Kas zināms par žīdu ieviešanos mūsu Tēvijā?

MIGLA SARKANĀ- NOLĀDĒTĀ

Pirms lasām komentētāja Viļņa atsūtīto vēsturisko informāciju par žīdiem, neaizmirsīsim arī par šodienu. Cik ātri un veikli tiek pilnībā izzagta viena no bagātākajām PSRS republikām, kura saucas Latvija. To veic tieši žīdi kopā ar savas ticības brāļiem- komunistiem. Visas BANKU afēras un lielo uzņēmumu likvidēšanas ir tieši žīdu un komunistu roku darbs.

Foto: Lūk,viņi,žīdi un komunisti- latviešu tautas slepkavas. Vai ievērojāt, cik pirkstus žīds izstiepis ?Vai sapratāt, ko tas nozīmē?

Foto nosaukums: Metalurga un Latvijas bendes.

Liepājas Metalurgu, latviešu tautas lepnumu, šie sarkanie žīdu izdzimteņi izzaga ar Izraēlas, ASV un Krievijas akceptu, protams, ar vietējo komunistu palīdzību.

Un cik veikli viņi visiem mutes aizbāž ar savu holokaustu, pie kura latvieši nav pielikuši pat mazo pirkstiņu. Toties par savu tautasbrāļu zvērībām šie noziedznieki klusē. Lēni, bet vezums pret šiem neliešiem jau ir iesācis kustēties.

Priecē šodienas ziņu portālos publicētais E. Šnores paziņojums par Bērziņu un viņa izvēlēto premjera kandidātu, kurš ir neviens cits kā čekas nagu maucējs Pēteris Vaivars. Nē, latviet, šos kropļus nav jābaidās nolādēt, tāpēc, ka viņi jau ir nolādēti kopš pasaules sākuma.

18.12.13          LRTT

===========================================================================

Savu visskaitāko zemi Dievs ir atdevis mums.

Paklausies, latviet, šo visu TEV grib atņemt žīdi un krievi ar vietējo komunistu palīdzību:https://www.youtube.com/watch?v=GrZMyEdsH64

Elīna Cilēviča un Pauls Butkēvičs Ilze Kārkliņa L. Vāczemnieks Sandras Rences bildes.

LRTT pasts

„Tautas Vairogs”, Nr.2 (01.07.1931.)

Ir visai raksturīgi, ka žīdiem nav savas vēstures mūsu tēvijā. Tikai jaunākos laikos meklējamas ziņas par viņiem, bet viss, kas izzināts un izpētīts, ir neskaidrs un nepilnīgs. Saprotams ir, ka mūsu senči nav pazinuši savā zemē žīdus, jo visvecākās ziņas sniedzas tikai līdz 16. gadu simteņa pirmai pusei. Arī šās ziņas ir kā miglā tītas.

Pats žīds nav gandrīz nemaz redzams, bet jūtams viņš ir kā kāda ļauna gara ēna, no kuras visi sargās un vairās, kuru visi vajā un tomēr viņa iestiepjas arvienu dziļāk zemē un aptumšo savu apkārtni un – tas tā ij’ sakrītas ar žīdu tautas garu, viņas dabu un būtību.

Visjaunākos laikos, kad žīdi jau bija ieguvuši pie mums zināmu stāvokli, viņos radusies spēcīga tieksme nostāties mums līdzās par vienas zemes bērniem. Lai radītu šeit savu vēsturi, viņi nodevušies savas pagātnes izpētīšanai, bet atdūrušies uz tik lielu tukšumu un tik atbaidošām nepatīkamībām, ka no vēstures nekas nav iznācis. Žīdi mēdz noliegt visu, kas par viņiem nepatīkams, lai tā būtu arī visīstākā patiesība. Lai nu kā viņi mēģinātu noliegt patiesību par savu pagātni mūsu zemē, sekošās ziņas par to iegūstamas tieši no viņu pašu tautieša, pētnieka Dr. Joffes savāktā ziņu krājuma.

