I. Ronis. Pret m.p. Valdi Dombrovski

www.tautastribunals.eu 2LATVIJA- SĀTANISTU PERĒKLIS

MIGLA SARKANĀ- NOLĀDĒTĀ

“Ar  1995. gada  pavasari  sākās  iesniedzēja  apmelošanas  kampaņa  par  psihiski  slimu  arī  LU  Latvijas  vēstures  institūtā.  Kādu  rītu  pēc  R.Vīksnes  lūguma  grupa  institūta  darbinieku (V.M.Bērziņš, I.Ločmelis,  A.Vasks) ,  solidarizējoties  ar  R.Vīksni,  gribēja  iesniedzēju  vest  uz  slimnīcu .”

Tāds ārprāts, kāds valda 4. maija kliķes KGBistu Latvijā, nav valdījis nevienas mums zināmās civilizācijas valstiskajos veidojumos.

Nē, Latvija nav Dž. Orvela “Dzīvnieku ferma”, bet gan sātaniskās Pasaules IZDZIMTEŅU garīgais centrs.

Tāpēc jau arī ļoti daudziem ministriem, deputātiem u.c. augsti stāvošajiem sejās atspulgojas dzīvnieciskums un sātaniskums(šizofrēnija). Ne tikai sejās, bet arī gaitā, runās un žestikulācijās.

“Mūsu” padomju vēsturnieki tāpēc tik aktīvi slēpj latviešu “karavīru” noziegumus, jo viņi bija čekas savervēti un veica NKVD uzdevumu. Tas viss labi sakan ar Staļina politiku: jādara viss, lai radītu naidu pret fašistiem. Arī šodien tādi viltus latvieši “radīti” un sabāzti visās iespējamās vietās. Šodienas RŪDOLFI VEISI ir lapinski, gardas, lapsas, oroli… .

Domājams, velti ir gaidīt no dižā “demokrāta” Lato Lapsas, ka viņš tāda veida dokumentus publicēs PIETIEK.COM vietnē.

06.04.13.    LRTT

http://www.youtube.com/watch?v=PVgvCbsHelo

============================================

www.tautastribunals.eu 1ADMINISTRATĪVAJAI  RAJONA  TIESAI.

Indulis-Ronis2Induļa Roņa, personas kods   250343-11802

vecuma pensionāra,  zemnieku saimniecības  „Krauļi” īpašnieka,

habilitētā  doktora  vēsturē

adrese:  „Krauļi”, Īvandes pagasts,  Kuldīgas  novads, LV-3313

e-pasts: kraulietis13@inbox.lv

mobilais telefons  26261152

LŪGUMS  PIEŅEMT ADMINISTRATĪVĀS  RAJONA TIESAS  TIESVEDĪBĀ  UN  IEROSINĀT  ADMINISTRATĪVO  PROCESU  PRET  MINISTRU  PREZIDENTU  VALDI  DOMBROVSKI   UN  LATVIJAS REPUBLIKAS  AUGSTĀKĀS  TIESAS  TIESNEŠU  DISCIPLINĀRKOLĒĢIJAS  PRIEKŠSĒDĒTĀJU  PĒTERI  DZALBI  PAR  ATTEIKŠANOS  IZSKATĪT  UN  SNIEGT  ATBILDI  UZ  PIETEICĒJA 2012.gada 7.maija  „ Lūgums  atjaunot tiesiskumu  un Latvijas Republikas  likumu  ievērošanu  Latvijas  valsts  iestāžu  un  tiesu  darbībā – attiecībās  ar  iesnieguma  autoru”.

2012.gada  14.jūnijā.

Šī  gada 7.maijā  pieteicējs   vērsās  pie  ministru  prezidenta  Valda Dombrovska    un  Latvijas  Republikas  Augstākās  tiesas  Tiesnešu  disciplinārkolēģijas  priekšsēdētāja  Pētera  Dzalbes    ar  „Lūgums  atjaunot  tiesiskumu  un  Latvijas  Republikas  likumu  ievērošanu  Latvijas  valsts  iestāžu  un  tiesu  darbībā – attiecībās  ar  iesnieguma  autoru”  (pielikuma  1.dokuments”), kurš  prettiesiski  tika  atstāts  bez  izskatīšanas  un  atbildes.

ĪSS  LIETAS  BŪTĪBAS  IZKLĀSTS:

1.1. Kā  pierāda  š.g.  7.maija  lūguma   1.-3.1.  un 3.6.  punktā  minētie  fakti,   tad   kopš  1996. gada februāra  pieteicējs   tika  un  tiek  vajāts  Latvijas Republikas  (turpmāk – LR) valsts  iestāžu  līmenī.  Proti,  no 1997. gada  līdz  pensionēšanās  laikam  liedzot  viņam  darbu  specialitātē, liedzot  tiesības  paust  savus  uzskatus  akadēmiskajā  presē,  Latvijas Vēsturnieku  komisijas  simpozijos  un  konferencēs,    ignorējot  viņa  iesniegumus  valsts  iestādēs  un  tiesā–  nesniedzot  nekādu  atbildi,  vai  nesniedzot  atbildes  pēc  būtības u.c.  , kas  pārkāpj  demokrātiskas  iekārtas  principus (APL 12.pants). Attiecībās  ar  pieteicēju  netiek  ievērots  samērīguma  princips (APL  13.pants).  Tālāk  minētie  fakti  pierāda,  ka  pieteicējs   tiek  vajāts  viņa  politisko  uzskatu  un  godīgās  zinātniskās  darbības  dēļ,   ignorējot  Satversmes 100.pantu,  Vispārējo  cilvēktiesību  pamatnormas  un  starptautisko  tiesību  normas,  t.i. attiecībās  ar  prasītāju  ir  pārkāpti  APL  15. pants  14 (prim) pants u.c.

Pieteicējs   vienmēr  ir  bijis  un  ir  uzticīga  demokrātijas  pamatprincipiem – viņš asi  un  nesamierināmi  ir  vērsies  pret   latviešu   un  lielkrievu  šovinisma  tendenču  pieaugšanu   Latvijas  Republikas  (turpmāk – LR)  politiskajā  elitē:  agrāk  LLNK,  TB un PCTVL, šodien  Nacionālajā  apvienībā  un  Saskaņas  Centrā.

Savā  zinātniskajā  darbībā  pat   padomju  okupācijas  gados (!)  iesniedzējs   iespēju  robežās   centās  apiet  antizinātnisko  „marksistiski-ļeņinisko  metodoloģiju”,  bet    M.Gorbačova  „perestroikas” laikā  ar  LPSR ZA  viceprezidenta  Aleksandra  Drīzuļa  un   faktiskā  LKP  likvidatora  Ivara Ķezbera  atbalstu ,  kā    LZA Vēstures  institūta  pēdējais  direktors  un  LU Latvijas  vēstures  institūta  pirmais  direktors,   sekmīgi  veica  antizinātniskā  marksisma-ļenisma  demontāžu Latvijas  vēstures  zinātnē.

Diemžēl  pieteicējs   cieta  sakāvi  cīņā  pret  Latvijas  vēstures  neonacizētājiem,  par  kādiem  kļuva  vairāki   vakardienas   dogmatiski  padomju  vēsturnieki . Vadošie  no  viņiem  šodien  ir  : D.Bleiere,   I.Butulis,  I.Feldmanis,  A.Stranga, A.Zunda ,   pēdējā  laikā  viņiem  piebiedrojusies  jaunākās  paaudzes  vēsturniece  V.Zelča.    Vairums  no  viņiem  ir  vadošie  vēsturnieki  Latvijas Vēsturnieku  komisijā    pie  Valsts prezidenta  A.Bērziņa ,  bet  profesors   A.  Zunda   pat  ir  Valsts  prezidenta  A.Bērziņa   padomnieks  vēstures  jautājumos.

1.2.   Apzināti  ļaunprātīgi   izmantojot  savu  dienesta  stāvokli  (tā  veicot KL 319. pantā  kvalificētas  darbības)   A.Zunda  faktiski  ir  veicis  sazvērniecisku  darbību  pret  Satversmē  nostiprināto  LR  demokrātisko  valsts  iekārtu.  Proti, viņš  un  pārējie  minētie  LU  profesori  ir  dezinformējuši    Valsts  prezidentu  Andri  Bērziņu  par  Ieroču  SS  brīvprātīgā   Latviešu    leģiona  patieso  būtību  un  patieso  lomu  LR  pilsoņu  likteņos  2. Pasaules  kara  laikā.  Tā  rezultātā  Valsts  prezidents  A.Bērziņš   š.g. 16.marta  leģionāru  piemiņas  dienas  sakarībā  ir   sniedzis  un  turpina  sniegt  vairākus  katastrofāli  kļūdainus  paziņojumus  par   SS   brīvprātīgajiem   latviešu  leģionāriem,  kuri  smagi  kompromitēja  un  kompromitē   LR  starptautiskajā  arēnā  un  izraisīja  politiskās  un  starpnacionālās  konfrontācijas  būtisku  pastiprināšanos  valsts  iekšienē.

