Par Liepājas mafiju Domes un policijas krēslos

Zaļš, tautastribunals.euUn tā, turpināšu par Liepājā redzēto un piedzīvoto.

Tas, protams, neattiecas tikai uz Liepāju, bet uz visu Latviju. Liepājā, tāpat kā Rīgā, viss ir sagatavots, lai krievžīda Putina bandas sāktu aktīvu genocīdu pret latviešu tautu(Putina agresijas gadījumā).

Slēpti un neuzkrītoši tas jau notiek tagad.

Liepāja, Reiniks,Kozlovskis, Grantiņš, LRTT, H-86Lai arī kā mēs censtos visu skatīt ar “rozā brillēm“, tas tomēr neizdodas. Visur uzduramies uz krievžīdiem, mafiju un komunistiem.

Šie drazas ir pilnīgi visu pārņēmuši/paralizējuši. Šis sātaniski destruktīvais spēks nekad neko gaišu, labu un progresīvu nav veicis un arī neveiks. Viņi ir fiziski iznīcināmi, tikai tad kas var mainīties.

FOTO: Visa Liepāja ir viena vienīga gružu kaudze, bet par sevi “represīvie” ir parūpējušies.

Par Liepāju, kā Eiropas miskasti, es jau runāju iepriekšējā rakstā:  http://tautastribunals.eu/?p=21483

Un tagad mazliet no saskarsmes ar liepājniekiem:

>Bērnu klātbūtne iznāca saruna par Liepāju un Sesku, kurš šo pilsētu praktiski ir sagrāvis, jo piedalījies neskaitāmu rūpnīcu slēgšanā, apzinīgā izdemolēšanā, lai pēc tam varētu tās inventāru izpārdot un kurš ir arī narko- biznesa realizētājs Liepājā. Sesks ir iesaistīts arī žurnālista G. Matīsa slepkavībā, kurš bija nofotografējis kā bandīti Liepājas laivu piestātnē ūdenī glabā narkotikas. Matīsa kļūda bija, ka viņš par to visu informēja savu darba devēju(komunistu A. Remesu) un kādu kolēģi. Pieaugušo sarunu, izrādās, ka bija uzmanīgi klausījies kāds otrās klases skolnieks, kurš paziņoja: “Bet Sesks mums uztaisīja baigi foršu bērnu dārzu.”

Liepāja,Policija, Grūbis, Se4sks, Aizezers, Reiniks, PrūsisTas bija kaut kas apstulbinošs.

FOTO: Tādi aprakstīti grausti skaitāmi simtos ar saulē izdegušiem zālājiem. Tas viss nav kaut kādās nomalēs, bet pilsētas centrā. Īsta Krievijas provinces pilsēta.

No kurienes šīm bērnam tik deformēta izpratne ?

Tātad, kāds to šādā veidā pasniedz. Kad es augu, tika stāstīts, ka visu labo veic “mūsu mīļotā” komunistiskā partija. Latvijas bērni tiek “baroti” pēc  Ziemeļkorejas diktatora programmas, kur par visu pateicas Kimam Čenunam.

Sesks, šis narkomāns, spēļu atkarīgais, zaglis, bandīts un slepkava, tiek pasniegts kā neaizvietojams ģēnijs.

>Stāvu pie Liepājas Universitātes un redzu, ka divi krievvalodīgie lieto alkoholu, skaļi krieviski lieto savas tautas lepnumu- lamuvārdus un turpat arī nokārto darīšanas. Pazvanīju policijai un arī apskaidroju situāciju. Uz to bija ilgi jāgaida, kaut arī tā atrodas pilsētas centrā. Un, kāds brīnums, pēc laika ierodas divi krieviski runājoši Latvijas policisti. Pa to laiku dzērāji jau bija atstājuši savu “dzertuvi” un “mīstuvi“, un lēni staigāja prom. Apskaidroju arī ekipāžai par situāciju. Šie nesteidzoties pabrauca kādu laiku aiz dzērājiem, tad nogriezās sānielā un pazuda. “Vot” tāda tā kārtība ruskojazičnaju policistu darba morālē.

> Uzzināju, ka šī gada sākumā, kāds narkotiku apstulbots krievs, uzbrucis Beberliņu atpūtas vietas apsargam. Uzbrukums ar sitamo bija tik agresīvs, ka cietušais iznāca steidzīgi nogādāt uz Rīgu. Uzbrucēja PSR(privātais spēkrats) numurs tika fiksēts.

Un tad sākās tas, kas raksturīgs bandītiem, šoreiz tā ir Liepājas pilsētas policija. Neskatoties uz to, ka bija zināms auto numurs, tā īpašnieks nav vēl atrasts līdz šai dienai. Toties sekoja no policijas nākoši dīvaini zvani: vai varēšot atpazīt uzbrucēju ?  Katram saprotams, ja tādā veidā tas tiek darīts, tad tas ir jāuzskata par atklātu draudu. Var tikai secināt, ka šīs krievu bandīts ir cieši saistīts ar policiju un narkotiku tirgošanu. Ja šīm okupantu deģenerātam nebūtu “aizmugures“, tad viņš nebūtu tik “varonīgi” uzvedies. Ja mēs zinām, ka pilsētas galva ir slepkava Sesks ar savu palīgu reketieri-bandītu un slepkavu Hadaroviču, un ja mēs zinām, ka Liepājas DP ir Osipova partijas biedri, tad viss nostājas savās vietās.

Visiem vēl atmiņā, kā Liepājas DP bijušais šefs Bogdānovs, pēc aiziešanas no šī amata, nekavējoties iestājās Osipova partijā.

> Esot Liepājā man gribējās uzzināt, kas tad tagad ir Liepājas DP priekšnieks. Vēl laiku atpakaļ to visu varēja uzzināt internetā, bet tagad viss tas kļuvis par “valsts noslēpumu“. Un, kā nu ne, ja šajās vietās sabāzti krievu militāristi un viņu pēcteči, tad jau arī ir ko slēpt, it sevišķi tad, ja ir jāveic latviešu iebaidīšana un slepkavošana.

Kuriozs sākas tad, kad aizgāju uz vareno Liepājas pilsētas policijas iestādi. Sava darba specifikas dēļ man katru dienu vairākas reizes iznāk apmeklēt kādu ārvalstu biroju, bet kaut ko tādu nebiju redzējis un piedzīvojis.

Kad informācijā jautāju, kur un kā man iet, lai varētu tikt pie DP šefa un kā viņu sauc, tad  informācijā sēdoša iekrita kaut kādā šokā. Roka tika turēta priekšā acīm un atbildēts neadekvāti uzdotajam jautājumam. Kad es pateicu, ka šī noziedznieku banda, kas šeit ieperinājusies, tiks tiesāta tepat sētā, tad kundze sarāvās krēslā divtik maza. DP priekšnieka vārdu tā arī man nepasacīja. Laikam jau valsts noslēpums. Iedeva man uz galdu divas stāvošas IESNIEGUMA veidlapas: Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes priekšniekam Normundam Grūbim un Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Liepājas iecirkņa priekšniekam G. Ešenvaldam.  Sacīju, ka ar to man nepietiek, man ir jāzina, kas Liepājā ir DP priekšnieks ? Tad tika kādā pierakstu grāmatā meklēts un atrasts kāds Leonīds Tarabānovs, pie kura man jāpiesaka termiņš.

“Vot” i tev atbilde- Le-o-nīds Ta-ra-b ānovs.

Lūk, ko var uzzināt par šo  TARABĀNU: http://www.liepajniekiem.lv/zinas/kriminalzinas-negadijumi/leonids-tarabans-atstadinats-no-pienakumiem-38572

Tā arī neuzzināju DP priekšnieka vārdu. Interesanti, ka neviens mans paziņa arī to nezināja.  Kaut kad, pa ausu galam dzirdēju, ka runāja par kaut kādu Balobinu. Ja tā ir tiesa, tad Balobins ir militārista pēctecis, jo strādāju reiz kopā ar kādu Balobinu.

Lūk, tad arī noskaidrojas visa tā antilatviskā parazītu banda, kas terorizē latviešu tautu. Karātavas un tikai karātavas ir pelnījusi šī nolādētā banda.

Es, protams, pa e- pastu aizsūtīšu N. Grūbim un G. Ešenvaldam pieprasījumu- paskaidrojumu par uzbrukumu Beberliņu apsargam.

Nepārprotami, ka šie divi ir saistīti ar šo noziegumu un tā slēpšanu.

Jautājums nav,  vai viņi tiks tiesāti, bet gan kad ?

Par visu, par visu būs jāatbild līdz pēdējam sīkumam.

Biedri, neviens ar jums neceremonēsies: vainīgs genocīda īstenošanā- ASM !

Punkts !

11.08.14.  L. Grantiņš

P.S.

Nepārprotami, ka ar demokrātiskiem “līdzekļiem” nekas nav maināms. Tiesiskumu šie slepkavas paši ir iznīcinājuši. Tātad- atliek tikai vienīgi varmācīgi šos ārprātā aptrakušos suņus likvidēt. ES arī, cik noprotams, nereaģē uz sūdzībām, jo šīs savienības vadošie “elementi( Borrozo, Rompejs, Merkele, Gauks, Olands…) ir Putina uzpirkti. Par to arī runā Krievijas Dumas deputāts un prezidenta kandidāts Boriss Mironovs: https://www.youtube.com/watch?v=rTlLjy8uwBE

Šeit kas priekš tiem nac. sūdiem un komunistiem, kuri lien zem asteskaula krievžīdam putinam: https://www.youtube.com/watch?v=ssXHq3Z8Tc4

========================================================================

nORMUNDS gRŪBIS, Liepāja , policijaPaklausīsimies, ko saka pats Normunds Grūbis: “Vairāk nekā 10% no visām darba vietām Valsts policijā (VP) ir vakantas, ziņo Latvijas Televīzijas raidījums «De facto». Darbinieku trūkst gan Kārtības, gan Kriminālpolicijā. Taču kandidāti, kuri piesakās dienestam, bieži vien ir nepieredzējuši, ar sliktu fizisko sagatavotību, veselības problēmu novārdzināti un pat ar sodāmībām pagātnē.”

http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/486665-darbam_policija_piesakas_krapnieki_un_kafijas_milotaji

Un šeit šis kungs saka, ka Liepājas policija bieži vien !!! strādā arī vietējo iedzīvotāju interesēs. Tas jau ir interesanti:https://www.youtube.com/watch?v=ufopbVjXLcY#t=42

LRTT piebilde: Un kā tad pašam Grūbes kungam ir ar to LIKUMĪBU ?

Par pagātni nerunāsim, bet par šodienu.

Kā tad ir ar to LIETAS norakšanu BEBERLIŅU apsarga jautājumā ?

Es gaidīšu elektronisku atbildi no Jums.

You may also like...

10 Responses

  1. Padies, Linard par kārtējo informāciju!

    Tava uzdrošināšanās ieiet lapseņu pūznī ir apsveicama un apbrīnas cienīga.

    Bet man Tev ir liels lūgums, sakarā ar Merkeles vizīti Latvijā.

    Šodien NRA.lv komentāros lūdzu visus sūtīt iesniegumus uz Vācijas un citu valstu vēstniecībām par KGBistu noziegumu Latvijā – Rīgas Latviešu Biedrības brutālo iznīcināšanu 1993. gada 18. februāra naktī. /raksts par Merkeles vizīti Latvijā/.

    Pazemīgi lūdzu Tevi, Helsinku – 86 vārdā informēt Vācijas un visas citas vēstniecības par Rīgas Latviešu Biedrības iznīcināšanu 1993. gada 18.februāra naktī, jo tas ir neapgāžams pierādījums tam, ka KGBistu aktivitātes traucē un grauj demokrātijas atjaunošanu Latvijā.

    Mūsu uzdevums – atklāt komunistu un čekistu noziegumus Latvijā!

  2. john saka:

    Ak, tu kretins Grubis, no kuras miskastes tu lidis?

  3. Repatriants saka:

    LABS, IEDVESMOJOSH RAKSTS, Paldies! Bet pa to laiku arii Delfos tas keemsl.lapsa ir atkal paraadiijis savu kangara dabu .domaaju vinsh ir latviski rakstosh ziids vai ziidu un citu piejaukumu bastards, jo tik nekauniigs un naudas, slavas kaars ar tik izvalbiitaam acteleem latvietis nemeedz buut
    Shis vina rakstelis ir tukshas peerkama plushka gaudas, par to, ka krievijas sankcijas var palikt bez ieveeriibas, ja tiks paliidzeets tiem , kas cietiis no shiem kremla agresoru centieniem imiteet ASV sankcijas! Jau liidz nelabumam kremlim pielienosh ir shis liideejs lapsa, iista chuuska latvju azotee un vienk. prasts riebeklis
    .
    .
    Admins
    Lapsa VDK zēns !
    Visīstākais čekas darbonis. Tāds pats kā Garda, Lapinskis vai tas pats aptaurētais Šiškins, kurš tēlo visīstāko latvieti, kaut gan pēc izcelsmes ir krievs.

  4. čuguns saka:

    Rietumu bankas un Latvijas ebreju kopienas vadītāja Arkādija Suharenko pasākums Rīgā. https://www.youtube.com/watch?v=JrN5-YccIGQ

  5. jaunākā anekdote saka:

    Ivars Godmanis pirms 12. Saeimas vēlēšanām aizbrauc uz Krimuldas pagastu pie sava bijušā partijas biedra Gundara Grīnvalda legalizētajām raganām un jautā: kad es nomiršu? Raganas tūlīt pat Ivaram Godmanim atbild: latviešu tautas vislielākos svētkos. Kā jūs to tā uzreiz ziniet atbildēt, izbrīnīts jautā Godmanis. Ikviena diena, kad Ivars Godmanis nomirs un līdzi paraus Aivaru Borovkovu un pārējos ļaundarus uz elli, būs vislielākie latviešu tautas svētki, paskaidroja raganas.

