Lasītājs par A. Maltas uzsaukuma projektu
LRTT pasts: raksta Elmārs
Par Artūra Maltas uzsaukuma projektu
http://tautastribunals.eu/?p=27288
Tas uzsaukums, manuprāt, ir totāls murgs un tā mērķis ir radīt kārtējo haosu.
Vai tiešām tie, kuri ir it kā parakstījušies, neapjēdz, ka mīta: «Situāciju var uzlabot valsts iekārtas vai pie varas esošā sastāva nomaiņa.» izplatīšana jau savā būtībā ir noziedzīga rīcība. Valsti atkritumos ir ievilkušas nevis kaut kādas abstraktas valdības, bet gan konkrēti, dzīvniecisku tieksmju vadīti (pēc būtības – garīgi kropļi) cilvēciņi, kuriem ir arī vārdi un uzvārdi. Likumu mums Latvijā ir pietiekoši daudz, lai tos, kuru darbība vai bezdarbība ir nesusi sabiedrības un Valsts attīstībai vienīgi postu, sauktu pie atbildības atbilstoši likumam.
>Latvijā valda klanu sistēma, un viena klana nomaiņa (ieskaitot fizisku iznīcināšanu, piemēram, atšaujot vai pakarot) pret kādu citu klanu nevar radīt pozitīvas izmaiņas nācijas valstiskās apziņas formēšanā (likt justies piederīgam nācijai un Latvijas valstij, nevis klanam).
>Klanu jeb „radu būšana” eksistē nevis ar likuma spēka palīdzību, bet gan ar spēka likumu – stiprākā tiesībām iznīcināt vājāko.
>Klanā kopējas radniecības elementi var būt gan ģimeniski (piemēram, Guntis Belēvičs un tā dēls), gan interešu grupu, studiju biedru, partiju (piemēram, biedri komunisti) u.t.t.
>Klani, gluži kā vilku bari, savā starpā nemitīgi plēšas par labāko kumosu.
>Klani konkurē savā starpā. Kur ir konkurence, tur nav iespējamas līdztiesīgas attiecības, nevar pastāvēt nekas kopīgs un vienojošs, nevar pastāvēt Valsts.
>Klani nerada nekā jauna, tie tikai aprij salaupīto.
Tiesisku Valsti nevar nedz atjaunot, nedz izveidot, kamēr pastāv klanu sistēma. Varētu sākt ar lielākā – kompartijas klana likvidēšanu. Es šeit nedomāju, ka uzreiz visi komunisti jānošauj, bet gan par to, ka jāpilda beidzot arī likums – Latvijas Republikas Satversme, kurā nu ir ierakstīts, ka:” Tā (Tauta) godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.”
>Kādēļ komunistiskā režīma personāži Valstī ieņem atbildīgus amatus ?
>Viņu laiks ir būt vēstures mēslainē kopā ar visu viņu ideoloģiju.
Vai nosodīšanai ir jābūt tikai kā pirksta pakratīšanai un piedošanai? Varbūt jārīko referendums par reālu sodīšanu – mazākais sods, kam piekrītu, ir atņemt tiesības ieņemt jebkādus amatus valsts pārvaldē. Vai komunistisko režīmu un tā sekas (arī pa Eiropas Savienību klimstošos, atkal sev lielāko kumosu kampjošos, kompartijas biedrus) vispār ir iespējams reāli nosodīt, jo, spriežot pēc nacionālās piederības, komunisti pārsvarā ir žīdi?
Komunisti, kuri ir arī žīdi pēc tautības vai kuri ir arī jūdi pēc ticības, tak sāks brēkt, pat skaļāk par kaušanai nolemtu cūku, par nacionālā naida kurināšanu un par KL 78.p. un bāzīs acīs antisemītismu.
„Sabiedriskā Tirgus saimniecības atjaunošanu uz ekonomikas pamatlikumu bāzes!” © – šis citāts liek domāt vai nu par neizpratni par to kas ir ekonomikas pamatlikums, vai arī apzinātu maldināšanu kādu savu, vai sava klana interešu aizstāvēšanai. Juristi ir noformulējuši tēzi: „Ekonomikas pamatlikumi pirmām kārtām vērsti uz konkurences attīstīšanu un tādēļ vēlme būt aizsargātam pret nevēlamu konkurenci principā netiek uzskatīta par tiesisku interesi un tādējādi to nevar aizstāvēt tiesā.” Tātad ekonomikas pamatlikumi balstās uz konkurenci. Konkurence ir sabiedrību un līdz ar to arī Valsti, šķeļošs un iznīcinošs spēks. Kur valda konkurence, tur nevar pastāvēt vienojoši spēki, tur nav arī Valsts. Tur ir tikai teritorija, kurā mitinās divkājainu dzīvnieku populācija.
Konkurence (jebkāda – labākais sportists, lielākais ražotājs, lētākais produkts u.t.t) rada noziedzību.
Ekonomiskās attiecības, kad materiālās vērtības (nauda, zelts, ražošanas iekārtas u.t.t) ir svarīgākas par garīgajām, iznīcina Mīlestību ģimenē, iznīcina Mīlestību sabiedrībā, iznīcina iespēju izveidot Valsti, iznīcina, ja tāda jau ir radusies, arī Valsti (vispirms garīgi – pārvēršot Cilvēku dzīvniekā, tad arī materiāli – dzīvnieki aprij to, ko spējuši viens otram atņemt).
Par uzsaukumā apgalvojuma formā izteikto Satversmes 66. un 68. pantu pārkāpumiem – ja jau ir noticis Likuma pārkāpums, tad par to ir jāsaņem arī Sods.
Atlaist Saeimu par pamatlikuma tīšu pārkāpumu – nozīmē Piedot.
Latvija nav baznīca, Valsts likumos nav paredzēta grēku atlaišana (indulģences pirkšana).
Piedodot noziedzniekiem, mēs paši par tādiem kļūstam.