Kā pirmais žīds Rīgā minēts kāds Jākobs, kas pārdevis 1536. gada 23. augustā kādam lieltirgotājam 3 angļu palagus par 8 markām, 12 olektis sarkana un 3 olektis zila zīda, bet cik maksāts par zīdu, nav sacīts. 1548. gadā aizliegts uzņemt žīdus kā bezdievīgus blēžus, kas tirgojoties ar zagtām un laupītām mantām – un ir augstākā mērā samaitājoši. 1560. gada 22. oktobrī Polijas ķēniņš gan pavēlējis apgādāt viņa karaspēku, bet neielaist žīdus kā ļauno žīdu tautu un gadu vēlāk 19. septembrī, Rīgas rātes pilnvarnieki parakstījuši pilsētas padošanos Polijas ķēniņam, bet ar noteikumu, neielaist žīdus, kā nekristīgus blēžus, augļotājus un tirgotājus.

Tātad pieņemams, ka žīdi ir nākuši no Polijas.

FOTO:Šeit redzami šodienas žīdi: Godmanis un Borovkovs, kuri ir galvenie atbildīgie par Latvijas katastrofālo stāvokli. Abi šie žīdi ir komunisti, KGB darbinieki un slepkavas vārda vistiešākajā nozīmē. Padomju laikā abi bija nabagi un centās tautai ieborēt, ka nauda ir jāizskauž, bet šodien šie abi komunistiskie slepkavas ir miljonāri. Ne jau gogīgi nopelnīta, bet nozagta latviešu tautai ar latviešu slepkavošanas palīdzību. Abiem šiem izdzimteņiem pienākas nāvessods pēc visiem starptautiskiem Likumiem. To arī tauta šiem izpildīs.

Tā paša gada 28. novembrī žīdiem aizliegts tirgoties un nomāt muitas Vidzemē. 1592. gadā Cēsu landtags nolēmis nepaciest žīdus pēc vecā, brīvā un teicamā paraduma visā zemē un gadu vēlāk 31. maijā Polijas ķēniņš apstiprinājis Rīgas pilsētai tiesību, aizliegt žīdiem uzturēties pilsētā, bet 1595. gadā izdota pavēle, izraidīt žīdus no Vidzemes, nepaciest tos un neļaut tiem tirgoties. Tajā pašā gadā sodīti 3 žīdi par koku pārdošanu no ķēniņa meža. Žīdi pierādīti arī par tikumības samaitātājiem un 1598. gada 15. janvārī Vidzemes muižniecība un pilsētas vienojušās neciest žīdus kā kaitīgus muižniekiem, pilsētām un visai zemei un 7. augustā Rīgas rāte nolēmusi lūgt ķēniņa ģenerālkomisiju darīt reiz galu „bērnu rotaļai” ar žīdiem. Šis lēmums pierāda, ka par spīti visiem aizliegumiem un vajāšanām, žīdi tomēr ir ielaisti, vai slepeni ieviesušies. Nākošā gadā izdots aizliegums Vidzemes muižniekiem tirgoties ar žīdiem un tos uzņemt. Šis aizliegums liecina, ka arī paši muižnieki nav izpildījuši agrākos aizliegumus un tā ir bijuši divkosīgi, kas arvienu bijis viņu dabā. Pēc Dr. Joffes pētījumiem žīdi atzīti par kristīgo ienaidniekiem, zemes krāpniekiem un klaidoņiem, kas galīgi izraidāmi no visas zemes. 1611. gadā Rīgas pilsētas pilnvarniekiem no Varšavas vēlreiz uzdots atgādināt par vecām Rīgas tiesībām neielaist pilsētā žīdus un neļaut nevienam žīdam tirgoties kā Dieva zaimojošai, krāpīgai un kaitīgai tautai, kas klejojot pa visu zemi un nodarot lielus zaudējumus ar viltīgu tirgošanos un blēdīgu naudas mainīšanu. Šādas un līdzīgas ziņas turpinās līdz zviedru laikiem, atstāstot raksturīgus gadījumus, kas apstiprina visu šeit īsumā sacīto.