  6. nekas nav un netiks aizmirsts saka:

    Pēc desmit gadiem žurnālista Gundara Matīsa slepkavības pasūtītājs joprojām “aiz kadra”

    Autors: Ivars Kesenfelds
    Piektdienā, 25. novembrī, 2011

    Gundars Matīss ir žurnālists Latvijā, kurš noslepkavots pēc neatkarības atgūšanas savas profesijas dēļ. Tāpat kā tiesneša Jāņa Laukrozes vai advokāta Aināra Platača gadījumā ne pasūtītāji, ne izpildītāji nav atklāti. Bet nelieši Andris Mikuļskis, Jānis Maizītis un vesela varza nelieši, kas pa blatam tikuši tiesu sistēmā augstos amatos tik saņēmuši un saņem no nodokļu maksātājiem iekasēto nodokļu lielās algas.

    28.novembrī aprit desmit gadi kopš Liepājas žurnālista nāves dienas. Diemžēl slepkavības lieta līdz galam nav atrisināta, tas redzams arī no portāla rīcībā esošajiem materiāliem.
    Šis raksts tapis laikraksta “Kurzemes Vārds” korespondenta Gundara Matīsa piemiņai.

    2001.gada 15.novembris bija viņa pēdējā darba diena. Kad Gundars tovakar atgriezās mājās, Šķēdes ielas 3. nama kāpņu telpā viņam sekoja noziedznieks, kurš daudzas reizes ar galda kāju sita žurnālistam pa galvu. Traumas izrādījās liktenīgas – lai gan Gundars vēl paspēja slimnīcā sniegt liecības policijai, dienu vēlāk viņš krita komā. 35 gadu vecais žurnālists izdzisa pēc 13 dienām – 28.novembrī.

    Tika ierosināta krimināllieta un uzsākta izmeklēšana. Tā bija savāda un ilga. Tiesneša Jāņa Laukrozes slepkavību Rīgā vismaz sāka izmeklēt uz karstām pēdām, bet par komā guļošo žurnālistu Artura Vaiteika vadītā Liepājas policija vairākas dienas nelikās ne zinis.
    “Gundars Matīss laikrakstā “Kurzemes Vārds” analītiski atspoguļoja kriminālās norises pilsētā, kā arī rakstīja kriminālhronikas sleju. Viņš labi pazina aprindas, kurās iegūstama vajadzīgā informācija, un, dabiski, labāk par citiem žurnālistiem pārzināja policijas darbu, bija “savs cilvēks” policijā. Varētu likties, ka tas pamudinās Vaiteika kunga vadītos izmeklētājus sākt vainīgā (vai vainīgo) meklēšanu nekavējoties, uz karstām pēdām, nemaz nerunājot par to, ka tas bija viņu tiešais pienākums. Taču nekā. Tikai piektajā dienā pēc uzbrukuma Matīsam policija sāka iztaujāt lieciniekus – redakcijas darbiniekus, kas savu kolēģi pazina tuvāk un varēja pastāstīt dažādas detaļas, kas savukārt varētu palīdzēt noziedznieku meklēšanā. Tikai pēc tam, kad traģiskā vēsts jau bija izstaigājusi vai visus saziņas līdzekļus, kā ņirgāšanās nāca ziņa, ka desmit dienas pēc notikušā Liepājas pilsētas un rajona policijas pārvalde ierosinājusi dienesta izmeklēšanu, lai pārbaudītu, vai presē izskanējusī informācija par novēloto izmeklēšanu uzbrukumā cietušā laikraksta ”Kurzemes Vārds” žurnālista Gundara Matīsa lietā atbilst patiesībai,” 2001.gada novembrī “Dienā” rakstīja Askolds Rodins. Pārbaude, cik man zināms, tika veikta formāli.

    Versiju, ka “Kurzemes Vārda” žurnālista slepkavības iemesls varētu būt saistāms ar viņa profesionālo darbību, Liepājas policisti dīvainā kārtā ātri atmeta, vairāk pieķeroties citām versijām. Viena no tām: piekaušana personīgu iemeslu dēļ, jo it kā ziņas par viņa personīgo dzīvi “rada aizdomas, ka motīvs meklējams tajā”, toreiz teica policijas preses sekretāre Egita Guseva. Otra versija – laupīšanas uzbrukums, lai gan piekautajam žurnālistam nekas nebija pazudis.

    Līdz nozieguma izpildītāju aizturēšanai policija caur masu medijiem centās radīt sabiedrībā viedokli, ka Liepājas žurnālista nogalināšanas iemesls visdrīzāk ir sadzīvisks motīvs. Tātad loģiski, arī izmeklēšanas resursi visvairāk tika koncentrēti uz šo divu versiju pārbaudi, bet netika, piemēram, pietiekami detalizēti pētītas Matīsa vismaz pēdējo divu gadu publikācijas par kriminālām tēmām un “pelēko” lietu pētījumi, kurus Gundars veica individuāli un par tiem nedalījās pat ar saviem kolēģiem redakcijā. Ja policijas preses dienesta pārstāves publiskie paziņojumi Gundara Matīsa lietā nebija izmeklēšanas taktika, tad, pēc manām domām, ir divi varianti: vai nu tiesību sargi nedraudzējas ar galvu, vai arī šo izmeklētāju darbību koordinēja cilvēki ne no tiesībsargājošo iestāžu vidus…

    Tikai gandrīz pēc gada, 2002.gada oktobrī, un ne policijas “vainas dēļ” tika aizturēts nozieguma izpildītājs. Gundara Matīsa nositējs Raivis (uzvārdu neminēšu), bija izpļāpājies par noziegumu savas māsas draudzenei un viņa, baidīdamās iet uz policiju, satikās ar “Kurzemes Vārda” galveno redaktoru Andžilu Remesu, kuram pastāstīja, kurš ir vainīgs žurnālista nāvē, kā arī norādīja slepkavas dzīves vietas adresi. Redaktors nekavējoties par to ziņoja Liepājas pilsētas policijas pārvaldes toreizējam štāba priekšniekam Mārim Birzniekam. Taču mūsu likuma sargiem bija vajadzīgs gandrīz mēnesis, lai aizturētu nozieguma izpildītāju Raivi, kura dzīves vieta policijai nu jau bija zināma! Pamatojoties uz Raivja liecībām nākamā gada pavasarī policijas uzmanības lokā nonāca uzbrukuma atbalstītājs (iespējamais pasūtītāja starpnieks) Ivars un it kā līdzzinātāji: Armands un Līga.

    Kad Liepājas policijai bija “uzdāvināts” nozieguma izpildītājs, izmeklētājiem, pēc visa spriežot, bija liels pārsteigums, ka slepkavība tomēr izdarīta saistībā ar žurnālista profesionālo darbību. No apcietinātajiem un lieciniekiem izskanēja divas versijas par to, kāpēc tika pasūtīta izrēķināšanās ar Gundaru. Viena versija, ka Gundars raksta par kontrabandas lietām, otra, ka traucējis ļergas biznesam Liepājā. Spriežot pēc policijas preses dienesta izteikumiem, policijai vairāk patika otra versija par “ļergas točkām”.

    Noziedznieki bija apcietināti, tika dotas pirmās liecības. Liepājas policijas rīcībā it kā vajadzēja būt visiem resursiem, lai varētu noskaidrot visus ar šo smago noziegumu saistītos apstākļus. Pat, ja Liepājas policijā bija problēmas ar izmeklēšanas resursiem, policijas vadība varēja palūgt palīdzību no Rīgas. Jo vairāk tāpēc, ka toreizējais iekšlietu ministrs Mareks Segliņš, kā ziņoja BNS, to bija piedāvājis.

    Žurnālista nogalināšanu, kas saistīta ar viņa profesionālo darbību, tātad uzbrukumu “ceturtajai varai”, manuprāt, civilizētā valstī, vajadzētu uzskatīt par kaut ko ārkārtēju, un tiesībsargājošām iestādēm būtu jākoncentrē nepieciešamie resursi nozieguma atklāšanai, tai skaitā, lai atrastu nozieguma pasūtītāju.

    Tomēr viss ritēja savādāk. Piemēram, Kurzemes apgabaltiesas krimināllietu tiesas kolēģija savā spriedumā konstatēja, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā eksistējusi Raivja (nozieguma izpildītāja) piezīmju grāmatiņa, taču lietā tāda pierādījuma – priekšmeta nav. Tas nozīmē, ka, iespējams, būtisks pierādījums, kas būtu varējis novest līdz slepkavības pasūtītājam, policijā ”pazudis tulkojumā”! Un vēl viens no daudzajiem tiesas secinājumiem: “pirmstiesas izmeklēšanas virzītājs ir rupji pārkāpis Latvijas KPK 151.panta 3.daļas prasības, kuras nosaka, ka apsūdzētajam bija jādod liecības pēc apsūdzības būtības. Bez tam Raivis nekad nebija pratināts un faktiski neliecināja daļā par to, kādas tad īsti uzkūdīšanas vai atbalsta darbības veica Ivars, tieši otrādi viņš liecināja, ka tādas darbības veica cita persona, nevis Ivars”.

    Lai kā arī būtu, nozieguma izpildītāji un “neziņotāji” bija atrasti, un tos notiesāja: ar Liepājas tiesas spriedumu iepriekš piecas reizes tiesātajam Raivim piesprieda 8 gadu cietumsodu; iepriekš divas reizes tiesātam Ivaram – 10 gadu cietumsodu; iepriekš divas reizes tiesātajam Armandam – trīs gadus nosacīti par neziņošanu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, bet Līgu attaisnoja pierādījumu trūkuma dēļ. Pēc pusotra gada Kurzemes apgabaltiesas krimināllietu tiesu kolēģija apelācijas kārtībā cietumsodu Ivaram samazināja uz sešiem gadiem, bet pārējiem apsūdzētajiem atstāja spēkā Liepājas tiesas piespriestos soda mērus.

    Gundara slepkavības pasūtītājs palika nesodīts, un ļoti iespējams, ka ikdienā mēs viņam paejam garām uz ielas Rīgā vai tepat, Liepājā, un varbūt pat kādreiz kādā saviesīgā pasākumā sasveicināmies, paspiežot roku.

    Neesmu jurists, bet iepazīstoties ar Liepājas tiesas un Kurzemes apgabaltiesas krimināllietu tiesas kolēģijas spriedumiem, sapratu, ka lietā pretrunu ir vairāk nekā sunim blusu rudenī. Izskatās, ka Raivis un Ivars ir mainījuši liecības kādas trešās personas iespaidā un arī abu Rīgas advokātu rīcībā bija vērojamas izpausmes, kas vērstas uz lietas novilcināšanu. Pilnīgi nav saprotama Armanda loma šajā lietā utt.
    Privātā kārtā palūdzu savu paziņu kriminālistu – ekspertu, kurš ilgu laiku nostrādājis par sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju gan Iekšlietu ministrijā, gan prokuratūrā, iepazīties ar Matīsa lietas tiesu spriedumiem. Viņa secinājums bija, ka tik pavirši izmeklētu lietu kā šo, viņš savā ilgajā darba praksē redzējis reti. Viņu pārsteidza, ka tiesas nav sūtījušas lietu atpakaļ papildu izmeklēšanai. Par daudzām nozīmīgām detaļām ir vairāk jautājumu nekā atbilžu, bet pats galvenais, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā nav aktīvi mēģināts atrast nozieguma pasūtītāju. Pēc mana paziņas domām lieta varēja būt gudri “sabojāta” jau pirmstiesas izmeklēšanas sākuma posmā.

    Notiesātie – faktiskais slepkavības izpildītājs Raivis un šā nozieguma atbalstītājs Ivars – piespriesto sodu jau izcietuši un atgriezušies, bet Gundars neatgriezīsies nekad. Nekad viņš nesatiks savas meitas un neatgriezīsies pie sava rakstāmgalda redakcijā, jo acīmredzot vai nu kādu bija aizskāris ar savu rakstu vai kādam bija patraucējis. Viņu nosita ar galda kāju par to, ka bija nesavtīgs, godīgs žurnālists, sava amata veicējs ar lielo burtu.

    “Kurzemes Vārda” redakcija nolēma viņa piemiņu saglabāt, nodibinot Gundara Matīsa piemiņas balvu, ko tagad katru gadu laikraksta “Kurzemes Vārds” dzimšanas dienā pasniedz kādam redakcijas žurnālistam par “analītiskām, izzinošām, pētošām publikācijām”.

    Tas, protams, ir apsveicami, bet vai tas ir viss, ko kolēģi – žurnālisti varēja un varbūt vēl var darīt Gundara piemiņai un mūsu visu labā? Domāju, ka ne, jo slepkavības pasūtītājs vai pasūtītāji nav atrasti. Ja to nespēja mūsu policija un tiesu vara, tad tas ir jādara ceturtajai varai – žurnālistiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka Gundars bija savējais. Vai kāds no Gundara kolēģiem, ”Kurzemes Vārda” žurnālistiem, kādreiz ir uzdevis sev jautājumu: vai Gundara vietā nevarēju būt es?! Un, ja tā būtu, vai tādā gadījumā Gundars nebūtu “racis”, kā žurnālists darījis visu iespējamo, lai slepkavības pasūtītājs tiktu atrasts? Esmu pārliecināts, ka būtu gan.

    Domāju, ka ”Kurzemes Vārdam” Gundara Matīsa balvu vajadzētu vispirms pasniegt tiem žurnālistiem vai žurnālistam, kurš ar savu analītisko un pētniecisko publikāciju būtu atklājis pietiekami daudz faktu Gundara lietā, lai panāktu atkārtotu izmeklēšanu. Pēc tam varēja pasniegt balvas kaut vai par varavīksnes biežuma Liepājas debesīs izpēti. Piedodiet, ja maldos, bet man Gundara Matīsa piemiņas balvas nodibināšana vairāk izskatās pēc traģiski bojā gājušā žurnālista vārda izmantošanas Bobrova kunga un ar labu reputāciju apveltītā Lūsēna kunga vadītā medija spalvu spodrināšanai.

    Ar virsrakstu “Nāve par rakstiem” 27.10.2003 iesākās toreiz vēl laikraksta “Diena” žurnālistes Noras Driķes raksts, kurā objektīvi tika atainota policijas (bez)darbība un Gundara kolēģu attieksme pret notikušo. Taču nevienā no “Kurzemes Vārda” publikācijām neesmu lasījis par izmeklēšanas absurdo kvalitāti, ja neskaita piezīmi, ka policija nav sākusi izmeklēšanu uz karstām pēdām pēc uzbrukuma Gundaram.