Piedodot Satversmes pārkāpumu vienreiz, mēs radām likuma pārkāpējos nesodāmības un visatļautības apziņu. Tādējādi radām iespēju atkal un atkal pārkāpt Satversmi, līdz rakstītā Likuma vienīgais praktiskais pielietojums būs iespēja ar to atslaucīt savu pēcpusi. Pēdējo 15 gadu laikā neesmu mainījis un arī nemainīšu savus uzskatus par to, ka tie, kuri ir noveduši Valsti līdz sabrukumam (grābuši, kas nav piesiets, iznīcinājuši, kas nav līdzi aizstiepjams, melojuši un ņirgājušies par cilvēkiem, sējot tajos neticību Valstij), ir jāsoda, un sodam ir jābūt bargam.
Šeit (krieviski) par klanu sistēmu (nav būtiski, ka runā par Krievijas impēriju, jo Latvijā pēc PSRS sabrukuma ir analoģiska situācija): http://www.youtube.com/watch?feature=player_detailpage&v=rOm4FKyI4Hs#t=268
Šeit, zemāk (krieviski) Normunds Grostiņš par sekām, ko izbaudām (uzsveru – ne jau Eiropas Savienība pie tā ir vainīga), kad bezatbildīgi un sasteigti tiek pieņemti mums visiem tik svarīgi līgumi un saistības (271. lpp. Lisabonas Līgumu pieņēma 22. minūtēs, trīs paraksti 243.lpp. ):
http://www.youtube.com/watch?v=T99gDEE9I40&feature=youtu.be
Šeit pats Lisabonas Līgums:
http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=OJ:C:2007:306:FULL&from=LV
15.06.15
==========================================================================
LRTT piebilde
Lūk, vienreizēji formulēts jēdziens:“Piedodot noziedzniekiem, mēs paši par tādiem kļūstam.”
Katrā gadījumā, kas attiecas uz Grospiņu, tad viņš kā pozītīsvs “elements” nebija jāpiemin. Viņš dod interviju okupantiem un netaisās pieminēt, ka tieši krievi ir Latvijas lielākā problēma. Grospiņš ir pilnībā uzskatāms par kriminālu elementu- kolaboracionistu, kuram pienākas ASM ! Viņa sacītais ir it kā taisnība, bet pēc būtības meli.
Lūk, žīdu un komunistu- Latvijas valsts izzadzēju banda vienuviet !
Visi tie, kuri pulcējās pie Krievijas vēstnieka, ir uzskatāmi par noziedzniekiem pret cilvēci. Tā saucamie: “Krimnašisti”.
Latviet, nolādi viņus, jo viņi ir iznīcinājuši tavu Dzimteni un neļāvuši dzitmt mūsu bērniem.
Skatoties uz šiem zemiskajiem reptīļiem rodas neiedomājams riebums uz visu šo “izredzēto cilti” !
—Pilnīgi pareizi!
Arī 2009. gada ASV ekonomikas profesora M. Hadsona pētījumā-LATVIJAS NEATKARĪBA IR NOZAGTA- arī ir ieteikts risinājums-VEIKT LATVIJAS VARAS AUGŠGALA NOZIEGUMU STARPTAUTISKU IZMEKLĒŠANU UN SODĪŠANU! LĪDZĪGI KĀ ISLANDĒ.
Kad šo faktu teicu Levita saietā, ar nosaukumu-Latvijas politiskā kultūra-kā to vērtētun kā to uzlabot-tad saieta liela daļa dalībnieku neļāva runāt ne par šo faktu, ne arī par Latvijas varas neatbilstību Satversmei. Vienīgi Levits, laikam ievērojot,,politisko kultūru'” ļāva daļēji izteikt šos , uz augstākminētajiem faktiem balstītos argumentus!
Arī manā, ANO Drošības padomei , ir prasība nekavējoties izvērtēt pašreizējās nelikumīgās varas noziegumus , nodibināt likumību Latvijā atbilstoši 1922. gada Satversmei un par izdarītajiem noziegumiem -atbilstoši sodīt!
Krievijas ĀM apsūdz Baltijas valstis propagandas mediju ierobežošanā
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas varas iestādes apzināti ierobežo Krievijas masu mediju darbību šajās valstīs, paziņojusi Krievijas Ārlietu ministrija.
«Represīvie pasākumi vērsti pret vadošajiem Krievijas telekanāliem un televīzijas pārraidēm, kas norādītajās valstīs ir būtiski pilnvērtīgas dzīves elementi tūkstošiem krievvalodīgo iedzīvotāju,» Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā (EDSO) paziņoja Krievijas pilnvarotais cilvēktiesību, demokrātijas un tiesu varas pārākuma jautājumos Konstantīns Dolgovs.
Paziņojums ir publicēts Krievijas Ārlietu ministrijas interneta vietnē.
Dolgovs norādīja, ka Baltijas valstu varas iestādes «koriģē elektronisko masu mediju likumus, sašaurina telpu brīvam darbam radiopārraidēm krievu valodā, metodiski traucē Krievijas zinātnisko un pilsonisko kopienu pārstāvju piedalīšanos sabiedriski politiskās diskusijās minētajās valstīs, nosaka viņiem mākslīgus vīzu ierobežojumus».
Viņš sacīja, ka «līdzīgu informācijas barjeru uzbūvēšana starp mūsu valstīm, masu mediju darbības bloķēšana ir kaitnieciska politika, kas ierobežo simtiem tūkstošu krievvalodīgo pilsoņu pamattiesības Eiropas Savienības teritorijā».
Dolgovs piebilda, ka Latvijā krievu valodā runā vairāk nekā 30% iedzīvotāju, Lietuvā – vairāk nekā 7%, bet Igaunijā – vairāk nekā 25%.
______________________________________
“kaitnieciska politika, kas ierobežo simtiem tūkstošu krievvalodīgo pilsoņu pamattiesības”
Taisnība, biedri Dolgov, jums pilnīga taisnība! Baltijas valstīs krievvalodīgā tauta ir pilnīgi apspiesta, dzīvo krievvalodīgajai dvēselei neciešamos apstākļos un viņu krievvalodīgās kultūras izslāpušas dvēseles naktīs kliedz uz debesīm un sauc pēc palīdzības.
