagad pensionārs, grāmatas “Cilvēks vēstures vējos” autors.

Eva-Martuža11— Vēstures mācība liek domāt, domāšana neļauj aizmirst, ar prātu apzināta pieredze ir vērtība, kas izšķirīgā brīdī ļauj izvēlēties patiesību. Tās ir atziņas, kas man patika, lasot jūsu grāmatu. Saprotu, ka pienācis īstais brīdis samērot mūsu nesenās pagātnes pieredzi ar iespējām, ko piedāvā rītdiena.

— Kad ar manuskriptu “Cilvēks vēstures vējos” ierados apgādā “Vieda”, es sastapu cilvēkus, kuri no vēstures nebaidījās. Tas ir cienījami. Žēl, ka joprojām personīgo uzskatu atklāšanu pavada padomju gados iegūtais bailīgums. Mums vairs nav pamata baidīties no savām domām un vēl jo mazāk no patiesības paušanas. Patiesības paušana ir līdzīga ķirurga darbam, kad ar skalpeli ir jāgriež, lai atbrīvotos no nopietnas vainas, tātad ir jānodara sāpes, lai pēc tam cilvēks kļūtu vesels.

Par savu grāmatu esmu dzirdējis līdzīgas atsauksmes. Nopietni iedziļinos daudzo represēto atmiņu pierakstos, trimdinieku stāstos un dokumentos, bet ar savu pētījumu centos pilnīgot  vēstures ainu, noliekot līdzās šiem darbiem it kā nerepresētā, pozitīvā situācijā dzīvojošā cilvēka stāvokli te uz vietas Latvijā. Mans mērķis bija parādīt, ka šis pilsonis nedzīvoja labi un laimīgi, bet bija garīgi, fiziski, morāli aplaupīts. Paldies Dievam, ka neesmu vienīgais, kas domā par pagājušo padomju laikos pieredzēto. Daudz nesagrozītas patiesības par dzīvi, vēsturi, par padomju varas nevarīgo varenību atradu Zviedrijā apgādā “Memento” izdotā Franka Gordona grāmata “Dienas un nedienas”.

— Tuvojoties balsojuma dienai par iestāšanos Eiropas Savienībā, dzirdami izteikumi, ka padomju laiki nav tik melni, kā tos mālē?

— Izlasiet Gunāra Birkmaņa romānu “Teo Nesaule un viņa sieviete”. Tajā aprakstīto epizodi vairākkārt esmu dzirdējis un pabijis notikuma vietā netālu no Kaķeniekiem. Otrā pasaules kara pēdējā gadā, kad Latvijā jau ienāca padomju karaspēks, vairāk nekā trīs tūkstošus latviešu un igauņu jaunekļus, kas bija iesaukti padomju armijā, tīši iesūtīja krustugunīs, kur viņi visi krita. Lauks bija kā nosēts ar kritušajiem, tos padomju varas pārstāvji ar traktoriem ieara zemē. Tā nerīkojas kristīgas zemes ļaudis. Šo piecdesmit gadu sekas ir palikušas mūsu apziņā, jo, lai gan šo vietu tagad pagodina piemineklis, mūsu zēni joprojām nav apbedīti svētītā zemē. Vācieši ieradās un savus kritušos pārapbedīja, sakārtoja kapu vietas, mums no viņu kristīgās ētikas daudz vēl jāmācās.

— Agrāk pietiekami lielā apjomā un godprātīgi nemācīja Latvijas vēsturi, bet tagad laikam esam pārāk kūtri, lai ieskatītos nopietnās literatūras izdevumos, tā sekas ir necieņa pret saviem cilvēkiem, savu zemi.