    Pirms rakstīt šo rakstu, vēlreiz pārlasīju ”Kurzemes Vārda” ilggadējā redaktora Andžila Remesa nesen iznākušo grāmatu ”Pasta ielas namiņā”, kurā jaukā un vienkāršā valodā pastāstīts par Liepājas galvenā laikraksta un tā kolektīva pagātni un tagadni. Gribēju tīri cilvēciski saprast, kāpēc sanācis tā, ka faktiski Gundara kolēģi viņu ir nodevuši. Diemžēl atbildes šajā grāmatā man neizdevās atrast. Vēl varu saprast, ka valsts ar savām institūcijām pagriezusi muguru Gundaram Matīsam, bet kāpēc žurnālisti, kuri sekoja līdzi izmeklēšanas un tiesu procesam, nemācēja vai negribēja ievērot, ka šajā pasūtījuma slepkavības lietā ir daudz vairāk jautājumu nekā atbilžu, un pats galvenais, ka pasūtītājs vai pasūtītāji it kā nemaz neeksistē!

    Varbūt no padomju laikiem ģenētiski saglabājusies pārāk līka mugura pret varu gan valsts, gan pašvaldības līmenī, jo tā var ērtāk izdzīvot? Kāpēc kašķēties ar policiju? Tā taču kādreiz var būt arī noderīga! Labāk tiražēt glancētu rakstu gūzmu par Liepājas politiskās elites labajiem darbiem, un garnējumam skata pēc pakritizēt tās “sētniekus” un “pusvadītājus”. Pieļauju, ka tā arī var darīt, lai šajos bargajos kapitālisma laikos neizputētu. Bizness paliek bizness.

    Taču ar biznesu masu medijiem nevajadzētu aizrauties tiktāl, ka aizmirstas vispārcilvēciskas vērtības. Varbūt “Kurzemes Vārds”, izlasot šos tiesas spriedumus, spēs restartēt savu sirdsapziņu un pienākumu pret bijušā kolēģa piemiņu.

    Starp citu, žurnālisti var iegūt jebkura tiesas sprieduma pilnu tekstu, griežoties attiecīgajā tiesā. Protams, ja tas nepieciešams profesionālās darbības veikšanai. Un, protams, ja ir vēlēšanās to darīt.

    NORAKSTS
    Lieta Nr.K 20-116/04/1 (krimināllietas Nr. 1260096601) 2004.gada 29.janvāri.
    SPRIEDUMS

    LATVIJAS REPUBLIKAS VĀRDĀ
    Liepājas tiesa
    šādā sastāvā: priekšsēdētāja S.Mertena
    piesēdētāji R.Maļinovska, J.Priedītis
    ar sekretāri A.Mielavu
    advokāti M.Škļarevska, A.Raudiņš
    A. Drēbnieks
    piedaloties prokuroram A.Dzērvēnam
    2003.gadā no 27.oktobra līdz 5.novembrim un 2004.gadā no 12.- 29.janvārim Liepājā, Republikas ielā 14 atklātā tiesas sēdē izskatīja krimināllietu, kurā apsūdzēti:

    RAIVIS [..], personas kods [..], dzimis 1975.gada 25.septembri Aizputē, LR pilsonis, izglītība vidējā, neprecējies, bērnu nav, nestrādā, deklarētā dzīves vieta Liepājā, Jelgavas ielā 12-2, agrāk sodīts:
    • 02.02.1994. Liepājas rajona tiesa pēc LKK 204.panta 2.daļas, 141.panta 2.daļas, 38.,41.,42.pantiem brīvības atņemšana uz 2 gadiem un 6 mēnešiem ar pārbaudes laiku uz 3 gadiem;
    • 09.11.1995. Liepājas rajona tiesa pēc LKK 139.panta 4.daļas,
    38.panta 3.daļas, 42.panta ar brīvības atņemšanu uz 4 gadiem 6 mēnešiem ar pārbaudes laiku uz 3 gadiem 6 mēnešiem;
    • 16.05.1996. Liepājas rajona tiesa pēc LKK 139.panta 4.daļas, 39.,41.,42.pantiem ar brīvības atņemšanu uz 3 gadiem ar pārbaudes laiku uz 5 gadiem;
    • 21.07.1998. Kurzemes apgabaltiesa pēc LKK 105.panta 1.daļas,
    39.panta ar brivības atņemšanu uz 3 gadiem 2 mēnešiem;
    • 07.05.1999. Liepājas tiesa pēc LKK 204.panta 2.daļas, 38.panta ar brīvības atņemšanu uz 3 gadiem 6 mēnešiem, 10.07.2001. atbrīvots no Jēkabpils cietuma ar Jēkabpils tiesas lēmumu nosacīti pirms termiņa uz 6 mēnešiem 12 dienām,
    apsūdzībā pēc Latvijas KL 125.panta 3.daļas.
    Apcietinājumā atradies no 2002.gada 9.oktobra līdz 2004.gada 29.janvārim.
    IVARS [..], personas kods [..], dzimis 1968.gada 1.jūlijā Aizpute, LR pilsonis, izglītība vidējā speciālā, neprecējies, bērnu nav, nestrādā, deklarētā dzīves vieta Liepājas rajona Aizputē, Atmodas ielā 6-1, dzīvo Liepājā, Meža ielā 53-63, agrāk sodīts, taču abas sodāmības dzēstas:
    • 26.09.1991. Liepājas pilsētas tiesa pēc LKK 121l.panta l.daļas ar brivības atņemšanu uz 3 gadiem;
    • 01.10.1997. LKK 105.panta 1.panta, 42.panta ar brīvības atņemšanu uz 3 gadiem ar pārbaudes laiku uz 3 gadiem,
    apsūdzībā pēc Latvijas KL 125.panta 3.daļas, 20.panta 2.un 3.daļas. Apcietinājumā atradies no 2003.gada 8.apriļa līdz 2004.gada 29. janvārim.
    ARMANDS [..], personas kods [..], dzimis 1962.gada 22.oktobrī Liepājā, LR pilsonis, izglītība vidējā, precējies, apgādībā divi nepilngadīgi bērni, strādā SIA “Ilga – Sigulda” par saimniecības daļas vadītāju, deklarētā dzīves vieta Liepāja, Siguldas iela 23-35, dzīvo Rīgā, Ogres ielā 12-22, agrāk sodīts, taču sodāmības dzēstas:
    • 06.10.1982 Liepājas tautas tiesa pēc LKK 184(1).panta 2.daļas, 204.panta 1.daļas, 38.panta ar brivības atņemšanu uz 2 gadiem 4 mēnešiem;
    • 27.05.1987. Liepājas tautas tiesa pēc LKK 184(1).panta 2.daļas ar labošanas darbiem uz 2 gadiem,
    apsūdzībā pēc Latvijas KL 315.panta.
    Apcietinājumā atradies no 2003.gada 28.aprīļa līdz 27.jūnijam.
    LlGA [..], personas kods [..], dzimusi 1977.gada 11.jūnijā Liepājā, LR pilsone, izglītība vidējā, neprecējusies, bērnu nav, strādā SIA “LIBAU HAUS” par lietvedi, deklarētā dzīves vieta Liepājā, Jelgavas ielā 7-28, dzīves vieta Liepāja, Mežu iela 53-63, agrāk nesodīta, , *
    apsūdzība pēc Latvijas KL 315.panta.
    Apcietinājumā atradusies no 2003.gada 5 jūnija līdz 4.augustam.
    Tiesas sēdē tiesa konstatēja:
    tiesājamais Raivis, būdams jau agrāk nodarījis tīšus smagus miesas bojājumus, nodarījis smagus, dzīvībai bīstamus miesas bojājumus, kas vainīgā neuzmanības dēļ bija par iemeslu cietušā nāvei, kas nodarīti sakarā ar to, ka cietušais pildījis savus profesionālos pienākumus, bet tiesājamais Ivars uzkūdīja un noorganizēja smagu dzīvībai bīstamu miesas bojājumu tīšu nodarīšanu, kas vainīgā neuzmanības dēļ bija par iemeslu cietušā nāvei, kas nodariti sakarā ar to, ka cietušais pildījis savus profesionālos pienākumus, bet konkrēti:
    2001. gada septembra beigās, oktobra sākumā, pirmstiesas izmeklēšanā precīzāk nenoskaidrotā laikā, Ivars nolēma noorganizēt miesas bojājumu nodalīšanu Gundaram Matīsam viņa profesionālo – žurnālista pienākumu pildīšanas dēļ, kurš strādājot laikrakstā “Kurzemes vārds” par korespondentu, atspoguļoja kriminālo hroniku un saistībā ar to veica pētnieciski darbu.
    2001. gada septembra beigās, oktobra sākumā, pirmstiesas izmeklēšanā precīzāk nenoskaidrotā laikā, I. netālu no laikraksta “Kurzemes vārds” redakcijas Liepājā, Pasta ielā 3, vēlāk ari savā dzīves vietā Liepājā, Meža ielā 53-63, norādīja Raivim uz Gundara Matīsa vizuālo izskatu un personību, darba vietu, nodeva Raivim Matīsa fotogrāfiju, kā arī informēja Raivi par noziedzīgā nodarījuma motīviem, sagatavošanās procesu (G.Matīsa dienas kārtības izziņu), kā ari informēja par atlīdzības apmēru ne mazāk kā Ls 200 apmērā. Tādā veidā Ivars uzkūdīja un organizēja Raivi konkrētam noziedzīgam nodarījumam – miesas bojājumu nodarīšanai G.Matīsam.
    2001.gada laika posmā no septembra beigām līdz 15.novembrim Raivis, pēc Ivara tiešiem norādījumiem, gan viens pats, gan kopā ar Ivaru, veica noziedzīgā nodarījuma (miesas bojājumu nodarīšanu G.Matīsam) sagatavošanās darbus: potenciālā cietušā novērošanu un izsekošanu, noskaidrojot viņa dienas kārtību, ieradumus un dzīves vietas adresi.
    Pēc sagatavošanās darbiem, 2001.gada 15.novembri ap pl. 18.00, Raivis, Ivara uzkūdīts, nolūkā nodarīt miesas bojājumus, sekoja G.Matīsam līdz viņa dzīves vietai Liepājā, Šķēdes ielā 3. Brīdī, kad G.Matīss iegāja kāpņu telpas, kurā atrodas dzīvokļi sākot no 15.numura, priekštelpā, Raivis viņu panāca un no mugurpuses iesita G.Matīsam ar līdzpaņemto nūjveida priekšmetu pa galvu paura rajonā. Sitiena rezultātā G.Matīss zaudēja līdzsvaru un nokrita uz kreisajiem sāniem. Turpinot savas noziedzīgās darbības, Raivis ar līdzpaņemto nūjveida priekšmetu iesita zemē guļošajam G.Matīsam, kurš aizsargājoties bija aizsedzis ar rokām seju, ne mazāk kā 10 reizes pa galvu un dažādām ķermeņa daļām, līdz brīdim, kad viņu iztraucēja no tuvējā dzīvokļa iznākušais iedzīvotājs. Tādā veidā Raivis, sitot ar nūjveida priekšmetu cietušajam pa galvu un dažādām ķermeņa daļām nodarīja G.Matīsam smagus, dzīvībai bīstamus miesas bojājumus: galvas apvidū – sistas brūces galvas matainajā daļā, asinsizplūdums uz galvas ādas muskuļa lēvera iekšējās virsmas kreiso paura – deniņu apvidū, šķembains galvaskausa kaulu lūzums pieres kaula zvīņas un kreisā deniņu kaula šuves apvidū ar lūzuma līniju pāreju uz labo paura kaulu un pakauša kaula zvīņu, kā arī galvaskausa pamatni, asinsizplūdums virs cietā galvas smadzeņu apvalka kreisās pieres – deniņu daivas un labās piramīdas priekšējās sienas apvidos, asinsizplūdums zem cietā galvas smadzeņu apvalka labo pieres – deniņu daivu bazālajā virsmās, asinsizplūdumi zem mīkstajiem galvas smadzeņu apvalkiem kreiso pieres – paura daivu apvidū, labās pieres daivas bazālajā virsmā, kreisās deniņu daivas bazālajā virsmā un labās deniņu daivas bazālajā virsmā, smadzeņu vielas sasitums ar atmiekšķējumu kreiso pieres – paura daivu, labās pieres daivas, kreisās deniņu daivas un labās deniņu daivas apvidos, zemādas asinsizplūdums kreisās plaukstas apvidū, kreisās plaukstas pamatnes 2., 3. kaulu lūzumi ar asinsizplūdumu apkārt esošajos mīkstajos audos, zemādas asinsizplūdums labās ceļa locītavas apvidū ar asinsizplūdumu labās ceļa locītavas somiņā, zemādas asinsizplūdumi labā augšdelma, labās elkoņa locītavas un kreisā augšstilba apvidos. Pēc miesas bojājumu nodarīšanas G.Matīsam, Raivis atstāja notikuma vietu, pa ceļam klajumā aiz mājas Šķēdes ielā 3, Liepājā izmezdams noziedzīgā nodalījuma riku – nūjveida priekšmetu. Tālāk Raivis devās pie Ivara un paziņoja par pasūtītā noziedzīgā nodarījuma izpildi.
    28.11.2001. no slēgtas galvas traumas ar sistām brūcēm iestājās cietušā G.Matīsa nāve un Raivja G.Matīsam nodarītie smagie dzīvībai bīstamie miesas bojājumi vainīgā neuzmanības dēļ atrodas tiešā cēloniskā sakarībā ar G.Matīsa nāves iestāšanos.
    Par miesas bojājumu nodarīšanu G.Matīsam Raivis no Ivara saņēma atlīdzību ne mazāk par Ls 60.
    Ar šādām savām darbībām tiesājamais Raivis ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Latvijas KL 125.panta 3.daļā, bet tfesājamais Ivars ar šādām savām “darbībām ir izdarījis – noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Latvijas KL 125.panta 3.dala un 20.panta 2., 3. daļas.
    Tiesājamais Armands, droši zinot, ka ir izdarīts sevišķi smags noziegums, neziņoja par to, bet konkrēti:
    Pēc 2001.gada 15.novembra, pirmstiesas izmeklēšanā precīzāk nenoskaidrotā laikā, Armands, zinot, ka Ivars ir saistīts ar smagu miesas bojājumu nodarīšanu Gundaram Matīsam saistībā ar viņa profesionālo (žurnālista) pienākumu pildīšanu, strādājot laikrakstā “Kurzemes vārds” par korespondentu, kā rezultātā 28.11.2001. iestājās G.Matīsa nāve, t.i., zinot, ka ir izdarīts sevišķi smags noziegums, kas paredzēts Latvijas KL 125.panta 3.daļā, neziņoja par to tiesībaizsargājošām iestādēm.