Es domāju, biedri Dolgov, ka jūsu krievvalodīgās valsts svēts pienākums būtu ņemt visus šos grūtdieņus pie sevis un izmitināt krievvalodīgajai dvēselei tik tuvajās Sibīrijas ārēs, kurās pilnvērtīgās dzīves TV elementu tiem varētu nodrošināt 24/7 režīmā jebkurā gadalaikā.
Un turpmāk iespējami atturēt krievvalodīgās tautas pārstāvjus no šo neciešamo zemju apmeklēšanas, pieprasot no tiem, kas to tomēr vēlas, parakstu par draudošo briesmu apzināšanos.
Es ticu jums, biedri Dolgov, jums izdosies! Visa krievvalodīgā tauta cer uz jums…
Paldies dievam, ka nevilcinājāmies, saraujot politiskās un ekonomiskās saites ar PSRS. Ja būtu palikuši kaut kādā pelēkajā zonā, cerot, ka varēsim vairāk eksportēt savu produkciju kaut vai tam pašam Krievijas militārajam kompleksam – par kādu gan NATO varētu runāt? Mēs esam izdarījuši pareizi. Ekonomiskais labums nevar būt svarīgāks par valsts drošību. Atrašanās Eiropas civilizētajā telpā ir primāra.
Iveta Mediņa, 22.aprīlis 2015.
Vēsturnieks, Vidzemes augstskolas rektors Gatis Krūmiņš ir paveicis pamatīgu darbu, pētot Latvijas un PSRS savstarpējos norēķinus. Kas tad dzīvoja uz kā rēķina, vai rīkojāmies pareizi, strauji saraujot ekonomiskās saites ar Krieviju, un kādi mīti ir sagrauti – par to šajā sarunā ar Gati Krūmiņu.
– Kādus avotus jūs izmantojāt savā pētniecības darbā?
– Aptuveni pirms 10 gadiem uzsāku PSRS okupācijas perioda ekonomisko un finanšu aspektu pētniecību. Liels bija mans prieks un pārsteigums, kad laika gaitā konstatēju, cik daudzi materiāli ir pieejami mūsu pašu arhīvos. Piemēram, visus finanšu norēķinu dokumentus par Latvijas teritoriju, arī slepeno lietvedību, gatavoja Latvijas PSR Finanšu ministrija un PSRS Valsts bankas Latvijas filiāle. Uz Maskavu sūtīja skrupulozas grāmatvedības atskaites un slepenās lietvedības dokumentus par naudas plūsmām, pat rajonu griezumā. Tādējādi rodas precīza kopaina. Piemēram, atskaite par PSRS militārā budžeta izdevumiem Latvijā: cik daudz ir tērēts Aizsardzības ministrijai, Valsts Drošības komitejai, militārajai infrastruktūrai, militārajām pensijām plus citiem PSRS budžeta izdevumiem.
– Tagad nereti paši no saviem pilsoņiem dzirdam žēlabas, ka esam sagrāvuši Latvijas ekonomiku, jo, lūk, padomju vara taču atstāja mums mantojumā tik daudz rūpnīcu un infrastruktūru, kas bija lietošanas kārtībā. Kāds patiesībā bija atspēriena punkts, no kura varējām atjaunot savu valsti 90. gadu sākumā? Kādus mītus esat atspēkojis, pētot dokumentus?
– Mīts ir tas, ka varējām pārņemt esošo infrastruktūru un turpināt ražošanu patstāvīgi, nesamazinot apjomus. Patiesībā mēs bijām ļoti dziļi integrēti padomju sistēmā, specializējušies ļoti konkrētas produkcijas izgatavošanā, no kuras liels īpatsvars bija domāts PSRS militārajām vajadzībām. Smalkās tehnoloģijas bija domātas padomju militārajam kompleksam. Arī mūsu ražotā ikdienas patēriņa produkcija nebija Rietumu tirgū konkurētspējīga. Tas pats attiecās uz lauksaimniecību, piemēram, liela daļa no mūsu lopbarības bāzes bija no Kanādas importētie graudi. Arī pirmie tā saucamie Breša zemnieki bija izlutināti ar padomju investīcijām, saņemot lētus kredītus, izejvielas un celtniecības materiālus. Un Rietumos neviens ar atplestām rokām negaidīja Latvijas produkciju un nemaz nedomāja tai atvērt savu tirgu. Kā atceras Augstākās padomes deputāts Jānis Dinevičs –
kad 90. gadu sākumā Hamburgas ostas speciālistiem lūdza izpētīt Rīgas ostas nākotnes potenciālu, viņi rekomendējuši atteikties no kravu pārvadāšanas un pārtaisīt to par jahtu un motorlaivu novietni. Šis piemērs parāda tās ilūzijas, kādas bija 80. gadu beigās, cerot, ka nu tik varēsim uz Rietumiem eksportēt savu sviestu un bekonu. Tas viss radīja nākotnes Leiputrijas sajūtu. Skaidrs, ka šī sistēma nevarēja strādāt. Lauksaimniecība tika dotēta, pateicoties PSRS naftas eksportam, desmitiem miljardu dolāru gadā. Piemēram, no kolhoziem un individuālajiem zemniekiem pienu iepirka par 55 kapeikām, bet veikalā litrs maksāja 22 kapeikas. Tāpat bija ar gaļu un citiem lauksaimniecības izstrādājumiem. Iedomājieties, cik milzīga valsts dotācija! Neatkarīgajai Latvijas valstij nebija kur tādu naudu ņemt. Vēl kāda lieta, kuru mentāli un psiholoģiski neparedzējām – mums bija grūti uzsākt sadarbību ar Rietumu sistēmu, jo tā bija pavisam cita komunikācijas vide, cita biznesa, izglītības, valodas un kultūras bāze. Nebijām gatavi tik strauji ielēkt no vienas situācijas otrā. Tas radīja lielu vilšanos.
