Šis raksts nav domāts tikai Herberta Cukura piemiņai. Varonīgā latviešu lidotāja vietā mēs droši varam likt vārdus “latviešu tauta”. Vai tad šie krievžīdu boļševiku zvēri nav mūsu tautu “sacirtuši gabalos” un iznīcinājuši Latviju ?
Kuri tad ir slepkavas- latvieši, žīdi vai krievi ?
Nevar saskatīt nedz sākumu, nedz beigas krievu un žīdu nelietīgajiem uzbrukumiem latviešu tautai ! Latvieši, nebaidīsimies no šiem anticilvēciskuma iemiesojumiem! Krieviem un žīdiem vajag, acīs skatoties, pateikt, ka tieši viņi ir pasaules lielākie slepkavas, nevis H. Cukurs un latviešu tauta.
Latvieši, neļausim mūsu tautas varoņus pataisīt par slepkavām !
Atcerēsimies, cik zvērīgi žīdu slepkavas no “MOSAD” noslepkavoja Herbertu Cukuru.Vai to valsti un viņas slepeno dienestu, kuri sacirta gabalos latviešu tautas varonīgo lidotāju, var pieskaitīt pie civilizācijas pārstāvjiem ? Nē, MOSAD un KGB ir simtkārt zvērīgāki par vācu nacistiem.
Nē, Herberts Cukurs nebija slepkava !
Paklausīsimies, ko saka kāds krievu rakstnieks V. Istarkovs par žīdiem: “Raugoties no āriešu (kurus ebreji sauc par gojiem) viedokļa, ebreji nav tāda tauta kā visas citas. Āriešus izbrīna vairākas ebreju specifiskās īpatnības. Ebrejiem nav sirdsapziņas (tādi vārdi, kā „sirdsapziņas pārmetumi”, ebrejam liekas vienkārši bezjēdzīgi). Ebrejiem nav kauna, taisnīguma, cilvēcības, labestības un līdzcietības izjūtu. Viņiem ir nepārvarama tieksme melot, nedabiska alkatība un liekulība, izteikta tieksme uz blēdīšanos, noziegumiem un parazītisku dzīves veidu. Viņiem ir iedzimta asinskāre un varaskāre. Āriešus pārsteidz ebreju maniakālā, nepiesātināmā mantas un naudas kāre tādos apjomos, kādus viņi vispār nav spējīgi reāli izmantot. Vispār zināms ir ebreju nicinājums un naids pret citām tautām un nevēlēšanas atgriezties savā Dzimtenē, lai arī kurā pasaules valstī viņi nedzīvotu. Nepatiku izraisa arī ebreju tieksme pēc pretdabiska seksa un perversiem mākslas veidiem.”
Lūk ko A. Solžiņicins saka par krieviem:”Barā krievi kļūst par nevaldāmiem asinskāriem zvēriem, kuriem nekas nav svēts”. Kāds cits citāts: “Starp pamuļķiem, piemēram, gandrīz nemaz neatradīsi baltiešus, lai cik viņu būtu nometnēs (bet viņu bija daudz). Krievi, protams, starp pamuļķiem bija vienmēr… .Toties starp pamuļķiem ievērojams pārsvars bija ebreju…” .
“[Русские] – не народ, а скотина, хам, дикая орда, душегубов и злодеев.” (Mihails Bulgakovs)
“Наиважнейшею приметою удачи русского народа есть его садистская жестокость” (Maksims Gorkijs)
Foto: Divu visasiņaināko mūsdienu režīma pārstāvju draudzīga tikšanās. ANO šo divu slepkavu pārstāvētie režīmi ir sanēmuši visvairāk nosodījumu par cilvēktiesību pārkāpšanu. Pareizāk, protams, ka būtu teikt, par miermīlīgo iedzīvotāju slepkavošanu. Paradoks ir tas, ka tieši šie abi slepkavas vaino Latviju un latviešu tautu masveida civēktiesību pārkāpumos !
LRTT 29.04.2010 Par komentāriem pie foto atbild LRTT
===============================================================================================================
Autors: Roberts Klimovičs
Nacionālsoiālisma izgudrotāja Artūra Drekslera frāze “uzvarētāji raksta vēsturi” nav pilnīga bez tās turpinājuma – “..tāpēc tajā nepiemin uzvarētos”. Patiesi – “uzvarētāju” sarakstītajā un vispārpieņemtajā vēsturē latvieši galvenokārt tiek minēti kā ļaundari, nevis visvairāk cietusī tauta pēdējā Pasaules Karā. Cietušās tautas gods ir uzurpēts, monopolizēts un pieder citai.
Bijušais Prinstona Universitātes doktorants, zinātnieks un rakstnieks 40 valodās izdotajā grāmatā “Holokosta Industrija” (The Holocaust Industry) apraksta Izraēlas valsts un starptautiskā cionisma ideoloģiski – finansiālo pamatu: cinisku un nekaunīgu manipulēšanu ar vēsturisko faktu interpretācijām un tādu melu operēšanu, ka, Gebelsa vārdiem sakot, “neviens nevar iedomāties, ka tā var melot”. Tās budžets mērāms gandrīz 60 miljardos vairāku valstu (Vācija,Šveice,Polija,Čehija… u.c) Izraēlai samaksātu dolāru.
