A. Kavacis. Seno baltu morāles likumi

SENO BALTU MORĀLES LIKUMU IZPAUSME PRAKTISKAJĀ DZĪVĒ

Otons fon Rutenbergs senos latviešus raksturo kā gaišas noskaņas ļaudis, kas veic darbus brīvā gaisā dziesmas dziedot un mērķtiecīgi strādā ar spēku un izveicību.

Līdz 1015. Gadam virspriesteris Krīvs caur saviem priesteriem, vaidelotiem, ar sava zižļa palīdzību bija uzturējis ticības vienību, dievu bijāšanu un paklausību mutiski pasludinātiem LIKUMIEM.

Bērni un sievas atradās ģimenes galvas- tēva neaprobežotā varā. Uguns tika uzskatīta par svētu un šķīstījošu, tāpēc mirušos parasti sadedzināja.

Ja nomira ģimenes galva, viņa sieva tam devās līdzi nāvē, jo senie balti nešaubīgi ticēja mūžīgajai dzīvei.

Rutenbergs raksta: „Ja reliģijas mērķis būtu dot mieru un prieku mirstamā stundā, tad seno latviešu ticība varētu mēroties ar jebkuras citas tautas ticību.” Šīs ticības augļus redzam sadzīves tradīcijās, ko viņš apraksta turpmāk: „Slinkošana bija vislielākais kauns, ubagošana un zagšana tika stingri sodītas. Bet nevarīgi vecīši varēja staigāt no vienām mājām uz otrām un tos visus uzņēma ar godu un laipnību. Slepkavības atrieba nokautā radi. Latvieši mīlēja pirtis un tīrību. Viesmīlība bija un vēl tagad ir šo tautu jaukākais un vispārējs tikums. Krīvs tika uzskatīts par Dieva gribas tulku.

Atšķirībā no indiešiem, senajiem baltiem arī sievietes varēja būt priesterienes un vaidelotes. Te pār visiem valdīja VIENS LIKUMS un viena dzīves kārtība.

Kāds bija šis LIKUMS ?

Paralēles varam meklēt Hatu likumos un sanskrita Manu likumos, kuru ievērošana varētu dot O. fon Rutenberga uzrādītos seno latviešu ticības augļus.

Lūk, daži Manu likumi: 2. nodaļa 146 No diviem tēviem- dzīvības devēja un vēdu sajēgas devēja- vēdu sajēgas devējs ir godājamāks, jo caur vēdu sajēgu piedzimst šajā saulē un arī pēc nāves dzīvo.

119. Sēdošs vai guļošs, lai ceļas un vecāko godina, kad tas nāk iekšā.

121. Kas paradis vecākos turēt godā, tas vairo sev četrus- mūžu, gudrību, slavu un spēku.

3. nodaļa 72. Kas piecus nepabaro- dievus, viesus, saimi senčus un sevi,- tas, kaut arī elpo, nav pie dzīvības.

4. nodaļa 246. Pacietīgais un pazemīgais, kas nezaudē neatlaidību, bet vairās no ļauniem ļaudīm un nedara ļaunu nevienam, kam vien ir dvaša,- tāds, kas vien tā dzīvo, reiz iemanto debesis, savaldot jutekļus, būdams devīgs.

5. nodaļa 148. Sievietei bērnībā ir pildāma tēva griba, jaunībā- vīra, bet vecumdienās, ja vīrs miris- dēlu griba,- patstāvība tai mūžam ir liedzama.

165. Sieva, kura savalda domas, miesu un valodu un nekļūst neuzticīga vīram, pēc nāves nokļūst tur pat, kur nonācis vīrs, un ir teicama tikumīgiem par tikumīgu.

6. nodaļa 45. Tiesājot pēc likuma, jāievēro gan patiesība, gan sūdzība, gan arī paša gods, tāpat liecinieks, laiks, vieta un apstākļi.