– Tagad sīkāk par secinājumiem. 90. gadu sākumā Maskava izteica ultimātu: tā neizvedīšot karaspēku no Latvijas, kamēr netikšot atmaksāta nauda par padomju laikā uzceltajiem objektiem. Ik pa brīdim vēl kāds līdzīgi ievaidas Krievijas domē.
– Viens no mītiem, kuru esmu apgāzis, ka pēc kara no PSRS budžeta Latvijas industrializēšanā tikusi ieguldīta milzīga nauda. Proti, ka piecu pēckara gadu laikā Padomju Savienība LPSR investēja divus miljardus rubļu. Tolaik šis mīts tika pieņemts kā neapstrīdams. Patiesībā bija gluži pretēji. Pat pēckara laikā Latvija bija viens no turīgākajiem PSRS reģioniem ar labi nostādītu lauksaimniecību, kura vēl līdz 1949. gadam nebija kolektivizēta. Salīdzinot ar citām republikām, kurām arī bija pāri gājis karš, mums bija darboties spējīga infrastruktūra, stabila ražošana un augstāks dzīves līmenis. Jā, bija izpostīts Ķegums, dažas pilsētas – Rēzekne, Jelgava, Valmiera, bet Rīgā tikpat kā nekas nebija iznīcināts. To visu varēja ātri atjaunot. Pilnīgi loģiski, ka ņēma naudu no mūsu budžeta un ieguldīja tajos PSRS reģionos, kuri bija karā cietuši daudz vairāk. Ilgstoši nauda tika investēta arī Vidusāzijas republikās.
– Bija lieli cilvēkresursu zaudējumi – deportācijas, emigrācija, arī karā kritušie. Trūka darbaspēka. Bet arī to PSRS ātri vien atrisināja…
– Ja 1940. gadā Latvijā bija apmēram 2 miljoni iedzīvotāju, tad 1945. – 1,6 miljoni. Pirmajos pēckara gados ļoti daudz cilvēku ieceļoja no PSRS, kur viņi bija badā un meklēja labākus dzīves apstākļus. Tādējādi arī šo robu iebraucēji aizpildīja ļoti ātri. Daudzi pierobežas reģionu iedzīvotāji bēga no PSRS kolhoziem uz Latviju, lai pieteiktos darbā pie zemniekiem. Šeit vēl lauksaimniecība nebija kolektivizēta. Par augsto dzīves līmeni Latvijā ziņas izplatījās strauji.
– Daudzus gadus Rīga baroja toreizējo Ļeņingradu. Uz turieni sūtīja sviestu un gaļu. Tostarp mums pašiem sviests bija deficīts. Vai Latvija baroja arī kādu PSRS reģionu?
– Nē, pēckara gados lauksaimniecības produkcijas eksports nemaz tik liels nebija, jo Latvijai nācās uzturēt ļoti lielu PSRS armijas kontingentu. Mēs barojām tos cilvēkus, kuri šeit lielā skaitā ieradās, plus vēl armiju. Rīgā taču bija Baltijas kara apgabala centrs. Staļina pēdējos dzīves gados puse no Latvijas un PSRS budžeta kopīgajiem izdevumiem bija novirzīti militārajiem mērķiem. Iedomājieties, tagad mēs debatējam par kaut kādiem diviem procentiem no neatkarīgās Latvijas budžeta, kurus vajadzētu novirzīt savai armijai – bet toreiz tā bija puse! To finansēja no Latvijā ieņemtās naudas – apgrozījuma nodokļa, kas bija jebkurai rūpniecības produkcijai; no lauksaimniecības nodokļa, kas bija ļoti augsts līdz pat 1949. gadam. Visu okupācijas laiku PSRS armijas vajadzības tika nosegtas no Latvijas naudas. To, kas vēl palika pāri, investēja citās PSRS republikās.
– Okupācijas vara taču iedzīvojās arī no naudas maiņas.
– Jā, tas ir vēl viens fenomens, kuru atklāju pirms dažiem gadiem, strādājot Krievijas arhīvos. Runa ir par 1940. gadu, kad Latvija tika okupēta. Toreiz vienu rubli pielīdzināja vienam latam. Pēc tam lata vērtību vēl pazemināja. Patiesībā reālā pirktspēja atšķīrās vismaz 15 reizes, jo aptuveni šādi atšķīrās tirgus cenas Latvijā un Krievijā. Tāpēc nevaram ņemt kā piemēru oficiāli noteikto vērtību, jo PSRS bija pārtikas kartītes un limitēts pārtikas daudzums. Reālā cena ir tā, par kuru var tirgū nopirkt preci. Tāpēc 40. gadā latviešiem radās ilūzijas, ka PSRS ir ārkārtīgi bagāta valsts, bet tiem savukārt šķita, ka Latvijā viss ir 15 reizes lētāk. Krievu militārpersonas un ierēdņi šeit jutās kā miljonāri. Viņi kastēm pirka preces un vagoniem sūtīja uz PSRS. Jau 1941. gada pavasarī Latvijā sāka pietrūkt pārtikas produktu. Faktiski tā bija legāla izlaupīšana. Kad ienāca vācieši, viņi darīja to pašu.
Šis ir klasisks veids, kā rīkojas okupētājvalstis ieņemtajās teritorijās: ievieš neproporcionāli zemu valūtas kursu.
– Naudas reformas notika arī pēc kara.
– 1961. gadā veiktā reforma bija salīdzinoši korekta. Taču pirms tās, 1947. gadā, arī notika naudas maiņa – mazāk zināma, bet izteikti aplaupoša. Kara laikā bija sadrukāts daudz naudas, kurai bija zudusi vērtība. Kas tika izdarīts – bez iepriekšēja brīdinājuma, vienā dienā visai apgrozībā esošajai naudai desmitkārt samazināja vērtību. Naudu, kura bija uz rokas, varēja samainīt pret jaunā parauga rubļiem, taču veikalos cenas palika tādas pašas. Kurss bija 10:1. Visvairāk šī reforma sita pa Baltijas valstīm, jo mums vēl bija zemnieku saimniecības un kaut nedaudzas, bet saglabājušās privātās darbnīcas.