    Ar šādām savām darbībām tiesājamais Armands ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Latvijas KL 315.pantā.
    Bez tam pirmstiesas izmeklēšanā tiesājamai Līgai izvirzīta apsūdzība, ka viņa droši zinot, ka tiek gatavots un ir izdarīts sevišķi smags noziegums, par to neziņoja, bet konkrēti:
    2001.gada septembra beigās, oktobra sākumā, pirmstiesas izmeklēšanā precīzāk nenoskaidrotā laikā, Līga, zinot, ka Ivars un Raivis gatavojas nodarīt miesas bojājumus Gundaram Matīsam saistībā ar viņa profesionālo (žurnālista) pienākumu pildīšanu, strādājot laikrakstā “Kurzemes vārds” par korespondentu, kamdēļ G.Matīss tika ilgstoši izsekots, un, zinot, ka 15.11.2001. Raivis Liepājā, Šķēdes ielā 3 ir nodarījis G.Matīsam smagus, dzīvībai bīstamus miesas bojājumus, kā rezultātā 28.11.2001. iestājās G.Matīsa nāve, t.i., zinot, ka ir izdarīts sevišķi smags noziegums, kas paredzēts Latvijas KL 125.panta 3.daļā, neziņoja par to tiesībaizsargājošām iestādēm.
    Pirmstiesas izmeklēšanā Līgas darbības kvalificētas pēc Latvijas KL 315.panta.
    Nopratināts tiesas sēdē tiesājamais Raivis sevi par vainīgu viņam inkriminētajā noziegumā atzina pilnībā, kā ari daļēji atzina cietušās Jolantas Matīsas pieteikto civilprasību un paskaidroja, ka Ivaru pazīst sen, abi ir draugi un abi nāk no Aizputes, Līgu pazīst apmēram gadu, kā Ivara draudzeni un ar viņiem abiem attiecības labas, Armandu redz otro reizi dzīvē un ar viņu nekādu kontaktu un attiecību nav. 2001.gada jūlija mēnesī atbrīvojies pirms termiņa no apcietinājuma un devies uz Aizputi pie vecākiem, bet no septembra mēneša sācis dzīvot Liepājā, Ģenerāļa Baloža ielā 3 kopā ar draudzeni Violetu. Kaut kad septembrī piezvanījis Ivars un uzaicinājis kopā aizbraukt uz Liepājas centru. Kādēļ, Ivars nav teicis. Ar Ivara automašīnu piebraukuši pie “Kurzemes vārda” redakcijas. Pie Ivara automašīnas pienācis Raivim tobrīd nepazīstamais Armands un iesēdies mašīnā. Ivars Raivi ar Armandu īsti nemaz nav iepazīstinājis. Visi kopā parunājušies par nebūtiskām lietām, tad Ivars izkāpis no mašīnas un aizgājis uz kiosku pēc alus. Armands pa to laiku pajautājis Raivim par ieslodzījuma vietām, pāris personām. Pēc tam Ivars atgriezies un viņi turpinājuši apmēram stundu sēdēt mašīnā un kaut ko gaidīt. Kāpēc viņi tur sēdējuši, Raivis tobrīd nav zinājis. Tad no veikala “Melodija” puses nācis Raivim tobrīd nepazīstamais Gundars Matīss un Armands, griežoties pie Ivara, uz viņu norādījis, sakot, ka lai šo vīrieti iegaumējot. Kāpēc Matīss būtu jāiegaumē, Raivis nav jautājis. Armands Matīsu arī 4-5 reizes nofotografējis. Tad Armands devies prom. Kopš tās reizes Raivis ar Armandu nav ticies un nav runājies. Pēc tam Raivis ar Ivaru abi aizbraukuši uz Ivara dzīves vietu Meža ielā, parunājušies un Raivis pajautājis, kas ir Armands. Ivars atteicis, ka tas ir paziņa, kas kādreiz bijis kriminālā autoritāte, bet tagad pārbraucis dzīvot uz Rīgu, pieIvarues Dievam un no kriminālās pasaules norobežojies. Tad Raivis jautājis, kas tas par vīrieti uz kuru norādījis Armands, uz ko Ivars atbildējis, ka tas esot žurnālists, rakstot par kriminālo pasauli un viņu vajagot sodīt, iautājis vai Raivis to varētu izdarīt. Ivars pastāstīiis, ka žurnālists vienreiz iau esot sodīts, taču secinājumus nav izdarījis. No sarunas ar Ivaru Raivis izsecinājis, ka žurnālists, rakstot avīzē konkrētus rakstus, bāž savu degunu tur, kur nevajag un, ka sodīt minēto žurnālistu Ivaram paprasīja Armands, jo Ivars pabrīdinājis Raivi, ka gadījumā, ja Armands kaut ko taujājot, lai sakot, ka Matīsa piekaušanu paskaidrojis, ka tādejādi
    Raivis varēs viegli nopelnīt Ls 200. Raivis tiesas sēdē apliecināja, ka Armands viņam personīgi nav piedāvājis piekaut Matīsu, priekšlikumu izteicis vienīgi Ivars, Raivis priekšlikumu apdomājis un piekritis, jo gribējis nopelnīt naudu, taču galvenokārt piekritis tāpēc, ka sapratis, ka nav izvēles, jo par notiekošo tobrid zinājis jau pārāk daudz un viņu pašu tādēļ varētu fiziski vai psihiski iespaidot. Raivis uzskata, ka tas bijis viltīgs gājiens – vispirms izstāstīt par pasūtījumu, jo tad viņš vairs nevarējis atteikties, jo zinājis pārāk daudz un atteikuma gadījumā ar viņu būtu izrēķinājušies. Uz Raivja jautājumu, kādā veidā žurnālists ir jāsoda, Ivars atbildējis, ka jāpiekauj, salaužot kādus locekļus vai tamlīdzīgi. Ivars pateicis, lai Raivis nākošās dienas rītā atkal atbrauc. Sarunas laikā mājās bijusi ari Līga, taču viņa atradusies citā istabā. Pēc sarunas Raivis devies mājās. Nākošā dienā Raivis ieradies pie Ivara ap 06.00 no rīta. Ivars devis 2-3 Matīsa fotogrāfijas, taču Raivis fotogrāfijas nepaņēmis, jo tās iegaumējis. Raivis izdarījis secinājumus, ka tās ir iepriekšējā dienā Armanda fotografētas. Tad abi divi ar Ivara automašīnu aizbraukuši līdz Jūrskolai Roņu ielā, lai pārliecinātos vai žurnālists tur dzīvo. Ivara automašīnā gaidījuši Matīsu līdz pl. 10.00, nesagaidījuši un aizbraukuši projām.
    Pēc gaidīšanas Ivars aizvedis Raivi pie avīzes redakcijas un teicis lai sagaidot Matīsu, to izsekojot un noskaidrojot, kur viņš dzīvo. Pēc šīs sarunas Raivis apmēram mēnesi izsekojis Matīsu pie redakcijas, lai noskaidrotu kur viņš dzīvo un kur iet, visu oktobri Raivim ik pa laikam zvanījis Ivars un ar vien draudīgāk un uzstājīgāk prasījis, kad izdarīs apsolīto, jo ari viņam – Ivaram zvanot no Rīgas un prasot, kad žurnālists tiks iespaidots. Novērošanu veicis viens pats un par Ivara uzdevumu nevienam nav stāstījis. Vairākkārtīgi Ivars pats pārbaudījis, vai Raivis veic izsekošanu, nobraucot ar savu mašīnu Raivim garām. Apmēram oktobra beigās, Raivis Ivaram teicis, ka grib atteikties no Matīsa piekaušanas, par ko Ivars viņu piekāvis, salaužot ribas. Izsekojot Matīsu, Raivis noskaidrojis, ka viņš dzīvo Šķēdes ielā. Tad 2002.gada 15.novembri ap pl. 18.00 – 19.00 atkal sekojis Matīsam līdz pat viņa dzīves vietai. Raivim licies, ka Matīss sapratis, ka viņam kāds seko. Nolēmis piekaušanu realizēt todien un tāpēc pa ceļam pacēlis no koka nolūzušu zaru. Matīss iegājis mājas kāpņu telpā, Raivis viņam sekojis un turpat priekštelpā ar dūri 2 reizes iesitis Matīsam pa pakausi. Kur konkrēti sist Matīsam, Raivis iepriekš nebija plānojis. Matīss nokritis uz sāniem un Raivis vēl vairākkārtīgi viņam iesitis ar līdzpaņemto koku pa seju, Matīss centies ar rokām aizsargāties, taču nepretojies. Cietušais sācis kliegt un Raivis izdzirdējis, ka kaut kur atveras dzīvokļa durvis un iznāk kaimiņš, tāpēc meties projām, pa ceļam aiz mājas klajumā izmetot koku. Pēc tam piezvanījis Ivaram un pastāstījis par notikušo, sarunājuši satikties nākamajā dienā. Kad satikušies, Ivars jautājis kā Matīss ticis piekauts. Raivis atbildējis, ka nezina cik stipri piekāvis Matīsu. Par šo lietu tobrīd vairāk nerunājuši. Pēc tam Ivars Raivim samaksājis Ls 60. Tikai no avīzēm uzzinājis, ka piekauto žurnālistu sauc Gundars Matīss. Pēc kāda laika avīzēs izlasījis, ka Matīss ir miris, sākusi mocīt sirdsapziņa, aizbraucis uz Aizputi pie vecākiem un par izdarīto izstāstījis. Pēc tam runājis arī ar Ivaru, kurš teicis, ka Raivis ir pārcenties, taču tagad varētu prasīt lielāku atlīdzību. Ivars Raivja klātbūtnē piezvanījis, kā Raivis sapratis Armandam, taču tas atteicies un pārtraucis sarunu. Vairāk nekādu sarunu par naudu ar Ivaru nav bijis un apsolītā summā tā ari pilnībā netikusi samaksāta. Par Matīsa piekaušanu ir runājis tikai ar māti, tēvu, māsu Lolitu un Violetu, taču nevienam pirms tam nav stāstījis, ka gatavojas kādu piekaut. Violeta ir bijusi Raivim līdzi, kad viņš pastaigājies gar avīzes redakciju, bet viņa nav bijusi lietas kursā kāpēc to Raivis to dara. Ir bijusi reize, kad Ivars ar savu automašīnu piebraucis pie Raivja parunāties, tad kad viņš bijis pie redakcijas. Kopā ar viņu toreiz bijusi Līga. Raivis iesēdies Ivara mašīna, taču runājuši pavisam par citām lietām, nevis Matīsu. Tobrīd no redakcijas iznācis Matīss un Raivis devies viņu izsekot, bet Ivars un Līga aizbraukuši. Raivis nezina vai Līga kaut ko zinājusi par izsekošanu. Par vairākkārtējo liecību maiņu pirmstiesas izmeklēšanā, Raivis paskaidroja, ka no sākuma visus sacerējis, jo negribējis nevienu iejaukt. Liecības mainīt neviens viņu nav spiedis. Laika gaitā sapratis, ka šīs viņa liecības ir nereālas, tāpēc galu galā visā atzinies, arī prokurore Miezīte, kura sākotnēji izmeklējusi lietu, teikusi, ka atzīšanās gadījumā sods būs minimāls. Patiesībai atbilst tikai tās liecības, ko viņš devis 2002.gada 8.novembrī, kuras viņš apstiprina arī tiesas sēdē. Tiesas sēdē Raivis apstiprināja, ka viņam ir ļoti bail no Ivara, tādēļ Ivara klātbūtnē nespēj pateikt patiesību, no Armanda bail neesot. Bez tam tiesas procesa laikā zālē atradušies Ivara cilvēki, kas viņam pat konvoja klātbūtnei piedraudējuši.
    Tiesas sēdē, saskaņā ar Latvijas KPK 279.panta 1.daļas 1.punktu, tika nolasītas tiesājamā Raivja liecības, kuras viņš bija sniedzis pirmstiesas izmeklēšanas laikā. Tā 2002.gada 8.oktobra vaļsirdīgās atzīšanās aktā, Raivis norādīja, ka Matīsu piekāvis personīgu motīvu vadīts, jo Matīss savā laikā uzmācies Raivja draudzenei Violetai. 2002.gada 9.oktobra un 2002.gada ll.oktobra liecībās Raivis sīkāk aprakstīja vaļsirdīgās atzīšanās aktā liecināto. Pēc 2002.gada 22.oktobra konfrontācijas ar Violetu, Raivis savas liecības mainīja un 2002.gada 23.oktobra un 25.oktobra liecībās liecināja, ka Matīsa piekaušanu viņam piedāvājis izdarīt pilnīgi nepazīstams vīrietis, kurš viņam pienācis klāt uz ielas un par izdarīto apsolījis Ls 200. 2002.gada 30.oktobrī Raivis vēlreiz mainīja liecības un liecināja, ka Matīsa piekaušanu viņam piedāvāiis izdarīt Ivars pēc Armanda norādījuma, ka ar Armandu saticies tikai vienu reizi Ivara automašīnā pie laikraksta redakcijas un Armands caur automašīnas stiklu Matīsu vairākkārt nofotografējis, piekaušanu uzņēmies tādēļ, ka baidījies no fiziskas izrēķināšanās no Ivara puses. 2002.gada 8.novembī Raivis sniedza liecības, kuras arī kā vienīgās patiesās apliecināja tiesas sēdē un analogi liecināja. Pilnīgi visās augstāk minētajās liecībās Raivis savu vainu Gundara Matīsa piekaušanā atzina pilnībā un par tās apstākļiem liecināja analogi.