Patiesībā    SS  brīvprātīgā  latviešu  leģiona  kodolu  sastādīja  daudzi  tūkstoši (!)  nacistiskie  kara  noziedznieki ,  kuri  bija  ņēmuši  tiešu  dalību    desmitiem  tūkstošu  civiliedzīvotāju  slepkavībās  okupētajos   Austrumu  apgabalos (Ostlandē: Igaunija, Latvija, Lietuva,  lielākā  daļa  Baltkrievijas  un  vairāki  Pleskavas  novada  apgabali).

7.maija  lūguma   2. punktā  pieteicējs   rakstīja : „Profesora  Dr. H.Biezā  grāmata  „Latvija    kāškrusta  varā.   Sveši kungi—pašu  ļaudis. [Apgāds  Gauja  (Īstlansinga, ASV), 1992.]  līdz  šodienai  ir  vienīgā  zinātniskā  grāmata  latviešu  valodā  par  Otrā  pasaules  kara  vēsturi  Latvijā,  kurā  kaismīgi  atmaskots  nacionālsociālistiskais  okupācijas  režīms  un  tā  kara  noziegumi,  īpašu  vērību  pievēršot  latviešu kara  noziedznieku  atmaskošanai. Profesors  Dr.Haralds Biezais  dokumentāli  pierādīja,  ka  latviešu  palīgpolicija,  kuru  sākotnēji  vadīja  bijušais  pirmās  republikas  militārais  atašejs  Voldemārs  Veiss,  veica  vēl  lielākus  kara  noziegumus  nekā  plaši  pazīstamais  kara  noziedznieks  Viktors  Arājs  ar  savu  bataljonu (komandu).  Taču  Brāļu  kapu  komiteja  uzskatīja  par  iespējamu  atjaunot  piemiņas  plāksni  šim  lielajam  kara  noziedzniekam  pašā  prestižākajā  Brāļu  kapu  vietā  (Mātes-Latvijas  tēla  pakājē)  un  to  saglabāt  arī  pēc  profesora  H.Biezā  izcilās  monogrāfijas  publicēšanas”.

Minētajā  grāmatā  profesors  Dr.H.Biezais  ir  precīzi  attēlojis    SS   brīvprātīgā  latviešu  leģiona  izveidošanās  gaitu. Proti, tūlīt pēc   nacistu  okupācijas  civiliedzīvotāju  iznīcināšanai  (psihiski  slimo,  padomju  aktīvistu,  bieži  karagūstekņu,  bet  īpaši  čigānu  un  ebreju tautības  iedzīvotāju  nošaušanai)  tika  izveidotas    pirmās  republikas  latviešu  virsnieku  un  policistu  4 grupas (196. lpp.),  kuras drīz   kļuva  par  galvenajiem  brīvprātīgo  latviešu  policijas  bataljonu  organizētājiem  (202.-209.lpp.).  Šos  policijas  bataljonus  izmantoja  kā  drošības  spēkus  pie  vērmahta  frontē ,  cīņai  pret  ielenktajām  sarkanarmiešu vienībām,  padomju  partizāniem  un  diversantiem.  Ļoti  bieži  policijas  bataljoni  tika  izmantoti  plašām  noziedzīgām  akcijām  pret  mierīgajiem  civiliedzīvotājiem  tālu  no  frontes  līnijas –Baltkrievijā,  Pleskavas  apgabalā, Polijā  u.c.  Proti,  ja   sādžā  atrada  kādu  partizāni,  tad  sādžu  nodedzināja ,  bet  daudzus  civiliedzīvotājus  nošāva.  Iesniedzējam  ASV  nācās  dzirdēt   bijušo  leģionāru  stāstu,  ka  Voldemāru  Veisu  uz  padomju  partizānu  rēķina  nošāvuši  paši  latviešu  policijas  bataljona  lcīnītāji —  par  V.Veisa  sadistisko  nežēlību  pret  civiliedzīvotājiem.   Pēc Hitlera un Himlera  pavēles  tad  arī  1943.gada  sākumā  brīvprātīgie  latviešu  policijas  bataljoni  tika  apvienoti  SS brīvprātīgajā  latviešu  leģionā (265.-266.lpp.).

Jā,   SS  brīvprātīgais   latviešu   leģions  patiešām  izveidojās  no  tiem,  kuri  brīvprātīgi  bija  stājušies  nacistisko  okupantu  dienestā  un  veikuši  milzīgus  kara  noziegumus.  Tātad  mums  jārunā  nevis  par  dažiem  simtiem,  vai  dažiem  tūkstošiem  latviešu  kara  noziedznieku  no Viktora  Arāja  komandas,  bet  gan  par  daudziem  tūkstošiem  latviešu  kara  noziedznieku  no  pirmajām  4  cilvēkšāvēju  grupām  un  to  izveidotajiem  brīvprātīgajiem    policijas  bataljoniem.    Arī  pirmās  divas  mobilizācijas  SS  latviešu  brīvprātīgajā  leģionā  bija  brīvprātīgas.  Tikai, kad  tauta  pārstāja  uzklausīt  kvislingu  Dankera,  Bangerska u.c.  aicinājumus  brīvprātīgi     stāties  leģionā,   kara  noslēguma  fāzē  notika  piespiedu  mobilizācija.  Tikai  pēdējo  leģionāru  grupu  mēs  varam  uzlūkot  kā  nacistu  okupācijas  režīma  upurus,  pārējie  bija  kvislingi,  bet  liela  to  daļa  kara  noziedznieki,  daudzi  palika  nesodīti.

1.3. Katastrofāli  kļūdaini  ir  arī  Valsts prezidenta  A.Bērziņa  vairākkārtīgie  izteikumi,  kuros  viņš  viennozīmīgi  vērtē,  kā    nacionālsociālistisko  okupāciju,  tā  padomju  okupāciju.  Proti,  Hitlera  apstiprinātais  Austrumu  ģenerālplāns (Generalplan  Ost) par  okupēto  Austrumu  apgabalu  valsts  iekārtu  pēc  Trešā  reiha  uzvaras  karā  paredzēja,  ka  Baltijas  valstu  teritorija  tieši  iekļaujama  reihā,  kā  tikai  vāciešu  apdzīvota  teritorija.  Baltijas  valstu  iedzīvotājus  bija  paredzēts  pārvietot  uz  Austrumiem,  pārvācojot  tikai  niecīgu  daļu  pašu  uzticamāko  kvislingu.  Ja  arī  mēs  tīri  spekulatīvi  pieņemtu,  ka  pēc  gadiem  50  nacistu  totalitārā  režīma  vietā  nāktu  kāds  liberālāks  režīms  —  Baltijas  tautas  tad  jau  būtu  iznīcinātas.

Padomju  okupācijas  režīma  apstākļos  Baltijas  tautas  cieta  smagus  zaudējumus,  taču  netika  iznīcinātas.  Vēl  vairāk,  padomju  režīma  liberalizācijas  rezultātā  Baltijas  valstis  atguva  neatkarību,  kuru  atzina  gan  pēdējais  PSRS  prezidents  M.Gorbačovs, gan  pirmais  Krievijas  prezidents  B.Jeļcins. Tas  notika   tāpēc,  ka  2. Pasaules  kara  gados  PSRS  bija  Rietumu  demokrātiju  sabiedrotā  cīņā  pret  totāli  noziedzīgo  nacistu  Trešo  reihu  un  tai  bija  jārēķinās  ar  savu  sabiedroto  viedokli. Šo  tendenci  PSRS  ārpolitikā  atjaunoja  Ņ.Hruščovs  un  tieši  Rietumu  demokrātiju  atbalsts  nospēlēja  izšķirošo  lomu  Baltijas  valstu  neatkarības  atjaunošanā.