No citām hronikām ir zināms, ka zviedri pavisam necietuši žīdus. Ķēniņš Gustavs Ādolfs apstiprinājis jau 1621. gada 25. septembrī Rīgas pilsētai tiesību neielaist žīdus, bet pilsēta tomēr to darījusi viltīgi. Viņa ielaidusi žīdus ar precēm, ierādot viņiem apmešanās vietu uz noteiktu laiku preču pārdošanai. Žīdi tomēr pratuši slepeni tirgoties un mainīt naudu pa visu pilsētu un palikt ilgāk par noteikto laiku. Padodoties Krievijai, pilsēta paturējusi savas tiesības neielaist žīdus, bet šo tiesību viņa nav izlietojusi, jo jau 1727. gadā Rīgā dzīvojuši 60 žīdi.

Pret to iedzīvotāji sacēlušies ar tādu asumu, ka pilsēta bijusi spiesta izraidīt visus žīdus. Vēlāk žīdi tomēr atkal ieviesušies un 1736. gadā pilsētai vajadzējis aizliegt ielaisties ar žīdiem jelkādos darījumos, baidot abas puses ar naudas, cietuma un miesas sodu. Cariene Elizabeta izdeva 1742. gada 2. decembrī pavēli, izraidīt žīdus no visas Krievijas robežām, bet žīdiem radās aizstāvji. Tie ziņoja carienei, ka žīdi kā tirgotāji maksājot valstij nodokļus un tā ar viņu izraidīšanu valstij celšoties zaudējumi. Aizstāvji tomēr bija vīlušies, jo cariene pašrocīgi uzrakstīja uz ziņojuma: „Es nevēlos ieņēmumus no Kristus ienaidniekiem” un – žīdus izraidīja. Tagad turpretim šo Kristus ienaidnieku nauda, kas gan nāk no pašiem kristīgajiem, ir visur pielūgts elks.

Sadalot Poliju, carienes Katrīnas 2. laikā, Krievijai pievienoja Baltkrieviju un citus apgabalus, kur dzīvoja arī žīdi. Viņus gan neizraidīja, bet viņu nekristīgo īpašību dēļ, aprobežoja tiesības. Iedzīvotāju pavairošanai dienvidu apgabalos, cariene atļāva nometināt tur arī cittautiešus. Par žīdiem atļaujā nekas nebija minēts un šo apstākli žīdi izmantoja, ieceļojot Rīgā lielāka skaitā. Viņi gan ieskaidroja, ka sapulcējoties Rīgā tikai kopējai aizceļošanai uz dienvidkrieviju, bet prata atrast sevīm labvēļus un palikt šeit pat. Pēc savas, citus izmantojošās dabas, viņi sacēla ar krāpšanām, blēdībām un dažādiem izsūkšanas paņēmieniem tādus iedzīvotāju nemierus, ka ar 1776. gadā izdoto visaugstāko pavēli visi žīdi bija jāizraida 6 nedēļu laikā.