111. Prātīgs cilvēks pie tiesas nevar nepatiesi zvērēt, jo melīgi zvērējušu piemeklē pazudināšana šet un pēc nāves.

350. Uzbrūkošs slepkava nogalināms uz vietas bez kavēšanās, neskatoties uz to, kas viņš ir.

352. Sievu pavedinātāji valdniekam jāsoda bargi, lai visiem iedvesmu šausmas, un izraidāmi.

394. Nodokļu maksāšanu nedrīkst prasīt no akliem, kropliem, plānprātīgiem, septiņdesmitgadīgiem sirmgalvjiem un labdariem, kuri atbalsta vēdu sludinātājus.

9. nodaļa 225. Spēlmaņi, klejojoši aktieri, ļaundari, viltus mācību piekritēji, dzertuvju turētāji un netikumīgie no pilsētas padzenami uz līdzenas vietas.

10. nodaļa 112. Trūkumā palicis Brahmanis drīkst ievākt vārpas no katra lauka,- vārpu vākšana ir cienījamāka nekā ubagošana un pat godājam.

Līdzīgā veidā tautas tikumību sargāja arī senie balti, taču arī viņiem tikumība bija tikai līdzeklis dzīvības saglabāšanai pēc miesas nāves. Līdz nejēdzībai pagrimusī modernā pasaule ne vien aizstāv netikumību, bet pat ar varu un viltu cenšas uzspiest netikumus tikumīgajai tautas daļai.

Pēc mūsdienu pasaules izpratnes senie sodu likumi ir bijuši pārāk drastiski un nežēlīgi.

Toties tie efektīgi sargāja tikumību, kā visaugstāko vērtību, kura ir priekšnoteikums tautas dzīvībai. Vēsture ir pierādījusi, ka šajā ziņā „mērķis attaisno līdzekļus”.

Manu likumu 9. Nodaļa 237. Guru laulības gultas apgānītājam uz pieres iededzināma sievietes dzimuma zīme, žūpam- dzēriena kauss, zaglim- suņakāja, bet garīdznieka slepkavam- līķa zīme bez galvas.

238. Ar tādiem neviens nedrīkst sēdēt pie viena galda, tie no sabiedrības izslēdzami.

276. Tiem, kuri zog naktīs ielaužoties telpās, ir jāpavēl nocirst rokas un pašus uzsēdināt uz mieta.

277. Pirmā zādzībā pieķertam zaglim nocērtami divi pirksti, otrreiz pieķertam kāja un roka, bet trešo reizi zaglis ir sodāms ar nāvi.

O.fon Rutenbergs liecina, ka pie senajiem baltiem ubagošana un zagšana tika bargi sodītas. Tā ir vēsturiska patiesība, un patiesība ir arī fakts, ka seno baltu vidū zagļu praktiski nebija. Līdz klejojošo laupītāju- vikingu laikiem baltu mājokļiem durvis nebija slēdzamas. Tas vienkārši nebija vajadzīgi, jo vislabākā tautas drošībai ir stingri ieaudzināts goda prāts.

Galu galā soda likumi tikai pauž sabiedrības attieksmi pret netikumiem. Ja tie ir izsvērti un bargi, tad sabiedrība var iztikt bez cietumiem un nav jāmaksā par netikumīgo izolēšanu un uzturēšanu.

Bet muļķi vienmēr maksā par savu muļķību, jo neprot neliešiem likt maksāt par viņu nelietību.

A. Kavacis      30.11.14.

===========================================================================

Pēc Hatu un Manu likuma

šiem slepkavām pienākas tūkstoškārtīga nosišana.

6. nodaļa 350. Uzbrūkošs slepkava nogalināms uz vietas bez kavēšanās, neskatoties uz to, kas viņš ir.

Kāds komentārs par Indriksonu:

Indriksons pat nebija vienkāršs KGB majors, bet gan 5. nodaļas vadītājs.

LPSR VDK 5. nodaļa, kas nodarbojās tieši ar disidentu vajāšanām izspiedzi un likvidēšanu.

Šitam izdzimtenim vajadzēja karāties karātavās nevis tēlot bosu gan biznesā, gan futbolā.

Guntis Indriksons V. (Гунтис Индриксонс, начальник 7-го отделения 5-го отдела КГБ ЛССР)

Bet šeit par sātanistiem, kuri mums līdzās:

https://www.youtube.com/watch?v=Xt_4UuS6wTE