    Tiesājamais Ivars savu vainu neatzina vispār, bet cietušās Jolantas Matīsas pieteikto civilprasību atzina paskaidrojot, ka to dara tikai tīri cilvēcisku motīvu vadīts un liecināja, ka Raivis ir viņa sens paziņa, ar kuru tagad ir konfliktā, jo viņš ir apzadzis dzīvokli, kuru Ivars viņam izkārtojis īrēšanai, kā arī fiziski ietekmējis un atņēmis naudu Lailai, nav ari atdevis naudu par nopirkto automašīnu. Savukārt Armandu pazīst kopš 1998.gada, kad viņam Liepājā piederējis ļergas bizness, tagad to pārvalda cits cilvēks, taču Armands regulāri atbrauc no Rīgas un iekasē no šī biznesa naudu. Ar Armandu attiecības normālas. Līga ir Ivara faktiskā sieva. 2001.gada septembra beigās atnācis Raivis un palūdzis viņu aizvest līdz pilsētas centram. Abi aizbraukuši līdz Centrālai pasta ēkai un Ivars izkāpis no mašīnas, lai dotos uz valūtas maiņas kantori samainīt naudu. Raivis palicis mašīnā. Tobrīd kāds Ivaru pasaucis un viņš ieraudzījis Armandu. Tas pienācis klāt, sākuši runāties. Armands jautājis vai Ivars negrib nopelnīt Ls 200. Ivars sapratis, ka nopelnīšana būs saistīta ar kāda cilvēka ietekmēšanu, jo jau 1998.gadā Armands bija piedāvājis piekaut kādu cilvēku no Kuldīgas. Ivars ieteicis parunāt ar Raivi. Armands iekāpis Ivara mašīnā, bet Ivars aizgājis mainīt naudu, nopirkt alu un baterijas. Bijis projām apmēram 30-40 minūtes. Kad atnācis atpakaļ, sapratis, ka Armands ar Raivi ir par kaut ko vienojušies, jo abi apmainījušies ar telefona numuriem.
    Par ko viņi ir vienojušies, tobrīd Ivars nebijis lietas kursā. Pēc tam Armands aizgājis. Oktobra sākumā Armands piezvanījis Ivaram un jautājis, kur var satikt Raivi. Ivars teicis, ka nezin, jo Raivis bieži mainot telefona numurus. Tad Ivars pats saticies ar Armandu stacijā un pēdējais iedevis Ivaram konvertu ar Ls 200. Summu Ivars zina tāpēc, ka naudu pārskaitījis. Minēto naudu visu nodevis Raivim un pateicis, ka Armands licis pateikt lai nekavējas. Par šo naudu Raivis Aizputē no Raivja B. nopirka automašīnu “AUDI-80”. Pēc kāda laika Raivis piezvanījis Ivaram un pateicis, ka darbs ir izdarīts, pēc kā Ivars piezvanījis Armandam un pateicis Raivja teikto. Armands nav stāstījis par ko vienojušies ar Raivi, taču Ivars nojautis, ka tas kaut kādā veidā saistīts ar ļergas ražošanu un tirdzniecību. Kad Raivis ticis arestēts, Ivars saticies ar Armandu. Šo tikšanos noorganizējis kopīgs paziņa vārdā Normunds. Abi satikušies un Armands jautājis, vai tā ir taisnība, ka Raivis ir arestēts. Ivars pastāstījis par Matīsa piekaušanas apstākļiem. Ivars jautājis, vai Armands tajā arī ir iejaukts, Armands to noliedzis, taču licis nojaust, ka neviens jau nav licis Matīsu nosist. Varējis redzēt, ka Armands ir manāmi satraucies. Šī bijusi pēdējā reize, kad Ivars ticies ar Armandu. Kad Raivis ticis arestēts, pie Ivara bija atnākusi Raivja draudzene Violeta un stāstījusi, ka Raivis viņai no cietuma raksta vēstules, kurās stāstījis, ka viņam ir vienošanās ar prokurori Miezīti un, ka pēc pāris gadiem viņš būšot mājās. To, ka Armands stāsta, ka Ivars no viņa izspiežot naudu, ir meli. Ivars uzskata, ka viņš ir vainīgs tikai neziņošanā, taču ne Matīsa piekaušanas organizēšanā un uzkūdīšanā. Apcietinājumā atrodas tikai tāpēc, ka viņš jau iepriekš ir bijis vairākkārtīgi arestēts un prokurors ir atradis vienu vainīgo un citu neko vairs nevēlas noskaidrot, kā arī, apcietinot Ivara draudzeni Līgu, centies ietekmēt Ivaru, lai viņš sniedz prokuroram izdevīgas liecības. Līga ir apsūdzēta neziņošanā, taču viņa neko par Matīsa piekaušanu nekad nav zinājusi. Tajā pat laikā Raivja draudzene Gaure gan ir zinājusi, taču viņai nekādas apsūdzības nav celtas un tas norāda uz to, ka prokurors ir vienojies ar Raivi un tāpēc lieta ir izmeklēta subjektīvi, tikai lai Ivaru padarītu par vainīgo.
    Tiesājamais Armands savu vainu atzina pilnībā, kā ari daļēji atzina cietušās Jolantas Matīsas civilprasību un paskaidroja, ka Ivaru pazīst apmēram 5-6 gadus kā paziņu, attiecības neitrālas, Līgu un Raivi nepazīst. Līdz 1999.gadam dzīvojis Liepājā, un nodarbojies ar ļergas tirdzniecības organizēšanu. Tolaik viņa nelegālajai nodarbei “jumts” bijis Ivars, Verners [..], kur nu jau ir miris un vēl kāds Jānis. Pats nekad nav bijis kriminālā autoritāte, taču sakarā ar ļergas tirdzniecību bijis saistīts ar kriminālo pasauli. 1999.gada rudenī nolēmis attiecības ar kriminālo pasauli pārtraukt, savas nelikumīgās darbības pārtraucis un pārcēlies uz dzīvi Rīgā, kur dzīvo un strādā joprojām. Šad un tad sazvanījies ar Ivaru, bet koku biznesa jautājumos. Ir šad un tad Ivaram aizdevis naudu, jo uzskatījis, ka ar viņu labāk uzturēt miermīlīgas attiecības. Par Ivaru no nostāstiem zina, ka viņš ir neaprēķināms un bīstams cilvēks, bet pašam nekādas problēmas ar Ivaru nav bijušas. Raivis Armandam liekas ļoti aizdomīgs. Apmēram gadu pirms 2001.gada rudens viņš gribējis nokārtot šādus tādus rēķinus ar kriminālo pasauli un nolēmis savus nodomus īstenot ar žurnālista Gundara Matīsa starpniecību, jo Matīss rakstīja rakstus par kriminālo pasauli. Tajā laikā arī pats personīgi no savas automašīnas Matīsu nofotografējis, fotogrāfiju nēsājis līdzi, lai atbilstošā gadījumā par viņu kaut ko uzzinātu. Nezinājis kā Matīsam piekļūt, tāpēc par Matīsu tā, starp citu izvaicājis Ivaru, jo Ivaram ir sakari ar kriminālo pasauli un viņš varējis būt lietas kursā par šo cilvēku. Armandam bijušas aizdomas, ka Matīsam kāds no kriminālās pasaules varētu maksāt par daļēju patiesības slēpšanu. 2001.gada rudenī patiešām nejauši pie pasta sastapis Ivaru, iesēdies pie viņa automašīnā parunāties. Mašīnā priekšējā pasažiera sēdeklī atradies kāds vīrietis, kas acīm redzot bijis Raivis, bet Armands ar Raivi nekad nav ticis iepazīstināts un nekad ar viņu nav runājis. Ar Ivaru runājuši par nenozīmīgām lietām un pie reizes pajautājis arī par Matīsu, kas viņš par cilvēku, parādījis Matīsa fotogrāfiju, uz ko Ivars atbildējis, ka kaut ko jau viņš raksta, bet faktiski Armands neko vairāk arī neuzzinājis un viņi pašķīrušies. Nekādu sarunu par Matīsa piekaušanu un iegaumēšanu nebija, gan Ivars, gan Raivis šinī jautājumā melo. Pēc kāda laika sazvanījies ar Ivaru un Ivars viņam palūdzis aizdot naudu, iespējams, ka tie bijuši Ls 200. Saruna bijusi kaut kāda dīvaina, jo jau tobrīd Armands zinājis, ka Matīss ir piekauts un miris, līdz ar to nobijies, ka viņu kaut kādā veidā varētu saistīt ar šo lietu, jo bija par Matīsu interesējies. Armandam radušās aizdomas, ka Ivars ir kaut kādā veidā saistīts ar Matīsa piekaušanu, taču neko nejautājis, jo nezinājis kas stāv aiz Ivara un kas par cilvēkiem notikušajā iesaistīti. Ivara lūgto naudu, ar Ivaru satiekoties, iedevis, taču nezinājis kādam mērķim tā domāta. Raivim nekad naudu nav devis. Kad uzzinājis par Raivja aizturēšanu, nobijies, jo nezinājis, ko Raivis varētu būt stāstījis, tāpēc uzmeklējis Ivaru un ar viņu saticies. Ivars pateicis, lai izdzēš viņa telefonu no mobilā un vairs nezvana, ja vajadzēšot pats sameklēšot. Kopš tās reizes ar Ivaru vairs nav saticies un sazvanījies. Par savām aizdomām neziņojis, jo bijis bail par sevi, pēc drošības līdzekļa maiņas 2003.gada jūnijā, viņam ari Rīgā uz ielas nepazīstams cilvēks piedraudējis, lai domā ko liecina. Armands nezina kas stāv aiz visa šī nozieguma. Armands noliedz, ka jebkad būtu Ivaram zvanījis vai ticies nolūkā pasūtīt Matīsa piekaušanu. Savu vainu atzīst pilnībā tajā, ka baiļu dēļ par sev zināmo nebija ziņojis tiesībaizsargājošām iestādēm. Par Līgas saistību ar Matīsa piekaušanu Armandam nekādas informācijas nav.
    Tiesājamā Līga savu vainu neatzina vispār, kā arī neatzina cietušās Jolantas Matīsas pieteikto civilprasību un paskaidroja, ka Ivars ir viņas faktiskais vīrs jau 3 gadus, Raivi pazīst kā Ivara senu paziņu, jo abi ir no vienas pilsētas. Raivis bieži nācis pie Ivara aizņemties naudu vai paēst, kad nav bijusi nauda. Attiecības ar Raivi neitrālas, taču raksturot viņu var no negatīvās puses, ja viņš ir bezatbildīgs, neprognozējams. Armandu nepazīst vispār. Par to, ka žurnālists Matīss piekauts uzzinājusi no preses. Tikai pēc Raivja aresta uzzinājusi, ka viņš ir piekāvis Matīsu, taču par Ivara saistību ar šo lietu neko nezinājusi, jo viņai neviens neko nav stāstījis. Tā kā dzīvo kopā ar Ivaru, protams, braukājusi kopā ar viņu automašīnā, taču gadījumu, kad kopā ar Raivi un Violetu bijuši pie laikraksta redakcijas, neatceras.
    Par noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu, kas paredzēti Latvijas KL 125.panta 3.daļā, Latvijas KL 125.panta 3.daļas un 20.panta, kā arī Latvijas KL 315.panta, bez tiesājamo Raivja un Armanda savas vainas pilnīgas atzīšanas un neskatoties uz to, ka tiesājamais Ivars savu vainu neatzīst vispār, viņu vaina viņiem inkriminēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā pierādīta ar sekojošiem tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem:

