12 responses to “Kāda fekaloza Juļija Krumiņša murgi”

1. 

   john

   2013. gada 15. November

   Kas ta par mauku at to degeneratu?

2. 

   patiesība

   2013. gada 15. November

   Lasot vienu no lielākā Latvijas valsts nozadzēja un rīkļurāvēja Jūlija Krūmiņa piesaukto “godīgumu”, Latvijas tauta nav aizmirsusi:
   – ar kādām metodēm 1990. gadā “biznesmenis” panācis naftas pārkraušanas termināļa Man-Tess būvniecību blakus dzīvojamām mājām;
   – 2002. gadā “uzpircis” E.Repši, kurš politiskajā maksimālismā pretī solīja izkārtot īpašumu lietas Kundziņsalā;
   – kā 2006. gadā notika “iebiedēšanas” operācija pret aktīvistiem, kuri protestēja pret neizturamām smakām Man-Tess apkārtnē.
   – kā 2012. gadā no Baltkrievijas veda acetonu, kurš uz robežas pārvērtās par benzīnu ar nekonrolētu benzola saturu.

   Vēl viens “biznesmenis”, kurš savā kabatā sarausto naudu pasniedz kā “investīcijas” un, raugi, kopā ar I.Sudrabu veidošot politisko spēku. Veidošot tiltu ar Krieviju.

3. 

   ANDRIS7

   2013. gada 15. November

   VISU LABU DIENU!
   Vini visi ir luzeri,nabagi ar ubaga tarbu,vai slepkavas,no liela cela,
   kuriem nav,ne dzimtenes,ne majas,bet slepnis,gaidot vajako upuri.
   Vinu,un viniem lidzigu visa pasaule attiecibu ierocis ir meli.
   Tagad par EPOSIEM.Tas ir specigs ierocis,lai virzitu tautu uz karu,vai
   uzbrukumu.Judi to saprata,jo vienmer uz tautas svetumu uzlika savu judu
   religiju,lai goji pieludz svetumu,bet isteniba vini pieludz judu ticibu.
   KALEVALA ir vinu izdomats.Nesavtigums,nav jutams,no PUMPURA LAcPLESA,jo
   paradas tik daudz pretrunigas jezuitu simbolikas,kas liek domat,ka tas ir
   pasutijuma darbs.Par so un Latvijas karogu bija mans komentars.Tas ir
   jazin,lai visadus limonovus apklusinatu,ne vis akli ticet KOSMISKAS
   NAKTS perioda MELNO SPEKU izplatitiem meliem.
   MELNIE SPEKI pirms savas bazes LELAS bojaejas,iznicinaja civilizacijas
   uz MARSA un DEJAS,ko pazistam,ka FAETONU,kurs sadalijas gabalos,ko
   pienemts saukt par ASTEROIDIEM,kuri griezas savas orbitas “deja”.
   Zemapzinu DEJAS SVETKI ietekme negativi,musu apzinai nezinot.Zombesanas
   jegas pamatu pamats.Visur jabut tirradnim,ne tikai nosaukuma.Jo atrak,to
   sapratisim,jo labak.

   VELAK VEL/TENcINU

4. 

   Pauls Gōbls (Paul Goble)

