I. Ronis. ECT veiktais terora akts(turpinājums)

Sākums: http://tautastribunals.eu/?p=32819

Minētās J. Stradiņa grāmatas publicēšanas mērķis ir visai caurspīdīgs- slēpt padomju okupācijas laika zinātnieku līdzdalību PSRS bruņoto spēku veiktajos kara noziegumos pret okupētās valsts civiliedzīvotājiem, izmēģinot padomju bioloģiskos ieročus. J. Stradiņš savā grāmatā vispār noliedz, ka 1946. gadā darbojās LVU Seroloģijas institūts, kuru pēc L. Bērijas rīkojuma nodeva LPSR ZA(skatīt zinātnisko institūciju rādītāju- 672., 675. lpp.). J. Stradiņš runā vienīgi par ZA Serumstaciju, bet Seroloģijas institūts J. Stradiņa grāmatā it kā esot darbojies vienīgi 1941. gadā(121.lpp.).

2.3. Minētajā grāmatā J. Stradiņš ir izstrādājis patiesībai neatbilstošo šodienas oficiālo viedokli par okupētās Latvijas zinātnieku līdzdalību slēgtajos(slepenajos) projektos. Tā J. Stradiņš raksta: “Īpašu pieminējumu pelna Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas institūtos veiktie “slēgtie”(slepenie) pētījumi, kas  izpildīti vai nu pēc attiecīgo PSRS ministriju(Zinātnes un tehnikas Valsts komitejas), vai pēc ideoloģisko direktīvo orgānu(arī VDK) pasūtījuma(sabiedriskajās zinātnēs). Jāpiebilst, ka šādus darbus institūti toreiz pat īpaši meklēja, jo te bija saistīti ar prāviem papildus finansējumiem. ZA arhīvā pašreiz nav atrodams pietiekams materiālu kopums, lai pilnā mērā varētu restaurēt šo akadēmijas darbības jomu(liela daļa šo materiālu institūtos iznīcināta 1990. – 1991.g.). Arī daudzi šo pētījumu līdzdalībnieki neuzskata par iespējamu izpaust darbu saturu autortiesību saistību dēļ. Institūtu dienesta atskaitēs šie jautājumi, protams, nav atspoguļoti. Taču mūsu rīcībā esošie dokumenti un kompetentu zinātnieku intervijas ļauj izdarīt dažus principiālus atzinumus”(301.lpp.).

Akadēmiķis J. Stradiņš konkrēti runā vienīgi par līdzdalību raķešu tehnikas izstrādē u.c. Taču J. Stradiņš nemin to, ka iesniedzējs mēģināja viņu intervēt- vai patiesībai atbilst informācija, ka staļinisma kundzības laikā viņa tēva Paula Stradiņa vadītajā Eksperimentālās medicīnas institūtā jaunu preparātu pārbaudei izmantoti politieslodzītie. Tāpat ne vārda par to, ka pats J. Stradiņš ar savu laboratoriju līdzdarbojās LPSR ZA Organiskās sintēzes institūta slēgtajos(slepenajos) projektos, pats personiski nodarbojies arī ar Rietumu patentu uzlaušanu.

J. Stradiņš piemin tikai vienu manu rakstu par šo tēmu Ņujorkas latviešu laikrakstā “Laiks”(J. Ronis. Vai sarkanie teroristi turpinās darīt ļaunu ?//”Laiks”, 1996. 27. aprīlis, 32. nr.). Tā viņš raksta: “Nav izdevies atrast liecības, ka Latvijas zinātnieki būtu piedalījušies jaunu psihotropu vai līdzīgu vielu un vēl jo vairāk psihotronu aģentu izstrādē tieši pēc VDK vai militāro resoru pasūtījuma, kā to hipotēzes veidā pieļāvis I. Ronis(301. lpp.). Tālāk tiks minēti konkrēti pierādījumi, ka arī šinī gadījumā J. Stradiņš melo.

Kas attiecas uz slēgtajiem(slepenajiem) pētījumiem, tad LPSR ZA Vēstures institūtā kopš 1981. gada decembra, kad kļuvu par šī institūta direktora vietnieku zinātniskajā darbā, bet 1989. gadā arī par direktoru- lielākais politiskais pasūtījums nāca no PSKP CK Sekretariāta- sagatavot tādu dokumentu krājumu, lai 1940. gada Latvijas militārā okupācija izskatītos pēc sociālistiskās revolūcijas.