Baiba Šāberte savā literārajā pirmizdevumā atklāj šo daudzo “faktu” un “uzvarētāju vēstures” tapšanas virtuvi. Manuprāt, tieši Herberta Cukura liktenis ir visspilgtākā latviešu tautas likteņa sublimācija Holokausta Industrijas kontekstā.
Būdams 12 gadīgs puika, savos pirmajos leģendu sirojumos pa veciem bēniņiem kopā ar savu skolasbiedru uzdūros vecam un nobružātam grāmatas eksemplāram. Uz tās bija attēlota stilizēta Eiropas un Āfrikas daļa, pāris moru, un ar sarkanu iezīmēts lidmašīnas kurss. Man rokās bija nonākusi Latvijas brīvvalsts visvairāk pirktā grāmata “Mans lidojums uz Gambiju”. Ar šo mirkli sākās mana virtuālā iepazīšanās ar šo izcilo lidotāju, kas turpinās nu jau ceturdaļgadsimtu. Neskatoties uz daudzajiem šķēršļiem, ar veiksmes palīdzību pēdējos gados Herberta Cukura dzīves un slepkavības izpētei nodevos tik daudz, cik bija manos spēkos un vēl mazliet.
Neatkarīgi viens no otra mēs ar Baibu Šāberti esam gājuši katrs savu izmeklēšanas ceļu. Es ar kolēģiem – to filmējot, bet Baiba Šāberte – rakstot grāmatu. Daudzus no faktiem, ko piemin Baiba, esmu atklājis ar neaprakstāmām pārsteiguma un sašutuma jūtām sirdī. Personīgi piedzīvotais, redzētais, dzirdētais un izjustais ļauj ar pilnu atbildību liecināt: caur šīm lapaspusēm ar jums runās Viņas Augstības -Patiesības balss, kas daudziem “uzvarētājiem” un “mirušo tirgoņiem” ir neērta un traucējoša. Tik skaudri un skarbi, ka brīžiem mums, pēckara propogandas mērķauditorijai, – neticami.
Tieši tādēļ uzdrošinos prognozēt, ka Baibas Šābertes “Ļaujiet, man runāt!” visdrīzāk sagaidīs tikpat daudz uzbrukumu, cik savulaik Herberts Cukurs. Šis, manuprāt, ir pirmais tik apjomīgais darbs par latviešu un jūdu savstarpējām attiecībām pasaules vēstures kontekstā, kurā ir vienkopus loģiski un pamatoti publicētas un analizētas tik daudzas agrāk latviešu (un ne tikai) lasītājam nezināmas liecības, aizmirsti vai noklusēti notikumi un fakti. To var salīdzināt ar Nobela prēmijas laureāta Aleksandra Solžeņicina “Divsimts gadi kopā” (Двести лет вместе) nozīmīgumu krievu tautas apziņā.
Par ko tad ir šī grāmata? Par mūsu izcilāko aviatoru? Par Latvijas okupāciju? Par Holokaustu? Par cionismu? Par ko?
Protams, stāstu par mūsu slavenāko lidotāju nevar skatīt atsevišķi un atrauti no pārējiem minētajiem jautājumiem. Taču nekļūdīšos, ja teikšu, ka, pirmkārt, šī grāmata ir par mīlestību pret Tēviju, par cilvēcību un par meliem, kuri ir pārvērtušies ar likumu sargātā “patiesībā”. Tā ir par nepateicību un aklu atriebību, par naudas varas dzirnakmeņos samaltajiem ideāliem un mūsu attieksmi pret to. Grāmata par mums, par mūsu pagātni.
Autore nepārprotami un taisnīgi piemin vēsturisko jautājumu apspriešanas aizlieguma likumību gan no demokrātijas, gan zinātnes un cilvēktiesību skatpunkta. Tas šodien ir īpaši aktuāli, jo daudzas Eiropas demokrātijas tradīciju un kultūras nesējas ir ne tikai pasludinājušas par non grata, bet pat tiesājušas daudzos revizionistus, kuri, tāpat kā Baiba Šāberte, pārsvarā neapstrīd pašu holokosta faktu, bet kritiski un matemātiski iztirzā tā saturu, iemeslus un apmēru.
Sagaidāms, ka starp grāmatas uzbrukumiem būs arī valodas ķengāšana, jo tā ir latviski pareiza. Būs pārmetumi, ka tiek lietots latviskais jūdu tautas etnonīms “žīds”, nevis rusificisms “ēbrejs”, kas, savukārt, nepārsteigs nevienu izglītotu cilvēku.
Pētniece uzdod mūžīgo orvelisko “dzīvnieku vienlīdzības jautājumu”, nesaprotot, ar ko Šustins, Noviks, Kononovs vai Mossad teroristi un mūsdienu Izraēlas valstsvīri, kuri slepkavojuši paši un savu padoto rokām Palestīnā, ir labāki vai citādāki Temīdas un cilvēces priekšā par Eihmani, Mengeli vai Štālekeru? Iespējams, šobrīd tieši šie cilvēki ir lielākie antisemīti un cērt dziļu robu latviešu un žīdu tautu savstarpējā mīlēstībā tāpat kā Vīzentāls, Zurofs, Lavents, Kargins un Krasovickis.