    • ar 2001.gada 15.novembra Gundara Matīsa iesnieguma protokolu, kurā viņš sniedzis paskaidrojumus pl.20.55. par to, ka ap pl. 18.00 nācis pa Piltenes ielu no veikala puses. Pa ceļam pie savas faktiskās sievas Ingūnas [..], kura dzīvo Liepājā, Šķēdes ielā 3-22, pamanījis, ka viņam seko kāds vīrietis, apmēram 18-20 gadus vecs, augumā ap 180-185 cm, ģērbies tumšās drēbēs un adītā cepurē. Cietušais viņam uzmanību nepievērsis, jo domājis, ka tas ir kāds kaimiņš. Kad iegājis mājas Šķēdes ielas 3 kāpņu telpā, uzreiz saņēmis spēcīgu sitienu pa galvu no šī paša vīrieša ar kaut kādu garu nūju no koka vai gumijas. Vīrieša seju neatceras. No sitiena un vēl viena grūdiena nokritis uz grīdas un vīrietis ar nūju ne mazāk kā 10 reizes sitis cietušajam pa galvu un citām ķermeņa daļām. Vīrietis neko nav teicis. Tad kāds no otrā stāva kaimiņiem atvēris durvis un vīrietis aizbēdzis. Kaimiņi izsaukuši “ātro palīdzību” un policiju. No mantām nekas nebija pazudis, šo faktu presē lūdz nepublicēt;
    • ar 15.11.2001. kāpņu telpas Liepājā, Šķēdes ielā 3, kurā atrodas dzīvokļi sākot ar Nr.19, apskates protokolu, no kura redzams, ka apskate sākta pl. 18.43 un kāpņu telpai priekštelpā pie kāpnēm kreisajā pusē un grīdas asinīm līdzīgu traipu izsmērējumi, no kuriem tiek izņemts paraugs. Pie apskates protokola pievienota fototabula, kurā redzama minētā kāpņu telpa ar asinīm līdzīgiem traipiem (s. 1.1.1.59.-60.);
    • ar 27.12.2001. veikto lietisko pierādījumu ekspertīzi Nr.455, ar kuru konstatēts, ka Gundara Matīsa asinis pieder grupai 0(a) un nomazgājumā no kāpņu telpām tika atrastas cilvēka asinis grupas 0(a(3), kas varēja rasties no G.Matīsa (s.f.LL241.-244.);
    • liecinieka Uģa Spingas liecībām, kurš liecināja, ka viņš bijis dežūrējošais ārsts 2001.gada 15.novembra vakarā liepājas Centrālajā slimnīcā, kad ap pl. 19.00 ticis atvests žurnālists Gundars Matīss. Viņam līdzi bija sieviete, kā varējis saprast, viņi kopā dzīvojuši. Abi skaidri stāstījuši, ka kāds Matīsu izsekojis un piekāvis, uzbrukts pēkšņi no mugurpuses un bijuši vairāki sitieni. Matīsam bija brūces uz galvas, kuras tika sašūtas, lokalizācija bijusi pieres daivā, uz ķermeņa sasituma pēdas, lauzta roka un smadzeņu satricinājuma simptomi, viņš bijis pilnīgi adekvāts. Tikusi uztaisīta rentgenogramma galvai un rokai. Situāciju un rentgena uzņēmumus liecinieks izvērtējis pats, bet otrā rītā tos izvērtējis arī rentgenologs un deva savu slēdzienu. Nav licies, ka galvā būtu lūzumi, šujot brūces galvā pats iztaustījis un defektus nemanījis. No sākuma Matīss nemaz nevēlējies palikt slimnīcā, taču viņu pierunāja un viņš ticis ievietots nodaļā, iedoti dažādi medikamenti, pieslēgta sistēma un viņš ticis novērots, Matīsam līdzi bijis mobilais telefons un viņš, lieciniekam liekas, zvanījis darba biedriem. No rīta Matīsa stāvoklis pasliktinājies, viņš bijis krēslas stāvoklī. Tikusi veikta kompjūtertomogrāfija, ticis konstatēts asins izplūdums smadzeņu vielā. Ja tas būtu konstatēts iepriekšējā vakarā, ārstēšana būtu bijusi līdzīga. Tūlīt pat tikusi veikta operācija, taču Matīss tā ari vairāk pie samaņas nenāca. Stāvoklis pēc operācijas bijis galēji smags. No mediķu puses tika izdarīts viss, lai Matīsu glābtu. To, ka galvaskausā ir lūzums, nekonstatēja arī operācijas laikā, lūzumu konstatēja tikai taisot līķa sekciju. Ja ari lūzums tiktu konstatēts uzreiz, liecinieks nezina vai Matīsu varētu glābt. Šāda galvas trauma varēja rasties no spēcīga sitiena ar cietu, trulu priekšmetu;
    • ar liecinieces Veltas Adamkovičas liecībām, kura liecināja, ka kā medmāsa dežūrējusi tajā vakarā Liepājas Centrālā slimnīcā, kad pirms pl. 20.00 ticis atvests viņas kaimiņš Gundars Matīss ar galvas un rokas traumu. Viņš bijis pie pilnas apziņas, stāstījis, ka izsekots, ka saņēmis sitienus pa galvu ar stienim līdzīgu priekšmetu. No sava mobilā telefona zvanījis avīzes redaktoram Remesam. Lieciniece izpildījusi dežūrārsta Spingas norīkojumus, vēlāk bijis pienācis ari otrs ķirurgs Deksnis. Matīss ievietots nodaļā, pievienots sistēmai un saņēmis pretsāpju līdzekļus. Visu nakti lieciniece Matīsu pieskatījusi, no rīta viņš palicis neadekvāts un miegains. Satraukušies un pasaukuši dežūrārstu. Savu dežūras maiņu beigusi pl. 08.00;
    • ar 30.11.2001. līķa ekspertīzes atzinumu Nr.2372, ar kuru konstatēts, ka Gundaram Matīsam konstatēti smagi, dzīvībai bīstami miesas bojājumi: galvas apvidū – sistas brūces galvas matainajā daļā, asinsizplūdums uz galvas ādas muskuļa lēvera iekšējās virsmas kreiso paura – deniņu apvidū, šķembains galvaskausa kaulu lūzums pieres kaula zvīņas un kreisā deniņu kaula šuves apvidū ar lūzuma līniju pāreju uz labo paura kaulu un pakauša kaula zvīņu, kā ari galvaskausa pamatni, asinsizplūdums virs cietā galvas smadzeņu apvalka kreisās pieres – deniņu daivas un labās piramīdas priekšējās sienas apvidos, asinsizplūdums zem cietā galvas smadzeņu apvalka labo pieres – deniņu daivu bazālajā virsmās, asinsizplūdumi zem mīkstajiem galvas smadzeņu apvalkiem kreiso pieres – paura daivu apvidū, labās pieres daivas bazālajā virsmā, kreisās deniņu daivas bazālajā virsmā un labās deniņu daivas bazālajā virsmā, smadzeņu vielas sasitums ar atmiekšķējumu kreiso pieres – paura daivu, labās pieres daivas, kreisās deniņu daivas un labās deniņu daivas apvidos, zemādas asinsizplūdums kreisās plaukstas apvidū, kreisās plaukstas pamatnes 2., 3. kaulu lūzumi ar asinsizplūdumu apkārt esošajos mīkstajos audos, zemādas asinsizplūdums labās ceļa locītavas apvidū ar asinsizplūdumu labās ceļa locītavas somiņā, zemādas asinsizplūdumi labā augšdelma, labās elkoņa locītavas un kreisā augšstilba apvidos, 28.11.2001. no slēgtas galvas traumas ar sistām brūcēm iestājās cietušā G.Matīsa nāve un cietušajam nodarītie smagie dzīvībai bīstamie miesas bojājumi atrodas tiešā cēloniskā sakarībā ar viņa nāves iestāšanos. Pēc galvas traumas iegūšanas cietušais varēja veikt patstāvīgas mērķtiecīgas darbības, tai skaitā pārvietoties, runāt u.t.t. Cietušā līķa asinis pieder grupai 0(a);
    • ar 29.04.2003. ekspertīzi pēc lietas materiāliem Nr.4-A, ar kuru secināts, ka diagnoze, kas tika noteikta Gundaram Matīsam iestājoties Liepājas pilsētas centrālajā slimnīcā, salīdzinot ar klīnisko diagnozi (kas verificēta autopsijā), ir nepilnīga, jo nepietiekami kvalitatīvas galvaskausa rentgenoloģiskās izmeklēšanas dēļ 15.11.2001. netika konstatēti slimniekam bijušie galvaskausa lūzumi, taču, neskatoties uz to, ka sākotnējā diagnoze bija nepilnīga, būtisks kaitējums no tā cietušā veselībai neradās jo 15.11.2001. noteiktā ārstēšana bija adekvāta slimnieka objektīvajam klīniskajam stāvoklim, – konstatētā neiroloģiskā simptomātika nedeva pārliecinošas norādes par iespējamo saasiņojumu zem galvas smadzeņu apvalkiem. Ekspertu komisija uzskata, ka būtu bijusi vēlama ātrāka Matīsa veselības stāvokļa izvērtēšana neiroķirurģijas konsīlijā, tomēr maz ticams, ka tas būtu nodrošinājis labvēlīgāku iznākums. P.Stradiņa klīniskā universitātes slimnīcā bija vēlams veikt atkārtotu galvas smadzeņu datortomogrāfiju, taču šajā periodā jau praktiski bija iestājusies smadzeņu nāve un uz labvēlīgu iznākumu cerību vairs nebija;
    • ar 08.01.2003. LR Labklājības ministrijas Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijas atzinumu par Gundara Matīsa medicīnisko aprūpi, ar kuru secināts, ka Liepājas pilsētas centrālās slimnīcas posmā pēc medicīniskās dokumentācijas 15.11.2003. pl. 18.30 (iestāšanās brīdī) pacientam G.Matīsam neiroloģiskas simptomātikas nebija, galvaskausa rentgenogrammā 15.11.2001. galvaskausa lūzumu nekonstatēja, līdz ar to iestāšanās bridi izdarīt kompjūtertomogrāfiju indikāciju nebija, iestājoties stacionārā, terapija nozīmēta atbilstoši klīnikai un diagnozei, pacients novērots regulāri, 16.11.2001., attīstoties neiroloģiskai simptomātikai, veikta kompjūtertomogrāfija un operatīvā terapija veikta savlaicīgi, pēcoperācijas periodā, pacienta stāvoklim pasliktinoties, iespējams bija lietderīga ātrāka Katastrofu medicīnas centra speciālisti piesaistīšana, konstatētā smadzeņu tūska nepadevās terapijai, ņemot vērā pacienta smago vispārējo stāvokli, pacienta transportēšana uz P.Stradiņa KUS bija problemātiska, bet P.Stradiņa KUS posmā pacienta medicīniskajā aprūpē kļūdas netika konstatētas (s. 1.1.1.272.-297.);
    • ar liecinieces Veltas Volksones, liecībām, kura ir Valsts tiesu medicīnas ekspertīžu centra galvenā eksperte un kura liecināja, ka viņas vadītajā centrā tikusi veikta Gundara Matīsa līķa tiesu medicīniskā ekspertīze. Šī ekspertīze bijusi balstīta uz zinātniskiem sasniegumiem un bija veikta pareizi. Pēc pirmā Liepājā izdarītā rentgena uzņēmuma, lūzums netika konstatēts un ari viņas vadītajā centrā pieredzējis rentgenologs lūzuma līniju konstatēja tikai ar lielām pūlēm. Tā kā lokalizācija bijusi pieres daivā, Matīss sākumā bijis pilnīgi adekvāts. Viņam uzstādītā sākotnējā diagnoze bijusi smadzeņu satricinājums. Ja lūzums būtu ticis konstatēts uzreiz, iespējams ātrāk būtu veikta kompjūtertomogrāfija. Traumas Matīsam tikušas nodalītas ar spēcīgu sitienu ar cietu, trulu priekšmetu;
    • ar Raivja vaļsirdīgās atzīšanās aktu, kurā viņš atzīstas Gundara Matīsa piekaušanas faktā un apraksta Matīsa izsekošanas un piekaušanas apstākļus, kas atbilst pilnīgi visām Raivja sniegtajām liecībām, kas sniegtas tieši par piekaušanas apstākļiem, taču par piekaušanas iemesliem Raivis norādījis personiskās attiecības, kuras vēlāk minējis savās sākotnējās liecībās;
    • ar 10.10.2002. aizdomās turētā Raivja liecību pārbaudi uz vietas, kuras laikā viņš norāda uz Gundara Matīsa piekaušanas apstākļiem, vietu un veidu un minētā liecību pārbaude atbilst pilnīgi visām liecībām, ko Raivis sniedzis daļā par Matīsa piekaušanas apstākļiem;
    • ar 25.10.2002. protokolu par uzrādīšanu uzzīmēšanai pec fotogrāfijām, kur aizdomās turētais Raivis norādījis uz Armanda fotogrāfiju un paskaidrojis, ka nav īsti pārliecināts vai šis vīrietis ir Armands Armands, par kuru viņš sniedzis savas liecības;
    • ar cietušās Jolantas Matīsas liecībām, kura liecināja, ka pēc 14 gadu kopdzīves, 1997.gadā ar vīru Gundaru Matīsu, savstarpējo nesaskaņu dēļ, pašķīrušies, lai gan oficiāli laulība nav šķirta. Viņas aizgādībā ir divas nepilngadīgas meitas dzimušas 1986.gadā un 1991.gadā un Matīss meitu uzturam katru mēnesi maksājis Ls 80 mēnesī, kā ari vajadzības gadījumā papildus devis Ls 50-60 citiem bērnu izdevumiem. Patreiz pēc vīra nāves saņem apgādnieka zaudēšanas pensiju Ls 68 apmērā, taču šī summa ir par mazu lai viņa viena izaudzinātu un izskolotu abas meitas. Pati saņem algu Ls 120 apmērā. Cietusī paskaidroja, ka tēva nāves rezultātā, abām meitām nodarīts gan morāls, gan materiāls kaitējums. Tiesas sēdes sagatavojošā daļā cietusī pieteica civilprasību, kuru vēlāk precizēja, lūdzot no vainīgajām personām proporcionāli piedzīt Ls 50 mēnesī bērnu uzturam līdz bērni beidz mācības vidējās un augstākajās mācību iestādēs. Attiecībā par vīra raksturu cietusī liecināja, ka viņš bijis ļoti noslēgts, neuzticējies nevienam, taču citādi labestīgs un gaišs cilvēks, cīnītājs par taisnību, jutās par sevi drošs, lai gan viņu kopdzīves laikā bija saņēmis arī draudus un 1997.gadā bijis arī uz kaut kādām pārrunām saistībā ar maršruta taksobusu šoferiem, taču sīkāk par savu darbu un viņa rīcībā esošo informāciju Matīss nekad nav stāstījis. Patiesu draugu noslēgtā rakstura dēļ Matīsam nebija. Vīram bijušas arī problēmas ar alkohola lietošanu, viņš pat esot ārstējies. Pēdējos gadus vīru satikusi reti un satikšanās reizēs Matīss par darbu neko nav stāstījis. Par notikušo piekaušanu uzzinājusi no avīzēm un kad ieradusies slimnīcā vīrs jau bijis bezsamaņā;
    • ar liecinieka Jāņa Strašnova liecībām, kurš liecināja, ka pazinis cietušo Matīsu kā žurnālistu kopš 1997.gada un liktenīgajā dienā pusdienlaikā atnācis pie Matīsa uz redakciju, lai parunātos ar viņu par liecinieka rīcībā esošo informāciju par nelikumībām ostā. Abi norunājuši sazvanīties un satikties vakarā. Sazvanījušies ap pl. 17.00 un sarunājuši, ka Matīss ieradīsies pie liecinieka mājās ap pl. 17.30. Toreiz liecinieka dzīvojis O.Kalpaka ielā 107. Matīss ieradies ap pl. 17.40 un bijis visai nervozs, uzbudināts. Kad liecinieki jautājis, kas noticis, Matīss atbildējis, ka jūtot, ka viņu kāds izseko. Nekāda saruna nesanākusi, jo Matīss teicis, ka viņam pl. 18.00 norunāta cita tikšanās un ap pl. 17.50 viņš no liecinieka dzīvokļa aizgājis. Par Matīsa piekaušanu uzzinājis otrā dienā ziņās;
    • ar liecinieces Gundegas Kolbergas liecībām, kura liecināja, ka 2001.gada 15.novembri bijusi vētra un visā kvartālā ap viņas dzīves vietu Liepājā, Šķēdes ielā 3 bija pazudis apgaismojums. No darba atnākusi mājās ap pl. 17.45 un aptuveni pēc piecām minūtēm izdzirdējusi savādu troksni kāpņu telpā – tādus kā būkšķus, ka dauza kaut ko mīkstu. Būkšķi bijuši 10-12 reizes. Liecinieces dzīvoklis atrodas 2.stāvā un viņā gājusi pie dzīvokļa durvīm klausīties, izdzirdējusi, ka kāds tā kā nolamājas, aizcērtas durvis un dzirdējusi cilvēka elsas. Bijis bail, taču atvērusi dzīvokļa durvis un pustumsā ieraudzījusi, ka kāpņu telpas priekštelpā uz zemes guļ cilvēks. Piezvanījusi pie kaimiņa durvīm un kopā ar kaimiņu izsaukuši policiju un “ātro palīdzību”. Guļošajā vīrietī atpazinusi kaimiņu, kas dzīvojis stāvus augstāk. Vīrieša galva kreisajā pusē bija asinīs un kaut kās nebija kārtībā ar roku, taču cietušais negribējis lai sauc ārstus. Cietušais, kurš bijis žurnālists Matīss, pastāstījis, ka kāds viņam sekojis aiz muguras no veikala pāri pagalmam, domājis, ka tas ir kāds kaimiņš. Ienākot kāpņu telpā saņēmis no aizmugures sitienu pa galvu. Pēc tam, no gara auguma vīrieša, kuram galvā līdz acīm bijusi cepure un kura seju nav saskatījis, saņēmis vairākus sitienus ar nūju vai stieni, apmēram 45 cm garu, tādu izmēru parādījis pats cietušais. Matīss bijis ļoti sašutis, ka viņam sists gulošam. Cietušais pārbaudījis visas pie sevis esošās lietas, nekas nozagts nebija. Lieciniece pasaukusi kaimiņieni, pie kuras Matīss dzīvojis un no viņas sapratusi, ka Matīsam ir iepriekš draudēts. Pēc tam atbrauca policija un nedaudz vēlāk arī “ātrā palīdzība” un cietušais aizvests uz slimnīcu. Lieciniece paskaidroja, ka nekas neliecinājis par to, ka Matīss tobrīd būtu bijis alkohola reibumā;
    • lieciniece Ingūna Jefimova liecināja, ka ar Gundaru Matīsu satikusies apmēram divus gadus, bet pēdējos sešus mēnešus dzīvojuši kopā Jefimovas dzīvoklī Šķēdes ielā 3. Pēc rakstura Matīss bijis labsirdīgs, izpalīdzīgs, taču ļoti noslēgts, par savām darba lietām nekad nav stāstījis, runājis tikai par to, kas jau bijis publicēts. Par draudiem Matīss neko nav stāstījis. Lieciniece zina, ka aptuveni pusotru gadu iepriekš Matīsu uz ielas laupīšanas nolūkā piekāvuši pusaudži. Kad 15.novembri viņu pasaukusi lejas stāva kaimiņiene, Matiss gulējis uz grīdas, viņam asiņojusi galva un ļoti sāpējusi roka. Matīss teicis, ka pagalmā viņam kāds sekojis, tad kāpņu telpā saņēmis vairākus sitienus ar kaut ko cietu, pēc kā uzbrucējs aizbēdzis. No personīgajām lietā nekas paņemts nebija. Šo uzbrukumu pats Matīss nesaistījis ar darba lietām. Pati lieciniece tagad domā, ka piekaušana saistīta ar Matīsa publikācijām avīzē. Kad atbraukusi “ātrā palīdzība” braukusi līdzi uz slimnīcu. Mediķi rīkojušies ļoti operatīvi, tūlīt ticis veikts rentgens un pārsiešana. Matīss palicis slimnīcā, bijis pie pilnas saprašanas, pats sazvanījis avīzes redaktoru, Jefimovas mātei, visu notikušo izstāstījis policijas darbiniekiem;
    • ar liecinieku Kaspara Miglas, Edgara Lūsēna, Inta Graša, Vladislava Dombrovska, Kristīnes Pastores un Kirila Bobrova liecībām, kuri visi bija cietušā Matīsa darba biedri laikrakstā “Kurzemes Vārds” un liecināja faktiski analogi par to, ka Gundars Matīss bijis ļoti labs kolēģis, izpalīdzīgs, taču pēc dabas ļoti noslēgts un par viņa ricībā esošo informāciju nekad nav stāstījis. Veicis analītisko darbu un to darījis pēc labākās sirdsapziņas un profesionāli. Par savākto materiālu varēja uzzināt tikai tad, kad Matīsa raksti jau bijuuši publicēti avīzē. Par to, ka viņam izteikti kādi draudi, dažiem kolēģiem viņš bija licis nojaust, taču visi liecinieki apstiprināja, ka dažāda rakstura draudus katrs no viņiem saņemot gandrīz katru dienu, jo vienmēr atrodas kāds neapmierinātais, kurš apstrīd uzrakstīto. Vienreiz it kā esot bijis izsaukts uz pārrunām pie veikala “Olimpija” par nelegāliem pasažieru pārvadājumiem, taču sīkāk neko neesot stāstījis. 2001.gada 15.novembra vakarā viņš aizgājis no darba pēc darba laika beigām un tikai nākošajā rītā kolēģi uzzinājuši par notikušo. Notikuma vakarā Matīss bija zvanījis avīzes redaktoram Remesam;
    • ar liecinieka Andžila Remesa liecībām, kurš ir laikraksta “Kurzemes Vārds” redaktors un kurš liecināja, ka Gundars Matīss kā cilvēks bijis ļoti sirsnīgs, draudzīgs un izpalīdzīgs, taču ļoti noslēgts. Kolēģu vidū draugu nebija, jo turējies savrup. Par privāto dzīvi un iegūto informāciju nekad nevienam nestāstīja. Par savākto informāciju varēja uzzināt tikai tad, kad jau bijis gatavs raksts. Matīsam bijuši kontakti gan policijā, gan ar bezpajumtniekiem, gan kriminālajās aprindās. Matīss veicis analītiski pētniecisko darbu. Draudi žurnālistiem tiekot izteikti faktiski katru dienu par dažādiem rakstiem. Liecinieks zina tikai vienu gadījumu, kad gadus 3 atpakaļ Matīss gājis uz kaut kādām pārrunām pie veikala „01impija”, taču sīkāk neko nestāstījis. Par uzbrukumu Matīsam uzzinājis no Matīsa paša, kad viņš 15.novembra vakarā ap pl.20.30 piezvanījis, lai brīdinātu, ka nebūs darbā, jo atrodas slimnīcā. Teicis, ka viņam kāds sekojis, kad no veikala viņš devies pie draudzenes un kāpņu telpā iesists pa galvu, kura tikko esot sašūta. Nākošajā rītā Matīsam tika veikta operācija, taču nenācis pie samaņas, viņš pēc vairākām dienām Rīgā nomiris. Nākošā reize, kad liecinieks saskāries ar šo lietu bijis 2002.gada septembri, kad viņam pa telefonu piezvanījusi nepazīstama sieviete un teikusi, ka gribot parunāt par avīzes bijušo darbinieku. Sieviete lūgusi, lai liecinieks iznāk no redakcijas, jo negribot iet redakcijas telpās. Liecinieks nopratis, ka runa būs par Matīsu. Abi satikušies pie bijušā kinoteātra “Liepāja”. Sieviete nav stādījusies priekšā un teikusi, ka zinot, kas izdarījis Matīsa piekaušanu, tas esot Raivis un nosaukusi viņa adresi. Liecinieks jautājis, kāpēc notikusi piekaušana, uz ko sieviete atbildējusi, ka kādam nav paticis kā viņš raksta. Liecinieks teicis, lai viņa iet uz tiesībsargājošām struktūrām un izstāsta zināmo, taču sieviete kategoriski atteikusies un tad Remess pats piezvanījis policijai;