   2013. gada 15. November

   LATVIJAS OKUPĀCIJAS MUZEJA PIEAUGOŠĀ NOZĪME
   THE GROWING IMPORTANCE OF LATVIA’S OCCUPATION MUSEUM
   Apsveikums Latvijas Okupācijas muzeja 20. gadadienā 2013. gada 1. jūlijā
   Pauls Gōbls (Paul Goble)
   Latvijas Okupācijas muzeja Goda padomes loceklis
   Kad pirms divdesmit gadiem dibināja Latvijas Okupācijas muzeju, lielākā tiesa cilvēku Latvijā un vēl vairāk – ārvalstīs domāja. ka tas būs īstermiņa pasākums, veids, kādā zem padomju okupācijas daudz cietušie Latvijas iedzīvotāji atcerēsies un apvienosies. Taču Okupācijas muzejs tagad ir svarīgāks, nekā tas bija, kad to dibināja, un tas būs vēl svarīgāks pēc divdesmit gadiem, nekā tas ir tagad. Ir trīs iemesli, kas pamato šo slēdzienu, kas citādi varētu likties intuitīvi nepareizs.
   Pirmkārt – ir notikusi paaudžu maiņa. Kad muzeju atvēra, iespējams ap 95% Latvijas iedzīvotāju bija personīgas atmiņas par Padomju Savienības nodarījumiem: nelegālo Latvijas okupāciju un gandrīz 50 gadu ilgo nelegālo valdīšanu Latvijā. Viņiem nebija daudz jāstāsta par to, kas bija noticis, lai gan arī viņi pilnībā neapzinājās šo gadu briesmu darbus. Un viņiem noteikti vajadzēja vietu, kur viņi varēja pulcēties un gremdēties atmiņās. Tā viņiem bija Okupācijas muzeja nozīme toreiz.
   Tagad, kad pagājuši divdesmit gadi, daudz mazāka kļuvusi Latvijas iedzīvotāju daļa, kam ir personīgas atmiņas par padomju pagātni. Tikai nedaudzi zem 30 gadu vecuma var atcerēties, kā tas toreiz bija, un pat nedaudz vecākiem atmiņas neiesniedzas okupācijas ļaunākajos gados. Ļoti iespējams, ka latviešu daļa, kam par šo laiku ir personīgas atmiņas, nepārsniedz 60%. Tā ir nozīmīga, bet jau daudz mazāka daļa nekā pirms divdesmit gadiem. Okupācijas muzejs ir vēl svarīgāks tagad nekā laikā, kad to dibināja, jo pastāv risks, ka aptuveni četri no desmit latviešiem varētu okupāciju aizmirst.
   Skatoties vēl divdesmit gadus tālāk nākotnē, situācija 2033. gadā būs vēl sliktāka. Tā latviešu daļa, kuros būs palikusi dzīva okupācijas briesmu atmiņa būs sarukusi vēl vairāk, iespējams līdz ne vairāk kā 20%. Ja nebūs vietas, kāda ir Latvijas Okupācijas muzejs, kas fokusēs Latvijas un pasaules cilvēku uzmanību, būs grūti, lai neteiktu – neiespējami, saglabāt dzīvu atmiņu par tik centrālu notikumu nācijas dzīvē.
   Jau tagad pārāk daudz latviešu ir aizmirsuši, ka viņu tagadējais un nākotnes statuss ir pakļauts lielam riskam, ja viņi neuzturēs dzīvu valsts kontinuitātes principu kopš 1920. gada. Daudzi Latvijas likumi zaudētu spēku, ja tauta nolemtu, ka Latvijas leģitīma pastāvēšana neturpinājās okupācijas periodā, bet ka Latvijas valsts tika no jauna radīta 1991. gadā. Tieši tāpēc ASV un citu Rietumu valstu okupācijas de jure neatzīšanas politika ne tikai bija svarīga, bet turpina tāda būt un kļūs arvien svarīgāka.
