Līdz šim nebiju redzējis Askolda Saulīša “brīnumdarbu”- ATMODAS ANTOLOĢIJA un pat nezināju, ka tāda eksistē, līdz kāds šīs vietnes lasītājs par to ieminējās. Viņš arī vēlējās, lai es pasaku savas domas par to.

Šī filma ir visu šo sarkano noziedznieku reabilitācija !

Jau pēc pirmajām minūtēm bija jāsaķer galva un “jānovaidas”.

https://www.youtube.com/watch?v=2ytQ-rto8rk

Ja es nebūtu Latvijas aktīvās ATMODAS aizsācējs, es šo čekas murgu jau pēc desmit minūtēm būtu izslēdzis, bet tā kā mans uzdevums ir atmaskot komunistu- cionistu noziegumus pret latviešu tautu, tad iznāca to noskatīties līdz galam.

Varbūt, ka jaunajai paaudzei, kura nebija piedzīvojusi Padomju laikus, filmas personāžs un viņu “varonīgie” stāsti liksies ticami, bet iespējams, ka tas viss jau arī bija veltīts pēcAtmodas paaudzei- ar nodomu izdzēst vēsturisko patiesību. Nedomāju, ka tāds “Askoldiņš” nezināja par to, ko es šeit taisos sacīt un, proti, patiesību par šīs filmas “aktieriem”, bet neskatoties uz to, visi šie meli tiek dokumentēti un ielikti LR vēstures arhīvā.

Šai filmai, ja tā grib pretendēt uz kaut jel kādu objektivitāti, vēsturisko Patiesību, bija jāsākas ar mani un manis sacīto.

Bet- tā kā viss tas ir 4. maija kliķes pasūtījums ar nodomu: visus notikumus, kas saistīti ar maniem un latviešu tautas nopelniem Atmodas periodā, revidēt par labu komunistiem, tad mani ir jānoklusē, pat fiziski jāiznīcina.

Skatoties no šī redzes leņķa, A. Saulītis ir nepārprotami vainojams čekas centienos mani noslepkavot, jo, jebkuru melu gala iznākums ir: “asinis”- slepkavošana, varmācība un nelietīgi kari.

Tā ir fundamentāla patiesība, kas pastāv kopš radīta šī PASAULE, tātad- DIEVA LIKUMS.

Askolds Saulītis ir noziedzīga pasūtījuma īstenotājs. Ja nebūtu tādi “pasūtījuma” īstenotāji, tad nevarētu tikt pastrādāts arī pats noziegums, lai arī cik liela būtu pasūtītāja vēlme to veikt !

Šis Saulītis nav nekāds zaļknābis, kuram varētu “pierakstīt” nesenās vēstures nezināšanu. Uz viņa pleciem ir tieši puse no gadsimta. Tas ir pats saprātīgākais vecums, kāds vien ir iedomājams. Ir iegūta dzīves pieredze un garīgi- fiziskais potenciāls ir jaudīgs.

Un tagad paskatīsimies, kas par viņu tiek rakstīts: “Tautas frontes 25.gadu atceres mēnesī savu ceļu pie skatītājiem ir sākusi režisora Askolda Saulīša jaunākā dokumentālā filma „Atmodas antoloģija”. Arī šī, tāpat kā vairākas iepriekšējās filmas, stāsta par režisoram tuvām tēmām vēsturē. A.Saulīša veidotās filmas ir izpelnījušās gan skatītāju simpātijas un atzinību, gan apbalvotas ar nacionālo kino balvu „Lielais Kristaps”, kā arī guvušas ievērību aiz Latvijas robežām.”

Pirmais, kas mums ir skaidrs, ka 4. maija kliķes preses rupori neslavē nevienu, kas aizstāv latviešu tautas intereses. Simpātijas par viņa filmām var izteikt tie, kuri nezina vēsturi vai arī tie, kuriem tas jādara.