Kļūdainie  Valsts prezidenta  A.Bērziņa  izteikumi  kļuva  iespējami  tikai  tāpēc,  ka  LR  apmēram  ar  jaunā  gadu  tūkstoša  sākumu  aizmuguriski  un  antikonstitucionāli  ir  likvidēta  vārda  un  sirdsapziņas  brīvība,  īpaši  LR  akadēmiskajā  vidē. Kā  mēs  to  redzēsim  tālāk,  tas  ir  paveikts  apzinātas  Saeimas  un  Ministru  kabineta  politikas  rezultāts,  jo   ministri  un  ministru  prezidenti  ir  tikai  statisti  visvarenās    birokrātijas  rokās.  Arī  minētie  Valsts  prezidenta  dziļi  kļūdainie   izteikumi  balstīti  Latvijas  Vēsturnieku  komisijas   apzināti  ļaunprātīgi  falsificētajās  publikācijās, slēpjot  lielāko  daļu  no  nacistu  veiktajiem  kara  noziegumiem  Latvijas  teritorijā ,  bet  īpaši  slēpjot  patiesos  nacistu  kara  noziedzniekus,  jo  vairākas  viņu  meitas  un  dēli  ieņem  īsti  redzamu  vietu  LR akadēmiskajā  (šobrīd  arī  paralēli  politiskajā)  elitē  un  latviešu   politisko  emigrantu  organizācijās , īpaši  Vācijas FR  un  ASV.  Jāuzsver,  ka  neonacistiskās  ievirzes  daudzsējumu  „Latvijas Vēsturnieku  Komisijas  Raksti”   sagatavošanai  nelietderīgi  ir  izmantotas  milzīgas   summas  no  nodokļu  maksātāju  naudas.  Labākajā  gadījumā  šie  raksti  ir  makulatūra,  taču   vairākos  gadījumos  tajos  ir  veikta  apzināti  ļaunprātīga  dokumentu  falsifikācija  ar   mērķi  slēpt  nacistu  un  padomju  kara  noziedzniekus un  viņu   izdarītos  kara  noziegumus,  kas  ir  smags  kriminālnodarījums.

2.1. Pieteicēja   prettiesiskā  atbrīvošana  no  LU Latvijas vēstures  institūta  direktora  amata  un   viņam  uzliktais  aizmuguriskais  profesijas  aizliegums (viņam  neizsakot nekādas  reālas  pretenzijas) —  ir  nodarījusi  lielu  kaitējumu  ne  tikai  iesniedzējam,  bet  arī  LR  starptautiskajam  prestīžam  un  iekšpolitiskam  mieram  un  saskaņai  LR  sabiedrībā.

.Pieteicēja   prettiesisko  atbrīvošanu  no  LU Latvijas  vēstures  institūta  direktora  amata  pavadīja  milzīga  nacionālo  vērtību  izlaupīšana,  ar  tirgus  vērtību  vairākos  miljonos  latu,  ko  pierāda  š.g.   7.maija   lūguma  punktos 3.2.,  3.3.,  4.1  minētie  fakti.  Tāpat  prettiesiski  tika  pārkāptas  pieteicēja   autortiesības,  ko  pierāda  7.maija lūguma  punktā  4.3.  minētie  fakti. Runa  iet  par  pieteicēja   granta „Politiskie  tiesas procesi Latvijā. 1940.-1990.” atsavināšanu  klaji  pirātiskām  metodēm.  Minētā  granta  ietvaros  pieteicējs  sāka  sastādīt  pilnu  to  LPSR VDK  darbinieku,  prokuroru,  tiesnešu,  VDK aģentu  (praktiski  visas  „pieaicinātās  personas” kratīšanu  laikā,  daudzi  bijušie  policijas  bataljonu  vīri   un  leģionāri,  kuri  sniedza   nepatiesas  liecības-  atbilstošas  VDK  izmeklētāju  safantazētajām  apsūdzībām). Pēc  LPSR kriminālkodeksa  un  KL tie  ir joprojām   smagi  sodāmi kriminālnoziegumi,  jo  runa  iet  par  kara  noziegumu  lietu  apzinātu  falsifikāciju,  domājams  operatīvos  nolūkos.

Pašreizējais  pretendendents  uz  LZA prezidenta  amatu,  Ministru  prezidenta  V.Dombrovska  padomnieks  zinātnes  jautājumos,  profesors  un  akadēmiķis  Ivars  Lācis,  laikā  kad  viņš  bija  LU  rektors,  nosauca  šo  sarakstu  par  „čekistu  failu” un  teica,  ka  tagad  saprotot,  kāpēc  par  pieteicēju  aizmuguriski  izplatot  tik  fantastiskus  apmelojumus.  Viņš   ieteica  pabeigt  grāmatu  par  mistiskajiem  Jāņa Raiņa  nāves  apstākļiem, apsolot  noslēgt  ar  pieteicēju   darba  līgumu.  Pēc tam  viņš  apsolīja    izdot  arī  praktiski  gatavo  grāmatu  par  V.Munteru  ar  unikālajām  V.Muntera  liecībām  PSRS  KGB  no  bijušā  KGB  Centrālā  arhīva  Maskavā. Taču  I.Lācis  lauza  savu  solījumu  un  pārdeva  savu  godu  un akadēmisko  pasauli  ar  tās  rakstītajiem  un  nerakstītajiem  likumiem  par  labu  sabiedriski   politiskai  karjerai    un  noslēpumainas  naudas  iegūšanai.

2.2. Š.g.   7. maija  lūguma  6.punktā  minētie  fakti  liecina,  ka  Ģenerālprokuratūras  prokurore  L.Dadzīte  un  ģenerālprokurori  Jānis  Maizītis  un  Ēriks  Kalnmeiers,  apzināti  ļaunprātīgi  izmantojot  savu  dienesta  stāvokli,  slēpj  nacistu  bioloģisko  ieroču  izstrādes  centru  „Medicīniskās  zooloģijas  institūtu” ,  kam  par  upuri  krita  simtiem tūkstoši  (!) padomju  karagūstekņi  visā  okupēto  austrumu  apgabalu  (Ostlandes)  teritorijā,  tā  veicot KL  319.pantā  u.c.  kvalificētas  darbības.

2.3. Š.g.  7.maija  lūguma   punktā  7.1. pieteicējs   min    savu  2011.gada 8.jūlija  iesniegumu  Valsts prezidentam  A.Bērziņam,  kurā     bija  arī  izteikts  brīdinājums  par  Valsts  prezidenta  padomnieku  vēstures  jautājumos  A..Zundu,   kā  neonacistu.    Taču  iesniedzējs  nesaņēma  nekādu  atbildi.   Iesniedzējs  nesaņēma  nekādu  atbildi  arī  uz  vairākiem  atkārtotiem  iesniegumiem  Valsts  prezidentam  A.Bērziņam, tanī  skaitā   arī  caur  kancelejas  vadītāju  G.Daudzi, prezidenta  padomnieku,  bijušo  ģenerālprokuroru J.Maizīti   u.c.

Šobrīd  pieteicējam    ir  radušās  nopietnas  aizdomas,  ka  viņa  iesniegumi  no  Valsts  prezidenta  A.Bērziņa   ir  noslēpti  ar  mērķi  kompromitēt  Valsts  prezidentu  A.Bērziņa  ,  sniedzot  viņam  sagrozītu  informāciju  vēstures  jautājumos  —  tā     iedragājot  LR  starptautisko  prestižu,   radot  apdraudējumu  LR  suverenitātei.   Šādā  gadījumā  vainīgās  amatpersonas  ir  apzināti  ļaunprātīgi  izmantojušas  savu  dienesta   stāvokli,  kas  ir  KL 319. pantā  kvalificēts  kriminālnodarījums.

2.4.  Š.g. 7.maija  lūguma  punktā  7.3.  minētie  fakti  pierāda,  ka  apzināti  neonacistiska  rakstura  darbības  veic    arī   pašreizējais  izglītības  un  zinātnes  ministrs  R.Ķīlis,  kurš  apzināti  veicina  neonacistisku  uzskatu  propagandu  skolu  un  augstskolu  programmās  un  mācību  grāmatās. Kad  pieteicējs  sniedza  ministrijai  plašu  informāciju  par  notiekošo  Latvijas  vēstures  neonacizāciju,  viņam  ministra  R.Ķīļa  uzdevumā    tika  ieteikts  vērsties  Latvijas  Vēsturnieku  komisijā  (pielikuma  2.dokuments) . To  arī  pieteicējs  izdarīja ,  vēršoties  pie  Latvijas  Vēsturnieku  komisijas  koordinatora , Valsts prezidenta  padomnieka  vēstures  jautājumos  A.Zundas,  taču  nesaņēmu  nekādu  atbildi.

2.5. Š.g. 7.maija  lūguma punktos    3.7.  un 7.2. minētie   fakti  pierāda,  ka  pieteicējs  ir  ticis  apmelots  par  psihiski  slimu  un  pret  viņu  šobrīd  tiek  pielietota  aizmuguriska  soda  psihiatrija.

2.6. Š.g. 7.maija lūguma  punktā  3.4.  minētie    fakti  par    LR  Ģenerālprokuratūras  arhīva  darbinieka  G.Vācieša  iespējamu   slepkavību  ar  psihotrono  ieroču  palīdzību  par  būtisku  palīdzību  pieteicējam  ,  viņam  pētot  nacistu  bioloģisko  ieroču  izstrādes  centra  „Medicīniskās  zooloģijas  institūta”  darbību,  pierāda,  ka  neonacistiskie  spēki  nevairās  no  nekādiem  noziegumiem.