   Otrkārt – ir notikušas ģeopolitiskas pārmaiņas. Kad 1993. gadā dibināja Okupācijas muzeju, Krievijas Federatīvās Republikas prezidents Boriss Jeļcins atbalstīja Latvijas neatkarību, ko ar savu parakstu apliecināja 1991. gada 13. janvārī. Tai laikā Rietumi bija aktīvi ieinteresēti Latviju un tās Baltijas kaimiņvalstis piesaistīt NATO un Eiropas Savienībai. Tādēļ Latvija atradās ievērojami priviliģētā pozīcijā, kāda tai nebija bijusi agrāk.
   Tagad situācija ir dramatiski mainījusies. Krieviju vada cilvēks, kurš nožēlo Padomju Savienības sabrukumu un kurš ir aizstāvējis gan Staļina rīcību Somijā, gan Baltijas valstīs. Rietumi, pārdzīvojuši “vēstures beigu” brīdi, acīmredzot uzskata, ka Latvija un tās kaimiņi ir dabūjuši visu, kas tiem pienākas un viņiem nav vairs vajadzīga sākotnējā uzmanība un atbalsts. Šī nav Latvijai labvēlīga situācija, un Okupācijas muzejs nepārprotami atgādina – kāpēc.
   Neviens nevar pareģot 2033. gada ģeopolitisko situāciju, bet pastāv liela iespēja, ka Latvijai būs jāsastopas ar pieaugošiem vārguļojošas, bet revizionistiskas Maskavā centrētas valsts izaicinājumiem un mazāku Rietumu atbalstu nekā tagad. Šāda situācija nav neizbēgama, bet ir būtiski, ka Latvija apzinās šo risku un spēj rīkoties veidos, kas vēsturi virza tai vēlamā virzienā. Latvijas Okupācijas muzejs ir būtiska sastāvdaļa šajos centienos.
   Treškārt – un tas ir visnotaļ pats svarīgākais – Latvijā pieaug mankurtizācija. Dažam labam šis termins būs nepazīstams, bet tam ir visnotaļ reāla izpausme. Savā klasiskajā romānā Un garāka par mūžu diena ilgst kirgizu autors Čingizs Aitmatovs stāsta par mankurtiem, sevišķu vergu šķiru, kuriem uzvarētāji atņem viņu atmiņu par pagātni. Bez šīm atmiņām, Aitmatovs saka, nācijām, tāpat kā indivīdiem, nevar būt nākotnes, jo bez skaidras atmiņas par pagātni viņi nolemti dzīvei mūžīgā tagadnē. Šajā stāvoklī viņi beidz būt, kas viņi reiz bija, un citi viņus var viegli kontrolēt.
   Masu mediju un starptautisko komunikāciju eksplozīvā attīstība ir devusi daudz pozitīva, bet tā ir arī iedragājusi vai vismaz pārveidojusi tradicionālās identitātes. Šīs briesmas nav nekur tik lielas kā Latvijā. Viena no latviešu labākajām rakstura īpašībām ir pretimnākoša un atvērta attieksme pret citiem, bet tieši tā kļūst par vājo vietu, jo atļauj šiem citiem izmantot latviešu atvērtību, lai mainītu uzskatus par latvietību veidos, kas ļauj viņiem graut nācijas pamatus un tai uzspiest savu gribu.
   Pirms divdesmit gadiem šāda iespēja nelikās tuva. Tagad, turpretī, tā ir tik acīmredzama, ka neviens, kam rūp Latvija un latvieši, to nedrīkst atstāt neievērotu. Un vēl pēc divdesmit gadiem šī situācija būs vēl sliktāka, ja vien netiks darīts viss iespējamais, lai aizsargātu un aizstāvētu Latvijas nacionālo atmiņu. Latvijas Okupācijas muzejs ir viens no vissvarīgākajiem nacionālās atmiņas aizsargātājiem un aizstāvjiem. Esmu priecīgs, pievienot savus slavas vārdus institūcijai, kuras nozīme no gada uz gadu tikai pieaug.