– PSRS ļoti mērķtiecīgi attīstīja Latvijā savu ražošanu, kaut arī izejvielu un cilvēku resursus nācās ievest no citām republikām. Izskaidrojams ir…
– …tas, ka Latvija uzrādīja vienu no labākajiem finansiālajiem rezultātiem. Jebkura rūpnīca, kuru šeit atvēra, strādāja ļoti efektīvi un ar peļņu. Tāpēc, ja vajadzēja izvēlēties, kur to attīstīt – Krievijā vai Vidusāzijā –, parasti izvēlējās Latviju.
– Jo mums bija cita darba kultūra, ne tik liels korupcijas līmenis un mazāk arī zaga.
– Tieši tā. Arī cilvēki bija izglītotāki.
– Vecais intelektuālais mantojums. Latviešu proletariāts kopš cara laikiem bija visinteliģentākais.
– Ja atskatāmies kaut vai uz 1900. gadu, jau 95% ļaužu Vidzemē prata lasīt. Tas nozīmē, ka cilvēks mācēja izlasīt jebkuru dokumentu, saprata rasējumus un orientējās ražošanas procesā. Jebkas, ko Latvijā sāka darīt, nesa peļņu. Neskatoties uz ražošanas pieaugumu, sociālā situācija tik laba nemaz nebija. Mēs taču atceramies, cik tukši bija veikalu plaukti. Kaut arī Augusta Vosa laikā makroekonomiskie rādītāji sasniedza augstākās pozīcijas, tad, piemēram, Latgale dažos sociālekonomiskajos kritērijos sāka atpalikt pat no Baltkrievijas. Arhīvā atradu pašvaldību dokumentus, kuros ziņots, ka 80. gadu vidū Latgalē dzīvojošie baltkrievu tautības cilvēki arvien lielākā skaitā sāk pārcelties atpakaļ uz savu dzimteni. Bijām nodzīvojušies tiktāl, ka Baltkrievijā dzīves apstākļi šķita pievilcīgāki nekā Latgalē. Kāda jēga no Latvijas lieliskajiem ražošanas indikatoriem, ja tas spainis ir caurs un nauda nemitīgi plūst projām kopīgajā katlā, to pat neredzot? PSRS Latviju patērēja. Jā, cilvēki tika nodarbināti. Varēja lepoties ar lielu ražošanas apjomu, bet kāda bija ekoloģiskā situācija? Reti kurā ražotnē darbojās normālas attīrīšanas iekārtas. Ne velti viena no lielākajām problēmām 80. gados bija sagandētā daba. Tāpat arī lauksaimniecībā – lai dabūtu tās milzīgās ražas, kolhozi nekontrolēti lietoja dažādas ķimikālijas un minerālmēslus. Nedarbojās nekādi standarti, un par ekoprodukciju vispār neviens nerunāja. Ja statistiski saskaitām kopā ciparus, kopaina, protams, ir cita. Taču tā nestāsta par reālo situāciju – kaut vai naudas uzkrājumos. Tiesa, agrāk laucinieki rubļus krāja bundžās, bet ne jau tāpēc, ka labi dzīvoja. Vienkārši nebija kur šo naudu iztērēt. Tai nebija seguma. Līdz ar to tam visam nebija nekādas jēgas. Ko mēs dabūjām? Tikai sagandētu vidi un daudz iebraucēju.
– Vēl kāda smaga problēma, kas nāca reizē ar iebraucējiem – sagandēta demogrāfiskā situācija. Daudzi latviešu pāri tā arī palika ar vienu bērniņu, jo nebija kur dzīvot. Viss dzīvojamais fonds tika galvenokārt iebraucējiem, tai skaitā militārpersonām. Turklāt komunālo maksājumu cenas bija patiešām smieklīgi zemas.
– Tā jau šī sistēma tika būvēta – lai piesaistītu darbaspēku. Kā cēla jaunu rūpnīcu, tā iebraucēji dabūja dzīvokļus. Es to neskaidroju ar tīšu latviešu diskrimināciju, bet ar mērķi maksimāli attīstīt šeit ražošanu. Pēc pirmā industrializācijas viļņa (50. gados) jau bija konkrēts plāns, cik cilvēku ievest Latvijā. Ja vēl latviešu nacionālkomunistu valdīšanas laikā šis process nedaudz apstājās, tad, tiekot pie varas Arvīdam Pelšem un Vosam, sākās otrais migrantu vilnis. Nemitīgi no PSRS vadības nāca idejas par to, ko šeit vajag būvēt. Vienīgi Boriss Pugo sāka pret to iebilst. Viņš saprata, ka ir jau sasniegta kritiskā robeža, un mēģināja atrunāt no ekstensīvās ražošanas Latvijā. Tas bija brīdis, kad sākās kaut neliela pretestība šiem procesiem, jo Vosa laikā šādu debašu nebija. Man šķiet, ka neesam tā pa īstam novērtējuši Pugo lomu, kamēr viņš strādāja Latvijā. Es kā vēsturnieks teikšu, ka tobrīd tā bija drīzāk pozitīva nekā negatīva. Pugo ar Gorbačovu bija tuvi draugi. Kad 1988. gadā Pugo paņēma uz Maskavu, Gorbačovs domāja, ka tas būs cilvēks, kurš atbalstīs viņa reformas. Paradoksāli, bet Pugo bija starp augusta pučistiem. Taču Latvijas periodā šī loma nav tik viennozīmīga. Arī tad, kad sākās pirmās demonstrācijas pie Brīvības pieminekļa, Pugo savās atskaitēs Maskavai mīkstināja CK darbinieku gatavotos ziņojumus, pats esmu redzējis šos dokumentus. Viņš personīgi ir izsvītrojis tās vietas, kur demonstranti nodēvēti par deklasētiem, fašistiskiem elementiem. Pirms Tautas frontes dibināšanas Maskavā notika 19. partijas konference, kurā Pugo pirmais runāja par republiku suverenitāti un lielāku patstāvību. Vēl viens piemērs. Kad sākās pretalkohola kampaņa, republikām bija jāraksta atskaites. Pugo uzrakstīja, ka Latvijā ar pretalkohola kampaņu veicas ļoti labi, jo alkohola ražošana ir ierobežota. Alkoholu lietojot stipri vien mazāk, un tāpēc ļaudīm parādījies brīvais laiks. Viņi dodoties uz mežu, lasot ogas, gatavojoties ziemai un vārot ievārījumus. Tas esot radījis palielinātu cukura pieprasījumu… Skaidrs, ka iemesls bija cits. Ja nevar nopirkt šņabi veikalā, tad dzen kandžu. Taču Pugo to visu pagrieza savādāk. Tas bija oficiāls dokuments, kuru toreiz saņēma Maskava. Es nezinu, cik nopietni viņš to domāja, bet savā ziņā tā bija ņirgāšanās…
– Pētot laika periodu pirms neatkarības atgūšanas, jums ir radušies secinājumi, kuri ir aktuāli patlaban?