1783. gadā Vidzemei pievienoja Slokas draudzi ar Dubultiem un Majoriem. Lai rastu še vairāk iedzīvotāju, 1785. gada 4. februārī cariene uzdeva valdošam senātam nometināt Slokas miestā arī cittautiešus bez tautības un ticības šķirošanas par pastāvīgiem tirgotājiem, pierakstot viņus tirgotāju šķirai kā pastāvīgus iedzīvotājus. Nu žīdiem bija durvis vaļā, bet saprotams, viņi neapmierinājās ar Sloku vien. Arvienu vairāk viņi, kā jau mūžīgi izmantotāji, iemanījās arī Rīgā. Gan viņu uzturēšanās laiku še aprobežoja tikai uz 3 dienām, tomēr viņi prata ieviesties arvienu lielākā skaitā. Vairākus lāgus viņi lūdza atļaut viņiem apmesties Rīgā uz pastāvīgu dzīvi. Šos lūgumus atraidīja tiklab valdošais senāts, kā pats cars, tomēr jau 1811. gada 28. aprīlī Rīgā jau dzīvoja 736 žīdi un to starpā pat viens ar tiesībām: no Slokas tirgotājiem – 35, no Slokas pilsoņiem – 394, no Kurzemes – 122, no Lietuvas – 145, no ārzemēm – 13 un no nezināmām vietām – 26. Vīriešu bija 384 un sieviešu 352. Tā nu šeit parādās sakāmvārds: „Izsvied žīdu pa durvīm, viņš iekāpj pa logu”.

1819. gada februārī Slokas žīdi atkal lūdza valdību atļaut viņiem pierakstīties par Rīgas pilsoņiem un šeit dzīvot. Tam pilsēta nepiekrita, pierādot žīdus par tautu, kas neatzīst un neizpilda valsts likumus un pavēles, nodarbojas ar krāpšanu, zagšanu, augļošanu, samaitā iedzīvotāju tikumus un ir par postu visiem nežīdiem un – tā viņu lūgumu atraidīja arī šoreiz. 1835. gadā apstiprināti par žīdiem jauni noteikumi. Kurzemē atļāva dzīvot tikai tiem žīdiem, kas ar ģimenēm šeit pierakstīti jau pirms revīzijas, aizliedzot žīdiem pārriet uz Kurzemi no Vidzemes, Rīgas, Slokas un citām pilsētām un guberņām. 1841. gadā žīdi tomēr panāca atļauju Rīgā uzturošiem žīdiem pierakstīties šeit par pastāvīgiem iedzīvotājiem, bet bez pilsoņu tiesībām un ar noteikumu, ka viņiem jāvalkā vācu apģērbs. Žīdi tomēr pratuši „iešmugulēties” iespaidīgāko labvēlībā un 1858. gada 12. maijā panākt tiesības iegūt pilsētā nekustamos īpašumus, tomēr viņu nemitošos lūgumus pēc pilsoņu tiesībām atraidīja pat vēl 1889. gadā.

Sākot ar 1727. gadu, žīdu skaits vairojies no 60 uz 307 – 1811. gadā, 409 – 1846. gadā, 605 – 1850. gadā, 5254 – 1867. gadā, 20 113 – 1881. gadā un 1897. gadā viņu jau bija 7%. Tagad esam piešķīruši žīdiem pilnīgas pilsoņu tiesības un viņu jau Latvijā ir 96 000 no visu iedzīvotāju skaita. Ļoti vērā ņemams, ja žīdu Igaunijā tikai ap 5000, Somijā – 1800 un Norvēģijā pat tikai 1450. Laimīgā valsts!

P.S. Interesanti skaitļi parādās Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes datos par Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju nacionālo sastāvu: 1989. gadā žīdu ir 22 897, bet 2010. gadā – 9736; žīdisms samazinājies par 57,5%. Ne velti ir izteiciens: „Ir mazi meli, lieli meli un statistika”.

===================================================

SARKANĀS MIGLAS PIELIKUMS

Čekas’ maisu epopeja: VDK leitnants Bojārs LTV atklāj vervēšanas nianses

FOTO: Latviešu tautas bendes Jura Bojāra uzdevums ir nomelnot 18. novembra Ulmaņa Latviju.

Latvijas Universitātes profesors, jurists Juris Bojārs, kurš savulaik bijis Valsts drošības komisijas (VDK) vecākais leitnants, pēc paša vārdiem, “augstākais līmenis”, trešdien Latvijas Televīzijas (LTV) raidījumā “Sastrēgumstunda”, kas bija veltīts tā dēvēto “čekas maisu” atvēršanas problemātikai, dalījās savā skatījumā par to, kāda bijusi VKD aģentu vervēšanas politika, kādos līmeņos dalīti aģenti un kā cilvēki pierunāti sadarboties ar VDK.