Kas attiecas uz starptautiskajiem un vietējiem vērtētājiem, tad tas arī nav nekāds noslēpums, kādam “lokam”(pseido tautībai un politiskajam virzienam) tie pieder. Jebkurš politiski izglītots un vēsturi zinošs latvietis “Atmodas antoloģiju” uzskatīs par krimināli sodāmu vēstures falsifikāciju. Nekur jau arī nākotnē šie falsifikatori- savas tautas nīdēji no soda neizspruks, jo tas ir apakšpunkts apsūdzībai: GENOCĪDS.

Kas tad šajā murgā– ATMODAS ANTOLOĢIJA*** ir stāstīts ?

Es gan to nodēvētu daudz savādāk.

Tas vairāk līdzinās stāstam par Atmodas iznīcināšanu un tās kriminalizācijas procesu.

Visi, pilnīgi visi intervētie un videozētie bija komunisti vai VDK darbinieki.

http://tautastribunals.eu/?p=16125

Kādus tik varoņdarbus šie, ar čeku saistītie padibenes, sev nepiedēvēja !?

Cik viss esot “gudri darīts”, lai tiktu pie ilgotās brīvības !

Ka esot cēlu ideālu dēļ “padzīta” Pilsoņu Kongresa ideja.

Vai šis pats Askolds nezināja un nesaprata, ka PK bija par šķērsli noziedzīgajai komunistu bandai, lai atkal tiktu pie varas grožiem ? Askolds to zināja, un kā vēl zināja, bet vienalga turpināja savu “antoloģiju”(dzejošanu). Vai viņš arī nezināja un nezin, ka visi šie “atmodisti” ir kļuvuši pasakaini bagāti- miljonāri ? Kāpēc šis sprukstiņš, kura vārds pēc dokumentiem skaitās Askolds Saulītis, ne reizi par to pat neieminējās ?

Kāpēc šis sprukstiņš savam “aktieru pulkam”, ar Johansonu priekšgalā, nepajautāja: Kāpēc Atmodas aizsācējs L. Grantiņš par 14. jūnija demonstrācijas organizēšanu tika iemests Šķirotas nometnē pie krievu kriminālistiem nosišanai ?

L. Grantiņu ar salauztām ribām un lauztu krūšu kurvi no nāves paglāba 30 ASV kongresmeņi ar klaida latviešu palīdzību, bet neviens no šiem “aktieriem” pat pirkstiņu nepakustināja Atmodas aizsācēja labā. Toties tagad it visi stāsta par saviem darbiem tautas “labā” ! Vēl jo vairāk, daudzi šeit pieminētie bija tieši līdzvainīgi manas slepkavības mēģinājumā.

Jebkuram no mums rodas ārprāta riebums, kad tiek rādīts čekas izdzimtenis un komunists krievžīds I. Godmanis. Šis slepkava nav pelnījis, ka viņu nošauj vai pakar, bet vienkārši jānosit kā ļaunas sērgas apsēstu suni.

Atmodas laikā tika noslepkavoti Slapiņš, Zvaigzne un Podnieks. Viņi, patiešām, bija goda un slavas cienīgi, bet ne tu, ar nolādētības zīmi apzīmogotais sātana kalps: Askolds Saulītis !

Toreiz tika runāts par “kaut kādu trešo spēku”, kas šo asinsdarbu veica. Tad, lūk, krievžīds Godmanis ir šī trešā spēka pārstāvis Latvijā. “Trešais spēks” bija nekas cits kā MASSADs, tas, kuram tu neliet, Askold Saulīt, šodien kalpo, tāpat kā “slavenais” Māris Ruks !

Bet turpināsim par šīs sātaniskās filmas “varoņiem”. Vareni maktenas “runātājas” ir Sandra Kalniete un Elita Veidemane. Abas ir vārda vistiešākajā nozīmē maukas, kuras savu šodienas stāvokli ir nopelnījušas “trinot kājstarpi” ar čekistu- MOSSADistu, latviešu tautas slepkavu, jau pieminēto I. Godmani. Tik “aptaukojušās” maukas, ka pat nekaunas par to sarakstīt grāmatas un stāstīt radio. LTF birojs bija pārvērsts par īstu dzertuves un maucības midzeni ! Godmanis ar Veidemani toreiz skaidrā tik pat kā netika redzēti, ja nu vienīgi, tad uz paģirām un tad atkal viss no gala… . Visi Tautas Frontes pasākumi tika saskaņoti ar Kompartijas Centrālo Komiteju. Kalniete un Vaidere pildīja kurjeru lomu starp LTF un CK !