    • ar liecinieces Ineses Heniņas 2002.gada 9.oktobra liecībām, kuras tika nolasītas tiesas izmeklēšanas laikā, saskaņā ar Latvijas KPK 285.panta 1.daļas 4.punktu, un kurās viņa kā lieciniece liecināja, ka no 2002.gada sākuma kopā ar savu ģimeni dzīvo Liepājā, Šķēdes ielā 3. 2002.gada marta beigās vai aprīļa sākumā bijusi ciemos pie sena paziņas Raivja, kurš tobrīd dzīvojis Liepājā, Ģen.Baloža ielā kopā ar draudzeni Violetu. Raivi pazīst jau aptuveni 18 gadus, no tā laika, kad pastāvīgi dzīvoja un strādāja Aizputē. Tāpat ļoti labi pazīst Raivja māsu Lolitu [..] un visus Raivja ģimenes locekļus. Raivis pats uzaicinājis Heniņu ciemos tādēļ, ka tobrid no Vācijas bija atbraukusi Lolita [..], kura pastāvīgi dzīvo Vācijā, jo tur apprecējusies. Visi sapulcējušies virtuvē, alkohols lietots netika. Iznākusi saruna par to, kur lieciniece patreiz dzīvo. Lieciniece atbildējusi, ka Šķēdes ielā 3. Raivis prasījis, vai tā ir tā pati māja, kur nosita žurnālistu. Lieciniece to apstiprinājusi. Tad Raivis it kā starp citu, pajautājis, ko tad runā par šo gadījumu. Tā kā lieciniece Raivi pazīst ļoti labi un sen, pēc viņa sejas un izturēšanās nopratusi,