Pieteicēja   cīņu  biedra  I.Daudiša , kurš  atbalstīja  pieteicēja   pētniecību  KGB  arhīvos, dēls   it  kā  nošāvās  rotaļājoties  ar  tēva  pistoli  5.Saeimas  priekšvēlēšanu  kampaņas  laikā.  2002.  gadā  būdams  vesels, I.Daudišs  nomira  it  kā  ar  infarktu,  bet  vēlāk mistiski  gāja  bojā  viņa  meita,  it  kā  nokrītot  no  trepēm.

Teiktais  liecina,  ka  visus  šos  beztiesības  pilnos  gadus  iesniedzēja   ģimenei  un  iesniedzējam   bija  jādzīvo  nemitīga apdraudējuma  apstākļos.

2.7. Š.g.  7.maija   lūguma  punktos 4.2, 4.3 un 5.1.-6.3.  minētie  fakti  pierāda,  ka  LR tiesībsargāšanas  institūcijas  un  tiesa  ne  tikai  neaizstāvēja  pieteicēja   likumiskās  tiesības,  bet  vairāki  tiesneši  pat  veica  KL  kvalificētas  darbības  pret  pieteicēja   un  valsts  interesēm,  radot  abām  minētajām  pusēm  lielu   morālo  un  materiālo  kaitējumu  un  pastiprinot    apdraudējumu  iesniedzējam  un  viņa  ģimenes  locekļiem.

3. 1. 7.maija  iesnieguma  lūgumu  daļā  iesniedzējs    lūdza  Ministru  prezidentu  V.Dombrovski   novērst  milzu  kaitējumu  valsts  un  sabiedrības  interesēm —   kas  radās  bijušā  izglītības  un  zinātnes  ministra   M.Grīnblata  darbības  rezultātā,  ministram M.Grīnblatam   piesedzot (bet  iespējams  līdzdarbojoties)  lielu  nacionālo  vērtību  izlaupīšanu  Latvijas Universitātes  Latvijas  vēstures  institūtā.  Tas  kļuva  iespējams   tāpēc,  ka  minētais  institūts  netika  pārņemts  no  iesniedzēja tiesiskā  ceļā  —   sagatavojot  obligāto institūta  nodošanas-pieņemšanas  aktu,  kā  arī  Humanitāro  un  sociālo  institūtu  apvienotās  bibliotēkas  nodošanas- pieņemšanas  aktu,  jo  par  šo  bibliotēku  iesniedzējs  bija  vienīgā  materiāli  atbildīgā  persona. Tāpat  iesniedzējs   lūdza   novērst  Latvijas  vēstures  nacizāciju  skolu  mācību  programmās  un   mācību  grāmatās  u.c.,  kā  arī  nodrošināt  likumā  noteiktās  šķīrējtiesas  sasaukšanu  iesniedzēja  autortiesību  jautājumā.

3.2. Augstākās tiesas Tiesnešu  disciplinārkomisijas  priekšsēdētāju  P.Dzalbi  iesniedzējs  lūdza  „izmeklēt  Latvijas  Republikas  Augstākās  tiesas   priekšsēdētāja  I.Bičkoviča  2011.gada  22.februāra  lēmuma   tiesiskumu,  atstāt  bez  izskatīšanas  lūdzēja  2011.gada  10. februāra  iesniegumu.” Proti,  2011.gada  10.februāra  iesniegumā,  atsaucoties  arī  uz  citiem  Augstākajā  tiesā   neizskatītiem  iesniegumiem ,  ir  nosauktas  vairākas  konkrētas  personas,  to  skaitā  vairāki  Augstākās  tiesas  locekļi, kuri  nepārprotami  ir  pielietojuši  pret  iesniedzēju  aizmugurisku  soda  psihiatriju – arī   mantkārīgos   nolūkos.  Proti,  viens  vai  vairāki vairāki  Augstākās  tiesas  locekļi    ir  līdzdarbojušies   iesniedzējam   testamentā  novēlētas  mantojuma  daļas  nozagšanā    uz  viltotu  dokumentu  pamata.  Proti ,   mantojums  netika  nododots       iesniedzējam ,  bet  gan  viņa  1995.gada  decembrī   šķirtajai  sievai   Rudītei  Vīksnei  uz  viltotu  dokumentu  pamata  — it  kā  viņa  vēl  mantojuma  saņemšanas  laikā   (kad   iesniedzējs   jau  bija precējies  ar  Baibu  Roni)  būtu  bijusi  iesniedzēja   sieva  un  aizbildne,    bet  iesniedzējs  būtu  bijis  nepieskaitāms. Taču  Latvijas  Republikas  Augstākās  tiesas  priekšsēdētājs I.Bičkovičs,  atstāja   bez  piekritīgas  virzības  iesniegumu  par  smagiem  kriminālnodarījumiem.

3.3. Pieteicēja  2011.gada  10.februāra  iesniegumā  Augstākās  tiesas  priekšsēdētājam  ir  piedāvāts  miera  izlīgums  Latvijas  Republikai —  nekavējoties  samaksāt  kompensāciju  pieteicējam  Ls. 2,5 miljoni  apmērā (kuri  pārskaitāmi  uz  AS „ SEB banka” Kuldīgas  filiāli,  kur  pieteicējam  ir  atvērts  konts)  un  pārņemt  pieteicēja  lietas  tiesisku  izvērtēšanu  LR  jurisdikcijā,  vai  pārsūtīt  to  iztiesāšanai  uz  Starptautisko  Krimināltiesu  Hāgā.  Šo  prasījumu  pieteicējs  uztur  spēkā.

. Neraugoties  uz  pieteicēja   š.g. 7.maija lūguma  ārkārtīgi  lielo  sabiedrisko  un  valstisko  nozīmīgumu —  tas  tika  atstāts  bez  izskatīšanas.   Augstākās  tiesas  Tiesnešu  disciplinārkolēģijas  priekšsēdētājs  P.Dzalbe  iesniedzēja  7.maija  lūgumu   vispār  ignorēja,  nesniedzot  nekādu  atbildi   Atbilstoši  LR likumdošanai  viņam  bija  jāiepazīstas  ar  Augstākās tiesas  priekšsēdētāja  I.Bičkoviča   neizskatīto iesniedzēja  2011.gada  10. februāra iesniegumu,  kā  arī  ar  iepriekšējiem  neizskatītajiem  iesniegumiem .  Domājams,  ka  Tiesnešu  disciplinārkolēģijas  priekšsēdētājs  P.Dzalbe  to  arī  izdarīja,  pārliecinājās,  ka  iesniedzēja  minētie  fakti  atbilst  patiesībai ,  bet   karjeras  intereses  (P.Dzalbe  vienlaicīgi  ir  arī  LR Augstākās  tiesas  priekšsēdētāja  I.Bičkoviča  vietnieks)  stādīja  augstāk  nekā  kalpošanu   Likuma  burtam  un  garam,   tā  kļūstot  par  līdzdalībnieku  aizmuguriskas  soda  psihiatrijas  pielietošanā  pret  iesniedzēju  un  līdzdalībnieku  iesniedzēja  apzagšanā  uz  viltotu  dokumentu  pamata  (KL 327. pantā  u.c.  kvalificēts  kriminālnodarījums ) u.c.

4.1. 2012.gada  9.maijā  Ministru  prezidenta  padomniece  ārējās  ekonomiskās  sadarbības  koordinācijas  jautājumos  B. Sējāne  Ministru  prezidenta  biroja  vadītājas   vietā  sagatavoja  vēstuli   Nr. 20/R-1190  „Par  iesnieguma  virzību” (pielikuma  3.dokuments). Minētais  dokuments  pierāda ,  ka  pieteicēja   š.g.  7.maija  lūgums  ministru  prezidentam  V. Dombrovskim   vispār  nav  parādīts,  bet  lēmumu  pārsūtīt  iesniedzēja  lūgumu  „izskatīšanai  un  atbildes  sniegšanai”  Izglītības  un  zinātnes  ministrijai,  Kultūras  ministrijai  un  Tieslietu  ministrijai  pieņēmusi   padomniece  B.Sējāne,  atstājot  sava  lēmuma  izpildi  bez   kontroles.

4.2. Iesniegumu  likuma  noteiktajā  termiņā  iesniedzējs  nav  saņēmis  atbildi  ne  no  ministru  prezidenta,  ne  viņa  uzdevumā  no  Ministru  prezidenta  biroja,  kā  to  paredz  Ministru  kabineta  lietvedības  noteikumi.