S. Ēlerte, šī latviešu tautas nodevības odze, tad kad citi komunisti meta savas Partijas biļetes Atmodas ugunskuros, iestājās šajā sātaniskajā veidojumā, kas mūsu tautai maksājis neiedomājamu skaitu upuru un ciešanu. Un, kā redzam, tad atmaksājās, jo uz latviešu tautas bagātību rēķina ir kļuvusi par miljonāri. Šī garīgi kroplā radība kopā ar krievžīdu Karginu un Godmani ir iedzinusi Latviju neskaitāmu miljardu parādos. Viss nozagtais jau neatrodas Krievijā vai ASV, bet gan šo izdzimteņu nelikumīgajā dzimtenē Izraēlā.

Par varoni tiek arī taisīts alkoholiķis Dainis Īvans, kurš kādā dzēruma sirdsapziņas krīzes reizē pasacīja taisnību par šo “atmodistu” bandu. Viņa sacītais brīnumainā kārtā ir pazudis no “vēstures” plauktiem. Vienīgi LRTT vietnē tas atrodams.

Lūk viņa sacītais: ”Es teiktu tā – piedod, māte Latvija, ka pēc 20 gadiem, dzīdamies vairāk pēc personīga labuma, rausdami tavas bagātības tikai savā privātīpašumā, mēs esam aizmirsuši Tevi pašu un neesam rūpējušies par visu tavu bērnu, tikai par dažu izredzēto labklājību. Piedod arī par to, ka pie tava saimes galda daži ir brangi pārēdušies, tāpēc citiem atliek uz to tikai noskatīties. Un visupēdīgi, piedod, ka mums smagā brīvības nasta daudzkārt likusies par grūtu. Mēs esam svieduši to zemē un bēguši projām.”

Vairāk par šo deģenerātu varam lasīt šeit, kad cionisti viņam piešķir apbalvojumu Vācijā, tieši tajā pilsētā, kurā esmu apmeties uz pagaidu dzīvi. Vai sagadīšanās ? Protams, ka nē, tas ir sātanisks rituāls, kas vērsts pret mani, Patiesību un latviešu tautu. Bija taču darīts viss iespējamais, lai es tajā datumā vairs nebūtu šaisaulē: http://tautastribunals.eu/?p=28015

Pretekļi M. Zālīte un J. Peters arī paver savas pretīgās cionistu- komunistu “rīkles”. Peters bija viens no galvenajiem Atmodas grāvējiem un Maskavas pavēļu pildītājiem. Augstākās raudzes antilatvisks elements, tāpat kā komuniste Māra Zālīte, kuras vīrs ir VDK kapteinis, atklāta cioniste, visa latviskā nīdēja, kaut gan uzdodas par latviešu aizstāvi. Peters un Zālīte bija žīdietei- cionistei Vairai Vīķei Freibergai par konsultantiem latviešu valodas jautājumā. Tieši šie divi padibenes ir vainīgi, ka latviešu valoda Latvijā ir mazāksvarīga kā okupantu valoda. Visa Zālītes ģimene ir ģenētiski parazītiska un arī ir kļuvusi vairāku miljonu īpašniece !!! Par šiem parazītiem šajā i- vietnē jau ir pietiekoši daudz rakstīts. Ierakstiet šīs i- vietnes meklētājā šo noziedznieku vārdus un jūs uzzināsiet vairāk.