– Redzot situāciju, kāda ir šobrīd, es teikšu: paldies dievam, ka nevilcinājāmies, saraujot politiskās un ekonomiskās saites ar PSRS. Ja būtu palikuši kaut kādā pelēkajā zonā, cerot, ka varēsim vairāk eksportēt savu produkciju kaut vai tam pašam Krievijas militārajam kompleksam – par kādu gan NATO varētu runāt? Mēs esam izdarījuši pareizi. Ekonomiskais labums nevar būt svarīgāks par valsts drošību. Atrašanās Eiropas civilizētajā telpā ir primāra.
http://nra.lv/latvija/138988-gatis-krumins-psrs-latviju-patereja.htm?utm_source=draugiem.lv&utm_medium=say&utm_campaign=post_1426972184
Delfi.lv raksta, ka Krievijas deputāti apšauba Baltijas neatkarības atzīšanas likumību.
http://apollo.tvnet.lv/zinas/krievijas-deputati-apsauba-baltijas-neatkaribas-atzisanas-likumibu/695376
Divi Krievijas Valsts domes deputāti nosūtījuši Krievijas ģenerālprokuroram vēstuli, kurā lūgts izvērtēt PSRS Valsts padomes izveidošanas un tās īstenotās Baltijas valstu neatkarības atzīšanas likumību, vēsta Krievijas televīzijas kanāls «Doždj».
Vēstules autori ir deputāti Jevgēģins Fjodorovs un Antons Romanovs, kuri pārstāv valdošo partiju «Vienotā Krievija».
Saskaņā ar aģentūras «RIA Novosti» vēstīto, abi deputāti vēstulē pauž viedokli, ka PSRS Valsts padome 1991.gadā tika izveidota, neskatoties uz tobrīd spēkā esošo PSRS konstitūciju. Abi deputāti uzskata, ka Valsts padome bijusi nekonstitucionāls varas orgāns.
Fjodorovs un Romanovs vēstulē uzsver, ka tieši PSRS Valsts padome pieņēma lēmumus par Latvijas, Igaunijas un Lietuvas atjaunotās neatkarības atzīšanu, kas «apstiprināja būtiskas daļas PSRS stratēģiski svarīgas teritorijas atdalīšanos».
Click_Here!
Deputāti daļu PSRS Valsts padomes lēmumu uzskata par «milzīgu kaitējumu valsts suverenitātei, teritoriālajai neaizskaramībai, drošībai un aizsardzības spējām».
Vēstules autori šos lēmumus uzskata par «noziedzīgām darbībām» un «īpaši bīstamiem noziegumiem», kurus būtu nepieciešams dēvēt par valsts nodevību.
—————————
Vispār Latvijas mūža sākumu saskatīt tikai ar okupāciju ~1720. gadā un sekojošu verdzības iekārtas ieviešanu ir tipiska krievu bezkaunība. Visām tautām ir pašnoteikšanās tiesības. Pamatojoties uz šīm tiesībām, tās brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi nodrošina savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību. Tas ir noteikts Starptautiskajā paktā par pilsoņu un politiskajām tiesībām, kas ir saistoši arī Krievijai. Kā ir Krievijas Federācijā ar mazākumtautību tiesību ievērošanu? Kā pašā Krievijā tiek nodrošinātas šo mazākumtautību bērnu, kuri kopumā ir vairāk nekā paši krievi iespējas mācīties skolā dzimtajā valodā?
Vēl ir jautājums, vai okupantu pēctecis Nils Ušakovs un co joprojām uzskatīs, ka jāturpina sadarbība ar Krievijas partiju, kura uzskata, ka mūsu valsts neatkarība ir nelikumīga?
Tiesiska Valsts. Pirms 81gada radās Latvijas tautas svētki Vienības Diena!
Kā tas notika un kāpēc valdība neatzīmē šo dienu šodien? Mēģināsim uz to paraudzīties no 4. Saeimas IX sesijas 9.sēdes protokola stenogrammas. Tas ir, no pēdejās sēdes pirms ārkārtas stāvokļa izsludināšanas un tā laika liecinieku atmiņā.
Politiskais stāvoklis tolaik Latvijā nebija stabils, jo apvērsumu gatavoja gan boļševiki pasaules revolūcijas vārdā, gan pērkoņkrustieši Vācijas Reiha vārdā. Vieni saņēma finansālu atbalstu no Maskavas Kominterna, otrie raudzijās un iedvesmojās no Vācijas parauga.
Pašreizejie Latvijas valdnieki un vēsturnieki izplata baumas, ka Kārļa Ulmaņa sastādītā valdība, kas Saeimā tika apstiprināta 17. martā nebija nejauš notikums, jo Kārlis Ulmanis esot gatavojis apvērsumu. Bet to, ka A.Bļodnieka sastādītā valdība netika galā ar budžetu un krita, aizmirstam, ka valsts kase bija iztukšota, lauku mājas ieķīlātas un gatavojās ūtrupēt.