4.3. No  padomnieces  B.Sējānes  patvaļīgi  un  prettiesiski  izvēlētājiem  trijiem  pāradresātiem  —  atbildēja  tikai  viens.  Tieslietu  ministrijas  valsts  sekretāra  vietniece  tiesu  jautājumos  I.Kalniņa   š.g. 24.maijā  sagatavoja  vēstuli  Nr. 18-2.4/851- R  „Par  iesnieguma  atstāšanu  bez  izskatīšanas” (pielikuma  4.dokuments). Kā  liecina  minētā  dokumenta  saturs ,  tas  ir  pilnīgi  prettiesisks,  nekompetents  ar  klaji  izsmejošu  raksturu.

Diezin  vai  zema  ranga  Tieslietu  ministrijas  ierēdne  uz  savu  galvu  vien  uzdrošinātos  sagatavot  LR  likumus  un  iesniedzēju,  cienījamu  sabiedrības  locekli – habilitētu  vēsture  doktoru,  smagi  apvainojošu   vēstuli  bez  tieslietu  ministra  Gaida  Bērziņa   tieša  norādījuma.  Nupat   apgalvoto    pierāda  tas,  ka   valsts  sekretāra  vietnieces  I.Kalniņas  nepietiekošas  profesionālās  sagatavotības  gadījumā,  ja  viņa  patiesi  nesaprastu  iesniedzēja  kvalitatīvi  un   precīzi  sagatavoto  tekstu  par    LR tiesu  sistēmas  smagajām  deformācijām,  viņai  atlika  pieprasīt  no  Tieslietu  ministrijas  arhīva  papildinformāciju.  Runa  iet  par   bagātīgi  dokumentēto  iesniedzēja  lūgumu  G.Bērziņam    viņa   pirmajā  tieslietu  ministra  termiņā  — kurā  iesniedzējs  lūdza  novērst  civilizētā  sabiedrībā   nepieņemamo  praksi,  ka  Administratīvajā  rajona  tiesā  tiesu  spriež  tiesnesis  M.Mednis,  bet  Administratīvo  apgabaltiesu  vada  A.  Laviņš,  kurus  pati  Administratīvā  apgabaltiesa  tika   atzinusi  par  nesodītiem  kriminālnoziedzniekiem.   Minētā  iesnieguma    precīzs  reģistrācijas  numurs  ir  minēts  iesniedzēja  š.g.  7.maija  lūguma  pielikuma  31.dokumentā,  bet  minētā   pielikuma  32.dokumentā  citēta  šī  iesnieguma    būtiskākā   daļa.

Lietas  būtība  ir  tā,  ka  G.Bērziņš  ir  Nacionālās  apvienības  izvēlēts  ministrs,  tātad  ass  pieteicēja  politiskais  pretinieks.  Nepārprotami,  ka  Augstākās  tiesas  Tiesnešu  disciplinārkolēģijas  priekšsēdētājs  P.Dzalbe  ignorēja (iespējami  saņemot  arī  daļu  no  iesniedzējam  nozagtā  mantojuma)  iesniedzēja  š.g.   7.maija  lūgumu ne  tikai  pēc  LR Augstākās  tiesas  priekšsēdētāja  I.Bičkoviča   norādījuma,  bet  arī  pēc  tieslietu  ministra  G.Bērziņa  tieša  norādījuma.  Tātad  arī  šajā  gadījumā  pieteicējs   tika  nostādīts  ārpus  LR likumiem,  ārpus   Satversmē  garantētajām  pilsoņa  tiesībām    un  ārpus  Vispārējās  cilvēktiesību  deklarācijas  pamatprincipiem   — politisku un  tīri  kriminālu   motīvu  vārdā. Pašā  viņai    vislabākajā  gadījumā  valsts  sekretāra  vietniece  I.Kalniņa  ir  nolaidīgi  pildījusi  savus  dienesta  pienākumus  (KL 197. pantā  kvalificēta  darbība),  sliktākajā —  veikusi  smagu  kriminālnoziegumu  noziedzīgā  grupā.

4.3. Kultūras  ministre  Ž. Jaunzeme –Grende  ignorēja  viņai  š.g.  9.maijā  pārsūtīto   daudzkārt  jau  minēto  š.g.  7.maija  lūgumu,  kaut  gan  Kultūras  ministrija  ir  atbildīga  par  Latvijas  arhīvu  fonda  saglabāšanu.  6.maija  lūguma  punktā  3.3.  bija  sniegta   precīza  informācija  par   notikušu  Latvijas nacionālā  arhīva  fonda  nozīmīgas  oriģināldokumentu  grupas  izlaupīšanu.  Šādai  ministres  Ž.Jaunzemes-Grendes  izaicinoši  pretlikumiskas  rīcība     nepārprotami  arī  ir  politiski  motivēta,  jo  arī  viņa   ir  Nacionālās   apvienības  izvirzīta  ministre. Ļoti  iespējams,  ka   pārsūtīto  iesniedzēja  š.g. 7.maija  lūgumu  viņa  ignorēja  pēc  noziedzīgas  vienošanās  ar   tieslietu  ministru  G.Bērziņu..

Arī  izglītības  un  zinātnes  ministrs  R.Ķīlis  ignorēja  pārsūtīto  iesniedzēja  7. maija  lūgumu  politisku  motīvu  vārdā,  jo  par  ministru  viņš  kļuva  kā  LU  profesors  humanitārajās  zinātnēs.  Šajā  nozarē  LU  dominē  neosovjetiski  noskaņots  akadēmiskais    personāls,  kurš  padomju  okupācijas   gados  bija  cieši  saistīts  ar  LKP CK  un  LPSR  VDK.  Tā  punktā  1.1. minētais  profesors  A.Stranga  bija LPSR  VDK  pulkveža  dēls,  VDK  uzticamības  persona  un  provokatos  vēl  no  studentu  gadiem., bet  profesore  D.Bleiere   bija  propagandiste    zinātniskā  līdzstrādnieka  amatā   LPSR  ZA Vēstures  institūta „Attīstītā  sociālisma”   sektorā,  kā  arī  LPSR  VDK  slepenā  aģente.   Domājams,  ka  arī  pārējie  4  no  šodien  neonacistiski  noskaņotajiem  punktā  1.1.  minētajiem  vēsturniekiem  padomju  okupācijas  laikā  darbojās  LPSR  VDK  vadībā.

Gan  5.Saeimas  sekretārs  I.Daudišs,  gan  6.Saeimas  deputāts  I.Ķezbers  pieteicēju  brīdināja  no  radikālajām  organizācijām,  kā  revanšistiski  noskaņotu  čekistu  organizētām  un  vadītām  organizācijām.  Īpaši  tiku  brīdināts  no  LNNK,  kuru  Kultkoma  vietā  darbam  emigrantu  vidū  esot  izveidojis  ārējā  izlūkdienesta  pulkvedis  Gunārs  Pudels.

4.4. Tūlīt  pēc  punktā   4.1.  minētās   padomnieces B. Sējānes  prettiesiskās  vēstules  saņemšanas,  pieteicējs   to  š.g. 15. maijā   pārsūdzēja  Valsts kancelejas  direktorei  E.Dreimanei  un  lūdza  direktori  E.Dreimani     informēt  ministru  prezidentu  par  padomnieces  B.Sējānes  izaicinoši  prettiesisko  rīcību  (pielikuma  5.dokumenta  b) pielikums).  Taču  Valsts  kancelejas  direktore E.Dreimane  rīkojās  tikpat  prettiesiski , proti,  izņēma  no  Valsts  kancelejas  oficiālās  dokumentu  aprites (caur  DAUKS)  iesniedzēja  oficiālo  e-pasta  vēstuli  Nr. 11 360,  to  pārsūtīja  Valsts  kancelejas  Komunikāciju  departamenta  juriskonsultei  Zitai  Kurmiņai  ar  acīmredzamu  norādījumu  piesegt  padomnieces  B.Sējānes  prettiesisko  rīcību.  Teikto   pierāda  juriskonsultes  Z.Kurmiņas  e-vēstule  iesniedzējam (pielikuma  4.dokumenta  pielikums a).  Š.g. 16.maijā  iesniedzējs  noprotestēja  juriskonsultes   Z.Kurmiņas  prettiesisko  atbildi  (pielikuma  4.dokuments),  taču  nekādu  atbildi  nesaņēma.   Minētie  fakti  pierāda,  ka  Valsts kancelejas  direktore  E.Dreimane,  juriskonsulte Z.Kurmiņa  un  ministru  prezidenta  padomniece  B.Sējāne  grupā  veica  smagu  kriminālu  nodarījumu  —  apzināti  ļaunprātīgi  izmantoja  savu  dienesta  stāvokli,  lai  noslēptu  smagus  valsts  amatpersonu  nodarījumus  pret  iesniedzēja  un  valsts un sabiedrības  interesēm, tā  veicot  KL 319. u.c. pantos  kvalificētas  darbības.

