Fragments no Andreja Kavača grāmatas “CILVĒKS VĒSTURES VĒJOS”
============================================
Kustībā “Atdzimšana un atjaunošanās” vienīgi viņš bija jaunāks par 20 gadiem un izplūda prieka gavilēs, kad pārvarēja šo gadu barjeru. “Urā ! Mūsu vidū vairs nav neviena padsmitnieka !” – gavilēja Jurītis, un atlika tikai priecāties līdz ar viņu. Savā jaunībā viņš bija gatavs iesvilties par jebkuru radikālu ideju. Bezkompromisa stāja garīgajos jautājumos bija kustības ideāls, ko visai bieži uzsvēra arī Jurītis. Kustības sapulcēs viņš varēja izsprēgāties par augstiem ideāliem un nopūsties par tiem, kuri tādiem neseko. Viņa uzvedība šķita visnotaļ dabiska. Kustībā tāpat kā ģimenē viņš baudīja mīļā bērna tiesības. Ar kustības dalībnieku gādību viņš tika virzīts uz Rīgas Lutera draudzi arhibīskapa Kārļa Gailīša aizstāšanai, līdz ar to dodot viņam iespēju sagatavoties pasniedzēja pienākumu veikšanai atjaunotajā Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē.
Šodien ir grūti pateikt, vai, uzticot viņam pārstāvēt kustību Tautas frontes kongresā, mēs pieļāvām samaitājošu kļūdu vai viņam jau agrāk bija citi “saimnieki”, taču tālākā attīstība bija krasā pretrunā ar mūsu kustības principiem un ideāliem. Pirmais garīgas nestabilitātes simptoms bija krasā uzskatu maiņa sieviešu ordinācijas jautājumā. Šajā jautājumā viņa uzskatu amplitūda svārstījās no vienas galējības līdz otrai. Tie klusākie, kādi bija, tādi arī palika, bet Jurītis, nonācis Jura Cālīša iespaidā, pagriezās par simts astoņdesmit grādiem. Vēl lielāks šoks vecajiem cīņu biedriem bija jāpiedzīvo, ieraugot Jura Rubeņa vārdu “Kluba-21” dibinātāju sarakstā.
Mūsu delegāts Latvijas Tautas frontes kongresā, kurš tik pārliecinoši bija kritizējis “sapuvušo komunismu” “Latvijas Jaunatnes” slejās, kristīgs jauneklis, kas visstingrākajā veidā bija vērsies pret sirdsapziņas kompromisiem pēkšņi bija sabiedrojies ar vistumšāko bandu, kurai nebija ne goda, ne sirdsapziņas. Tur bija komunistu ideoloģiskais sekretārs, tur bija komunistu propagandisti, kuri pus gadsimtu ar varu un viltu bija centušies tautai uzspiest savu ideoloģiju; tur bija cilvēki, kuri savus “svētumus” bija ieminuši dubļos, lai tikai paši noturētos pie varas. Īsi sakot, tur bija mēsli, kas joprojām gribēja turēties virs ūdens, un viņu vidū kā abortēts mazulis peldēja mūsu Jurītis. Varbūt viņš, līdzīgi dažam citam, bija paķerts līdzi kluba dekorācijai ?
Varētu jau domāt pavisam labi: redz, kāds malacītis ! Cik labi iefiltrējies pretinieka nometnē, lai atklātu tā plānus saviem cīņu biedriem ! Bet nekā ! Viņa mute palika kā ar trejdeviņām atslēgām aizslēgta, un ne zilbe par “Kluba-21” darbības noslēpumiem netika izpausta. Tāpēc pateicīgā nomenklatūra iefiltrēja viņu par Valsts prezidenta padomnieku garīgajos jautājumos un par Triju Zvaigžņu ordeņa domnieku. Viņam tika nodrošināta pietiekama darbības publicitāte. Savā garīgajā darbībā viņš stingri ievēroja paša pasludināto bausli: “Garīdznieks nekad nedrīkst zaudēt seju !” Taču kā tas ir savienojams ar Kristus vārdiem: “Šķīsti papriekš kausa un bļodas iekšpusi, lai arī to ārpuse top šķīstīta ?”
Lai nu šo vārdu un darbu saskaņu pārbauda Tas Kungs pats !
Vēl viena lieta , kuru Juris ir izvirzījis par normu sev un citiem: “Baznīcai ar politiku nav jānodarbojas !” Ir pašsaprotami, ka Baznīca “kultivē siržu tīrumus” ar Dieva vārdu un sakramentiem, bet ko darīt tad, ja valsts realizē galēji amorālu politiku, kas balstās uz nacionālo bagātību izlaupīšanu un tautas vairākuma iedzīšanu galējā postā ? Ir viegli saprast, ka varas tehnologiem šādos apstākļos Baznīcu no politikas vajag šķirt. Taču ko lai saka tauta, kurai Baznīca kalpo ar Dieva vārdu, bet pati neievēro to, ko Kristus ir uzsvēris: “Visu, ko jūs vienam no šiem vismazākajiem esat darījuši, jūs esat man darījuši, un visu, ko jūs vienam no šiem mazākajiem neesat darījuši, jūs neesat man darījuši !” Ja Baznīca pieļauj aplaupīt savu tautu, tad tā nepilda Kristus pavēli: “Ja sāls top nesālīga , tad tā ir izmetama un ar kājām saminama !” saka Tas, ar kuru neviens prātīgs cilvēks nestrīdas.
Dzīvā Baznīca nav šķirama ne no viena sabiedrībā notiekoša procesa.
Tas ir likts būt par savas tautas dzīvības sargu.
Baznīcas uzdevums nav vis lāpīt aplamās valsts politikas sekas, bet gan nepieļaut tādas politikas realizēšanu, kas tautai nes morālu vai materiālu kaitējumu.
=====================================================
Būtu jau vēl puse no bēdas, ja mūsu Jurītis būtu tikai kāda nomaldījusies “avs”. Nē, Juris Rubenis ir vilks aitas kažokā. Viņam vienkāršās tautas liktenis neinteresē. DIEVA vārds tiek izmantots, lai glābtu savu un pārējo komunistu noziedznieku ādas. Juris Rubenis nav mācītājs pēc savas sūtības, bet gan pēc toreizējo KGBistu norīkojuma. Juris Rubenis kā mācītājs “uzpeldēja” pašā tumšākajā sociālisma stagnācijas laikā. Brīvdomība tajos laikos netika pielaista. Visu, ko mūsu Jurītis toreiz runāja, tika no VDK akceptēts. Kā teiktu makšķernieks: tika “makšķerēts” uz dzīvo ēsmu. Un uzķērās toreiz daudzi un ķeras vēl šodien.
Vai ķersies rīt, to rādīs rītdiena, bet mūžīgi šī nelietība neturpināsies-tāds nu ir tas Dieva Likums.
Reiz zobi tiks izsisti un āda pār acīm šiem vilkačiem noplēsta !
L.Grantiņš
13.08.2010