15. maijā beidzās pastiprinātas apsardzības stāvoklis, kas bija noteikts iepriekšejās valdības laikā. Saeima, pamatojoties uz Satversmes 62. panta pamata un ministru kabineta rakstu pagarināja uz 6.mēnešiem 15 km platā joslā gar austrumu robežu pastiprinātas apsardzības stāvokli.
Saimā arī bija saspringts stāvoklis. To apliecina tas faksts, ka 38 deputāti bija Saeimu pametuši un 18 deputātus Saeima izdeva tiesas vajāšanai. 13 deputātiem bija liegtas tiesības balsot, tas ir piedalīties sēdēs ar balss tiesībām. Lūk šie deptāti: J. Korņiljevu, A. Jukšinski( divās lietās), K. Eliasu, P. Leikartu(2 lietās), A. Pastoru, Fr. Menderu, A. Rancānu, S. Vitenbergu, V. Pusuli, A. Frišmani., A. Bļodnieku(bijušo Ministru prezidentu), Ed.Grantskalnu, M. Kaļistratovu. 5 deputātiem saglabāja tiesības balsot. Sēdi slēdza pulkstens 8.vakarā. Šodien līdzīgā situācijā ir deputāts Dainis Liepiņš , kas skaitās deputāts, bet neko nelemj.
Kā to dienas notikumus vērtēja aculiecinieki un dalībnieki, laika biedri Kārlis Zuika no Madonas apriņķa un Joahims Pencis 1934.gada sakaru bataljona karavīrs no Valkas apriņķa.
Abi kungi vienprātīgi uzskata, ka apvērsuma nebija. Sakarā ar nekārtībām Rīgā, kuras sāka izraisīt „siseņi” pēc Policijas izdarītās kratīšanas, „siseņu” vadoņa, Bruno Kalniņa dzīvolī „Mežaparkā. Tad tur policija atrada veselu arsenālu ar ieročiem. Sava vadoņa aizstāvēšapanai, „siseņi” veica aktivitātes, gājienus, bruņošanos, skrejlapu kaisīšanu, tas viss varēja izraisīt nemierus un plašas nekārtības Rīgā.
Lai novērstu nekārtības, Valdība bija spiesta pieņemt:
Rīkojumu par kaŗa stāvokļa izsludināšanu. Ievērojot to, ka valstī draud izcelties iekšējie nemieri, kuŗi apdraud valsts iedzīvotāju drošību, ar šo tiek izsludināts kaŗa stāvoklis visā Latvijā uz 6 mēnešiem.
Kaŗa stāvoklis stājas spēkā Rīgā šī gada 15.maijā pulkst. 23-os, pārejās Latvijas daļās 16.maijā pulkst. 1 rītā.
Visiem iedzīvotājiem, kaŗa, administrācijas un pašvaldības iestādēm bez ierunas jāiplda visi pienākumi, kādus viņiem uzliek noteikumi par kaŗa stāvokli no 11. februāŗa 1919.gada ar 1921.gada papildinājumiem un grozijumiem.
Rīgā, 1934.g. 15.maijā.
Ministru prezidents K. Ulmanis.
Kaŗa ministrs ģen. J. Balodis.
Valdība darīja visu, kā liek Satversme un Noteikumi par ārkārtas stāvokli.
Atbilstoši Satversmes 62.pantam, valdība izsludināja izņēmuma stāvokli, par to 24 stundu laikā paziņojot Saeimas prezidijam, kuram šāds ministru kabineta lēmums nekavējoši jāceļ priekšā Saeimai. Tauta, uzklausot Valdības paziņojumu, aktīvi ieradās Rīgā, lai aizstāvētu Valdību un Prezidentu.Tas tika darīts, lai novērstu nemierus. Otrajā dienā, kad Saeimai vajadzēja apstiprināt valdības Lēmumu, viņa to nevarēja izdarīt kvoruma trūkuma dēļ, jo Saeimas zālē bija tikai 32 deputāti.
Vai bija apvērsums? Kārlis Zuika domā, ka nekāda apversuma nebija. Viņš raksta:” Stingri tika ievērota Satversme. Likumīgi ievēlētais Valsts Prezidents Alberts Kviesis palika savā amatā, tāpat kā savā amatā palika Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un visi valdības locekļi – ministri, kurus pati Saeima apstiprināja divus mēnešus iepriekš, tas ir 16.martā. Citādi bija ar Saeimu. Tajā daudzi deputāti paši bija atteikušies no šī augstā goda. Tās dienas pēdejā sēdē, kad Saeimas zālē bija palikuši 58 deputāti, Saiema izdeva tiesāšanai 18 deputātus. Tā rezultatā Saeima – atbilstoši Satversmes 23.pantam, kurš nosaka: „Saeimas sēdes var notikt, ja tajās piedalās vismaz puse Saeimas locekļu”, padarīja Saeimu lemt nespējīgu. Satversmē šāds gadījums nebija paredzēts, tāpēc arī Valsts prezidets Alberts Kviesis atbalstīja Ministru kabineta izsludināto ārkārta stāvokli uz 6 mēnešiem.
Joahims Pencis arī izsakās līdzīgi Kārlim Zuikam un papildus izsaka pārliecību, ka Ulmanis ir novērsis apvērsumu. Pārmetumus, ka Kārlis Ulmanis licis arestēt deputātus un atlaist Saeimu ir apsurds. Jau 1933.gadā politiskā partija Latviešu Zemnieku savienība (LZS) ieniedza Satversmes grozījumus, kas paredzēja tautas vēlētu Valsts prezidentu, bet Saima noraidīja. Kā laikrakstā „Rīta Saule”raksta Joahims Pencis no Valkas, tad Kārlis Ulmanis izjauca nodomu iebrukt Latvijā, par ko viņam stāstija notikumu liecinieki GULAGĀ. Lai pareizāk izvērtētu šodienas situāciju, tad pārpublicēsim J. Penča rakstu „Priekšvēsture”:
Tika pieņemta Latvijas valsts Satversme un latviešu tauta paļāvās, ka tautas izvēlētie pārstāvji – deputāti, sekmīgi veiks valsts uzbūves darbu. Bet šīs cerības nepiepildijās. Daudzās politiskās partijas, skaitā ap 30 !, gandrīz visas, lielākā vai mazākā mērā netīras, sāka strīdēties un rauties ap valsts mantu, atstādamas tautas un zemes intreses pilnīgā novārtā. Veiklie profesionāļie politikāņi ātri aptvēra labvēlīgo stāvokli un izmantoja tautas uzticību saviem personīgajiem veikaliem. Daži veikli demagogi, lai tiktu labi atalgotās vietās, solija saviem vēlētājiem visu, pat neiespējamo.