5.1.Pieteicēja    lietas  būtības  izpratnei  nepieciešams  sniegt  papildus  paskaidrojumus   par  kuriem  viņš  nerunāju  š.g. 7.maija  lūgumā,   kurš   izaicinoši     prettiesiski  ir  atstāts  bez  izskatīšanas un  bez  atbildes.

Pieteicēja    atklāta  vajāšana  sākās  pēc  tam,  kad  viņš  1995.gada  martā  visai  dīvainos  apstākļos  iepazinās ar  savu  tagadējo  sievu  Baibu  Roni,   1996.gada  maijā  apprecējās  (pielikuma  6.dokuments)  un  no  1996.gada  rudens  iesaistījās  viņas   meitiņas  no  pirmās  laulības,   Vijas  Pusares,  neskaidro  nāves  apstākļu  noskaidrošanā  1981.gada aprīlī  Rīgas  pilsētas  1. dzemdību  namā  Vijiņas  bojā  ejas   apstākļi  tika  izklāstīti  iesniegumā  Administratīvās  rajona  tiesas  tiesnesim  M.Mednim,  iesniedzēja  administratīvā  procesa  gaitā. 2004.-2005.gaitā,  kaut  arī  tiesnesis  M.Mednis  pieteicēja  pieteikumu  par  iespējamu  ārkārtīgi    smagu   nozieguma  pret  cilvēciskumu  un  cilvēci  atstāja  bez  piekritīgas  virzības  —  pretēji  starptautisko  tiesību,  Vispārējās  cilvēktiesību  deklarācijas  un  LR  Satversmes  un  likumu,  t. sk.   APL  un   KL  prasībām.  Lietas  būtība  ir  tā,  ka   iesniedzējs   lūdza  tiesnesi  M.Medni  veikt  V.Pusares  ekshumāciju,  jo  pirms  savas  nāves  I.Daudišs  pieteicēju   informēja  it kā  Vija  dzemdību  namā  ir  samainīta,  nozagta  un  pārdota  uz  Itāliju,  bet  apbedīšanai  izsniegts  citas  mātes  bērna  līķītis.  Ņemot  vērā  pieteicēja   sievas  ģenētisko  mantojumu (par  to  runa  ies  6.punktā),  šī  informācija    šķita  ticama.

5.2.  1996.gada  4.decembrī   pieteicējs   uzrakstīja  iesniegumu  veselības  valsts  ministram  Jurim  Viņķelim ,  kurā  bija  teikts :  „Manu  lūgumu   izraisīja  vairākas   laikraksta  „Diena” publikācijas,  kurās   ar  traģiskiem,  bet  reāliem  faktiem  konstatēts,  ka  mātes   un  jaundzimušie  1.dzemdību  namā  atradušies  pilnīgā  atkarībā  no  medicīnas  darbinieku  godaprāta,  bet  pēdējo  vairākos  konkrētos   gadījumos    māmiņas  un  žurnāliste  M.Grīnberga  apšauba,  jo  atradušies   par  mirušiem  uzskatīti  bērniņi,  māmiņas  saņēmušas  no  medicīniskā  personāla   pretrunīgas  ziņas   par  saviem  bērniņiem  un  to  nāves  apstākļiem („Diena”, 1996.gada 19.oktobrī).  Līdzīga  traģēdija  piemeklējusi  arī  manu  ģimeni.  Manas  sievas  Baibas  Rones  pirmais  bērniņš  piedzima  1981.gada  30. martā  un  nomira  minētajā  dzemdību  namā  tā  paša  gada  aprīļa  sākumā  [..]  Pēc  minētajām  publikācijām,  pārskatot  dokumentāciju  un  tā  laika  pierakstus,  konstatējām,  ka  ir  pretrunīgs   bērniņa  miršanas  datums,  ka  par  nāves  cēloni  minētas  tādas  kaites,  kuras  bez  sekcijas  nav  iespējams  konstatēt,  bet  sekcija  mirušajam  bērniņam  netika  izdarīta.  Ir  arī  citas  pagaidām  grūti  izskaidrojamas  pretrunas”.

Sarakste  ar  ministru J.Viņķeli  izvērsās  visai  plaša,  pieteicējs   tika  pieņemts  pat  audiencē.  Taču  pēc  6.Saeimas  deputāta  Ivara Ķezbera,  kurš  bija  atsaucies  pieteicēja   lūgumam  tikt  skaidrībā  par  Vijiņas  likteni,  mistiskās  nāves  Strasbūrā,  I..Ķezbera  DP „Saimnieks” biedrs  J.Viņķelis  kļuva  pret  pieteicēju  klaji  noraidošs.

5.3. Kopā  ar  sievu  pieteicējs   tikās  ar  žurnālisti   M.Grīnbergu,  kura  apstiprināja,  ka  tādi  traģiski  gadījumi  1.dzemdību  namā  konstatēti  daudzi,  taču  mediķi  ieņēmuši  necaursitamas  aizstāvības  pozīcijas  un   visu  noliedz,  bet  dokumentus  neizsniedz. Iesniedzējs  ar  dzīves  biedri  par  to  varēja  pārliecināties  praksē  — žurnālistei  M.Grīnbergai  izrādījās  pilnīga  taisnība.

Pieteicējam   nācās  veikt  Vijas   meklējumus  ar  sava  drauga  Imanta  Daudiša  palīdzību  privātdetektīva  metodēm.  2010.gada  pavasarī  pieteicējs   uz  2  mēnešiem  ieradās  Romā,  lai  Vijas  meklējumos    lūgtu   Vatikāna   palīdzību.  Prom  no  mājām,  kristīgās  pasaules  metropolē,  pieteicējs   spēja  paraudzīties   uz  šo  lietu  it kā  no  malas  un  saprata,  ka  Vija  patiesi   gājusi  bojā   dzemdību  namā.  Bez  tam  pierādīt  vairs  neko  nevarēja,  jo  sievas  brālim  Arnim Āboltiņam  apglabājot  ģimenes  kapa  vietā  savu  sievu   Maiju  Āboltiņu (dzimušu  Vēju),  Vijiņas  apbedījums  tika  izpostīts.

5.4. 1996.gada  janvārī  pieteicējs   bija   11. poliklīnikā  pie  savas  rajona  ārstes  dr. Dobroserdovas,  kura   apvainoti  iejautājās,  ko   viņa  nogrēkojusies,   ja  pieteicējs   ejot  pie  dr. Gulbja,  lūk,  pat   mans  personas  kods  uz  ambulatoriskās  kartes  uzrakstīts  ar  viņa  roku.  Iesniedzējs  samulsa,  jo  pie  dr. Gulbja  nekad  nebija  bijis,  kaut  gan  iesniedzēja    ambulatoriskajā  kartē    bija  lapa,  kas  datēta  ar  1995.gada  5. aprīli  un  viņam  nesaprotamu   tekstu (pielikuma  7.dokuments).  Iesniedzējs  aizgāja  pie     dr. Gulbja,  kurš   teicās  neko  neatceroties,  varbūt,   ka  kāda  sieva  žēlojusies,  ka  vīrs  slims  ar  nerviem  un  viņš  kaut  ko  ir  izrakstījis.

Izšķīros  no  Rudītes  Vīksnes  tāpēc,  ka  I.Daudišs,  kā  5.Saeimas  sekretārs,   brīdināja  iesniedzēju  no  viņas,  kā  vecas  LPSR  VDK  aģentes.  Iesniedzējs  to  pateica  arī  R.Vīksnei  un  brīdināja  viņas  šķirto  vīru   Imantu  Vīksni.

Ar  1995. gada  pavasari  sākās  iesniedzēja  apmelošanas  kampaņa  par  psihiski  slimu  arī  LU  Latvijas  vēstures  institūtā.  Kādu  rītu  pēc  R.Vīksnes  lūguma  grupa  institūta  darbinieku (V.M.Bērziņš, I.Ločmelis,  A.Vasks) ,  solidarizējoties  ar  R.Vīksni,  gribēja  iesniedzēju  vest  uz  slimnīcu . No  frizētavas  iesniedzējs  sazvanīja   Saeimas  sekretāra  palīdzi  E.Podnieci (arī  tagad  mirusi)  un  tikai  tad  minētie  vīri  viņam  lika  mieru.  Toreiz  par  šīm  nejēdzībām  iesniedzējs  aprobežojās  ar  sašutuma  izteikšanu  Institūta  darbinieku  kopsapulcē.  Taču   par   incidentu  poliklīnikā   iesniedzējs  1996.gada  23. janvārī uzrakstīja  ģenerālprokuroram  Jānim  Skrastiņam,  lūdzot  aizsardzību  no  bijušo  čekistu  mēģinājumiem  pielietot  pret  viņu   soda  psihiatriju.  Taču  iesniegums  palika   bez  atbildes. 1996.gada februārī   iesniedzēju   pilnīgi  prettiesiski  atbrīvoja  no  direktora  amata,  kā  rezultātā,  kā  jau  minēts,  notika  nacionālās  bagātības  izlaupīšana  īpaši  lielos  apmēros.