Vēl savu noziedzīgo fizionomiju šajā filmā rāda Škapars. Minēšu kādu gadījumu, kas norāda uz šī izdzimteņa attieksmi pret “gojām”, proti, pret latviešu tautu. Tas bija sen, kad Juris Vidiņš vēl nebija no čekistiem salauzts, bija H- 86 grupas vadītājs, kuru es viņam uzticēju pēc manas padzīšanas no Latvijas. Viņš atstāstīja gadījumu ar šo latviešu tautas nodevēju. Škapars uzrunājis Vidiņu: “Nāc pie mums, ko tu tur ar viņiem, mēs uzrakstīsim labāku MEMORANDU nekā viņi.”

Kad Juris Vidiņš vēlāk lasījis Škapara & Co rakstīto, viņš sacījis viņam: “Bet jūs jau tieši to pašu esiet uzrakstījuši, ko Grantiņš !”

“Nu jā, bet ko tad vēl citu mēs varējām uzrakstīt”, viņš “atcirtis” !

Lūk, tāda ir šī cionista un pretekļa Škapara attieksme ne tikai pret Atmodas aizsācēju, bet visu latviešu tautu: “Nāc pie MUMS, ko tu ar tiem gojām !”

Viena vienīga nolādēta zagļu un slepkavu banda !

“Vot tev i Atmodas personāls visā savā krāšņumā !!!”

Pirms gada bija raksts: Diskusija- Katrai paaudzei no jauna jāiegūst sava neatkarība

Raksts internetā pilnībā vairs nav pieejams, tāpēc es to iekopēšu šī raksta beigās. Tajā ir interesanta rindkopa, kas pilnīgā pretrunā ar šiem cionist- komunistiskajiem atmodistiem.

Lūk žurnālista sacītais: – 1990. gadā intervēju vienu no tā laika LPSR Valsts Drošības komitejas vadošajiem darbiniekiem. Viņš teica: Tautas fronte mudž no mūsu cilvēkiem, no pustrakajiem un lētticīgajiem. Arī mūsdienās daudzi uzskata, ka Tautas fronte esot bijis PSRS VDK projekts. Cik pamatots ir viedoklis, ka LTF bija čekistu projekts?

Ko atbildēja Godmaņa “šekumdrille” Veidemane, lasiet beigu pielikumā.

04.10.16     L. Grantiņš

***Jautājums ir arī par vārda ANTOLOĢIJA izmantošanu šajā “kriminālfilmā”. Skaidrojšā vārdnīca sacīts: Krājums, kurā apvienoti dažādu autoru daiļdarbi(parasti dzeja). Domādams neizdomāsi, kāds šim murgam ir sakars ar daiļdarbiem un dzeju ? Bet, ja Askoldo to tā saka, tad tam tā būs būt… .

Diskusija- Katrai paaudzei no jauna jāiegūst sava neatkarība

30.aprīlis 2015

Pirms 25 gadiem tautas lemti politiķi Latvijas PSR Augstākajā Padomē pieņēma tautas izsapņotu lēmumu – deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Katrai valstij ir savs juridiskais sākums vai turpinājums, bet nav nemaz tik daudz analogu, kuros fiksēta valsts atjaunošana pēc 50 okupācijas gadiem. Tāpēc šis dokuments ir unikāls un pielīdzināms pasaules slavenākajām neatkarības deklarācijām.

Kā tas bija un kā izskatās, šodienas acīm raugoties, sarunā ar bijušo AP deputātu Jāni Dineviču un kādreizējo LTF laikraksta Atmoda galveno redaktori Elitu Veidemani.

– 1990. gada 4. maijs – kāda jums palikusi prātā šī diena?

J. Dinevičs: – Šī diena bija manas politiskās darbības augstākais punkts, jo nobalsot par savas valsts atjaunošanu nav lemts katram.