5. 

   Paul Goble

   2013. gada 15. November

   THE GROWING IMPORTANCE OF LATVIA’S OCCUPATION MUSEUM
   Greeting to the Museum of the Occupation of Latvia on Its 20th Anniversary on 1 July 2013
   Paul Goble
   Member of the Honorary Council of the Museum of the Occupation of Latvia

   When the Occupation Museum was established 20 years ago, most people in Latvia and even more abroad assumed that it was a short-term measure, a way for the people of Latvia who had suffered so much under the Soviet occupation to remember and unite. But in fact, the Occupation Museum is more important now than it was when it was established, and it will be more important 20 years from now than it is today. There are three reasons for what may seem to some a counter-intuitive conclusion.
   First, there has been generational change. When the museum was opened, perhaps 95 percent of the Latvian population had personal memories about what the Soviet Union did when it illegally occupied Latvia and remained its illegitimate ruler for nearly 50 years. They did not need to be told by anyone about much that had happened although even they did not know the full extent of the horrors of those years. And they certainly needed a place where they could come together and remember. That is what the Occupation Museum meant for them at that time.
   Today, 20 years later, the share of the population of Latvia that can remember the Soviet past on the basis of direct personal experience is much smaller. Few under 30 can recall what it was like, and even those a little older have few memories of the very worst times of the occupation. Indeed, it is probably the case that the share of Latvians who can remember personally is now only about 60 percent, a significant share but one far smaller than a generation ago. That makes the Museum even more important now than it was when it was created because almost four out of ten Latvians is at risk of forgetting.
   If we look out 20 more years, to 2033, the situation will be even worse. Then, the share of Latvians who will have a living memory of the horrors of the occupation will be smaller still, perhaps no more than 20 percent. Unless there is a place like the Occupation Museum to focus the attention of all the people of Latvia and the world, it will be difficult if not impossible to keep the memory of what is a central fact of life for the nation.
   Already too many Latvians have forgotten that unless they maintain the principle of state continuity from 1920, their current and future status is at great risk. Many Latvian laws would be illegitimate if the population were to decide that Latvia did not continue under the occupation but was re-created in 1991. That is why the non-recognition policy of the United States and other Western countries not only was but is of continuing and indeed growing importance.
   Second, there has been a geopolitical change. In 1993, when the Occupation Museum was created, the president of the Russian Federation, Boris Yeltsin, was supporter of the independence of Latvia having signed an agreement recognizing Latvia’s rights in that regard on January 13, 1991; and the West was intensely interested in integrating Latvia and her two Baltic neighbors into institutions like NATO and the European Union. As a result, Latvia was in a remarkably privileged position, something it had not been in before.
   Today, the situation has changed dramatically. Russia is headed by a man who regrets the end of the Soviet Union and who has defended Stalin’s actions against Finland and the Baltic countries, and the West, having gone through an “end of history” moment, appears to feel that Latvia and her neighbors have now received all they deserve and do not need the kind of attention and support they were given earlier. That is not a happy situation for Latvia to be in, and the Occupation Museum is a reminder of exactly why.
   No one can predict the geopolitics of 2033, but the likelihood is that Latvia will face even more challenges from a decaying but revisionist Moscow-centric state and that it will have to do so with even less support from the West than it has now. That is not a necessary outcome, but it is critically important that Latvians understand the risk so that they can act in ways that will allow history to proceed in another direction. The Occupation Museum is a critical adjunct for this effort.
   And third, and this is far and away the most important, there is a growing mankurtization of Latvia. The term may be unfamiliar to some, but the phenomenon is all too real. In his classic novel, “A Day Longer than an Age,” Kyrgyz writer Chingiz Aitmatov talks about mankurts, a special class of slaves who are created when their conquerors deprive them of their memories about the past. Without such memories, he says, whole nations just like individuals cannot have a future because without a clear understanding of their pasts, they are condemned to live in an eternal present. In that situation, they cease to be who they were and are easily controlled by others.
   The explosive growth of the mass media and international communications has had many positive consequences, but it has undermined traditional identities. At the very least, it has transformed them. And nowhere is this danger greater than in Latvia. One of Latvia’s greatest strengths, its welcoming attitude and openness to others, is becoming its greatest weakness, as these others exploit that openness to change what it means to be Latvian in ways that subvert the nation and allow others to dominate it.
   Twenty years ago, that did not seem to be an immediate risk. Now, however, it is so obvious that no one concerned about Latvia and Latvians can afford to ignore. And 20 years from now, unless major step are taken to protect and defend the national memory, the situation will be even worse. The Occupation Museum represents one of the most important of these, and I am delighted to add my words of praise to an institution that is only growing in importance with each passing year.

6. 

   izglītojies

   2013. gada 15. November

   Mazs piemērs, kā katru dienu Latvijas kriminālās bandas oligarhu nopirktie informācijas līdzekļi zombē mafijas izraudzīto ielikteņu vārdus.

   http://www.delfi.lv/news/national/politics/sudraba-noliedz-politiska-speka-veidosanu-miljonars-krumins-gatavs-vinu-atbalstit.d?id=43821512

   Sudraba noliedz politiskā spēka veidošanu; miljonārs Krūmiņš gatavs viņu atbalstīt

   Bijusī valsts kontroliere Inguna Sudraba kategoriski noliedz, ka pēc valsts svētkiem paziņos par jauna politiskā spēka veidošanu, savukārt miljonārs Jūlijs Krūmiņš ir gatavs viņu atbalstīt, ja tomēr Sudraba izlems pievienoties politiskajām aprindām.

   Sudraba uzsvēra, ka pagaidām vēl nav plānojusi nākt klajā ar kādiem paziņojumiem un tad, kad to darīs, tas notikšot korekti un viņa pati būs informācijas izplatītāja. “Es neesmu cilvēks, kas iet un kaut ko pa kaktiem un stūriem organizē. Ja man būs kaut kas paziņojams, tad to darīšu pati,” piebilda Sudraba.

   Viņa pauda neizpratni par izplatīto informāciju, ka viņa it kā pēc valsts svētkiem varētu paziņot par partijas veidošanu, – šāda informācija radusies no dažādām puspatiesībām, jo viņa šādu informāciju nevienam nav sniegusi.

   Savukārt miljonārs Jūlijs Krūmiņš, kurš iepriekš paziņojis, ka atbalstīs politiskā spēka veidošanu, kura priekšgalā būs sabiedrībā zināma personība, sacīja, ka viņš atbalstīs tāda politiskā spēka veidošanu, kura priekšgalā būs cilvēks, kuram viņš un visa sabiedrība uzticas.