Arī visai biežie LKP CK uzdevumi saistījās ar okupācijas fakta aizmiglošanu, kā arī citu marksistiski – ļeņinisko dogmu aizstāvēšanu. Nekādi lietvedības, vai citi dokumenti līdz 1996.gada februārim- minētajā institūtā nav iznīcināti. Vēlākie notikumi gan rada aizdomas, ka KGB slēgtie(slepenie) rīkojumi tika doti LPSR ZA Vēstures institūta Arheoloģijas un Etnogrāfijas nodaļām- noslēpt atskaites un no institūta direkcijas arheoloģiskos izrakumus un etnogrāfiskajās ekspedīcijās iegūtos artefaktus un slepeni tos nodot LPSR VDK. Ja tas tā patiesi būtu bijis, tad šis slepenais projekts tika realizēts direktoram V. Karaļūnam un man, kā viņa vēsturniekam, vēlāk arī direktoram, aiz muguras(..)

2. 4. Cik iesniedzējam ir zināms, tieši LPSR KGB pasūtījumus pildīja LPSR ZA Filozofijas un socioloģijas(agrāk- Filozofijas un tiesību institūts), kad tajā darbojās LPSR KGB rezerves virsnieks Jānis Vējš, šobrīd asociētais profesors Kristīgajā akadēmijā Bulduros un pašreizējā LU Filozofijas un socioloģijas institūta direktore, profesore un akadēmiķe Maija Kūle – koordinējot latviešu politisko bēgļu Rietumos darbības izpēti tēmas “buržuāziskās ideoloģijas kritika” ietvaros.

3. 1. Protams, iesniedzēja rīcībā nav un nevar būt nekādi dokumentāli pierādījumi par iespējamo A. Kirhenšteina un viņa mantinieku slepenās laboratorijas(uz Ostlandes nāves fabrikas bāzes) darbības nelegālu atjaunošanu šodien.

Uz J. Stradiņa vadītās mafiozās grupas iespējamiem aktīviem kara noziegumiem norāda, ka šodienas realitāte- encefalīta ērču pandēmija Latvijā, tā īpaši minētās grupas izmisīgie centieni garu gadu garumā slēpt Ostlandes nāves fabrikas reālas eksistences un darbības dokumentāli pierādīto faktu.

Lai gan iesniedzējs visai rūpīgi izpētīja LZA arhīvu, viņam tajā neizdevās atrast A. Kirhenšteina slepenās laboratorijas pēdas. Savā laikā psihotrono ieroču(torsionu ģnerators- kompetents šajā jautājumā ir LZA akadēmiķis un 11. Saeimas deputāts Vienotības frakcijā Andris Buiķis) izstrādes sakarībā, drīz pēc tam mirušais akadēmiķis Edgars Siliņš visai detalizēti informēja iesniedzēju par noslepenoto laboratoriju finansēšanas un atskaišu praksi- tas viss noticis tikai caur Maskavu, Latvijā neatstājot nekādas dokumentālas pēdas. Ļoti ticams, ka tā tas arī bijis ar A. Kirhenšteina reorganizēto Ostlandes nāves fabriku.

3. 2. P. Gurviča represēšanas lietā glabājas ļoti svarīga informācija par viņu, kuru LPSR KGB nodaļas priekšnieks Sirovatskis 1968. gadā snidza KGB Izmeklēšanas nodaļas priekšniekam apakšpulkvedim V. K. Izvestnijam: “Ziņoju, ka no Latvijas PSR Ministru padomes KGB arhīva materiāliem redzams, ka Jūsu interesējošais- Gurvičs Persijs Borisovičs, dzimis 1919. gadā, patiesi uzturēja kontaktus ar Latvijas PSR KGB orgāniem no 1944. gada decembra mēneša līdz 1947. gada oktobra mēnesim.”(9.sēj.218.lpp.)

P. Gurviča KGB stukača pseidonīms bija Pogoreļec un ar viņu 1947. gadā pārtrauca kontaktus neuzticamas informācijas sniegšanas dēļ, taču P. Gurēvičs līdz pat savam arestam cīnījās, lai atkal kļūtu par KGB stukaču.