E. Veidemane: – sagadījās tā, ka 1990. gada 4. maijā es nebiju Latvijā. Kādam no Latvijas Tautas frontes (LTF) vajadzēja doties uz Amerikas Latviešu apvienības (ALA) kongresu, kas notika Sanfrancisko. Tā kā visi galvenie tautfrontieši atradās Augstākajā Padomē, kur viņiem vajadzēja balsot par Latvijas neatkarību, uz ASV devos es, kaut gan tieši 4. maijā man ļoti gribējās būt Latvijā. Atceros, ka kongresā bija ļoti slikti telefonsakari ar Latviju. Pēc kāda laika tos beidzot nodibināja. Kad Ojārs Kalniņš pateica, ka Latvijas Augstākā Padome nobalsojusi par Latvijas neatkarību, visi kongresa delegāti piecēlās un aplaudēja. Es paliku sēžam: manas kājas bija kļuvušas kā no vates, un nebija spēka piecelties… Es tikai raudāju – aiz laimes…

– Veidojot deklarāciju, nopietnākās diskusijas bija par to, vai pasludināt pilnīgu neatkarību vai mīļā miera labad palikt pie t.s. pārejas perioda. Kāpēc tik daudz šķēpu tika lauzts par šiem formulējumiem?

J. D.: – Latvija nebija gatava vienā mirklī pasludināt, ka tā ir neatkarīga valsts, un darboties tās likumdošanas ietvaros, kas bija spēkā līdz 1940. gadam. Likumdošana bija jāmaina, bet to nevarēja izdarīt viena balsojuma laikā. Nevarēja atstāt šo juridisko bāzi, jo tā bija pieņemta bez Saeimas akcepta, tikai ar Ulmaņa valdības lēmumiem.

E. V.: – Nopietnās diskusijas sākās jau daudz agrāk: 1989. gada maijā, kad Pētera Laķa domubiedru grupa laida klajā 31. maija Aicinājumu, kas noteica nevis kaut kādas suverēnas Latvijas eksistenci suverēnā Padomju Savienībā, bet gan pilnīgi brīvu un neatkarīgu Latviju. Tad jau arī sākās nesaskaņas starp principiālajiem brīvības atbalstītājiem un mēreni rozīgajiem. Šīs nesaskaņas atspoguļojās arī LTF laikrakstā. Atmoda nešaubīgi bija par pilnu neatkarību. Savukārt liela daļa LTF valdes demonstrēja remdenu mērenību un piesardzību.

– Toreiz, kad tapa deklarācija, sabiedrība bija sadalījusies divos spēkos – LTF un Interfrontē. Tad uz vienu latvieti vēl nebija 10 partiju. Tātad par saturu it kā nevajadzētu būt lielām diskusijām, un tomēr bija. Par Interfronti viss skaidrs. Tajā darbojās neatkarības pretinieki. Taču nācās pārliecināt arī savējos – Pilsoņu kongresu un remdenos jeb t.s. rozā komunistus.

J. D.: – Pilsoņu kongress vispār neatzina šo parlamentāro ceļu, kuru piedāvāja LTF. Kongress uzskatīja, ka jāiet starptautiski pieņemtais, juridiski korektais ceļš, kaut arī tobrīd tas neveda pie Latvijas neatkarības atjaunošanas. Atcerēsimies, kāda bija rietumvalstu nostāja: esiet prātīgi, tikai – soli pa solim, netraucējiet Gorbačovam veikt reformas. Šaubos, vai Rietumus būtu interesējis PK viedoklis par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Laika gaitā ir pierādījies, ka mūsu izmantotā tā brīža likumdošana, kas ļāva ar 2/3 (138 balsīm) atjaunot neatkarības statusu, bija vienīgais un pareizais ceļš.

– Neatkarības deklarācijā AP izšķīrās par formulējumu pirmā republika. Ja toreiz nebūtu akcentēta šāda juridiskā pēctecība…

J. D.: – …domāju, ka rezultāts būtu traģisks. Jo tādā gadījumā visi, kuri atradās šajā teritorijā, kļūtu par Latvijas pilsoņiem.

– Ik pa brīdim krieviski rakstošajos medijos atskan pārmetumi: re, kā mūs piečakarēja, solot pilsonību visiem Latvijas iedzīvotājiem!

E. V.: – Tie ir meli un manipulācijas, lai kacinātu mūžam neapmierinātos.

– LTF programmā un tā laika svarīgākajos dokumentos tika teikts, ka pilsonību dabūs visi?