  7. nekas nav un netiks aizmirsts saka:

    Kopš 2005.gada un līdz 2013.gada 1.jūnijam es biju Liepājas pilsētas domes deputāte. Savā deputāta un jurista darbā, saskaroties ar Liepājas pilsētas domes un vietējās valsts amatpersonu patvaļu un likumu pārkāpumiem, vairākkārt esmu vērsusies ar iesniegumiem Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, Valsts kontrolē, Iekšlietu ministrijas Drošības policijā.
    Mana aktīvā profesionālā un politiskā darbība netika atstāta bez ievērības, un 2008.gada 4.novembrī Liepājas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes (turpmāk tekstā – LPRPP) Kriminālpolicijas biroja 2.nodaļas vecākais inspektors kapteinis A.Dūklavs uzsāka divus kriminālprocesus:
    1.Kriminālprocess Nr.11260090708 tika ierosināts uz SIA „HORIZONTS – 2” iesnieguma pamata. Par kriminālprocesu uzraugošo prokuroru tika iecelts Liepājas prokuratūras prokurors U.Kursinskis.
    2. Kriminālprocess Nr.11260090608 tika ierosināts, pamatojoties uz Sergeja Siņagina iesniegumu. Par kriminālprocesu uzraugošo prokuroru tika iecelts Liepājas prokuratūras prokurors A.Šķēle.
    Par to, ka pret mani uzsākti divi kriminālprocesi, man nebija zināms līdz 2009.gada 7.maijam, jo es ne reizi netiku aicināta uz policiju nedz paskaidrojumu, nedz liecību sniegšanai.
    Augstāk minētais apstāklis neatraucēja Liepājas PRPP Kriminālpolicijas biroja 2.nodaļas vecākām inspektoram kapteinim A.Dūklavam 2009.gada 7.maijā, izskatot kriminālprocesa Nr.11260090708 materiālus un ņemot vērā pierādījumus, kurus viņš ieguvis laika posmā no 2008.gada 4.novembra līdz 2008.gada 7.maijam, uzskatīt, ka ir pamats turēt mani aizdomās par to, ka „2008.gada 8.augustā Elita Kosaka, griežoties ar prasību pieteikumu Liepājas tiesā, ar viltu mēģinājusi izkrāpt no SIA „HORIZONTS 2”reģistrācijas Nr. 42103003145 naudas līdzekļus lielā (Ls 33409,10) apmērā”, un 2009.gada 7.maijā pieņēma lēmumu par personas atzīšanu par aizdomās turēto noziedzīga nodarījuma izdarīšana, kas paredzēts KL 177.p.3.d., 15p. 4.d.
    Ar šo lēmumu es tiku iepazīstināta 2009.gada 12.maijā. Lēmumā es esmu rakstiski paudusi savu attieksmi pret izteiktām aizdomām: „Nepiekrītu, jo uzskatu, ka SIA „HORIZONTS – 2” vēršoties ar iesniegumu policijā mēģināja piespiest mani atteikties no civilprasības pret šo SIA, par ko šīs personas man paskaidroja pirms prasības celšanas tiesā.”
    Vienlaicīgi, t.i. 2009.gada 7.maijā, Liepājas PRPP Kriminālpolicijas biroja 2.nodaļas vecākais inspektors kapteinis A.Dūklavs, izskatot kriminālprocesa Nr.11260090608 materiālus, un ņemot vērā, ka pierādījumu kopums dod pamatu atzīt mani par aizdomās turamo par to, ka „2007.gada janvārī SIA „Efēlija” birojā, 105.kabinetā Graudu ielā 50,Elita Kosaka, ļaunprātīgi izmantojot uzticēšanos, izkrāpa no Sergeja Siņagina naudas līdzekļus Ls2500 apmērā un no šī summas E.Kosaka piesavinājās naudas līdzekļu Ls2470 apmērā”, pieņēma lēmumu atzīt mani par aizdomās turēto noziedzīga nodarījuma izdarīšana, kas paredzēts KL 177.p.1d., 179.1.d.
    Par lēmumu man tika paziņots 2009.gada 26.maijā, un es tajā esmu norādījusi, ka aizdomas „neatzīstu, jo uzskatu, ka lēmums nav pamatots”.
    Nepieciešams atzīmēt, ka visas šīs Liepājas PRPP Kriminālpolicijas biroja 2.nodaļas vecākā inspektora kapteiņa A.Dūklava aktīvas darbības notika tieši pašvaldību pirmsvēlēšanu laikā, kas arī tika atspoguļots vietējā presē.
    2009.gada 14.maijā laikraksts „Kurzemes vārds” publicēja rakstu, kurā bija konkrēti norādīts, ka „Pret Liepājas pilsētas domes deputāti Elitu Kosaku sākti divi kriminālprocesi… To „Kurzemes vārds” uzzināja policijā”.
    Sakarā ar to, ka pret mani tika uzsākti divi kriminālprocesi, tika sastādītas sūdzības par to, ka sakarā ar interešu konfliktu ar Liepājas PRPP priekšnieku A.Vaiteiku Liepājas PRPP nevar īstenot kriminālprocesu īstenošanu, jo A.Dūklavam, kriminālprocesa virzītājam, ir jāpilda jebkurš A.Vaiteika norādījums.
    Visas manas sūdzības Liepājas prokuratūras virsprokurors A.Dzērvēns, Kurzemes tiesas apgabala prokuratūras virsprokurors A.Mikuļskis, Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas virsprokurore V.Opincāne konsekventi noraidīja.
    Pēc 2009.gada 6.jūnija pašvaldību vēlēšanām, kad es atkārtoti tiku ievēlēta par Liepājas pilsētas domes deputātu, 2009.gada 24.jūlijā Liepājas prokuratūras prokurors U.Kursinskis, izskatot krimināllietas Nr.11260090708 materiālus, pieņēma lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu daļā par to, ka E.Kosaka, griežoties ar prasības pieteikumu Liepājas tiesā, ar viltu mēģināja izkrāpt no SIA „Horizonts – 2” naudas līdzekļus lielā apmērā.
    2009.gada 24.jūlija Liepājas pilsētas prokuratūras prokurora U.Kursinska lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu daļā ir pamatots ar Kriminālprocesa likuma 377.panta 2.punktu, t.i., ka izdarītajā nodarījumā nav noziedzīga nodarījuma sastāva.
    Vēlos norādīt, ka kriminālprocess Nr.11260090708 tika uzsākts 2008.gada 4.novembrī, un kopš 2009.gada 7.maija es biju aizdomās turētas personas statusā, par ko prokuroram U.Kursinskim noteikti bija zināms.
    Jebkuram juristam ir zināms, ka celt civilprasību tiesā, aizstāvot savas pārkāptas tiesības, ir Satversmes 92.pantā garantētās cilvēka tiesības, līdz ar ko man ir pamats uzskatīt, ka prokuroram U.Kursinskim vai nu trūkst juridisko zināšanu, vai nu viņš nav neatkarīgs (Prokuratūras likums 6.pants) savā darbībā, jo, manuprāt, krimināllietu Nr.11260090708 bija jāizbeidz nekavējoties.
    2009.gada 20.augustā no laikraksta „Kurzemes vārds” man kļuva zināms, ka Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvalde ir iesniegusi sūdzību par prokurora U.Kursinska 2009.gada 24.jūlija lēmumu, ko apstiprināja arī Kurzemes tiesas apgabala prokuratūras virsprokurors A.Mikuļskis savā 2009.gada 30.septembra atbildē Nr.3-162/4-738 uz 2009.gada 28.septembra iesniegumu par manu statusu kriminālprocesā Nr.11260090708.
    Līdz ar ko ir secināms, ka A.Dūklavs turpināja apzinīgi pildīt sava tiesā priekšnieka A.Vaiteika norādījumus kriminālprocesa Nr.11260090708 ietvaros, bet bez panākumiem.
    Sakarā ar kriminālprocesa Nr.11260090708 izbeigšanu reabilitējošo apstākļu dēļ 2009.gada 24.novembrī es vērsos Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrā ar iesniegumu zaudējumu atlīdzības saņemšanai.
    2010.gada 12.janvārī Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību Aizsardzības Departaments ar lēmumu Nr.5-303-09/20a nolēma atteikt piešķirt man zaudējuma atlīdzību Ls133,10 apmērā (par advokāta pakalpojumiem), jo „netika konstatēts ka Elitai Kosakai kriminālprocesa Nr.11260090708 ietvaros būtu piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums vai mājas arests, tāpat viņa nav tikusi aizturēta Kriminālprocesa likuma noteiktajā kārtībā, kā arī nav saukta pie kriminālatbildības u.t.t.”.
    Augstāk minēto lēmumu parakstījusi Tiesās izskatāmo civillietu nodaļas prokurore A.Merlaja, norādot, ka viņas lēmumu var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā mēneša laikā no lēmuma saņemšanas dienas.
    2010.gada 11.februārī Administratīvajā rajona tiesā tika iesniegts mans pieteikums par 2010.gada 12.janvāra lēmuma Nr.5-303-9/20a atcelšanu un labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Iesniedzot pieteikumu, es esmu samaksājusi valsts nodevu Ls20 apmērā.
    Pieteikumā es esmu lūgusi tiesu uzlikt par pienākumu LR Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamentam viena mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanas dienas pieņemt labvēlīgu administratīvo aktu par zaudējumu atlīdzinājumu Elitai Kosakai LVL133,10 apmērā par advokāta juridisko palīdzību kriminālprocesā Nr. 11260090708.
    2011.gada 23.martā Administratīvā rajona tiesa nolēma izbeigt tiesvedību administratīvajā lietā, kas bija ierosināta pēc mana pieteikuma. Tiesas lēmumā tika norādīts, ka „Satversmes tiesas spriedumā norādīts, ja iesniedzējs uzskata, ka viņa tiesības ir nepamatoti aizskartas, viņš, atsaucoties tieši uz Satversmes 92.panta trešo teikumu, ir tiesīgs griezties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasību par atbilstīga atlīdzinājuma piedziņu”.
    Sakarā ar šajā lēmumā minēto man rodas pamatots jautājums, vai Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta Tiesās izskatāmo civillietu nodaļas prokurorei A.Merlajai ir bijis zināms Satversmes tiesas spriedumā minētais un kāpēc man bija jātērē savu laiku un naudu, pārsūdzot viņas pieņemto lēmumu ar nepareizi norādīto pārsūdzēšanas kārtību?
    Kopš kriminālprocesa Nr.11260090708 uzsākšanas ir pagājuši gandrīz divi gadi, un ir notikušas vairākās Liepājas tiesas sēdes, izskatot civillietu Nr.C20289309.
    Ar 2010.gada 22.septembra Liepājas tiesas spriedumu tika pilnībā apmierināta mana prasība, un no SIA „HORIZONTS – 2” tiesa nolēma piedzīt par labu man līguma saistību izpildījumam samaksāto naudas summas daļu 13820,98Ls, ka arī līgumsodu 19588,12Ls apmēra, kopā Ls 33409,10, kā arī visus tiesāšanas izdevumus.
    Par 2010.gada 22.septembra Liepājas tiesas spriedumu SIA „HORIZONTS – 2” iesniedza apelācijas sūdzību, un, nevēloties turpināt tiesvedību, es piekritu SIA „HORIZONTS – 2” piedāvātām izlīgumam, kuru 2011.gada 21.februārī apstiprināja Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija. Saskaņā ar izlīguma noteikumiem SIA „HORIZONTS – 2” samaksāja man kompensāciju Ls22749,09 apmērā.
    2011.gada 24.februārī laikraksta „Kurzemes vārds” SIA „HORIZONTS – 2”publicēja atvainošanas man „par sagādātām neērtībām un nepatiesi iesniegto iesniegumu, un kura pamata pret viņu tika ierosināts kriminālprocess”.
    No minētā ir secināms, ka prasību es esmu cēlusi pamatoti, savukārt kriminālprocess Nr.11260090708 tika ierosināts uz apzināti nepatiesa ziņojuma pamata.
    Kāda ir amatpersonu atbildība par „pasūtījuma” izpildi? Nekāda!
    2011.gada 3.janvārī es vērsos ar iesniegumu Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijā, lūdzot ministrei Lindai Mūrniecei ierosināt disciplinārlietu pret Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes vecāko inspektoru kapteini Aldi Dūklavu un disciplināri sodīt minēto amatpersonu sakarā ar nepamatota kriminālprocesa uzsākšanu, manis atzīšanu par aizdomās turamo personu krāpnieciskās darbībās lielā apmērā, un morālā kaitējuma nodarīšanu.
    No 2011.gada 21.februāra atbildes Nr.20/4-K-274 (4.lpp.) man kļuva zināms, ka Liepājas PRPP Kriminālpolicijas biroja 2.nodaļas vecākais inspektors A.Dūklavs ir paaugstināts amatā. Viņš tika iecelts par nodaļas priekšnieka vietnieku, un nekādi disciplināri sodāmi pārkāpumi, veicot kriminālprocesa Nr.11260090708 izmeklēšanu, netika konstatēti.
    2012.gada 2.aprīlī es esmu vērsusies ar sūdzību LR Ģenerālprokuratūrā, lūdzot izvērtēt Liepājas prokuratūras prokurora U.Kursinska dienesta pienākumu tīšu nepildīšanu, veicot uzraugošā prokurora pienākumus kriminālprocesā Nr.11260090708. Šī sūdzība tika pārsūtīta Kurzemes tiesas apgabala prokuratūrā, bet no Kurzemes tiesas apgabala prokuratūras tā tika pārsūtīta Liepājas prokuratūras virsprokuroram A.Dzērvēnam.
    Ar 2012.gada 16.aprīļa Liepājas prokuratūras virsprokurora A.Dzērvēna atbildi Nr.4/3-149/4-4/1039 man tika paziņots, ka nav pamata uzskatīt, ka prokurors U.Kursinskis būtu pieļāvis kādus pārkāpumus kriminālprocesa Nr.11260090708 izmeklēšanā.
    Liepājas prokuratūras virsprokurora A.Dzērvēna atbildi es pārsūdzēju Kurzemes tiesas apgabala prokuratūras virsprokuroram A.Mikuļskim. Savā 2012.gada 28.aprīļa sūdzība es esmu konkrēti norādījusi, kādas tiesību normas ir pārkāpušas LR prokuratūras amatpersonas kriminālprocesa Nr.11260090708 izmeklēšanās gaitā, proti:
    ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, 10.pants;
    ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām ar fakultatīvo protokolu (pieņemts 1966. gada 16. decembrī), 14.panta 1.punkts;
    Tiesību sargāšanas amatpersonu uzvedības kodekss (pieņemts ar ANO Ģenerālās Asamblejas 1979. gada 17. decembra rezolūciju 34/169), 2.pants, 8.pants;
    Prokuroru lomas vadlīnijas (1990.gadā pieņēma 8. Apvienoto Nāciju Organizācijas Kongress par noziegumu novēršanu un apiešanos ar tiesībpārkāpējiem, Havanā, Kubā), 12.punkts;
    Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta 1.punkts;
    Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 13.pants;
    Latvijas Republikas Satversmes 92.pants;
    Latvijas Republikas Civillikuma 1732.pants.
    Savā 2012.gada 14.jūnija atbildē Nr. 3-109/723 A.Mikuļskis norādīja, ka „prokurors U.Kursinskis ievērojis Kriminālprocesa likuma 403.panta nosacījumus un savlaicīgi pieņēmis procesuālos lēmumus. Operatīvāka lēmuma par Jūsu atzīšanu par aizdomās turēto atcelšana bija iespējama, bet to apgrūtināja tas apstāklis, ka katram prokuroram uzraudzībā ir ievērojams skaits kriminālprocesu”.
    Papildus Kurzemes tiesas apgabala prokuratūras virsprokurors A.Mikuļskis man izskaidroja, ka „atbilstoši Prokuratūras likuma 6.panta 3.daļai šī atbilde ir galīga”, noklusējot par Kriminālprocesa likuma 337.panta trešajā daļā noteikto, ka man ir tiesības pārsūdzēt viņa lēmumu.
    Š.g. 9.jūlijā es esmu saņēmusi Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas virsprokurores V.Opincānes atbildi uz manu sūdzību par Kurzemes tiesas apgabala prokuratūras virsprokurora A.Mikuļska 2012.gada 14.jūnijā sniegto atbildi, kurā viņa norāda, ka „virsprokurors A.Mikuļskis savā 14.06.2012 sniegtajā atbildē kļūdaini atsaucies uz Prokuratūras likumu” un „uz visām sūdzībām Jums sniegtas motivētas atbildes”.
    No minētā ir secināms, ka 2008.gada 4.novembrī nepamatoti uzsāktā kriminālprocesa Nr. 11260090708 autori un līdzdalībnieki palika nesodīti nedz disciplinārās, nedz kriminālatbildības veidā, kas, manuprāt, nav taisnīgi.
    Uzskatu, ka nepieciešams veikt grozījumus attiecīgos likumos par personīgas atbildības ieviešanu par pretlikumīgo lēmumu pieņemšanu, jo diemžēl pašlaik bezatbildības sajūta Liepājas tiesībsargājošo institūciju amatpersonu vidū noved pie sekām, ka Liepājas iedzīvotāji vairs netic nedz policijai, nedz prokuratūrai.
    Vēlos pasvītrot, ka neviena no Liepājas tiesībsargājošo institūciju amatpersonām, kuras bija iesaistītas kriminālprocesā Nr. 11260090708, neuzskatīja par nepieciešamu vismaz man atvainoties. Līdz ar ko atliek tikai secināt, ka visu notikušo viņi uzskata par pilnīgi normālu parādību.
    Atbilstoši likuma “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 5.panta 3.daļā noteiktajam „Personai ir tiesības celt prasību par tāda morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas radies izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā. Tā izskatāma tiesā civilprasības kārtībā”.
    Savukārt Civilprocesa likuma 34.panta pirmā daļa noteic, ka par katru prasības pieteikumu maksājama valsts nodeva.
    No minētā ir secināms, ka cilvēkam, kura tiesības jau ir pārkāptas no valsts tiesībsargājošo institūciju puses, tiek uzlikts pienākums samaksāt valstij ievērojamu naudas summu valsts nodevā, lai atgūtu, pieņemsim, samaksātos naudas līdzekļus par advokāta pakalpojumiem.
    Kā piemērs var kalpot mans gadījums. Nepamatoti ierosināta kriminālprocesa ietvaros par advokāta juridisko palīdzību es esmu samaksājusi LVL133,10. Ceļot prasību par zaudējumu atlīdzināšanu, atbilstoši Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 1.punktam man ir jāmaksā valsts nodeva ne mazāk par 50 latiem.
    2013.gada 19.februārī Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā es iesniedzu prasību pret atbildētajiem – Latvijas valsti Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras personā un Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Valsts policijas personā lūdzot solidāri piedzīt no atbildētājiem par labu man morālā kaitējuma atlīdzību Ls 1500,00 apmērā un zaudējumus Ls 133,10 apmērā, kā arī visus ar lietas izskatīšanu un tiesāšanos saistītos izdevumus.

    Tiesas sēde civillietā Nr.C27130213 nozīmēta š.g. 29 oktobrī plkst.10.00.

  8. Miervaldis saka:

    Tev Sesks, tiesiskās varas tiesa ne amata krēslu iedos, bet vietu šaujamajā kamerā!

  9. Miervaldis saka:

    Bet jā Grantiņ, visur šie kremļa reptiļi salīduši un Latvijas valsti paralizējuši.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.