P. Gurēvičs mūsu dienās paguva Vācijas FR nopublicēt savus memuārus, kuros viņš savu slepeno sadarbību ar KGB noklusē, bet Medicīniskās zooloģijas institūtu nepatiesi ir iztēlojis par kādu nevainīgu laboratoriju, kurā gatavots pret- utu pulverītis.

Minētie P. Gurviča memuāri ir visai pārliecinošs pierādījums tam, ka viņš atkal bija kļuvis par KGB stukaču un slēpa F. Šteinigera u. c. Medicīniskās zooloģijas institūta darbinieku kara noziegumus tāpēc, ka nepārprotami arī Ostlandes nāves fabrikas bijušie darbinieki bija tikuši šantažēti par KGB slepenajiem līdzstrādniekiem. Tas izskaidro arī faktu kā 1944. gadā no Rīgas evakuētā Medicīniskā zooloģijas institūta izstrādnes nokļuva pie akadēmiķa Augusta Kirhenšteina. Izšķiroša liecība par labu šai versijai ir arī tas, ka PSRS puse nesniedza propagandistiski tai tik izdevīgo materiālu par nacistu Medicīniskās zooloģijas institūtā izstrādāto bioloģisko ieroču pielietošanu pret karagūstēkņiem un civiliedzīvotājiem- ne Starptautiskajam Kara tribunālam Nirnbergā, pat ne Rīgas Kara tribunālam 1945. – 1946. gadā, kura materiālus autors paguva izskatīt 1993. gadā bijušajā PSRSKGB Centrālajā arhīvā maskavā.

Par nacistu noziegumiem medicīnas laukā Rīgas Kara tribunālam referēja Jāņa Stradiņa tēvs Pauls Sradiņš, noklusējot Ostlandes nāves fabriku. Kaut gan, kā tika minēts, NKVD šī informācija bija jau kopš 1944. gada oktobra.

Ticamas hipotēzes veidā var apgalvot, ka NKVD kontaktus ar P. Gurviču pārtrauca tāpēc, ka viņš turpināja dalīties atmiņās par darbu Medicīniskās zooloģijas institūtā, kā to pierāda vairākas liecības(pielikums11., 12., 13. dokuments), kas tobrīd vairs nebija vēlams.

No KGB loģikas viedokļa neparasta bija arī P. Gurēviča pilnīga reabilitācja, pārtraucot viņa krimināllietu it kā nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Bet P. Gurvičs taču bija atzinies, ka kļuvis par Medicīniskās zooloģijas institūta direktora un Ostlandes reihskomisariāta  referenta rasu jautājumā Friča Šteinigera slepeno ziņotāju(pielikuma 14. dokumenta 4. lp.) Vēl līdz reabilitācijai P. Gurvičs pārsteidzoši ātri arī atjaunoja spīdošu karjeru Vidusāzijas, vēlāk Tulas pedagoģiskajos institūtos- strādājot par svešvalodu profesoru un pat katedru vadītāju, kas taču visai pārliecinoši pierāda, ka P. Gurvičs bija atguvis KGB uzticību un atsācis stukača darbību.” (citāta beigas).

Ko ir nogrēkojies Kirovs Lipmans ?

ECT prezidenta un sekretāra prettiesiski iznīcinātajā vēsturnieka I. Roņa 2013. gada 11. septembra sūdzībā ECT pret Latvijas valsti konkrēti tika apsūdzēta Valsts prezidenta preses padomnieces Līgas Krapānes 2013. gada 27. augusta vēstule Nr. 1622 ar kuru tika atteikta viņa 2013. gada 30. jūlija iesnieguma Valsts prezidentam un Nacionālās drošības padomes priekšsēdētājam Andrim Bērziņam izskatīšana. Visu izsaka nupat minētā iesnieguma virsraksts: “Iesniegums par lielu, nesodītu nacistu Trešā reiha un komunistu PSRS kara noziegumu slēpšanu: par hbioloģisko ieroču pielietošanu, lai iznīcinātu padomju karagūstekņus okupētajos Austrumu apgabalos(Ostlande), ko apzināti veic vēl Valsts prezidenta G. Ulmaņa un LZA viceprezidenta, vēlāk prezidenta akadēmiķa J. Stradiņa izveidotā Latvijas Vēsturnieku komisija, kura šodien darbojas Jūsu patronāžā.