E. V.: – Nevienā LTF dokumentā nekas tāds nebija minēts.

J. D.: – Tieši tā! Nevienā dokumentā jūs neatradīsit solījumu piešķirt pilsonību visiem, automātiski. Tad jau tā vairs nebūtu atjaunota republika.

– Ja toreiz pilsonību dabūtu visi Latvijā dzīvojošie, protams, izņemot krievu militārpersonas, tas būtu apdraudējums Latvijai?

E. V.: – Tas būtu milzīgs apdraudējums. Atcerēsimies, kas notika tā dēvētajā valodu referendumā 2012. gadā: tūkstošiem krievvalodīgo, kas LR pilsonību bija ieguvuši naturalizējoties, balsoja par krievu valodu kā otro valsts valodu. Ja viņi būtu guvuši pārsvaru, tā būtu katastrofa ne tikai latviešu valodai, bet arī Latvijas valstij. Un, paskatoties uz to, kas tagad notiek Ukrainā, var tikai teikt: paldies dievam, ka Latvijā pilsonību neieguva visi. Ja būtu ieguvuši, tad reālā aina šodien būtu daudz smagāka.

– 1990. gadā intervēju vienu no tā laika LPSR Valsts Drošības komitejas vadošajiem darbiniekiem. Viņš teica: Tautas fronte mudž no mūsu cilvēkiem, no pustrakajiem un lētticīgajiem. Arī mūsdienās daudzi uzskata, ka Tautas fronte esot bijis PSRS VDK projekts. Cik pamatots ir viedoklis, ka LTF bija čekistu projekts?

E. V.: – Ja kādam tā gribas runāt, tad man jāsecina: tā ir jūsu personiskā pieredze, acīmredzot pats esat gājis čekas pavadā. Mani un laikrakstu Atmoda nevadīja nekāda čeka. Pie mums piektdienās gan nāca ņiprais čekists Jumītis, paņēma savus piecus Atmodas eksemplārus un aizgāja. Drošības komitejai taču vajadzēja zināt, ko domā tauta…

J. D.: – Arī par sevi varu teikt: mani čeka nevadīja. Jā, toreizējās LPSR VDK priekšnieks Edmunds Johansons paziņoja, ka LTF esot ar viņa organizāciju saistīti cilvēki. Pat ja tā, tad šī organizācija pamatīgi izgāzās, jo tās mērķis noteikti nebija Latvijas izstāšanās no PSRS. Redzam, kas šodien notiek Krievijā. Arī Putins ir bijušais čekists, un viņa mērķis ir impērijas atjaunošana, nevis graušana.

– Atmodas laikā tautu spārnoja augsti ideāli. «Kaut vai pastalās, bet brīvi» – šis teiciens jau ir folklorizējies. Toreiz šķita, ka nekas nespēs aizkavēt Latvijas kā labklājības valsts attīstību, bet… Pēc pārdesmit neatkarības gadiem cilvēki masveidā bēg no Latvijas. Kas tika izdarīts šķērsām?

E. V.: – Manuprāt, tādu lietu ir daudz. Bet galvenais ir tas, ka tie, kuri bija pie varas un varai pietuvināti, nespēja (vai negribēja) formulēt valsts mērķi. Vai šodien tas ir formulēts? Ir radītas kaut kādas programmas par dārgu naudu, taču neviena no tām nav iedzīvojusies realitātē. Tas nozīmē, ka no sirds nav izdarīts nekas. Nekas! Tie, kuri veikli prata pakāpties uz pleciem jūsmīgajiem, tautfrontiskajiem vīzīšu nēsātājiem un dziesmiņu dziedātājiem, tagad ir braši un bagāti kungi. Viņus maz interesē tie simti tūkstošu, kas aizbraukuši svešumā. Un atkal tiek radītas programmas, kas maksā miljonus – lai atgrieztu latviešus no svešuma. Kāda jēga no tām? Tikai tiem, kas saņem honorārus par šo bezjēdzīgo papīru radīšanu. Toties ir veiksmes stāsts, ko mūsu varturi ciniski izmanto kā dūmu aizsegu reāli smagām problēmām, kuras pagaidām negrasās risināt neviena valdošā vai nevaldošā partija. Visus interesē tikai kārtējās vēlēšanas – Saeimas, pašvaldību vai prezidenta.