Un kādēļ gan nē, jo viņi taču neviena priekšā nebija atbildīgi un nerīkojās jau ar savu mantu, bet valsts! No valsts līdzekļiem maksāja lielas algas komunistu un sociāldemokrātu deputātiem, kuri atklāti grāva Latvijas patstāvību. Sociāldemokrāti jau 1918.gadā pie Latvijas valsts proklamēšanas skaidri bija pateikuši, ka Latvija viņiem vajadzīga tikai pagaidām, tā tikai posms ceļā uz sarkano paradīzi…
Izmantodami strīdus starp dažām politiskām partijām, … tirgojās ar savām balsīm Saeimā …
Lai nevienam nebūtu jānes atbildība par valstij un sabiedrībai nodarītiem zaudējumiem, visu valsts un pašvaldību iestāžu priekšgalā bija nostādītas neatbildīgas kolēģijas. Kad Latvijas brīvības cīnītāji atgriezās no kara lauka, visas labākās darba vietas jau bija aizņemtas. Vietās bija iesēdušies dažādu politisko partiju krustdēli – aizmugures varoņi, pat bijušie sarkanarmieši, kas ar ieročiem rokās bija uzbrukuši jaunajai Latvijas valstij, un tādi apšaubāmi latvieši, kas liktenīgā stundā bija pametuši savu dzimteni un aizbraukuši, lai iestātos dažādās mums naidīgās krievu Judenča, deņikina un citās lielās nedalāmās Krivija atjaunotāju armijās. Tie bija smagi noziegušies, un tikai vēlāk, bada spiesti, atkal atgriezušies Latvijā un tapuši par lieliem „patriotiem”. Tā brīvības cīņu dalībnieki tika nostumti pie malas…
Jo dienas, jo bezkaunīgāk sāka rīkoties mūsu bijušās politiskās partijas un to izbīdītie deputāti, kuri bija sev gan paredzējuši lielas tiesības un privilēģijas un vēl lielākas algas, bet nebija paredzējuši nekādas atbildības pienākumu…
Vispārejais tautas nemiers pieņēmās. Mēs ātriem soļiem tuvojamies pilnīgam sabrukumam – Latvija bija nonākusi līdz bezdibenim!…
Bet tad ausa rīts! Bija jānotiek otrai Latvijas atbrīvošanai, un naktī uz 16. maiju 1934. gadā latviešu tauta nokratija no sevis politisko partiju jūgu un atbrīvojās no parazītiem, kas bija uzmetušies uz tautas miesas.
Nu, sakiet man, vai vēsture mūsu valstī neatkārtojas? Tā jautā JOAHIMS PENCIS no Valkas, kurelietis, II grupas invalīds, Kolima 12gadi. Pie tādas pārliecības palika Joahims Pencis.
Ko mēs varam atbildēt šodien? Vai nav līdzīga aina?
Ir vēl trakāk! Zeme izpārdota, ieķīlāta. Rūpniecība un lauksaimniecība sagrauta! Ārejais parāds kopā ar investīcijām pārsniedz 70 miljardus eiro! Šogad 16. janvārī samaksājām lielāko daļu kredīta procentus 1,2 miljardus eiro. Latvijas Bankā sarūsēja vairākas tonnas zelta 100 latu monētas, kas gatavotas no mūsu tēvu sarūpētā zelta un kļuva nederīgas, sakarā ar eiro ieviešanu.
Ko darīt?
1. Aicināsim Deutātus pašiem atteikties no šī smagā deputātu zvērasta sloga, ko viņi pašrocīgi parakstīja!
2. Gatavot savus deputātu – kandidātu sarakstus katrā vēlēšanu apgabalā, no pagasta, uzņēmuma un aprinķas godprātīgiem Latvijas pilsoņiem, kas nav atkarīgi no partiju piederības, tautības un reliģiskās konfesijas. To iesaku veikt pēc Īrijas parauga apvienojoties vēlēšanu kopās „MĒS PAŠI”.
3. Atteikties no līdzšenejo Saeimu un Valdību ņemtajiem kredītiem, kas ņemti pārkāpjot Satversmes 68. pantu, ieķīlājot mūsu zemi, īpašumus, tā palielinot pašreizējos ārejos parādus.
Kur ir izeja? Izeja ir vienkārša! Atcerēsimies pagātni un skatīsimies nākotnē!
Atjaunojot tiesiskas Latvijas valsts iekārtu, kuras pamatus izveidoja Jānis Čakste ar saviem sekotājiem līdz 1940.gadam, tad varam atjaunot arī sakārtotu Sabiedriskā Tirgus saimniecību, kas balstās uz privātīpašumu, kopdarbību, kredītu un tirgu. Tas dos labklājību visai Latvijas tautai !
Mums ir laba pirmskara Tautsaimniecības pieredze, kuru mums atstāja mūsu senči .
Gatavosimies vēlēšanām savlaicīgi. Balsosim par TIESISKU VALSTI!
BŪSIM SAIMNIEKI SAVĀ TĒVZEMĒ!
Ierosinājumus, papildinājumus un jautājumus par vēlēšanām rakstīt uz e-pastu: zemnieks@latnet.lv Vēlēšanu apvienība „MĒS PAŠI” no LLK un LZS. Informācijas telefons: 26 34 77 83