5.5. Vēlāk  iesniedzējs  saprata,  ka  viņā  iepazīstināšana  ar  Baibu  Roni,  toreiz  Baibu  Pusari,  bija  veco  čekistu  organizēta  operācija.  Proti,  kādā  1995.gada  marta  sākuma  svētdienas  rītā  R.Vīksnei  iegribējās  apskatīt  porcelāna  izstādi  Rīgas  vēstures  un  kuģniecības  muzejā,  bet  nonākot  Pils  laukumā – R.Vīksne  mani  vilkšus  ievilka  Raiņa  Literatūras  un  mākslas  muzeja  izstādē  Rakstniecība  portrejās.  Tikko  bija  sākusies  ekskursija,  kuru  vadīja  Baiba Pusare – ar  milzu  erudīciju  apgaismojot  19.gs. un 20.gs.  sākuma  latviešu  kultūras  vēsturi.  Bet  pieteicējam   trūka     kultūras  nodaļas  autors  20. gs.  vēstures  grāmatai  un  pieteicējs   to  piedāvāja  kultūrvēsturniecei  B.Pusarei. Piedāvājums  tika  pieņemts  un  tūlīt  pēc  tam  sākās  augstāk  minētie  uzbrukumi  pret  pieteicēju ,  kas  noslēdzās  ar  viņu  atcelšanu  no  direktora  amata.

Nepārprotami,  ka  čekistu  sākotnējā  variantā  pieteicējam   bija  ieplānota  ieslodzīšana  soda  psihiatrijas  iestādē.  To  izjauca  tas,  ka  jaunajā  darbiniecē  pieteicējs  atrada   visuzticamāko  domu  un  cīņu  biedru  un  mēs  apprecējāmies.

.6.  .Saeimas  sekretārs  I.Daudišs  bija  neizpratnē  par  pieteicēja   vajāšanu  un  lūdza  rūpīgi  pārdomāt,  vai  tas  nav  saistīts  ar  kādu  manu  atradumu  KGB  arhīvos.  To  visu pieteicējs  jau  bija  izdomājis,  nekā  tāda  nebija.  Pēc  kāzām  pieteicējs  bija pamanījis  zināmu  Baibas  Rones  portretisku  līdzību  ar  Nikolaja II  sievu  Aleksandru Fjodorovnu  un  vecāko  meitu  lielkņazi  Olgu.

I.Daudišs  samierināja  mani  ar  I.Ķezberu  ar  kuru  tobrīd  presē  vedām  asu  polemiku. Mēs  visi  trīs  zinājām  par  specgrupu   (profesors M.Duhanovs, vēstures  zinātņu  doktors A.Spreslis,  Valdis M.Bērziņš,  šķiet  vēl  kāds),  kura  pētīja  lielkņazes  Olgas  pēdas  Latvijā,  kur  viņa  bija  atbēgusi  ar  sarkano  latviešu  strēlnieku  Purvinski,  ar  kuru  vēlāk  apprecējusies  un  piedzimuši  divi  bērni.  Taču  lielkņazes  pēcteču   analīze  radniecības  noteikšanai  bijusi  negatīva.  Pašu  viņu  latviešu  radi  ievietojuši  psihiatriskajā  iestādē,  kur  nacistu  rokaspuiši,  domājams,  no  latviešu  palīgpolicijas,  viņu  nošāvuši  1940.gada  vasarā.  Viena  no  versijām  bija,  ka  bērni  samainīti

Pēc  kāda  laika  I.Ķezbers  pieteicēju  informēja,  ka  kādam  no  manas  sievas  asinsradiniekiem  izdarīta  nepieciešamā  analīze  —  jā, viņas  māte  esot  viens  no  lielkņazei  nozagtajiem  bērniem.  Taču  drīz  I.Ķezbers  aizbrauca  komandējumā  uz  Strasbūru  un  neatgriezās.

Ievērojot  nupat  sacīto,  pieteicēja  ģimenes  drošības  interesēs,  pieteicējs  pēdējo  mēnešu  laikā  par  atrastajiem  Olgas Romanovas  pēctečiem    informēja  vairākas  Rietumu  valstu    vēstniecības  (ASV, Francijas, Polijas, Čehijas,  Lietuvas un dažas  citas).  Nav  domājams,  ka  vēstnieki  par  tik  sensacionālu  habilitēta  vēstures  doktora  informāciju  nebūtu  informējuši  LR Ārlietu  ministriju.  Ne pieteicēja   sieva,  ne  pieteicējs  nav  saņēmis  lūgto  morālo  atbalstu,  lai  pārtrauktu  aizmuguriskas  soda  psihiatrijas  pielietošanu  pret  viņu.  Nupat  teiktais  pierāda,  ka  aizmuguriskā  soda  psihiatrija  pret  iesniedzēju  tiek  pielietota  vismaz  LR Ārlietu  ministrijā,  noziedzīgā  grupā  ar  Augstākās  tiesas  priekšsēdētāju  I.Bičkoviču  un  viņa  vietnieku  P.Dzalbi.

Ņemot  vērā  visu  augstāk  minēto  lūdzu  Administratīvo  rajona  tiesu :

1. Atbilstoši   Administratīvā  procesa  likuma  burtam  un  garam  lūdzu   pieņemt  tiesvedībā  iesniedzēja   prasījumu  pret  ministru  prezidentu  V.Dombovski  un  Augstākās  tiesas  Tiesnešu  disciplinārkolēģijas  priekšsēdētāju   P.Dzalbi  par  atteikšanos  izskatīt  iesniedzēja  š.g. 7.maija  „Lūgumu  atjaunot  tiesiskumu  un  Latvijas  Republikas  likumu  ievērošanu  Latvijas  valsts  iestāžu  un  tiesu  darbībā – attiecībās  ar  iesnieguma  autoru”,  lai  nodrošinātu  iesniedzēja  un  valsts  un  sabiedrības  interesēm  nozīmīgā  iesnieguma  izskatīšanu  pēc  būtības.

2. Lūdzu  informēt   Latvijas Republikas  Augstākās  tiesas  priekšsēdētāju  I.Bičkoviču  par  Augstākās  tiesas  priekšsēdētāja  vietnieka  un  Tiesnešu  disciplinārkolēģijas  priekšsēdētāja  P.Dzalbes  veiktajiem  smagajiem  kriminālnodarījumiem,  kuri  pierādīti  iesnieguma  punktā 3.2,  un  atcelt  savu  lēmumu   neizskatīt  pieteicēja  2011. gada  10. marta  iesniegumu, atzīstot   minēto  lēmumu  par  spēkā  neesošu  kopš  pieņemšanas  brīža.

3. Lūdzu  virzīt  pēc  piekritības  iesniedzēja  kriminālprasības  pret   Saeimas  Izglītības,  kultūras  un  zinātnes  komisijas  priekšsēdētāju  Inu Druvieti (punkts 2.4.),  izglītības  un  zinātnes  ministru R. Ķīli (punkts 4.3.),  kultūras  ministri  Ž.Jaunzemi-Grendi un  tieslietu  ministru G.Bērziņu (punkts  4.2-4.3.),  Valsts prezidenta  kancelejas  vadītāju  G.Daudzi un  Valsts prezidenta  padomnieku J.Maizīti (punkts 2.3.),  Valsts prezidenta  padomnieku  vēstures  jautājumos A.Zundu ( punkts 1.2.), Ģenerālprokuratūras  prokurori  L Dadzīti, ģenerālprokuroru  Ē. Kalnmeieru un  bijušo  ģenerālprokuroru  J.Maizīti (punkts 2.2.),  bijušo  izglītības  ministru  M.Grīnblatu (punkts 2.7.),  Valsts  kancelejas direktori  E.Dreimani un  juriskonsulti Z.Kurmiņu,  kā  arī  ministru prezidenta  padomnieci  B.Sējāni (punkti 4.1.-4.4.).

(Indulis  Ronis)

You may also like...

10 Responses

  1. andris saka:

    Pec akademika Nikolaja Levasova lekciju..

    PALDIES.

    Admins
    Andri, raksti komentārus atbilstoši tēmai.
    Beidz te visādas krievu muļķības tiražēt… .
    Raksti tās DELFos…. .

  2. Eduards Lunis saka:

    ===Induli Roni! Esmu jau gadus atpakaļ iesniedzis saeimai iesniegumu -labprātīgi stāties tiesas priekšā! Arī Ra’feldei un Kļēmentjevam-par atbildes nesniegšanu-atbilstoši Satversmei un Iesniegumu likumam…Redzot kādas TE ir TIESAS- sapratu, ka nav vērts kasi’ties…

  3. hmm saka:

    kā tad tagad sanāk,ka Zīverts raksta-leģionāri nav noziedzinieki,bet Ronis raksta ka ir?