LVK nodarbojas ar 2. pasaules kara vēstures apzinātu falsifikāciju, lai noslēptu acīmredzamo faktu, ka minēto bioloģisko ieroču tehnoloģijas pret civiliedzīvotājiem  šodien aktīvi izmanto lielākie “Grindex” akcionāri LZA Senāta priekšsēdētāja J. Stradiņa vadībā, lai gūtu lielāku peļņu !

Vēsturnieks Indulis Ronis arī šodien uztur spēkā ECT 2013. gadā izteiktās apsūdzības pret toreizējiem Valsts prezidentu Andri Bērziņu, ministru prezidentu Valdi Dombrovski un 11. Saeimas spīkeri Solvitu Āboltiņu par nacistiskā un komunistiskā totalitāro režīma kara noziegumu apzināti ļaunprātīgu slēpšanu, mēģinot pat fiziski iznīcināt vēsturnieku I. Roni par uzdrošināšanos pateikt patiesību par šiem drausmīgajiem noziegumiem. Šeit gan ir nepieciešams precizējums- eventuālo kara noziedznieku sarakstā ierakstīt arī Kirova Lipmana vārdu.

Sūdzības iesniegšanas laikā vēsturnieks Indulis Ronis par GRINDEX galveno akcionāru uzskatīja Jāni Stradiņu, kurš, kā LZA viceprezidents, vēlāk prezidents, bija galvenais LZA Organiskās sintēzes Eksperimentālās rūpnīcas pri(h)vatizators , neļaujot rūpnīcai pārveidoties par tautas labklājības kapitālisma pilnīgi autonomu uzņēmumu, labāko nozares speciālistu vadībā. Pēc neoficiālas, taču visai ticamas informācijas šodien J. Stradiņš sev esot nodrošinājis vairāk nekā 3000 (trīs tūkstošus) eiro lielu vecuma pensiju uz galējā nabadzībā iedzīto pensionāru lielākās daļas rēķina.

To šim noziedzīgās ģimenes plēsonīgai atvasei izdevās panākt apzinīgi ļaunprātīgi izmantojot valdības labticīgi Latvijas Zinātnes padomei deleģētās tiesības pašai noteikt emirēto zinātnieku vecuma pensiju apmēru. Par attiecīgās komisijas priekšsēdi Stradiņš nozīmēja LZA eksprezidentu Tāli Milleru, morāli pilnīgi degradētu personu, kurš nekautrējās atklātībā klāstīt savu sadarbību ar veco čekistu saveidotajiem jaunajiem Latvijas specdienestiem. Pašam T. Milleram piešķirtās pensijas apmērs pārsniedzot 2000 eiro mēnesī.

Tikai nesenā skandāla laikā, kad atklājās, ka GRINDEX no akciju sabiedrības klaji noziedzīgā veidā ir pārvērsts de fakto par Kirova Lipmana un viņa dēla privātu laupītājkapitālistisku uzņēmumu, vēsturnieks Indulis Ronis saprata, ka galvenā aizdomās turamā persona par kara noziegumu veikšanu globālo teroristu kara apstākļos ir Kirovs Lipmans. Proti, pretēji pārējo akcionāru prasībai daļu 2014. gada peļņas novirzīt ražošanai, šie abi finansu džungļu plēsoņas visu peļņu sabāza savās nepiepildāmajās kabatās. Līdz ar to vēsturnieks I. Ronis noticēja arī oral history versijai, ka Kirova tēvs un viņš pats darbojušies dziļi noziedzīgajās okupācijas laika represīvajās struktūrās !

Taču vēsturnieks Ronis uztur spēkā arī savas apsūdzības pret akadēmiķi Jāni Stradiņu. Tas ir saistīts ar manas ģimenes lielāko traģēdiju, par vecākās meitas Vijas likteni 2013. gada 16. augusta iepriekšējā sūdzībā ECT ir arī šādas rindas: “Administratīvās rajona tiesas tiesnesi Māri Medni iesniedzējs vēl 2005. gadā informēja arī par otru iespējamu versiju, ka 1981. gada aprīlī Rīgas 1. Dzemdību namā Vijiņa mātei ir nozagta, apbedīšanai izsniedzot sveša bērniņa mirstīgās atliekas. Mūsu aizdomas pastiprināja tas, ka 1. Dzemdību namā mums parādīja nepārprotami viltotu Vijiņas medicīnisko LIETU.