— Nesaprotu, kā var nepatikt savas zemes pagātne, vēstures gaita, senie laiki. Visiem mājās nebūs Aleksandra Grīna redakcijā izdotā “Pasaules vēsture”, tomēr nopirkt mūsdienās izdotos romānus: Andra Puriņa “Lāčplēša klejojumi”, “Mīla un naids Livonijā”, Jāņa Lejiņa “Zīmogs sarkanā vaskā, to nudien var. Ja naudas maks ir pārāk plāns, paliek bibliotēkas, turp var aiziet katrs un izlasīt. Man joprojām šķiet, ka vēstures pētījumu par Ziemeļeiropu ir pārāk maz. Plašu skatījumu par mūsu izcelsmi sniedz itāļu zinātnieka Pjetro Umberto Dini “Baltu valodas”, lietuvietes Marijas Gimbutienes “Balti aizvēsturiskajos laikos”, indiešu profesora Sunīti Kumāra Čaterdži “Balti un ārieši”, mūsu valodnieku atklājumi Ainas Blinkenas sastādītajā grāmatā “Latviešu valodas kontaktu pētījumi”. Tas viss kopā liek cienīt savu tautu, kultūru, vēsturi. Šīs grāmatas ir stingrs pamats mūsu pašapziņai. Tās apliecina, cik tuvi mēs esam latīņu valodai, te skaidri ieraugāmas mūsu kopīgās saknes ar ķeltu valodām, ungāru, kroātu un citām. Ungāru valodā vien, pētot vārdnīcu, esmu atradis vairāk nekā simts vārdus, kur saknes sakrīt ar mūsu vārdiem. Mums piemīt liels spēks un domāju, ka mēs nevienam neļausim savu valodu apēst.

— Jums piemīt liela ticība savas zemes nākotnei, arī grāmata “No neticības uz ticību”, kuru jūs uzrakstījāt atmodas beigu posmā nes lielu pozitīvo enerģiju.

— Toreiz veselu pusgadsimtu mūsu cilvēkiem nebija pieejama gandrīz neviena reliģiska satura skaidrojoša grāmata. Diemžēl lielākā daļa cilvēku spēj tikai pakārtoties sabiedrībā valdošajiem uzskatiem. Mazāk ir to, kuri nekad nezaudē savu garīgo patstāvību un kā personības zināmā mērā ietekmē un nosaka sabiedrības attīstību. Bet arī viņi tolaik bija spiesti klusēt vai runāt caur puķēm. Mēs dzīvojām ticības nolieguma apmāti. Es steidzos un rakstīju, lai iespējami ātrāk rosinātu uz sarunu un pārdomām jauniešus, kuri gatavojās iesvētei, lai viņi vairāk vai mazāk apzināti izšķiras, vai paklausīt klusajam, mīlestības pilnajam Dieva Gara aicinājumam, vai pasaules gara piedāvājumam. Sevi maldina tie, kuri meklē kaut kādu vidusceļu, jebkurā gadījumā viena gara ietekme kļūs dominējošā. To pierāda deviņdesmito gadu vidū iznākusī nelielā grāmatiņa “Civilizācijas dižāko garu domas par mūžību”. Luijs Pastērs, ķīmiķis, mikrobiologs, fiziķis, liels domātājs kādam savam skolniekam uz jautājumu, vai pēc tik daudziem zinātniskiem atklājumiem, pētījumiem, vēl var ticēt Bībeles mācībai, atbildēja: “Pateicoties tam, ka domāju un pētīju, es ticu kā Bretāņas zemnieks. Bet, ja es vēl vairāk domātu un nodarbotos ar zinātnēm, tad es ticētu kā Bretāņas zemniece.” Šajā izdevumā visplašākā vieta atvēlēta krievu zinātnieka, vēsturnieka, enciklopēdista un dzejnieka domām par reliģiju. Lomonosova reliģisko dzeju pirmo reizi lasīju pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū Maskavā izdotajā kopkrājumā “Dzeja jaunatnei”. Šo grāmatu man uzdāvināja dzejnieks Staņislavs Kuņajevs, kādu laiku viņš bija Maskavas Rakstnieku savienības val;des priekšsēdētājs, rakstīja lielisku dzeju un kā visi tolaik caur puķēm atverot savu ticībā tīro un mīlestībā pārpilno sirdi. Viņa mājā pie sienas atklāti tolaik stāvēja brīnišķīgas ikona, viņš rakstīja dzeju kā īsts kristietis. Viņa iespaidā iztulkoju Lomonosova vēstuli par stikla lietderīgumu. Tā ir rakstīta dzejā, jo astoņpadsmitajā gadsimtā izglītotam cilvēkam goda lieta bija prasme rakstīt klasiskā pantmērā. Šajā dzejojumā atradu interesantas pārdomas par cilvēka eksistenci, reliģiju, mūžību:

“Ak, Radītāj, man tumsā tītam

Jel apgaismības starus sniedz.

Tik to, kas pieņemams Tev pašam,

Man radīt liec un nenoliedz,

Jo redzot Tavu radību

Es jaušu varens, mūžīgs Tu.”

Pārlasot akadēmiķa Jāņa Stradiņa apceri “Lomonosovs un Latvija”, redzu, kā pāri laikiem sadodas vienlīdz gaišas domas.

— Fiziķis, filozofs un humānists Alberts Einšteins teicis “Ar dziļām jūtām saistīta pārliecība pret kādu augstāku prātu, kas izpaužas izzināmajā pasaulē, veido manu Dieva jēdzienu.” Arī jūs visu apzinīgo dzīvi esat strādājis, lai cilvēki saprastu savu piederību augstākajai gara pasaulei.

— Tas nav viegls ceļš, jo cilvēki vairumā gadījumu atzīst tikai to, ko spēj sataustīt, saklausīt, apēst. Lai pārliecinātu un nostiprinātu arī savu pieredzi, labs palīgs ir teoloģiskā literatūra, tomēr arī te tāpat kā citās jomās reti gadās prakstiskas, derīgas, ikdienā lietojamas, labi saprotamas grāmatas. Parasti autori izrunājas riņķī un apkārt, gala rezultātā neko nepasakot. Esmu vācu teologa Kurta Koha grāmatu cienītājs. No viņa daudzajiem darbiem manā bibliotēkā ir kādas četrpadsmit. Daudz domāju kopā ar viņu par grāmatu “Mūzika zem lupas”. Tā ir par modernās mūzikas virzieniem, par tās iedarbību uz cilvēka psihi, zemapziņu. Tas ir pētījums, kāpēc mūzika izsauc vēlmi trakot, ārdīties, lauzt un plēst. Kāpēc mūzikas iespaidā cilvēks rīkojas neadekvāti, itin kā cita dvēsele iemājotu viņa ķermenī? Pagaidām Latvijā šīs ietekmes sekas nav plaši pētītas, sabiedrībā pat valda skepse, ja piemin šo tēmu. Domāju, ka ir laiks par to runāt jauniešiem saprotamā valodā. Varbūt tā varētu būt daiļliteratūra. Bet pārliecinoša. Līdzīga tai, ko ieraudzīju rakstnieka Viktora Suvorova romānā “Ledlauzis “Diena —M””. Tā ir versija par Staļinu, kura vadībā Padomju Savienība gatavoja pasaules revolūciju. Tās pirmajā posmā Hitleram bija jāsatriec Rietumeiropa, atbrīvojot ceļu Staļinam un padomju varas nodibināšanai visā kontinentā. Rakstnieks ir radījis ļoti ticamu, dokumentos un reālajā dzīvē balstītu situāciju, atcerēsimies vienu būtisku faktu: padomju karaspēks tika koncentrēts pie rietumu robežas, tas bija gatavs uzbrukumam nevis aizsardzībai, tam nebija pat savas zemes karšu, līdzi bija izsniegtas tikai Eiropas valstu kartes.

19.09.2003 Eva Mārtuža

You may also like...

1 Response

  1. : saka:

    Eva Mārtuža – Jaunā konservatīvā partija.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.