   “Tā var būt Inguna Sudraba, tas var būt eirokomisārs Andris Piebalgs, tas var būt Raimonds Pauls. Es gribu, lai pagaidām tas paliek kā noslēpums,” atzina uzņēmējs. Ja veidosies šāds politiskais spēks ar sabiedrībā atbalstītu personu priekšgalā, viņš ir gatavs ziedot likumā noteikto naudas apjomu partijas atbalstam. Savukārt pats viņš politikā nevēlas iesaistīties, jo nav komandas cilvēks un nevarot strādāt pēc protokola. “Ja būs kāds cilvēks, kam es uzticos, es viņu atbalstīšu,” pauda Krūmiņš.

   Viņam arī neesot ne jausmas, kad Sudraba varētu startēt politikā, taču, ja viņa to darīs, Krūmiņš viņu atbalstīšot, un visticamāk, viņš nebūšot tāds vienīgais. Vienlaikus viņš Sudrabu aicina to nedarīt. “Nelien iekšā tai mēslu bedrē, es viņai saku,” atklāts bija Krūmiņš.

   Laikraksts “Vesti” šodien raksta, ka bijusī valsts kontroliere Ingūna Sudraba jau pēc svētkiem varētu paziņot par jauna politiskā spēka izveidošanu, ko atbalstīs uzņēmējs miljonārs Jūlijs Krūmiņš, šodien vēsta laikraksts “Vesti”.

   Laikraksts vēsta, ka Sudraba pēdējā laikā aktīvi tikusies ar vairāku politisko partiju pārstāvjiem vai to “vēstnešiem”, kā arī esot jau zināms, ka jaunā partija būs centriski-liberāla, jo šī niša esot brīva.

   Jau ziņots, ka Krūmiņš intervijā laikrakstam “Diena” solīja atbalstīt jaunas partijas izveidošanu ar plašai sabiedrībai jau zināmu līderi.

   Saistītie raksti

   Reģionālie politiķi kaļ plānus ap Sudrabu, norāda laikraksts
   30. oktobris 2013 07:34
   Sudraba nodibina uzņēmumu un iesaistās biznesā
   13. novembris 2013 15:05
   Aptauja: Sudrabai jāpretendē uz prezidenta vai premjera amatu
   28. janvāris 2013 09:27
   Saruna ar Sudrabu: Par nākotnes izšķiršanos, 10 neizskatītiem darba piedāvājumiem un 150 sarkanām rozēm
   21. janvāris 2013 17:24

7. 

   Os

   2013. gada 15. November

   Nav bijuso cekistu,tapat,ka nav bijuso DP darbonu. Vini ir uz tada sistemas ar rezima totalitara aka,ka norauties spejigi ir tikai caur-Navi savu.

8. 

   pārdomām

   2013. gada 15. November

   Jau tagad pārāk daudz latviešu ir aizmirsuši, ka viņu tagadējais un nākotnes statuss ir pakļauts lielam riskam, ja viņi neuzturēs dzīvu valsts kontinuitātes principu kopš 1920. gada. Daudzi Latvijas likumi zaudētu spēku, ja tauta nolemtu, ka Latvijas leģitīma pastāvēšana neturpinājās okupācijas periodā, bet ka Latvijas valsts tika no jauna radīta 1991. gadā. Tieši tāpēc ASV un citu Rietumu valstu okupācijas de jure neatzīšanas politika ne tikai bija svarīga, bet turpina tāda būt un kļūs arvien svarīgāka.
   ———————————–

   Ieklausieties, ko rakstā teica latviešu tautai patiesi draudzīgais Pauls Gobls.
   Vai tagad saprotiet, kāpēc komunists Aivars Garda, Liene Apine un Līga Muzikante laikrakstā “DDD” un Juris Lapinskis radio “Merkurs” sātaniski melo, ka mūsdienu Latvija neesot vis 18.novembra Latvija, bet gan 1990.gada 4.maija Latvija?

9. 

   muzeji

   2013. gada 15. November

   Tagad gan vajadzētu steidzīgi domāt par muzeju, par pēdējiem šiem 25 gadiem.Tagad jau varētu čekas darbinieku krūmiņu,kamēr vēl dzīvs,pats varētu pozēt vaskā(vasks priekš viņa dārgs,vajadzētu viņus no papīra taisīt).

   Tas ļautiņš pumpurs, kamēr rakstīja lāču plēsi ir bijis pazudis,tad dzeltenie viņam uztaisīja muzeju.Tas esot vienīgais viņa rakstījiens.

10. 