Šis darbs ir adresēts katram, kam ir licies, ka Herberts Cukurs bija žīdu nīdējs. Gluži tāpat kā katram, kurš ir pārliecināts, ka viņš bija varonis.Tā ir ne tikai oda Latvijas aviācijai, kas atver durvis uz tās slaveno vēsturi un rosina skaudīgu izjūtu par to,kurā vietā tā reiz bijusi latviešu valstij, bet arī palīdz saprast, ka Herberts Cukurs bija sava laika astronauts, jo viņa sasniegtais toreiz līdzinās lidojumam kosmosā ar pašbūvētu lidaparātu šodien. Tikai tas, kurš ir lidojis kā pilots, spēj izprast – ko nozīmē būt svešā pasaules malā virs mākoņiem, paļaujoties tikai uz kompasu, bez GPS, ar nepastāvīgiem sakariem, laika apstākļiem, ar neuzticamu, pa laikam nestrādājošu motoru.. Protams, lai izdzīvotu Herberta lidojumus, ir jāizlasa viņa paša grāmatas, kuras daudzkārt citētas Šābertes kundzes darbā, un tās drīzumā būs pieejamas latviešu lasītājam. Taču nojautu par tiem gūs ikviens, kurš izlasīs nākamās rindkopas.
Šī grāmata ir īpaši adresēta tā saucamajiem “sabiedrībā pazīstamajiem”: Aivaram Tarvidam, Artim Pabrikam, Jānim Maizītim un citiem “uzvarētāju vēstures” trubadūriem, kuri izteikušies par šo jautājumu kategoriski un absolūti, bet netaisnīgi. Pār jums, kungi, gulstas atbildība par saviem vārdiem. Zviedrijā ir prakse – kamēr cilvēks nav notiesāts un vaina pierādītā, presē netiek sniegta un ziņota nekāda informācija par konkrēto cilvēku un viņa saikni ar noziegumu pat varbūtības iespējas teorētiskajā izteiksmē. Diemžēl pie mums tā nav, un mankurti un pseidovalstsvīri var nesodīti “palaist muti”.
Kad ar daudziem interesentiem runāju par Herberta Cukura slepkavību, bieži dzirdu jautājumu – kāpēc Mossad to izdarīja. Šī grāmata uz šo jautājumu sniedz skaidru un faktoloģiski pierādītu atbildi. Lasiet un gūstiet to.
Gods un slava par drosmi un uzņēmību, visu cieņu par ieguldīto darbu un neatlaidību. Netiesāsim bargi iespējamās literārās un saturiskās nepilnības, ņemot vērā to, ka šis darbs ir ļoti sarežģīts – vismaz triju virzienu apvienots vektors. Grāmata, kurā ir vieta veselām trim: par Herbertu Cukuru, par Latvijas okupāciju un cionistu holokausta industriju.
Lai skan pravietiski pasaules pieredzējušākā pilota Gunāra Cukura (vairāk kā 50 000 lidojuma stundu) vārdi: “Pienāks tā diena, kad ne tikai tēva slepkavas, bet visa pasaule uzzinās, ka viņi nogalināja nevainīgu cilvēku!” Kā arī 1933.gadā laikrakstā “Jaunākās Ziņas” Latvijas Aviācijas biedrības vadītāja Nikolaja Sudmaļa pārdomas: “Vai mūsu iestādes un sabiedrība pamodīsies, izpratīs šī lidojuma nozīmi un to pienācīgi novērtēs? Redzēsim.”
Patiesi – redzēsim.
LRTT pateicas R. Klimovičam par H. Cukura slepkavu atmaskošanu un par šo labo rakstu.
======================================================================================================================
Foto: Šeit redzams DP šefa Ivana Reiņiksa un SAB patrona Ivana Kažociņa(Šubkina) koriš Ņikolajs Hujonovičs Kabanovs, kurš nošņauca savu pretīgo okupanta puņķi LR karogā- latviešu tautas Svētumā. Un ko darīja 4.maija KGBistu varas orgāni par tādu spļāvienu sejā latviešu tautai ? Neko, šie kangarģīmji bikses pietaisījuši ielīda vistumšākajā stūrī. Kapēc šis krievu mēsls vēl ir Saeimas deputāts ? Un, šie krievžīdu mēsli vēl nekaunas latviešus un H. Cukuru saukt par slepkavām… !!!
LRTT priekšlikums krievu mēslam Kabanovam: tīri savu, vienmēr puņķaino, degunu šajās “lupatās” ! Parādi, Nikolai Hujonovič,ka esi varonis… .
Vai jūs ziniet, kāpēc šie “divi” tik ilgi turas savos amatos ? Uzminējāt ! Tapēc, ka viņi abi ir “Maskavas cilvēki”. Kad atvērsim čekas arhīvus, tad arī uzzināsim par šiem biedriem brīnumu lietas… .