    Admins
    Ronis tā to nav sacījis, kā Tu saki…. .

  4. ~~~ saka:

    Lasot Roņa iesniegumu, rodas divejādas izjūtas. Par čekistiem un stukačiem viss būtu skaidrs. Pašreizējie varas vīri – no tās pašas brandžas. Fašisti – jautājumu nav. Bet leģionāri? Protams, visus tā laika notikumus nevaru zināt, bet kaut kā iekšēji nespēju Roņa rakstīto pieņemt, jo daudzus leģionārus pazinu un zinu, ka viņi bija godavīri no matu galiem līdz papēžiem un savas rokas aizmugurē nav sasmērējuši. Viņu iesaukšanas apstākļi bija visiem labi zināmi un nebija iespēju tos falsificēt. Viņi visi bija frontinieki. Zināju arī kādu, kas patiešām pats brīvprātīgi, būdams pusaudzis, dokumentos viltojot vecumu, iestājās leģionā. Viņa ģimeni komunisti bija noslepkavojuši viņa acu priekšā. Vecākus, brāļus, māsas. Pats bijis paslēpies, bet visu redzējis. Šis, toreiz vēl puišelis, frontē “strādājis” uz kaulu zāģa. Bieži bijis spiests mainīt pozīcijas, lai viņa veidotais krievu līķu valnis neaizšķērso pārredzamību. Šis leģionārs bija vienīgais no man pazīstamiem, kas leģionā patiešām iestājās brīvprātīgi.
    Runājot par šo cilvēku, nedaudz novirzīšos no tēmas. Būdams nesamierināms okupantu un komunistu nīdējs, viņš uzaudzināja dēlus, Latvijas patriotus, kurus, tāpat kā tēvu, visādi vajāja VDK. Vēlāk – neatkarības gados, viņa mazdēls, jauneklis, tika zvērīgi noslepkavots. Bija drausmīgas spīdzināšanas pēdas. Vainīgie joprojām nav atrasti. Kārtējā sagadīšanās?
    Jāpiezīmē, ka arī šī noslepkavotā jaunekļa mātes ģimene, sevišķi vectēvs, tika nepārtraukti klaji, uzbāzīgi izsekoti un terorizēti no VDK puses.

    Ronis sajūdz kopā fašistus un komunistus. Sākumā škiet murgaini un nesaprotami. Un tomēr…
    Ja pārcilā atmiņas noliktavas saturu, tad nākas secināt, ka kaut kāda saikne tomēr fašistus un komunistus vieno. Daži fakti:

    *Kāds ilggadējs partijas sekretārs laukos bija bijušais leģionārs. Pats par sevi saprotams, lāgeri, kā citi leģionāri, viņš neredzēja kā savas ausis. Dīvaini. Bet varbūt cilvēks tā paslēpās?

    *Kāds kādā vācu struktūrā dienējis Rēzeknes puses latgalietis (fronti nav redzējis) kara laikā slepkavojis žīdu bērnus (Turot aiz kājām un sitot galvas pret mājas stūri.Pats dzērumā stāstījis.). Vēlāk, pēc lāgera, bija īpaši aktīvs čekas ziņotājs, varbūt pat štatnieks. Viņš pildīja dažādus uzdevumus – izsekoja, nokausījās utt (pierādījumu priekšā bija spiests to atzīt un vienu otru sava stukača darba epizodi, kurās tika cilvēku atmaskots, pats pastāstīja), par ko komunistu režīms līdz kapa malai uzraudzīja un gādāja, lai viņam un viņa ģimenes locekļiem nekas netrūktu – pārmērīga alga par minimālu darbu(drīzāk jau bezdarbu), arī visādas citādas rūpes un gādība. Vienlaicīgi oficiāli skaitījās, ka viņam pagātnes dēļ liegts dzīvot tuvāk par 60 km Rīgai. Tas pats cilvēks bija sēdējis Ulmaņlaika cietumā kā politieslodzītais par darbību komunistu pagrīdē.
    Kā savienot šīs divas lietas – bijušais pagrīdes komunists un fašists, žīdu bērnu slepkava, ja pieņem par patiesību komunistu propagandu, ka komunisti ir pret fašistu izdarībām?

    *Jelgavas partijas komitejā, pildot darba pienākumus, bija spiests ieiet mans paziņa. Ieejot kādā partijas komitejas telpā, viņš ieraudzīja lielu Hitlera bildi goda vietā. Uz pilnu klapi dārdēja vācu armijas marši. Ākstība? Tādā vietā?! Pašā komunistu midzenī?! Kā to visu savienot? Tā palika neatminēta mīkla.

    Admins
    Tā nav nekāda mīkla, jo viņu saknes ir kopīgas- nacisti, komunisti, cionistu, krievu šovinisti un dažnedažādi perversi elementi(pederasti,pedofīli) ir sātanisma sekotāji.
    Viņiem vajaga asinis !
    Tas arī ir viss !

  5. Os saka:

    Par sis 4.maija psihiatriju,ir loti bediga prettiesiska un pretlikumiga valsts LPSR nomenklaturas kantoris,kur valda pilniba kremlis ar kgb-dp. Tiesu ekspertize objektiva vienkarsi nav iespejama,tur par vadosiem dakteriem darbojas vel no LPSR pat vecie darboni,vel no cekas laika. Ir nomainitas vien durvis un ielikti jauni logi un viss pilnigi ir paklauts esosam rezimam sini paspasludinata ar cekistiem judam kopa okupantu uztaisita valsti. Noziedzniekiem,kas ir esosa rezima stukaci un savadaki atbalstitaji,tiek izrakstitas labveligas kaites ar afekta stavokliem,lai nevar notiesat un visi ir papildus korumpanti,par naudu mati pardos. Vina patiesiba ir likvidejama,ka puznis noziedzigs un ekspertizes ka ari tiesas,ir jataisa pienemsim Igaunija,vai Lietuva. Ir jaludz pat sim valstim ar ES, lai sak glabt mus,no kremla un laupitaju okupantu genocida-Latviesu tautibas Cilvekus. Savukart Indulim Ronim ir jaraksta pieteikums Protesta veida uz Strastburu Eiropas Komisijai,ka nav iespejama si briza Latvijas valsti vinam taisniga tiesa,par pamatu nemjot,ka si valsts ir okupantu veidojums ar kremli(Par pamatu nemjot manu juridisko atreferejumu 18.11.2012.)

    Admins
    LRTT to dara un darīs arī turpmāk, kā Tu saki.
    Mēs uzvarēsim sātanistus !!!

  6. Gudrais saka:

    Ronis pārspēj okupantu presi leģionāru un vāciešu zākāšanā… Ja adminam tas patīk, tad arī par viņu viss skaidrs. Un kas attiecas uz H.Biezo – nesaprotu, kāpēc viņš aizmuka kopā ar ļaunajiem vāciešiem no atbrīvotājiem krieviem?

  7. Os saka:

    Rakstot faktisku pieteikumu tiesai ECT, caur ES-Komisiju,var apiet garu garo rindu uz ECT. NEDRIKST rakstit uz sini Latvija atrodosos EK,jo vina ir pilniba nokomplekteta ar KGB-DP darboniem okupacijas rezima,atbilde bus negativa,ka viss ir kartiba. Latvija esosa si komisija objektivi ir likvidejama. Tur ir jaraksta,pec noteiktas formas,kura ir atrodama int.EK lapa.

  8. Os saka:

    Gribas atrak redzet satana pilnigu sakavi,uz muzigiem laikiem,uz vina ,sestorku,neatgriesanos nekad uz Pasaules un Musu Tevzemes.

  9. Eduards Lunis saka:

    Os!Pašlaik rakstu sūdzi’bu ECT. Ja vari, tad dod ka’du labu padomu! Sūdzos par tiesām, par īpašuma tiesību neievērošanu , diskrimināciju…Ja vari dot kādu vērtīgu padomu-gaidu. tel 65038743 vai iedod savu numuru-pazvanīšu.Lūdzu ātrāk ,jo ir palicis maz laika…

  10. andris saka:

    Eduard,Tu jau tads neesi viens.Musu ir ASV,Spanija,Anglija,
    Russija,Francija u.t.t.
    No ta,ko mes pienemam ,vai atgruzam nekas nav atkarigs,jo attistibas
    procesi notiek neatkarigi no musu gribas,un vienigi saprats var
    mus ievirzit pareiza virziena.
    Ignorance,neciena,neviziba(visi var nezinat,bet apzinati negribot
    zinat)buve celu launumam.
    http://www.youtube.com/watch?v=e77J-YfqhMY

    PALDIES.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.