Tagad ekshumācija vairs nav iespējama, jo minētā procesa laikā nomira sievas brāļa Arņa Āboltiņa(strādā Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā un Brāļu kapu komitejā) sieva Maija Āboltiņa(KGB rezerves virsnieka Kristīgās akadēmijas asociētā profesora Jāņa Vēja meita), viņu apbedot  ģimenes kapa vietā Vijiņas apbedījums tika izpostīts.

Punktā 5. 2. iesniedzējs informēja Administratīvo rajona tiesu, ka zīdaiņu samainīšana nebija retums okupācijas laikā. Sabiedrībā valdīja pārliecība, ka šādu gadījumu bija simtiem.

Taču Administratīvās rajona tiesas tiesnese K. Jandava 2012. gadā atkārtoja tiesneša M. medņa pašu antihumānāko, pašu prettiesiskāko rīcību- ignorējot lūgumu palīdzēt noskaidrot vai bērniņš ir miris, vai tomēr nozagts mātei(2012. gada 14. jūnija pieteikuma 5. 1. – 5. 3 punkts).”

K. Jandavas atteikšanos pieņemt tiesvedībā iesniedzēja pieteikumu akceptēja, kā Administratīvās apgabaltiesas tiesneši M. Birzgalis, K. Berķis un A. Šteinberga, tā Senāta Administratīvo lietu departaments, kaut gan iesniedzējs Augstākās tiesas Senātam norādīja, ka “prasītājs sniedza informāciju par lielu kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci un cilvēcību noklusēšanu, pat slēpšanu valsts amatpersonu, tiesnešu un ierēdņu līmenī, kas ir Krimināllikuma 74 prim panta un 78. pantā kvalificētas noziedzīgas darbības. Minētajā pieteikumā(punkts 5. 1- 6) pieteicējs  ir pieteicis milzīgus joprojām nesodītus noziegumus pret cilvēcību, kas ir tieši skāruši pieteicēju un viņa ģimenes locekļus.”

Respektējot katra cilvēka, katras ģimenes pašu vissvarīgāko un vissvētāko pienākumu- rūpes par bērnu drošību, lai vispār būtu tiesības saukties par cilvēcisku, nevis cilvēkveida būtni, vēsturnieks Indulis Ronis vairākkārtīgi mēģināja panākt izlīgumu ar LZA. Lai iegūtu kaut vai pašus minimālāks līdzekļus advokāta noalgošanai, lai aizdomas par nozagto zīdaini varētu pārbaudīt atbilstoši nacionālās likumdošanas un starptautisko tiesību normām !

Visus šos mēģinājumus provinciāla Mefistofelīša galēji bezkaunīgā manierē nepieļāva disidentes Lidijas Lasmanes- Doroņinas kundzes publiskā telpā atmaskotais KGB stukačs akadēmiķis Jānis Stradiņš. Vēsturnieks I. Ronis šeit var vienīgi piebilst- šis okupācijas laika akadēmiķis J. Stradiņš patiesībā nav nekāds zinātnieks, bet gan liels nosodīts sovjetu okupācijas laika kara noziedznieks pret cilvēci un cilvēcību, kas tālāk neciešamā veidā ir līdzdalībnieku atstāts brīvībā.

Okupācijas laikā KGB šantažētā provinces skolotāja Andra Piebalga ievēlēšana š. g. 4. jūnija kongresā par Vienotības Valdes priekšsēdētāju ir kapu zvans konstitucionālismam Latvijā, kur jau tāpat Eiropas Savienības finansu džungļu makaku oligarhu interesēs pieņemtās Eiropas Komisijas regulas tiek stādītas augstāk par Satversmē garantētajām cilvēka tiesībām Latvijas pilsoņiem un iedzīvotājiem.

Vairs ir atlikusi vienīgi pati pēdējā iespēja- trauksmes celšana, lai pārliecinātu planētas iedzīvotāju starptautisko domu- ka vienīgā iespēja izraut Latviju no starptautiskās noziedzības un okupācijas laika kara noziedznieku pret cilvēci un cilvēcību varas- ir ANO aizbildniecības nodibināšana pār Latvijas Republiku !

Dievs Tava zeme deg !!!

Dievs svēti Latviju !!!

03.07.16

Turpinājums sekos… .