J. D.: – Viens no bijušajiem mūsu prezidentiem uzdeva sev retorisku jautājumu – kas es esmu… Arī es vēlos jautāt: kas mēs bijām – AP LTF frakcijas deputāti, kuriem nācās realizēt tautsaimniecības un īpašuma reformu? Kritērijs, atlasot LTF deputātu kandidātus, bija ļoti vienkāršs – vai šis cilvēks nobalsos par neatkarības atjaunošanu un vai sabiedrībā būs pietiekams atbalsts, lai viņu ievēlētu? Taču, neskatoties uz kritēriju pieticību, LTF frakcija sanāca ļoti kvalitatīva un darboties spējīga. Manuprāt, LTF frakcijas deputātu darbības potenciāls bija augstāks nekā vēlāk saeimu deputātiem. Mēs paši izstrādājām likumprojektus. Tagad deputāti strādā ar valdības sagatavotiem projektiem. Protams, frakcijai bija arī vājas vietas. Piemēram, nebija izsvērta reformu plāna, likumprojekti tika skatīti pēc principa, kurš gatavs, nevis loģiskā secībā. Tas skaidrojams ar milzīgo likumprojektu skaitu, kuri īsā laikā bija jāpieņem, veidojot demokrātisku, sociāli atbildīgu valsts iekārtu. Tika arī pārspīlēta brīvā tirgus iespēja sakārtot tautsaimniecību. Par globalizācijas ietekmi uz mazu valstu ekonomiku nerunāja vispār.

– Ar ko bija jāsāk, atjaunojot Latvijas tautsaimniecību?

J. D.: – Bija jāmazina valsts regulējošā loma tautsaimniecībā, ļaujot attīstīties tirgus ekonomikai; jānostāda vienādu iespēju priekšā visas īpašuma formas – valsts, pašvaldību un privātais īpašums. Valsts tautsaimniecība nevar efektīvi attīstīties, ja naudas emisija notiek citā valstī un tā nekontrolēti plūst pāri robežai. Tāpēc steidzami nācās atjaunot nacionālo valūtu. Bija jāveido tautsaimniecību regulējošas institūcijas un normatīvā bāze. Valsts regulējošās lomas mazināšana tautsaimniecībā un īpašuma formu dažādošana tika veikta privatizācijas ceļā, īpašumu atdodot bijušajiem īpašniekiem un paredzot jaunu maksāšanas līdzekli – privatizācijas sertifikātus.

– Cilvēki ilgojās pēc sociāli taisnīgas valsts, bet pievīlās un brauca prom. Kāpēc Latvijā neizveidojās plašs vidusslānis, «kurā būtu rodams ētikas, inteliģences un garīguma balsts»? (Ojārs Spārītis)

J. D.: – Ar nolūku veidot vidusšķiru un iespējami taisnīgāk sadalīt padomju laikā radītās materiālās vērtības tika ieviesti privatizācijas sertifikāti. Par sertifikātiem strikti iestājās LTF otrā viļņa vadība, bet pietiekami skeptiski bija virkne ekonomiski domājošu frakcijas deputātu. Rezultātā sertifikātu piekritēji guva virsroku. Lēmums tika pieņemts vairāk mīļā miera labad nekā aiz pārliecības.

Praktiskais ieguvums bija iespēja privatizēt padomju laikā uzceltos dzīvokļus. Piedalīties saimniecisku, ražojošu objektu privatizācijā, kļūstot vismaz par mazo akcionāru, parastam sertifikātu īpašniekam bija praktiski neiespējami. Sākās masveida sertifikātu uzpirkšana par cenu, kas bija četras piecas reizes zemāka par nominālo. Tie, kam bija līdzekļi, ar vienu latu nopelnīja piecus, bet tie, kuriem bija jāsaņem kaut kas piecu latu vērtībā, saņēma vienu. Ko varēja darīt citādāk? Sertifikāti nedrīkstēja kļūt par preci. Vispirms tiem bija jākļūst par īpašumu vai īpašuma daļu (dzīvoklis vai akcijas), un tikai tad īpašums būtu prece. Šis ir tipisks piemērs, ka brīvais tirgus tomēr visu neatrisina.