    Os

    2013. gada 15. November

    Ieveribas cienigs sodien bija raidijums LTV1-Aizliegtais panemiens. Domajams,ka sim raidijumam ar sadu ideologijas atreferejumu nav lemts ilgs muzs. Pateikts tika daudz,bet nepateikts-ka okupacija turpinas ar Krieviju un krievu okupanttautu. Savukart Okupacijas Muzejs izdara tiesu revizionismu-ka okupacija esot jau beigusies 23 gadus atpakal. Tie ir meli. Ka ari 1990 gada 4 maija LPSR OKUPANTU KRIEVU Valdiba-nosledza kartejo kontraktu pati ar sevi un nekadu Latviju 1918 gada neatjaunoja un Kontinuitate(Pecteciba) nav izdarita,jo tad krievu okupanttautai butu bijis japamet okupeta teritorija,ta luk biedri,ir gan patiesiba,gan likumiba

11. 

    čuguns

    2013. gada 16. November

    Nost ar tādiem Krūmiņiem! Ved kontrobandu iekšā…

12. 

    raksts

    2013. gada 20. November

    http://pietiek.com/raksti/prezidents_berzins_un_eirodeputats_godmanis_ar_sievam_erti_iekartojas_blakus_turigajam_okupacijas_apsaubitajam_savickim

    Prezidents Bērziņš un eirodeputāts Godmanis ar sievām ērti iekārtojas blakus turīgajam okupācijas apšaubītājam Savickim

    Piecas dienas pēc tam, kad uzņēmuma Itera Latvija vadītājs, bijušais VDK štata darbinieks Juris Savickis Latvijas TV tiešraidē apšaubīja Latvijas okupācijas faktu, viņa viesmīlību Arēnā Rīga izbaudīja ne tikai kompanjons Aigars Kalvītis, bet arī Latvijas valsts augstākā amatpersona – valsts prezidents (no šī brīža Pietiek vairs neuzskata par iespējamu šo amata nosaukumu attiecībā uz tā konkrēto ieņēmēju rakstīt ar lielo burtu) Andris Bērziņš ar kundzi, kā arī Latvijas eiroparlamentārietis Ivars Godmanis ar sievu, Iekšlietu ministrijas valsts sekretāri Ilzi Pētersoni-Godmani.

    Uz jautājumu, vai Latvija ir tikusi okupēta, Savickis LTV tiešraidē 12. novembrī atbildēja: “Jūs man tagad to jautājat? Man tagad jāpadomā vēl, mazlietiņās (..) Lai vēsturnieki pastrādā. (..) Es nesaku, ka tā nebija okupācija, bet tas ir tāds sarežģīts moments.”

    Savukārt piecas dienas vēlāk, 17. novembrī Savickis, kurš ir faktiskais Rīgas Dinamo hokeja komandas saimnieks un nozīmīgākais saimnieks, kārtējo hokeja komandas spēli ložā draudzīgi, plecu pie pleca noskatījās kopā ar valsts prezidentu Bērziņu un viņa dzīvesbiedri.

    Tāpat okupācijas apšaubītāja Savicka viesmīlību Latvijas valsts svētku priekšvakarā uzskatīja par iespējamu izmantot arī Latvijas eiroparlamentārietis Godmanis ar sievu.

    Valsts prezidents Bērziņš pagaidām nav vēlējies atbildēt uz Pietiek jautājumu – vai viņš nejutās kaut nedaudz nepiedienīgi, tikai dažas dienas pēc LTV raidījuma un dienu pirms valsts proklamēšanas gadadienas izmantojot tāda cilvēka viesmīlību, kurš apšauba Latvijas valsts okupācijas faktu.

    Tāpat prezidents Bērziņš pagaidām nav vēlējies atbildēt uz Pietiek jautājumu, vai sarkanbaltsarkano lentīti viņš pirms svētkiem vispār nebija piespraudis vai vienkārši noņēmis pirms hokeja spēles, respektējot namatēva “jūtas”.

    Bērziņš nav atbildējis arī uz jautājumu – vai viņš ir apmaksājis spēles noskatīšanos un, ja jā, tad kam tieši, kādu tieši summu un kādā veidā nomaksājis, bet, ja nē, vai uzskata par pieņemamu Latvijas valsts augstākajai amatpersonai pieņemt šādas dāvaniņas no šādiem cilvēkiem.

    Savu un savas sievas – tāpat augstas valsts amatpersonas – gatavību izmantot ērtu hokeja spēles apmeklējuma iespēju uz okupācijas apšaubītāja viesmīlības rēķina pagaidām nav komentējis arī Godmanis.