Bojārs sacīja, ka ir bijuši tā dēvētie ietekmes aģenti, kuri strādājuši politikā un izmantoti politikas veidošanā: “Tie ir visbīstamākie”. Atskatoties vēsturē, Bojārs sacīja, ka pie tādiem varētu būt pieskaitāms diplomāts, kādreizējais ārlietu ministrs Vilhelms Munters un viņa sieva, jo šis pāris, acīmredzot, bija ticis izveidots, lai sekmētu Latvijas okupāciju, jo pēc padomju armijas ienākšanas viņi izšķīrušies. Tāpat bijuši kaujas aģenti, kas bijusi ļoti nopietna kategorija – tos iesūtīja pie nacionālajiem partizāniem un vai nu lai iznīcinātu grupas vai palīdzētu viņus sagrābt. Tie bija “ļoti nopietni cilvēki, bijušie leģionāri, kas bija iebēguši mežā”. Šīs divas kategorijas Bojārs raksturoja kā īpaši bīstamas.

Vēsturnieks un Okupācijas muzeja direktores vietieks Ritvars Jansons, atzīmēja, ka Latvijā ir saglabājusies elektroniska datu bāze – skaitļojamā mašīna ar lentām, jeb kartotēka ar ziņojumiem par 36 000 personām. Iepriekš sabiedrībā diskusija bijusi vērsta nepareizā virzienā – runāts par 4000 cilvēku kartotēku, tas ir, uz zemāko līmeni – čekas informatoriem Viņš teica, ka pastāvējusi varas sistēma, šie ļoti zema līmeņa aģenti bija informatori, bet augstākais līmenis bijis Maskavā.

======================================================================

LRTT atbilde čekistam- slepkavam Bojāram.

Jā, jūs nepārklausījāties, Bojārs ir daudzkārtīgs slepkava.

Jau ieraugot šo čekas izdzimumu(Bojāru) mati ceļas stāvus. Vēl viens „valdis šteins” uzradies, kurš izklāsta savus sātaniskos melus. Čekas nagmaucis Bojārs labi zina, ka Munters nebija nodevējs.

FOTO: Indulis Ronis:“Nē, Munters nebija čekas aģents”.

Visu šo komunistisko izdzimteņu uzdevums ir diskreditēt Latvijas brīvvalsti un tās gigantiskos sasniegumus. Jājautā šim slepkavam: „Uz kādu publiku tu spēlē ?” Tad jau sanāk, ka Munters sagatavoja arī Igaunijas, Lietuvas un Polijas okupāciju.

Indulis Ronis šo LIETU bija izpētījis un skaidri norādīja, ka ARHĪVI neko tādu nesaka.

Par to šis vēsturnieks arī krita nežēlastībā no šī paša Bojāra “rokas”.

Atceros, ka tālajos jaunības gados kads paziņa stāstīja, ka viņa draugu- komjaunieti, kurš reibumā bija krievus par okupantiem nosaucis, šis čekas nelietis kājām esot spārdījis. Varbūt Bojārs par to varētu pastāstīt ? Bet varbūt par savu dēlu, kuru par īstu bandītu izaudzinājis.

Vai atceries, latviet, ka viņa dēls par savu pirmdzimto saņēma 6 000 Ls no „tavas” nodokļu naudas ?  Neaizmirsīsim arī, ka šis pats čekists Bojārs nošāva cilvēku, kuru pēc tam “noformēja” kā viņa mašīnas zagli !

Ja ko šis čekists ir pelnījis, tad vienīgi lodi pierē. Bet, nekur jau viņš un viņam līdzīgie „bērziņi” neizspruks.

L. Grantiņš