Vēl viens iemesls, kāpēc cilvēki vīlās: sabiedrībā valdīja maldīgs uzskats – es noteikti nebūšu darba ņēmējs, bet gan darba devējs, vadīšu kaut vai nelielu veikaliņu vai darbnīcu. Pasaulē ir iekārtots citādi – 80% ir darba ņēmēju un tikai 20% ir darba devēju.

– Latvijas sabiedrība nebija gatava kapitālismam. Jānis Peters reiz intervijā teica: «Tikko atausa sūrā kapitālisma ikdiena, sākām izturēties kā pirmatnējo cilšu piederīgie, kas pirmoreiz ieraudzījuši spožas stikla krellītes.»

E. V.: – Bet, citējot vēl kādu klasiķi, jāatgādina: jebkurš sliktais kapitālisms ir daudz labāks par jebkuru labo sociālismu. Taču Latvijas sabiedrība nebija gatava tam, ka vajadzēs strādāt daudz intensīvāk nekā attīstītajā sociālismā. Tā nebija gatava tam, ka būs sūra konkurence, zaudējumi un netaisnības.

– Cilvēki bija neapmierināti, kā notika privatizācija. Varēja to darīt citādāk…

J. D.: – Noteikti, vismaz caurspīdīgāk. Sevišķi rūpniecībā. Bet vai varēja dārgāk? Varēja, bet tad rūpniecības preču tirgu nāktos izvēlēties Krievijā un citās bijušajās PSRS republikās, jo Eiropā šīs preces nebija konkurētspējīgas.

– Bijām pārliecināti, ka Latvijas tautsaimniecība būs pašpietiekama. Kad jūs sapratāt, ka tā nebūs?

J. D.: – Godmaņa valdība lūdza ekspertus no Hamburgas ostas izvērtēt Rīgas ostas perspektīvas kravu apritē. Atbilde bija: visperspektīvāk Rīgas ostu izmantot kā buru un motorjahtu novietni. Rietumos neviens konkurentus atplestām rokām negaidīja. Te arī slēpjas atbilde, kāpēc pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā strauji kritās IKP. 1988. gada līmeni mēs sasniedzām aptuveni 10 gadus pēc neatkarības deklarācijas pieņemšanas. Taču ilgtermiņā centieni darboties Eiropas tirgos bija pareizs lēmums.

Līdz nesenai pagātnei uz tautsaimniecības un īpašuma reformu skatījos tikai no pozīcijām, vai tika sasniegts optimālais ekonomiskais efekts. Tagad, pēc Krievijas agresijas Ukrainā un Krimas okupācijas, es domāju: kā būtu, ja Latvija izvēlētos sadarboties kopuzņēmumos ar Krievijas militāri rūpniecisko kompleksu? Diez vai tad Latvija būtu ES un NATO dalībvalsts. Mani šokē viedoklis, ka ekonomisko interešu vārdā iesaka paklusēt par Krievijas rīcību Ukrainā. Esmu to dzirdējis arī no latviešiem. Protams, darba vietas ir vajadzīgas, bet vai tāpēc jāklusē par noziegumu?

– Kā jums šķiet – šodien ir tāda ideja, kas spētu saliedēt un spārnot tautu kā toreiz, 90. gadā?

J. D.: – Kaut kur lasīju atziņu, ka katrai paaudzei no jauna ir jāiegūst sava neatkarība. Esmu pārliecināts: tā paaudze, kura šobrīd nāk politikā, to atkal izdarīs.

E. V.: – Nav citas idejas, ir tikai ideja par brīvību. Tā manī rada vietu cerībām un ticībai, ka viss vēl nav zaudēts.